Valdes locekļu mantiskā atbildība – laulības līguma iespējas ir ierobežotas

Attīstoties uzņēmējdarbībai, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu atbildību par vadītajai sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem. Šajā jomā ir izveidojusies stabila tiesu prakse, tā turpina attīstīties, tāpēc ir vērts tuvāk iepazīt komercsabiedrību valdes un padomes locekļiem aktuālas situācijas, kas skar laulāto mantiskās attiecības un piedziņas iespējas šādos gadījumos. Piemēram, situācijas, kad kreditori var vērst piedziņu arī uz mantu, kas pieder valdes locekļa laulātajam, un mantu, kuru valdes loceklis ir atsavinājis (nodevis) savam laulātajam, bērniem vai citām personām.

Komerclikums paredz valdes locekļu solidāru atbildību par viņu rīcības rezultātā sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem. Turklāt vainai zaudējumu nodarīšanā nav nozīmes, jo valdes locekļi ir atbrīvojami no atbildības tikai tad, ja ir rīkojušies kā krietni un rūpīgi saimnieki, vai rīkojušies labā ticībā dalībnieku sapulces likumīga lēmuma ietvaros.

Uzņēmuma vadīšana un biznesa lēmumu pieņemšana vienmēr ir saistīta ar risku, tāpēc ir saprotama valdes locekļu vēlme sagatavoties situācijai, kad pret viņiem varētu tikt izvirzītas prasības par zaudējumu atlīdzināšanu. Vairumā gadījumu valdes locekļu vēlme ir nodrošināties, lai prasību apmierināšanas gadījumā piedziņu nevarētu vērst pret valdes locekļa mantu, kā arī mantu, kas pieder valdes locekļa laulātajam.

Laulāto manta – tiesiskais regulējums

Civillikums paredz divu veidu laulāto mantiskās attiecības: likumiskās, kad mantas piederību nosaka likums; un līgumiskās, kad mantas piederība tiek noteikta atbilstoši laulības līguma noteikumiem.

Likumisko mantisku attiecību gadījumā Civillikums nosaka pamatprincipu – viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Līgumisko mantisku attiecību gadījumā savas mantiskās attiecības laulātie nosaka ar laulības līgumu, kuru var noslēgt kā pirms, tā arī pēc laulības noslēgšanas. Ar laulības līgumu laulātie var noteikt visas laulāto mantas šķirtību vai kopību.

Piedziņas vēršanas kontekstā būtiski ir tas, ka likums nosaka, ka laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešās personas iegūtas tiesības uz laulāto matu, šis trešās personas nesaista. Likumā īpaši noteikts, ka laulāto mantas sadale vai mantas piederības maiņa neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības un trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.

Piedziņas vēršana, ja nav noslēgts laulības līgums

Attiecībā uz nekustamo īpašumu Civillikuma 994. pantā ir nostiprināts pamatprincips, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Tiesu prakse, kas pastāvēja līdz 2020. gada pavasarim, uzskatīja šo prezumpciju par dominējošu. Līdz ar to, valdes loceklis, kura laulības laikā iegūtais nekustamais īpašums bija ierakstīts uz otrā laulātā vārda bez piemetinājuma par laulāto mantas kopību, varēja paļauties, ka gadījumā, ja pret viņu tiek vērsta piedziņa, uz šo nekustamo īpašumu piedziņa vērsta netiks.

Situācija kardināli mainījās 2020. gada 29. aprīlī, kad Senāta Civillietu departaments pieņēma lēmumu lietā Nr. SKC-107/2020, kurā tika risināts strīds par piedziņas vēršanu uz parādnieka (laulātā) daļu nekustamajā īpašumā. Senāts norādīja, ka Civillikuma 994. panta noteikumi nav piemērojami atrauti no Civillikuma noteikumiem par laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām, kas paredz atkāpi no vispārīgajiem noteikumiem par īpašuma tiesībām. Tādēļ, ja manta nav atzīstama par atsevišķu mantu uz likuma pamata (piemēram, dāvana), un zemesgrāmatā nav izdarīts ieraksts  par atsevišķo mantu, trešās personas, it sevišķi kreditori, var pamatoti uzskatīt, ka nekustamais īpašums pieder laulāto kopīgajai mantai laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās un vērst piedziņu uz to.

Ievērojot minēto, valdes locekļiem jārēķinās, ka piedziņa var tikt vērsta arī uz tādu laulības laikā iegūto mantu, kas reģistrēta uz otrā laulātā vārda, ja šī manta pēc likuma nav atzīstama par laulātā atsevišķo mantu.

Piedziņas vēršana, ja ir noslēgts laulības līgums

Ja laulības līgumā tiek noteikta visas laulāto mantas šķirtība, par saviem parādiem katrs laulātais atbild ar savu mantu.

Ja laulības līgumā noteikta laulāto mantas kopība, laulāto manta (izņemot mantu, kuru laulības līgumā laulātie noteikuši par katra atsevišķo mantu) tiek apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā. Par zaudējumiem, kurus valdes loceklis ir nodarījis viņa vadītajam uzņēmumam, valdes loceklis atbildēs vispirms ar savu atsevišķo mantu, bet, ja tās nepietiek, — arī ar mantas kopībā ietilpstošo mantu.

Laulības līguma noslēgšana par laulāto mantas šķirtību varētu likties labs un relatīvi vienkāršs risinājums, lai pasargātu laulības laikā iegūto mantu no iespējamās piedziņas vēršanas uz to. Taču pirms izvēlēties šādu risinājumu ir vērts apsvērt sekojošo.

Laulības līgums pēc savas būtības neatšķiras no citiem līgumiem, tāpēc līguma neatbilstības var kalpot par pamatu laulības līguma apstrīdēšanai un atzīšanai par spēkā neesošu pilnībā vai daļā (īpaši tas attiecas uz laulības līgumiem, kura noslēgšanas vienīgais mērķis ir trešo personu un kreditoru likumīgo interešu apiešana).

Jāņem vērā, ka attiecībā uz laulības līgumiem likums aizsargā trešo personu un laulāto kreditoru tiesības, kas iegūtas līdz laulības līguma noslēgšanai. Tiesu praksē atzīts, ka laulāto mantas sadalīšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības, bet trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā. Laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, šīs trešās personas nesaista. Neskatoties uz laulības līguma noteikumiem, trešās personas var realizēt savas tiesības uz mantas piedziņu, un nav svarīgi, vai laulātie šādu līgumu ir slēguši ar nodomu ierobežot, mazināt kādas trešās personas tiesības, vai arī tie rīkojušies bez šāda nodoma. No minētā secināms, ka valdes locekļa kreditori, kuri ir ieguvuši prasījumus pret valdes locekli pirms laulības līguma noslēgšanas, varēs vērst piedziņu uz valdes locekļa mantu, kas piederēja viņam pirms laulības līguma noslēgšanas.

Līdz ar to, laulības līguma noslēgšana pēc tam, kad komercsabiedrībai vai kādai citai personai pret valdes locekli ir radušies prasījumi, nevarēs pasargāt no piedziņas vēršanas tādu valdes locekļa mantu, kura ar laulības līgumu tiks nodota otrā laulātā īpašumā. Protams, ka šāda piedziņas vēršana nenotiks automātiski, jo formāli manta valdes loceklim nepiederēs, taču valdes locekļa kreditors varēs celt tiesā prasību par piedziņas vēršanu uz šādu mantu, neapstrīdot pašu laulības līgumu. Tiesu prakse apliecina, ka šādas prasības tiek apmierinātas diezgan bieži.

Ja laulības līguma noslēgšanas brīdī pret valdes locekli nekādi prasījumi vēl nebūs izvirzīti, vērst piedziņu uz valdes locekļa mantu, kura ar laulības līgumu tiek nodota otram laulātajam, visticamāk nevarēs, jo valdes locekļa kreditoriem būs grūti pierādīt, ka viņi laulības līguma noslēgšanas brīdī jau bija ieguvuši prasījuma tiesības pret valdes locekli.

Dāvinājums no piedziņas nepasargā

Bez laulības līguma noslēgšanas valdes locekļi sev piederošo mantu var mēģināt pasargāt no piedziņas vēršanas uz to, noslēdzot dāvinājuma līgumu. Dāvinājuma līguma noslēgšana ir pamats īpašuma tiesību maiņai uz dāvinājuma priekšmetu, taču tas pats par sevi nevar kalpot par garantiju, ka pret dāvināto mantu netiks vērsta piedziņa sakarā ar valdes locekļa saistībām un parādiem.

Atbilstoši Civillikumam manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījuma, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas. Tiesu praksē atzīts, ka kreditora tiesības prasīt apmierinājumu no dāvanas saistītas ar diviem apstākļiem: 1) mantas dāvināšanas laikā tās dāvinātājam bijuši parādi un 2) dāvinātājs nespēj parādu nomaksāt. Kreditoram, kurš vēlas vērst piedziņu uz dāvināto mantu,  būs jāpierāda, ka mantas dāvināšanas laikā tās dāvinātājam bijuši parādi un dāvinātājs faktiski nevar parādu nomaksāt.

Līdz ar to secināms, ka dāvinājuma līguma noslēgšana pēc tam, kad valdes loceklim ir radušās parādu saistības, nevarēs pasargāt dāvināto mantu no piedziņas vēršanas uz to.

Publikācija: ir.lv