Jāatmaksā tikai nepamatoti saņemts atbalsts

Spriedumā lietā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas priekšnoteikumiem koģenerācijas stacijām Senāts paudis vispārējas juridiskas atziņas, kas piemērojamas arī citos gadījumos. Viena no tām – komersantam ir pienākums atmaksāt tikai tādu valsts atbalstu, kas nav saņemts pamatoti.

Senāts 2025.gada 30.jūnija spriedumā lietā SKA-179/2025 analizēja vairākus jautājumus saistībā ar Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.561 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” piemērošanu. Noteikumi, cita starpā, regulē obligāto iepirkumu elektroenerģijas ražotājiem, kas to ražo augstas efektivitātes koģenerācijas stacijā, tā uzraudzības kārtību, pārkāpumus, par kuriem atceļamas obligātā iepirkuma tiesības, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas.

Vēsturiska atkāpe

Daudzi atceras laiku, kad politisko ziņu aktualitāšu topā atradās ar obligātā iepirkuma tiesībām un obligātā iepirkuma komponenti saistītie jautājumi.

2005.gadā stājās spēkā Elektroenerģijas tirgus likums, ar kuru ieviesa obligātā iepirkuma mehānismu. Elektroenerģijas ražotāji, kuri ražošanā izmantoja atjaunojamos energoresursus vai ražoja to koģenerācijas procesā, varēja piedalīties Ekonomikas ministrijas (EM) rīkotajos konkursos un iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par īpašu cenu (feed in tariff) kā valsts atbalstu. Šī iepirkuma izmaksas līdz 2023.gadam sedza visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam.

Atbilstoši likumdevēja deleģējumam, sākotnēji obligātā iepirkuma tiesības piešķīra pēc vieniem MK noteikumiem, tos nomainīja nākamie un tad vēl citi. Tajā skaitā arī MK noteikumi Nr.561. Tika izteiktas bažas par obligātā iepirkuma augstajām izmaksām, kas uzliktas uz patērētāju pleciem un to, ka nozare netiek pienācīgi uzraudzīta. Vēlāk noteica moratoriju un apturēja jaunu obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu. Atklājās, ka par šo valsts atbalstu nav paziņots Eiropas Komisijai. Tika ieviests pārkompensācijas mehānisms, pastiprinātas prasības ražotājiem, to kontrole un pārbaudes. EM uzraudzības kompetenci pārņēma jaunizveidotais Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB), kurš vēlāk to nodeva jaunizveidotajai Enerģētikas un vides aģentūrai, kas savukārt nesen pievienota Valsts vides dienestam.

Laika gaitā pārbaužu un normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā virknei ražotāju tika atceltas iepriekš piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības. Piemēram, 2019.gadā elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesības tika atceltas 21 elektrostacijai. Dažādu pārbaužu rezultātā elektrostacijām 2019.gadā izteikti 196 brīdinājumi, 22 elektrostacijām veikta pārkompensācijas izvērtēšana un pieņemti 8 lēmumi saistībā ar pārkompensācijas novēršanu, kā arī pieņemti 58 lēmumi par elektrostacijām noteiktā elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjoma samazināšanu.

Tiesvedības procesi par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu vēl nav beigušies, un tiesas joprojām vērtē būtiskus jautājumus obligātā iepirkuma regulējuma un piemērošanas sakarā. Tā kā ražotāju tiesības saņemt fiksētus ienākumus obligātā iepirkuma ietvaros ir uzskatāmas par tiesībām uz īpašumu, un to aizsardzība ir paredzēta Satversmes 105.pantā, arī Satversmes tiesa vairākkārt vērtējusi obligātā iepirkuma jautājumus, piemēram, arī 2024.gada 10.oktobra spriedumā lietā 2023-35-03.

Lietas būtība

BVKB ar 2022.gada 28.februāra lēmumu 7-2.1/2022/15 atcēla EM lēmumu, ar kuru komersantam bija piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī noteica pienākumu komersantam atmaksāt visu valsts atbalstu par laika posmu no pēdējā koģenerācijas stacijas gada pārskata iesniegšanas termiņa, tas ir, 2021.gada 1.marta. Komersants lēmumu apstrīdēja tiesā. Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa komersanta pieteikumu noraidīja. Spriedumā Senāts interpretēja vairākas būtiskas obligātā iepirkuma atcelšanu regulējošas MK noteikumu Nr.561 normas un secināja, ka tās ir tikušas piemērotas nepareizi, tāpēc nodeva lietu atpakaļ izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

Lietā bija strīds par to, vai tas, ka pēc 2021.gada 3.augusta daļa no koģenerācijas stacijas iekārtām (sadedzināšanas iekārta un lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts) atradās blakus esošajā katlu mājā ar citu adresi, kura nebija minēta sākotnējā komersanta pieteikumā obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai, bija MK noteikumu Nr.561 pārkāpums, kura dēļ BVKB bija tiesīga atcelt obligātā iepirkuma tiesības un uzdot atmaksāt saņemto valsts atbalstu.

Koģenerācija ir tehnoloģisks process, kurā lietderīgai izmantošanai vienlaikus ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju. Enerģētikas likuma 9.¹panta 4.daļā noteikts, ka koģenerācijas iekārtas, kuras izvietotas vienā adresē, uzskatāmas par vienu koģenerācijas staciju. Administratīvās apgabaltiesas kļūda bija izprast terminu “koģenerācijas stacija” nevis funkcionālā nozīmē, bet gan kā konkrētu adresi.

Senāta atziņas

Konkrētas ražošanas tehnoloģijas un kurināmā izmantošanas pārbaude koģenerācijas stacijā

MK noteikumu Nr.561 48.1.apakšpunkts (publikācijā minētas noteikumu punktu redakcijas, kas bija spēkā BVKB lēmuma pieņemšanas brīdī) noteica, ka BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja konstatē, ka koģenerācijas stacijā izmantotās tehnoloģijas veids vai kurināmais neatbilst informācijai, kas norādīta šo noteikumu 2.1.apakšpunktā minētajā iesniegumā.

BVKB, Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa uzskatīja, ka augstākminētajā normā paredzētais pamats atcelt obligātā iepirkuma tiesības piemērojams arī situācijā, kad koģenerācijas stacijas darbībai nepieciešamās iekārtas nav izvietotas vienā adresē (tajā, ko komersants minējis iesniegumā un kas norādīta lēmumā par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu). Tika kļūdaini secināts, ka par koģenerācijas stacijas iekārtu kopumu uzskatāmas iekārtas, kas faktiski atrodas koģenerācijas stacijā, un ja koģenerācijas stacijai kā būvei noteikta atsevišķa adrese, tad visam koģenerācijas stacijas iekārtu kopumam jāatrodas šajā adresē.

Senāts atzina, ka 48.1.apakšpunkta normas jēga ir novērst situācijas, kurās valsts atbalstu saņem komersanti, kuri siltumenerģiju un elektroenerģiju ražo, neizmantojot atļauto kurināmā veidu vai atļauto ražošanas tehnoloģiju. Taču tiesību normas nenosaka un tas nenozīmē, ka visām tehnoloģiskajā procesā funkcionāli iesaistītajām iekārtām jāatrodas vienā un tajā pašā adresē. Attiecībā uz atrašanās vietu tiesību normas nosaka tikai to, ka, ja vienā adresē atrodas vairākas koģenerācijas iekārtas, tad visas šīs iekārtas uzskatāmas par vienu koģenerācijas staciju. Ja kāda no konkrētās tehnoloģijas īstenošanai nepieciešamajām iekārtām atrodas ārpus koģenerācijas stacijas adreses, ir jāvērtē, vai ārpusē esošā iekārta ir funkcionāli saistīta ar stacijas adresē esošajām citām iekārtām. Ja ārpusē esošā iekārta tiek faktiski izmantota, tad nav pamata konstatēt, ka koģenerācijas stacijā siltumenerģiju un elektroenerģiju ražošanai netiek izmantota noteiktā tehnoloģija var kurināmais.

Tādējādi, apgabaltiesas secinājums par to, ka koģenerācijas stacijā ražošanai netika izmantota atļautā tehnoloģija un kurināmais, jo kāda no koģenerācijas stacijā izmantotās ražošanas tehnoloģijas iekārtām neatradās vienā ēkā ar pārējām iekārtām, pēc būtības nepārbaudot, kāda tehnoloģija un kurināmais faktiski tiek izmantoti, bija kļūdains un varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Obligāto iepirkuma tiesību atcelšana siltumenerģijas nelietderīgas izmantošanas dēļ

MK noteikumu Nr.561 48.4.apakšpunkts paredzēja, ka BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja nav tehnoloģiski nodrošināta siltumenerģijas lietderīga izmantošana.

Elektroenerģijas tirgus likuma 31.³panta 2.daļā noteikts, ka lietderīgā siltumenerģija ir tāda siltumenerģija, kas koģenerācijas procesā saražota ekonomiski pamatota siltumapgādes pieprasījuma apmierināšanai, nevis elektrostacijas pašpatēriņam. Tātad saražoto siltumenerģiju nav atļauts izmantot pašpatēriņam.

Lai pārliecinātos par lietderīgu siltumenerģijas izmantošanu, atbilstoši tiesību normām BVKB jāizvērtē, vai dokumenti, ko komersants pievienojis gada pārskatam, pierāda, ka lietderīgā siltumenerģija tiek pārdota siltumenerģijas lietotājam vai izmantota apkures, ventilācijas, karstā ūdens apgādes vai tehnoloģiskā siltumenerģijas patēriņa nodrošināšanai savā uzņēmumā, kas nav koģenerācijas stacijas pašpatēriņš, kā arī jāpārbauda iesniegto dokumentu atbilstība īstenībai, un to, vai elektrostacijā saražotā siltumenerģija ir izmantota ekonomiski pamatota siltumapgādes vai dzesēšanas pieprasījuma apmierināšanai, paredzēja MK noteikumu Nr.561 49.punkts. Tātad ir nepieciešams pārbaudīt faktiskos apstākļus un tos apliecinošos pierādījumus.

Izskatāmajā lietā apgabaltiesa vispār nepārbaudīja, vai apstiprinās BVKB apgalvojums, ka siltumenerģija nodota komersanta paša izmantošanai katlu mājā, pretēji komersanta apgalvojumam, ka saražotā siltumenerģija tikusi nodota citam komersantam, kurš to tālāk pārdevis patērētājiem. Lietā atradās arī pārdošanas līgums un citi saistītie dokumenti, kas netika vērtēti. Tā vietā apgabaltiesa nekonstatēja siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu tā iemesla dēļ, ka komersanta koģenerācijas stacijas darbināšanai izmantotā sadedzināšanas iekārta, kā arī lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts atradās blakus ēkā, nevis koģenerācijas stacijas adresē. Senāts uzskatīja, ka arī šī kļūda varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Koģenerācijas stacijas mēraparāta atrašanās vietas adreses nozīme obligātā iepirkuma tiesību atcelšanā

Atbilstoši MK noteikumu Nr.561 48.5.apakšpunktam BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja koģenerācijas stacijā nav uzstādītas mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas atbilstoši noteikumu 21.punktam vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņi ir nokavēti ilgāk par 10 dienām.

Izskatāmajā lietā lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts atradās blakus ēkā (adresē). Senāts atzina, ka apgabaltiesa kļūdaini izšķirošu nozīmi piešķīra adresei, kurā uzstādīts mēraparāts, uzskatot, ka visām koģenerācijas stacijas darbībā iesaistītajām iekārtām jāatrodas vienā adresē – tajā, kura kā koģenerācijas stacijas adrese bijusi minēta Iesniegumā un lēmumā par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu. Taču MK noteikumi Nr.561 skaidri pieļauj, ka mēriekārtas var atrasties ārpus elektrostacijas, jo paredz, ka komersantam ir pienākums nodrošināt BVKB pārstāvjiem piekļuvi mēriekārtām, ja tās atrodas ārpus elektrostacijas. Tādējādi atcelt obligātā iepirkuma tiesības, pamatojoties uz 48.5.apakšpunktu, varētu gadījumā, ja komersants nevarētu uzrādīt mēraparātu, kurš uzskaita lietderīgo siltumenerģiju, vai arī uzrādītais mēraparāts faktiski nenodrošinātu koģenerācijā saražotās lietderīgās siltumenerģijas uzskaiti. Tiesa to nav pārbaudījusi, un Senāta ieskatā šāda kļūda varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Komersanta pienākums atmaksāt tikai tādu valsts atbalstu, kas nav saņemts pamatoti

Saskaņā ar MK noteikumu Nr.561 86.1.apakšpunktu, BVKB noteikumu 48.1., 48.4. vai 48.5.apakšpunktos paredzētajos gadījumos jānosaka komersantam pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu, kurš izmaksāts kopš pēdējā gada pārskata par koģenerācijas staciju iesniegšanas termiņa (tas ir, līdz 1.martam). Tomēr vienlaikus no tiesību normām izriet, ka BVKB jāpieņem lēmums atprasīt tikai nepamatoti saņemto valsts atbalstu, un komersantam saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 31.²panta 3.daļu ir pienākums pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, tātad tas ticis saņemts pamatoti.

Tā kā izskatāmajā lietā laikā līdz 2021.gada 3.augustam visas koģenerācijas stacijas iekārtas atradās vienā atrašanās vietā (vienā adresē / ēkā), tad komersants uzskatīja, ka nekādā gadījumā nebūtu pamata atprasīt valsts atbalstu par periodu no 2021.gada 1.marta līdz 2021.gada 3.augustam. Tomēr Administratīvā apgabaltiesa bija tiesību normas interpretējusi tikai gramatiski, neraugoties uz to jēgu un būtību. Tiesa nebija pamatojusi, kāpēc uzskatāms, ka laika periodā līdz 2021.gada 3.augustam komersants valsts atbalstu saņēma nepamatoti. Tiesas kļūdainās 86.1.apakšpunkta interpretācijas dēļ tiesa to nepārbaudīja, kas varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Jāuzsver, ka Senāta spriedumā paustās vispārēja rakstura juridiskās atziņas veido judikatūru, un tās būs izmantojamas arī citos gadījumos.

Publicēts: iTiesibas.lv. 23.10.2025.

Par muitas regulējuma pārkāpumu – dubultsods

Vai muitas regulējums atļauj papildus nokavējuma procentiem paredzēt arī sodu par nokavējumu? Šādu jautājumu analizējusi Eiropas Savienības Tiesa 2025.gada 5.decembra lietā C‑506/23 “Network One Distribution” SRL pret Rumānijas Nodokļu un muitas administrāciju un Finanšu ministriju.

Lietas būtība

Lietas pamatā bija Rumānijas uzņēmuma “Network One Distribution” importa darījumi, kuros tika kļūdaini norādīta preču izcelsmes valsts. Tā rezultātā Rumānijas Nodokļu un muitas administrācija aprēķināja un piesprieda uzņēmumam maksāt antidempinga maksājumu (ap 366 896 eiro) un papildus tam noteica gan nokavējuma procentus (ap 38 652 eiro), gan sodu par nokavējumu (ap 33 399 eiro). Uzņēmums apstrīdēja šādu dubultu soda piemērošanu, norādot, ka regulas 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (Muitas kodekss), 114.pants izslēdz iespēju papildus procentiem piemērot sodu.

Tiesas secinājumi

Eiropas Savienības Tiesa (EST) analizēja, vai šāda Rumānijas administratīvā prakse ir savienojama ar Eiropas Savienības (ES) tiesībām.

Tiesa uzsvēra, ka 114.pantā paredzētie nokavējuma procenti ir kompensācijas līdzeklis, kura mērķis ir atlīdzināt zaudējumus, ko valsts budžets cieš nodokļu parāda samaksas kavējuma dēļ, nevis sodīt par pārkāpumu. Savukārt soda piemērošana par kavējumu ir valsts kompetencē un pamatojas uz Muitas kodeksa 42.pantu, kura 1.punktā noteikts: Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šādas sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Saskaņā ar 2.punktu šīs sankcijas var ietvert naudas sodu, ko uzliek muitas dienesti, kā arī atļauju atcelšanu vai grozīšanu.

Muitas kodeksa mērķis nav noteikt sankcijas vai sodus muitas normatīvo aktu pārkāpuma gadījumā. No šī kodeksa 42.panta izriet, ka šādas sankcijas ir jāparedz dalībvalstīm. Tas saskan ar EST judikatūru (piemēram, EST 2020.gada 4.marta spriedums lietā C‑655/18 “Schenker”), kurā uzsvērts, ka valsts sankcijām jābūt samērīgām ar likumīgo mērķi.

Turklāt atbilstoši regulas 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 4.pantam pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums ir atgūstams un tam var pievienot procentus, taču šie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem. Savukārt 5.pants paredz, ka par pārkāpumiem var uzlikt administratīvus sodus, tostarp maksājumus, kas pārsniedz atgūstamo summu, pierēķinot procentus.

No EST sprieduma izriet, ka Rumānijas Nodokļu procesa kodeksa 176.pantā paredzētais sods par nokavējumu ir finansiāla sankcija, kas tiek piemērota parādniekam, kurš nav samaksājis nodokļu parādu paredzētajā termiņā, un ir savienojama ar ES tiesībām.

Tādējādi EST konstatēja, ka Muitas kodeksa 114.pants jāinterpretē  tā, ka tas pieļauj tādu valsts administratīvo praksi, saskaņā ar kuru valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto sodu par nokavējumu var piemērot papildus šajā pantā paredzētajiem nokavējuma procentiem. Šis spriedums skaidri nostiprina dalībvalstu kompetenci sankciju politikā muitas jomā, vienlaikus atgādinot par nepieciešamību pēc šo sankciju samērīguma un efektivitātes ES tiesību ietvaros.

Publicēts: iFinanses.lv. 15.10.2025.

Atlīdzība valdes loceklim atsaukšanas gadījumā

Valdes locekli sabiedrības dalībnieki var jebkurā laikā atsaukt no amata, tomēr, vai valdes loceklim šādā gadījumā vienmēr pienākas atlīdzība? To skaidrojam, apskatot Senāta 2025.gada 22.maija spriedumu lietā SKC-113/2025, kurā risināti būtiski jautājumi saistībā ar tiesiskajām attiecībām ar valdes locekļiem – to statusu un tiesībām, atsaucot viņus no amata.

Lietas būtība

Ar sabiedrības valdes locekli bija noslēgts vadības līgums, kas paredzēja, ka valdes loceklim pienākas 24 darba dienu ilgs ikgadējais atvaļinājums un ka samaksa viņam pienākas arī par ikgadējā atvaļinājuma laiku. Vadības līgumā arī bija noteikts, ka valdes loceklis sava ikgadējā atvaļinājuma laiku nosaka, ievērojot sabiedrības komercdarbības intereses un saņemot sabiedrības vairākumdalībnieka izpildinstitūcijas apstiprinājumu.

Savukārt vadības līgums un sabiedrības statūti paredzēja, ka sabiedrībai ir tiesības izbeigt vadības līgumu pēc saviem ieskatiem jebkurā laikā, pieņemot attiecīgu dalībnieku sapulces lēmumu par valdes locekļa atsaukšanu no valdes locekļa amata un par to rakstiski informējot viņu. Vadības līgumā arī bija noteikts: ja vadības līgums tiek izbeigts pēc sabiedrības iniciatīvas bez jebkāda iemesla, valdes loceklim ir tiesības uz līguma izbeigšanas atlīdzību trīs samaksu apmērā.

Valdes loceklis tika atsaukts no amata, jo bija zaudējis dalībnieku uzticību. Viņš cēla tiesā prasību par vadības līguma izbeigšanas atlīdzību trīs darba samaksu apmērā un atlīdzības piedziņu par neizmantoto atvaļinājumu.

Tiesības uz atlīdzību

Senāts šajā spriedumā skaidroja, ka valdes locekļa tiesības uz līguma izbeigšanas atlīdzību izriet no tiesiska darījuma un rodas līdz ar vadības līguma izbeigšanu. Proti, no dalībnieku sapulces lēmuma par valdes locekļa atsaukšanu pieņemšanas brīža vai no brīža, kas dalībnieku sapulces lēmumā noteikts kā valdes locekļa atsaukšanas termiņš. Tomēr valdes locekļa tiesības uz līguma izbeigšanas atlīdzību nav absolūtas, jo tās ir ierobežotas ar priekšnoteikumu, ka sabiedrības dalībnieku sapulces lēmumam par vadības līguma izbeigšanu, proti, par valdes locekļa atsaukšanu no valdes locekļa amata, ir jābūt pieņemtam pēc sabiedrības iniciatīvas un bez norādīta iemesla.

Lietā bija strīds, vai valdes loceklis tika atsauks no amata un vadības līgums tika izbeigts pēc sabiedrības iniciatīvas bez norādīta iemesla. Proti, vai valdes loceklim tādējādi ir tiesības uz vadības līguma izbeigšanas atlīdzību.

Komerclikuma (KL) 224.panta 4.daļas pirmais teikums nosaka, ka valdes locekli var atsaukt ar dalībnieku sapulces lēmumu. Savukārt atbilstoši likuma 224.panta 6.daļai statūtos var paredzēt, ka valdes locekli var atsaukt tikai tad, ja tam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu jebkurā gadījumā uzskatāma rupja pilnvaru pārkāpšana, pienākumu neizpilde vai nepienācīga izpilde, nespēja vadīt sabiedrību, kaitējuma nodarīšana sabiedrības interesēm, kā arī uzticības zaudēšana.

Senāts nonāca pie secinājuma, ka uzticība un tās zaudēšana ir subjektīvi faktori. Tādēļ tam, vai uzticības zaudēšanai ir bijis objektīvs iemesls, nav nekādas ietekmes uz tāda sabiedrības dalībnieku sapulces lēmuma spēkā esību, ja tas pieņemts saskaņā ar KL 224.panta 4.daļu. Tomēr apstāklim, vai uzticības zaudēšanai ir bijis objektīvs iemesls, ir būtiska nozīme strīda pareizā izšķiršanā šajā lietā par pielīgto pienākumu izmaksāt atlīdzību valdes locekļa atsaukšanas gadījumā. Uzticības zaudēšana kā subjektīvs faktors nav pietiekama, lai konstatētu, ka valdes loceklim nav tiesību prasīt līguma izbeigšanas atlīdzības piedziņu, ja vien konkrētajā gadījumā uzticības zaudēšanu nepamato konkrēti objektīvi apstākļi, kuru esība ir jāpierāda sabiedrībai. Proti, lai valdes loceklim nebūtu jāizmaksā vadības līgumā pielīgtā atlīdzība, sabiedrībai ir jāpierāda, ka patiešām pastāv tie apstākļi, kas ir valdes locekļa atsaukšanas pamatā.

Tiesības uz neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju

Vēl viens jautājums, kas tika vērtēts šīs lietas ietvaros attiecas uz valdes locekļa tiesībām uz neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju.

Senāts skaidroja, ka pušu tiesiskajām attiecībām ir piemērojams nevis Darba likums, bet gan KL, kurā savukārt nav ietvertas tiesību normas, kas piešķirtu no valdes locekļa atsauktajai personai tiesības prasīt neizmantotā atvaļinājuma kompensēšanu naudā. Vienlaikus jāņem vērā, ka vispārīgi tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir nostiprinātas pamattiesību līmenī gan Satversmes 107.pantā, gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktā. Tāpēc jēdzienu “darbinieks” var attiecināt arī uz tādiem amatiem un profesijām, kurās nodarbinātības tiesiskās attiecības netiek dibinātas ar darba līgumu, bet balstās uz cita tiesiskā pamata. Šis princips uzsvērts arī Satversmes tiesas 2013.gada 7.novembra spriedumā lietā 2012-24-03. Tomēr no minētā neizriet tiesības uz kompensāciju par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Tāpēc Senāts pārbaudīja, vai un kā Eiropas Savienības (ES) un starptautiskajās tiesībās nostiprinātais tiesību regulējums par apmaksātu atvaļinājumu ir piemērojams izskatāmās lietas apstākļos.

Šajā spriedumā Senāts ir veicis diezgan plašu ES tiesību regulējuma un tiesu prakses analīzi. Senāts atsaucās uz Eiropas Savienības Tiesas (EST) secinājumiem, proti, ka direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, kurā ir konkretizētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas normas, piemērošanas mērķiem jēdzienu “darba ņēmējs” nedrīkst interpretēt saskaņā ar dalībvalstu tiesībām, proti, šim jēdzienam ES tiesībās ir autonoms tvērums. Jēdziens “darba ņēmējs” ir jādefinē saskaņā ar darba tiesiskās attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Būtiska darba tiesisko attiecību pazīme ir tā, ka fiziska persona noteiktā laikposmā citas personas labā un vadībā veic darbu, pretī saņemot atalgojumu.

Senāts vēlreiz atgādināja, ka EST, izvērtējot saikni, kāda pastāv starp valdes locekli un kapitālsabiedrību, ir atzinusi, ka kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš pret atlīdzību sniedz pakalpojumus kapitālsabiedrībai (kas viņu ir iecēlusi valdes locekļa amatā un kuras neatņemama sastāvdaļa viņš ir), kurš īsteno savu darbību citas šīs kapitālsabiedrības struktūras pārvaldībā vai kontrolē un kurš jebkurā brīdī bez ierobežojumiem var tikt atsaukts no tā pienākumu pildīšanas, atbilst “darba ņēmēja” kvalifikācijai EST judikatūras izpratnē. Minēto atziņu attiecināmība uz konkrēto lietu būs jāizvērtē apelācijas instances tiesai, atkārtoti skatot lietu.

Ievērojot minētās atziņas, Senāts, turpinot analīzi par darba ņēmēju tiesībām, vērtēja arī jautājumu, vai un kā tiek nodrošinātas darba ņēmēja tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Saskaņā ar EST praksi kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu nav piešķirama, ja darba devējs pierāda, ka ir izrādījis pienācīgu rūpību, lai darba ņēmējs varētu faktiski izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu atbilstoši ES tiesībām.

Tāpēc Senāts norādīja – lai atzītu personas tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu atbilstoši vadības līguma 4.2.punktā paredzētajam, jākonstatē, ka valdes loceklis ikgadējā atvaļinājuma laiku noteicis, ievērojot sabiedrības komercdarbības intereses, un vērsies ar lūgumu pie šīs kapitālsabiedrības dalībnieka ar lielāko daļu skaitu, lai saņemtu apstiprinājumu atvaļinājuma izmantošanai.

Visbeidzot, Senāts norādīja, ka direktīvas 2003/88/EK 7.panta 1. un 2.punkts (proti, darba ņēmēju tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un tiesības uz tā kompensāciju noteiktos apstākļos), pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktu, ir tieši piemērojams tiesiskajās attiecībās starp kapitālsabiedrībām un to valdes locekļiem, ja vien konkrētais valdes loceklis atbilst “darba ņēmēja” jēdzienam direktīvas 2003/88/EK izpratnē.

Pierādīšana gulstas uz sabiedrības pleciem

Jāpierāda sabiedrībai

Jautājums par to, ka uzticības zaudēšana ir subjektīvs apstāklis, kuram nepieciešams objektīvs pamatojums, lai valdes loceklim varētu neizmaksāt līguma izbeigšanas atlīdzību, iepriekš tiesu praksē nebija plaši vērtēts.

Tā kā vadības līgums paredzēja priekšnoteikumu atlīdzības izmaksai – valdes locekļa atsaukšana no amata un attiecīgi arī līguma izbeigšana bez jebkāda iemesla –, tas bija noteicošais apstāklis sabiedrības objektīva pamatojuma pierādīšanas pienākumam. Proti, Senāts ir vērtējis vadības līgumā paredzēto, pieņemot, ka valdes loceklim nav jāpierāda, ka atsaukšana un līguma izbeigšana notikusi bez jebkāda iemesla. Savukārt, sabiedrībai kā
atbildētājam ir jāpierāda, ka persona tika atsaukta no sabiedrības valdes locekļa amata konkrēta iemesla dēļ.

Tāpēc, tiesas ieskatā, uzticības zaudēšana, kas ir subjektīvs faktors, nevar būt pietiekama objektīvam pamatojumam par atsaukšanas iemesla pastāvēšanu.

Domājams, ka sabiedrībām turpmāk vajadzēs pievērst lielāku uzmanību noteikumiem par atlīdzību izmaksu valdes locekļiem, atsaucot tos no amata. Iespējams, lai izvairītos no pārpratumiem, būtu nepieciešams līgumā norādīt konkrētus gadījumus, kad valdes loceklim var tikt izmaksāta atlīdzība, atsaucot viņu no amata.

Jautājumā par valdes locekļa tiesībām uz atvaļinājumu galavārds vēl būs jāsaka apelācijas instances tiesai. Būs interesanti pasekot, kādus apstākļus ņems vērā apelācijas instances tiesa, lai izvērtētu, vai konkrētajā gadījumā valdes loceklis var tikt atzīts par darba ņēmēju ES tiesību izpratnē. Tomēr, ņemot vērā Senāta secinājumus, var pieņemt, ka gadījumā, ja valdes loceklis netiek atzīts par darba ņēmēju ES tiesību izpratnē, viņam nebūtu tiesību uz neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.

Līdzšinējā Senāta praksē ir norādīts, ka valdes loceklis nevar atsaukties uz tiesību izmantot ikgadējo atvaļinājumu ierobežojumu kapitālsabiedrībā, kurā viņš pats var noteikt savu pienākumu izpildes un atpūtas laika organizāciju. Valdes locekļa statuss izslēdz nepieciešamību pašam sevi informēt par šādām tiesībām. Atbilstoši Senāta skaidrojumam valdes locekļiem vispār nevajadzētu uzkrāties neizmantotiem atvaļinājumiem, jo viņiem pašiem ir pienākums zināt, ka šīs tiesības ir jāizmanto.

Savukārt šīs lietas kontekstā ir būtiski, ka valdes loceklim bija ne tikai jāņem vērā sabiedrības intereses, nosakot ikgadējā atvaļinājuma laiku, bet arī jāsaņem sabiedrības vairākumdalībnieka izpildinstitūcijas apstiprinājums. Var izdarīt pieņēmumu, ka konkrētajā gadījumā valdes loceklis nevarēja patstāvīgi noteikt sava atvaļinājuma laiku un tāpēc to arī izmantot. Attiecīgi paliek atklāts jautājums, vai konkrētās lietas kontekstā valdes loceklim nebūtu tiesību uz uzkrātā atvaļinājuma kompensāciju, ja viņš nav varējis to izmantot tieši vairākumdalībnieka izpildinstitūcijas atteikumu dēļ, pat ja tiks konstatēts, ka valdes loceklis neatbilst darba ņēmēja statusam.

Publicēts: iBizness.lv. 23.09.2025.

Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas

Kādos gadījumos darba devējam ir pienākums piešķirt darbiniekam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas? Piemēram, darbinieks lūdz bezalgas atvaļinājumu, jo ieplānojis doties uz koncertu Vācijā, aviobiļetes jau nopirktas, viesnīca rezervēta, tomēr atvaļinājuma dienas ir iztērētas. Kādos gadījumos darba devējs drīkst atteikt? Cik garš drīkst būt bezalgas atvaļinājums? Un vai bezalgas atvaļinājums uzkrāj ikgadējā atvaļinājuma dienas?

Atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas jeb tā sauktā bezalgas atvaļinājuma piešķiršanas kārtību regulē Darba likuma (DL) 153.pants.

Kopumā no minētā panta izriet, ka:

• darbiniekam ir tiesības lūgt / prasīt darba devējam piešķirt šādu atvaļinājumu. Attiecīgi, bezalgas atvaļinājums ir paredzēts darbinieka vajadzībām, pamatojoties uz viņa ģimenes apstākļiem vai citiem iemesliem;
• darba devējam, saņemot darbinieka pieprasījumu, četros DL uzskaitītajos gadījumos ir pienākums piešķirt šādu atvaļinājumu;
• pārējās situācijās darba devējam ir izvēles tiesības izvērtēt darbinieka pieprasījumu un izlemt – piešķirt vai nepiešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas.

Kad var piešķirt bezalgas atvaļinājumu

DL paredz četrus gadījumus, kad darba devējam nav tiesību izvēlēties, bet tam ir noteikts pienākums pēc darbinieka pieprasījuma piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Šādi gadījumi ir:

• ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns (DL 153.panta 1.daļa);
• ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu (DL 153.panta 1¹.daļa);
• ja Zemessardzes vienības komandieris informē darba devēju par darbinieka, kurš pilda dienestu Zemessardzē, iesaisti Zemessardzes uzdevumu izpildē (DL 153.panta 1².daļa);
• ja to pieprasa darbinieks, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku, bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai personu, kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un kurai nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts (aprūpētāja atvaļinājums) (DL 153.panta 1³.daļa).

Visos citos gadījumos darba devējam ir iespēja piekrist darbinieka ierosinājumam, vai to noraidīt un atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas nepiešķirt. Tāpat, vadoties no konkrētās situācijas, darba devējs un darbinieks var vienoties, piemēram, par īsāku atvaļinājumu vai atvaļinājuma piešķiršanu citā laika periodā, nekā sākotnēji prasīts darbinieka iesniegumā.

Tādējādi, situācija, kad darbinieks lūdz viņam piešķirt bezalgas atvaļinājumu, jo ieplānojis doties uz koncertu ārzemēs, neatbilst DL paredzētajiem gadījumiem, kad darba devējam ir obligāti jāpiešķir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Tāpēc darba devējam būs izvēles tiesības piešķirt vai nepiešķirt šādu atvaļinājumu.

Pieprasīšanas kārtība

Tā kā atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas piešķir darbiniekam, kurš to ir pieprasījis, tad ir skaidrs, ka darbiniekam pašam ir jāierosina atvaļinājuma piešķiršana, iesniedzot darba devējam iesniegumu / atvaļinājuma pieprasījumu.

Saskaņā ar DL 55.panta 2.daļu atvaļinājumu piešķiršanas vispārējo kārtību nosaka darba kārtības noteikumos, izņemot, ja tas jau ir ietverts darba koplīgumā vai darba līgumā. Tāpēc praksē iespējams, ka darba devējs darba kārtības noteikumos jau ir atrunājis vienotu kārtību, kādā darbiniekam pieprasīt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Piemēram, darba devējs var būt izstrādājis attiecīgu veidlapu, ko ieteicams izmantot, ja vien darbinieks nevēlas rakstīt iesniegumu brīvā formā; noteicis, ka atvaļinājums jāpieprasa elektroniski darba devēja iekšējā sistēmā vai arī, izmantojot e-pastu, ja darba līgums satur noteikumus par dokumentu elektronisko apriti. Tāpat iekšējā kārtībā jānorāda, cik ilgā laikā darba devējs izskatīs šādu pieprasījumu un kā tiks paziņots darba devēja lēmums, piemēram, ar darba devēja rīkojumu, rezolūciju uz iesnieguma, apstiprinājumu elektroniskajā sistēmā u. tml.

Tomēr jāvērš uzmanība uz Valsts darba inspekcija skaidrojumu, ka aprūpētāja atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas pieteikšanai nebūtu samērīgi noteikt kādu iepriekšēju termiņu. Praksē var būt situācijas, kad darbinieks šādu atvaļinājumu pieprasa nodrošināt jau nākamajā dienā, jo šī atvaļinājuma izmantošana parasti ir saistīta ar neatliekamu iesaistīšanos tuva cilvēka aprūpē, un aprūpes vajadzība var rasties gan tuvinieka akūtu veselības traucējumu gadījumā (piemēram, nelaimes gadījums vai pēkšņa smaga saslimšana), gan arī ilgstošu veselības traucējumu gadījumā, kad var būt noteikta invaliditāte un īpašas kopšanas nepieciešamība. Tāpēc tā piešķiršanā darba devējam būtu jānodrošina sociāli atbildīga un iespējami elastīga pieeja.

Darba devējam nav pienākuma pamatot savu lēmumu. Tomēr, tā kā mēdz rasties domstarpības starp darbinieku un darba devēju, tostarp par atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa neievērošanu vai iespējamo mobingu pret darbinieku, darba devējam būtu ieteicams atteikuma gadījumā saglabāt atteikuma iemeslu vismaz iekšējā dokumentācijā. Lai nodrošinātu caurskatāmību, atteikuma iemeslu var norādīt arī pašā atteikumā. Piemēram, ja šādu atvaļinājumu ir lūguši vairāki darbinieki, vienam tas tiek piešķirts, bet citam – atteikts, pamatojot, ka darbinieks ir iesaistīts kāda pasūtījuma izpildē ar noteiktu izpildes termiņu, un konkrētajā laika posmā nav pieejams aizvietotājs. Tāpat svarīgi ir nodrošināt pierādījumus par notikušo saziņu starp darba devēju un darbinieku jautājumā par šāda atvaļinājuma piešķiršanu.

Ja darbinieks pieprasa bezalgas atvaļinājumu kādā no DL noteiktajiem gadījumiem, kad darba devējam nav tiesību to atteikt, darbiniekam iesniegumā ir obligāti jānorāda kāds no četriem pamatojumiem, lai darba devējs būtu informēts, ka tam nav izvēles tiesību piešķirt vai nepiešķirt atvaļinājumu.

Darba devējam var rasties jautājums – vai darbiniekam savam iesniegumam ir jāpievieno kādi dokumenti par obligāti piešķiramā atvaļinājuma pamatotību? DL grozījumu anotācijā norādīts, ka, piemēram, aprūpētāja atvaļinājuma gadījumā “darbiniekam pēc darba devēja pieprasījuma ir jāuzrāda informācija, kas ļauj pārliecināties par šāda nopietna medicīniska iemesla esamību. [..] darbiniekam ir tiesības uzrādīt tā rīcībā esošu dokumentu, kas saturiski darba devējam apliecina nepieciešamo informāciju. Piemēram, ārstējošā ārsta [..] izsniegtu izziņu (lieto Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtībā” 12.pielikuma veidlapu 0/27u), kurā norādīta informācija, ka personai vai prasītāja ģimenes loceklim veselības stāvokļa dēļ ir ierobežotas pašaprūpes iespējas un nepieciešams atbalsts (netiek norādītas ne diagnozes, ne citi sensitīvie dati). Tāpat darbinieks var izmantot aprūpējamai personai izdotu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību.”. Līdzīga pieeja jāpiemēro arī citos gadījumos, kad darba devējam šāds atvaļinājums jāpiešķir obligāti.

Savukārt situācijā, kad šāda atvaļinājuma piešķiršana ir darba devēja izvēle, darbiniekam jāizvērtē, vai ietvert iesniegumā detalizētāku paskaidrojumu par atvaļinājuma piešķiršanu. Atkarībā no pamatojuma būtības, šāds paskaidrojums varētu palīdzēt darba devēja pieņemt pozitīvu lēmumu par atvaļinājuma piešķiršanu.

Atvaļinājuma ilgums

DL regulē bezalgas atvaļinājuma ilgumu tikai tajos gadījumos, kad darba devējam ir pienākums piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Atvaļinājumu piešķir:

• ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns: uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā par adoptējamā bērna aprūpi un uzraudzību. Ja bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes un uzraudzības termiņa pagarināšanu, to pagarina līdz tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu spēkā stāšanās laikam;
• ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu: uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā, bet ne ilgāk kā līdz bērna pusotra gada vecumam;
• ja Zemessardzes vienības komandieris informē darba devēju par darbinieka, kurš pilda dienestu Zemessardzē, iesaisti Zemessardzes uzdevumu izpildē: uz Zemessardzes vienības komandiera izziņā norādīto laiku;
• aprūpētāja atvaļinājums: uz laiku, kas nav ilgāks par piecām darba dienām viena gada laikā. Darbiniekam ir tiesības izmantot šādu atvaļinājumu pa daļām.

Jautājumā par aprūpētāja atvaļinājuma ilgumu tiesībsargs[1] norādījis, ka praksē 73% no tiem cilvēkiem, kuri izmantoja aprūpētāja atvaļinājumu, bija nepieciešams ilgāks periods nekā DL noteiktās piecas dienas, un 44% gadījumu bija nepieciešams 6–10 dienu aprūpes periods. Šādā gadījumā darbinieks var, piemēram, lūgt darba devējam piešķirt papildu bezalgas atvaļinājumu saskaņā ar vispārīgo DL 153.panta 3.daļu.

Citās situācijās DL nenosaka šāda atvaļinājuma ilgumu, un tas ir atkarīgs no darba devēja un darbinieka vienošanās.

Ietekme uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un darba stāžu

No darba devēja interešu viedokļa, cita starpā, lemjot par atvaļinājuma ilgumu, jāņem vērā arī noteikumi, kā šāds atvaļinājums tiek ieskaitīts laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

DL 152.panta 2.daļā noteikts, ka atvaļinājuma laiku bez darba samaksas saglabāšanas, kas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā neieskaita laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Attiecīgi, ja šāds atvaļinājums ilgs līdz vai būs vienāds ar četrām nedēļām vienā gadā, tas tiks ieskaitīts laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Savukārt jautājums, vai atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas ieskaita kopējā darba stāžā, īpaši atrunāts DL 153.pantā: šādu atvaļinājumu, kuru pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns vai darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu, ieskaita kopējā darba stāžā.

Pienākums paziņot VID

Darba devējam jāatceras par pienākumu trīs darba dienu laikā iesniegt ziņas Valsts ieņēmumu dienestam par darbinieku, kuram sācies vai kurš atgriezies no atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas. To paredz MK noteikumu Nr.827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.2.punkts.

Slimības lapa

Atbilstoši DL ikgadējais apmaksātais atvaļinājums vai ikgadējais apmaksātais papildatvaļinājums ir jāpārceļ vai jāpagarina darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā. Par atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas šādu noteikumu nav.

Tas nozīmē, ka, ja darbiniekam iestāsies pārejoša darbnespēja atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, tas neietekmēs šī atvaļinājuma ilgumu, proti, tas netiks pārcelts vai pagarināts.

Bez tam, likums “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” neparedz darba devējam pienākumu apmaksāt darbnespējas lapu “A”, jo atbilstoši likuma 36.panta 1.daļai slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām (stundām), kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā. Savukārt minētā likuma 16.panta 2.daļā noteikts: ja darba nespēja iestājusies laikā, kad persona bijusi atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, slimības pabalstu piešķir ar darba nespējas 10.dienu, taču ne ātrāk par dienu, kad personai bija jāierodas darbā pēc šā atvaļinājuma beigām.

Tomēr jāatzīmē, ka, ja atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir piešķirts uzteikuma termiņa tecējuma laikā un šajā laikā darbiniekam iestājas pārejoša darbnespēja, pat ja attiecīgais darbnespējas laiks netiek apmaksāts, darbiniekam ir tiesības pieprasīt, lai uzteikuma termiņā šis darbnespējas laiks netiktu ieskaitīts.

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir paredzēts darbinieka interešu un vajadzību nodrošināšanai, un darba devējs nav tiesīgs to izmantot savu problēmu risināšanai vai uzspiest darbiniekam doties šādā atvaļinājumā, piemēram, lai izvairītos no nepieciešamības noteikt dīkstāvi. Tāpat šāda atvaļinājuma izmantošana nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai, un darbiniekam, kurš dodas atvaļinājumā, tiek saglabāts viņa iepriekšējais darbs.

[1] “Aprūpētāja atvaļinājums – vajadzība ir, bet zina un izmanto maz,” Tiesibsargs.lv, 09.07.2024.

Personāla dokumenti ar elektronisko parakstu tiesā

Vai personāla dokumenti, kas parakstīti ar elektronisko parakstu uzņēmuma iekšējā personāla vadības sistēmā, ir derīgi kā pierādījumi tiesā? Proti, uzņēmumam ir ieviesta personāla lietvedības sistēma, kurā tiek sagatavoti rīkojumi, akti, arī dažādi iekšējie normatīvie akti – darba kārtības noteikumi utt. Darbinieki, lai piekļūtu šai sistēmai, autorizējas ar sev piešķirtu lietotāja vārdu un paroli. Sistēmā viņiem ir jāatzīmē, ka ir iepazinušies ar attiecīgā dokumenta saturu. Vai šis tiek uzskatīts par “elektronisko parakstu” uz dokumenta? Vai tiesā ar šādiem pierādījumiem darba devējs var pierādīt, ka darbinieks ir iepazinies, piemēram, ar sev izdotu rīkojumu? Kādi riski tiesā varētu rasties?

E-parakstu izmantošanas regulējums

Atbilstoši regulas 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū 3.pantam izšķir vairāku veidu e-parakstus – kvalificēto jeb drošo e-parakstu, uzlaboto e-parakstu un vienkāršo e-parakstu.

Vienkāršs e-paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti citiem elektroniskajiem datiem vai loģiski saistīti ar tiem un ko parakstītājs izmanto, lai parakstītos. Faktiski tas ir jebkura veida e-paraksts, pat elektroniski veikts apstiprinājums, piemēram, uz ierīces ekrāna uzzīmēts paraksts, atzīme interneta vietnē, piekrītot tās lietošanas noteikumiem, vai paraksts datorrakstā e-pasta vēstules beigās.

Uzlabots e-paraksts ir tāds, kas unikālā veidā saistīts ar parakstītāju un spēj to droši identificēt, tiek radīts ar paraksta radīšanas datiem, kurus ar augstu ticamības līmeni var kontrolēt tikai parakstītājs, un ir piesaistīts parakstītajiem datiem tā, lai jebkādas izmaiņas būtu viegli atklājamas.

Kvalificētais e-paraksts ir uzlabots e-paraksts, kas izveidots ar kvalificētu e-paraksta radīšanas ierīci un apliecināts ar kvalificētu e-paraksta sertifikātu. E-parakstu, kas saskaņā ar regulu 910/2014 ir uzskatāms par kvalificēto e-parakstu, Latvijas normatīvajos tiesību aktos dēvē par drošu elektronisko parakstu.

Elektronisko dokumentu likuma 3.panta 2.daļā ir noteikts, ka elektroniskais dokuments uzskatāms par pašrocīgi parakstītu, ja tam ir drošs elektroniskais paraksts. Elektronisko dokumentu uzskata par pašrocīgi parakstītu arī tad, ja tam ir elektroniskais paraksts un puses ir rakstveidā vienojušās par šāda paraksta izmantošanu. Šādā gadījumā rakstveida vienošanās ir jānoformē un jāparaksta vai nu uz papīra, vai elektroniski, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Tas nozīmē, ka uzlaboto vai vienkāršo e-parakstu puses var lietot tikai tad, ja iepriekš ir vienojušās par tā izmantošanu savstarpējai dokumentu parakstīšanai.

Paraksti iekšējās sistēmās

Ja uzņēmums ir ieviesis iekšējo elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmu, tas var atvieglot darbinieku iepazīstināšanu ar iekšējiem dokumentiem, rīkojumu nosūtīšanu; tāpat darbiniekiem ir ērtāk informēt darba devēju, piemēram, par darbnespēju, attaisnotu prombūtni vai citiem apstākļiem.

Ja darba devējs un darbinieks būs vienojušies par e-parakstu izmantošanu, iekšējā dokumentu vadības un pārvaldības sistēmā katram lietotājam ir savs konts, kas aizsargāts ar paroli, un ir iespējams fiksēt, ka konkrētais darbinieks apliecina iepazīšanos ar dokumentu, šāda veida apliecinājumi būs uzskatāmi par parakstītiem ar elektronisko parakstu no konkrēta darbinieka puses.

Tomēr nepieciešams atgādināt, ka atsevišķus dokumentus drīkst parakstīt tikai ar kvalificēto parakstu, pretējā gadījumā ir risks, ka tie netiks atzīti par spēkā esošiem. Piemēram, Darba likuma (DL) 112.¹pantā paredzēts, ka uzteikumu drīkst nosūtīt tikai uz darba līgumā norādīto e-pasta adresi un tam jābūt parakstītam ar drošu elektronisko parakstu. Secināms, ka atsevišķos gadījumos elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmas sniegtās iespējas nevarēs izmantot.

Pierādīšanas noteikumi civilprocesā

Elektronisko pierādījumu jēdziens Civilprocesa likumā (CPL) nav definēts, un visi elektroniskie dokumenti tiek atzīti par rakstveida pierādījumiem. Minētais ir diezgan pamatoti, jo atbilstoši CPL regulējumam rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u. c.).

Tiesu praksē skaidrots, ka civilprocesā lietas dalībniekiem ir atļauts izmantot visus likumā paredzētos un likumīgi iegūtos pierādīšanas līdzekļus savu prasījumu un iebildumu pierādīšanai. Tāpēc, piemēram, tīmekļvietnes izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam, un tāpēc ir pieļaujami pierādījumi.

Kā iepriekš uzsvērts, tiesību normās var būt īpašas prasības dokumentu formai, piemēram, DL 112.¹panta prasības. Tāpēc tiesu praksē ir arī skaidrots, ka var pastāvēt ierobežojumi pierādījumu pieļaujamībai vai arī noteikta kārtība un forma, piemēram, dibinot, grozot vai izbeidzot normatīvajos aktos paredzētās tiesiskās attiecības.

Tomēr uz daudziem citiem darba tiesisko attiecību dokumentiem nav attiecināmas tik stingras prasības. Daudziem dokumentiem ir drīzāk informatīvs, nevis saistību nodibinošs raksturs, piemēram, darba devēja pienākums informēt darbinieku par komandējuma apstākļiem vai grozījumiem iekšējās kārtības noteikumos. Tāpēc sistēmā būtiski ir nodrošināt, ka nepieciešamības gadījumā var pierādīt t informēšanas faktu.

Tātad, ja pušu starpā pastāv vienošanās par elektronisko parakstu izmantošanu, iekšējās elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmās sagatavotie dokumenti un veiktie apstiprinājumi ir uzskatāmi par pieļaujamiem pierādījumiem un var tikt izmantoti civilprocesā. Protams, te var rasties jautājums, kādā veidā ir iespējams iegūt no sistēmas informāciju un apstiprinājumus par konkrētā darbinieka veiktajām darbībām, parakstītajiem dokumentiem, tomēr tas ir tehniskas dabas jautājums, par kuru ir jāpadomā, ieviešot šāda veida sistēmas. Turklāt, ja darbiniekam būs iebildumi pret šādiem rakstveida pierādījumiem un to patiesīgumu, darbinieks atbilstoši CPL 178.panta 1.daļai var iesniegt savus pierādījumus, piemēram, ka dokumentu noformēšanas un paziņošanas kārtība uzņēmumā atšķiras no tās, kādu norādījis darba devējs. Tiesa attiecīgi vērtēs abu pušu iesniegtos pierādījumus un paskaidrojumus par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Fiduciāro darījumu saturs un forma

Fiduciārie darījumi Latvijas civiltiesībās arvien biežāk sastopami gan komercstrīdos, gan privātpersonu savstarpējās attiecībās. Senāta judikatūra pēdējo gadu laikā būtiski attīstījusi fiduciāro attiecību jēdzienu, apstiprinot to kā tiesiski pieļaujamu darījumu un nosakot šī jēdziena tvērumu. Aplūkosim trīs jaunākos Senāta nolēmumus, izceļot galvenās tiesas atziņas par fiduciārā darījuma saturu, formu un no tā izrietošās tiesības.

Fiduciārais darījums ir civiltiesisks darījums, ar kuru fiduciārs (nomināls īpašnieks) iegūst īpašumu vai tiesības savā vārdā, bet fiduciantam (īstajam īpašniekam) par labu un uz viņa rēķina. Civillikums (CL) fiduciāros darījumus tieši neregulē, tomēr to piemērošana izriet no likuma vispārējiem principiem – pušu gribas saistošā spēka (CL 1587.pants), līgumu formas brīvības principa (CL 1473.pants), pienākuma iegūto mantu atdot fiduciantam (CL 2304.pants), fidiucianta tiesībām paturēt lietas dabiskos un civilos augļus (CL 855. un 955.panti).

Skaidri izteikta līdzēju griba

Senāta 2019.gada 4.jūnija spriedums lietā SKC-765/2019

Prasītāja uz mutiskas vienošanās pamata uzdeva atbildētājai iegādāties četrus īpašumus – zemesgabalus – uz sava vārda, bet prasītājas interesēs, izmantojot prasītājas līdzekļus. Šāds risinājums tika izvēlēts, jo prasītāja kā Krievijas pilsone nevarēja bez pašvaldības piekrišanas iegūt īpašumā zemi Latvijā. Atbildētāja pēc iegādes sāka rīkoties ar īpašumu kā ar savu. Prasība tika celta par darījumu atzīšanu par simulatīviem un spēkā neesošiem un īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamajiem īpašumiem.

Apelācijas tiesa pareizi atzina, ka patiesā pircēja bija prasītāja, bet īpašums nostiprināts uz atbildētājas kā “klusās vietnieces” vārda . Turklāt tika atzīts, ka atbildētāja formāli ieguva īpašumtiesības savā vārdā, bet ar saistību rīkoties prasītājas labā. Neskatoties uz to, ka apelācijas tiesa nav nošķīrusi simulatīvu darījumu no fiduciāra darījuma, kasācijas tiesvedība netika ierosināta, jo tas neietekmēja lietas izspriešanu.

Senāta atziņas

• Fiduciārais darījums nedrīkst tikt jaukts ar fiktīviem vai simulatīviem darījumiem. Galvenā atšķirība starp simulatīviem un fiduciāriem darījumiem ir līdzēju griba un īstais nodoms: simulatīvā darījumā īstā pušu griba un nodoms nav izteikts un netiek arī kā citādi izpausts, savukārt fiduciārā darījumā ir skaidri izteikta līdzēju griba.
• Attiecībā pret trešajām personām fiduciārs kļūst pilntiesīgs īpašnieks, tomēr no saimnieciskā viedokļa lietas joprojām piekrīt fiduciantam, kura interesēs fiduciāram jādarbojas. Tā kā fiduciārs darbojas savā vārdā, bet fiducianta labā, fiduciārās attiecības ir radniecīgas klusajai vietniecībai. Fiduciārajā norunā dominē pilnvarojuma līguma elementi, bet attiecības ar trešajām personām nosakāmas pēc noteikumiem par kluso vietniecību.

Patiesais īpašnieks ir tiesīgs gūt ienākumus

Senāta 2024.gada 14.februāra spriedums lietā SKC-82/2024

Prasītāja un atbildētājs kopdzīves laikā ir iegādājušies strīdus nekustamo īpašumu. Pēc kopdzīves pārtraukšanas puses vienojās, ka strīdus nekustamais īpašums paliek atbildētājam. Tā kā likums nepieļāva iespēju atbildētājam kā ārvalsts pilsonim zemesgrāmatā nostiprināt uz sava vārda īpašuma tiesību uz lauksaimniecības zemi, par zemes īpašnieci palika prasītāja, un starp pusēm tika noslēgts nomas līgums uz 99 gadiem, paredzot atbildētājam tiesības prasīt nekustamā īpašuma atsavināšanu (bez pirkuma maksas), tiklīdz likums atļaus iespēju Eiropas Savienības pilsonim nostiprināt īpašuma tiesības uz lauksaimniecības zemi. Pēc tam atbildētājs noslēdza apakšnomas līgumu un iekasēja apakšnomas maksu sev, pret ko iebilda prasītāja.

Senāts atzina, ka pirmšķietami starp pusēm bija noslēgts fiduciārs darījums un ka zemes patiesais jeb faktiskais īpašnieks bija atbildētājs, nevis prasītāja, uz kuras vārda tas ierakstīts zemesgrāmatā un kura uzstājas kā atbildēja klusā vietniece. Attiecīgi tiesa atzina, ka pirmšķietami atbildētājs kā nekustamā īpašuma faktiskais īpašnieks bija tiesīgs atbilstoši apakšnomas līgumam saņemt no apakšnomnieka nomas maksu.

Senāta atziņas

• Fiduciārajam darījumam nav nepieciešama obligāta rakstiska forma; tas var tikt pierādīts ar netiešiem pierādījumiem – līdzekļu plūsmu, pušu saraksti, pušu rīcību.
• Fiduciārais darījums nodibina tā saukto ”fiduciāro īpašumu”, kuram raksturīga ”juridiskā īpašuma” nošķirtība no ”saimnieciskā īpašuma”. Attiecībā pret trešajām personām fiduciārs uzstājas kā nekustamā īpašuma pilntiesīgs īpašnieks, taču viņa piešķirto tiesisko varu ierobežo iekšēja vienošanās (fiduciāra noruna) starp viņu un fiduciantu. Fiduciārā īpašuma gadījumā lieta, kas uzticēta fiduciāram, no saimnieciskā viedokļa jeb faktiski pieder fiduciantam, kura interesēs un uz kura rēķina darbojas fiduciārs, un vienīgi attiecībā pret trešajām personām fiduciārs uzstājas kā minētās lietas pilntiesīgs īpašnieks.
• Fiduciants kā nekustamā īpašuma patiesais īpašnieks ir tiesīgs iegūt un paturēt šī nekustamā īpašuma dabiskos un civilos augļus (CL 855. un 955.pants), tostarp nomas maksu. Lietā nebūtu juridiski pamatoti uzskatīt, ka minētās naudas summas apmērā fiduciants ir netaisni iedzīvojies uz fiduciāra rēķina.

Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums

Senāta 2025.gada 15.maija spriedums lietā SKC-131/2025

Prasītāji cēla prasību pret vairākiem atbildētājiem par akciju turēšanu un rīcību ar tām. Prasība bija pamatota ar apgalvojumu, ka starp pusēm pastāvējis fiduciārs darījums par akciju turēšanu un pārvaldīšanu prasītāju interesēs. Pusēm esot bijusi mutiska vienošanās, ka noteiktas akciju sabiedrības (AS)  “Latvijas kuģniecība” akcijas tiks turētas uz atbildētāju vai ar viņiem saistītu ārvalstu sabiedrību vārda, bet prasītāju interesēs. Akcijas tika nostiprinātas uz ārzonu uzņēmumu vārda, kuros atbildētāji bija norādīti kā akcionāri vai nominētie turētāji. Vēlāk akcijas tika atsavinātas, un atbildētāji paturēja pārdošanas ienākumus, nesniedzot prasītājiem nekādu daļu. Prasītāji lūguši piedzīt solidāri no atbildētājiem zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz apstākli, ka atbildētāju prettiesiskas rīcības un līgumiskas saistības pārkāpuma rezultātā prasītājiem ir nodarīti zaudējumi.

Apelācijas tiesa atzina, ka lietā nav gūti pierādījumi, ka prasītājiem jebkad būtu piederējušas AS  “Latvijas kuģniecība” akcijas vai ka kāda cita persona tās būtu iegādājusies prasītāju uzdevumā. Tāpat netika pieradīts, ka ir noslēgta vienošanās par AS  “Latvijas kuģniecība” akciju pārvaldīšanu. Kasācijas tiesa apelācijas tiesas spriedumu atcēla.

Senāta atziņas

• Ne visas fiduciārās attiecības tiek nodibinātas, pārnesot īpašumu tieši no fiducianta uz fiduciāru. Viens no fiduciāro darījumu paveidiem ir tā saucamais  “salmu vīra” darījums, kur uzticības persona ( “salmu vīrs”) savā vārdā, bet uzticētāja interesēs un uz viņa rēķina iegūst īpašumu tāpēc, ka pats uzticētājs negrib vai nevar atklāti savā vārdā iegūt šo tiesību. Fiduciāru attiecību  “salmu vīra” darījuma izpratnē nodibināšanai nav nepieciešama īpašuma vai prasījuma tiesības pārnese no fiducianta fiduciāram. Proti, fiduciārs īpašuma vai prasījuma tiesības var būt ieguvis arī citādā veidā, taču ir apņēmies tās īstenot fiducianta labā.
• Par fiduciāra darījuma priekšmetu var būt visi atļauti darījumi. No tā izriet katra līdzēja prasījuma tiesība par pienākuma izpildīšanu, kuru otrais līdzējs ar fiduciāru darījumu ir uzņēmies, vai zaudējumu atlīdzības piedziņu tā neizpildīšanas gadījumā. Turklāt fiduciāram tāpat kā pilnvarniekam (CL 2304.pants) nav tiesību fiduciantam iegūto mantu paturēt sev par labu.
• Fiduciārus darījumus atbilstoši līgumu formas brīvības principam ir iespējams noslēgt jebkādā formā, arī mutvārdos. Pienākums pierādīt darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu ir tai pusei, kura to apgalvo. Tiesiskā darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu var pierādīt ar visiem Civilprocesa likumā paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Nomas vai īres līguma reģistrācija zemesgrāmatā – kādi ieguvumi?

Atbilstoši Civillikuma 2124.pantam, tiklīdz abas puses ir vienojušās par nomas vai īres līguma būtiskām sastāvdaļām, tas ir, par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par noslēgtu. Nekustamā īpašuma nomas vai īres gadījumā līguma pusēm ir iespēja nomas vai īres tiesību arī ierakstīt attiecīgā nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā. Kādēļ līguma pusēm izvēlēties reģistrēt noslēgto nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā?

Nomnieka vai īrnieka ieguvumi

Pusēm noslēdzot nomas vai īres līgumu, tās iegūst savstarpējas saistību tiesības, tas ir, tiesības prasīt līguma izpildi no otras līguma puses – nomniekam vai īrniekam no iznomātāja vai izīrētāja, un iznomātājam vai izīrētājam no nomnieka vai īrnieka.

Savukārt, atbilstoši Civillikuma (CL) 2126.pantam, ierakstot nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību. Tas nozīmē, ka iegūtā saistību tiesība – nomas vai īres tiesība – ar tās ierakstīšanu zemesgrāmatā būs saistoša ne tikai pašiem līguma slēdzējiem, bet jebkurai trešajai personai, kurai nākotnē radīsies kādas tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu, tajā skaitā arī jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam, ja nekustamais īpašums nākotnē tiks atsavināts.

Minēto precizē CL 2174.pants, kas paredz – ja iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, nekustamā īpašuma jaunajam īpašniekam nomas vai īres līgums jāievēro tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi ar nomas vai īres līguma reģistrēšanu zemesgrāmatā nomnieks vai īrnieks sevi nodrošina, ka nomas vai īres līgums netiek izbeigts gadījumā, ja īpašums ir atsavināts trešajai personai, kas nav sākotnējais iznomātājs vai izīrētājs. Tas attiecas arī uz īpašnieka maiņu nekustamā īpašuma izsoles rezultātā.

Savukārt, ja nomas vai īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, tad atbilstoši CL 2174.pantam tas nav saistošs jaunajam objekta īpašniekam. Turpmākā nomas vai īres līguma spēkā esamība atkarīga gan no līguma veida (noma vai īre), gan jaunā īpašnieka intereses saglabāt līgumu spēkā.

Nomas līguma gadījumā nekustamā īpašuma īpašnieka maiņa pati par sevi nav pamats nomas līguma automātiskai izbeigšanai. Līdz ar to, pat ja nomas līgums nav reģistrēts zemesgrāmatā, jaunais īpašnieks, ja vēlas, to var turpināt. Tomēr, ja jaunais īpašnieks to nevēlas, nomniekam ir risks, ka īpašnieks uzteiks nomas līgumu, jo likums to pieļauj.

Savukārt, īres līguma gadījumā Dzīvojamo telpu īres likuma 28.pants paredz, ka objekta atsavināšanas gadījumā, ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, īres līgums izbeidzas līdz ar ieguvēja īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Šeit gan jāievēro minētā likuma Pārejas noteikumu 2.punkts attiecībā uz nereģistrētiem īres līgumiem, kas noslēgti pirms 2021.gada 1.maija – šādi līgumi ir saistoši jaunajam īpašniekam līdz līguma termiņa beigām, tomēr ne ilgāk kā līdz 2026.gada 31.decembrim. Protams, jaunais īpašnieks var izvēlēties labprātīgi turpināt īres attiecības ar līdzšinējo īrnieku, bet tādā gadījumā ir noslēdzams jauns īres līgums.

Iznomātāja vai izīrētāja ieguvumi

No minētā varētu šķist, ka vienīgais ieguvējs no nomas vai īres līguma reģistrēšanas ir nomnieks vai īrnieks, un iznomātājs vai izīrētājs, piekrītot reģistrācijai, tikai apgrūtina savu nekustamo īpašumu. Tomēr zināmā mērā ieguvējs var būt arī iznomātājs vai izīrētājs.

Ja jaunais īpašnieks uzsaka iepriekšējā īpašnieka noslēgtu nomas vai īres līgumu, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, atbilstoši CL 2174.pantam nomnieks vai īrnieks ir tiesīgs prasīt no iepriekšējā īpašnieka visus zaudējumus, kas tam nodarīti saistībā ar nomas vai īres līguma pirmstermiņa izbeigšanu. Savukārt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, šāds risks iznomātājam vai izīrētājam nepastāv (tas, saprotams, neizslēdz tiesības jaunajam īpašniekam prasīt līguma izbeigšanu uz cita līgumā vai likumā noteikta pamata, ja tāds pastāv vai rodas nākotnē).

Turklāt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, iznomātājam vai izīrētājam ir pieejams arī saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas process saskaņā ar Civilprocesa likuma 50.nodaļu. Tas var būt noderīgs gadījumos, kad terminēts nomas vai īres līgums paredz nomnieka vai īrnieka pienākumu termiņa notecējuma dēļ vai nesamaksātas nomas vai īres maksas dēļ atbrīvot nomāto vai īrēto īpašumu, kā arī pienākumu samaksāt nomas vai īres maksu, bet nomnieks vai īrnieks to nedara. Tad iznomātājs vai izīrētājs var vērsties tiesā ar pieteikumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, kas septiņu dienu laikā tiek izskatīts tiesas procesā bez iesaistīto pušu dalības. Šādam tiesas lēmumam ir izpildu dokumenta spēks, un to uzreiz var iesniegt izpildīšanai zvērinātam tiesu izpildītājam.

Norma un pamattiesības

Nomas vai īres līguma reģistrācijas zemesgrāmatā nozīmīgumu apliecina arī Senāta 2025.gada 29.aprīļa lēmums lietā SKC-50/2025. No lietas apstākļiem izriet, ka garāžu ēkas (kā patstāvīga nekustamā īpašuma) zemesgrāmatas nodalījumā bija nostiprinātas 19 garāžu nomas tiesības, pamatojoties uz nomas līgumiem, kas bija noslēgti starp iepriekšējo ēkas īpašnieku – garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību – un 19 fiziskām personām kā nomniekiem.

2020.gadā kooperatīvo sabiedrību atbilstoši Kooperatīvo sabiedrību likumam izslēdza no Uzņēmumu reģistra bez likvidācijas (sakarā ar likvidatora neiecelšanu) un tās mantu pielīdzināja bezmantinieku mantai. Atbilstoši CL 416.pantam šāda manta piekrīt valstij, un 2023.gadā īpašumtiesības uz to zemesgrāmatā tika nostiprinātas Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā.

CL 416.panta 7.daļā noteikts, ka ierakstot zemesgrāmatā īpašuma tiesības valstij uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieka mantu, vienlaikus tiek dzēstas uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes. Pamatojoties uz šo normu, jaunais īpašnieks lūdza tiesu (zemesgrāmatu) dzēst uz nekustamo īpašumu nostiprinātos apgrūtinājumus – visas 19 reģistrētās nomas tiesības, tomēr minētais nostiprinājuma lūgums tika atstāts bez ievērības. Zemgales apgabaltiesa rajona tiesas lēmumu atstāja negrozītu, tādēļ lieta pēc ministrijas blakus sūdzības nonāca Senātā.

Senāts, izskatot jautājumu kasācijas kārtībā, secināja, ka spēkā esošā CL 416.panta 7.daļa nepārprotami paredz, ka valstij iegūstot īpašuma tiesības uz bezmantinieku mantu, no nekustamā īpašuma nodalījuma ir dzēšami visi reģistrētie apgrūtinājumi, tajā skaitā nomas tiesības. Tomēr Senāta ieskatā šāda likuma norma ir pretrunā ar civiltiesību sistēmā ietverto principu, ka zemesgrāmatā nostiprinātajām tiesībām ir absolūts spēks, proti, šīs tiesības ir spēkā pret visām personām, tajā skaitā pret jaunajiem īpašniekiem neatkarīgi no veida, kādā nekustamais īpašums ir iegūts. Vēl jo svarīgāk, CL 416.panta 7.daļa ir pretrunā arī ar augstāka juridiskā spēka normām, proti, Satversmes 91.pantu, kas paredz visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, un Satversmes 105.pantu, kas paredz visu cilvēku tiesību uz īpašumu. Senāta ieskatā jēdziens “īpašums” ietver arī līguma tiesības ar ekonomisku vērtību, kas ir arī nomas tiesības, īpaši, ja tās ir reģistrētas zemesgrāmatā.

Tādēļ zemesgrāmatā reģistrēto nomas tiesību dzēšana, nostiprinot valsts īpašuma tiesības uz bezmantinieka mantu, Senāta ieskatā ir uzskatāma par personu (šajā gadījumā – nomnieku) pamattiesību ierobežojumu, kas noteikts ar minēto likuma normu un kuram nav saskatāms leģitīms mērķis.

Līdz ar to Senāts secināja, ka lietā piemērojamā norma – CL 416.panta 7.daļa – nesamērīgi ierobežo personu tiesības, kuras aizsargā Satversme, un tādēļ nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par minētās normas atzīšanu par neatbilstošu Satversmes 91. un 105.pantam.

Publicēts: iTiesibas.lv. 21.08.2025.

Nekustamā īpašuma iegāde no nerezidenta. Kā tiek piemēroti nodokļi?

No mājas, dzīvokļa vai cita īpašuma pārdošanas sludinājuma uzreiz netop skaidrs, kas to piedāvā. Reizēm gadās, ka izcilu vai cenas ziņā pievilcīgu “pērli” pārdod ārvalstnieks.

Ceļš līdz darījuma noslēgšanai, it īpaši, ja pārdevējs ir Krievijas vai Baltkrievijas pilsonis, nebūs rozēm kaisīts, drīzāk – pretēji.

Tiem, kas vēlas iegādāties nekustamo īpašumu no nerezidentiem – gan fiziskām, gan juridiskām personām, kuras nav iekļautas starptautiskajos sankciju sarakstos –, šai nodokļu piemērošanas kārtībai ir jāpievērš īpaša uzmanība, viņa uzsver, atgādinot vispārīgu principu. Proti, ienākums, kas tiek gūts no nekustamā īpašuma pārdošanas Latvijā, tiek aplikts ar nodokli Latvijā – neatkarīgi no tā, kurā valstī īpašuma pārdevējs dzīvo (ja tā ir fiziska persona) vai ir reģistrēts (ja tā ir juridiska persona).

Situācija: pārdevējs ir juridiska persona (nerezidents)

Ja īpašuma pircējs ir Latvijas juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tam ir pienākums darījuma brīdī ieturēt 3 % uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) no kopējās pirkuma summas un šo summu iemaksāt valsts budžetā. Turklāt pircējam ir pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) pārskatu par UIN aprēķinu nerezidentam par šo darījumu 30 dienu laikā no pārdošanas brīža.

Savukārt, ja īpašumu pērk fiziska persona – Latvijas rezidents, kas nav pašnodarbināta persona, nerezidentam jeb pārdevējam pašam būs pienākums iesniegt pārskatu un samaksāt nodokli Latvijas budžetā.

Situācija: pārdevējs ir fiziska persona (nerezidents)

Ja nekustamo īpašumu mūsu valstī pārdod fiziska persona, kas nav Latvijas nodokļu rezidents, nodokļu piemērošanas kārtība atšķiras atkarībā no tā, vai pircējs ir juridiska vai fiziska persona.

Ja pircējs ir juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tieši viņam ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Šādā gadījumā tie ir 3 %. Summu pircējs iemaksā valsts budžetā. Viņam papildus ir jāiesniedz paziņojums “Par fiziskas personas izmaksātām summām” VID par šo darījumu.

Savukārt, ja īpašumu iegādājas fiziska persona – Latvijas rezidents, kas nav pašnodarbināta persona, par nodokļa maksāšanu ir atbildīgs pārdevējs, nerezidents. Šajā gadījumā viņam ir jāiesniedz deklarācija un jāaprēķina nodoklis 25,5 % apmērā no kapitāla pieauguma. Kapitāla pieauguma ienākumu aprēķina kā starpību starp atsavināšanas cenu un īpašuma iegādes izmaksām, no kuras atņem arī visus ar īpašumu saistītos ieguldījumus, kas veikti tā turēšanas laikā.

Tādēļ, ja pircējs ir Latvijas rezidents – juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tam vienmēr ir pienākums ieturēt nodokli darījuma brīdī un to samaksāt valsts budžetā. Savukārt, ja pircējs ir fiziska persona, par nodokļu maksāšanu ir atbildīgs pārdevējs.

Ja nekustamā īpašuma pārdevējs ir uzņēmums, kas ir reģistrēts Baltkrievijā, vai fiziska persona, kas ir Baltkrievijas nodokļu rezidents, iepriekš aprakstītās situācijas ir piemērojamas arī šajā gadījumā.

Darījumi ar Krievijas rezidentiem

Sākot ar 2023. gada 1. jūliju, Krievijas Federācija ir oficiāli iekļauta zemu nodokļu vai beznodokļu valstu un teritoriju sarakstā. Tas nozīmē, ka jebkādi maksājumi Krievijā reģistrētiem uzņēmumiem vai fiziskām personām, Krievijas nodokļu rezidentiem, no Latvijas puses tiek uzskatīti par darījumiem ar personām, kas atrodas ofšoru jurisdikcijās. Turklāt šādi darījumi automātiski tiek uzskatīti par darījumiem ar saistītajām personām, kas nozīmē papildu pienākumus.

Arī šajā gadījumā ir nianses – atkarībā no tā, vai īpašumu pārdod juridiska vai fiziska persona.

Situācija: pārdevējs ir juridiska persona no Krievijas

Latvijas juridiskai personai, pašnodarbinātai vai fiziskai personai, iegādājoties īpašumu no juridiskas personas, kas ir reģistrēta Krievijas Federācijā, ir pienākums piemērot 20 % UIN likmi. Tā ir paaugstināta nodokļa likme pret parasto praksi.

Lai piemērotu UIN 3 % likmi, pircējam, kas veiks maksājumu uz Krieviju, ir tiesības pierādīt, ka konkrētais darījums nav veikts ar mērķi samazināt apliekamo ienākumu Latvijā un nav pretrunā ar godīgas nodokļu prakses principiem. Šādos gadījumos ir iespējams iesniegt speciālu pieprasījumu VID, lūdzot atļauju nepiemērot paaugstināto UIN likmi 20 %.

Pieprasījums jāiesniedz VID, un papildus tam darījumam jābūt atspoguļotam arī uzņēmuma transfertcenu dokumentācijā, kas pierāda, ka tas veikts atbilstoši tirgus vērtībai.

Situācija: pārdevējs ir fiziska persona – Krievijas nodokļu rezidents

Ja darījums notiek starp Latvijas rezidentu – juridisku personu, pašnodarbinātu personu vai fizisku personu – un Krievijas nodokļu rezidentu, fizisku personu, pircējām ir jāietur IIN 25,5% apmērā. Šī prasība attiecas uz visiem maksājumu veidiem, tostarp pārskaitījumiem uz kontiem Krievijā, maksājumiem Krievijas pārstāvjiem, savstarpējo norēķinu ieskaitēm, pārskaitījumiem uz trešo personu kontiem, ja tie ir saistīti ar Krievijas pusēm.

VID ir tiesības atļaut neieturēt IIN 25,5 % apmērā, ja maksājuma veicējs pamatoti pierāda, ka maksājumi nav veikti ar nolūku samazināt apliekamo ienākumu Latvijā vai izvairīties no nodokļu nomaksas. Ja vēlāk VID nodokļu kontroles procesā konstatē, ka darījuma apstākļi bijuši maldinoši vai slēpti, piešķirtā atļauja var tikt anulēta un IIN jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku kā nokavētais nodokļa maksājums.

Situācija: pārdevējam ir “divas pases”

Šie nosacījumi attiecas gan uz uzņēmumiem, kas ir reģistrēti Krievijā, gan uz fiziskām personām, kurām darījuma brīdī ir Krievijas nodokļu rezidence. Vērts norādīt, ka ar juridiskām personām situācija ir vienkāršāka – ja uzņēmums reģistrēts Krievijā, tas automātiski tiek uzskatīts par Krievijas rezidentu.

Savukārt ar fiziskām personām situācija ir sarežģītāka, jo viss atkarīgs no tā, vai persona konkrētajā brīdī ir Krievijas nodokļu rezidents. Tādēļ darījumos ar fiziskām personām no Krievijas vienmēr nepieciešams pārbaudīt viņu nodokļu rezidences statusu dokumentāli, lai noteiktu, vai viņiem piemērojami īpašie noteikumi attiecībā uz nodokļu ieturēšanu.

Ir vērts atcerēties, ka darījumi ar Krievijas rezidentiem uzliek atbildību Latvijas rezidentiem – gan juridiskām, gan fiziskām personām – ieturēt nodokli un iemaksāt to valsts budžetā.

Piemērām, ja SIA “Māja” pirks nekustamo īpašumu no fiziskas personas, Krievijas nodokļu rezidenta, SIA “Māja” būs pienākums ieturēt IIN 25,5 % apmērā no darījuma summas maksājuma brīdī, iesniegt paziņojumu par fiziskajai personai izmaksātajām summām VID un samaksāt IIN valsts budžetā.

Ja darījums noticis pēc tirgus vērtības un pircējs var to pamatot, piemēram, ar nekustamā īpašuma vērtējumu, SIA “Māja” ir tiesības pirms maksājuma veikšanas iesniegt VID pieprasījumu, lūdzot atļauju piemērot 3 % IIN likmi, nevis automātiski piemērot 25,5 % IIN.

Vai par granta projektu var slēgt autoratlīdzības līgumu?

Praksē nereti rodas jautājums, kā pareizi noformēt sadarbību ar fizisku personu, kas palīdz sagatavot granta projektu iesniegšanai pašvaldībā vai valsts iestādē. Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad ar personu nav noslēgts uzņēmuma vai darba līgums, un persona nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, bet tiek piesaistīta vienreizējam uzdevumam – projekta pieteikuma izstrādei. Vai šādu darbu var atzīt par autortiesību objektu, un par tā izpildi ar autoru slēgt autoratlīdzības līgumu?

Tā kā lasītāja uzdotajā jautājumā nav norādītas situācijas konkrētas detaļas un fakti, šajā rakstā sniegta vispārīga juridiska analīze, balstoties uz Autortiesību likumu (AL).

Autortiesības

Saskaņā ar AL 1.pantu par autoru tiek uzskatīta fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā ir radīts konkrēts darbs. Savukārt pats darbs ir šīs personas radošās izpausmes rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā formas, izpausmes veida vai pat vērtības.

Šo vispārīgo definīciju papildina AL 4.pants, kurā uzskaitīti aizsargājamo darbu veidi. Literārie darbi ietver grāmatas, brošūras, ziņojumus, aicinājumus, lekcijas un citus līdzīga veida darbus.

Jāuzsver, ka ne visus rakstiskus darbus var atzīt par autortiesību objektiem. Saskaņā ar likuma 6.pantu autortiesības neaizsargā, piemēram, idejas, metodes, procesus, matemātiskās koncepcijas vai administratīvus dokumentus. Tādēļ, lai par izpildīto darbu varētu slēgt autoratlīdzības līgumu, nepieciešams, lai tas ir radošs, oriģināls un individuāli izstrādāts. Ja granta projekts tiek sagatavots saskaņā ar standartizētu formu vai šablonu, nepievienojot būtisku autora radošo ieguldījumu, tas nav uzskatāms par autordarbu AL izpratnē.

Līdz ar to, lemjot par iespēju slēgt autoratlīdzības līgumu, ir būtiski izvērtēt, vai konkrētais granta projekts ietver radošu darbu, piemēram, oriģinālu problēmas definīciju, projekta koncepcijas izstrādi, individuāli radītu mērķu un uzdevumu formulējumu vai saturiski un stilistiski izteiksmīgu projekta aprakstu. Tikai tad, ja šāds radošs ieguldījums ir identificējams un pietiekami nošķirams no standarta datu ievades vai kopēšanas, darbs kvalificējas kā autortiesību objekts, un autoratlīdzības līguma slēgšana kļūst tiesiski pamatota.

Līgums un nodokļi

AL 13.pants nosaka – ja noslēgts autora līgums par pasūtītu darbu, autoram jāizpilda viņam pasūtītais darbs saskaņā ar līguma noteikumiem un jānodod tas pasūtītājam izmantošanai līgumā noteiktajā termiņā un norādītajā kārtībā. Tāpat, autora pienākums ir personiski izpildīt viņam pasūtīto darbu, ja vien autora līgums neparedz citādi.

Autoratlīdzības līgumu ir tiesības slēgt ar fizisku personu, kura var būt un var nebūt reģistrēta saimnieciskā darbība.

Tātad, ja autoratlīdzības saņēmējs nav reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, autoratlīdzības izmaksātājam (ja tā nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija) no autoratlīdzības ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli 25% apmērā. Šajā gadījumā autoratlīdzības saņēmējam nav tiesības piemērot nosacītos izdevumus.

Ja autoratlīdzības saņēmējs ir reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, tas pats atskaita izdevumus, aprēķina nodokļus un veic nodokļu maksājumus valsts budžetā.

Tādējādi par granta projekta rakstīšanu ir iespējams slēgt autoratlīdzības līgumu ar fizisku personu, kura ir vai nav reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, ja granta projekta rakstīšana atbilst autordarba kritērijiem – tas ir radošs, individuāli izstrādāts, un neietver tikai standarta formas aizpildīšanu. Slēdzot autoratlīdzības līgumu, jāņem vērā gan autortiesību normu saturs, gan ar nodokļiem saistītās piemērošanas īpatnības.

Publicēts: iTiesibas.lv. 14.09.2025.

Nodarbošanās aizlieguma gadījumā darbinieks jāatstādina

Augstākās tiesas Senāts uzsver, ka darba devējam, saņemot pilnvarotas valsts institūcijas lēmumu par noteiktas nodarbošanās aizliegumu, nav tiesību nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības, bet ir pienākums darbinieku atstādināt no darba. Darba līgumu var izbeigt tikai tad, ja ir tiesisks pamats, piemēram, notiesājošs spriedums vai likumā noteikts nodarbināšanas aizliegums.

Senāta 2025.gada 8.maija rīcības sēdes lēmumā lietā SKC-421/2025 par darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija, risināts būtisks jautājums par Darba likuma (DL) 58.panta 2.daļas un 115.panta 5.daļas[1] atšķirībām.

Lietas būtība

Lietas pamatā ir situācija ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesoru, pret kuru uz iesniegumu pamata par it kā veiktām nepiedienīgām darbībām pret studentēm tika ierosināts kriminālprocess un ar procesa virzītāja lēmumu tika piemērots drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums, ar ko profesoram aizliedza pildīt JVLMA Mūzikas katedras vadītāja, docētāja un pasniedzēja, Senās mūzikas centra vadītāja pienākumus. Balstoties uz šo lēmumu, JVLMA uzteica darba līgumu saskaņā ar DL 115.panta54.daļu, kas paredz, ka darba devējs nekavējoties izbeidz darba tiesiskās attiecības, ja darbinieka nodarbināšana atbilstoši likumam ir aizliegta. Profesors uzteikumu apstrīdēja tiesā.

Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā un atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru profesors atjaunots darbā, taču noraidīta viņa prasība par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu.

Darba līguma uzteikums nebija pamatots

Senāta lēmumā ir skaidrots, ka lietā nodibinātie apstākļi atbilst DL 58.panta 2.daļas tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm, kas paredz darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija. Drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums – ir viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem, kura mērķis ir līdz brīdim, kamēr panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, nodrošināt pagaidu risinājumu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu, vai izvairīsies no šā procesa vai tiesas.

Attiecīgi darba devējs, saņemot procesa virzītāja lēmumu, ar kuru noteikts nodarbošanās aizliegums, ir rīkojies neatbilstoši tiesību normu prasībām. Darba devējam vajadzēja atstādināt darbinieku, nevis izbeigt darba tiesiskās attiecības. Gadījumā, ja konkrētajā kriminālprocesā tiks pieņemts notiesājošs spriedums, pedagogs atbilstoši Izglītības likuma 50.panta 1.daļas 1.punktam vairs nevarēs pildīt savus pienākumus. Šādā gadījumā darba devējam būs jāizbeidz darba līgums, pamatojoties uz DL 115.panta 5.daļu.

Jāņem vērā, ka darba devējam saskaņā ar DL 58.panta 3.daļu ir tiesības darbinieku atstādināt no darba, ja ir radusies situācija, kad darbinieka nodarbināšana nav iespējama, jo darbinieks, veicot darbu vai arī atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Attiecīgi strīda gadījumā darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atstādināšana bija pamatota un samērīga konkrētajā situācijā. Savukārt izskatāmajā lietā darba devēja pienākums atstādināt pedagogu izrietēja no procesa virzītāja lēmuma. Šāda veida atstādināšanai nav arī paredzēts trīs mēnešu ierobežojums. Tas nozīmē, ka pedagogam ir jābūt atstādinātam no savu pienākumu pildīšanas visu kriminālprocesa laiku, ja vien procesa virzītājs neatceļ attiecīgo lēmumu.

Jāuzsver, ka atstādināšanas laikā darba samaksa darbiniekam netiek maksāta. Tāpēc apelācijas instances tiesa, lai arī atzina uzteikumu par nepamatotu un atjaunoja pedagogu darbā, tomēr noraidīja prasību par vidējās izpeļņas piedziņu, jo visu laiku kopš procesa virzītāja attiecīgā lēmuma pieņemšanas pedagogam bija jābūt atstādinātam no darba un nebija tiesības uz darba samaksas saņemšanu. Savukārt, ja vēlāk procesa virzītāja lēmums tiktu atzīts par nepamatotu, darbiniekam nebūtu pamata pieprasīt vidējās izpeļņas samaksu no darba devēja, bet būtu Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu noteiktajā kārtībā jāvēršas ar attiecīgu pieteikumu par zaudējumu nodarīšanu.

[1] Augstāk tiesas Senāta rīcības sēdes lēmumā ir pārrakstīšanās kļūda atsaucoties uz Darba likuma 115. panta 4. nevis 5. daļu.

Kad tehnoloģijas apdraud pamattiesības

Ar kādiem juridiskiem riskiem jārēķinās, izmantojot sejas atpazīšanas rīkus vai iesaistoties biometrisko datu apkopošanā? Uzņēmuma “Clearview AI” gadījums spilgti parāda, ka bez skaidra normatīvā ietvara jaunās tehnoloģijas rada nopietnus draudus privātumam un personas datu aizsardzībai, kā arī būtiski ietekmē iesaistīto uzņēmumu reputāciju un darbību.

“Clearview AI” ir Amerikas Savienoto Valstu (ASV) uzņēmums, kas izveidojis milzīgu sejas attēlu datubāzi, izmantojot interneta resursu masveida skrāpēšanu (scraping). Uzņēmums automātiski no sociālajiem tīkliem un citām vietnēm apkopojis miljardiem cilvēku publiski pieejamu fotogrāfiju, pārvēršot tās unikālos biometriskos identifikatoros. Uzņēmuma izveidotais rīks ļauj augšupielādēt personas fotoattēlu un to salīdzināt ar datubāzes attēliem, lai atrastu sakritības un iegūtu saistītu informāciju (piemēram, avota tīmekļa adresi jeb URL vai ziņas par personas identitāti). Kopš 2020.gada “Clearview AI” darbību asi kritizē gan Eiropas uzraudzības iestādes, gan tehnoloģiju uzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tādēļ nozīmīgs ir jautājums, vai uzņēmuma īstenotā sejas attēlu vākšana, kas nav mērķorientēta, atbilst Vispārīgās datu aizsardzības regulas (regula 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti) prasībām un kādas juridiskās un praktiskās sekas tas rada Latvijai?

“Clearview AI” darbība un datubāze

“Clearview AI” ir sejas atpazīšanas sistēma, kas balstās uz visā pasaulē savāktu attēlu datubāzi. Uzņēmums apgalvo, ka datubāzē ir vairāk nekā 30 miljardu cilvēku fotoattēlu, kas iegūti, noskrāpējot publiski pieejamus attēlus no tādām vietnēm kā “Facebook”, “YouTube”, “Twitter”, “LinkedIn” un citām. Datubāze turpina augt – 2022.gadā tiesas dokumentos minēts “Clearview AI” mērķis sasniegt 100 miljardus sejas attēlu – apmēram 14 foto katram Zemes iedzīvotājam.

Attēlu vākšana notiek bez datu subjektu ziņas vai piekrišanas, automatizēti lejupielādējot fotogrāfijas no publiskiem profiliem un tīmekļa lapām. Pēc tam “Clearview AI” algoritmi katrai sejai ģenerē unikālu biometrisko veidni (sejas nospiedumu). Tas ir līdzīgi pirkstu nospiedumu noņemšanai, tikai balstīts uz informāciju par sejas vaibstiem. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.panta 14.punkta izpratnē šie sejas veidņi kvalificējami kā biometriski dati, jo tiek izmantoti personas unikālai identificēšanai ar speciāliem tehniskiem līdzekļiem.

“Clearview AI” mērķis ir piekļuvi šim rīkam pārdot tiesībsargājošām iestādēm un citiem klientiem noziedzības apkarošanas jomā. Pakalpojums “Clearview for Law Enforcement” ļauj policijai augšupielādēt personas fotoattēlu (piemēram, no nozieguma vietas kameras vai interneta), veikt meklēšanu datubāzē un saņemt citus šīs personas attēlus un saites uz to avotiem. Tādējādi var noskaidrot personas identitāti vai izsekot tās klātbūtnei internetā.

Šāda masveida biometriskā uzraudzība tomēr rada nopietnus riskus. Dokumentēti gadījumi, kad sejas atpazīšanas kļūdas dēļ nepamatoti apcietinātas un notiesātas personas Detroitā un Ņūorleānā. Kritiķi uzsver, ka “Clearview AI” pārkāpj cilvēku tiesības uz privātumu un var radīt anonimitātes beigu efektu sabiedriskās vietās – ja ikvienu garāmgājēju var identificēt un izsekot, tad pamata brīvības ir apdraudētas. Privātuma aktīvisti “Clearview AI” darbību dēvē par “masu uzraudzību”, kas ietekmē sabiedrību kopumā. Eiropas privātuma uzraugi pat aicinājuši aizliegt automatizētu sejas atpazīšanu publiskās vietās tieši šādu būtisku risku dēļ – Eiropas Datu aizsardzības kolēģija un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs kopīgā 2021.gada atzinumā skaidri pauda nepieciešamību noteikt vispārēju aizliegumu attiecībā uz mākslīgā intelekta sistēmām, kas publiski pieejamās telpās veic cilvēku sejas vai citu biometrisku pazīmju atpazīšanu.

Regulas pārkāpumi un ES sodi

“Clearview AI” praksi ir izmeklējušas vairākas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu datu aizsardzības uzraudzības iestādes, konstatējot būtiskus Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumus. Uzņēmumam nav nekāda tiesiskā pamata šo Eiropas iedzīvotāju personas datu vākšanai un izmantošanai – nav ne piekrišanas, ne līguma, ne leģitīmas intereses, ko šādā situācijā varētu pamatoti piemērot. Tādējādi tiek pārkāpts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5.panta 1.punkta a) apakšpunkts par likumīgu un godprātīgu datu apstrādi, kā arī 6.pants par apstrādes likumības pamatiem. Turklāt sejas attēli pēc savas būtības ir biometriski dati, kas saskaņā ar Regulu definēti kā īpašu kategoriju personas dati – to apstrāde principā ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds īpašs izņēmums (piemēram, datu subjekta skaidra piekrišana vai svarīgas publiskas intereses). “Clearview AI” nevar atsaukties ne uz vienu Regulas 9.panta 2.punktā paredzēto izņēmumu, tāpēc biometrisko datu apstrāde notiek prettiesiski. Tāpat uzņēmums nav izpildījis caurskatāmības un informēšanas prasības – nav sniedzis datu subjektiem nepieciešamo informāciju par šo datu vākšanu. Vairāki Eiropas lietotāji, uzzinot par savu attēlu esamību “Clearview AI” datubāzē, mēģināja realizēt piekļuves un dzēšanas tiesības, taču uzņēmums uz pieprasījumiem nesniedza atbildes un personas datus nedzēsa. Šāda nesadarbošanās pārkāpj virkni citu Regulas pantu.

Vairākas Eiropas uzraudzības iestādes Itālijā, Francijā, Grieķijā un Nīderlandē ir piemērojušas “Clearview AI” maksimālo administratīvo sodu (katrā valstī līdz 20‑30,5 miljoniem eiro) par Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumiem, tostarp neatļautu biometrisko datu apstrādi bez tiesiska pamata, pārredzamības un informēšanas pienākumu neizpildi un ES pārstāvja neiecelšanu. Katrs lēmums ietvēra arī rīkojumus dzēst savāktos datus un aizliegt turpmāku apstrādi attiecīgajā teritorijā. Francija par šī rīkojuma nepildīšanu papildus piemēroja sodu 100 000 eiro dienā, vēlāk piemērojot 5,2 milj. eiro sodu par neizpildi. Nīderlande uzsvēra, ka “Clearview AI” darbība skaidri atbilst Regulas teritoriālajai darbības jomai, jo notiek ES datu subjektu tiešsaistes uzvedības novērošana jeb monitorēšana. Šie lēmumi akcentē, ka “Clearview AI” paļaušanās uz “leģitīmām interesēm” nav pieņemama šāda mēroga biometrisko datu apstrādei.

Īsi pēc tam, kad tika paziņots par Nīderlandes atbildīgo iestāžu uzlikto sodu, “Clearview AI” publiski noraidīja Eiropas iestāžu jurisdikciju, apgalvojot, ka uzņēmumam nav biznesa darbību ES, nekādu ES klientu un tādēļ tas neesot pakļauts Vispārīgajai datu aizsardzības regulai. Tomēr visas minētās ES iestādes ir konsekventi atzinušas pretējo – Regula attiecas arī uz “Clearview AI”.

Sociālo mediju platformu reakcija

“Clearview AI” plaši izmantoja sociālo tīklu platformās pieejamus fotoattēlus, bieži pārkāpjot šo platformu lietošanas noteikumus, kas jau 2020.gadā izraisīja asu reakciju no lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem: “Twitter”, “Google”, “YouTube”, “Facebook” (“Meta”), “LinkedIn” un “Venmo” nosūtīja brīdinājumus, pieprasot nekavējoties pārtraukt datu skrāpēšanu un dzēst visus savāktos attēlus. Uzņēmumi uzsvēra, ka “Clearview AI” rīcība pārkāpj aizliegumu izmantot platformu saturu identifikācijas nolūkiem un apdraud lietotāju privātumu, bet “Clearview AI” savu praksi publiski atzina un turpināja, neraugoties uz šiem iebildumiem.

Platformu reakcijas pamatā bija ne vien rūpes par lietotāju privātumu, bet arī juridiski apsvērumi – autortiesības un datubāzu tiesības. Lai gan personas fotogrāfijas, kas publicētas internetā, var tikt uzskatītas par publiski pieejamu informāciju, to masveida vākšana un komerciāla izmantošana var pārkāpt tiesību normas.

Pirmkārt, platformu lietotāju satura piederība (licence) paredz, ka saturu drīkst izmantot tikai atbilstoši noteikumiem – trešās puses, kā “Clearview AI”, nav tiesīgas komerciāli izmantot šos attēlus, jo tas nav paredzēts lietošanas noteikumos.

Otrkārt, “Clearview AI”, savācot miljoniem attēlu, būtībā veido savu datubāzi ar citu mitinātu saturu, iespējams, pārkāpjot datubāzu veidotāju tiesības.

Treškārt, atsevišķas fotogrāfijas var būt aizsargātas ar autortiesībām (piemēram, profesionāli uzņemti attēli vai mediju foto), un to reproducēšana “Clearview AI” sistēmā bez licences var būt autortiesību pārkāpums.

“Clearview AI” gan aizstāvējās, apgalvojot, ka viss uzņēmuma vāktais ir publiski pieejams internetā, un salīdzināja sevi ar “Google” meklētāju, kas indeksē publiskas lapas. Uzņēmums atsaucās uz vārda brīvības tiesībām ASV, apgalvojot, ka publiski ievietotu datu vākšana un indeksēšana ir likumīga. Tomēr sociālie mediji norādīja, ka atšķirība ir mērķī un apjomā – “Google” indeksē tīmekli, lai atvieglotu informācijas atrašanu, bet “Clearview AI” sistemātiski vāc personu foto ar nolūku identificēt indivīdus, kas nav salīdzināms ar parastu meklētājprogrammu. Platformas arī uzsvēra – pat “publiski” foto ir paredzēti noteiktai auditorijai (draugiem, sekotājiem) un noteiktiem nolūkiem, nevis, lai tie kļūtu par daļu no globālas sejas atpazīšanas sistēmas, kur ikviens var tikt atpazīts bez piekrišanas.

Kopumā lielo platformu stingrā nostāja padarīja “Clearview AI” darbību sarežģītāku – uzņēmumam formāli nebija tiesību turpināt datu iegūšanu no šiem avotiem. Tomēr praksē tehniski ierobežot “Clearview AI” bija grūti, jo publiskus datus internetā var arī skrāpēt, apejot oficiālās lietojumprogrammas saskarnes (application programming interface, API) vai izmantojot starpniekserverus. Līdz ar to, neskatoties uz brīdinājuma vēstulēm, nav garantijas, ka “Clearview AI” patiešām pārtrauca visas attēlu vākšanu.

Jāpiebilst, ka 2021.gadā “Facebook” (“Meta”) pēc savas iniciatīvas, atsaucoties uz privātuma riskiem, slēdza savu sejas atpazīšanas programmu, dzēšot miljardiem lietotāju sejas veidņu. Tas parāda, ka pat tehnoloģiju giganti atturas no plašas sejas atpazīšanas izmantošanas bez skaidras piekrišanas. “Clearview AI” šajā kontekstā tiek uzlūkots kā īpaši agresīvs un strīdīgs spēlētājs, kas ignorē ne tikai likumus, bet arī industrijas ētikas normas un platformu politikas.

ASV un Eiropas atšķirīgās iespējas

Kamēr platformas centās ierobežot “Clearview AI” darbību, uzņēmums arī tiesvedības līmenī sastapās ar pieaugošu spiedienu gan ASV, gan vēlāk arī Eiropā. “Clearview AI” nonāca tiesas priekšā vairākos ASV štatos. Īpaši izceļama Ilinoisa, kur uzņēmums pārkāpa stingro Biometriskās informācijas privātuma likumu (Biometric information privacy act), vācot sejas attēlus bez piekrišanas. 2022.gadā noslēgtais mierizlīgums paredzēja, ka “Clearview AI” pārtrauc komerciāli pārdot savu datubāzi privātajiem uzņēmumiem visā ASV, piecus gadus nesadarbojas ar Ilinoisas policiju, ievieš “opt-out” mehānismu jeb iespēju personām nepiekrist viņu attēlu izmantošanai, un pārtrauc datu testēšanu bez iestādes atļaujas. Līdztekus tika panākts arī bezprecedenta izlīgums, kurā prasītāji ieguva 23% “Clearview AI” kapitāldaļu (aptuveni 52 miljonu ASV dolāru vērtībā).

Uzņēmumu iesūdzēja arī Kalifornijā, Ņujorkā, Virdžīnijā un Vermontā, kur panāca, ka tas pārtrauc darbību štatā un dzēš iedzīvotāju datus. Atsevišķi štatu ģenerālprokurori izmantoja patērētāju aizsardzības likumus. Tiesvedības piespieda “Clearview AI” būtiski ierobežot darbību ASV – uzņēmuma pakalpojumi nu pieejami galvenokārt tikai tiesībsargājošām iestādēm.

Atšķirībā no ASV, Eiropas uzraudzības iestādes saskaras ar izpildes grūtībām – “Clearview AI” nav juridiskas klātbūtnes ES, un līdz 2025.gadam tas nav samaksājis nevienu sodu. Uzņēmums ignorē paziņojumus, atsaucoties uz jurisdikcijas trūkumu, un bloķē piekļuvi no ES IP adresēm, bet joprojām nespēj tehniski nošķirt ES iedzīvotāju datus. ES iestādes atzīst šo situāciju kā signālu starptautiskas sadarbības un jaunu instrumentu trūkumam.

Lai arī soda izpilde kavējas, ES lēmumi ir ietekmējuši “Clearview AI” stratēģiju – uzņēmums oficiāli pārtraucis pakalpojumu piedāvāšanu ārpus Ziemeļamerikas, un tā globālās ambīcijas ir ievērojami sarukušas. Investori un sadarbības partneri uztver ES reakciju kā spēcīgu brīdinājumu, kas var mazināt atbalstu līdzīgiem uzņēmumiem arī nākotnē.

Iespējamās sekas un riski Latvijā

Latvijas datu pārziņiem, kuri apsvērtu “Clearview AI” izmantošanu vai līdzīgas tehnoloģijas ieviešanu, jārēķinās ar nopietniem juridiskiem un reputācijas riskiem. Jebkāda sejas attēlu augšupielāde “Clearview AI” sistēmā būtu uzskatāma par personas datu nodošanu trešajai pusei bez tiesiska pamata, pārkāpjot Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. un 6.pantu. Tā kā “Clearview AI” datubāze veidota nelikumīgi, sadarbība ar šo uzņēmumu nozīmētu līdzdalību prettiesiskā datu apstrādē.

Papildus Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasībām, arī Fizisko personu datu apstrādes likums paredz stingru regulējumu. Par pārkāpumiem var sodīt gan administratīvi, gan krimināli. Datu valsts inspekcija (DVI) būtu tiesīga izvērtēt šādu rīcību un piemērot sodus līdz pat vairākiem miljoniem eiro. Jebkura šāda iniciatīva būtu jāsaskaņo ar DVI, jāveic datu apstrādes ietekmes novērtējums, un nav pamata uzskatīt, ka tā varētu izturēt šo pārbaudi.

Arī reputācijas riski ir būtiski. Sabiedrība, uzzinot par šādas sistēmas izmantošanu, var zaudēt uzticēšanos uzņēmumam vai iestādei, savukārt datu subjekti būtu tiesīgi vērsties tiesā un prasīt atlīdzību par pārkāpumiem. Ja kāds Latvijā mēģinātu atkārtot “Clearview AI” modeli, masveidā noskrāpējot attēlus no tīmekļa, tas riskētu ne vien ar datu aizsardzības, bet arī ar autortiesību un līguma pārkāpumu sekām – platformas varētu iesniegt prasības par nesankcionētu piekļuvi un godīgas konkurences pārkāpumiem. Latvijas datu pārziņiem skaidri jāapzinās, ka līdzdalība nelikumīgā datu vākšanā vai izmantošanā – pat netiešā formā – var novest pie būtiskas juridiskas un sabiedriskas atbildības.

Jaunās tehnoloģijas jāizmanto atbildīgi

“Clearview AI” gadījums kļuvis par piemēru datu aizsardzības jomā – tas demonstrē gan jauno tehnoloģiju draudīgo potenciālu, gan arī normatīvā regulējuma un tiesībsargu centienus šo potenciālu ierobežot cilvēktiesību labad. Sejas attēlu vākšana no publiskiem avotiem un to izmantošana masveida atpazīšanai ir pretrunā Vispārīgās datu aizsardzības regulas pamatprincipiem un pārkāpj virkni tās normu, ieskaitot likumības, pārredzamības un datu minimizēšanas principus, likumīga pamata trūkumu un īpašu kategoriju datu aizsardzību. Eiropas uzraudzības iestādes ir vienbalsīgi nosodījušas “Clearview AI” praksi, uzliekot maksimālus sodus un liekot apturēt datu apstrādi. Tas apliecina ES nopietno attieksmi pret biometrisko masveida uzraudzību.

Tiesa, “Clearview AI” reakcija atklāj robežas Vispārīgās datu aizsardzības regulas piemērošanā ārpus ES – bez starptautiskas izpildes sistēmas sodu piedziņa ir sarežģīta, un uzņēmums līdz šim izvairījies no atbildības. Tomēr reputācijas zaudējums un ES tirgus liegums jau ir sods pats par sevi. Arī ASV, kur stingri privātuma likumi federālā līmenī vēl top, štatu līmenī sabiedrība un tiesas piespiedušas “Clearview AI” atkāpties un ievērot stingrākus noteikumus.

Latvijai šī situācija skaidri signalizē – jaunās tehnoloģijas jāizmanto atbildīgi. DVI un Latvijas uzņēmumiem jāņem vērā Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas vadlīnijas un citu valstu precedenti – sejas atpazīšanas rīku ieviešana prasa ļoti augstu juridisko standartu un sociālo akceptu, kas šobrīd nav nodrošināts. Privātuma un personas datu aizsardzība ir pamattiesības, un “Clearview AI” gadījums kļuvis par brīdinājumu, cik viegli tehnoloģija var šīs tiesības apdraudēt, un cik stingri sabiedrība un likums reaģēs, sargājot indivīda privātumu.

Nomas vai īres līguma reģistrācija zemesgrāmatā – kādi ieguvumi?

Atbilstoši Civillikuma 2124.pantam, tiklīdz abas puses ir vienojušās par nomas vai īres līguma būtiskām sastāvdaļām, tas ir, par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par noslēgtu. Nekustamā īpašuma nomas vai īres gadījumā līguma pusēm ir iespēja nomas vai īres tiesību arī ierakstīt attiecīgā nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā. Kādēļ līguma pusēm izvēlēties reģistrēt noslēgto nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā?

Nomnieka vai īrnieka ieguvumi

Pusēm noslēdzot nomas vai īres līgumu, tās iegūst savstarpējas saistību tiesības, tas ir, tiesības prasīt līguma izpildi no otras līguma puses – nomniekam vai īrniekam no iznomātāja vai izīrētāja, un iznomātājam vai izīrētājam no nomnieka vai īrnieka.

Savukārt, atbilstoši Civillikuma (CL) 2126.pantam, ierakstot nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību. Tas nozīmē, ka iegūtā saistību tiesība – nomas vai īres tiesība – ar tās ierakstīšanu zemesgrāmatā būs saistoša ne tikai pašiem līguma slēdzējiem, bet jebkurai trešajai personai, kurai nākotnē radīsies kādas tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu, tajā skaitā arī jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam, ja nekustamais īpašums nākotnē tiks atsavināts.

Minēto precizē CL 2174.pants, kas paredz – ja iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, nekustamā īpašuma jaunajam īpašniekam nomas vai īres līgums jāievēro tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi ar nomas vai īres līguma reģistrēšanu zemesgrāmatā nomnieks vai īrnieks sevi nodrošina, ka nomas vai īres līgums netiek izbeigts gadījumā, ja īpašums ir atsavināts trešajai personai, kas nav sākotnējais iznomātājs vai izīrētājs. Tas attiecas arī uz īpašnieka maiņu nekustamā īpašuma izsoles rezultātā.

Savukārt, ja nomas vai īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, tad atbilstoši CL 2174.pantam tas nav saistošs jaunajam objekta īpašniekam. Turpmākā nomas vai īres līguma spēkā esamība atkarīga gan no līguma veida (noma vai īre), gan jaunā īpašnieka intereses saglabāt līgumu spēkā.

Nomas līguma gadījumā nekustamā īpašuma īpašnieka maiņa pati par sevi nav pamats nomas līguma automātiskai izbeigšanai. Līdz ar to, pat ja nomas līgums nav reģistrēts zemesgrāmatā, jaunais īpašnieks, ja vēlas, to var turpināt. Tomēr, ja jaunais īpašnieks to nevēlas, nomniekam ir risks, ka īpašnieks uzteiks nomas līgumu, jo likums to pieļauj.

Savukārt, īres līguma gadījumā Dzīvojamo telpu īres likuma 28.pants paredz, ka objekta atsavināšanas gadījumā, ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, īres līgums izbeidzas līdz ar ieguvēja īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Šeit gan jāievēro minētā likuma Pārejas noteikumu 2.punkts attiecībā uz nereģistrētiem īres līgumiem, kas noslēgti pirms 2021.gada 1.maija – šādi līgumi ir saistoši jaunajam īpašniekam līdz līguma termiņa beigām, tomēr ne ilgāk kā līdz 2026.gada 31.decembrim. Protams, jaunais īpašnieks var izvēlēties labprātīgi turpināt īres attiecības ar līdzšinējo īrnieku, bet tādā gadījumā ir noslēdzams jauns īres līgums.

Iznomātāja vai izīrētāja ieguvumi

No minētā varētu šķist, ka vienīgais ieguvējs no nomas vai īres līguma reģistrēšanas ir nomnieks vai īrnieks, un iznomātājs vai izīrētājs, piekrītot reģistrācijai, tikai apgrūtina savu nekustamo īpašumu. Tomēr zināmā mērā ieguvējs var būt arī iznomātājs vai izīrētājs.

Ja jaunais īpašnieks uzsaka iepriekšējā īpašnieka noslēgtu nomas vai īres līgumu, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, atbilstoši CL 2174.pantam nomnieks vai īrnieks ir tiesīgs prasīt no iepriekšējā īpašnieka visus zaudējumus, kas tam nodarīti saistībā ar nomas vai īres līguma pirmstermiņa izbeigšanu. Savukārt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, šāds risks iznomātājam vai izīrētājam nepastāv (tas, saprotams, neizslēdz tiesības jaunajam īpašniekam prasīt līguma izbeigšanu uz cita līgumā vai likumā noteikta pamata, ja tāds pastāv vai rodas nākotnē).

Turklāt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, iznomātājam vai izīrētājam ir pieejams arī saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas process saskaņā ar Civilprocesa likuma 50.nodaļu. Tas var būt noderīgs gadījumos, kad terminēts nomas vai īres līgums paredz nomnieka vai īrnieka pienākumu termiņa notecējuma dēļ vai nesamaksātas nomas vai īres maksas dēļ atbrīvot nomāto vai īrēto īpašumu, kā arī pienākumu samaksāt nomas vai īres maksu, bet nomnieks vai īrnieks to nedara. Tad iznomātājs vai izīrētājs var vērsties tiesā ar pieteikumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, kas septiņu dienu laikā tiek izskatīts tiesas procesā bez iesaistīto pušu dalības. Šādam tiesas lēmumam ir izpildu dokumenta spēks, un to uzreiz var iesniegt izpildīšanai zvērinātam tiesu izpildītājam.

Senāta lēmums lietā Nr. SKC-50/2025

Nomas vai īres līguma reģistrācijas zemesgrāmatā nozīmīgumu apliecina arī Senāta 2025.gada 29.aprīļa lēmums lietā SKC-50/2025. No lietas apstākļiem izriet, ka garāžu ēkas (kā patstāvīga nekustamā īpašuma) zemesgrāmatas nodalījumā bija nostiprinātas 19 garāžu nomas tiesības, pamatojoties uz nomas līgumiem, kas bija noslēgti starp iepriekšējo ēkas īpašnieku – garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību – un 19 fiziskām personām kā nomniekiem.

2020.gadā kooperatīvo sabiedrību atbilstoši Kooperatīvo sabiedrību likumam izslēdza no Uzņēmumu reģistra bez likvidācijas (sakarā ar likvidatora neiecelšanu) un tās mantu pielīdzināja bezmantinieku mantai. Atbilstoši CL 416.pantam šāda manta piekrīt valstij, un 2023.gadā īpašumtiesības uz to zemesgrāmatā tika nostiprinātas Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā.

CL 416.panta septītajā daļā noteikts, ka ierakstot zemesgrāmatā īpašuma tiesības valstij uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieka mantu, vienlaikus tiek dzēstas uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes. Pamatojoties uz šo normu, jaunais īpašnieks lūdza tiesu (zemesgrāmatu) dzēst uz nekustamo īpašumu nostiprinātos apgrūtinājumus – visas 19 reģistrētās nomas tiesības, tomēr minētais nostiprinājuma lūgums tika atstāts bez ievērības. Zemgales apgabaltiesa rajona tiesas lēmumu atstāja negrozītu, tādēļ lieta pēc ministrijas blakus sūdzības nonāca Senātā.

Senāts, izskatot jautājumu kasācijas kārtībā, secināja, ka spēkā esošā CL 416.panta septītā daļa nepārprotami paredz, ka valstij iegūstot īpašuma tiesības uz bezmantinieku mantu, no nekustamā īpašuma nodalījuma ir dzēšami visi reģistrētie apgrūtinājumi, tajā skaitā nomas tiesības. Tomēr Senāta ieskatā šāda likuma norma ir pretrunā ar civiltiesību sistēmā ietverto principu, ka zemesgrāmatā nostiprinātajām tiesībām ir absolūts spēks, proti, šīs tiesības ir spēkā pret visām personām, tajā skaitā pret jaunajiem īpašniekiem neatkarīgi no veida, kādā nekustamais īpašums ir iegūts. Vēl jo svarīgāk, CL 416.panta septītā daļa ir pretrunā arī ar augstāka juridiskā spēka normām, proti, Satversmes 91.pantu, kas paredz visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, un Satversmes 105.pantu, kas paredz visu cilvēku tiesību uz īpašumu. Senāta ieskatā jēdziens “īpašums” ietver arī līguma tiesības ar ekonomisku vērtību, kas ir arī nomas tiesības, īpaši, ja tās ir reģistrētas zemesgrāmatā.

Tādēļ zemesgrāmatā reģistrēto nomas tiesību dzēšana, nostiprinot valsts īpašuma tiesības uz bezmantinieka mantu, Senāta ieskatā ir uzskatāma par personu (šajā gadījumā – nomnieku) pamattiesību ierobežojumu, kas noteikts ar minēto likuma normu un kuram nav saskatāms leģitīms mērķis.

Līdz ar to Senāts secināja, ka lietā piemērojamā norma – CL 416.panta septītā daļa – nesamērīgi ierobežo personu tiesības, kuras aizsargā Satversme, un tādēļ nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par minētās normas atzīšanu par neatbilstošu Satversmes 91. un 105.pantam.

Ar grozījumiem tiek ieviests princips “parāds seko dzīvoklim”

Turpmāk maksājumi un parādi par dzīvokļa uzturēšanu un apsaimniekošanu tiks piesaistīt konkrētam dzīvokļa īpašumam, un jebkurš dzīvokļa īpašuma īpašnieks būs atbildīgs par šādiem maksājumiem un parādiem. To paredz grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā (DZĪL), kas stājas spēkā 2025.gada 16.jūlijā. Ko jaunā kārtība nozīmē praksē un kas turpmāk jāņem vērā, iegādājoties dzīvokļa īpašumu?

Ko paredz grozījumi?

Grozījumi DZĪL nosaka jaunā dzīvokļa īpašuma ieguvēja atbildību par dzīvokļa īpašuma izdevumu segšanu 3 gadu retrospektīvā periodā. Šī kārtība tiks piemērota no 2026.gada 1.janvāra. Grozījumu pārejas noteikumi nosaka, ka princips “parāds seko dzīvoklim” attieksies uz tādiem dzīvokļiem, kuru brīvprātīgā atsavināšana (pārdošana, dāvināšana) notikusi pēc 2025.gada 31.decembra, tāpat paredzēta arī specifiska atbildība par iepriekšējā īpašnieka parādiem grozījumu spēkā stāšanās brīdī.

DZĪL 13.^¹panta 7.daļā noteikts, ka uz pienākumu segt dzīvokļa parādus tiek attiecināti Civillikuma (CL) noteikumi par reālnastām. Saskaņā ar CL 1260.pantu reālnasta ir uz nekustamu īpašumu gulošs pastāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā, graudā vai klaušās.

Citiem vārdiem sakot, parāds uz dzīvokli 3 gadu garumā pirms īpašuma atsavināšanas turpmāk tiks uzskatīts par reālnastu. Šāds aprobežojums faktiski ir par labu visai dzīvokļu īpašnieku kopībai, lai novērstu tādus riskus kā dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu (piemēram, siltais ūdens, siltumenerģija) iespējamā pārtraukšana, kā arī lai nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus mājas specifiskiem uzlabojamiem (piemēram, ēkas siltināšanai, jumta nomaiņai).

Kāpēc bija nepieciešamas izmaiņas?

Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka parādi par komunālajiem pakalpojumiem vai citi maksājumi, kas izriet no pārvaldīšanas līguma un saistībām par mājas uzturēšanu, nepāriet uz jauno dzīvokļa īpašuma ieguvēju. Tas radīja risku, ka viena vai vairāku nemaksātāju dēļ visiem pārējiem mājas godprātīgajiem dzīvokļu īpašniekiem var tikt atslēgti būtiski pakalpojumi vai arī viņi ir spiesti segt kaimiņu parādus.

__________________________________________________________________________

Ar dzīvokļa iegādi tiek iegūti arī parādi par iepriekšējiem 3 gadiem

__________________________________________________________________________

Likuma anotācijā norādīts, ka “katra dzīvokļa īpašnieka neizpildītais vai nepienācīgi izpildītais lojalitātes pienākums pret dzīvokļu īpašnieku kopību, neveicot iemaksas uzkrājumu fondā, līdzīgi kā nemaksāšana par mājas pārvaldīšanas izdevumiem, skar dzīvokļu īpašnieku dzīves vides kvalitāti”. Līdz ar to ar DZĪL tiek ieviests jauns 13.^¹pants, kas nosaka, ka uz dzīvokļa īpašumu gulstas tā īpašnieka pienākums segt:

•  dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus;
•  maksu par pakalpojumiem, kas saistīt ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (komunālie pakalpojumi);
•  iemaksas uzkrājumu fondā;
•  maksu par zemes likumiskās lietošanas tiesībām (lietošanas maksa).

Saskaņā ar CL 1261.pantu pienākums nest uz nekustamu īpašumu gulošu reālnastu jau ar pašu iegūšanu pāriet uz katru šā nekustamā īpašuma ieguvēju un viņam nav vajadzīgs to noteikti uzņemties. Grozījumi paredz, ka šāda reālnasta – maksājumi (vai to parādi) par dzīvokļa īpašumu – tiek nodibināta uz likuma pamata un tā nebūs jāreģistrē zemesgrāmatā, bet tā automātiski attieksies uz jebkuru jauno īpašnieku, iegūstot īpašuma tiesības uz dzīvokli.

Kādus maksājumus uzņemas dzīvokļa īpašnieks?

Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi ir obligātie maksājumi par dzīvojamās mājas un tās zemes gabala uzturēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī citas pārvaldīšanas (apsaimniekošanas) darbības, par kurām dzīvojamās mājas īpašnieki ir vienojušies.

Komunālie maksājumi ir maksa par pakalpojumiem, kas ir obligāti dzīvojamās mājas uzturēšanai un noteikti Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta 2.daļas 1.punkta b) un c) apakšpunktā, proti:

• siltumenerģijas, arī dabasgāzes, piegāde,
• ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu nodrošināšana,
• sadzīves atkritumu izvešana,
• elektroenerģijas nodrošināšana dzīvojamās mājas kopīpašuma daļām.

Iemaksas uzkrājumu fondā ir uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteikti naudas maksājumi, kas tiek veikti uzkrājumu fondā dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību nodrošināšanai. Tie ietver izdevumus mājas uzlabošanai un attīstīšanai. To pieņemts saukt par remontu (uzkrājuma) fondu.

Visbeidzot kā obligātais maksājums ir zemes lietošanas maksa likumiskā – likumiskā maksa 4% apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāk par 50 eiro gadā, ja dzīvojamā māja ir patstāvīgs īpašuma objekts un atrodas uz trešai personai piederoša zemes īpašuma. Šāds pienākums izriet no likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 38.panta.

__________________________________________________________________________

Dzīvokļa īpašuma ieguvējam būs pienākums nekavējoties segt dzīvokļa parādus

__________________________________________________________________________

Tas nozīmē, ka turpmāk DZĪL ar 13.^¹panta 1.daļu noteiks konkrētu uzskaitījumu, kādi maksājumi attiecas uz dzīvokli. Tā kā reālnasta netiek reģistrēta zemesgrāmatā,  arī kreditori (pakalpojumu sniedzēji), kas saņem attiecīgos maksājumus, netiks reģistrēti zemesgrāmatā, jo tie var mainīties. Tas, savukārt, sākotnēji varētu radīt risku, ka  jaunie dzīvokļa īpašuma ieguvēji pat nenojautīs, ka ir iegādājušies īpašumu ar parādiem un  ka tie būs jānomaksā. Šeit, manuprāt, īpaši svarīga loma būtu notāriem, īpaši šo izmaiņu sākumposmā rūpīgi izskaidrojot darījuma dalībniekiem pirms nostiprinājuma lūguma parakstīšanas, ka līdz ar dzīvokļa iegādi tiek iegūti arī parādi par iepriekšējiem 3 gadiem.

Kas jāņem vērā, iegādājoties dzīvokli

Grozījumu 13.^¹panta 2.daļā norādīts, ka ieguvējs atbild par maksājumu parādiem [..] un sedz arī nokavējuma procentus un maksā līgumsodu, ja tāds aprēķināts par parāda samaksas nokavējumu.

Turpmāk jebkuram nākamajam dzīvokļa īpašuma pircējam ir būtiski apzināties, ka dzīvoklis, ko viņš plāno iegādāties, var būt apgrūtināts ar parādiem un ar tiem saistītām blakusprasībām (procentiem, līgumsodu), par kuru samaksu pircējs būs atbildīgs. Tas dzīvokļa īpašuma iegādes procesu padarīs ilgāku un sarežģītāku, lai uzmanīgs pircējs varētu vispirms pārliecināties par dzīvokļa īpašuma maksājumu statusu.

Dzīvokļa īpašuma ieguvējam būs pienākums nekavējoties segt dzīvokļa parādus.  Kā praksē tiks interpretēts  termins “nekavējoties”,  rādīs nākamās tiesvedības, taču saskaņā ar šā brīža Senāta atziņām termins “nekavējoties” (gan citos gadījumos) tiek skaidrots kā “saprātīgā termiņā”. Tādējādi var secināt, ka samaksa būs jāveic saprātīgi īsā laikā pēc dzīvokļa iegādes. Katrā atsevišķā strīdus situācijā termins “nekavējoties” būs jāvērtē atbilstoši konkrētajiem lietas apstākļiem.

Dzīvokļa iepriekšējam īpašniekam un ieguvējam būs tiesības brīvi vienoties par parādu atlīdzināšanu. Ja jaunais īpašnieks būs samaksājis parādus, viņam saglabāsies prasījuma tiesības pret iepriekšējo īpašnieku. Pircējs un pārdevējs sarunu ceļā varēs, piemēram, vienoties par  pirkuma cenas samazinājumu atbilstoši parāda apmēram, par parāda atlaišanu , vai arī šo jautājumu vispār nerisināt, atstājot iespēju ieguvējam vēlāk celt prasību pret pārdevēju.

__________________________________________________________________________

Pat ja puses vienojas, kurš segs ar dzīvokli saistītos parādus, tas nemaina faktu – saskaņā ar likumu parāda piedziņa tiek vērsta pret jauno īpašnieku

__________________________________________________________________________

Savukārt pakalpojumu sniedzēji (pārvaldnieki, komunālo pakalpojumu sniedzēji u. c.) varēs vērsties pret dzīvokļa jauno īpašnieku par parādu apmaksu,neraugoties  uz to, vai un kā jaunais ieguvējs ir vienojies ar iepriekšējo īpašnieku. Pat ja puses vienojas, kurš segs ar dzīvokli saistītos parādus, tas nemaina faktu – saskaņā ar likumu parāda piedziņa tiek vērsta pret jauno īpašnieku.

Kā pircējam aizsargāt savas tiesības?

Jaunajam dzīvokļa ieguvējam DZĪL grozījumos piedāvāti šādi risinājumi, lai pasargātu savas intereses:

• iespēja saņemt izziņu par maksājumu izpildi;
• tiesības apstrīdēt (arī jau uzsāktā tiesvedībā) parādu un tā sekas, un iespēja izlietot visas iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka ierunas pret kreditoriem;
• pieprasīt, lai iepriekšējais dzīvokļa īpašnieks atlīdzina ieguvējam samaksāto parādu.

Izziņa par maksājumu izpildi

Izziņas saņemšana pēc būtības nerisinās dzīvokļa parāda jautājumu, taču ļaus potenciālajam ieguvējam novērtēt, vai un kādi parādi pastāv.  Tas palīdzēs izlemt, vai dzīvokli iegādāties un kādas garantijas prasīt no pārdevēja. Šādas vienošanās būtu jāiekļauj pirkuma līgumā.

Tajā pašā laikā šobrīd nav skaidrības par to, kādā apjomā potenciālais ieguvējs varēs saņemt šādu izziņu, vai varēs paļauties uz tajā sniegto informāciju. Vienlaikus ar grozījumiem DZĪL likumdevējs pieņēma arī grozījumus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kas tāpat stājas spēkā 2025.gada 16.jūlijā. Šie grozījumi nosaka, ka pakalpojuma sniedzējam vai pārvaldniekam  būs jāsagatavo izziņa par maksājumiem, kā arī izziņā jānorāda, kuri maksājumi tiek veikti tieši pakalpojumu sniedzējiem.

Aizķeršanās iespējama divos aspektos. Pirmkārt, izziņu varēs saņemt tikai pēc dzīvokļa īpašnieka (vai tā pilnvarnieka) lūguma, otrkārt, tiešo maksājumu gadījumā  būs jāvēršas pie pakalpojuma sniedzējiem par konkrētā pakalpojuma apmaksas statusu. Tas nozīmē, ka dzīvokļa pircējam varētu būt problemātiski iegūt izziņu vai ka būs jāsazinās ar vairākiem pakalpojuma sniedzējiem.

Ja izziņa būs saņemta, darījuma puses varēs vienoties, piemēram, par dzīvokļa pirkuma cenas samazinājumu par parāda apmēru. Taču iespējams arī, ka puses kompromisu nepanāks un darījums nenotiks.

Parāda apstrīdēšana

Parādus varētu apstrīdēt tad, ja dzīvokļa ieguvēja rīcībā ir kvalitatīva informācija un dokumenti no iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka. Piemēram, dzīvokļa īpašnieks risina saņemto pakalpojumu apmēra vai kvalitātes jautājumus ar pakalpojumu sniedzēju, un tādēļ  nav veicis maksājumus. Lai ieguvējs varētu izmantot pārdevēja ierunas, viņam jābūt nodrošinātam ar pierādījumiem, lai apstrīdētu nesaņemta (nekvalitatīva) pakalpojuma samaksas pienākumu.

Prasījums atlīdzināt veikto parāda samaksu

Prasījums atlīdzināt veikto parāda samaksu praksē var izrādīties grūti īstenojams. Proti, ja iepriekšējais dzīvokļa īpašnieks jau līdz šim nav izpildījis savas maksājuma saistības, tad visdrīzāk arī turpmāk piedziņa no šādas personas varētu būt apgrūtināta.

Ieguvēji un zaudētāji

Grozījumi DZĪL palīdzēs aizsargāt dzīvokļu īpašnieku kopības, komunālo pakalpojumu sniedzēju un pārvaldnieku iespējas atgūt maksājumus, kas attiecināmi uz dzīvokli. Savukārt neizdevīgākā pozīcijā grozījumi nostāda jaunos dzīvokļa ieguvējus.

__________________________________________________________________________

Šobrīd neizskatās, ka dzīvokļa īpašuma ieguvējam tiek nodrošināti reāli un skaidri tiesību aizsardzības mehānismi, kas ļautu izvairīties no “melna kaķa tvarstīšanas melnā istabā”

__________________________________________________________________________

Šobrīd neizskatās, ka dzīvokļa īpašuma ieguvējam tiek nodrošināti reāli un skaidri tiesību aizsardzības mehānismi, kas ļautu izvairīties no “melna kaķa tvarstīšanas melnā istabā”. Kaut arī regulējums par izziņas saņemšanu attiecībā uz maksājumu statusu un iespējamiem dzīvokļa parādiem ir uzlabots, taču praksē potenciālajam ieguvējam var nenodrošina iespējas saņemt šādas izziņas tieši, arī nav izslēgta “atrakstīšanās”. Informācijas trūkuma dēļ jaunajam īpašniekam var nākties atbildēt par iepriekšējā īpašnieka parādiem, bet regresa prasījuma praktiskā piedziņa varētu būt apšaubāma. Grozījumi prezumē, ka potenciālie dzīvokļa ieguvēji apzinās risku iegādāties dzīvokli ar iespējamām saistībām. Tajā pašā laikā, manuprāt,, īpaši grozījumu piemērošanas sākumposmā, noteikti būs daudz situāciju, kad ieguvējs būs nopircis “kaķi maisā”, jo nebūs informēts par jauno regulējumu un, iespējams, būs pievilināts ar lētāku cenu u.tml.

Toties grozījumi ir labā ziņa dzīvokļu īpašnieku kopībām, kurām būs iespēja saņemt nesamaksātos maksājumu, īpaši uzkrājumu fondā. Līdz ar to vairs nebūs jāizmanto uzkrātie līdzekļi, lai segtu citu dzīvokļu īpašnieku parādus, piemēram, par apkuri. Tā vietā šos līdzekļus varēs novirzīt plānotajiem mājas uzlabojumiem, energoefektivitātes paaugstināšanai u.tml.

Rezumējot, jāņem vērā, ka dzīvokļa iegādes process kļūs sarežģītāks un var radīt papildu tiesvedības riskus. Nākotnē būs nepieciešams izstrādāt vienkāršu risinājumu, kas ļautu savlaicīgi pārbaudīt dzīvokļa parādu esamību.

Publicitāte: iTiesibas.lv. 24.07.2025.

Vai par granta projektu var slēgt autoratlīdzības līgumu?

Praksē nereti rodas jautājums, kā pareizi noformēt sadarbību ar fizisku personu, kas palīdz sagatavot granta projektu iesniegšanai pašvaldībā vai valsts iestādē. Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad ar personu nav noslēgts uzņēmuma vai darba līgums, un persona nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, bet tiek piesaistīta vienreizējam uzdevumam – projekta pieteikuma izstrādei. Vai šādu darbu var atzīt par autortiesību objektu, un par tā izpildi ar autoru slēgt autoratlīdzības līgumu?

Tā kā lasītāja uzdotajā jautājumā nav norādītas situācijas konkrētas detaļas un fakti, šajā rakstā sniegta vispārīga juridiska analīze, balstoties uz Autortiesību likumu (AL).

Autortiesības

Saskaņā ar AL 1.pantu par autoru tiek uzskatīta fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā ir radīts konkrēts darbs. Savukārt pats darbs ir šīs personas radošās izpausmes rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā formas, izpausmes veida vai pat vērtības.

Šo vispārīgo definīciju papildina AL 4.pants, kurā uzskaitīti aizsargājamo darbu veidi. Literārie darbi ietver grāmatas, brošūras, ziņojumus, aicinājumus, lekcijas un citus līdzīga veida darbus.

Jāuzsver, ka ne visus rakstiskus darbus var atzīt par autortiesību objektiem. Saskaņā ar likuma 6.pantu autortiesības neaizsargā, piemēram, idejas, metodes, procesus, matemātiskās koncepcijas vai administratīvus dokumentus. Tādēļ, lai par izpildīto darbu varētu slēgt autoratlīdzības līgumu, nepieciešams, lai tas ir radošs, oriģināls un individuāli izstrādāts. Ja granta projekts tiek sagatavots saskaņā ar standartizētu formu vai šablonu, nepievienojot būtisku autora radošo ieguldījumu, tas nav uzskatāms par autordarbu AL izpratnē.

Līdz ar to, lemjot par iespēju slēgt autoratlīdzības līgumu, ir būtiski izvērtēt, vai konkrētais granta projekts ietver radošu darbu, piemēram, oriģinālu problēmas definīciju, projekta koncepcijas izstrādi, individuāli radītu mērķu un uzdevumu formulējumu vai saturiski un stilistiski izteiksmīgu projekta aprakstu. Tikai tad, ja šāds radošs ieguldījums ir identificējams un pietiekami nošķirams no standarta datu ievades vai kopēšanas, darbs kvalificējas kā autortiesību objekts, un autoratlīdzības līguma slēgšana kļūst tiesiski pamatota.

Līgums un nodokļi

AL 13.pants nosaka – ja noslēgts autora līgums par pasūtītu darbu, autoram jāizpilda viņam pasūtītais darbs saskaņā ar līguma noteikumiem un jānodod tas pasūtītājam izmantošanai līgumā noteiktajā termiņā un norādītajā kārtībā. Tāpat, autora pienākums ir personiski izpildīt viņam pasūtīto darbu, ja vien autora līgums neparedz citādi.

Autoratlīdzības līgumu ir tiesības slēgt ar fizisku personu, kura var būt un var nebūt reģistrēta saimnieciskā darbība .

Tātad, ja autoratlīdzības saņēmējs nav reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, autoratlīdzības izmaksātājam (ja tā nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija) no autoratlīdzības ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli 25% apmērā. Šajā gadījumā autoratlīdzības saņēmējam nav tiesības piemērot nosacītos izdevumus.

Ja autoratlīdzības saņēmējs ir reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, viņš  pats atskaita izdevumus, aprēķina nodokļus un veic nodokļu maksājumus valsts budžetā.

Tādējādi par granta projekta rakstīšanu ir iespējams slēgt autoratlīdzības līgumu ar fizisku personu, kura ir vai nav reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, ja granta projekta rakstīšana atbilst autordarba kritērijiem – tas ir radošs, individuāli izstrādāts, un neietver tikai standarta formas aizpildīšanu. Slēdzot autoratlīdzības līgumu, jāņem vērā gan autortiesību normu saturs, gan ar nodokļiem saistītās piemērošanas īpatnības.

Preču pārdošana platformā “Amazon” un OSS režīma piemērošana

Uzņēmums “X” 2025.gada sākumā ir reģistrējies kā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātājs Latvijā un Vācijā. No 2024.gada jūnija “X” pārdod preces platformā Amazon.de, kas šobrīd ir uzņēmuma vienīgais pamatdarbības veids. Preces no “Amazon” noliktavas Vācijā tiek nosūtītas klientiem – fiziskām un juridiskām personām – ne tikai Vācijā, bet arī uz citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Katram darījumam tiek sagatavota pavadzīme, kurā norādīta preces cena, attiecīgās valsts PVN un kopējā darījuma summa. Pavadzīmēs norādīts Latvijas PVN maksātāja numurs. Kopējā mēneša darījumu summa (bez PVN) uz citām valstīm tiek norādīta Vācijas PVN deklarācijā atsevišķā sadaļā. “Amazon” pārdevēja kontā pieejamās atskaitēs norādīts, ka darījumi jāveic OSS (one stop shop) režīmā.

Jautājumi:

• Kam ir pienākums sniegt informāciju par uzņēmuma darījumiem OSS režīmā – “X” vai “Amazon”? Ja atbildība ir uzņēmumam “X”, kas nav reģistrējies OSS režīmā – kā jāiesniedz atskaites Valsts ieņēmumu dienestam (VID)? Kā jāveic nodokļu samaksa?
• Vai uzņēmuma “X” jāreģistrējas OSS režīmā, ja piegādāto preču kopsumma (ar PVN) kārtējā gadā nepārsniedz 10 000 eiro? Kurā brīdī iestājas pienākums reģistrēties OSS režīmā?

OSS režīma piemērošanas tiesības

OSS režīms ir ES nodokļu sistēma, kas ļauj ērti deklarēt un maksāt PVN par pakalpojumu sniegšanu un preču piegādi dažādās ES dalībvalstīs. Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma (PVN likums) 140.³pantu šis režīms sniedz iespēju PVN maksātājiem deklarēt darījumus un veikt PVN samaksu vienā nodokļu administrācijā, izvairoties no reģistrācijas katrā ES dalībvalstī un vienkāršojot nodokļu administrēšanu.

Režīmu piemēro ES PVN maksātāji, kas veic preču tālpārdošanu jeb distances tirdzniecību personām, kas nav PVN maksātāji, uz citām ES dalībvalstīm, kurās nav reģistrēti kā PVN maksātāji un neveic saimniecisko darbību. Ja kopēja tālpārdošanas darījumu summa iepriekšējā vai kārtējā kalendārajā gadā pārsniedz 10 000 eiro (bez PVN), tad uzņēmumam ir pienākums reģistrēties kā PVN maksātājam katrā dalībvalstī, kurā ir pircēji, kas nav PVN maksātāji, vai reģistrēties OSS režīmā. PVN likuma 60.pants paredz, ka PVN maksātājam ir arī iespēja brīvprātīgi reģistrēties OSS režīmā, ja tas nesasniedz noteikto darījumu slieksni.

Saskaņā ar PVN likuma 10.¹pantu OSS režīmu var piemērot PVN maksātāji, kas:

• veic preču tālpārdošanu ES teritorijā personām, kas nav nodokļa maksātāji (B2C);
• piegādā preces, kuru nosūtīšana vai transportēšana sākas un beidzas vienā ES dalībvalstī, kurā PVN maksātājs nav reģistrēts;
• sniedz pakalpojumus personām, kas nav PVN maksātāji citās ES dalībvalstīs, kurās pašam PVN maksātājam nav saimnieciskās darbības veikšanas vietas.

Nianses, kam jāpievērš uzmanība

“Amazon” nesniedz nodokļu deklarācijas vai citas atskaites nodokļu administrācijai par uzņēmumu, kas izmanto šo platformu, PVN darījumiem. Tādējādi par nodokļu deklarāciju iesniegšanu un nodokļu samaksu ir atbildīgs pats uzņēmums “X”.

Ņemot vērā, ka “X” preces tiek glabātas “Amazon” noliktavā Vācijā un preču nosūtīšana pircējiem sākas Vācijā, visiem darījumiem jāpiemēro uzņēmuma Vācijas PVN numurs.

Tā kā “X” nav reģistrējies OSS režīmā, tam ir jāizvērtē, vai preču piegāžu kopēja vērtība personām, kas nav PVN maksātāji Beļģijā, Luksemburgā, Austrijā, Francijā un Dānijā, iepriekšējā vai kārtējā kalendārajā gadā pārsniedz 10 000 eiro (bez PVN). Ja preču piegāžu kopējā vērtība pārsniedz 10 000 eiro (bez PVN) un “X” neglabā preces šo valstu “Amazon” noliktavās, “X” ir iespējams:

• reģistrēties kā PVN maksātājam katrā attiecīgajā ES dalībvalstī. Pēc PVN numura saņemšanas “X” būs jāiesniedz PVN deklarācijas un jāmaksā PVN katrā no šīm valstīm atsevišķi;
• reģistrēties OSS režīmā Vācijā, jo preces tiek pārdotas no noliktavas, kas atrodas Vācijā. Pēc reģistrācijas “X” būs jāiesniedz OSS deklarācijas un jāmaksā PVN Vācijas nodokļu administrācijai. Tomēr “X” ir iespēja brīvprātīgi reģistrēties OSS režīmā arī tad, ja preču piegāžu kopējā vērtība nepārsniedz noteikto slieksni.

Tātad uzņēmumiem, individuālajiem komersantiem un saimnieciskās darbības veicējiem, kas veic saimniecisko darbību platformā “Amazon”, ir būtiski precizēt, kurā valstī atrodas “Amazon” noliktava, kurā tiek glabātas preces un no kuras tās tiek pārdotas pircējiem. Attiecīgi tajā valstī, kur atrodas “Amazon” noliktava, uzņēmumam var rasties pienākums reģistrēties kā PVN maksātājam. Tikpat būtiski ir sekot kopējam preču tālpārdošanas apjomam uz citām ES dalībvalstīm.

Piemērs

Ja uzņēmums “X” no Latvijas noliktavas sūta preces klientiem, kas nav PVN maksātāji, uz citu ES dalībvalsti un darījumu summa pārsniedz 10 000 EUR, “X” jāreģistrējas VID PVN īpašajā režīmā – OSS režīmā –, un jāiesniedz īpašā režīma PVN deklarācijas VID, norādot informāciju par darījumiem šajās valstīs. “X” PVN jāmaksā Latvijā, un VID šo nodokli novirza attiecīgās valsts nodokļu administrācijai.

Publicēts: iFinanses.lv. 11.07.2025.