Vai Latvijas uzņēmumi savstarpēji drīkst slēgt līgumu angļu valodā?

Vai divi Latvijas uzņēmumi drīkst slēgt savstarpēju līgumu, kas sagatavots angļu valodā? Ja viena puse tam nepiekrīt, vai otrai pusei ir pienākums piedāvāt slēgt līgumu latviešu valodā? Kura valoda būs noteicošā, ja darījums tiks vērtēts tiesā?

Ja tas ir ikdienišķs preču vai pakalpojumu līgums starp diviem privātiem uzņēmumiem, pusēm ir neierobežotas tiesības izvēlēties tā valodu. Pat ja līgums tiks noslēgts angļu valodā, tas neietekmēs līguma spēkā esamību. Taču, ja līguma attiecībās radīsies strīds un tas būs izskatāms Latvijas tiesās (ja vien puses nebūs vienojušās strīdu nodot izskatīšanai šķīrējtiesā, par procesa valodu izvēloties noteikt angļu valodu, vai nodot strīdu izskatīšanai, piemēram, Lielbritānijas tiesās atbilstoši tās normatīvajiem aktiem), tad procesa valoda būs latviešu, un pusēm būs jānodrošina līguma tulkojums valsts valodā.

Līdzīgi būs arī gadījumā, ja kāda valsts vai pašvaldības iestāde atbilstoši savai kompetencei uzņēmumā veiks pārbaudes, kuru gaitā pieprasīs uzrādīt noteiktus dokumentus. Ja tie nebūs valsts valodā, uzņēmumam būs pienākums nodrošināt tulkojumu. Tāpat arī gadījumā, ja attiecīgais dokuments iesniedzams vai reģistrējams, piemēram, zemesgrāmatā, komercķīlu reģistrā, Konkurences padomē un tamlīdzīgi (piemēram, pirkuma vai ķīlu līgumi). Lai gan puses līgumu var slēgt sev vēlamā valodā, iesniedzot šos dokumentus, būs jānodrošina tulkojums latviešu valodā.

Tātad vispārējais princips uzņēmumu savstarpējās attiecībās ļauj brīvi izvēlēties darba valodu. Vienlaikus normatīvie akti noteiktos gadījumos var paredzēt, ka obligāti izmantojama valsts valoda.

Uzskatāmākie piemēri ir patērētāju līgumi un darba līgumi, taču valsts valodas obligāts lietojums galvenokārt noteikts tikai attiecībās, kur kāda no pusēm tiek uzskatīta par vājāku vai ir kāds cits īpašs apsvērums. Praksē var sagaidīt, ka uzņēmumam, startējot publiskā iepirkuma konkursos vai citādi sadarbojoties ar valsts un pašvaldību iestādēm, pamatā tiks uzstāts dokumentācijā lietot valsts valodu, lai gan normatīvie akti to skaidri nepieprasa un pieļauj izmantot citas valodas arī iepirkumos, it īpaši lielos iepirkumos, kur jau sākotnēji ir paredzams, ka startēs arī starptautiski pretendenti.

Ja viena puse nepiekrīt slēgt līgumu angļu valodā, bet otra – latviešu valodā, un nav iespējams panākt vienošanos, līgums netiek noslēgts. Nevienai no pusēm nav pienākuma piekrist otras vēlamajai valodai. Neviena no pusēm nevar pieprasīt otrai iesniegt līguma projektu latviešu vai angļu valodā. Parasti piekāpsies tā puse, kura ir vairāk ieinteresēta līguma noslēgšanā, sagatavojot (sedzot izmaksas) līgumu divās slejās – paralēli gan angļu, gan latviešu valodā. Ja līgums sagatavots divās slejās/valodās, tad svarīgi noteikt, kura no valodām pretrunu gadījumā ir noteicošā, vai arī ļoti uzmanīgi pārliecināties, ka starp abām versijām nav pretrunu. Ja puses to nav izdarījušas un starp valodu versijām pastāv būtiskas atšķirības, turklāt katra puse uzstāj uz savu valodu, strīds var nonākt strupceļā – tiesai tā rezultātu var nākties noteikt pēc saviem ieskatiem.

Savukārt, ja līgums parakstīts tikai vienā valodā un tam klāt pievienots tulka sagatavots un apliecināts tulkojums, tad noteicošā valoda vienmēr būs tā, kurā līgums ir parakstīts. Ja pastāvēs pretrunas starp tulkojumu un oriģinālu, tad puse, kura uzstās, ka tulkojums nav precīzs, varēs pieaicināt lietā citus ekspertus – tulkus – atzinuma sniegšanai par tulkojuma precizitāti vai tās trūkumu. Tiesa/tiesnesis pats svešvalodas tekstu nevērtēs, bet paļausies uz liecībām, paskaidrojumiem un ekspertu atzinumiem.

Publikācija: iTiesības