Tiesas pienākums – noteikt pieteikuma priekšmetu atbilstoši tā mērķim

Vai pieteikuma priekšmetam jābūt saistītam ar mērķi, kuru pieteicējs vēlējies panākt, vēršoties iestādē? Apskatām Senāta 2023.gada 5.decembra lēmumu lietā SKA-973/2023.

Minētais Senāta lēmums lietā SKA-973/2023 ir aktuāls vairāku aspektu dēļ:

• norāda uz administratīvā procesa īpatnībām un lielajām tiesas iesaistes tiesībām un pienākumu (atšķirībā no civilprocesa);
• apkopo administratīvo tiesu judikatūru jautājumā par Administratīvā procesa likuma (APL)panta piemērošanu un tiesas pienākumu formulēt pieteikuma priekšmetu tiesā atbilstoši visam pieteicēja pieteikuma saturam kopsakarībā ar šīs normas jēgu;
• pastarpināti norāda uz informācijas pieejamības risināšanu Uzņēmumu reģistrā (UR), kas daudziem ir aktuāls jautājums.

Kas ir prasības priekšmets?

Lai labāk izprastu tiesas nolēmumu, vispirms ir jānoskaidro, kas ir pieteikuma priekšmets.

Saskaņā ar APL 184.pantu pieteikumu tiesā var iesniegt par:

• administratīvā akta izdošanu, atcelšanu, spēkā esamību;
• iestādes faktisko rīcību;
• publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu;
• publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām, tā spēkā esamību, noslēgšanu vai izpildes pareizību.

Apskatāmā lēmuma kontekstā būtiski ir tas, ka pieteikumu tiesā var iesniegt arī par:

• administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, lai pieprasītu atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos;
• būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, ja tas radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un tiesas spriedums ir nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai līdzīgu gadījumu atkārtošanās novēršanai.

Tātad prasības priekšmets ir tas, par ko prasa pieņemt spriedumu tiesai, proti, tas ir pieteicēja prasījums, kura pamatotību pārbauda tiesa, izskatot lietu pēc būtības.

Lietas apstākļi

Konkrētās lietas būtība ir tāda, ka pieteicējs – zvērināts advokāts –, vērsās UR ar lūgumu iepazīties ar kādas sabiedrības reģistrācijas lietas materiāliem, jo viņam tas bija nepieciešams klienta mantojuma lietā, lai precīzi konstatētu mantojuma masas apmēru. Savukārt UR galvenais valsts notārs ar savu lēmumu atteica iespēju iepazīties ar minētās sabiedrības reģistrācijas lietas materiāliem.

Advokātam vēršoties tiesā, Administratīvā rajona tiesa apmierināja tā lūgumu par pagaidu aizsardzību un uzdeva UR nodrošināt iespēju klātienē iepazīties ar strīdus sabiedrības reģistrācijas lietas materiāliem. UR izpildīja tiesas lēmumu, un zvērinātam advokātam tika dota iespēja izskatīt attiecīgās sabiedrības reģistrācijas lietas materiālus.

Lai gan advokāts tiesā iesniedza pieteikuma precizējumus, ar kuriem lūdza atzīt par prettiesisku UR atteikumu ļaut tam klātienē iepazīties ar strīdus sabiedrības reģistrācijas lietas materiāliem, tiesa uzskatīja, ka lietas turpināšana nav nepieciešama nedz atlīdzinājuma pieprasīšanai par prettiesisku administratīvo aktu, nedz līdzīgu gadījumu atkārtošanās novēršanai.

Advokāts, lai arī tiesas kārtībā (pagaidu aizsardzība) bija panācis iespēju iepazīties ar lietu UR, iesniedza blakus sūdzību par tiesas lēmumu izbeigt tiesvedību (par UR lēmuma atzīšanu par prettiesisku). Ciktāl noprotams no apskatāmā lēmuma, kā galveno argumentu advokāts norādīja to, ka UR pēc būtības nav mainījis savu viedokli, ka iespēja iepazīties ar šāda veida informāciju nav nodrošināma. Turklāt pieteikuma primārais prasījums bija tieši pārsūdzētā lēmuma atzīšana par prettiesisku un turpmāku šādu gadījumu izskaušana.

Šajā lietā atzinīgi novērtējams, ka zvērināts advokāts, neskatoties uz to, ka konkrēta klienta lietā jautājums bija klientam labvēlīgi nokārtots, tomēr turpināja tiesvedību tieši tāpēc, lai jebkuram nākamajam interesentam līdzīgos apstākļos netiktu liegta iespēja UR iepazīties ar reģistrācijas lietu materiāliem. Bieži vien, taupot laiku un līdzekļus, mēs necīnāmies par tādu rezultātu, kas būtu taisnīgs un labvēlīgs sabiedrībai kopumā, bet tikai par konkrēto interesi. Tāpēc mums kā sabiedrībai jānovērtē katrs, kas gatavs ieguldīt savu laiku taisnīga, sabiedrībai svarīga rezultāta un risinājuma labā, kas tādējādi padara mūsu vidi tiesiskāku.

Senāta atziņas

Senāts nolēma, ka tiesas lēmuma par pagaidu aizsardzību izpildi nav pamata uzskatīt par galīgi atrisinātu strīdu par pieteicēja tiesībām uz strīdus informāciju. Senāts norādīja, ka personai joprojām saglabājas tiesības saņemt galīgu (nevis pirmšķietamu) tiesas vērtējumu par tiesisko strīdu pēc būtības, tāpēc atcēla Administratīvās rajona tiesas lēmumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Tiesa norādīja uz jau izveidojušos tiesu judikatūru līdzīgās lietās par informācijas pieprasīšanu un atsaucās uz Senāta 2017.gada 10.maija spriedumu lietā SKA-106/2017, kur cita starpā noteikts, ka jānošķir, ar kādu mērķi persona ir vērsusies tiesā. Proti, šādā situācijā (lietā par informācijas pieprasīšanu) persona var:

• vēlēties tikai saņemt pieprasīto informāciju, un tad pieteikums tiesā būs vērsts tikai uz pienākuma uzlikšanu attiecīgai iestādei veikt konkrētu faktisko rīcību;
• vai persona papildu informācijas saņemšanai vēlas arī saņemt tiesas vērtējumu iestādes rīcībai, lai būtu pamats pieprasīt atlīdzinājumu par kaitējumu vai lai novērstu nākotnē līdzīgu gadījumu atkārtošanos, kas tad ir patstāvīgs prasījums (papildu prasījumam par informācijas izsniegšanu).

Spriedumā lietā SKA-106/2017 ir daudzas atsauces uz līdzīgiem tiesas nolēmumiem, tāpēc tas noder kā vērtīgs judikatūras avots.

Senāts šajā lietā konstatēja, ka advokāts jau sākotnējā pieteikumā norādījis uz argumentiem, kāpēc iestādes pārsūdzētais lēmums ir kļūdains, bet tiesa lietu ierosinājusi tikai par faktiskās rīcības veikšanu, proti, informācijas neizsniegšanu. Senāta lēmumā norādīts, ka tiesneša centieni izprast tā patieso mērķi un atbilstoši formulēt pieteikuma priekšmetu atbilst saprātīgā pieteicēja principam. Proti, tas ir administratīvo tiesu judikatūrā no privātpersonas tiesību ievērošanas principa atvasināts princips, un šajā kontekstā tiesa atsaucās uz citiem nolēmumiem, kas precizē principa saturu. Piemēram, no 2008.gada 6.maija sprieduma lietā SKA-142/2008 skaidri izriet, ka tiesai, pieņemot pieteikumu un izspriežot lietu, ir jāievēro privātpersonas tiesību ievērošanas princips tādējādi, ka pieteikuma priekšmets ir jānosaka atbilstoši pieteicēja gribai, kura secināma no pieteikuma satura kopumā. Tas ir tiesas pienākums – atbilstoši pieteikuma saturam – konstatēt īsto prasījumu un kvalificēt to atbilstoši APL 184.pantam.

Vienkāršāk izsakoties, – tiesai ir jāsaprot, par ko ir viss pieteikums kopumā, un, ierosinot un izskatot lietu, atbilstoši pieteikumam jāpiemēro APL 184.pants. 2014.gada 3.aprīļa lēmuma lietā SKA-261/2014 saturs to skaidri papildina: “Pieteikuma priekšmets ir saistāms ar mērķi, kuru pieteicējs vēlējies panākt, vēršoties iestādē.”

Tātad – pieteikuma priekšmets ir mērķis, ko pieteicējs vēlas panākt tiesā. Savukārt tiesai, kā to apskatāmā lēmuma motīvu daļā norādīja Senāts, tiesvedības gaitā ir jāraugās, vai, ierosinot lietu, pieteicēja mērķis izprasts pareizi, un, ja nepieciešams, atkal jāpārformulē lietā izskatāmais pieteikuma priekšmets.

Senāts izskaidro APL 184.panta otrās daļas 1.punkta piemērošanas pamatus un norāda, ka prasījums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku ir pieļaujams tad, ja izpildās vismaz viens no diviem kritērijiem:

• spriedums par administratīvā akta prettiesiskumu ir nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai;
• spriedums ir nepieciešams, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

Atsaucoties uz Senāta 2019.gada 19.jūlija spriedumu lietā SKA-1352/2019, tiesa norāda uz jau izkristalizējušos judikatūru par gadījumu, kad pieteicēja mērķis, vēršoties tiesā, ir ne tikai saņemt prasīto labvēlīgo administratīvo aktu, bet arī pieprasīt atlīdzinājumu vai saņemt tiesas nolēmumu jautājumā par iestādes atteikuma un tā izdošanas gaitā veikto darbību tiesiskumu, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Tāpat tiesa arī norobežo APL 184.panta otrajā daļas apakšpunktu piemērošanu, norādot, ka pieteikuma pieļaujamības kritērijs – “radīts būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizsākums” – pēc savas jēgas attiecas tikai uz pieteikumu par procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, bet nevis uz pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku.

Kā būtiskas jāuzsver Senāta norādes par UR lēmuma tiesiskuma vērtēšanu. Proti, “izskatāmajā lietā ir strīds par pārsūdzētā UR lēmuma tiesiskumu un par pieteicēja kā advokāta tiesībām klienta mantojuma lietas kārtošanas vajadzībām klātienē iepazīties ar komercsabiedrības reģistrācijas lietas nepublisko daļu”. Senāts secināja, ka, vēršoties tiesā ar šādiem prasījumiem, advokāts ir vēlējies saņemt tiesas spriedumu kā tiesas galīgu atbildi par to, kā šādā situācijā ir nodrošināma piekļuve komercreģistrā esošai ierobežotas pieejamības informācijai. Tātad tas ir iemesls lietu izskatīt pēc būtības un dot novērtējumu UR lēmumam, lai tad, ja šāds lēmums tiktu atzīts par prettiesisku, tiktu izslēgti citi gadījumi UR atteikumam dot piekļuvi reģistrācijas lietas izpētei klātienē.

Izskatītais lēmums rada paļāvību, ka pieteicējs administratīvajās tiesās var justies droši, ka tiesa kā tiesību zinātāja kvalificēs pieteicēja prasījumu pēc būtības un APL normām. Domājams, ka būs arī ļoti interesanti un vērtīgi saņemt un izanalizēt tiesas spriedumu, (kad tas būs pieņemts pēc būtības jautājumā par UR lēmuma iespējamo prettiesiskumu, jo tas formēs UR darba sastāvdaļu un, iespējams, novērsīs nevajadzīgus atteikumus nākotnē.

Publikācija: iTiesības