Piezīmes par vēl vienu potenciāli veiksmīgu ieceri kreditēšanas bremzēšanai
Lai gan publiskajā dienaskārtībā arvien aktuāls jautājums par nepietiekamiem kreditēšanas apjomiem, vienlaicīgi uzsākta iniciatīva mainīt nodokļu režīmu (faktiski — palielināt šobrīd maksājamo nodokļu apjomu) Latvijas komercbankām, jo tām ir pārāk labi peļņas rezultāti. Tikmēr Saeimas Budžeta un finanšu komisija jau atbalstījusi grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas bankām liek uz pusi samazināt hipotekāro kredītu likmes (kredītiem līdz 250 tūkstošiem eiro).
Ārēji tas tiek pamatots ar samērīguma un taisnīguma principiem, bet neviļus rodas arī asociācijas ar Mihaila Bulgakova stāsta “Suņa sirds” galvenā varoņa slaveno frāzi: “Visu ņemt un sadalīt”. Vai šis nebūs kārtējais ar labiem nodomiem bruģētais ceļš uz elli?
Pieņemot jebkādu regulāciju, jāizvirza sasniedzamie mērķi. Ja mērķis ir papildināt 2024. gada budžetu, tad tas, protams, tiks sasniegts — pēc aptuvenām aplēsēm iegūtā summa varētu būt ap 140 miljonu eiro. Ja mērķis ir par vienu vai dažiem simtiem samazināt ikmēneša procentu maksājums (bet lielākiem kredītu ņēmējiem par dažiem tūkstošiem), tad arī tas varētu tikt sasniegts. Bet vai šie mērķi ir gana saprātīgi, ņemot vērā visus blakus efektus?
Vai tiks sasniegts mērķis reprezentēt Latviju kā stabilu un investīcijām drošu vietu, kur tavi līdzekļi netiks atņemti, ja kādam šķitīs, ka pelni par daudz? Vai tas varētu veicināt kādas jaunas bankas ienākšanu tirgū, par ko pēdējā laikā ir runājuši valdības pārstāvji?
Vai tiks sasniegts uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas mērķis — veicināt peļņas reinvestēšanu? Ja bankām avansa veidā tiks uzlikts pienākums samaksāt nodokli no peļņas, kuru tās neizmaksā dividendēs, tad zūd būtiski iemesli šo naudu neizmaksāt saviem akcionāriem. Ja nesadalītā peļņa paliek Latvijas uzņēmumā, tad neatkarīgi no tā, kur šī nauda tiek ieguldīta, tā radīs jaunu peļņu Latvijas uzņēmumam, kurš maksās nodokļus Latvijā. Ja peļņa akcionāriem tiks izmaksāta šodien, tad tā radīs jaunu peļņu jau citās valstīs un par to nodokļi tiks maksāti citās valstīs.
Vai tiks sasniegts taisnīgums tiem kredīta ņēmējiem, kuri ir bijuši piesardzīgi un rēķinājušies ar savām iespējām kredītus atmaksāt un nav aizņēmušies tādā apmērā, lai maksājuma pieaugums par dažiem desmitiem vai simtiem eiro izraisītu nespēju segt savas saistības?
Vai tiks stimulēta jaunu kredītu izsniegšana, ja bankām jārēķinās, ka tām jebkurā brīdī ar tiesību aktiem var ierobežot līgumā noteikto procentu apmēru vai uzlikt papildu nodokļu slogu? Vai varbūt gluži pretēji — arvien vairāk cilvēku nonāks banku kredītu saņemšanas nespējīgo kategorijā, un vienīgā viņiem pieejamā izvēle būs ātrie kredīti ar milzīgiem procentiem?
Vai precedents ar bankām radīs citiem uzņēmējiem paļāvību, ka viņi nebūs nākamie, kuru peļņa kādam šķitīs par lielu un tajā būtu jādalās?
Vai ir pārliecība, ka šādā veidā bankām uzliktās papildu izmaksas pavisam drīz neatgriezīsies pie patērētāja ar banku komisiju palielinājumu?
Gadiem ilgi konsultējot ārvalstu investorus un aktīvi iesaistoties Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses darbā, esmu guvis pārliecību, ka Latvijas tirgus gan sava izmēra, gan cilvēku skaita, gan citu nozīmīgu faktoru dēļ jau tā nerada investoriem lielu interesi. Lai investīcijas piesaistītu, tad jebkurā jautājumā, kas attiecas uz birokrātisko slogu, skaidru tiesisko regulējumu, efektīvu tiesu sistēmu, kā arī pēkšņām tiesību aktu izmaiņām, Latvijai jātiecas uz perfekciju. Noteikumu maiņa spēles vidū noteikti nav tas signāls, kas varētu pievilināt investorus.
Turklāt plāns, ierobežot “pārāk daudz pelnošās” bankas, atgādina raganu medības. Vai līdzīgas iniciatīvas ir izskanējušas par tādiem uzņēmējdarbības veidiem kā, piemēram, azartspēles, ātrie kredīti vai alkohola tirdzniecība? Vai Latvenergo peļņa šajā ziņā ar kaut ko atšķiras? Tikai nepārprotiet — šis nav aicinājums ar ārpuskārtas nodokļiem aplikt arī citus, kas pēkšņi guvuši labu peļņu. Aicinājums ir īsteno konsekventu, paredzamu un ilgtspējīgu politiku.
Ir izskanējuši dažādi argumenti šādu iniciatīvu aizstāvēšanai, jo arī citās valstīs ir uzlikts papildu nodoklis bankām, piemēram, Lietuvā. Taisnība, bet Lietuvas bankas draud tiesāties ar valsti, un iznākums vēl nav zināms. Arī citās valstīs procentu apmērs ir ticis ierobežots, piemēram, Polijā. Bet procentu apmērs Polijā jau bija rēķināms padsmitos procentu, un Polija nav eirozonā. Kopumā hipotekāro kredītu procenti Latvijā nav daudz lielāki kā, piemēram, Vācijā. Taisnība, bet vai tam nevarētu būs sakars ar Vācijas ekonomikas rādītājiem, tirgus lielumu un konkurējošo banku skaitu?
Nevienu šādu argumentu nedrīkst izraut no konteksta un lietot pavirši. Vai tikai virspusēji izvērtējot visas iespējamās sekas, drīkst tik nopietni iejaukties brīvā tirgus darbībā? Ko darīt? Procentu likmju ierobežošana ar tiesību aktiem noteikti nav pareizais ceļš. Nemaz nerunājot par to, ka tas radītu Satversmes tiesas strīda risku, pats bīstamākais blakus efekts varētu būt jaunu kredītu izsniegšanas vēl tālāka samazināšanās. Rīgā šobrīd ap 80 % iedzīvotāju dzīvo PSRS laikā celtos namos, un jauns dzīvojamais fonds ir akūti nepieciešams. Aktīva kreditēšana ir ļoti būtisks faktors, kas šo nomaiņu var veicināt.
Situācijā, kurā no kopējā 26,1 miljarda eiro vērtā Baltijas kreditēšanas portfeļa Latvijai tas ir tikai 4,7 miljardu apmērā, kas ir vidēji divas reizes mazāks nekā Lietuvā (11,2 miljardi eiro) un Igaunijā (10,2 miljardi eiro), ikviens sektora dalībnieks būtu jāaicina pie kopēja sarunu galda, lai saprastu — kādi būtu tie soļi, lai šo situāciju mainītu labvēlīgā virzienā. Daži akmeņi jāmet banku dārziņā. Jāuzdod jautājums, vai brīdī, kad EURIBOR likme bija tuva nullei vai zem tās, bankas neizdarīja spiedienu uz pievienoto likmju palielināšanu?
Vai šobrīd bankas ir gana naskas uz procentu maksāšanu par uzkrājumiem un kontu atlikumiem? Vai komisijas, ko bankas prasa par kredīta līgumu grozījumiem, ir samērīgas un vispār atsver ieguvumu no procentu likmes samazināšanas, kurai bankas it kā piekrīt.
Tomēr jebkurā gadījumā ir saprotams, ka galvenā problēma nav meklējama banku darbībā. Ja salīdzinām vidējo algu trīs Baltijas valstīs, atbilde ir acīmredzama. Visdrīzāk iztikas grozs pamata vajadzībām Tallinā, Rīgā un Viļņā maksā līdzīgi, atšķiras atlikums kredītu maksāšanai.
Tāpēc vienīgais ilgtspējīgais risinājums ir jaunu, labi apmaksātu darba vietu radīšana. Bet tas nav iespējams bez investīcijām. Savukārt investīcijām ir vajadzīga stabila tiesiskā vide un nodokļu sistēma, ar kuru var rēķināties ilgtermiņā. Idejas par virspeļņas aplikšanu ar nodokli un darījumu komerciālo noteikumu regulēšanu ar tiesību aktiem investīcijas neveicinās. Tas drīzāk atgādina tos laikus, kuros šo rindu autoram paveicās pavadīt savu tik laimīgo bērnību.
