Vai jāapmaksā virsstundas, ja par tām nav bijusi vienošanās?

Kā rīkoties darba devējam, ja darbinieks veic darba pienākumus ārpus noteiktā darba laika, bet par to nav bijusi iepriekšēja vienošanās? Vai darba devējam ir jāapmaksā virsstundas arī tad, ja darbinieks tās strādā pēc savas iniciatīvas?

Saskaņā ar Darba likuma (DL) 130.panta 1.daļu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Tādējādi darbiniekam ir pienākums savus darba pienākumus pildīt noteiktajā darba laikā.

Par virsstundām DL 136.pantā noteikts, ka virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika un par kura veikšanu darba devējs un darbinieks ir vienojušies rakstveidā. Tādējādi virsstundu darbs var tikt uzskatīts par darba laiku tikai tad, ja pušu starpā ir noslēgta attiecīga vienošanās.

Virsstundu darba jautājums ir būtisks ne tikai no darba un privātās dzīves līdzsvara viedokļa, bet arī no darba devēja atbildības aspekta. Par darba pienākumu veikšanu ārpus noteiktā darba laika un virsstundu aprēķināšanas pienākumu Senāts 2014.gada 28.marta spriedumā lietā SKC-1609/2014 ir skaidrojis: ja atbilstoši DL 136.panta 2.daļai starp darba devēju un darbinieku nav noslēgta rakstveida vienošanās, bet darbinieks tomēr strādā virsstundas un darba devējs to ir akceptējis, darba devējam rodas pienākums apmaksāt šīs virsstundas. Šādā gadījumā uz pušu vienošanos pēc analoģijas attiecināma DL 41.panta 2.daļa, kas paredz, ka rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā noslēgtam līgumam.

Tāpēc situācijā, kad darba devējs konstatē, ka darbinieks veic darba pienākumus ārpus noteiktā darba laika, darba devējam ir pienākums ne tikai noskaidrot šādas rīcības iemeslus, bet arī nekavējoties – vēlams rakstveidā – informēt darbinieku, ka starp pusēm nav noslēgta vienošanās par virsstundu darba veikšanu. Tāpat jārisina jautājums par konkrēto pienākumu izpildi darba laikā.

Iespējams, ka gadījumos, kad darbiniekiem noteikts elastīgais darba laiks, šādi riski pat pieaug, jo darba devējam var būt sarežģītāk izsekot laikam, kad darbinieki faktiski pilda savus pienākumus. Tomēr arī šādās situācijās darba devēja pienākums atbilstoši DL 137.pantam ir ne tikai nodrošināt darbinieku nostrādāto stundu uzskaiti, bet arī gādāt, lai darba pienākumi netiktu veikti ārpus noteiktā darba laika.

Situācijas, kad darbiniekiem jāstrādā ārpus normālā darba laika, var gadīties. Tomēr darba devēja interesēs ir veicināt, lai darbinieki savlaicīgi risina ar darba slodzi saistītos jautājumus un informē darba devēju, lai varētu tikt rasts atbilstošs risinājums.

Publicēts: iTiesibas.lv. 29.05.2025.