Kas notiek, ja uzņēmums, kurā ieguldīji, vairs nemaksā? Juristu padomi investoriem

Ar obligācijām saistīto saistību neizpildes gadījumi nav retums. Lielu sabiedrības ievērību guva PlusPlus lieta ar nodrošinātajām obligācijām 70 miljonu EUR apmērā Igaunijā. Oktobra beigās Nasdaq Baltics izslēdza no tirdzniecības Lietuvas UAB “Integre Trans” obligācijas, jo pret emitentu bija uzsākta bankrota procedūra. Laiku pa laikam redzam, ka vienam vai otram emitentam birža piemēro novērošanas statusu vai aptur tā vērtspapīra tirdzniecību. Latvijā pēdējā laikā nav bijuši saistību neizpildes gadījumi attiecībā uz publiski tirgotām obligācijām, bet ir svarīgi vairot ieguldītāju izpratni par to, kā rīkoties, ja emitents atsakās maksāt par obligācijām.

Minimāls regulējums

Latvijā nav speciāla likuma, kas noteiktu ieguldītāju tiesības un  kārtību, kā rīkoties, ja emitents atsakās pildīt savas maksājumu saistības. Procedūra ir līgumiska un balstās uz obligāciju dokumentos (noteikumos, prospektā, nodrošinājuma līgumos) ietverto kārtību. Parasti noteikumi satur nosacījumos, kuriem izpildoties, iestājas saistību neizpilde (piemēram apmaksa nav veikta 20 darba dienu laika). Iestājoties saistību neizpildei, obligāciju turētājiem vajadzētu būt pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Šādu līdzekļu vidū ir pretenzijas iesniegšana emitentam, piedziņas vēršanas uz nodrošinājumiem un maksātnespējas ierosināšana. Tālāk aplūkosim galvenos soļus šajā procesā un iezīmēsim problēmas, kas var rasties praksē.

Pirmais solis  ir oficiāls paziņojums par saistību neizpildi, ar kuru obligāciju turētāju vārdā nāk klajā ieguldītāju grupa. Obligāciju dokumenti parasti nosaka  pārstāvības normu šim lēmumam – 10 procenti no visiem obligāciju turētājiem, 50 procenti, plus 1 balss – vai kādu citu. Šādu lēmumu var pieņemt obligāciju turētāju sapulcē, kuru sasauc emitents, vai citādā noteikumos noteiktā kārtībā. Jau šajā stadijā ieguldītājiem jābūt aktīviem, īstenojot savas tiesības. Tas varētu būt liels izaicinājums, jo  pirms saistību neizpildes iestāšanās obligāciju turētāji parasti nepazīst cits citu un nesazinās savā starpā. Latvijā nepastāv uzticības glabājuma (trustee) institūts, tomēr likums neaizliedz obligāciju turētājiem (visiem vai daļai no tiem) vienoties un pilnvarot pārstāvi, kurš viņu vārdā virzīs procesu. Pasludinot saistību neizpildi, obligāciju turētājiem būs svarīgi saprast, kā tiks pieņemti obligāciju turētāju lēmumi, kurš uzņemsies saziņu ar emitentu,  kurš uzņemsies piedziņas procesu, ja tāds būs nepieciešams, kā arī to, kā tiek segtas procesa izmaksas (šādi jautājumu parasti nav ietverti obligāciju dokumentos).

Otrais solis ir sarunas un pārstrukturēšana. Bieži vien puses mēģina vienoties par parāda pārstrukturēšanu, kas var ietvert maksājumu nosacījumu maiņu, pamatsummas samazināšanu vai esošo obligāciju apmaiņu pret jauniem vērtspapīriem ar citiem nosacījumiem. Likums neregulē šo procesu, tāpēc risinājumi var būt dažādi.  Svarīgi atrast vienprātību starp visiem obligāciju turētājiem. Tie  obligāciju turētāji, kuri nav apmierināti ar pārstrukturēšanas plānu, var censties ar visādu tiesisko līdzekļu palīdzību kavētu procesu.

Ja emitentam un obligāciju turētājiem nav izdevies vienoties, tad iestājas trešais solis – nodrošinājuma realizācija. Nekustamais īpašums, emitenta aktīvi, saistīto sabiedrību kapitāldaļas vai galvojumi var būt šāds nodrošinājums. Nodrošinājuma sastāvs norādīts obligāciju dokumentos. Nodrošinājumu reģistrē uz Nodrošinājuma aģenta vārda (nodrošinājumu reģistrācija uz obligāciju turētāju vārda nav lietderīga un praktiski realizējama). Nodrošinājuma aģents ir obligāciju turētāju pārstāvis un uz paralēlā parāda pamata =-emitenta kreditors. Tā uzdevums ir obligāciju turētāju interesēs turēt un realizēt nodrošinājumu. Aģents realizē nodrošinājumus pēc ieguldītāju norādījumu saņemšanas un sadala ieņēmumus no nodrošinājumu pārdošanas saskaņā ar obligāciju dokumentos ietverto kārtību. Obligāciju turētājam nav tiesību pašam realizēt nodrošinājumus, to dara aģents visu ieguldītāju interesēs. Aģenta pilnvaras ir ietvertas obligāciju noteikumos un Nodrošinājuma aģenta līgumā, kas parasti ir pievienots obligāciju noteikumiem. Aģenta loma ir ierobežota ar nosauktajām aktivitātēm, un tas var attiekties no savu pienākumu pildīšanas līgumā un obligāciju dokumentos noteiktajos gadījumos, piemēram, gadījumos, kad nav iemaksāts avanss par tā pakalpojumiem vai kad tas uzskata, ka nodrošinājumu realizācija atbilstoši sapratīgiem noteikumiem nav iespējama.

Ja obligācijas nav nodrošinātas un sarunās nav izdevies vienoties par pārstrukturēšanu, tad iestājas ceturtais solis – tiesvedība pret emitentu nolūkā piedzīt no viņa parādu par obligācijām. Tiesvedību var ierosināt gan visi obligāciju turētāji, vai tikai daļa no tiem. Latvijas tiesu praksē nav judikatūras par šādiem strīdiem, tāpēc tas var būt ilgstošs un pietiekami dārgs process, kura iznākumu ir grūti prognozēt.

Maksātnespēja ir pēdējais solis. Maksātnespējas procesu pret emitentu var ierosināt likumā noteiktajos gadījumos. To var izdarīt kāds no obligāciju turētājiem vai visi kopā, vai cits emitenta kreditors. Maksātnespējas process ir sīki reglamentēts likumā, tāpēc obligāciju noteikumi būs piemērojami tikai tiktāl, cik tie nav pretrunā ar Maksātnespējas likumu. Katram kreditoram būs jāiesniedz kreditora pieteikums, lai piedalītos procesā līdzās citiem kreditoriem. Ja obligācijas ir nodrošinātas, tad Nodrošinājuma aģentam maksātnespējas procesā teorētiski vajadzētu piedalīties nodrošināta kreditora statusā. Tiesa gan, tā loma un pilnvaru apjoms maksātnespējas procesā nav pilnīga skaidrs un to vēl tikai būs jātestē. Maksātnespējas ietvaros tiks realizēti emitenta aktīvi, un obligāciju turētāju prasības tiek apmierinātas pamatparāda apmērā pēc citu prioritāro kreditoru (maksātnespējas procesa izmaksas, darbinieku un nodokļu administrācijas) prasību apmierināšanas. Ja naudas visiem kreditoriem nepietiks, tad attiecīgie prasījumi apmierināmi proporcionāli summai, kas pienākas katram šīs grupas kreditoriem. Aktīvus, kas kalpo kā nodrošinājumi, pārdod atsevišķi, un naudu sadala nodrošinātajiem kreditoriem.

Kas var sarežģīt un sadārdzināt naudas atgūšanas no emitenta procesu? Tālāk uzskaitījām jautājumus, kam ir jāpievērš uzmanība, iepazīstoties ar obligāciju dokumentiem pirms vērstpapīru iegādes:

• obligāciju dokumentos nav ietverts investoru lēmumu pieņemšanas mehānisms;
• obligāciju dokumentos nav paredzēta regulāra informācijas sniegšana ieguldītājiem (īpaši nepubliskajās emisijās);
• nodrošinājumi atrodas citās jurisdikcijās, kas prasa ārvalstu konsultantu iesaisti;
• ārvalstu emitents; ārvalstu likums un ārvalstu tiesa piemērošana obligāciju noteikumiem, kas nozīmē, ka naudas atgūšana process notiks ārvalstīs, kas ir dārgi un neparedzami;
• obligāciju dokumentos emitenta saistības, apliecinājumi un garantijas ir sniegtas neskaidrā un nesaprotamā valodā;
• nodrošinājuma aģenta loma ir pārāk formāla, nav detalizētu noteikumu;
• emitentam nav ierobežojumu emitēt papildu parādsaistības, dibināt ķīlas uz tiem pašiem nodrošinājumiem; mainīt kontroli pār uzņēmumu

Rezumējot naudas atgūšanas process ir izaicinājumu pilns, ieguldītājiem ir jābūt zinošiem un aktīviem, lai aizsargātu savus ieguldījumus. Uzmanīgi jālasa obligāciju dokumenti (īpaši sadaļa ar emitenta norādītajiem riskiem), lai izvairītos no tādu parāda vērstpapīru iegādes, uz kuru pamata naudas atgūšanas process būtu pārāk problemātisks. Spēja identificēt riskus pirms vērtspapīra iegādes ļaus izvairīties no iesaistīšanās nedrošos projektos.

Publicēts: Delfi.lv