Zemāka līmeņa e-parakstu juridiskie aspekti

Tiesību akti Latvijā paredz trīs e-paraksta veidus: kvalificētu e-parakstu jeb drošu e-parakstu, uzlabotu e-parakstu un vienkāršu e-parakstu. Ikdienā tiek izmantots kvalificēts e-paraksts, kas garantē visaugstāko drošības līmeni. Skaidrojam, kādos gadījumos var lietot uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un kādas juridiskas nianses jāņem vērā, lai izvairītos no pārpratumiem un parakstītie dokumenti būtu saistoši.

E-parakstu tiesisko regulējumu nosaka regula 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (eIDAS regula).

Latvijā eIDAS regulas piemērošanu papildina un precizē Elektronisko dokumentu likums (EDL), kas reglamentē jautājumus, kuros eIDAS regula dalībvalstīm pieļauj nacionālu regulējumu. EDL ietver gan papildu prasības e-dokumentiem, kas parakstīti ar kvalificētu e-parakstu, gan kārtību, kādā izmantojami e-paraksti, kas neatbilst kvalificēta e-paraksta līmenim. Jāatzīmē, ka EDL definē tikai divus e-paraksta veidus – e-parakstu (vienkāršu e-parakstu) un kvalificētu e-parakstu (EDL saukts “drošs e-paraksts”). Līdz ar to ar jēdzienu “e-paraksts” Latvijā saprot gan vienkāršo e-parakstu, gan uzlaboto e-parakstu.

Gan eIDAS regula, gan EDL jāiztulko kopsakarā ar Dokumentu juridiskā spēka likumu (DJSL).

Parakstu juridiskā nozīme

Lai izprastu vienkāršā un uzlabotā e-paraksta juridisko nozīmi, būtiski vispirms saprast atšķirības starp visiem trim e-paraksta veidiem. Tā kā eIDAS regulā šīs atšķirības ir formulētas tehniski, turpmāk tās tiks skaidrotas pēc iespējas vienkāršā un saprotamā valodā.

Vienkāršais e-paraksts

Saskaņā ar eIDAS regulas 3.panta 10.punktu vienkāršais e-paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti citiem elektroniskajiem datiem vai loģiski saistīti ar tiem un ko parakstītājs izmanto, lai parakstītos. Tas nozīmē, ka arī sava vārda un uzvārda ievadīšana e-pasta beigās, būs uzskatāma par vienkāršo e-parakstu.

Uzlabots e-paraksts

Uzlabots e-paraksts ir e-paraksts, kam eIDAS regulas 26.pantā ir noteiktas īpašas tehniskas prasības:

• tas ir unikāli saistīts ar parakstītāju – viņa identitāti;
• tas spēj identificēt parakstītāju;
• parakstu ar augstu ticamības pakāpi var radīt un izmantot tikai un vienīgi pats parakstītājs;
• ja kāds pēc parakstīšanas dokumentā veic izmaiņas, to var noteikt.

Kvalificēts e-paraksts

Kvalificēts e-paraksts atbilst visiem uzlabotam e-parakstam noteiktajiem kritērijiem un papildus arī šādiem eIDAS regulas 27.–31.pantā paredzētajiem kritērijiem:

• to izsniedz oficiāls, valsts sertificēts jeb pārbaudīts pakalpojumu sniedzējs;
• paraksts tiek radīts ar kvalificētu jeb īpaši drošu rīku, kas stingri sargā paraksta atslēgu (piemēram, eID kartes čips ar PIN kodiem vai “Smart-ID”);
• šis pakalpojumu sniedzējs tiek regulāri pārbaudīts, un ir iekļauts oficiālajā Eiropas Savienības uzticamo pakalpojumu sniedzēju sarakstā;
• pirms paraksta izveidošanas parakstītāja identitāte tiek oficiāli un droši pārbaudīta;
• attiecīgi tas tiek pielīdzināts ar roku veiktam parakstam.

Līdz ar to var teikt, ka kvalificēts e-paraksts ir kā uzlabots e-paraksts “uz steroīdiem”. Uzlabotam e-parakstam nav virknes kvalificētam e-parakstam noteikto prasību – tas nav jāizsniedz valsts uzraudzītam un sertificētam uzticamības pakalpojumu sniedzējam, paraksta radīšanai nav jāizmanto kvalificēts, drošs rīks, parakstītāja identitāte nav jāpārbauda pirms katras parakstīšanas reizes. Parasti pietiek ar identitātes pārbaudi, reģistrējoties kā uzlabotā e-paraksta lietotājam.

Par citu parakstu jāvienojas

Šo prasību atšķirības tieši ietekmē paraksta pierādāmību. Vienkāršā e-paraksta gadījumā ir visgrūtāk pārliecinoši pierādīt, ka dokumentu patiesi parakstījusi konkrēta persona. Uzlabots e-paraksts jau nodrošina augstāku ticamības līmeni, tomēr tas joprojām nesasniedz kvalificēta e-paraksta pierādāmības standartus.

__________________________________________________________________________

E-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka
__________________________________________________________________________

Atbilstoši DJSL 4.panta 1.daļai, lai dokumentam būtu juridisks spēks, viens no tā obligātajiem rekvizītiem ir paraksts. Saskaņā ar EDL 3.panta 2.daļu par pašrocīgi parakstītu dokumentu tiek atzīts tikai tāds e-dokuments, kas parakstīts ar kvalificētu e-parakstu. No šīs prasības ir tikai viens izņēmums – puses var rakstveidā vienoties par cita e-paraksta izmantošanu. Vienošanās jāparaksta papīra formā ar pašrocīgu tintes parakstu vai elektroniski ar kvalificētu e-parakstu.

Tiesu praksē ir minēta atziņa, ka vienpusēji parakstītiem e-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka un tie neuzliek adresātam nekādas saistības. Tas nozīmē, ka Latvijā vienkāršs e-paraksts un uzlabots e-paraksts var tikt pielīdzināts pašrocīgam parakstam (satur rekvizītu “paraksts”) tikai tad, ja starp pusēm pastāv rakstveida vienošanās, kurā tās skaidri un nepārprotami vienojas par konkrētā e-paraksta veida izmantošanu savstarpējās attiecībās.

EDL 3.panta 1.daļa paredz – e-dokumentu rakstveida formas prasība ir izpildīta, ja dokumentam ir e-paraksts un tas atbilst citām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Šī norma ir uzrakstīta visai mulsinoši, tādēļ bieži kļūdaini interpretēta. Šeit jāspēj atšķirt jēdzieni “rakstiska forma” un “pašrocīgs paraksts”.

EDL 3.panta 1.daļa nosaka rakstveida formas prasību izpildi, bet nenosaka DJSL 4.panta 1.daļas – pašrocīga paraksta – izpildi, ko nosaka EDL 3.panta 2.daļa. Proti, likums nosaka, ka pašrocīga paraksta esamību uz e-dokumenta pierāda vai nu kvalificēts e-paraksts vai arī zemāka līmeņa paraksts, kura lietojumu nosaka rakstiska vienošanās starp pusēm. Nevienai no pusēm nav jāpierāda pašrocīgā paraksta fakts šādos gadījumos, jo tā ticamību nosaka likums. Savukārt, ja izmantots zemāka līmeņa paraksts un par tā lietošanu nav rakstveida vienošanās, tad strīda gadījumā pusei, kas uz to paļaujas, ir jāspēj pierādīt, ka šis paraksts tiešām nozīmē otras puses piekrišanu jeb gribas izteikuma īstumu darījumam.

Puses var saistīt arī darījumi, kuri nav nodibināti uz pašrocīgi parakstīta dokumenta pamata. Attiecīgi puses var saistīt arī darījumi, kuri parakstīti ar vienkāršu vai uzlabotu e-parakstu un par kuru lietošanu nav bijusi iepriekšēja rakstiska vienošanās atbilstoši EDL. Šādas vienošanās visticamāk būs spēkā, ja neviena no pusēm neapšauba šāda darījuma spēkā esamību, vai, ja viena puse spēj pierādīt, piemēram, sniedzot tiesai rakstveida pierādījumus, otras puses piekrišanu tikt saistītai ar šo darījumu. Civilprocesa likuma 110.pants paredz, ka rakstveida pierādījumi ir lietai nozīmīgas ziņas, kas ir fiksētas dokumentos vai citos rakstos, izmantojot burtus, ciparus, citas rakstzīmes vai tehniskus ierakstus (piemēram, audio vai video materiālos, datu nesējos u. c.). Jāatzīmē, ka e-dokuments, kas parakstīts ar uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un par to nav noslēgta vienošanās atbilstoši EDL, nebūs spēkā, ja likums konkrētajam dokumentam pieprasa rakstisku formu.

Kad izmantot zemāka līmeņa parakstu?

Var rasties jautājums – kāpēc vispār izmantot vienkāršo vai uzlaboto e- parakstu? Atbilde pārsvarā saistīta ar praktiskiem apsvērumiem. Vienkāršā e-paraksta izmantošana daudzviet ir vēsturiski nostiprinājusies, piemēram, līgumos, kuros puses jau sākotnēji vienojušās, ka savstarpējie paziņojumi būs spēkā arī tad, ja tie nosūtīti pa e-pastu. Savukārt vajadzība pēc uzlabotā e-paraksta Latvijā ir salīdzinoši maza, jo mums plaši un ērti pieejams kvalificēts e-paraksts.

Situācijas, kurās uzlabotā paraksta izmantošana kļūst praktiski nepieciešama, visbiežāk rodas tad, ja viena no pusēm ir ārvalstnieks, kuram nav piekļuves kvalificētam e-parakstam. Ārpus Baltijas kvalificēts e-paraksts ir retāk sastopams, savukārt uzlabots e-paraksts tiek izmantots biežāk. Tādēļ situācijās, kad Latvijas jurisdikcijai pakļautu dokumentu aprite notiek ar personu, kura izmanto tikai uzlaboto e-parakstu, pusēm ir nepieciešams rakstiski vienoties papīra formā par šī paraksta izmantošanu savstarpējās attiecībās. Lai izvairītos no pārpratumiem, šajā vienošanās dokumentā ieteicams tieši atsaukties uz EDL 3.panta 2.daļu.

Publicēts: iTiesibas.lv. 26.11.2025.