Prasības nodrošinājuma un pagaidu aizsardzības problēmjautājumi

Prasības nodrošinājums un pagaidu aizsardzība nav jauni tiesību institūti, un tiem ir veltīts samērā daudz publikāciju. Arī Augstākā tiesa laiku pa laikam apkopo tiesu praksi prasības nodrošināšanas lietās; aktuālākais prasības nodrošinājuma institūtam veltītais tiesu prakses apkopojums tapa 2015. gadā[1], bet 2022. gadā tapa Rīgas apgabaltiesas pētījums “Pagaidu aizsardzības līdzekļi civilprocesā”[2]. Un tomēr Latvijas tiesu prakses piemēri parāda, ka joprojām trūkst vienveidības prasības nodrošinājuma un pagaidu aizsardzības tiesiskā regulējuma piemērošanā, kas rada tiesisko nenoteiktību un pat personu tiesību un likumīgo interešu aizskārumus.

Parasti minētie tiesību institūti tiek apskatīti prasītāja interešu kontekstā, pieņemot, ka prasītājs ir upuris, bet atbildētājs – agresors. Tomēr civilprocesā ir divas puses ar pretējām interesēm, un atbilstoši civilprocesa principiem abu pušu tiesībām un likumīgajām interesēm ir jābūt līdzsvarotām. Tādēļ šoreiz paraudzīsimies uz pagaidu aizsardzības līdzekļu un prasības nodrošinājuma piemērošanu no iespējamā atbildētāja (pret kuru prasība vēl nav celta) perspektīvas.

Proti, konkrētajā gadījumā starp būvniecības līguma pusēm – būvuzņēmēju un pasūtītāju – ir radies tiesisks strīds par līgumsaistību izpildi. Pēc būvuzņēmēja (iespējamā prasītāja) pieteikuma Ekonomisko lietu tiesa kā pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu par pagaidu aizsardzības piemērošanu pirms prasības celšanas, ar kuru piemēroja pasūtītājam (iespējamam atbildētājam) vairākus pagaidu aizsardzības līdzekļus.

Apjomīgs iespējamā prasītāja pieteikums par pagaidu aizsardzību pirms prasības celšanas (ar vairākiem desmitiem pielikumu) tika izlemts vienas dienas laikā (steidzamības kārtībā), nerīkojot tiesas sēdi un neuzklausot iespējamā atbildētāja viedokli. Lai nezaudētu fokusu, šajā rakstā netiks apskatīts jautājums par piemēroto pagaidu aizsardzības līdzekļu izvēli (adekvātumu) – tas būtu atsevišķs jautājums, bet paturēsim prātā tiesu prakses atziņu, ka jebkurš pagaidu aizsardzības vai prasības nodrošinājuma līdzeklis nopietni ierobežo iespējamā atbildētāja rīcību saistībā ar viņam piederošo mantu[3].

Pamatojoties uz CPL 140.¹ panta septīto daļu (Pagaidu aizsardzību pēc puses motivēta pieteikuma var atcelt tā pati tiesa, kura piemērojusi pagaidu aizsardzību, vai tiesa, kuras lietvedībā atrodas lieta izskatīšanai pēc būtības. Izlemjot jautājumu par pagaidu aizsardzības atcelšanu, tiesa vai tiesnesis izvērtē šā panta pirmajā daļā norādītos nosacījumus, ņemot vērā puses iesniegtos pierādījumus un pamatojumu.)[4] pasūtītājs (iespējamais atbildētājs) pirms prasības celšanai noteiktā termiņa beigām iesniedza tiesā motivētu pieteikumu par pagaidu aizsardzības atcelšanu (turpmāk – Pieteikums). Tiesa nav pieņēmusi lēmumu sakarā ar iesniegto Pieteikumu, bet ar vēstuli paziņoja iespējamam atbildētājam par Pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas, paskaidrojot, ka civillieta vēl nav ierosināta, tāpēc iespējamais atbildētājs vēl neesot “puse” un nevarot izmantot CPL 140.¹ panta septītajā daļā paredzētās tiesības iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzības atcelšanu.

Šajā sakarā rodas vairāki jautājumi:

• Vai tiesa (tiesnesis) var atstāt bez izskatīšanas pieteikumu par pagaidu aizsardzības (prasības nodrošinājuma) atcelšanu?
• Kādā veidā ir noformējams šāds tiesas (tiesneša) lēmums – rakstveida lēmuma, rezolūcijas vai iespējamam atbildētājam adresētas vēstules veidā?
• Vai šāds tiesas (tiesneša) lēmums ir pārsūdzams?

Domājams, ka atbilde uz pirmo jautājumu ir negatīva, jo CPL neparedz tiesas (tiesneša) tiesības atstāt bez izskatīšanas pieteikumu par prasības nodrošinājuma vai pagaidu aizsardzības atcelšanu. Tā kā prasības nodrošinājums vai pagaidu aizsardzība ierobežo (iespējamā) atbildētāja tiesības un likumīgās intereses, nav pieļaujama tā izskatīšanas novilcināšana, atstājot to bez virzības vai bez izskatīšanas, ja CPL kā publisko tiesību avots tieši neparedz šādas rīcības iespēju.

Tomēr, ja kāds uzskatītu, ka tiesa (tiesnesis) var atstāt bez izskatīšanas pieteikumu par prasības nodrošinājuma vai pagaidu aizsardzības atcelšanu (piemēram, pēc analoģijas ar prasības atstāšanu bez izskatīšanas – CPL 219.p. un 220.p.), tad būtu konsekventi piemērot analoģiju arī attiecībā uz šāda lēmuma noformēšanas prasībām (CPL 221.p. 1.d.: Par prasības atstāšanu bez izskatīšanas tiesa pieņem motivētu lēmumu atsevišķa procesuālā dokumenta veidā) un iespējām to pārsūdzēt (CPL 221.p. 2.d.: Par tiesas lēmumu atstāt prasību bez izskatīšanas var iesniegt blakus sūdzību).

Oponējot šādam viedoklim, jānorāda, ka tādā gadījumā likumam arī būtu jāparedz gadījumi, kādos tiesa (tiesnesis) var atstāt bez izskatīšanas pieteikumu par prasības nodrošinājuma vai pagaidu aizsardzības atcelšanu. Šādi gadījumi (pamati) likumā nav noteikti, kas liecina par to, ka likumdevējs nav vēlējies piešķirt tiesai (tiesnesim) tiesības pieteikumu par prasības nodrošinājuma vai pagaidu aizsardzības atcelšanu atstāt bez izskatīšanas.

Iespējamais atbildētājs mēģināja pārsūdzēt tiesneša lēmumu par Pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas blakus sūdzības kārtībā, tomēr tiesnesis ir atteicies to pieņemt, atsaucoties uz lēmuma nepārsūdzamību. Atsaucoties uz CPL 445.p. 3.d. noteikumiem (Tiesneša lēmums par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību nav pārsūdzams), tiesnesis atteicās pieņemt blakus sūdzību par tiesneša lēmumu atteikties pieņemt pirmo blakus sūdzību (par Pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas). Šāda situācija ilustrē citu problēmu, proti, ka tiesa (tiesnesis) var pieņemt CPL neparedzētu lēmumu, bet ar to aizskartajai personai (konkrētajā gadījumā – iespējamam atbildētājam) pat nav tiesiskas iespējas panākt šāda lēmuma pārskatīšanu augstākas instances tiesā, jo (1) CPL neparedz, ka šāds lēmums ir pārsūdzams un (2) tiesneša lēmums par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību nav pārsūdzams (CPL 445.p. 3.d.). Lai gan šis jautājums vairāk attiecas uz blakus sūdzību tiesisko regulējumu, nevis prasības nodrošinājumu vai pagaidu aizsardzību, likumdevējam būtu vērts apsvērt šo problēmu.

Tagad atgriezīsimies pie jautājuma par to, vai iespējamais atbildētājs var izmantot CPL 140.¹ panta septītajā daļā paredzētās tiesības iesniegt pieteikumu par pirmsprasības pagaidu aizsardzības atcelšanu (CPL 140. panta piektajā daļā paredzētās tiesības iesniegt pieteikumu par pirmsprasības nodrošinājuma atcelšanu)?

Lai gan gramatiski (burtiski) interpretējot konkrētās normas, var šķist, ka nevar (kā to uzskatījis tiesnesis konkrētajā lietā), tomēr šāda pieeja ir balstīta uz jēdzienu “lieta” un “puse” tvēruma sašaurinošu interpretāciju. Autora ieskatā CPL lietotie termini “lieta” un “puse” nepārprotami ir attiecināmi arī uz procesu, kad ir pieņemts lēmums par pirmsprasības nodrošinājumu vai pirmsprasības pagaidu aizsardzību, un par “pusi” šādā “lietā” atzīstama arī persona, kuras tiesības piemērotais prasības nodrošinājums vai pagaidu aizsardzība aizskar – iespējamais atbildētājs. Pretējā gadījumā var nonākt pie aplama secinājuma, ka iespējamam atbildētājam nav tiesību iepazīties ar lietas materiāliem, jo arī šādas tiesības gramatiski piemīt tikai pusēm (CPL 74.p. 1.d. 2.pkt.).

Tāpat, nebūtu pamatoti un atbilstoši likumdevēja mērķim piešķirt tiesības iespējamam prasītājam panākt prasības nodrošinājumu vai pagaidu aizsardzību, it īpaši pirms prasības celšanas, nenodrošinot tiesības iespējamam atbildētājam vēlāk lūgt to atcelt, ceļot iebildumus pret nepamatotu prasības nodrošinājumu vai pagaidu aizsardzību. Lēmumu par prasības nodrošināšanu vai pagaidu aizsardzību tiesnesis praktiski vienmēr pieņem uz vienas puses (iespējamā prasītāja) argumentu pamata, tāpēc šis process sākumposmā ir vienpusējs. Šā iemesla dēļ paredzēta CPL 140. panta piektā daļa un 140.¹ panta septītā daļa, kas turpmāk jau sacīkstes procesā ļauj otrai pusei (iespējamam atbildētājam) aizstāvēties un panākt piemērotā tiesību aprobežojuma atcelšanu.

Pirmsprasības nodrošinājuma un pirmsprasības pagaidu aizsardzības piemērošana aizskar iespējamā atbildētāja tiesības tādā pašā apmērā kā parasta atbildētāja tiesības. No tāda viedokļa nav saprotams, kādēļ iespējamais atbildētājs (pret kuru prasība vēl nav celta / pieņemta izskatīšanai) ir beztiesīgāks par atbildētāju (pret kuru prasība jau ir celta / pieņemta izskatīšanai).

Tādēļ autora ieskatā arī pirms prasības celšanas (iespējamam) atbildētājam ir tiesības iesniegt pieteikumu par pirmsprasības pagaidu aizsardzības vai pirmsprasības nodrošinājuma atcelšanu – šādas tiesības nodrošina iespējamā atbildētāja intereses saprātīgā termiņā panākt attiecīgo tiesību ierobežojumu (pagaidu aizsardzības līdzekļu vai prasības nodrošinājuma līdzekļu) atcelšanu, ja tie piemēroti nepamatoti. Pretējā gadījumā tiktu izjaukts līdzsvars starp iespējamā prasītāja un iespējamā atbildētāja tiesībām un likumīgajām interesēm.

Šādu izpratni apstiprina arī tiesu prakses atziņas, kas tieši paredz iespējamā atbildētāja tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu: “Saņemot prasītāja (iespējamā prasītāja) pieteikumu par prasības nodrošināšanu, tiesas rīcībā ir tikai vienas puses iesniegtie argumenti un pierādījumi par tiesību pēc saistības un prasības nodrošināšanas nepieciešamību. Nepieciešamība ātri reaģēt, lai novērstu iespējamā tiesas sprieduma izpildes apgrūtinājumu vai neiespējamību, nepieļauj tiesai vispusīgi un pilnīgi izvērtēt arī otras puses – atbildētāja (iespējamā atbildētāja) iebildumus un pierādījumus. Šāda iespēja tiesai rodas gadījumā, ja atbildētājs (iespējamais atbildētājs) ir iesniedzis pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, norādot savus argumentus un iesniedzot pierādījumus par pretējo. t.i., prasības nodrošinājuma saglabāšanas nepieciešamība ir zudusi vai nepastāv vispār.”[5]

Jāpiezīmē, ka līdzīgā lietā starp tām pašām pusēm cita tiesa (Rīgas pilsētas tiesa), kura uz būvuzņēmēja pieteikuma pamata piemēroja pirmsprasības nodrošinājumu pret pasūtītāju, saņemot pasūtītāja pieteikumu par pirmsprasības nodrošinājuma atcelšanu, nozīmēja tiesas sēdi un izskatīja šo pieteikumu 20 dienu laikā no tā saņemšanas (CPL 140.p. 9.d. pēdējā teikumā noteiktā termiņa ietvaros).

Minētie tiesu prakses piemēri uzskatāmi ilustrē diametrāli pretēju tiesu pieeju (tiesību normu izpratni) no tiesiskā regulējuma viedokļa identiskā situācijā. Šo problēmu būtu iespējams risināt, vai nu grozot tiesisko regulējumu, CPL 140.¹ panta septītajā daļā un CPL 140. panta piektajā daļā skaidri paredzot iespējamā atbildētāja tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma (pagaidu aizsardzības) atcelšanu, vai arī citā veidā nodrošinot vienveidību tiesību normu pareizā piemērošanā. Piemēram, likuma “Par tiesu varu” 49. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka Plēnums (Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce, kuru sasauc Augstākās tiesas priekšsēdētājs) apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus. Savukārt likuma “Par tiesu varu” 49.¹ panta pirmā un otrā daļa paredz, ka Senāta departamenta senatoru kopsapulce ir koleģiāla institūcija, ko aktuālu tiesību jautājumu apspriešanai sasauc Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Senāta departamenta senatoru kopsapulce apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus, lai nodrošinātu vienveidību tiesību normu piemērošanā.

Tomēr mūsu stāstam ir turpinājums, kas rada augsni turpmākai diskusijai. Proti, iespējamais prasītājs prasības pieteikumu iesniedza tiesneša lēmumā (par pagaidu aizsardzības piemērošanu) noteiktajā termiņā (CPL 139.p. 3.d.), bet tiesnesis atteicās pieņemt prasību. Šajā sakarā ir vērts atcerēties, ka izlemjot jautājumus par prasības nodrošinājuma (pagaidu aizsardzības) piemērošanu un atcelšanu, tiesai ir jāvērtē prasības pirmšķietamā pamatotība (CPL 140.p. 1.d., 140.p. 5.d., 140.¹p. 1.d., 140.¹p. 7.d.), kas ir prasības nodrošinājuma (pagaidu aizsardzības) piemērošanas / saglabāšanas nepieciešamais priekšnoteikums. Būtu loģiski secināt, ka tiesneša lēmums par atteikšanos pieņemt prasību nozīmē to, ka šāda prasība tiesneša ieskatā nav atzīstama par pirmšķietami pamatotu, tomēr CPL skaidri neparedz, ka šādā gadījumā tiesai būtu pēc savas iniciatīvas vai pēc iespējamā atbildētāja pieteikuma jāatceļ pirmsprasības nodrošinājums (pirmsprasības pagaidu aizsardzība). Autora ieskatā tā ir likuma nepilnība, kas būtu jānovērš likumdošanas ceļā.

Atbildot uz iespējamā atbildētāja jautājumu, tiesnesis norādīja, ka jautājums par pagaidu aizsardzības atcelšanu tikšot lemts pēc tiesneša lēmuma par atteikšanos pieņemt prasību stāšanās spēkā. Šādi lēmumi, atkarībā no pamatojuma, var tikt pārsūdzēti vienā vai divos līmeņos, kas nozīmē, ka tiesneša lēmums par atteikšanos pieņemt prasību var nestāties spēkā pat gadu vai ilgāk. Visu šo laiku iespējamais atbildētājs ir spiests gaidīt, kamēr visās pārsūdzības instancēs tiks izlemts jautājums par iesniegtā prasības pieteikuma pieņemšanu (stāsies spēkā galīgais tiesas nolēmums šajā jautājumā).

Autora ieskatā aprakstītā situācija ir pretrunā Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pirmajā daļā (Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā), Satversmes 92. pantā (Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā), likuma “Par tiesu varu” 3. panta pirmajā daļā (Personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās [..] mantas apdraudējumiem) un CPL 1. pantā (katrai fiziskajai un juridiskajai personai [..] ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā) noteiktajām tiesībām uz pieeju tiesai. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir ietverts valsts pienākums nodrošināt ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas, tiesības uz pieeju tiesai, tādēļ valstij būtu attiecīgi jārīkojas, lai novērstu līdzīgu situāciju atkārtošanos nākotnē.

Ierosinājumi:

1. Būtu jāpilnveido blakus sūdzības tiesiskais regulējums, lai novērstu situācijas, kad tiesa (tiesnesis) pieņem CPL neparedzētu lēmumu, bet ar to aizskartajai personai nav iespējas to pārsūdzēt blakus sūdzības kārtībā, jo (1) CPL 441.p. neparedz, ka šāds lēmums ir pārsūdzams un (2) tiesneša lēmums par atteikšanos pieņemt blakus sūdzību nav pārsūdzams (CPL 445.p. 3.d.).
2. Likumā (CPL p. 5.d., 140.1p. 7.d.) būtu skaidri jāparedz iespējamā atbildētāja tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma (pagaidu aizsardzības) atcelšanu vai arī citā veidā jānodrošina vienveidība pareizā tiesību normu piemērošanā.
3. CPL būtu jānoteic, ka, pieņemot lēmumu par atteikšanos pieņemt prasību, tiesnesim būtu jāatceļ pirms prasības celšanas piemērotā pagaidu aizsardzība (prasības nodrošinājums), turklāt lēmumam par pirmsprasības nodrošinājuma (pimsprasības pagaidu aizsardzības) atcelšanu būtu jābūt nepārsūdzamam un būtu jāstājas spēkā nekavējoties.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2015. gada Tiesu prakses apkopojums “Tiesu prakse prasības nodrošināšanas lietās”. Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/2015/Prasibas%20nodrosinajums-petijums.doc

[2] Rīgas apgabaltiesas 2022. gada pētījums “Pagaidu aizsardzības līdzekļi civilprocesā”. Pieejams: https://tiesas.lv/Media/Default/Page/pagaidu_aizsardzibas_lidzekli_labots_2.pdf

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojums “Tiesu prakse prasības nodrošināšanas lietās”, 2015., 13. lpp. (pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/2015/Prasibas%20nodrosinajums-petijums.doc)

[4] Attiecībā uz pirmsprasības nodrošinājumu analoga norma ietverta CPL 140. panta piektajā daļā (Prasības nodrošinājumu pēc puses motivēta pieteikuma var atcelt tā pati tiesa, kura nodrošinājusi prasību, vai tiesa, kuras lietvedībā atrodas lieta izskatīšanai pēc būtības. Izlemjot jautājumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, tiesa izvērtē šā panta pirmajā daļā norādītos nosacījumus, ņemot vērā puses iesniegtos pierādījumus un pamatojumu.).

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojums “Tiesu prakse prasības nodrošināšanas lietās”, 2015., 41.-42. lpp. (pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/2015/Prasibas%20nodrosinajums-petijums.doc)