Vai esam mācījušies no kļūdām enerģētikas politikas veidošanā?

Viens no “karstākajiem” jautājumiem enerģētikā salīdzinoši nesen bija t.s. obligātā iepirkuma komponente (OIK) un tās ietekme uz Latvijas tautsaimniecību. OIK sāga beidzās ar skandāliem un parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi, kuras uzdevums bija identificēt vainīgos. Viena no OIK mācībām un atziņām – haotiska un nepārdomāta rīcība enerģētikas sektorā var nodarīt būtisku kaitējumu sabiedrībai un uzņēmējiem. Tagad, kad piedzīvojam jaunu “bumu” energosektorā – atjaunīgo resursu izmantošanu –, māc bažas, vai enerģētikas politikas veidotāji ir kļuvuši tālredzīgāki un viņu lēmumi ir pārdomātāki.

Obligātā iepirkuma mehānisms: zaļo gaismu nomaina sarkanā

No valsts puses savulaik tika dota zaļā gaisma valsts atbalstam ražot elektroenerģiju, izmantojot atjaunīgos energuresursus un augstas efektivitātes koģenerācijā obligātā iepirkuma ietvaros ar tiesībām to pārdot publiskajam tirgotājam par īpašu cenu. Sākotnēji obligātā iepirkuma tiesības piešķīra pēc vieniem MK noteikumiem, tos nomainīja nākamie, tad vēl citi. Pēc laika nāca “atklāsme” par obligātā iepirkuma augstajām izmaksām, kas uzliktas uz patērētāju pleciem (OIK). Atklājās arī, ka par šo valsts atbalstu ir piemirsts paziņot Eiropas Komisijai. Izrādījās, ka nozare netiek pienācīgi uzraudzīta. Pēc šādām “atklāsmēm” šim valsts atbalstam praksē zaļo gaismu nomainīja spilgti sarkana, kas diemžēl negatīvi ietekmēja arī nozares godīgos investorus un uzņēmējus. Neskaidrs paliek jautājums, vai energopolitikas veidotāji nevarēja to visu izvērtēt un paredzēt, jau veidojot un ieviešot šo mehānismu?

Ažiotāžai ap OIK sekoja prasību vairākkārtēja grozīšana un kontroles pastiprināšana, tika veiktas padziļinātas pārbaudes, kas rezultējās arī jau piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanā. Uzņēmēji par šiem jautājumiem vērsās Administratīvajā un Satversmes tiesā. Jāpiekrīt, ka attiecībā uz negodprātīgiem spēlētājiem bija nepieciešama kardināla un izlēmīga rīcība. Tomēr kopumā šo “atklāsmju periodu” raksturo normatīvā regulējuma grozījumu un to piemērošanas haoss no valsts puses. Tas neliecina nedz par savlaicīgi plānotu, kvalitatīvi izstrādātu normatīvā regulējuma esamību, nedz arī par labas pārvaldības vai tiesiskās paļāvības principu ievērošanu.

Zaļās elektrības ražošana – vai atkal gaidāma sarkanā gaisma?

Ziņu virsrakstos jau kādu laiku vairs neparādās abreviatūra OIK, bet gan vēstis par saules, vēja un vēja parku būvniecības plāniem un to realizāciju, arī par biometāna un ūdeņraža izmantošanas perspektīvām. Enerģijas ražošana no atjaunīgajiem resursiem ir viena no visstraujāko attīstību piedzīvojušajām jomām pēdējo gadu laikā. Eiropas Savienība atbalsta t.s. zaļās enerģijas attīstību, tātad šādiem projektiem visi ceļi ir vaļā. Tomēr, vai valsts atbildīgās pārvaldes iestādes un likumdevējs tiek līdzi nozares attīstības tempam? Izskatās, ka ne pilnībā. Tas rada risku, ka atkal var tikt pieņemti nepārdomāti un netālredzīgi lēmumi, vai negaidīti mainīti “spēles noteikumi”, kas vēlāk var kaitēt daudziem šīs nozares spēlētājiem.

Viens no dokumentiem, kas jāsaņem saules vai vēja parku veidotājiem, ir atļauja jaunu elektroenerģijas ražošanas iekārtu ieviešanai. Kādreiz to izsniedza Ekonomikas ministrija, tagad –  Klimata un enerģētikas ministrija. Ir labi, ka tika paaugstināts slieksnis, no kura šī atļauja jāsaņem (ja ražošanas iekārtas jauda būs vismaz 500 kW, kādreiz – 11 kW). Tomēr līdz ar šī sliekšņa paaugstināšanu 2022. gada augustā zaudēja spēku Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas regulē atļauju izdošanu un saistītos jautājumus. Jauni noteikumi top. Jau ilgāk nekā gadu. Apsveicami, ka notiek noteikumu projekta saskaņošana ar nozari un ieinteresētajām pusēm, tomēr nozare ļoti gaida skaidrus nosacījumus jau tagad, kad ieguldījumi atjaunīgajā enerģijā ir tik aktuāli. Likuma grozījumu pārejas noteikumos netika atrisināts jautājums par to, kas tad regulēs atļauju izdošanas jautājumus starplaikā līdz jaunu MK noteikumu izdošanai. Ministrija atsaucas uz juridiskās obstrukcijas aizlieguma principu un it kā piemēro spēku zaudējušos noteikumus. Tomēr tas nekādi neliecina par skaidru un stabilu tiesisko regulējumu mums visiem tik nozīmīgā nozarē.

Ir virkne citu jautājumu, kur ir vajadzīgs tālredzīgs skats un skaidra enerģētikas politika. Publiskajā telpā izskanējis – ja tiks uzbūvēti visi saules un vēja parki, kuriem ir rezervēta sistēmas jauda (samaksāta maksa par sistēmas jaudas rezervēšanu, saņemti tehniskie noteikumi, noslēgti līgumi ar sistēmas operatoriem utt.), tad saražotā elektroenerģija būtiski pārsniegs Latvijas vajadzību līmeni. Saules un vēja parki nav t.s. bāzes jeb kontrolējamās jaudas, un to pieauguma gadījumā ir nepieciešamas balansēšanas jaudas, kuru saražotā enerģija var kļūt dārgāka. Savukārt reģionos, kur būs liels no atjaunīgajiem resursiem saražotās elektroenerģijas daudzums, tīklā var rasties pārslodze. Tas var novest pie lēmuma samazināt tīklā nododamo jaudu energosistēmas stabilas darbības nodrošināšanai.

Klimata un enerģētikas ministrija it kā jau strādā pie grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā, ar kuriem sistēmas operatoriem tiks dota iespēja ierobežot tīklā nododamo saules un vēja parku enerģiju. AS Augstsprieguma tīkls paziņojis, ka pārtrauc izsniegt tehniskās prasības jaunu elektrostaciju pieslēgšanai pie pārvades sistēmas, ja nepieciešama 330 kW tīkla pārbūve. Ja nav pieejama brīva jauda, AS Sadales tīkls vairs neveido pieteikumu rindu, bet piedāvā saņemt tehniskās prasības pieslēgumam ar ierobežotu eksporta jaudu. Ministrija jau sagatavojusi grozījumu minētajā likumā projektu, kas paredz, ka aktīvie lietotāji nākotnē kā pārpalikumu tīklā varēs nodot ne vairāk kā 20% no saules paneļu saražotās elektroenerģijas. No otras puses, izskan ziņas, ka nākotnē pēc infrastruktūras uzlabošanas Latvija varētu pat eksportēt elektroenerģiju. Bet pagaidām skaidrības par to nav.

Atjaunīgo resursu izmantošana enerģijas ražošana prasa skaidru ilgtermiņa politiku, ar ko var rēķināties gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji. Potenciālie investori interesējas par valsts mērķiem atjaunojamās enerģijas jomā. Esošais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam (pieņemts 2020.g.) vairs neatspoguļo aktuālo situāciju un mērķus. 14. Saeimas frakciju pārstāvji ir parakstījuši sadarbības memorandu par Latvijas enerģētikas stratēģijas izstrādi 2023.–2050. gadam. Cerams, tas neprasīs pārāk ilgu laiku, jo enerģētika attīstās arī mūsu kaimiņvalstīs, tāpēc šis ir arī investīciju piesaistes un Latvijas konkurētspējas jautājums.

Publikācija: ir.lv