Ellex Kļaviņš veiksmīgi pārstāvēja atbildētājus Augstākās tiesas Senātā negodīgas konkurences lietā

Ellex Kļaviņš veiksmīgi pārstāvēja atbildētājus Augstākās tiesas Senātā saistībā ar kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru tika konstatēts negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpums atbildētāju rīcībā un noteikta zaudējumu atlīdzība gandrīz 30 000 EUR apmērā. Senāta spriedums arī sniedz vairākas būtiskas tēzes par negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma konstatēšanas nosacījumiem, pierādīšanas standartu un zaudējumu atlīdzības noteikšanu.

Konkrētajā lietā prasītāja, kas darbojas loģistikas jomā, sākotnēji vērstās tiesā pret atbildētājiem, proti, ekspedīcijas uzņēmumu un fizisku personu, kas bija prasītājas bijušais darbinieks, saistībā ar Konkurences likuma 18.panta otrās daļas pārkāpumu, kas atbilstoši prasībai izpaudās kā negodīgās saimnieciskās darbībās – nepamatotā ekspeditora uzņēmuma iesaistē prasītājas saimnieciskajā darbībā pēc divām darījumu shēmām. Prasītājas ieskatā negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpums abu atbildētāju rīcībā izrietēja no apstākļa, ka ekspedīcijas uzņēmums, ar kuru prasītāja sadarbojās kravu autopārvadājumu ekspedīcijas jomā, daļēji piederēja otra atbildētāja, kas bija prasītājas darbinieks, māsai. Prasītājas ieskatā visi autopārvadājumu darījumi ar konkrēto ekspedīcijas uzņēmumu bija radījuši prasītājai zaudējumus, tāpēc prasītāja prasīja solidāri piedzīt no atbildētājiem aptuveni 68 000 EUR zaudējumus, kas atbilda ekspedīcijas uzņēmuma divu gadu peļņai. Prasītāja gan negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma konstatējumu, gan šādu zaudējumu apmēra noteikšanu tostarp pamatoja ar to, ka konkurences tiesību pārkāpumu lietās atbilstoši Direktīvai 2014/104/ES ir piemērojams atvieglots pārkāpuma un zaudējumu noteikšanas standarts.

Pirmā instances tiesa prasību apmierināja daļēji pret uzņēmumu, piespriežot aptuveni 6 800 EUR zaudējumos, bet noraidīja prasību pret fizisko personu, tā kā prasītājas darbinieks apgalvotajā pārkāpuma periodā nevarēja tikt uzskatīta par tirgus dalībnieku un prasītājas konkurentu. Savukārt Rīgas apgabaltiesa pievienojās negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma konstatējumam, bet palielināja piespriesto zaudējumu apmēru no uzņēmuma līdz gandrīz 30 000 EUR.

Augstākās tiesas Senāts savā 2022.gada 28.decembra spriedumā Rīgas apgabaltiesas spriedumu atcēla daļā, ar kuru prasītājas prasība apmierināta, un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai. Senāta spriedums satur izvērstu kritiku par Rīgas apgabaltiesas spriedumu.

Cita starpā, Senāts spriedumā pievērsās pārkāpuma negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma konstatēšanas un pierādīšanas standartam. Visupirms, Senāts apstiprināja, ka Konkurences likuma 18.panta trešajā daļā ietvertais darbību uzskaitījums nav izsmeļošs un arī citas darbības, ja tiek nodibināta to neatbilstība godīgas saimnieciskās darbības paražām, var tikt atzītas par darbībām, ar kurām tiek pārkāpts negodīgas konkurences aizliegums. Tādējādi tiesai, lai atzītu negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpumu uz Konkurences likuma 18.panta otrās daļas pamata, ir precīzi jānosaka un ar Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā lietā nodibinātiem apstākļiem jāpamato, kādas tieši atbildētājas izdarītas darbības un kādēļ neatbilst godīgas saimnieciskās darbības paražām.

Senāta ieskatā Rīgas apgabaltiesa šo pienākumu nebija izpildījusi. Apstākļi, ka puses (prasītāja un atbildētājs) izmantojušas viena otras pakalpojumus un ka atbildētāja no sadarbības guvusi peļņu, paši par sevi nav pietiekami, lai konstatētu neatbilstību godīgām saimnieciskās darbības paražām. Tāpat Senāta ieskatā kaitējumu prasītājai arī nevar radīt tas vien, ka konkrētais darbinieks piesaistījis māsai daļēji piederošo uzņēmumu, kura bija uzņēmuma valdē. Prasītājas kaitējums nav atkarīgs no tā, kura tieši persona sniedz ekspeditora pakalpojumus, bet gan kaitējumu var radīt jebkura starpnieka sniegts pakalpojums, ja tiek pierādīts, ka tas ir lieks un nepamatoti sadārdzina prasītājai kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu.

Pievēršoties pārkāpuma pierādīšanas pārbaudei, Senāts kritiski aplūkoja apstākli, ka Rīgas apgabaltiesa spriedumā bija atzinusi, ka prasītājai ir “pārmērīgi apgrūtināti vai pat praktiski neiespējami” ar Civilprocesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem pierādīt, ka strīdus periodā atbildētājas kā ekspeditores iesaiste pārvadājumu nodrošināšanā bijusi nepamatota un neatbilstoša prasītājas interesēm. Senāta ieskatā šāda apgabaltiesas atziņa liecina, ka tiesa, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, nav guvusi pārliecību par atbildētājas darbību atbilstību negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma prasībām.

Jo vairāk, Senāts konstatēja, ka Rīgas apgabaltiesa nepamatoti atsaukusies uz Direktīvu 2014/104/ES un tiesu praksi, kas neattiecas uz Konkurences likuma 18.pantā regulēto negodīgas konkurences aizliegumu. Tā kā Direktīvas 2014/104/ES “par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem” darbības jomā ir vienīgi konkurences tiesību pārkāpumi, kas izpaužas kā aizliegtās vienošanās vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 101. un 102. panta izpratnē (Latvijas tiesībās – Konkurences likuma 11. un 13. panta izpratnē), nav pamata atzīt nedz minētās Direktīvas netiešo iedarbību, nedz jebkādu citu tās ietekmi uz tiesiskajām attiecībām, kas izriet no iespējama negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma Konkurences likuma 18. panta izpratnē. Minētais nozīmē, ka negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma konstatēšanas gadījumā nav pieļaujams samazināts pierādīšanas standarts, kāds tas ir atbilstoši Direktīvai 2014/104/ES, kas ieviesta Konkurences likumā un Civilprocesa likumā attiecībā uz aizliegtas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumiem.

Tāpat Senāts spriedumā pievērsās arī zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanas jautājumam. Šajā sakarā Senāts uzsvēra, ka, aprēķinot tirgus dalībnieka, kura tiesības aizskartas, atrauto peļņu gadījumos, kad negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpums izpaudies kā nepamatotu un šim dalībniekam nevajadzīgu darījumu noslēgšanas veicināšana cita tirgus dalībnieka labā, izmantojot aizskartā tirgus dalībnieka darbinieka saikni ar citu tirgus dalībnieku, nevar vienkārši pieņemt, ka tā atbilst pārkāpēja peļņai, kas gūta attiecīgo darījumu rezultātā. Izšķirīga nozīme ir tam, kādu peļņu, ņemot vērā ierasto lietu ritējumu vai arī īpašus apstākļus, ja tādi lietā nodibināti, gūtu tirgus dalībnieks, kura tiesības aizskartas, ja pārkāpjošās darbības, kuras lietā ir pienācīgi jākonstatē, nebūtu izdarītas.

Lieta šobrīd ir nosūtīta atpakaļ uz Rīgas apgabaltiesu, kurai jāizspriež par prasītājas prasību, ņemot vērā Senāta spriedumā ietvertās atziņas.

Klientu pārstāvēja Ellex Kļaviņš partneris Mārtiņš Gailis un asociētā partnere Irina Kostina.