Energoparku bums – vajadzīgs vienots ilgtermiņa attīstības skats

Atjaunīgās enerģijas ražošanas “bums” ir laba ziņa Latvijas ekonomikai un sabiedrībai kopumā, – jo lielāku elektroenerģijas daudzumu saražosim paši, jo mazāk būsim atkarīgi no būtiskām energoresursu cenu svārstībām.

Ne vienmēr saules paneļu vai vēja parku saražotā enerģija būs nozīmīgi lētāka, nekā tirgū pieejamā enerģija, arī saules enerģijas efektivitāte mūsu platuma grādos nav pārāk augsta, tomēr cenu stabilitātes un neatkarības faktori ir gana nozīmīgi, lai turpinātu attīstīt jaunas enerģijas ražošanas jaudas. Likumdevējam šādos apstākļos ir izšķirošs faktors – jāsabalansē ekonomikas un sabiedrības intereses, lai ieguvēji būtu visi. Pašlaik, kad strauji attīstās apjomīgi energoparki, daudzi jautājumi tiek interpretēti pašvaldību līmenī, kas neizbēgami noved pie atšķirīgiem redzējumiem un lēmumiem. Tas nav efektīvi, īpaši no investoru skatpunkta, kuri gribētu redzēt saprātīgus un prognozējamus spēles noteikumus.

Pārāk plašs lauks interpretācijām

Vairāki lieli investori pēdējā gada laikā ir interesējušies par iespējām veidot saules (retāk – vēja) enerģijas parkus dažādās Latvijas pašvaldībās. Neskaidrības un pārpratumus nereti rada tas, ka šādu saules enerģijas projektu realizēšanai nav vienota regulējuma, – galvenie dokumenti, uz kuriem investoram jāpaļaujas ieceres sākumposmā, ir attiecīgās teritorijas plānojums un apbūves noteikumi. Ja teritorijas plānojumā nav paredzēta specifiska vieta šādu projektu izveidei, paveras milzīgs lauks interpretācijām par to, kur saules parks būtu iederīgs, kur ne. Tiesa, Ekonomikas ministrija ir publicējusi skaidrojumu par Būvniecības likuma normu piemērošanu saules paneļu uzstādīšanā, taču skaidrojumam nav likuma spēka, iesaistītajām pusēm tas nav saistošs un tas nemaz neskar jautājumus par vienotiem kritērijiem parku izvietošanai.

Atbildīgās ministrijas ir skaidrojušas, ka saules paneļi ir iekārtu izvietošana, nevis būvniecība, tātad būvatļauja tiem nav vajadzīga. Proti, saules panelis nav būve Būvniecības likuma izpratnē. Atšķirīgi ir ar inženiertīkliem, kas tiek uzskatīti par būvi un ir jāsaskaņo. Tomēr arī šeit pieeja nav vienāda, – atsevišķas pašvaldības ir izvirzījušas prasību saskaņot arī saules paneļu klājuma izveides būvniecību, piemēram, atkarībā no plānotās jaudas, taču nesekmīgi, jo tas pārkāpj pašvaldību kompetences robežas. Ir skaidrs, ka enerģijas ražošanas parku tapšanu nedrīkst bremzēt ar apjomīgu birokrātisku prasību izvirzīšanu, taču no otras puses – pilnīgs vienota redzējuma trūkums nozīmē, ka saules paneļi pamazām var nesamērīgi pietuvoties vai noklāt arī vērtīgas kultūrvēsturiskās vietas, dabas ainavas (piemēram, dabas parkos), kuras mēs gribētu saglabāt neskartas. Iespējams, vietām arī vērtīgu lauksaimniecības zemi, uz kuras kartupeļu vietā izaugs saules paneļi, un par elektroenerģijas ražošanā ietaupīto naudu pirksim importa produktus.

Palīdzētu vienotas vadlīnijas

Saprātīgs vidusceļš būtu definēt visiem vienotus nosacījumus, kas ļauj un liedz veidot apjomīgus saules enerģijas ražošanas parkus. Tas, protams, nebūtu attiecināms uz mājsaimniecībām, kuras uzstāda dažus paneļus elektrības ražošanai pašpatēriņam, bet uz liela mēroga projektiem, kur iecerēta enerģijas ražošana lielā apmērā. Iespējams, risinājums varētu būt (sākotnējā) ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) prasība lielākiem enerģijas ražošanas objektiem (robeža, no kuras tiek prasīts IVN, ir 100 hektāri, taču praksē parki lielākoties aizņem mazāku platību). Vai, līdzīgi kā ir ar vēja parkiem, zināmus vienotus kritērijus saules parku uzstādīšanai varētu noteikt tā dēvētajā Enerģētiskās drošības likumā. Tas veidotu vienotu izpratni pašvaldībām par to, kur var vai nevar izvietot saules parkus, cik tuvu tie var atrasties sabiedrībai nozīmīgiem objektiem. Solārajiem parkiem manā ieskatā tomēr būtu vairāk jākoncentrējas uz teritorijām, kas domātas tehniskai un rūpnieciskai apbūvei, kā arī tādā veidā varētu revitalizēt degradētās teritorijas. Vērtīgi būtu apskatīt citu valstu un lielpilsētu pieredzi, kur enerģijas ražošanas parku izveidi virza uz vietām bez īpašas kultūrvēsturiskas, ainaviskas vai arhitektoniskas vērtības (piemēram, uz daudzstāvu autostāvvietu jumtiem vai tie varētu kļūt par “jumtiem” stāvvietām, kā to plānot pieprasīt Parīzē).

Kā pozitīvu piemēru vienotai pieejai, kas atvieglo enerģijas ražotņu attīstību, jāpiemin valdībā pieņemtie grozījumi Vispārīgajos būvnoteikumos, kas nosaka, ka būvniecību var veikt arī pamatojoties uz servitūta tiesību (ne tikai uz apbūves tiesības pamata). Šis jautājums būvvaldēs ilgstoši tika traktēts atšķirīgi, bet šobrīd ir skaidrs, ka servitūts ļauj veidot, piemēram, inženiertehniskos tīklus, kas ir nozīmīgs solis arī atjaunīgās enerģijas ražošanas parkiem.

Vienots skatījums uz enerģijas parku ilgtermiņa attīstību Latvijā ir svarīgs arī no investoru interešu skatpunkta. Tas attiecas gan uz enerģijas ražošanai piemērotu vietu vai kritēriju definēšanu, gan arī attiecībā uz enerģijas savienojumu plānošanu. Pirms zemes iegādes vai apbūves tiesības līguma parakstīšanas investoram būtu svarīgi zināt, kādas jaudas ražotnes varētu pieslēgt pie tīkla vienā vai otrā Latvijas vietā. Šobrīd nākas riskēt ar sākotnējiem ieguldījumiem un tikai pēc tam cerēt uz sistēmas operatoru Sadales tīkls vai Augstsprieguma tīkls doto atļauju veidot ražotni ar konkrētas jaudas pieslēgumu. Būtu nepieciešama regulāri atjaunota, aktuāla informācija par komersantiem, kuri savulaik ir rezervējuši jaudas, taču nav samaksājuši jaudu rezervācijas maksu un tāpēc šīs jaudas tagad ir pieejama citiem.

Vēl viens jautājums, kas prasītu skaidrāku sapratni, ir tas, kurā brīdī lielizmēra enerģijas parks no enerģijas ražotāja pašpatēriņam pārtop par enerģijas tirgotāju, kādā statusā tam jāveic vienas vai otras darbības, kad kur jāreģistrējas. Piemēram, ja saules paneļi sedz loģistikas centra jumtus, un šajos centros darbojas gan pats parka īpašnieks, gan telpu nomnieki. Var teikt, ka centra īpašnieks tērē saules enerģiju šī centra apkurei un apsildei, taču var arī uzskatīt, ka šādi tiek gūts papildus ienākums, jo īpašnieks saviem nomniekiem piedāvā izdevīgākus nosacījumus (zemāka maksa par enerģiju), taču šis “izdevīgums” nomniekiem kaut ko maksā. Par šo jautājumu ar dažādiem saules enerģijas parku attīstītājiem esam sastapuši atšķirīgu interpretāciju no valsts iestāžu puses.

Jādomā par regulējumu energokopienām

Runājot par likumdošanas procesu, kas skar atjaunīgo energoresursu ražošanu un izmantošanu, jāpiemin kāds Latvijai īpaši nozīmīgs un vajadzīgs jautājums. Runa ir par t.s. energokopienām, kas veicinātu lielāka cilvēku skaita iesaisti ilgtspējīgas enerģijas parku izveidē un enerģijas izmantošanā. Viena no energokopienas izpausmēm ir t.s. attālinātie energoparki – cilvēki iegulda, piemēram, jauna saules enerģijas parka izveidē, kļūstot par tā līdzīpašniekiem un vēlāk saņemot enerģiju no šī parka. Tā tiktu panāktas vienlīdzīgas iesaistes iespējas zaļās enerģijas ražošanā visiem cilvēkiem, ne tikai privātmāju vai zemes īpašniekiem, kuri var uzstādīt saules paneļus savās mājās. Jo augstāku elektroenerģijas pārvades tarifu taču šobrīd maksā visi, ne tikai saules paneļu vai vēja ģeneratoru īpašnieki.

Enerģētikas likuma izpratnē energokopienas darbības mērķis ir enerģijas saražošana tās biedriem vai daļu turētājiem, sniedzot ekonomiskus, sabiedriskus un ar vides kvalitātes uzlabošanu saistītus labumus tās biedriem, daļu turētājiem vai teritorijām, kurās tā darbojas (šādu kopienu darbības mērķis nav peļņas gūšana). Lai šādas energokopienas varētu darboties praksē, ir nepieciešami noteikumi, kas reglamentētu energokopienu izveidi, to, kā notiek enerģijas nodošana tīklā, kādā nodokļu režīmā tā strādātu u.c. Valdībai vajadzētu uz jauno realitāti enerģijas tirgū paskatīties no ilgtermiņa attīstības perspektīvas, saprotot, ko, kā, kur un cik lielā mērā mēs vēlamies attīstīties turpmāko 10–15 gadu laikā. Jāņem vērā arī tas, ka enerģijas ražošana vairs nav dažu lieluzņēmumu bizness, bet plašs sabiedrības process, kurā iesaistīti daudzi uzņēmumi, organizācijas un cilvēki.

Publikācija: db.lv