Nodarbošanās aizlieguma gadījumā darbinieks jāatstādina

Augstākās tiesas Senāts uzsver, ka darba devējam, saņemot pilnvarotas valsts institūcijas lēmumu par noteiktas nodarbošanās aizliegumu, nav tiesību nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības, bet ir pienākums darbinieku atstādināt no darba. Darba līgumu var izbeigt tikai tad, ja ir tiesisks pamats, piemēram, notiesājošs spriedums vai likumā noteikts nodarbināšanas aizliegums.

Senāta 2025.gada 8.maija rīcības sēdes lēmumā lietā SKC-421/2025 par darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija, risināts būtisks jautājums par Darba likuma (DL) 58.panta 2.daļas un 115.panta 5.daļas[1] atšķirībām.

Lietas būtība

Lietas pamatā ir situācija ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesoru, pret kuru uz iesniegumu pamata par it kā veiktām nepiedienīgām darbībām pret studentēm tika ierosināts kriminālprocess un ar procesa virzītāja lēmumu tika piemērots drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums, ar ko profesoram aizliedza pildīt JVLMA Mūzikas katedras vadītāja, docētāja un pasniedzēja, Senās mūzikas centra vadītāja pienākumus. Balstoties uz šo lēmumu, JVLMA uzteica darba līgumu saskaņā ar DL 115.panta54.daļu, kas paredz, ka darba devējs nekavējoties izbeidz darba tiesiskās attiecības, ja darbinieka nodarbināšana atbilstoši likumam ir aizliegta. Profesors uzteikumu apstrīdēja tiesā.

Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā un atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru profesors atjaunots darbā, taču noraidīta viņa prasība par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu.

Darba līguma uzteikums nebija pamatots

Senāta lēmumā ir skaidrots, ka lietā nodibinātie apstākļi atbilst DL 58.panta 2.daļas tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm, kas paredz darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija. Drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums – ir viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem, kura mērķis ir līdz brīdim, kamēr panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, nodrošināt pagaidu risinājumu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu, vai izvairīsies no šā procesa vai tiesas.

Attiecīgi darba devējs, saņemot procesa virzītāja lēmumu, ar kuru noteikts nodarbošanās aizliegums, ir rīkojies neatbilstoši tiesību normu prasībām. Darba devējam vajadzēja atstādināt darbinieku, nevis izbeigt darba tiesiskās attiecības. Gadījumā, ja konkrētajā kriminālprocesā tiks pieņemts notiesājošs spriedums, pedagogs atbilstoši Izglītības likuma 50.panta 1.daļas 1.punktam vairs nevarēs pildīt savus pienākumus. Šādā gadījumā darba devējam būs jāizbeidz darba līgums, pamatojoties uz DL 115.panta 5.daļu.

Jāņem vērā, ka darba devējam saskaņā ar DL 58.panta 3.daļu ir tiesības darbinieku atstādināt no darba, ja ir radusies situācija, kad darbinieka nodarbināšana nav iespējama, jo darbinieks, veicot darbu vai arī atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Attiecīgi strīda gadījumā darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atstādināšana bija pamatota un samērīga konkrētajā situācijā. Savukārt izskatāmajā lietā darba devēja pienākums atstādināt pedagogu izrietēja no procesa virzītāja lēmuma. Šāda veida atstādināšanai nav arī paredzēts trīs mēnešu ierobežojums. Tas nozīmē, ka pedagogam ir jābūt atstādinātam no savu pienākumu pildīšanas visu kriminālprocesa laiku, ja vien procesa virzītājs neatceļ attiecīgo lēmumu.

Jāuzsver, ka atstādināšanas laikā darba samaksa darbiniekam netiek maksāta. Tāpēc apelācijas instances tiesa, lai arī atzina uzteikumu par nepamatotu un atjaunoja pedagogu darbā, tomēr noraidīja prasību par vidējās izpeļņas piedziņu, jo visu laiku kopš procesa virzītāja attiecīgā lēmuma pieņemšanas pedagogam bija jābūt atstādinātam no darba un nebija tiesības uz darba samaksas saņemšanu. Savukārt, ja vēlāk procesa virzītāja lēmums tiktu atzīts par nepamatotu, darbiniekam nebūtu pamata pieprasīt vidējās izpeļņas samaksu no darba devēja, bet būtu Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu noteiktajā kārtībā jāvēršas ar attiecīgu pieteikumu par zaudējumu nodarīšanu.

[1] Augstāk tiesas Senāta rīcības sēdes lēmumā ir pārrakstīšanās kļūda atsaucoties uz Darba likuma 115. panta 4. nevis 5. daļu.