Ellex ir sagatavojis Baltijas FinTech apskatu, kurā vadošie FinTech nozares eksperti sniedz ieskatu nozīmīgākajās regulējuma izmaiņās FinTech jomā (tostarp PSD3/PSR, CCD II, ES AML pakotni, MiCAR, ES Mākslīgā intelekta aktu, Digitālo eiro) un to ietekmi uz FinTech nozari.
Baltijas FinTech apskatā analizētas arī FinTech nozares attīstības tendences Baltijas valstīs, secinot, ka:
Igaunija saglabā reputāciju kā digitāli attīstīts un uzticams FinTech centrs. To veicina ciešā FinTech uzņēmumu sadarbība ar regulatoriem un orientācija uz ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā.
Latvijā strauji augošā licencēšanas aktivitāte liecina par regulatora un FinTech nozares spēlētāju veiksmīgo sadarbību, kuru turpmākajos gados plānots vēl ciešāk nostiprināt ar valdības apstiprinātajā FinTech stratēģijā 2026. – 2027.gadam iekļautajiem ambiciozajiem attīstības mērķiem.
Lietuva nodrošina FinTech uzņēmumu ērtu piekļuvi ES tirgum. Tomēr stingrāks ES regulējums nozīmē augstākas prasības AML, kiberdrošības, mākslīgā intelekta un pārvaldības jomā arī Lietuvā.
Apskata pilnā versija (angļu valodā) pieejama ŠEIT.
Kādos gadījumos darba devējam ir pienākums piešķirt darbiniekam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas? Piemēram, darbinieks lūdz bezalgas atvaļinājumu, jo ieplānojis doties uz koncertu Vācijā, aviobiļetes jau nopirktas, viesnīca rezervēta, tomēr atvaļinājuma dienas ir iztērētas. Kādos gadījumos darba devējs drīkst atteikt? Cik garš drīkst būt bezalgas atvaļinājums? Un vai bezalgas atvaļinājums uzkrāj ikgadējā atvaļinājuma dienas?
Atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas jeb tā sauktā bezalgas atvaļinājuma piešķiršanas kārtību regulē Darba likuma (DL) 153.pants.
Kopumā no minētā panta izriet, ka:
darbiniekam ir tiesības lūgt / prasīt darba devējam piešķirt šādu atvaļinājumu. Attiecīgi, bezalgas atvaļinājums ir paredzēts darbinieka vajadzībām, pamatojoties uz viņa ģimenes apstākļiem vai citiem iemesliem;
darba devējam, saņemot darbinieka pieprasījumu, četros DL uzskaitītajos gadījumos ir pienākums piešķirt šādu atvaļinājumu;
pārējās situācijās darba devējam ir izvēles tiesības izvērtēt darbinieka pieprasījumu un izlemt – piešķirt vai nepiešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas.
Kad var piešķirt bezalgas atvaļinājumu
DL paredz četrus gadījumus, kad darba devējam nav tiesību izvēlēties, bet tam ir noteikts pienākums pēc darbinieka pieprasījuma piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Šādi gadījumi ir:
ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns (DL 153.panta 1.daļa);
ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu (DL 153.panta 11.daļa);
ja Zemessardzes vienības komandieris informē darba devēju par darbinieka, kurš pilda dienestu Zemessardzē, iesaisti Zemessardzes uzdevumu izpildē (DL 153.panta 12.daļa);
ja to pieprasa darbinieks, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku, bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai personu, kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un kurai nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts (aprūpētāja atvaļinājums) (DL 153.panta 13.daļa).
Visos citos gadījumos darba devējam ir iespēja piekrist darbinieka ierosinājumam, vai to noraidīt un atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas nepiešķirt. Tāpat, vadoties no konkrētās situācijas, darba devējs un darbinieks var vienoties, piemēram, par īsāku atvaļinājumu vai atvaļinājuma piešķiršanu citā laika periodā, nekā sākotnēji prasīts darbinieka iesniegumā.
Tādējādi, situācija, kad darbinieks lūdz viņam piešķirt bezalgas atvaļinājumu, jo ieplānojis doties uz koncertu ārzemēs, neatbilst DL paredzētajiem gadījumiem, kad darba devējam ir obligāti jāpiešķir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Tāpēc darba devējam būs izvēles tiesības piešķirt vai nepiešķirt šādu atvaļinājumu.
Pieprasīšanas kārtība
Tā kā atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas piešķir darbiniekam, kurš to ir pieprasījis, tad ir skaidrs, ka darbiniekam pašam ir jāierosina atvaļinājuma piešķiršana, iesniedzot darba devējam iesniegumu / atvaļinājuma pieprasījumu.
Saskaņā ar DL 55.panta 2.daļu atvaļinājumu piešķiršanas vispārējo kārtību nosaka darba kārtības noteikumos, izņemot, ja tas jau ir ietverts darba koplīgumā vai darba līgumā. Tāpēc praksē iespējams, ka darba devējs darba kārtības noteikumos jau ir atrunājis vienotu kārtību, kādā darbiniekam pieprasīt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Piemēram, darba devējs var būt izstrādājis attiecīgu veidlapu, ko ieteicams izmantot, ja vien darbinieks nevēlas rakstīt iesniegumu brīvā formā; noteicis, ka atvaļinājums jāpieprasa elektroniski darba devēja iekšējā sistēmā vai arī, izmantojot e-pastu, ja darba līgums satur noteikumus par dokumentu elektronisko apriti. Tāpat iekšējā kārtībā jānorāda, cik ilgā laikā darba devējs izskatīs šādu pieprasījumu un kā tiks paziņots darba devēja lēmums, piemēram, ar darba devēja rīkojumu, rezolūciju uz iesnieguma, apstiprinājumu elektroniskajā sistēmā u. tml.
Tomēr jāvērš uzmanība uz Valsts darba inspekcija skaidrojumu, ka aprūpētāja atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas pieteikšanai nebūtu samērīgi noteikt kādu iepriekšēju termiņu. Praksē var būt situācijas, kad darbinieks šādu atvaļinājumu pieprasa nodrošināt jau nākamajā dienā, jo šī atvaļinājuma izmantošana parasti ir saistīta ar neatliekamu iesaistīšanos tuva cilvēka aprūpē, un aprūpes vajadzība var rasties gan tuvinieka akūtu veselības traucējumu gadījumā (piemēram, nelaimes gadījums vai pēkšņa smaga saslimšana), gan arī ilgstošu veselības traucējumu gadījumā, kad var būt noteikta invaliditāte un īpašas kopšanas nepieciešamība. Tāpēc tā piešķiršanā darba devējam būtu jānodrošina sociāli atbildīga un iespējami elastīga pieeja.
Darba devējam nav pienākuma pamatot savu lēmumu. Tomēr, tā kā mēdz rasties domstarpības starp darbinieku un darba devēju, tostarp par atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa neievērošanu vai iespējamo mobingu pret darbinieku, darba devējam būtu ieteicams atteikuma gadījumā saglabāt atteikuma iemeslu vismaz iekšējā dokumentācijā. Lai nodrošinātu caurskatāmību, atteikuma iemeslu var norādīt arī pašā atteikumā. Piemēram, ja šādu atvaļinājumu ir lūguši vairāki darbinieki, vienam tas tiek piešķirts, bet citam – atteikts, pamatojot, ka darbinieks ir iesaistīts kāda pasūtījuma izpildē ar noteiktu izpildes termiņu, un konkrētajā laika posmā nav pieejams aizvietotājs. Tāpat svarīgi ir nodrošināt pierādījumus par notikušo saziņu starp darba devēju un darbinieku jautājumā par šāda atvaļinājuma piešķiršanu.
Ja darbinieks pieprasa bezalgas atvaļinājumu kādā no DL noteiktajiem gadījumiem, kad darba devējam nav tiesību to atteikt, darbiniekam iesniegumā ir obligāti jānorāda kāds no četriem pamatojumiem, lai darba devējs būtu informēts, ka tam nav izvēles tiesību piešķirt vai nepiešķirt atvaļinājumu.
Darba devējam var rasties jautājums – vai darbiniekam savam iesniegumam ir jāpievieno kādi dokumenti par obligāti piešķiramā atvaļinājuma pamatotību? DL grozījumu anotācijā norādīts, ka, piemēram, aprūpētāja atvaļinājuma gadījumā “darbiniekam pēc darba devēja pieprasījuma ir jāuzrāda informācija, kas ļauj pārliecināties par šāda nopietna medicīniska iemesla esamību. [..] darbiniekam ir tiesības uzrādīt tā rīcībā esošu dokumentu, kas saturiski darba devējam apliecina nepieciešamo informāciju. Piemēram, ārstējošā ārsta [..] izsniegtu izziņu (lieto Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtībā” 12.pielikuma veidlapu 0/27u), kurā norādīta informācija, ka personai vai prasītāja ģimenes loceklim veselības stāvokļa dēļ ir ierobežotas pašaprūpes iespējas un nepieciešams atbalsts (netiek norādītas ne diagnozes, ne citi sensitīvie dati). Tāpat darbinieks var izmantot aprūpējamai personai izdotu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību.”. Līdzīga pieeja jāpiemēro arī citos gadījumos, kad darba devējam šāds atvaļinājums jāpiešķir obligāti.
Savukārt situācijā, kad šāda atvaļinājuma piešķiršana ir darba devēja izvēle, darbiniekam jāizvērtē, vai ietvert iesniegumā detalizētāku paskaidrojumu par atvaļinājuma piešķiršanu. Atkarībā no pamatojuma būtības, šāds paskaidrojums varētu palīdzēt darba devēja pieņemt pozitīvu lēmumu par atvaļinājuma piešķiršanu.
Atvaļinājuma ilgums
DL regulē bezalgas atvaļinājuma ilgumu tikai tajos gadījumos, kad darba devējam ir pienākums piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Atvaļinājumu piešķir:
ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns: uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā par adoptējamā bērna aprūpi un uzraudzību. Ja bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes un uzraudzības termiņa pagarināšanu, to pagarina līdz tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu spēkā stāšanās laikam;
ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu: uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā, bet ne ilgāk kā līdz bērna pusotra gada vecumam;
ja Zemessardzes vienības komandieris informē darba devēju par darbinieka, kurš pilda dienestu Zemessardzē, iesaisti Zemessardzes uzdevumu izpildē: uz Zemessardzes vienības komandiera izziņā norādīto laiku;
aprūpētāja atvaļinājums: uz laiku, kas nav ilgāks par piecām darba dienām viena gada laikā. Darbiniekam ir tiesības izmantot šādu atvaļinājumu pa daļām.
Jautājumā par aprūpētāja atvaļinājuma ilgumu tiesībsargs[1] norādījis, ka praksē 73% no tiem cilvēkiem, kuri izmantoja aprūpētāja atvaļinājumu, bija nepieciešams ilgāks periods nekā DL noteiktās piecas dienas, un 44% gadījumu bija nepieciešams 6–10 dienu aprūpes periods. Šādā gadījumā darbinieks var, piemēram, lūgt darba devējam piešķirt papildu bezalgas atvaļinājumu saskaņā ar vispārīgo DL 153.panta 3.daļu.
Citās situācijās DL nenosaka šāda atvaļinājuma ilgumu, un tas ir atkarīgs no darba devēja un darbinieka vienošanās.
Ietekme uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un darba stāžu
No darba devēja interešu viedokļa, cita starpā, lemjot par atvaļinājuma ilgumu, jāņem vērā arī noteikumi, kā šāds atvaļinājums tiek ieskaitīts laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
DL 152.panta 2.daļā noteikts, ka atvaļinājuma laiku bez darba samaksas saglabāšanas, kas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā neieskaita laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Attiecīgi, ja šāds atvaļinājums ilgs līdz vai būs vienāds ar četrām nedēļām vienā gadā, tas tiks ieskaitīts laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
Savukārt jautājums, vai atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas ieskaita kopējā darba stāžā, īpaši atrunāts DL 153.pantā: šādu atvaļinājumu, kuru pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns vai darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu, ieskaita kopējā darba stāžā.
Pienākums paziņot VID
Darba devējam jāatceras par pienākumu trīs darba dienu laikā iesniegt ziņas Valsts ieņēmumu dienestam par darbinieku, kuram sācies vai kurš atgriezies no atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas. To paredz MK noteikumu Nr.827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.2.punkts.
Slimības lapa
Atbilstoši DL ikgadējais apmaksātais atvaļinājums vai ikgadējais apmaksātais papildatvaļinājums ir jāpārceļ vai jāpagarina darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā. Par atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas šādu noteikumu nav.
Tas nozīmē, ka, ja darbiniekam iestāsies pārejoša darbnespēja atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, tas neietekmēs šī atvaļinājuma ilgumu, proti, tas netiks pārcelts vai pagarināts.
Bez tam, likums “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” neparedz darba devējam pienākumu apmaksāt darbnespējas lapu “A”, jo atbilstoši likuma 36.panta 1.daļai slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām (stundām), kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā. Savukārt minētā likuma 16.panta 2.daļā noteikts: ja darba nespēja iestājusies laikā, kad persona bijusi atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, slimības pabalstu piešķir ar darba nespējas 10.dienu, taču ne ātrāk par dienu, kad personai bija jāierodas darbā pēc šā atvaļinājuma beigām.
Tomēr jāatzīmē, ka, ja atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir piešķirts uzteikuma termiņa tecējuma laikā un šajā laikā darbiniekam iestājas pārejoša darbnespēja, pat ja attiecīgais darbnespējas laiks netiek apmaksāts, darbiniekam ir tiesības pieprasīt, lai uzteikuma termiņā šis darbnespējas laiks netiktu ieskaitīts.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir paredzēts darbinieka interešu un vajadzību nodrošināšanai, un darba devējs nav tiesīgs to izmantot savu problēmu risināšanai vai uzspiest darbiniekam doties šādā atvaļinājumā, piemēram, lai izvairītos no nepieciešamības noteikt dīkstāvi. Tāpat šāda atvaļinājuma izmantošana nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai, un darbiniekam, kurš dodas atvaļinājumā, tiek saglabāts viņa iepriekšējais darbs.
[1] “Aprūpētāja atvaļinājums – vajadzība ir, bet zina un izmanto maz,” Tiesibsargs.lv, 09.07.2024.
Vai personāla dokumenti, kas parakstīti ar elektronisko parakstu uzņēmuma iekšējā personāla vadības sistēmā, ir derīgi kā pierādījumi tiesā? Proti, uzņēmumam ir ieviesta personāla lietvedības sistēma, kurā tiek sagatavoti rīkojumi, akti, arī dažādi iekšējie normatīvie akti – darba kārtības noteikumi utt. Darbinieki, lai piekļūtu šai sistēmai, autorizējas ar sev piešķirtu lietotāja vārdu un paroli. Sistēmā viņiem ir jāatzīmē, ka ir iepazinušies ar attiecīgā dokumenta saturu. Vai šis tiek uzskatīts par “elektronisko parakstu” uz dokumenta? Vai tiesā ar šādiem pierādījumiem darba devējs var pierādīt, ka darbinieks ir iepazinies, piemēram, ar sev izdotu rīkojumu? Kādi riski tiesā varētu rasties?
E-parakstu izmantošanas regulējums
Atbilstoši regulas 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū 3.pantam izšķir vairāku veidu e-parakstus – kvalificēto jeb drošo e-parakstu, uzlaboto e-parakstu un vienkāršo e-parakstu.
Vienkāršs e-paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti citiem elektroniskajiem datiem vai loģiski saistīti ar tiem un ko parakstītājs izmanto, lai parakstītos. Faktiski tas ir jebkura veida e-paraksts, pat elektroniski veikts apstiprinājums, piemēram, uz ierīces ekrāna uzzīmēts paraksts, atzīme interneta vietnē, piekrītot tās lietošanas noteikumiem, vai paraksts datorrakstā e-pasta vēstules beigās.
Uzlabots e-paraksts ir tāds, kas unikālā veidā saistīts ar parakstītāju un spēj to droši identificēt, tiek radīts ar paraksta radīšanas datiem, kurus ar augstu ticamības līmeni var kontrolēt tikai parakstītājs, un ir piesaistīts parakstītajiem datiem tā, lai jebkādas izmaiņas būtu viegli atklājamas.
Kvalificētais e-paraksts ir uzlabots e-paraksts, kas izveidots ar kvalificētu e-paraksta radīšanas ierīci un apliecināts ar kvalificētu e-paraksta sertifikātu. E-parakstu, kas saskaņā ar regulu 910/2014 ir uzskatāms par kvalificēto e-parakstu, Latvijas normatīvajos tiesību aktos dēvē par drošu elektronisko parakstu.
Elektronisko dokumentu likuma 3.panta 2.daļā ir noteikts, ka elektroniskais dokuments uzskatāms par pašrocīgi parakstītu, ja tam ir drošs elektroniskais paraksts. Elektronisko dokumentu uzskata par pašrocīgi parakstītu arī tad, ja tam ir elektroniskais paraksts un puses ir rakstveidā vienojušās par šāda paraksta izmantošanu. Šādā gadījumā rakstveida vienošanās ir jānoformē un jāparaksta vai nu uz papīra, vai elektroniski, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Tas nozīmē, ka uzlaboto vai vienkāršo e-parakstu puses var lietot tikai tad, ja iepriekš ir vienojušās par tā izmantošanu savstarpējai dokumentu parakstīšanai.
Paraksti iekšējās sistēmās
Ja uzņēmums ir ieviesis iekšējo elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmu, tas var atvieglot darbinieku iepazīstināšanu ar iekšējiem dokumentiem, rīkojumu nosūtīšanu; tāpat darbiniekiem ir ērtāk informēt darba devēju, piemēram, par darbnespēju, attaisnotu prombūtni vai citiem apstākļiem.
Ja darba devējs un darbinieks būs vienojušies par e-parakstu izmantošanu, iekšējā dokumentu vadības un pārvaldības sistēmā katram lietotājam ir savs konts, kas aizsargāts ar paroli, un ir iespējams fiksēt, ka konkrētais darbinieks apliecina iepazīšanos ar dokumentu, šāda veida apliecinājumi būs uzskatāmi par parakstītiem ar elektronisko parakstu no konkrēta darbinieka puses.
Tomēr nepieciešams atgādināt, ka atsevišķus dokumentus drīkst parakstīt tikai ar kvalificēto parakstu, pretējā gadījumā ir risks, ka tie netiks atzīti par spēkā esošiem. Piemēram, Darba likuma (DL) 112.1pantā paredzēts, ka uzteikumu drīkst nosūtīt tikai uz darba līgumā norādīto e-pasta adresi un tam jābūt parakstītam ar drošu elektronisko parakstu. Secināms, ka atsevišķos gadījumos elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmas sniegtās iespējas nevarēs izmantot.
Pierādīšanas noteikumi civilprocesā
Elektronisko pierādījumu jēdziens Civilprocesa likumā (CPL) nav definēts, un visi elektroniskie dokumenti tiek atzīti par rakstveida pierādījumiem. Minētais ir diezgan pamatoti, jo atbilstoši CPL regulējumam rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u. c.).
Tiesu praksē skaidrots, ka civilprocesā lietas dalībniekiem ir atļauts izmantot visus likumā paredzētos un likumīgi iegūtos pierādīšanas līdzekļus savu prasījumu un iebildumu pierādīšanai. Tāpēc, piemēram, tīmekļvietnes izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam, un tāpēc ir pieļaujami pierādījumi.
Kā iepriekš uzsvērts, tiesību normās var būt īpašas prasības dokumentu formai, piemēram, DL 112.1panta prasības. Tāpēc tiesu praksē ir arī skaidrots, ka var pastāvēt ierobežojumi pierādījumu pieļaujamībai vai arī noteikta kārtība un forma, piemēram, dibinot, grozot vai izbeidzot normatīvajos aktos paredzētās tiesiskās attiecības.
Tomēr uz daudziem citiem darba tiesisko attiecību dokumentiem nav attiecināmas tik stingras prasības. Daudziem dokumentiem ir drīzāk informatīvs, nevis saistību nodibinošs raksturs, piemēram, darba devēja pienākums informēt darbinieku par komandējuma apstākļiem vai grozījumiem iekšējās kārtības noteikumos. Tāpēc sistēmā būtiski ir nodrošināt, ka nepieciešamības gadījumā var pierādīt t informēšanas faktu.
Tātad, ja pušu starpā pastāv vienošanās par elektronisko parakstu izmantošanu, iekšējās elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmās sagatavotie dokumenti un veiktie apstiprinājumi ir uzskatāmi par pieļaujamiem pierādījumiem un var tikt izmantoti civilprocesā. Protams, te var rasties jautājums, kādā veidā ir iespējams iegūt no sistēmas informāciju un apstiprinājumus par konkrētā darbinieka veiktajām darbībām, parakstītajiem dokumentiem, tomēr tas ir tehniskas dabas jautājums, par kuru ir jāpadomā, ieviešot šāda veida sistēmas. Turklāt, ja darbiniekam būs iebildumi pret šādiem rakstveida pierādījumiem un to patiesīgumu, darbinieks atbilstoši CPL 178.panta 1.daļai var iesniegt savus pierādījumus, piemēram, ka dokumentu noformēšanas un paziņošanas kārtība uzņēmumā atšķiras no tās, kādu norādījis darba devējs. Tiesa attiecīgi vērtēs abu pušu iesniegtos pierādījumus un paskaidrojumus par lietas faktiskajiem apstākļiem.
Fiduciārie darījumi Latvijas civiltiesībās arvien biežāk sastopami gan komercstrīdos, gan privātpersonu savstarpējās attiecībās. Senāta judikatūra pēdējo gadu laikā būtiski attīstījusi fiduciāro attiecību jēdzienu, apstiprinot to kā tiesiski pieļaujamu darījumu un nosakot šī jēdziena tvērumu. Aplūkosim trīs jaunākos Senāta nolēmumus, izceļot galvenās tiesas atziņas par fiduciārā darījuma saturu, formu un no tā izrietošās tiesības.
Fiduciārais darījums ir civiltiesisks darījums, ar kuru fiduciārs (nomināls īpašnieks) iegūst īpašumu vai tiesības savā vārdā, bet fiduciantam (īstajam īpašniekam) par labu un uz viņa rēķina. Civillikums (CL) fiduciāros darījumus tieši neregulē, tomēr to piemērošana izriet no likuma vispārējiem principiem – pušu gribas saistošā spēka (CL 1587.pants), līgumu formas brīvības principa (CL 1473.pants), pienākuma iegūto mantu atdot fiduciantam (CL 2304.pants), fidiucianta tiesībām paturēt lietas dabiskos un civilos augļus (CL 855. un 955.panti).
Prasītāja uz mutiskas vienošanās pamata uzdeva atbildētājai iegādāties četrus īpašumus – zemesgabalus – uz sava vārda, bet prasītājas interesēs, izmantojot prasītājas līdzekļus. Šāds risinājums tika izvēlēts, jo prasītāja kā Krievijas pilsone nevarēja bez pašvaldības piekrišanas iegūt īpašumā zemi Latvijā. Atbildētāja pēc iegādes sāka rīkoties ar īpašumu kā ar savu. Prasība tika celta par darījumu atzīšanu par simulatīviem un spēkā neesošiem un īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamajiem īpašumiem.
Apelācijas tiesa pareizi atzina, ka patiesā pircēja bija prasītāja, bet īpašums nostiprināts uz atbildētājas kā “klusās vietnieces” vārda . Turklāt tika atzīts, ka atbildētāja formāli ieguva īpašumtiesības savā vārdā, bet ar saistību rīkoties prasītājas labā. Neskatoties uz to, ka apelācijas tiesa nav nošķīrusi simulatīvu darījumu no fiduciāra darījuma, kasācijas tiesvedība netika ierosināta, jo tas neietekmēja lietas izspriešanu.
Senāta atziņas
Fiduciārais darījums nedrīkst tikt jaukts ar fiktīviem vai simulatīviem darījumiem. Galvenā atšķirība starp simulatīviem un fiduciāriem darījumiem ir līdzēju griba un īstais nodoms: simulatīvā darījumā īstā pušu griba un nodoms nav izteikts un netiek arī kā citādi izpausts, savukārt fiduciārā darījumā ir skaidri izteikta līdzēju griba.
Attiecībā pret trešajām personām fiduciārs kļūst pilntiesīgs īpašnieks, tomēr no saimnieciskā viedokļa lietas joprojām piekrīt fiduciantam, kura interesēs fiduciāram jādarbojas. Tā kā fiduciārs darbojas savā vārdā, bet fiducianta labā, fiduciārās attiecības ir radniecīgas klusajai vietniecībai. Fiduciārajā norunā dominē pilnvarojuma līguma elementi, bet attiecības ar trešajām personām nosakāmas pēc noteikumiem par kluso vietniecību.
Prasītāja un atbildētājs kopdzīves laikā ir iegādājušies strīdus nekustamo īpašumu. Pēc kopdzīves pārtraukšanas puses vienojās, ka strīdus nekustamais īpašums paliek atbildētājam. Tā kā likums nepieļāva iespēju atbildētājam kā ārvalsts pilsonim zemesgrāmatā nostiprināt uz sava vārda īpašuma tiesību uz lauksaimniecības zemi, par zemes īpašnieci palika prasītāja, un starp pusēm tika noslēgts nomas līgums uz 99 gadiem, paredzot atbildētājam tiesības prasīt nekustamā īpašuma atsavināšanu (bez pirkuma maksas), tiklīdz likums atļaus iespēju Eiropas Savienības pilsonim nostiprināt īpašuma tiesības uz lauksaimniecības zemi. Pēc tam atbildētājs noslēdza apakšnomas līgumu un iekasēja apakšnomas maksu sev, pret ko iebilda prasītāja.
Senāts atzina, ka pirmšķietami starp pusēm bija noslēgts fiduciārs darījums un ka zemes patiesais jeb faktiskais īpašnieks bija atbildētājs, nevis prasītāja, uz kuras vārda tas ierakstīts zemesgrāmatā un kura uzstājas kā atbildēja klusā vietniece. Attiecīgi tiesa atzina, ka pirmšķietami atbildētājs kā nekustamā īpašuma faktiskais īpašnieks bija tiesīgs atbilstoši apakšnomas līgumam saņemt no apakšnomnieka nomas maksu.
Senāta atziņas
Fiduciārajam darījumam nav nepieciešama obligāta rakstiska forma; tas var tikt pierādīts ar netiešiem pierādījumiem – līdzekļu plūsmu, pušu saraksti, pušu rīcību.
Fiduciārais darījums nodibina tā saukto ”fiduciāro īpašumu”, kuram raksturīga ”juridiskā īpašuma” nošķirtība no ”saimnieciskā īpašuma”. Attiecībā pret trešajām personām fiduciārs uzstājas kā nekustamā īpašuma pilntiesīgs īpašnieks, taču viņa piešķirto tiesisko varu ierobežo iekšēja vienošanās (fiduciāra noruna) starp viņu un fiduciantu. Fiduciārā īpašuma gadījumā lieta, kas uzticēta fiduciāram, no saimnieciskā viedokļa jeb faktiski pieder fiduciantam, kura interesēs un uz kura rēķina darbojas fiduciārs, un vienīgi attiecībā pret trešajām personām fiduciārs uzstājas kā minētās lietas pilntiesīgs īpašnieks.
Fiduciants kā nekustamā īpašuma patiesais īpašnieks ir tiesīgs iegūt un paturēt šī nekustamā īpašuma dabiskos un civilos augļus (CL 855. un 955.pants), tostarp nomas maksu. Lietā nebūtu juridiski pamatoti uzskatīt, ka minētās naudas summas apmērā fiduciants ir netaisni iedzīvojies uz fiduciāra rēķina.
Prasītāji cēla prasību pret vairākiem atbildētājiem par akciju turēšanu un rīcību ar tām. Prasība bija pamatota ar apgalvojumu, ka starp pusēm pastāvējis fiduciārs darījums par akciju turēšanu un pārvaldīšanu prasītāju interesēs. Pusēm esot bijusi mutiska vienošanās, ka noteiktas akciju sabiedrības (AS) “Latvijas kuģniecība” akcijas tiks turētas uz atbildētāju vai ar viņiem saistītu ārvalstu sabiedrību vārda, bet prasītāju interesēs. Akcijas tika nostiprinātas uz ārzonu uzņēmumu vārda, kuros atbildētāji bija norādīti kā akcionāri vai nominētie turētāji. Vēlāk akcijas tika atsavinātas, un atbildētāji paturēja pārdošanas ienākumus, nesniedzot prasītājiem nekādu daļu. Prasītāji lūguši piedzīt solidāri no atbildētājiem zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz apstākli, ka atbildētāju prettiesiskas rīcības un līgumiskas saistības pārkāpuma rezultātā prasītājiem ir nodarīti zaudējumi.
Apelācijas tiesa atzina, ka lietā nav gūti pierādījumi, ka prasītājiem jebkad būtu piederējušas AS “Latvijas kuģniecība” akcijas vai ka kāda cita persona tās būtu iegādājusies prasītāju uzdevumā. Tāpat netika pieradīts, ka ir noslēgta vienošanās par AS “Latvijas kuģniecība” akciju pārvaldīšanu. Kasācijas tiesa apelācijas tiesas spriedumu atcēla.
Senāta atziņas
Ne visas fiduciārās attiecības tiek nodibinātas, pārnesot īpašumu tieši no fiducianta uz fiduciāru. Viens no fiduciāro darījumu paveidiem ir tā saucamais “salmu vīra” darījums, kur uzticības persona ( “salmu vīrs”) savā vārdā, bet uzticētāja interesēs un uz viņa rēķina iegūst īpašumu tāpēc, ka pats uzticētājs negrib vai nevar atklāti savā vārdā iegūt šo tiesību. Fiduciāru attiecību “salmu vīra” darījuma izpratnē nodibināšanai nav nepieciešama īpašuma vai prasījuma tiesības pārnese no fiducianta fiduciāram. Proti, fiduciārs īpašuma vai prasījuma tiesības var būt ieguvis arī citādā veidā, taču ir apņēmies tās īstenot fiducianta labā.
Par fiduciāra darījuma priekšmetu var būt visi atļauti darījumi. No tā izriet katra līdzēja prasījuma tiesība par pienākuma izpildīšanu, kuru otrais līdzējs ar fiduciāru darījumu ir uzņēmies, vai zaudējumu atlīdzības piedziņu tā neizpildīšanas gadījumā. Turklāt fiduciāram tāpat kā pilnvarniekam (CL 2304.pants) nav tiesību fiduciantam iegūto mantu paturēt sev par labu.
Fiduciārus darījumus atbilstoši līgumu formas brīvības principam ir iespējams noslēgt jebkādā formā, arī mutvārdos. Pienākums pierādīt darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu ir tai pusei, kura to apgalvo. Tiesiskā darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu var pierādīt ar visiem Civilprocesa likumā paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem.
Atbilstoši Civillikuma 2124.pantam, tiklīdz abas puses ir vienojušās par nomas vai īres līguma būtiskām sastāvdaļām, tas ir, par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par noslēgtu. Nekustamā īpašuma nomas vai īres gadījumā līguma pusēm ir iespēja nomas vai īres tiesību arī ierakstīt attiecīgā nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā. Kādēļ līguma pusēm izvēlēties reģistrēt noslēgto nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā?
Nomnieka vai īrnieka ieguvumi
Pusēm noslēdzot nomas vai īres līgumu, tās iegūst savstarpējas saistību tiesības, tas ir, tiesības prasīt līguma izpildi no otras līguma puses – nomniekam vai īrniekam no iznomātāja vai izīrētāja, un iznomātājam vai izīrētājam no nomnieka vai īrnieka.
Savukārt, atbilstoši Civillikuma (CL) 2126.pantam, ierakstot nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību. Tas nozīmē, ka iegūtā saistību tiesība – nomas vai īres tiesība – ar tās ierakstīšanu zemesgrāmatā būs saistoša ne tikai pašiem līguma slēdzējiem, bet jebkurai trešajai personai, kurai nākotnē radīsies kādas tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu, tajā skaitā arī jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam, ja nekustamais īpašums nākotnē tiks atsavināts.
Minēto precizē CL 2174.pants, kas paredz – ja iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, nekustamā īpašuma jaunajam īpašniekam nomas vai īres līgums jāievēro tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi ar nomas vai īres līguma reģistrēšanu zemesgrāmatā nomnieks vai īrnieks sevi nodrošina, ka nomas vai īres līgums netiek izbeigts gadījumā, ja īpašums ir atsavināts trešajai personai, kas nav sākotnējais iznomātājs vai izīrētājs. Tas attiecas arī uz īpašnieka maiņu nekustamā īpašuma izsoles rezultātā.
Savukārt, ja nomas vai īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, tad atbilstoši CL 2174.pantam tas nav saistošs jaunajam objekta īpašniekam. Turpmākā nomas vai īres līguma spēkā esamība atkarīga gan no līguma veida (noma vai īre), gan jaunā īpašnieka intereses saglabāt līgumu spēkā.
Nomas līguma gadījumā nekustamā īpašuma īpašnieka maiņa pati par sevi nav pamats nomas līguma automātiskai izbeigšanai. Līdz ar to, pat ja nomas līgums nav reģistrēts zemesgrāmatā, jaunais īpašnieks, ja vēlas, to var turpināt. Tomēr, ja jaunais īpašnieks to nevēlas, nomniekam ir risks, ka īpašnieks uzteiks nomas līgumu, jo likums to pieļauj.
Savukārt, īres līguma gadījumā Dzīvojamo telpu īres likuma 28.pants paredz, ka objekta atsavināšanas gadījumā, ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, īres līgums izbeidzas līdz ar ieguvēja īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Šeit gan jāievēro minētā likuma Pārejas noteikumu 2.punkts attiecībā uz nereģistrētiem īres līgumiem, kas noslēgti pirms 2021.gada 1.maija – šādi līgumi ir saistoši jaunajam īpašniekam līdz līguma termiņa beigām, tomēr ne ilgāk kā līdz 2026.gada 31.decembrim. Protams, jaunais īpašnieks var izvēlēties labprātīgi turpināt īres attiecības ar līdzšinējo īrnieku, bet tādā gadījumā ir noslēdzams jauns īres līgums.
Iznomātāja vai izīrētāja ieguvumi
No minētā varētu šķist, ka vienīgais ieguvējs no nomas vai īres līguma reģistrēšanas ir nomnieks vai īrnieks, un iznomātājs vai izīrētājs, piekrītot reģistrācijai, tikai apgrūtina savu nekustamo īpašumu. Tomēr zināmā mērā ieguvējs var būt arī iznomātājs vai izīrētājs.
Ja jaunais īpašnieks uzsaka iepriekšējā īpašnieka noslēgtu nomas vai īres līgumu, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, atbilstoši CL 2174.pantam nomnieks vai īrnieks ir tiesīgs prasīt no iepriekšējā īpašnieka visus zaudējumus, kas tam nodarīti saistībā ar nomas vai īres līguma pirmstermiņa izbeigšanu. Savukārt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, šāds risks iznomātājam vai izīrētājam nepastāv (tas, saprotams, neizslēdz tiesības jaunajam īpašniekam prasīt līguma izbeigšanu uz cita līgumā vai likumā noteikta pamata, ja tāds pastāv vai rodas nākotnē).
Turklāt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, iznomātājam vai izīrētājam ir pieejams arī saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas process saskaņā ar Civilprocesa likuma 50.nodaļu. Tas var būt noderīgs gadījumos, kad terminēts nomas vai īres līgums paredz nomnieka vai īrnieka pienākumu termiņa notecējuma dēļ vai nesamaksātas nomas vai īres maksas dēļ atbrīvot nomāto vai īrēto īpašumu, kā arī pienākumu samaksāt nomas vai īres maksu, bet nomnieks vai īrnieks to nedara. Tad iznomātājs vai izīrētājs var vērsties tiesā ar pieteikumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, kas septiņu dienu laikā tiek izskatīts tiesas procesā bez iesaistīto pušu dalības. Šādam tiesas lēmumam ir izpildu dokumenta spēks, un to uzreiz var iesniegt izpildīšanai zvērinātam tiesu izpildītājam.
Norma un pamattiesības
Nomas vai īres līguma reģistrācijas zemesgrāmatā nozīmīgumu apliecina arī Senāta 2025.gada 29.aprīļa lēmums lietā SKC-50/2025. No lietas apstākļiem izriet, ka garāžu ēkas (kā patstāvīga nekustamā īpašuma) zemesgrāmatas nodalījumā bija nostiprinātas 19 garāžu nomas tiesības, pamatojoties uz nomas līgumiem, kas bija noslēgti starp iepriekšējo ēkas īpašnieku – garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību – un 19 fiziskām personām kā nomniekiem.
2020.gadā kooperatīvo sabiedrību atbilstoši Kooperatīvo sabiedrību likumam izslēdza no Uzņēmumu reģistra bez likvidācijas (sakarā ar likvidatora neiecelšanu) un tās mantu pielīdzināja bezmantinieku mantai. Atbilstoši CL 416.pantam šāda manta piekrīt valstij, un 2023.gadā īpašumtiesības uz to zemesgrāmatā tika nostiprinātas Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā.
CL 416.panta 7.daļā noteikts, ka ierakstot zemesgrāmatā īpašuma tiesības valstij uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieka mantu, vienlaikus tiek dzēstas uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes. Pamatojoties uz šo normu, jaunais īpašnieks lūdza tiesu (zemesgrāmatu) dzēst uz nekustamo īpašumu nostiprinātos apgrūtinājumus – visas 19 reģistrētās nomas tiesības, tomēr minētais nostiprinājuma lūgums tika atstāts bez ievērības. Zemgales apgabaltiesa rajona tiesas lēmumu atstāja negrozītu, tādēļ lieta pēc ministrijas blakus sūdzības nonāca Senātā.
Senāts, izskatot jautājumu kasācijas kārtībā, secināja, ka spēkā esošā CL 416.panta 7.daļa nepārprotami paredz, ka valstij iegūstot īpašuma tiesības uz bezmantinieku mantu, no nekustamā īpašuma nodalījuma ir dzēšami visi reģistrētie apgrūtinājumi, tajā skaitā nomas tiesības. Tomēr Senāta ieskatā šāda likuma norma ir pretrunā ar civiltiesību sistēmā ietverto principu, ka zemesgrāmatā nostiprinātajām tiesībām ir absolūts spēks, proti, šīs tiesības ir spēkā pret visām personām, tajā skaitā pret jaunajiem īpašniekiem neatkarīgi no veida, kādā nekustamais īpašums ir iegūts. Vēl jo svarīgāk, CL 416.panta 7.daļa ir pretrunā arī ar augstāka juridiskā spēka normām, proti, Satversmes 91.pantu, kas paredz visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, un Satversmes 105.pantu, kas paredz visu cilvēku tiesību uz īpašumu. Senāta ieskatā jēdziens “īpašums” ietver arī līguma tiesības ar ekonomisku vērtību, kas ir arī nomas tiesības, īpaši, ja tās ir reģistrētas zemesgrāmatā.
Tādēļ zemesgrāmatā reģistrēto nomas tiesību dzēšana, nostiprinot valsts īpašuma tiesības uz bezmantinieka mantu, Senāta ieskatā ir uzskatāma par personu (šajā gadījumā – nomnieku) pamattiesību ierobežojumu, kas noteikts ar minēto likuma normu un kuram nav saskatāms leģitīms mērķis.
Līdz ar to Senāts secināja, ka lietā piemērojamā norma – CL 416.panta 7.daļa – nesamērīgi ierobežo personu tiesības, kuras aizsargā Satversme, un tādēļ nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par minētās normas atzīšanu par neatbilstošu Satversmes 91. un 105.pantam.
No mājas, dzīvokļa vai cita īpašuma pārdošanas sludinājuma uzreiz netop skaidrs, kas to piedāvā. Reizēm gadās, ka izcilu vai cenas ziņā pievilcīgu “pērli” pārdod ārvalstnieks.
Ceļš līdz darījuma noslēgšanai, it īpaši, ja pārdevējs ir Krievijas vai Baltkrievijas pilsonis, nebūs rozēm kaisīts, drīzāk – pretēji.
Tiem, kas vēlas iegādāties nekustamo īpašumu no nerezidentiem – gan fiziskām, gan juridiskām personām, kuras nav iekļautas starptautiskajos sankciju sarakstos –, šai nodokļu piemērošanas kārtībai ir jāpievērš īpaša uzmanība, viņa uzsver, atgādinot vispārīgu principu. Proti, ienākums, kas tiek gūts no nekustamā īpašuma pārdošanas Latvijā, tiek aplikts ar nodokli Latvijā – neatkarīgi no tā, kurā valstī īpašuma pārdevējs dzīvo (ja tā ir fiziska persona) vai ir reģistrēts (ja tā ir juridiska persona).
Situācija: pārdevējs ir juridiska persona (nerezidents)
Ja īpašuma pircējs ir Latvijas juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tam ir pienākums darījuma brīdī ieturēt 3 % uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) no kopējās pirkuma summas un šo summu iemaksāt valsts budžetā. Turklāt pircējam ir pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) pārskatu par UIN aprēķinu nerezidentam par šo darījumu 30 dienu laikā no pārdošanas brīža.
Savukārt, ja īpašumu pērk fiziska persona – Latvijas rezidents, kas nav pašnodarbināta persona, nerezidentam jeb pārdevējam pašam būs pienākums iesniegt pārskatu un samaksāt nodokli Latvijas budžetā.
Situācija: pārdevējs ir fiziska persona (nerezidents)
Ja nekustamo īpašumu mūsu valstī pārdod fiziska persona, kas nav Latvijas nodokļu rezidents, nodokļu piemērošanas kārtība atšķiras atkarībā no tā, vai pircējs ir juridiska vai fiziska persona.
Ja pircējs ir juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tieši viņam ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Šādā gadījumā tie ir 3 %. Summu pircējs iemaksā valsts budžetā. Viņam papildus ir jāiesniedz paziņojums “Par fiziskas personas izmaksātām summām” VID par šo darījumu.
Savukārt, ja īpašumu iegādājas fiziska persona – Latvijas rezidents, kas nav pašnodarbināta persona, par nodokļa maksāšanu ir atbildīgs pārdevējs, nerezidents. Šajā gadījumā viņam ir jāiesniedz deklarācija un jāaprēķina nodoklis 25,5 % apmērā no kapitāla pieauguma. Kapitāla pieauguma ienākumu aprēķina kā starpību starp atsavināšanas cenu un īpašuma iegādes izmaksām, no kuras atņem arī visus ar īpašumu saistītos ieguldījumus, kas veikti tā turēšanas laikā.
Tādēļ, ja pircējs ir Latvijas rezidents – juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tam vienmēr ir pienākums ieturēt nodokli darījuma brīdī un to samaksāt valsts budžetā. Savukārt, ja pircējs ir fiziska persona, par nodokļu maksāšanu ir atbildīgs pārdevējs.
Ja nekustamā īpašuma pārdevējs ir uzņēmums, kas ir reģistrēts Baltkrievijā, vai fiziska persona, kas ir Baltkrievijas nodokļu rezidents, iepriekš aprakstītās situācijas ir piemērojamas arī šajā gadījumā.
Darījumi ar Krievijas rezidentiem
Sākot ar 2023. gada 1. jūliju, Krievijas Federācija ir oficiāli iekļauta zemu nodokļu vai beznodokļu valstu un teritoriju sarakstā. Tas nozīmē, ka jebkādi maksājumi Krievijā reģistrētiem uzņēmumiem vai fiziskām personām, Krievijas nodokļu rezidentiem, no Latvijas puses tiek uzskatīti par darījumiem ar personām, kas atrodas ofšoru jurisdikcijās. Turklāt šādi darījumi automātiski tiek uzskatīti par darījumiem ar saistītajām personām, kas nozīmē papildu pienākumus.
Arī šajā gadījumā ir nianses – atkarībā no tā, vai īpašumu pārdod juridiska vai fiziska persona.
Situācija: pārdevējs ir juridiska persona no Krievijas
Latvijas juridiskai personai, pašnodarbinātai vai fiziskai personai, iegādājoties īpašumu no juridiskas personas, kas ir reģistrēta Krievijas Federācijā, ir pienākums piemērot 20 % UIN likmi. Tā ir paaugstināta nodokļa likme pret parasto praksi.
Lai piemērotu UIN 3 % likmi, pircējam, kas veiks maksājumu uz Krieviju, ir tiesības pierādīt, ka konkrētais darījums nav veikts ar mērķi samazināt apliekamo ienākumu Latvijā un nav pretrunā ar godīgas nodokļu prakses principiem. Šādos gadījumos ir iespējams iesniegt speciālu pieprasījumu VID, lūdzot atļauju nepiemērot paaugstināto UIN likmi 20 %.
Pieprasījums jāiesniedz VID, un papildus tam darījumam jābūt atspoguļotam arī uzņēmuma transfertcenu dokumentācijā, kas pierāda, ka tas veikts atbilstoši tirgus vērtībai.
Situācija: pārdevējs ir fiziska persona – Krievijas nodokļu rezidents
Ja darījums notiek starp Latvijas rezidentu – juridisku personu, pašnodarbinātu personu vai fizisku personu – un Krievijas nodokļu rezidentu, fizisku personu, pircējām ir jāietur IIN 25,5% apmērā. Šī prasība attiecas uz visiem maksājumu veidiem, tostarp pārskaitījumiem uz kontiem Krievijā, maksājumiem Krievijas pārstāvjiem, savstarpējo norēķinu ieskaitēm, pārskaitījumiem uz trešo personu kontiem, ja tie ir saistīti ar Krievijas pusēm.
VID ir tiesības atļaut neieturēt IIN 25,5 % apmērā, ja maksājuma veicējs pamatoti pierāda, ka maksājumi nav veikti ar nolūku samazināt apliekamo ienākumu Latvijā vai izvairīties no nodokļu nomaksas. Ja vēlāk VID nodokļu kontroles procesā konstatē, ka darījuma apstākļi bijuši maldinoši vai slēpti, piešķirtā atļauja var tikt anulēta un IIN jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku kā nokavētais nodokļa maksājums.
Situācija: pārdevējam ir “divas pases”
Šie nosacījumi attiecas gan uz uzņēmumiem, kas ir reģistrēti Krievijā, gan uz fiziskām personām, kurām darījuma brīdī ir Krievijas nodokļu rezidence. Vērts norādīt, ka ar juridiskām personām situācija ir vienkāršāka – ja uzņēmums reģistrēts Krievijā, tas automātiski tiek uzskatīts par Krievijas rezidentu.
Savukārt ar fiziskām personām situācija ir sarežģītāka, jo viss atkarīgs no tā, vai persona konkrētajā brīdī ir Krievijas nodokļu rezidents. Tādēļ darījumos ar fiziskām personām no Krievijas vienmēr nepieciešams pārbaudīt viņu nodokļu rezidences statusu dokumentāli, lai noteiktu, vai viņiem piemērojami īpašie noteikumi attiecībā uz nodokļu ieturēšanu.
Ir vērts atcerēties, ka darījumi ar Krievijas rezidentiem uzliek atbildību Latvijas rezidentiem – gan juridiskām, gan fiziskām personām – ieturēt nodokli un iemaksāt to valsts budžetā.
Piemērām, ja SIA “Māja” pirks nekustamo īpašumu no fiziskas personas, Krievijas nodokļu rezidenta, SIA “Māja” būs pienākums ieturēt IIN 25,5 % apmērā no darījuma summas maksājuma brīdī, iesniegt paziņojumu par fiziskajai personai izmaksātajām summām VID un samaksāt IIN valsts budžetā.
Ja darījums noticis pēc tirgus vērtības un pircējs var to pamatot, piemēram, ar nekustamā īpašuma vērtējumu, SIA “Māja” ir tiesības pirms maksājuma veikšanas iesniegt VID pieprasījumu, lūdzot atļauju piemērot 3 % IIN likmi, nevis automātiski piemērot 25,5 % IIN.
Praksē nereti rodas jautājums, kā pareizi noformēt sadarbību ar fizisku personu, kas palīdz sagatavot granta projektu iesniegšanai pašvaldībā vai valsts iestādē. Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad ar personu nav noslēgts uzņēmuma vai darba līgums, un persona nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, bet tiek piesaistīta vienreizējam uzdevumam – projekta pieteikuma izstrādei. Vai šādu darbu var atzīt par autortiesību objektu, un par tā izpildi ar autoru slēgt autoratlīdzības līgumu?
Tā kā lasītāja uzdotajā jautājumā nav norādītas situācijas konkrētas detaļas un fakti, šajā rakstā sniegta vispārīga juridiska analīze, balstoties uz Autortiesību likumu (AL).
Autortiesības
Saskaņā ar AL 1.pantu par autoru tiek uzskatīta fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā ir radīts konkrēts darbs. Savukārt pats darbs ir šīs personas radošās izpausmes rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā formas, izpausmes veida vai pat vērtības.
Šo vispārīgo definīciju papildina AL 4.pants, kurā uzskaitīti aizsargājamo darbu veidi. Literārie darbi ietver grāmatas, brošūras, ziņojumus, aicinājumus, lekcijas un citus līdzīga veida darbus.
Jāuzsver, ka ne visus rakstiskus darbus var atzīt par autortiesību objektiem. Saskaņā ar likuma 6.pantu autortiesības neaizsargā, piemēram, idejas, metodes, procesus, matemātiskās koncepcijas vai administratīvus dokumentus. Tādēļ, lai par izpildīto darbu varētu slēgt autoratlīdzības līgumu, nepieciešams, lai tas ir radošs, oriģināls un individuāli izstrādāts. Ja granta projekts tiek sagatavots saskaņā ar standartizētu formu vai šablonu, nepievienojot būtisku autora radošo ieguldījumu, tas nav uzskatāms par autordarbu AL izpratnē.
Līdz ar to, lemjot par iespēju slēgt autoratlīdzības līgumu, ir būtiski izvērtēt, vai konkrētais granta projekts ietver radošu darbu, piemēram, oriģinālu problēmas definīciju, projekta koncepcijas izstrādi, individuāli radītu mērķu un uzdevumu formulējumu vai saturiski un stilistiski izteiksmīgu projekta aprakstu. Tikai tad, ja šāds radošs ieguldījums ir identificējams un pietiekami nošķirams no standarta datu ievades vai kopēšanas, darbs kvalificējas kā autortiesību objekts, un autoratlīdzības līguma slēgšana kļūst tiesiski pamatota.
Līgums un nodokļi
AL 13.pants nosaka – ja noslēgts autora līgums par pasūtītu darbu, autoram jāizpilda viņam pasūtītais darbs saskaņā ar līguma noteikumiem un jānodod tas pasūtītājam izmantošanai līgumā noteiktajā termiņā un norādītajā kārtībā. Tāpat, autora pienākums ir personiski izpildīt viņam pasūtīto darbu, ja vien autora līgums neparedz citādi.
Autoratlīdzības līgumu ir tiesības slēgt ar fizisku personu, kura var būt un var nebūt reģistrēta saimnieciskā darbība.
Tātad, ja autoratlīdzības saņēmējs nav reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, autoratlīdzības izmaksātājam (ja tā nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija) no autoratlīdzības ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli 25% apmērā. Šajā gadījumā autoratlīdzības saņēmējam nav tiesības piemērot nosacītos izdevumus.
Ja autoratlīdzības saņēmējs ir reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, tas pats atskaita izdevumus, aprēķina nodokļus un veic nodokļu maksājumus valsts budžetā.
Tādējādi par granta projekta rakstīšanu ir iespējams slēgt autoratlīdzības līgumu ar fizisku personu, kura ir vai nav reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, ja granta projekta rakstīšana atbilst autordarba kritērijiem – tas ir radošs, individuāli izstrādāts, un neietver tikai standarta formas aizpildīšanu. Slēdzot autoratlīdzības līgumu, jāņem vērā gan autortiesību normu saturs, gan ar nodokļiem saistītās piemērošanas īpatnības.
Augstākās tiesas Senāts uzsver, ka darba devējam, saņemot pilnvarotas valsts institūcijas lēmumu par noteiktas nodarbošanās aizliegumu, nav tiesību nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības, bet ir pienākums darbinieku atstādināt no darba. Darba līgumu var izbeigt tikai tad, ja ir tiesisks pamats, piemēram, notiesājošs spriedums vai likumā noteikts nodarbināšanas aizliegums.
Senāta 2025.gada 8.maija rīcības sēdes lēmumā lietā SKC-421/2025 par darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija, risināts būtisks jautājums par Darba likuma (DL) 58.panta 2.daļas un 115.panta 5.daļas[1] atšķirībām.
Lietas būtība
Lietas pamatā ir situācija ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesoru, pret kuru uz iesniegumu pamata par it kā veiktām nepiedienīgām darbībām pret studentēm tika ierosināts kriminālprocess un ar procesa virzītāja lēmumu tika piemērots drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums, ar ko profesoram aizliedza pildīt JVLMA Mūzikas katedras vadītāja, docētāja un pasniedzēja, Senās mūzikas centra vadītāja pienākumus. Balstoties uz šo lēmumu, JVLMA uzteica darba līgumu saskaņā ar DL 115.panta54.daļu, kas paredz, ka darba devējs nekavējoties izbeidz darba tiesiskās attiecības, ja darbinieka nodarbināšana atbilstoši likumam ir aizliegta. Profesors uzteikumu apstrīdēja tiesā.
Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā un atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru profesors atjaunots darbā, taču noraidīta viņa prasība par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu.
Darba līguma uzteikums nebija pamatots
Senāta lēmumā ir skaidrots, ka lietā nodibinātie apstākļi atbilst DL 58.panta 2.daļas tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm, kas paredz darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija. Drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums – ir viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem, kura mērķis ir līdz brīdim, kamēr panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, nodrošināt pagaidu risinājumu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu, vai izvairīsies no šā procesa vai tiesas.
Attiecīgi darba devējs, saņemot procesa virzītāja lēmumu, ar kuru noteikts nodarbošanās aizliegums, ir rīkojies neatbilstoši tiesību normu prasībām. Darba devējam vajadzēja atstādināt darbinieku, nevis izbeigt darba tiesiskās attiecības. Gadījumā, ja konkrētajā kriminālprocesā tiks pieņemts notiesājošs spriedums, pedagogs atbilstoši Izglītības likuma 50.panta 1.daļas 1.punktam vairs nevarēs pildīt savus pienākumus. Šādā gadījumā darba devējam būs jāizbeidz darba līgums, pamatojoties uz DL 115.panta 5.daļu.
Jāņem vērā, ka darba devējam saskaņā ar DL 58.panta 3.daļu ir tiesības darbinieku atstādināt no darba, ja ir radusies situācija, kad darbinieka nodarbināšana nav iespējama, jo darbinieks, veicot darbu vai arī atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Attiecīgi strīda gadījumā darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atstādināšana bija pamatota un samērīga konkrētajā situācijā. Savukārt izskatāmajā lietā darba devēja pienākums atstādināt pedagogu izrietēja no procesa virzītāja lēmuma. Šāda veida atstādināšanai nav arī paredzēts trīs mēnešu ierobežojums. Tas nozīmē, ka pedagogam ir jābūt atstādinātam no savu pienākumu pildīšanas visu kriminālprocesa laiku, ja vien procesa virzītājs neatceļ attiecīgo lēmumu.
Jāuzsver, ka atstādināšanas laikā darba samaksa darbiniekam netiek maksāta. Tāpēc apelācijas instances tiesa, lai arī atzina uzteikumu par nepamatotu un atjaunoja pedagogu darbā, tomēr noraidīja prasību par vidējās izpeļņas piedziņu, jo visu laiku kopš procesa virzītāja attiecīgā lēmuma pieņemšanas pedagogam bija jābūt atstādinātam no darba un nebija tiesības uz darba samaksas saņemšanu. Savukārt, ja vēlāk procesa virzītāja lēmums tiktu atzīts par nepamatotu, darbiniekam nebūtu pamata pieprasīt vidējās izpeļņas samaksu no darba devēja, bet būtu Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu noteiktajā kārtībā jāvēršas ar attiecīgu pieteikumu par zaudējumu nodarīšanu.
[1] Augstāk tiesas Senāta rīcības sēdes lēmumā ir pārrakstīšanās kļūda atsaucoties uz Darba likuma 115. panta 4. nevis 5. daļu.
Ar kādiem juridiskiem riskiem jārēķinās, izmantojot sejas atpazīšanas rīkus vai iesaistoties biometrisko datu apkopošanā? Uzņēmuma “Clearview AI” gadījums spilgti parāda, ka bez skaidra normatīvā ietvara jaunās tehnoloģijas rada nopietnus draudus privātumam un personas datu aizsardzībai, kā arī būtiski ietekmē iesaistīto uzņēmumu reputāciju un darbību.
“Clearview AI” ir Amerikas Savienoto Valstu (ASV) uzņēmums, kas izveidojis milzīgu sejas attēlu datubāzi, izmantojot interneta resursu masveida skrāpēšanu (scraping). Uzņēmums automātiski no sociālajiem tīkliem un citām vietnēm apkopojis miljardiem cilvēku publiski pieejamu fotogrāfiju, pārvēršot tās unikālos biometriskos identifikatoros. Uzņēmuma izveidotais rīks ļauj augšupielādēt personas fotoattēlu un to salīdzināt ar datubāzes attēliem, lai atrastu sakritības un iegūtu saistītu informāciju (piemēram, avota tīmekļa adresi jeb URL vai ziņas par personas identitāti). Kopš 2020.gada “Clearview AI” darbību asi kritizē gan Eiropas uzraudzības iestādes, gan tehnoloģiju uzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tādēļ nozīmīgs ir jautājums, vai uzņēmuma īstenotā sejas attēlu vākšana, kas nav mērķorientēta, atbilst Vispārīgās datu aizsardzības regulas (regula 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti) prasībām un kādas juridiskās un praktiskās sekas tas rada Latvijai?
“Clearview AI” darbība un datubāze
“Clearview AI” ir sejas atpazīšanas sistēma, kas balstās uz visā pasaulē savāktu attēlu datubāzi. Uzņēmums apgalvo, ka datubāzē ir vairāk nekā 30 miljardu cilvēku fotoattēlu, kas iegūti, noskrāpējot publiski pieejamus attēlus no tādām vietnēm kā “Facebook”, “YouTube”, “Twitter”, “LinkedIn” un citām. Datubāze turpina augt – 2022.gadā tiesas dokumentos minēts “Clearview AI” mērķis sasniegt 100 miljardus sejas attēlu – apmēram 14 foto katram Zemes iedzīvotājam.
Attēlu vākšana notiek bez datu subjektu ziņas vai piekrišanas, automatizēti lejupielādējot fotogrāfijas no publiskiem profiliem un tīmekļa lapām. Pēc tam “Clearview AI” algoritmi katrai sejai ģenerē unikālu biometrisko veidni (sejas nospiedumu). Tas ir līdzīgi pirkstu nospiedumu noņemšanai, tikai balstīts uz informāciju par sejas vaibstiem. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.panta 14.punkta izpratnē šie sejas veidņi kvalificējami kā biometriski dati, jo tiek izmantoti personas unikālai identificēšanai ar speciāliem tehniskiem līdzekļiem.
“Clearview AI” mērķis ir piekļuvi šim rīkam pārdot tiesībsargājošām iestādēm un citiem klientiem noziedzības apkarošanas jomā. Pakalpojums “Clearview for Law Enforcement” ļauj policijai augšupielādēt personas fotoattēlu (piemēram, no nozieguma vietas kameras vai interneta), veikt meklēšanu datubāzē un saņemt citus šīs personas attēlus un saites uz to avotiem. Tādējādi var noskaidrot personas identitāti vai izsekot tās klātbūtnei internetā.
Šāda masveida biometriskā uzraudzība tomēr rada nopietnus riskus. Dokumentēti gadījumi, kad sejas atpazīšanas kļūdas dēļ nepamatoti apcietinātas un notiesātas personas Detroitā un Ņūorleānā. Kritiķi uzsver, ka “Clearview AI” pārkāpj cilvēku tiesības uz privātumu un var radīt anonimitātes beigu efektu sabiedriskās vietās – ja ikvienu garāmgājēju var identificēt un izsekot, tad pamata brīvības ir apdraudētas. Privātuma aktīvisti “Clearview AI” darbību dēvē par “masu uzraudzību”, kas ietekmē sabiedrību kopumā. Eiropas privātuma uzraugi pat aicinājuši aizliegt automatizētu sejas atpazīšanu publiskās vietās tieši šādu būtisku risku dēļ – Eiropas Datu aizsardzības kolēģija un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs kopīgā 2021.gada atzinumā skaidri pauda nepieciešamību noteikt vispārēju aizliegumu attiecībā uz mākslīgā intelekta sistēmām, kas publiski pieejamās telpās veic cilvēku sejas vai citu biometrisku pazīmju atpazīšanu.
Regulas pārkāpumi un ES sodi
“Clearview AI” praksi ir izmeklējušas vairākas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu datu aizsardzības uzraudzības iestādes, konstatējot būtiskus Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumus. Uzņēmumam nav nekāda tiesiskā pamata šo Eiropas iedzīvotāju personas datu vākšanai un izmantošanai – nav ne piekrišanas, ne līguma, ne leģitīmas intereses, ko šādā situācijā varētu pamatoti piemērot. Tādējādi tiek pārkāpts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5.panta 1.punkta a) apakšpunkts par likumīgu un godprātīgu datu apstrādi, kā arī 6.pants par apstrādes likumības pamatiem. Turklāt sejas attēli pēc savas būtības ir biometriski dati, kas saskaņā ar Regulu definēti kā īpašu kategoriju personas dati – to apstrāde principā ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds īpašs izņēmums (piemēram, datu subjekta skaidra piekrišana vai svarīgas publiskas intereses). “Clearview AI” nevar atsaukties ne uz vienu Regulas 9.panta 2.punktā paredzēto izņēmumu, tāpēc biometrisko datu apstrāde notiek prettiesiski. Tāpat uzņēmums nav izpildījis caurskatāmības un informēšanas prasības – nav sniedzis datu subjektiem nepieciešamo informāciju par šo datu vākšanu. Vairāki Eiropas lietotāji, uzzinot par savu attēlu esamību “Clearview AI” datubāzē, mēģināja realizēt piekļuves un dzēšanas tiesības, taču uzņēmums uz pieprasījumiem nesniedza atbildes un personas datus nedzēsa. Šāda nesadarbošanās pārkāpj virkni citu Regulas pantu.
Vairākas Eiropas uzraudzības iestādes Itālijā, Francijā, Grieķijā un Nīderlandē ir piemērojušas “Clearview AI” maksimālo administratīvo sodu (katrā valstī līdz 20‑30,5 miljoniem eiro) par Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumiem, tostarp neatļautu biometrisko datu apstrādi bez tiesiska pamata, pārredzamības un informēšanas pienākumu neizpildi un ES pārstāvja neiecelšanu. Katrs lēmums ietvēra arī rīkojumus dzēst savāktos datus un aizliegt turpmāku apstrādi attiecīgajā teritorijā. Francija par šī rīkojuma nepildīšanu papildus piemēroja sodu 100 000 eiro dienā, vēlāk piemērojot 5,2 milj. eiro sodu par neizpildi. Nīderlande uzsvēra, ka “Clearview AI” darbība skaidri atbilst Regulas teritoriālajai darbības jomai, jo notiek ES datu subjektu tiešsaistes uzvedības novērošana jeb monitorēšana. Šie lēmumi akcentē, ka “Clearview AI” paļaušanās uz “leģitīmām interesēm” nav pieņemama šāda mēroga biometrisko datu apstrādei.
Īsi pēc tam, kad tika paziņots par Nīderlandes atbildīgo iestāžu uzlikto sodu, “Clearview AI” publiski noraidīja Eiropas iestāžu jurisdikciju, apgalvojot, ka uzņēmumam nav biznesa darbību ES, nekādu ES klientu un tādēļ tas neesot pakļauts Vispārīgajai datu aizsardzības regulai. Tomēr visas minētās ES iestādes ir konsekventi atzinušas pretējo – Regula attiecas arī uz “Clearview AI”.
Sociālo mediju platformu reakcija
“Clearview AI” plaši izmantoja sociālo tīklu platformās pieejamus fotoattēlus, bieži pārkāpjot šo platformu lietošanas noteikumus, kas jau 2020.gadā izraisīja asu reakciju no lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem: “Twitter”, “Google”, “YouTube”, “Facebook” (“Meta”), “LinkedIn” un “Venmo” nosūtīja brīdinājumus, pieprasot nekavējoties pārtraukt datu skrāpēšanu un dzēst visus savāktos attēlus. Uzņēmumi uzsvēra, ka “Clearview AI” rīcība pārkāpj aizliegumu izmantot platformu saturu identifikācijas nolūkiem un apdraud lietotāju privātumu, bet “Clearview AI” savu praksi publiski atzina un turpināja, neraugoties uz šiem iebildumiem.
Platformu reakcijas pamatā bija ne vien rūpes par lietotāju privātumu, bet arī juridiski apsvērumi – autortiesības un datubāzu tiesības. Lai gan personas fotogrāfijas, kas publicētas internetā, var tikt uzskatītas par publiski pieejamu informāciju, to masveida vākšana un komerciāla izmantošana var pārkāpt tiesību normas.
Pirmkārt, platformu lietotāju satura piederība (licence) paredz, ka saturu drīkst izmantot tikai atbilstoši noteikumiem – trešās puses, kā “Clearview AI”, nav tiesīgas komerciāli izmantot šos attēlus, jo tas nav paredzēts lietošanas noteikumos.
Otrkārt, “Clearview AI”, savācot miljoniem attēlu, būtībā veido savu datubāzi ar citu mitinātu saturu, iespējams, pārkāpjot datubāzu veidotāju tiesības.
Treškārt, atsevišķas fotogrāfijas var būt aizsargātas ar autortiesībām (piemēram, profesionāli uzņemti attēli vai mediju foto), un to reproducēšana “Clearview AI” sistēmā bez licences var būt autortiesību pārkāpums.
“Clearview AI” gan aizstāvējās, apgalvojot, ka viss uzņēmuma vāktais ir publiski pieejams internetā, un salīdzināja sevi ar “Google” meklētāju, kas indeksē publiskas lapas. Uzņēmums atsaucās uz vārda brīvības tiesībām ASV, apgalvojot, ka publiski ievietotu datu vākšana un indeksēšana ir likumīga. Tomēr sociālie mediji norādīja, ka atšķirība ir mērķī un apjomā – “Google” indeksē tīmekli, lai atvieglotu informācijas atrašanu, bet “Clearview AI” sistemātiski vāc personu foto ar nolūku identificēt indivīdus, kas nav salīdzināms ar parastu meklētājprogrammu. Platformas arī uzsvēra – pat “publiski” foto ir paredzēti noteiktai auditorijai (draugiem, sekotājiem) un noteiktiem nolūkiem, nevis, lai tie kļūtu par daļu no globālas sejas atpazīšanas sistēmas, kur ikviens var tikt atpazīts bez piekrišanas.
Kopumā lielo platformu stingrā nostāja padarīja “Clearview AI” darbību sarežģītāku – uzņēmumam formāli nebija tiesību turpināt datu iegūšanu no šiem avotiem. Tomēr praksē tehniski ierobežot “Clearview AI” bija grūti, jo publiskus datus internetā var arī skrāpēt, apejot oficiālās lietojumprogrammas saskarnes (application programming interface, API) vai izmantojot starpniekserverus. Līdz ar to, neskatoties uz brīdinājuma vēstulēm, nav garantijas, ka “Clearview AI” patiešām pārtrauca visas attēlu vākšanu.
Jāpiebilst, ka 2021.gadā “Facebook” (“Meta”) pēc savas iniciatīvas, atsaucoties uz privātuma riskiem, slēdza savu sejas atpazīšanas programmu, dzēšot miljardiem lietotāju sejas veidņu. Tas parāda, ka pat tehnoloģiju giganti atturas no plašas sejas atpazīšanas izmantošanas bez skaidras piekrišanas. “Clearview AI” šajā kontekstā tiek uzlūkots kā īpaši agresīvs un strīdīgs spēlētājs, kas ignorē ne tikai likumus, bet arī industrijas ētikas normas un platformu politikas.
ASV un Eiropas atšķirīgās iespējas
Kamēr platformas centās ierobežot “Clearview AI” darbību, uzņēmums arī tiesvedības līmenī sastapās ar pieaugošu spiedienu gan ASV, gan vēlāk arī Eiropā. “Clearview AI” nonāca tiesas priekšā vairākos ASV štatos. Īpaši izceļama Ilinoisa, kur uzņēmums pārkāpa stingro Biometriskās informācijas privātuma likumu (Biometric information privacy act), vācot sejas attēlus bez piekrišanas. 2022.gadā noslēgtais mierizlīgums paredzēja, ka “Clearview AI” pārtrauc komerciāli pārdot savu datubāzi privātajiem uzņēmumiem visā ASV, piecus gadus nesadarbojas ar Ilinoisas policiju, ievieš “opt-out” mehānismu jeb iespēju personām nepiekrist viņu attēlu izmantošanai, un pārtrauc datu testēšanu bez iestādes atļaujas. Līdztekus tika panākts arī bezprecedenta izlīgums, kurā prasītāji ieguva 23% “Clearview AI” kapitāldaļu (aptuveni 52 miljonu ASV dolāru vērtībā).
Uzņēmumu iesūdzēja arī Kalifornijā, Ņujorkā, Virdžīnijā un Vermontā, kur panāca, ka tas pārtrauc darbību štatā un dzēš iedzīvotāju datus. Atsevišķi štatu ģenerālprokurori izmantoja patērētāju aizsardzības likumus. Tiesvedības piespieda “Clearview AI” būtiski ierobežot darbību ASV – uzņēmuma pakalpojumi nu pieejami galvenokārt tikai tiesībsargājošām iestādēm.
Atšķirībā no ASV, Eiropas uzraudzības iestādes saskaras ar izpildes grūtībām – “Clearview AI” nav juridiskas klātbūtnes ES, un līdz 2025.gadam tas nav samaksājis nevienu sodu. Uzņēmums ignorē paziņojumus, atsaucoties uz jurisdikcijas trūkumu, un bloķē piekļuvi no ES IP adresēm, bet joprojām nespēj tehniski nošķirt ES iedzīvotāju datus. ES iestādes atzīst šo situāciju kā signālu starptautiskas sadarbības un jaunu instrumentu trūkumam.
Lai arī soda izpilde kavējas, ES lēmumi ir ietekmējuši “Clearview AI” stratēģiju – uzņēmums oficiāli pārtraucis pakalpojumu piedāvāšanu ārpus Ziemeļamerikas, un tā globālās ambīcijas ir ievērojami sarukušas. Investori un sadarbības partneri uztver ES reakciju kā spēcīgu brīdinājumu, kas var mazināt atbalstu līdzīgiem uzņēmumiem arī nākotnē.
Iespējamās sekas un riski Latvijā
Latvijas datu pārziņiem, kuri apsvērtu “Clearview AI” izmantošanu vai līdzīgas tehnoloģijas ieviešanu, jārēķinās ar nopietniem juridiskiem un reputācijas riskiem. Jebkāda sejas attēlu augšupielāde “Clearview AI” sistēmā būtu uzskatāma par personas datu nodošanu trešajai pusei bez tiesiska pamata, pārkāpjot Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. un 6.pantu. Tā kā “Clearview AI” datubāze veidota nelikumīgi, sadarbība ar šo uzņēmumu nozīmētu līdzdalību prettiesiskā datu apstrādē.
Papildus Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasībām, arī Fizisko personu datu apstrādes likums paredz stingru regulējumu. Par pārkāpumiem var sodīt gan administratīvi, gan krimināli. Datu valsts inspekcija (DVI) būtu tiesīga izvērtēt šādu rīcību un piemērot sodus līdz pat vairākiem miljoniem eiro. Jebkura šāda iniciatīva būtu jāsaskaņo ar DVI, jāveic datu apstrādes ietekmes novērtējums, un nav pamata uzskatīt, ka tā varētu izturēt šo pārbaudi.
Arī reputācijas riski ir būtiski. Sabiedrība, uzzinot par šādas sistēmas izmantošanu, var zaudēt uzticēšanos uzņēmumam vai iestādei, savukārt datu subjekti būtu tiesīgi vērsties tiesā un prasīt atlīdzību par pārkāpumiem. Ja kāds Latvijā mēģinātu atkārtot “Clearview AI” modeli, masveidā noskrāpējot attēlus no tīmekļa, tas riskētu ne vien ar datu aizsardzības, bet arī ar autortiesību un līguma pārkāpumu sekām – platformas varētu iesniegt prasības par nesankcionētu piekļuvi un godīgas konkurences pārkāpumiem. Latvijas datu pārziņiem skaidri jāapzinās, ka līdzdalība nelikumīgā datu vākšanā vai izmantošanā – pat netiešā formā – var novest pie būtiskas juridiskas un sabiedriskas atbildības.
Jaunās tehnoloģijas jāizmanto atbildīgi
“Clearview AI” gadījums kļuvis par piemēru datu aizsardzības jomā – tas demonstrē gan jauno tehnoloģiju draudīgo potenciālu, gan arī normatīvā regulējuma un tiesībsargu centienus šo potenciālu ierobežot cilvēktiesību labad. Sejas attēlu vākšana no publiskiem avotiem un to izmantošana masveida atpazīšanai ir pretrunā Vispārīgās datu aizsardzības regulas pamatprincipiem un pārkāpj virkni tās normu, ieskaitot likumības, pārredzamības un datu minimizēšanas principus, likumīga pamata trūkumu un īpašu kategoriju datu aizsardzību. Eiropas uzraudzības iestādes ir vienbalsīgi nosodījušas “Clearview AI” praksi, uzliekot maksimālus sodus un liekot apturēt datu apstrādi. Tas apliecina ES nopietno attieksmi pret biometrisko masveida uzraudzību.
Tiesa, “Clearview AI” reakcija atklāj robežas Vispārīgās datu aizsardzības regulas piemērošanā ārpus ES – bez starptautiskas izpildes sistēmas sodu piedziņa ir sarežģīta, un uzņēmums līdz šim izvairījies no atbildības. Tomēr reputācijas zaudējums un ES tirgus liegums jau ir sods pats par sevi. Arī ASV, kur stingri privātuma likumi federālā līmenī vēl top, štatu līmenī sabiedrība un tiesas piespiedušas “Clearview AI” atkāpties un ievērot stingrākus noteikumus.
Latvijai šī situācija skaidri signalizē – jaunās tehnoloģijas jāizmanto atbildīgi. DVI un Latvijas uzņēmumiem jāņem vērā Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas vadlīnijas un citu valstu precedenti – sejas atpazīšanas rīku ieviešana prasa ļoti augstu juridisko standartu un sociālo akceptu, kas šobrīd nav nodrošināts. Privātuma un personas datu aizsardzība ir pamattiesības, un “Clearview AI” gadījums kļuvis par brīdinājumu, cik viegli tehnoloģija var šīs tiesības apdraudēt, un cik stingri sabiedrība un likums reaģēs, sargājot indivīda privātumu.
Atbilstoši Civillikuma 2124.pantam, tiklīdz abas puses ir vienojušās par nomas vai īres līguma būtiskām sastāvdaļām, tas ir, par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par noslēgtu. Nekustamā īpašuma nomas vai īres gadījumā līguma pusēm ir iespēja nomas vai īres tiesību arī ierakstīt attiecīgā nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā. Kādēļ līguma pusēm izvēlēties reģistrēt noslēgto nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā?
Nomnieka vai īrnieka ieguvumi
Pusēm noslēdzot nomas vai īres līgumu, tās iegūst savstarpējas saistību tiesības, tas ir, tiesības prasīt līguma izpildi no otras līguma puses – nomniekam vai īrniekam no iznomātāja vai izīrētāja, un iznomātājam vai izīrētājam no nomnieka vai īrnieka.
Savukārt, atbilstoši Civillikuma (CL) 2126.pantam, ierakstot nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību. Tas nozīmē, ka iegūtā saistību tiesība – nomas vai īres tiesība – ar tās ierakstīšanu zemesgrāmatā būs saistoša ne tikai pašiem līguma slēdzējiem, bet jebkurai trešajai personai, kurai nākotnē radīsies kādas tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu, tajā skaitā arī jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam, ja nekustamais īpašums nākotnē tiks atsavināts.
Minēto precizē CL 2174.pants, kas paredz – ja iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, nekustamā īpašuma jaunajam īpašniekam nomas vai īres līgums jāievēro tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi ar nomas vai īres līguma reģistrēšanu zemesgrāmatā nomnieks vai īrnieks sevi nodrošina, ka nomas vai īres līgums netiek izbeigts gadījumā, ja īpašums ir atsavināts trešajai personai, kas nav sākotnējais iznomātājs vai izīrētājs. Tas attiecas arī uz īpašnieka maiņu nekustamā īpašuma izsoles rezultātā.
Savukārt, ja nomas vai īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, tad atbilstoši CL 2174.pantam tas nav saistošs jaunajam objekta īpašniekam. Turpmākā nomas vai īres līguma spēkā esamība atkarīga gan no līguma veida (noma vai īre), gan jaunā īpašnieka intereses saglabāt līgumu spēkā.
Nomas līguma gadījumā nekustamā īpašuma īpašnieka maiņa pati par sevi nav pamats nomas līguma automātiskai izbeigšanai. Līdz ar to, pat ja nomas līgums nav reģistrēts zemesgrāmatā, jaunais īpašnieks, ja vēlas, to var turpināt. Tomēr, ja jaunais īpašnieks to nevēlas, nomniekam ir risks, ka īpašnieks uzteiks nomas līgumu, jo likums to pieļauj.
Savukārt, īres līguma gadījumā Dzīvojamo telpu īres likuma 28.pants paredz, ka objekta atsavināšanas gadījumā, ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, īres līgums izbeidzas līdz ar ieguvēja īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Šeit gan jāievēro minētā likuma Pārejas noteikumu 2.punkts attiecībā uz nereģistrētiem īres līgumiem, kas noslēgti pirms 2021.gada 1.maija – šādi līgumi ir saistoši jaunajam īpašniekam līdz līguma termiņa beigām, tomēr ne ilgāk kā līdz 2026.gada 31.decembrim. Protams, jaunais īpašnieks var izvēlēties labprātīgi turpināt īres attiecības ar līdzšinējo īrnieku, bet tādā gadījumā ir noslēdzams jauns īres līgums.
Iznomātāja vai izīrētāja ieguvumi
No minētā varētu šķist, ka vienīgais ieguvējs no nomas vai īres līguma reģistrēšanas ir nomnieks vai īrnieks, un iznomātājs vai izīrētājs, piekrītot reģistrācijai, tikai apgrūtina savu nekustamo īpašumu. Tomēr zināmā mērā ieguvējs var būt arī iznomātājs vai izīrētājs.
Ja jaunais īpašnieks uzsaka iepriekšējā īpašnieka noslēgtu nomas vai īres līgumu, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, atbilstoši CL 2174.pantam nomnieks vai īrnieks ir tiesīgs prasīt no iepriekšējā īpašnieka visus zaudējumus, kas tam nodarīti saistībā ar nomas vai īres līguma pirmstermiņa izbeigšanu. Savukārt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, šāds risks iznomātājam vai izīrētājam nepastāv (tas, saprotams, neizslēdz tiesības jaunajam īpašniekam prasīt līguma izbeigšanu uz cita līgumā vai likumā noteikta pamata, ja tāds pastāv vai rodas nākotnē).
Turklāt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, iznomātājam vai izīrētājam ir pieejams arī saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas process saskaņā ar Civilprocesa likuma 50.nodaļu. Tas var būt noderīgs gadījumos, kad terminēts nomas vai īres līgums paredz nomnieka vai īrnieka pienākumu termiņa notecējuma dēļ vai nesamaksātas nomas vai īres maksas dēļ atbrīvot nomāto vai īrēto īpašumu, kā arī pienākumu samaksāt nomas vai īres maksu, bet nomnieks vai īrnieks to nedara. Tad iznomātājs vai izīrētājs var vērsties tiesā ar pieteikumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, kas septiņu dienu laikā tiek izskatīts tiesas procesā bez iesaistīto pušu dalības. Šādam tiesas lēmumam ir izpildu dokumenta spēks, un to uzreiz var iesniegt izpildīšanai zvērinātam tiesu izpildītājam.
Senāta lēmums lietā Nr. SKC-50/2025
Nomas vai īres līguma reģistrācijas zemesgrāmatā nozīmīgumu apliecina arī Senāta 2025.gada 29.aprīļa lēmums lietā SKC-50/2025. No lietas apstākļiem izriet, ka garāžu ēkas (kā patstāvīga nekustamā īpašuma) zemesgrāmatas nodalījumā bija nostiprinātas 19 garāžu nomas tiesības, pamatojoties uz nomas līgumiem, kas bija noslēgti starp iepriekšējo ēkas īpašnieku – garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību – un 19 fiziskām personām kā nomniekiem.
2020.gadā kooperatīvo sabiedrību atbilstoši Kooperatīvo sabiedrību likumam izslēdza no Uzņēmumu reģistra bez likvidācijas (sakarā ar likvidatora neiecelšanu) un tās mantu pielīdzināja bezmantinieku mantai. Atbilstoši CL 416.pantam šāda manta piekrīt valstij, un 2023.gadā īpašumtiesības uz to zemesgrāmatā tika nostiprinātas Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā.
CL 416.panta septītajā daļā noteikts, ka ierakstot zemesgrāmatā īpašuma tiesības valstij uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieka mantu, vienlaikus tiek dzēstas uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes. Pamatojoties uz šo normu, jaunais īpašnieks lūdza tiesu (zemesgrāmatu) dzēst uz nekustamo īpašumu nostiprinātos apgrūtinājumus – visas 19 reģistrētās nomas tiesības, tomēr minētais nostiprinājuma lūgums tika atstāts bez ievērības. Zemgales apgabaltiesa rajona tiesas lēmumu atstāja negrozītu, tādēļ lieta pēc ministrijas blakus sūdzības nonāca Senātā.
Senāts, izskatot jautājumu kasācijas kārtībā, secināja, ka spēkā esošā CL 416.panta septītā daļa nepārprotami paredz, ka valstij iegūstot īpašuma tiesības uz bezmantinieku mantu, no nekustamā īpašuma nodalījuma ir dzēšami visi reģistrētie apgrūtinājumi, tajā skaitā nomas tiesības. Tomēr Senāta ieskatā šāda likuma norma ir pretrunā ar civiltiesību sistēmā ietverto principu, ka zemesgrāmatā nostiprinātajām tiesībām ir absolūts spēks, proti, šīs tiesības ir spēkā pret visām personām, tajā skaitā pret jaunajiem īpašniekiem neatkarīgi no veida, kādā nekustamais īpašums ir iegūts. Vēl jo svarīgāk, CL 416.panta septītā daļa ir pretrunā arī ar augstāka juridiskā spēka normām, proti, Satversmes 91.pantu, kas paredz visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, un Satversmes 105.pantu, kas paredz visu cilvēku tiesību uz īpašumu. Senāta ieskatā jēdziens “īpašums” ietver arī līguma tiesības ar ekonomisku vērtību, kas ir arī nomas tiesības, īpaši, ja tās ir reģistrētas zemesgrāmatā.
Tādēļ zemesgrāmatā reģistrēto nomas tiesību dzēšana, nostiprinot valsts īpašuma tiesības uz bezmantinieka mantu, Senāta ieskatā ir uzskatāma par personu (šajā gadījumā – nomnieku) pamattiesību ierobežojumu, kas noteikts ar minēto likuma normu un kuram nav saskatāms leģitīms mērķis.
Līdz ar to Senāts secināja, ka lietā piemērojamā norma – CL 416.panta septītā daļa – nesamērīgi ierobežo personu tiesības, kuras aizsargā Satversme, un tādēļ nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par minētās normas atzīšanu par neatbilstošu Satversmes 91. un 105.pantam.
Turpmāk maksājumi un parādi par dzīvokļa uzturēšanu un apsaimniekošanu tiks piesaistīt konkrētam dzīvokļa īpašumam, un jebkurš dzīvokļa īpašuma īpašnieks būs atbildīgs par šādiem maksājumiem un parādiem. To paredz grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā (DZĪL), kas stājas spēkā 2025.gada 16.jūlijā. Ko jaunā kārtība nozīmē praksē un kas turpmāk jāņem vērā, iegādājoties dzīvokļa īpašumu?
Ko paredz grozījumi?
Grozījumi DZĪL nosaka jaunā dzīvokļa īpašuma ieguvēja atbildību par dzīvokļa īpašuma izdevumu segšanu 3 gadu retrospektīvā periodā. Šī kārtība tiks piemērota no 2026.gada 1.janvāra. Grozījumu pārejas noteikumi nosaka, ka princips “parāds seko dzīvoklim” attieksies uz tādiem dzīvokļiem, kuru brīvprātīgā atsavināšana (pārdošana, dāvināšana) notikusi pēc 2025.gada 31.decembra, tāpat paredzēta arī specifiska atbildība par iepriekšējā īpašnieka parādiem grozījumu spēkā stāšanās brīdī.
DZĪL 13.¹panta 7.daļā noteikts, ka uz pienākumu segt dzīvokļa parādus tiek attiecināti Civillikuma (CL) noteikumi par reālnastām. Saskaņā ar CL 1260.pantu reālnasta ir uz nekustamu īpašumu gulošs pastāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā, graudā vai klaušās.
Citiem vārdiem sakot, parāds uz dzīvokli 3 gadu garumā pirms īpašuma atsavināšanas turpmāk tiks uzskatīts par reālnastu. Šāds aprobežojums faktiski ir par labu visai dzīvokļu īpašnieku kopībai, lai novērstu tādus riskus kā dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu (piemēram, siltais ūdens, siltumenerģija) iespējamā pārtraukšana, kā arī lai nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus mājas specifiskiem uzlabojamiem (piemēram, ēkas siltināšanai, jumta nomaiņai).
Kāpēc bija nepieciešamas izmaiņas?
Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka parādi par komunālajiem pakalpojumiem vai citi maksājumi, kas izriet no pārvaldīšanas līguma un saistībām par mājas uzturēšanu, nepāriet uz jauno dzīvokļa īpašuma ieguvēju. Tas radīja risku, ka viena vai vairāku nemaksātāju dēļ visiem pārējiem mājas godprātīgajiem dzīvokļu īpašniekiem var tikt atslēgti būtiski pakalpojumi vai arī viņi ir spiesti segt kaimiņu parādus.
Likuma anotācijā norādīts, ka “katra dzīvokļa īpašnieka neizpildītais vai nepienācīgi izpildītais lojalitātes pienākums pret dzīvokļu īpašnieku kopību, neveicot iemaksas uzkrājumu fondā, līdzīgi kā nemaksāšana par mājas pārvaldīšanas izdevumiem, skar dzīvokļu īpašnieku dzīves vides kvalitāti”. Līdz ar to ar DZĪL tiek ieviests jauns 13.¹pants, kas nosaka, ka uz dzīvokļa īpašumu gulstas tā īpašnieka pienākums segt:
dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus;
maksu par pakalpojumiem, kas saistīt ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (komunālie pakalpojumi);
iemaksas uzkrājumu fondā;
maksu par zemes likumiskās lietošanas tiesībām (lietošanas maksa).
Saskaņā ar CL 1261.pantupienākums nest uz nekustamu īpašumu gulošu reālnastu jau ar pašu iegūšanu pāriet uz katru šā nekustamā īpašuma ieguvēju un viņam nav vajadzīgs to noteikti uzņemties. Grozījumi paredz, ka šāda reālnasta – maksājumi (vai to parādi) par dzīvokļa īpašumu – tiek nodibināta uz likuma pamata un tā nebūs jāreģistrē zemesgrāmatā, bet tā automātiski attieksies uz jebkuru jauno īpašnieku, iegūstot īpašuma tiesības uz dzīvokli.
Kādus maksājumus uzņemas dzīvokļa īpašnieks?
Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi ir obligātie maksājumi par dzīvojamās mājas un tās zemes gabala uzturēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī citas pārvaldīšanas (apsaimniekošanas) darbības, par kurām dzīvojamās mājas īpašnieki ir vienojušies.
Komunālie maksājumi ir maksa par pakalpojumiem, kas ir obligāti dzīvojamās mājas uzturēšanai un noteikti Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta 2.daļas 1.punkta b) un c) apakšpunktā, proti:
siltumenerģijas, arī dabasgāzes, piegāde,
ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu nodrošināšana,
sadzīves atkritumu izvešana,
elektroenerģijas nodrošināšana dzīvojamās mājas kopīpašuma daļām.
Iemaksas uzkrājumu fondā ir uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteikti naudas maksājumi, kas tiek veikti uzkrājumu fondā dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību nodrošināšanai. Tie ietver izdevumus mājas uzlabošanai un attīstīšanai. To pieņemts saukt par remontu (uzkrājuma) fondu.
Visbeidzot kā obligātais maksājums ir zemes lietošanas maksa likumiskā – likumiskā maksa 4% apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāk par 50 eiro gadā, ja dzīvojamā māja ir patstāvīgs īpašuma objekts un atrodas uz trešai personai piederoša zemes īpašuma. Šāds pienākums izriet no likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 38.panta.
Tas nozīmē, ka turpmāk DZĪL ar 13.¹panta 1.daļu noteiks konkrētu uzskaitījumu, kādi maksājumi attiecas uz dzīvokli. Tā kā reālnasta netiek reģistrēta zemesgrāmatā, arī kreditori (pakalpojumu sniedzēji), kas saņem attiecīgos maksājumus, netiks reģistrēti zemesgrāmatā, jo tie var mainīties. Tas, savukārt, sākotnēji varētu radīt risku, ka jaunie dzīvokļa īpašuma ieguvēji pat nenojautīs, ka ir iegādājušies īpašumu ar parādiem un ka tie būs jānomaksā. Šeit, manuprāt, īpaši svarīga loma būtu notāriem, īpaši šo izmaiņu sākumposmā rūpīgi izskaidrojot darījuma dalībniekiem pirms nostiprinājuma lūguma parakstīšanas, ka līdz ar dzīvokļa iegādi tiek iegūti arī parādi par iepriekšējiem 3 gadiem.
Kas jāņem vērā, iegādājoties dzīvokli
Grozījumu 13.¹panta 2.daļā norādīts, ka ieguvējs atbild par maksājumu parādiem [..] un sedz arī nokavējuma procentus un maksā līgumsodu, ja tāds aprēķināts par parāda samaksas nokavējumu.
Turpmāk jebkuram nākamajam dzīvokļa īpašuma pircējam ir būtiski apzināties, ka dzīvoklis, ko viņš plāno iegādāties, var būt apgrūtināts ar parādiem un ar tiem saistītām blakusprasībām (procentiem, līgumsodu), par kuru samaksu pircējs būs atbildīgs. Tas dzīvokļa īpašuma iegādes procesu padarīs ilgāku un sarežģītāku, lai uzmanīgs pircējs varētu vispirms pārliecināties par dzīvokļa īpašuma maksājumu statusu.
Dzīvokļa īpašuma ieguvējam būs pienākums nekavējoties segt dzīvokļa parādus. Kā praksē tiks interpretēts termins “nekavējoties”, rādīs nākamās tiesvedības, taču saskaņā ar šā brīža Senāta atziņām termins “nekavējoties” (gan citos gadījumos) tiek skaidrots kā “saprātīgā termiņā”. Tādējādi var secināt, ka samaksa būs jāveic saprātīgi īsā laikā pēc dzīvokļa iegādes. Katrā atsevišķā strīdus situācijā termins “nekavējoties” būs jāvērtē atbilstoši konkrētajiem lietas apstākļiem.
Dzīvokļa iepriekšējam īpašniekam un ieguvējam būs tiesības brīvi vienoties par parādu atlīdzināšanu. Ja jaunais īpašnieks būs samaksājis parādus, viņam saglabāsies prasījuma tiesības pret iepriekšējo īpašnieku. Pircējs un pārdevējs sarunu ceļā varēs, piemēram, vienoties par pirkuma cenas samazinājumu atbilstoši parāda apmēram, par parāda atlaišanu , vai arī šo jautājumu vispār nerisināt, atstājot iespēju ieguvējam vēlāk celt prasību pret pārdevēju.
Savukārt pakalpojumu sniedzēji (pārvaldnieki, komunālo pakalpojumu sniedzēji u. c.) varēs vērsties pret dzīvokļa jauno īpašnieku par parādu apmaksu,neraugoties uz to, vai un kā jaunais ieguvējs ir vienojies ar iepriekšējo īpašnieku. Pat ja puses vienojas, kurš segs ar dzīvokli saistītos parādus, tas nemaina faktu – saskaņā ar likumu parāda piedziņa tiek vērsta pret jauno īpašnieku.
Kā pircējam aizsargāt savas tiesības?
Jaunajam dzīvokļa ieguvējam DZĪL grozījumos piedāvāti šādi risinājumi, lai pasargātu savas intereses:
iespēja saņemt izziņu par maksājumu izpildi;
tiesības apstrīdēt (arī jau uzsāktā tiesvedībā) parādu un tā sekas, un iespēja izlietot visas iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka ierunas pret kreditoriem;
pieprasīt, lai iepriekšējais dzīvokļa īpašnieks atlīdzina ieguvējam samaksāto parādu.
Izziņa par maksājumu izpildi
Izziņas saņemšana pēc būtības nerisinās dzīvokļa parāda jautājumu, taču ļaus potenciālajam ieguvējam novērtēt, vai un kādi parādi pastāv. Tas palīdzēs izlemt, vai dzīvokli iegādāties un kādas garantijas prasīt no pārdevēja. Šādas vienošanās būtu jāiekļauj pirkuma līgumā.
Tajā pašā laikā šobrīd nav skaidrības par to, kādā apjomā potenciālais ieguvējs varēs saņemt šādu izziņu, vai varēs paļauties uz tajā sniegto informāciju. Vienlaikus ar grozījumiem DZĪL likumdevējs pieņēma arī grozījumus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kas tāpat stājas spēkā 2025.gada 16.jūlijā. Šie grozījumi nosaka, ka pakalpojuma sniedzējam vai pārvaldniekam būs jāsagatavo izziņa par maksājumiem, kā arī izziņā jānorāda, kuri maksājumi tiek veikti tieši pakalpojumu sniedzējiem.
Aizķeršanās iespējama divos aspektos. Pirmkārt, izziņu varēs saņemt tikai pēc dzīvokļa īpašnieka (vai tā pilnvarnieka) lūguma, otrkārt, tiešo maksājumu gadījumā būs jāvēršas pie pakalpojuma sniedzējiem par konkrētā pakalpojuma apmaksas statusu. Tas nozīmē, ka dzīvokļa pircējam varētu būt problemātiski iegūt izziņu vai ka būs jāsazinās ar vairākiem pakalpojuma sniedzējiem.
Ja izziņa būs saņemta, darījuma puses varēs vienoties, piemēram, par dzīvokļa pirkuma cenas samazinājumu par parāda apmēru. Taču iespējams arī, ka puses kompromisu nepanāks un darījums nenotiks.
Parāda apstrīdēšana
Parādus varētu apstrīdēt tad, ja dzīvokļa ieguvēja rīcībā ir kvalitatīva informācija un dokumenti no iepriekšējā dzīvokļa īpašnieka. Piemēram, dzīvokļa īpašnieks risina saņemto pakalpojumu apmēra vai kvalitātes jautājumus ar pakalpojumu sniedzēju, un tādēļ nav veicis maksājumus. Lai ieguvējs varētu izmantot pārdevēja ierunas, viņam jābūt nodrošinātam ar pierādījumiem, lai apstrīdētu nesaņemta (nekvalitatīva) pakalpojuma samaksas pienākumu.
Prasījums atlīdzināt veikto parāda samaksu
Prasījums atlīdzināt veikto parāda samaksu praksē var izrādīties grūti īstenojams. Proti, ja iepriekšējais dzīvokļa īpašnieks jau līdz šim nav izpildījis savas maksājuma saistības, tad visdrīzāk arī turpmāk piedziņa no šādas personas varētu būt apgrūtināta.
Ieguvēji un zaudētāji
Grozījumi DZĪL palīdzēs aizsargāt dzīvokļu īpašnieku kopības, komunālo pakalpojumu sniedzēju un pārvaldnieku iespējas atgūt maksājumus, kas attiecināmi uz dzīvokli. Savukārt neizdevīgākā pozīcijā grozījumi nostāda jaunos dzīvokļa ieguvējus.
Šobrīd neizskatās, ka dzīvokļa īpašuma ieguvējam tiek nodrošināti reāli un skaidri tiesību aizsardzības mehānismi, kas ļautu izvairīties no “melna kaķa tvarstīšanas melnā istabā”
Šobrīd neizskatās, ka dzīvokļa īpašuma ieguvējam tiek nodrošināti reāli un skaidri tiesību aizsardzības mehānismi, kas ļautu izvairīties no “melna kaķa tvarstīšanas melnā istabā”. Kaut arī regulējums par izziņas saņemšanu attiecībā uz maksājumu statusu un iespējamiem dzīvokļa parādiem ir uzlabots, taču praksē potenciālajam ieguvējam var nenodrošina iespējas saņemt šādas izziņas tieši, arī nav izslēgta “atrakstīšanās”. Informācijas trūkuma dēļ jaunajam īpašniekam var nākties atbildēt par iepriekšējā īpašnieka parādiem, bet regresa prasījuma praktiskā piedziņa varētu būt apšaubāma. Grozījumi prezumē, ka potenciālie dzīvokļa ieguvēji apzinās risku iegādāties dzīvokli ar iespējamām saistībām. Tajā pašā laikā, manuprāt,, īpaši grozījumu piemērošanas sākumposmā, noteikti būs daudz situāciju, kad ieguvējs būs nopircis “kaķi maisā”, jo nebūs informēts par jauno regulējumu un, iespējams, būs pievilināts ar lētāku cenu u.tml.
Toties grozījumi ir labā ziņa dzīvokļu īpašnieku kopībām, kurām būs iespēja saņemt nesamaksātos maksājumu, īpaši uzkrājumu fondā. Līdz ar to vairs nebūs jāizmanto uzkrātie līdzekļi, lai segtu citu dzīvokļu īpašnieku parādus, piemēram, par apkuri. Tā vietā šos līdzekļus varēs novirzīt plānotajiem mājas uzlabojumiem, energoefektivitātes paaugstināšanai u.tml.
Rezumējot, jāņem vērā, ka dzīvokļa iegādes process kļūs sarežģītāks un var radīt papildu tiesvedības riskus. Nākotnē būs nepieciešams izstrādāt vienkāršu risinājumu, kas ļautu savlaicīgi pārbaudīt dzīvokļa parādu esamību.
Praksē nereti rodas jautājums, kā pareizi noformēt sadarbību ar fizisku personu, kas palīdz sagatavot granta projektu iesniegšanai pašvaldībā vai valsts iestādē. Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad ar personu nav noslēgts uzņēmuma vai darba līgums, un persona nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, bet tiek piesaistīta vienreizējam uzdevumam – projekta pieteikuma izstrādei. Vai šādu darbu var atzīt par autortiesību objektu, un par tā izpildi ar autoru slēgt autoratlīdzības līgumu?
Tā kā lasītāja uzdotajā jautājumā nav norādītas situācijas konkrētas detaļas un fakti, šajā rakstā sniegta vispārīga juridiska analīze, balstoties uz Autortiesību likumu (AL).
Autortiesības
Saskaņā ar AL 1.pantu par autoru tiek uzskatīta fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā ir radīts konkrēts darbs. Savukārt pats darbs ir šīs personas radošās izpausmes rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā formas, izpausmes veida vai pat vērtības.
Šo vispārīgo definīciju papildina AL 4.pants, kurā uzskaitīti aizsargājamo darbu veidi. Literārie darbi ietver grāmatas, brošūras, ziņojumus, aicinājumus, lekcijas un citus līdzīga veida darbus.
Jāuzsver, ka ne visus rakstiskus darbus var atzīt par autortiesību objektiem. Saskaņā ar likuma 6.pantu autortiesības neaizsargā, piemēram, idejas, metodes, procesus, matemātiskās koncepcijas vai administratīvus dokumentus. Tādēļ, lai par izpildīto darbu varētu slēgt autoratlīdzības līgumu, nepieciešams, lai tas ir radošs, oriģināls un individuāli izstrādāts. Ja granta projekts tiek sagatavots saskaņā ar standartizētu formu vai šablonu, nepievienojot būtisku autora radošo ieguldījumu, tas nav uzskatāms par autordarbu AL izpratnē.
Līdz ar to, lemjot par iespēju slēgt autoratlīdzības līgumu, ir būtiski izvērtēt, vai konkrētais granta projekts ietver radošu darbu, piemēram, oriģinālu problēmas definīciju, projekta koncepcijas izstrādi, individuāli radītu mērķu un uzdevumu formulējumu vai saturiski un stilistiski izteiksmīgu projekta aprakstu. Tikai tad, ja šāds radošs ieguldījums ir identificējams un pietiekami nošķirams no standarta datu ievades vai kopēšanas, darbs kvalificējas kā autortiesību objekts, un autoratlīdzības līguma slēgšana kļūst tiesiski pamatota.
Līgums un nodokļi
AL 13.pants nosaka – ja noslēgts autora līgums par pasūtītu darbu, autoram jāizpilda viņam pasūtītais darbs saskaņā ar līguma noteikumiem un jānodod tas pasūtītājam izmantošanai līgumā noteiktajā termiņā un norādītajā kārtībā. Tāpat, autora pienākums ir personiski izpildīt viņam pasūtīto darbu, ja vien autora līgums neparedz citādi.
Autoratlīdzības līgumu ir tiesības slēgt ar fizisku personu, kura var būt un var nebūt reģistrēta saimnieciskā darbība .
Tātad, ja autoratlīdzības saņēmējs nav reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, autoratlīdzības izmaksātājam (ja tā nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija) no autoratlīdzības ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli 25% apmērā. Šajā gadījumā autoratlīdzības saņēmējam nav tiesības piemērot nosacītos izdevumus.
Ja autoratlīdzības saņēmējs ir reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, viņš pats atskaita izdevumus, aprēķina nodokļus un veic nodokļu maksājumus valsts budžetā.
Tādējādi par granta projekta rakstīšanu ir iespējams slēgt autoratlīdzības līgumu ar fizisku personu, kura ir vai nav reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, ja granta projekta rakstīšana atbilst autordarba kritērijiem – tas ir radošs, individuāli izstrādāts, un neietver tikai standarta formas aizpildīšanu. Slēdzot autoratlīdzības līgumu, jāņem vērā gan autortiesību normu saturs, gan ar nodokļiem saistītās piemērošanas īpatnības.
Uzņēmums “X” 2025.gada sākumā ir reģistrējies kā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātājs Latvijā un Vācijā. No 2024.gada jūnija “X” pārdod preces platformā Amazon.de, kas šobrīd ir uzņēmuma vienīgais pamatdarbības veids. Preces no “Amazon” noliktavas Vācijā tiek nosūtītas klientiem – fiziskām un juridiskām personām – ne tikai Vācijā, bet arī uz citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Katram darījumam tiek sagatavota pavadzīme, kurā norādīta preces cena, attiecīgās valsts PVN un kopējā darījuma summa. Pavadzīmēs norādīts Latvijas PVN maksātāja numurs. Kopējā mēneša darījumu summa (bez PVN) uz citām valstīm tiek norādīta Vācijas PVN deklarācijā atsevišķā sadaļā. “Amazon” pārdevēja kontā pieejamās atskaitēs norādīts, ka darījumi jāveic OSS (one stop shop) režīmā.
Jautājumi:
Kam ir pienākums sniegt informāciju par uzņēmuma darījumiem OSS režīmā – “X” vai “Amazon”? Ja atbildība ir uzņēmumam “X”, kas nav reģistrējies OSS režīmā – kā jāiesniedz atskaites Valsts ieņēmumu dienestam (VID)? Kā jāveic nodokļu samaksa?
Vai uzņēmuma “X” jāreģistrējas OSS režīmā, ja piegādāto preču kopsumma (ar PVN) kārtējā gadā nepārsniedz 10 000 eiro? Kurā brīdī iestājas pienākums reģistrēties OSS režīmā?
OSS režīma piemērošanas tiesības
OSS režīms ir ES nodokļu sistēma, kas ļauj ērti deklarēt un maksāt PVN par pakalpojumu sniegšanu un preču piegādi dažādās ES dalībvalstīs. Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma (PVN likums) 140.3pantu šis režīms sniedz iespēju PVN maksātājiem deklarēt darījumus un veikt PVN samaksu vienā nodokļu administrācijā, izvairoties no reģistrācijas katrā ES dalībvalstī un vienkāršojot nodokļu administrēšanu.
Režīmu piemēro ES PVN maksātāji, kas veic preču tālpārdošanu jeb distances tirdzniecību personām, kas nav PVN maksātāji, uz citām ES dalībvalstīm, kurās nav reģistrēti kā PVN maksātāji un neveic saimniecisko darbību. Ja kopēja tālpārdošanas darījumu summa iepriekšējā vai kārtējā kalendārajā gadā pārsniedz 10 000 eiro (bez PVN), tad uzņēmumam ir pienākums reģistrēties kā PVN maksātājam katrā dalībvalstī, kurā ir pircēji, kas nav PVN maksātāji, vai reģistrēties OSS režīmā. PVN likuma 60.pants paredz, ka PVN maksātājam ir arī iespēja brīvprātīgi reģistrēties OSS režīmā, ja tas nesasniedz noteikto darījumu slieksni.
Saskaņā ar PVN likuma 10.1pantu OSS režīmu var piemērot PVN maksātāji, kas:
veic preču tālpārdošanu ES teritorijā personām, kas nav nodokļa maksātāji (B2C);
piegādā preces, kuru nosūtīšana vai transportēšana sākas un beidzas vienā ES dalībvalstī, kurā PVN maksātājs nav reģistrēts;
sniedz pakalpojumus personām, kas nav PVN maksātāji citās ES dalībvalstīs, kurās pašam PVN maksātājam nav saimnieciskās darbības veikšanas vietas.
Nianses, kam jāpievērš uzmanība
“Amazon” nesniedz nodokļu deklarācijas vai citas atskaites nodokļu administrācijai par uzņēmumu, kas izmanto šo platformu, PVN darījumiem. Tādējādi par nodokļu deklarāciju iesniegšanu un nodokļu samaksu ir atbildīgs pats uzņēmums “X”.
Ņemot vērā, ka “X” preces tiek glabātas “Amazon” noliktavā Vācijā un preču nosūtīšana pircējiem sākas Vācijā, visiem darījumiem jāpiemēro uzņēmuma Vācijas PVN numurs.
Tā kā “X” nav reģistrējies OSS režīmā, tam ir jāizvērtē, vai preču piegāžu kopēja vērtība personām, kas nav PVN maksātāji Beļģijā, Luksemburgā, Austrijā, Francijā un Dānijā, iepriekšējā vai kārtējā kalendārajā gadā pārsniedz 10 000 eiro (bez PVN). Ja preču piegāžu kopējā vērtība pārsniedz 10 000 eiro (bez PVN) un “X” neglabā preces šo valstu “Amazon” noliktavās, “X” ir iespējams:
reģistrēties kā PVN maksātājam katrā attiecīgajā ES dalībvalstī. Pēc PVN numura saņemšanas “X” būs jāiesniedz PVN deklarācijas un jāmaksā PVN katrā no šīm valstīm atsevišķi;
reģistrēties OSS režīmā Vācijā, jo preces tiek pārdotas no noliktavas, kas atrodas Vācijā. Pēc reģistrācijas “X” būs jāiesniedz OSS deklarācijas un jāmaksā PVN Vācijas nodokļu administrācijai. Tomēr “X” ir iespēja brīvprātīgi reģistrēties OSS režīmā arī tad, ja preču piegāžu kopējā vērtība nepārsniedz noteikto slieksni.
Tātad uzņēmumiem, individuālajiem komersantiem un saimnieciskās darbības veicējiem, kas veic saimniecisko darbību platformā “Amazon”, ir būtiski precizēt, kurā valstī atrodas “Amazon” noliktava, kurā tiek glabātas preces un no kuras tās tiek pārdotas pircējiem. Attiecīgi tajā valstī, kur atrodas “Amazon” noliktava, uzņēmumam var rasties pienākums reģistrēties kā PVN maksātājam. Tikpat būtiski ir sekot kopējam preču tālpārdošanas apjomam uz citām ES dalībvalstīm.
Piemērs
Ja uzņēmums “X” no Latvijas noliktavas sūta preces klientiem, kas nav PVN maksātāji, uz citu ES dalībvalsti un darījumu summapārsniedz 10 000 EUR, “X” jāreģistrējas VID PVN īpašajā režīmā – OSS režīmā –, un jāiesniedz īpašā režīma PVN deklarācijas VID, norādot informāciju par darījumiem šajās valstīs. “X” PVN jāmaksā Latvijā, un VID šo nodokli novirza attiecīgās valsts nodokļu administrācijai.
2025.gada 23.aprīlim Eiropas Savienības (ES) tiesībās nu jau ir vēsturiska nozīme, jo šajā datumā Eiropas Komisija (EK) pirmo reizi pieņēma lēmumu par naudas sodu piemērošanu par Digitālo tirgu akta noteikumu pārkāpumiem tehnoloģiju lieluzņēmumiem “Meta” un “Apple”. “Apple” tika sodīts ar 500 milj. eiro lielu naudas sodu, savukārt “Meta” – ar 200 milj. eiro naudas sodu.
Lietas priekšvēsture un būtība
2022.gada 1.novembrī, spēkā stājoties Digitālo tirgu aktam, tika lēsta cerība, ka ar šo unikālo ES līmeņa tiesību instrumentu, līdztekus “tradicionālajiem” konkurences tiesību noteikumiem, tiks nodrošināti vienlīdzīgi un godīgi konkurences apstākļi digitālajos tirgos, kuros darbojas lielākās digitālās platformas jeb vārtziņi (gatekeepers), kā arī mazināta šo lielo tehnoloģiju uzņēmumu tirgus vara. Proti, Digitālo tirgu akta mērķis ir vārtziņiem noteikt skaidrus “spēles noteikumus” ES vienotajā digitālajā tirgū, ievērojot, ka tie ar savu rīcību un tirgus varu spēj ietekmēt konkurenci digitālajā tirgū, kaitējot gan vārtziņu piedāvāto pakalpojumu lietotājiem, tostarp ierobežojot lietotāju izvēles iespējas, gan to konkurentiem.
Vārtzinis Digitālo tirgu akta izpratnē ir uzņēmums, kas sniedz platformas pamatpakalpojumu (core platform services), kas ir svarīga vārteja starp komerciālajiem lietotājiem un galalietotājiem, un kuram ir būtiska ietekme uz iekšējo tirgu. Šādu statusu uzņēmumam, kuram ir pienākums īstenot atvērtu un neierobežojošu rīcību ar mērķi veicināt lietotāju piekļuvi tā platformas pamatpakalpojumiem, nosaka EK, vadoties pēc šī akta 3.pantā noteiktajiem objektīvajiem kritērijiem.
2023.gada 5.septembrī EK pēc vairākus mēnešus ilgušās procedūras, kuras ietvaros tika vērtēti vārtziņa noteikšanas kritēriji un uzņēmumi, kuri tiem atbilst, pieņēma vairākus lēmumus piešķirt vārtziņa statusu virknei uzņēmumu. Šo uzņēmumu starpā bija arī “Apple” (tā platformas pamatpakalpojumi – “App Store”, “Safari”, “iOS” (pēc tam arī “iPadOS”)) un “Meta” (tā platformas pamatpakalpojumi – “Facebook”, “Instagram”, “WhatsApp”, “Messenger”, “Meta Ads” un “Meta Marketplace” (kas šobrīd vairs nav atzīts par vārtzini)).
Pēc EK lēmuma par vārtziņa statusa piešķiršanu attiecīgajiem uzņēmumiem tika noteikts pienākums ievērot Digitālo tirgu akta prasības, tostarp nodrošinot atbilstību “aizliegto un atļauto darbību sarakstam”, kas noteikts akta 5.pantā, attiecībā uz to sniegtajiem pamatpakalpojumiem sešu mēnešu laikā, tas ir, sākot ar 2024.gada 6.martu. Šie pienākumi ietver virkni pasākumu – gan aktīvas darbības, gan pienākumu atturēties no konkrēto darbību veikšanas. Katram vārtzinim noteiktie pienākumi faktiski ir individualizēti un pielāgoti to darbības modelim un platformai.
Lai arī rīcības pielāgošanai tika doti seši mēneši, vien divas nedēļas pēc noteiktā termiņa, proti, 2024.gada 25.martā, EK uzsāka procedūru pret “Apple” un “Meta”, kas, neskatoties uz uzņēmumu iesniegtajiem iebildumiem un ilgstošajām diskusijām ar EK, nu jau pēc nedaudz vairāk nekā gadu ilgušās izmeklēšanas ir rezultējusies pirmajos naudas sodos.
“Apple” piemērotais sods
Saskaņā ar Digitālo tirgu akta 5.panta 4.punkta noteikumiem vārtziņiem ir jānodrošina iespēja komerciālajiem lietotājiem bez maksas paziņot un reklamēt dažādus piedāvājumus galalietotājiem, kā arī slēgt ar viņiem līgumus, neizmantojot vārtziņa platformas pamatpakalpojumu.
2024.gada martā EK uzsāka izmeklēšanu pret “Apple” par ierobežojošu (anti-steering) noteikumu piemērošanu lietotņu izstrādātājiem, liedzot tiem informēt lietotājus ne vien par piedāvājumiem ārpus “Apple” piederošā lietotņu veikala “App Store”, bet arī par alternatīviem tirdzniecības kanāliem, kur izdevīgāk iegādāties to izstrādātās lietotnes. EK ieskatā “Apple” ir piemērojis tādus nosacījumus, kas būtiski ierobežoja lietotņu izstrādātāju iespējas novirzīt galalietotājus uz alternatīvām maksājumu sistēmām ārpus “App Store”. Citiem vārdiem sakot, lietotņu izstrādātājiem jābūt iespējai bez maksas informēt personas, kas vēlas iegādāties to izstrādātās lietotnes, par iegādes iespējām arī trešo personu platformās, kā arī ļaut iegādāties lietotnes šajos alternatīvajos kanālos.
EK ir secinājusi, ka “Apple” ne tikai šādu iespēju nenodrošina, bet arī ar virkni tehniskiem un komerciāla rakstura ierobežojumiem lietotņu izstrādātājiem liedz izmantot alternatīvus izplatīšanas kanālus un informēt lietotājus par lētākiem piedāvājumiem. Lietotņu izstrādātāji faktiski nav spējīgi lietotājus informēt par dažādiem piedāvājumiem savās lietotnēs un piedāvājumus var darīt zināmus vien ar saiti, kas lietotāju novirza uz ārēju tīmekļa vietni.
Ievērojot, ka “Apple” nav spējis pamatot šo ierobežojumu objektīvo nepieciešamību un samērīgumu, EK ir nonākusi pie secinājuma, ka “Apple” ir pieļāvis Digitālo tirgu akta pārkāpumu, radot kaitējumu gan lietotņu izstrādātājiem, liedzot iespēju pārdot savus produktus ārpus “App Store” lietotņu veikala, gan lietotājiem, liedzot iespēju piekļūt labākiem un lētākiem piedāvājumiem, kā rezultātā tie nevar pilnībā gūt labumu tieši no šo lietotņu izstrādātāju piedāvātājiem izplatīšanas kanāliem ārpus “App Store”.
“Meta” piemērotais sods
Ziņu virsrakstos “Meta” nosaukums saistībā ar jautājumiem par tam piederošo platformu lietotāju privātumu pēdējo gadu laikā parādās arvien biežāk. Arī Digitālo tirgu aktā uzsvērti šie ar lietotāju privātumu saistītie jautājumi, tostarp 5.panta 2.punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka vārtzinis nav tiesīgs kombinēt personas datus, kas iegūti no attiecīgajiem platformas pamatpakalpojumiem, ar personas datiem no jebkādiem papildu platformas pamatpakalpojumiem vai no jebkuriem citiem vārtziņa sniegtajiem pakalpojumiem vai ar personas datiem no trešo personu pakalpojumiem.
Lietotņu izstrādātājiem jābūt iespējai bez maksas informēt personas, kas vēlas iegādāties to izstrādātās lietotnes, par iegādes iespējām arī trešo personu platformās
2023.gada novembrī “Meta” savās platformās “Facebook” un “Instagram” ieviesa “maksā vai piekrīti” (pay or consent) reklāmas modeli, kas faktiski noteica, ka platformu “Facebook” un “Instagram” lietotājiem ES ir vai nu jāpiekrīt savu personas datu apstrādei reklāmas nolūkos, vai arī jāveic ikmēneša abonēšanas maksa par platformas izmantošanu bez reklāmām. Savukārt, ja persona piekrīt savu personas datu apstrādei, tad “Meta” faktiski ir tiesīga izmantot lietotāja personas datus no, piemēram, “Instagram”, lai tam adresētu mērķtiecīgas reklāmas “Facebook”, un otrādi.
Ievērojot šo praksi un to, ka “Meta” neieguva lietotāju brīvi izteiktu piekrišanu izmantot (kombinēt) to personas datus, kas iegūti no dažādiem “Meta” sniegtajiem pakalpojumiem, EK konstatēja Digitālo tirgu akta 5.panta 2.punkta noteikumu pārkāpumu.
EK ieskatā šis modelis nenodrošināja Digitālo tirgu aktā noteikto lietotājiem nepieciešamo izvēli izmantot pakalpojumu, kas pēc iespējas mazāk izmanto lietotāja personas datus, bet kas tai pašā laikā ir līdzvērtīgs šim “personalizēto reklāmu” pakalpojumam, tādējādi secinot, ka “Meta” saviem lietotājiem nebija nodrošinājusi reālu iespēju bez papildu samaksas izvēlēties ekvivalentu pakalpojumu, kas mazāk apstrādā personas datus.
Šobrīd EK izvērtē “Meta” jaunāko ierosinājumu ar mērķi nodrošināt atbilstību Digitālo tirgu akta prasībām. Šis ierosinātais atbilstības pasākums lietotājiem jau piedāvā trešo izvēles iespēju papildus pastāvošajai izvēlei starp personalizētām reklāmām vai maksas abonementu – pakalpojuma versiju ar “mazāk personalizētām reklāmām”. EK novērtējums par to vēl ir gaidāms.
EK pieņemto lēmumu sekas
EK ir drosmīgi pieņēmusi lēmumus visnotaļ ģeopolitiski saspīlētā laikā, kad starp Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un ES pastāv neviennozīmīgas attiecības, tostarp attiecībā uz ekonomiskiem jautājumiem. Šādu nostāju uztur arī abi sodītie uzņēmumi – “Meta” asi reaģēja un piemēroto naudas sodu nodēvēja par vēršanos pret veiksmīgiem ASV uzņēmumiem, vienlaikus ļaujot Ķīnas un Eiropas uzņēmumiem savu darbību veikt pēc atšķirīgiem standartiem. “Meta” ieskatā EK piespiež to mainīt uzņēmējdarbības modeli, piemērojot vairāku miljardu dolāru lielu tarifu un vienlaikus liekot lietotājiem piedāvāt zemākas kvalitātes pakalpojumu. Arī “Apple” pārstāvis jau norādījis, ka EK piemērotais sods ir nepamatots un vērsts uz to, ka uzņēmumam sava izstrādātā tehnoloģija, neskatoties uz ieguldīto darbu, faktiski esot jānodrošina bez maksas.
Šobrīd uzņēmumi pieņemtos lēmumus var apstrīdēt tiesā. Šādu gatavību jau šobrīd ir paudis “Apple”. Tas, savukārt, nozīmē, ka pirmā lēmuma par Digitālo tirgu akta pārkāpumu tiesiskuma pārbaude notiks Eiropas Savienības Tiesā. Neskatoties uz pārsūdzības iespēju, uzņēmumiem šobrīd jebkurā gadījumā ir pienākums 60 dienu laikā pielāgoties Digitālo tirgu akta prasībām, savukārt, ja uzņēmumi šo pienākumu noteiktajā termiņā neveiks, EK var piemērot periodiskās soda naudas līdz 5% no uzņēmuma vidējā dienas apgrozījuma, sākot ar pārkāpuma īstenošanas dienu.
Jāatzīst, ka EK piemērotie naudas sodi nav atzīstami par ievērojamiem, jo EK ir tiesīga piemērot vārtzinim naudas sodu līdz 10% no uzņēmuma kopējā gada apgrozījuma visā pasaulē vai līdz 20% atkārtotu pārkāpumu gadījumā. Naudas soda apmēra noteikšanā ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Tā kā pārkāpumi ilguši relatīvi īsu laiku, piemērotie naudas sodi nepietuvojas maksimālajam soda apmēram. Turklāt, tā kā uzņēmumu pieļautie pārkāpumi ir ilguši līdzīgu laika periodu, tad šķiet, ka EK “Apple” pārkāpumu uzskatījusi par smagāku nekā “Meta” pārkāpumu.
Neskatoties uz vārtziņu pretestību un esošo ģeopolitisko situāciju, EK ir skaidri demonstrējusi, ka Digitālo tirgu akta prasības nav formālas. Pieņemtie lēmumi mudina arī citus tehnoloģiju lieluzņēmumus, pret kuriem EK jau ir uzsākusi pārkāpuma procedūras, sākt apsvērt iespējamos Digitālo tirgu akta atbilstības pasākumus, ievērojot, ka naudas sodu piemērošana ir visnotaļ reāla.
Dzīvojamo telpu īres attiecības nereti kļūst par strīda objektu, īpaši gadījumos, kad īrnieks kavē īres maksas samaksu. Šādās situācijās ir būtiski zināt, kādā kārtībā iespējams celt prasību tiesā, lai panāktu īres attiecību izbeigšanu, un kādam jābūt prasījumam, lai īrnieku izliktu no dzīvojamās telpas. Saistībā ar šiem jautājumiem Senāts 2025.gada 20.marta spriedumā lietā SKC-151/2025 sniedzis būtisku skaidrojumu.
Lietas būtība
Saskaņā ar spriedumā teikto vairākas personas cēlušas prasību tiesā (ar vēlākiem grozījumiem) pret vairākiem īrniekiem, lūdzot tos izlikt no aizņemtajām telpām. Tātad prasījums bija par izlikšanu.
Prasība pamatota ar Civillikuma (CL) 1. un 2171.pantu, Dzīvojamo telpu īres likuma 24.panta 1.daļu un balstās uz to, ka īrnieks līdz pat prasības grozījumu iesniegšanas brīdim (orientējoši trīs ar pusi gadus) nav veicis īres maksas maksājumus. Neskatoties uz minēto, visas trīs tiesu instances ir bijušas vienisprātis un prasību noraidījušas, pamatojoties uz to, ka izīrētāji nav ievērojuši īres tiesībās noteikto kārtību par prasības celšanu un tās prasījumiem.
No minētā izriet, cik būtiski ir precīzi sekot likuma regulējumam un veikt prasības celšanas sagatavošanās priekšdarbus, kā arī korekti ievērot procesuālās normas, lai prasības rezultāts būtu sekmīgs.
Kāda ir Dzīvojamo telpu īres likumā noteiktā kārtība, kādā ceļama prasība tiesā par īrnieku izlikšanu no aizņemtajām dzīvojamām telpām, un ko nosaka vai precizē Civilprocesa likums (CPL)? Un kādēļ jāceļ prasība par īres līguma izbeigšanu?
Izīrētāji nosūtīja īrniekiem brīdinājumu, no kura izrietēja paziņojums par īres līguma izbeigšanu, un cēla prasību, pamatojot to ar Dzīvojamo telpu īres likuma 24.panta 1.daļu. Vienlaikus izīrētāji necēla prasību tiesā par īres līguma izbeigšanu vai īres maksas piedziņu, bet tikai par īrnieku izlikšanu no dzīvojamām telpām.
Dzīvojamo telpu īres likuma 24.panta 1.daļa paredz izīrētāja tiesības izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu, ja īrnieks nemaksā īres maksu (vai citus ar telpas lietošanu saistītos maksājumus), lai gan viņam ir nodrošināta iespēja lietot dzīvojamo telpu saskaņā ar dzīvojamās telpas īres līgumu, un kavēto maksājumu apmērs pārsniedz divu mēnešu īres maksu, ja vien dzīvojamās telpas īres līgumā nav noteikts lielāks pieļaujamais kavēto maksājumu apmērs.
Prasījuma kļūdu sekas
Ko vēlējās panākt izīrētāji? Un kādu kļūdu tie pieļāva? Ko vajadzēja darīt citādāk?
Šajā lietā izīrētāju primārā vēlme bija izlikt īrniekus no dzīvojamām telpām tā iemesla dēļ, ka tie nav maksājuši īres maksu. Dzīvojamo telpu īres likuma 24.panta 1.daļa to pieļauj, taču ir jāievēro šajā likumā un arī CL noteiktā kārtība.
Proti, kā spriedumā norādīts, saskaņā ar Dzīvojamo telpu īres likuma 2.panta 2.daļu dzīvojamo telpu īres tiesiskajām attiecībām piemēro arī CL. Savukārt CL 2171.panta 1.punkts nosaka, ka izīrētājs var bez otras puses piekrišanas prasīt līguma atcelšanu, ja nav veikta īres maksas samaksa, taču īrnieks var novērst šādu prasījumu, piedāvājot samaksu.
Izīrētāja paziņojums vai brīdinājums īrniekam par atkāpšanos no īres līguma pats par sevi nerada līguma izbeigšanos, bet tikai dod izīrētājam tiesības prasīt līguma atcelšanu tiesā
Tā kā CL norāda uz iespēju, lietojot vārdu “var”, tad Senāts skaidroja minētās normas izpratni kopsakarībā ar Dzīvojamo telpu īres likuma regulējumu. Spriedumā ir skaidrotas judikatūrā jau nostiprinājušās atziņas, ka izīrētāja vienpusējs paziņojums neizbeidz īres līgumu un ir nepieciešams tiesas spriedums. Izīrētāja paziņojums vai brīdinājums īrniekam par atkāpšanos no īres līguma pats par sevi nerada līguma izbeigšanos, bet tikai dod izīrētājam tiesības prasīt līguma atcelšanu tiesā.
Pati būtiskākā Senāta norāde spriedumā ir tā, ka izlikšana ir pakārtota prasījumam par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu un ka, neceļot prasību par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu, tiek izslēgta atvasinātā prasība par izlikšanu. Proti, izlikšana ir īres tiesisko attiecību izbeigšanas sekas.
Tas nozīmē, ka izīrētājam, kas vēlas īrnieka izlikšanu un ceļ prasību tiesā, jāceļ prasība par:
dzīvojamās telpas īres līguma vai īres tiesisko attiecību izbeigšanu; un
īrnieka (un viņa ģimenes locekļu un citu iemitināto personu) izlikšanu no dzīvojamās telpas.
Neievērojot minēto noteikumu, tiesai nav tiesiska pamata apmierināt prasījumu par īrnieka izlikšanu. Proti, ja tiesā nav lūgts izbeigt īres tiesiskās attiecības, proti, izbeigt īres līgumu, tad nav pamata izlikšanai, jo īres līgums joprojām ir spēkā esošs. Ja īres līgums joprojām ir spēkā, tad īrnieks joprojām var izmantot savas no īres līguma izrietošās tiesības lietot dzīvojamo telpu.
Tāpat, lai prasības pieteikuma celšanai tiesā būtu tiesisks pamats, izīrētājam jāiesniedz īrniekam korekts brīdinājums par īres tiesisko attiecību pārkāpuma sekām.
Senāts izskaidro Dzīvojamo telpu īres likuma 27.panta būtību, ka likumā ir skaidra norāde par to, ka jāvēršas tiesā (pēc brīdinājuma termiņa notecēšanas), nevis var uzskatīt, ka īres līgums ir izbeidzies ar brīdinājumu. Proti, likuma 27.panta 6.daļa paredz, ka, brīdinot īrnieku par dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu [..] pirms vēršanās tiesā, izīrētājs brīdinājumā obligāti norāda neizpildīto saistību, tās izpildes kavējuma periodu, kavēto maksājumu apmēru un saistības neizpildes sekas.
Tas nozīmē, ka Dzīvojamo telpu īres likuma normas kopsakarībā skaidri pasaka, ka strīda ar īrnieku gadījumā izīrētājam ir gan tiesības, gan pienākums vērsties tiesā, lūdzot izbeigt īres līgumu, taču izīrētājs nevar vienpersoniski izbeigt īres līgumu.
Neizpildoties iepriekš norādītajiem priekšnoteikumiem, tiesa konkrētajā lietā nevarēja apmierināt prasību un izlikt īrniekus, jo prasījums par īres līguma izbeigšanu, kas ir pamats izlikšanai, nebija pieteikts.
Procesuālais aspekts
Izīrētāji lietā atsaukušies uz Dzīvojamo telpu īres likuma 24.panta 2.daļu. Minētā likuma norma nosaka – ja tiesa, izskatot izīrētāja pieteikumu, pieņēmusi lēmumu par dzīvojamās telpas īres līgumā noteiktā īrnieka pienākuma īres maksas nesamaksas gadījumā atbrīvot īrēto dzīvojamo telpu [..] bezstrīdus piespiedu izpildi, ar šā tiesas nolēmuma stāšanos spēkā dzīvojamās telpas īres līgums uzskatāms par izbeigtu. Šeit ir jāvērš uzmanība, ka likumā tiek runāts par “izīrētāja pieteikumu”, nevis par prasību, kā arī norādīts uz “bezstrīdus piespiedu izpildi”, nevis uz prasības tiesvedību.
Saskaņā ar CPL tiesvedība vispārīgi notiek prasības kārtībā (CPL 127., 128.pants). Tomēr atsevišķu kategoriju lietas, tajā skaitā īres maksas piedziņu, iespējams iztiesāt nosacīti vienkāršotā procedūrā, kāda arī ir saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana (CPL 400., 404.pants).
To arī spriedumā uzsvēris Senāts, pasakot, ka Dzīvojamo telpu īres likuma 24.panta 2.daļa attiecas uz gadījumu, kad izīrētājs iesniedzis pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu sakarā ar īres maksas nesamaksāšanu.
Proti, ja dzīvojamās telpas īres līgums ir notariāli apliecināts vai ierakstīts zemesgrāmatā, tad saskaņā ar Dzīvojamo telpu īres likuma 8.panta 3.daļu tajā paredz arī īrnieka pienākumu īres maksas nesamaksas gadījumā atbrīvot īrēto dzīvojamo telpu pirms līguma termiņa beigām. Šajā gadījumā izīrētājs ir tiesīgs vērsties tiesā ar pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu (saskaņā ar CPL 400.panta 1.daļas 3.punktu). Šāda pieteikuma apmierināšanas sekas ir prezumētas likumā, proti, ir noteikts, ka ar šāda tiesas nolēmuma stāšanos spēkā dzīvojamās telpas īres līgums uzskatāms par izbeigtu. Taču šāda prezumpcija, kā tas izriet no iepriekš izklāstītā, nav attiecināma uz prasības tiesvedību.
No minētā secināms, ka izīrētāji nepareizi cēla prasību un nepareizi piemēroja un atsaucās uz tādu tiesību normu, kas neatbilda viņu situācijas faktiskajiem apstākļiem. Lai panāktu sev labvēlīgu rezultātu, izīrētājiem, pirmkārt, vajadzēja pareizi sagatavoties prasības celšanai, ievērojot Dzīvojamo telpu īres likumā izvirzītos priekšnoteikumus, otrkārt, prasība bija jābalsta uz tām tiesību normām, kas pamato prasītāju prasījumu un prasības veidu. Ja izīrētāji tiesā vērsušies prasījuma kārtībā, tad viņi nevarēja paļauties uz to, kas noteikts saistību bezstrīdus piespiedu izpildei.
