Ellex Kļaviņš aicina uz diskusiju “Algoritms vai karavīrs: vai Eiropa var uzticēt savu drošību mākslīgajam intelektam?”, kura norisināsies 11. jūlijā, plkst. 20.00, Sarunu festivāla LAMPA 44. skatuvē “Eiropa ir te!”
Krievijas karš Ukrainā un pieaugošie hibrīddraudi ir būtiski mainījuši drošības situāciju Eiropā. Vienlaikus mākslīgais intelekts (MI) kļūst par arvien nozīmīgāku instrumentu valstu drošības un aizsardzības spēju stiprināšanā. Tomēr MI ieviešana aizsardzības jomā nav tikai tehnoloģisks jautājums – tā skar arī fundamentālus jautājumus par atbildību, ētiku, cilvēktiesībām un Eiropas vērtībām.
Diskusijā “Algoritms vai karavīrs: vai Eiropa var uzticēt savu drošību mākslīgajam intelektam?” eksperti no aizsardzības, tehnoloģiju, tiesību un akadēmiskās vides analizēs, kādas iespējas un riskus rada MI izmantošana drošības jomā. Vai Eiropas Savienība spēj izmantot mākslīgā intelekta potenciālu, vienlaikus saglabājot demokrātiskos principus? Kā nodrošināt atbildību par autonomu sistēmu pieņemtajiem lēmumiem? Un kur atrodas robeža starp tehnoloģiju un cilvēka lomu aizsardzībā?
Diskusiju vada
Līga Mervina Ellex Kļaviņš vadošā partnere. Zvērināta advokāte, kuras pamata specialitāte – konkurences tiesības – atrodas punktā, kur satiekas ekonomika, politika un tiesības. Vairāk nekā 20 gadus klienti viņai uztic gan ikdienas atbilstības jautājumus, gan strīdus ar iestādēm un tiesvedības, kuru iznākums bieži veido nozīmīgus precedentus Latvijā. Līga ir konsultējusi neskaitāmus apvienošanās un iegādes darījumus, īpaši saistībā ar strukturēšanu un apvienošanās atļauju nodrošināšanu. Līga ir Ellex Kļaviņš vadošā partnere un ikdienā pārrauga arī Regulēto nozaru prakses grupu, kurā cita starpā nonākuši laikmetam aktuālie mākslīgā intelekta regulējuma jautājumi.
Diskusijas dalībnieki
Edvijs Zandars Ellex Kļaviņš asociētais partneris, zvērināts advokāts. Edvijs Zandars ir advokāts, kurš specializējas IT, intelektuālā īpašuma, konkurences tiesību u.c. regulēto nozaru jautājumos. Edvijam ir vairāk kā 15 gadu pieredze, palīdzot starptautiskiem un vietējiem tehnoloģiju uzņēmumiem īstenot inovatīvus un komplicētus IT projektus Latvijā. Edvijs arī regulāri konsultē klientus mākslīgā intelekta, kiberdrošības un intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumos, palīdzot orientēties strauji mainīgajā tehnoloģiju un regulējuma vidē.
Modris Kairišs Majors un Autonomo sistēmu kompetences centra vadītājs. Pretgaisa aizsardzības un bezpilota lidaparātu speciālists. Viens no vadošajiem tehniskajiem ekspertiem Dronu koalīcijā.
Pauls Jansons Uzņēmuma Tet Mākslīgā intelekta attīstības departamenta direktors. Zinošs tehnoloģiju entuziasts ar spēcīgu pieredzi IT vadībā un klientu apkalpošanā, kurš ikdienā SIA “Tet” vada mākslīgā intelekta attīstības daļu un kā RSU docētājs dalās zināšanās par mākslīgo intelektu. Attīsta tehnoloģijas, ko var izmantot gan šodien, gan strādā pie plāniem, kā sadarbosimies ar mākslīgo intelektu 2030. gadā.
Signe Mežinska Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece un biedrības “Veselības projekti Latvijai” valdes locekle. Signe Mežinska ir bioētikas eksperte, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece, UNESCO Starptautiskās bioētikas komitejas priekšsēdētaja vietniece. Pētnieciskās intereses – biomedicīnas pētījumu ētika, reprodukcijas ētika, biotehnoloģiju ētiskie aspekti, ārsta un pacienta attiecības, medikamentu reklāmas ētiskie aspekti.
Māris Ķuda “Origin Robotics” Head of Government Relations un “Defence Technology Partners” izpilddirektors. Pieredzējis aizsardzības nozares eksperts ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi stratēģiskās iepirkumu politikas izstrādē un militāro iegāžu programmās. Šobrīd darbojas autonomo sistēmu uzņēmumā Origin Robotics un vada Defence Technology Partners, kā arī konsultē kā vecākais padomnieks Rud Pedersen Grupā. Īstenojis Latvijas interešu pārstāvību NATO un ES formātos un strādājis pie vietējās militārās industrijas attīstības. Maģistrs no Riga Business School un Baltijas Aizsardzības koledžas absolvents.
Aicinām pievienoties diskusijai un kopā meklēt atbildes uz vienu no aktuālākajiem jautājumiem Eiropas drošības nākotnē – vai mākslīgais intelekts kļūs par uzticamu sabiedroto, vai arī galvenā loma aizvien būs cilvēkam?
Spriedums lietā SKC-2/2026 ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu Senāta nolēmumiem jautājumā par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Tas būtiski precizē konkurences ierobežojuma mērķi, darbības jomas jēdziena saturu, pārkāpuma pierādīšanas standartu, darba devēja pienākumu konkretizēt aizsargājamo informāciju, kā arī atlīdzības atprasīšanas tiesisko pamatu. Izskatām svarīgākās atziņas.
No vienas puses, darba devējiem ir pamatota interese aizsargāt savu klientūru, komercnoslēpumu, tirgus stratēģiju un citu konfidenciālu informāciju. No otras puses, konkurences ierobežojums būtiski ierobežo Satversmes 106.pantā garantētās personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tieši tādēļ praksē mēdz rasties jautājumi, kādās situācijās konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams un samērīgs, bet kādos gadījumos tas kļūst par pārmērīgu profesionālās darbības ierobežojumu. Tāpat nereti gan darbiniekiem, gan darba devējiem rodas grūtības noteikt robežas, ciktāl konkurences ierobežojums ir piemērojams. Būtisku ieguldījumu šo jautājumu skaidrošanā sniedz Senāta Civillietu departamenta 2026.gada 29.janvāra spriedums lietā SKC-2/2026.
Lietas būtība
Lieta tika ierosināta pēc darba devēja prasības pret bijušo darbinieku un tā jauno darba devēju. Prasībā tika lūgts piedzīt atlīdzību, kas bija izmaksāta par konkurences ierobežojuma ievērošanu, līgumsodu, kā arī zaudējumus saistībā ar negodīgu konkurenci. Savukārt darbinieks cēla pretprasību par konkurences ierobežojuma atzīšanu par spēkā neesošu.
Darba līgumā bija paredzēts konkurences ierobežojums uz vienu gadu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Darba devējs šajā periodā maksāja darbiniekam atlīdzību 900 eiro mēnesī par konkurences ierobežojuma ievērošanu. Īsi pēc darba attiecību izbeigšanas darbinieks nodibināja darba attiecības ar sabiedrību, kas tāpat kā iepriekšējais darba devējs darbojās būvniecības tehnikas nomas nozarē.
Bijušais darba devējs izmantoja detektīvdarbības pakalpojumus, lai ievāktu informāciju par konkurences ierobežojuma pārkāpumiem. Pamatojoties uz iegūtajām ziņām, viņš secināja, ka darbinieks jaunajā darbā izmanto sava bijušā darba devēja aizsargājamo informāciju, tādējādi uzlabojot konkurenta pozīcijas tirgū.
Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, savukārt apelācijas instances tiesa prasību par atlīdzības un līgumsoda piedziņu noraidīja, pamatojoties galvenokārt uz to, ka darbinieka amats pie iepriekšējā un jaunā darba devēja atšķīrās, līdz ar to neveidoja konkurences ierobežojuma pārkāpumu. Tieši šis apelācijas instances tiesas secinājums izpelnījās Senāta kritiku attiecībā uz strīda pareizu izšķiršanu.
Konkurences ierobežojuma mērķis
Spriedumā Senāts īpaši uzsvēra konkurences ierobežojuma būtību un mērķi, norādot, ka šāda ierobežojuma mērķis nav aizsargāt darba devēju no konkurences vispār, bet gan no tādas iespējamās konkurences, kuras pamatā ir darbinieka rīcībā esošā darba devēja aizsargājamā informācija, piemēram, tehniskā vai komerciālā informācija, klientūra vai citas ziņas, kuru izmantošana konkurentam var radīt priekšrocības. Tāpat spriedumā skaidrots, ka konkurences ierobežojums ir spēkā un saistošs tikai tiktāl, ciktāl tas kalpo darba devēja leģitīmu komerciālo interešu aizsardzībai, proti, novērš risku, ka bijušais darbinieks izmantos vai izpaudīs komercnoslēpumu vai citu tiesiski aizsargājamu informāciju, kā rezultātā konkurents var iegūt priekšrocības tirgū, pārvilināt klientus vai piegādātājus vai citādi ietekmēt darba devēja uzņēmējdarbību.
No tā izriet, ka Darba likuma (DL) 84.pantā paredzētais konkurences ierobežojums nav instruments konkurences izslēgšanai tirgū vispār. Vienlaikus Senāta judikatūra skaidri nodala konkurences ierobežojumu no komercnoslēpuma aizsardzības. Jau lietā SKC-8/2015 Senāts uzsvēra, ka komercnoslēpuma saglabāšanas pienākums bijušajam darbiniekam pastāv neatkarīgi no tā, vai konkurences ierobežojuma vienošanās vispār ir noslēgta. Līdz ar to DL 84.pants nav interpretējams tādējādi, ka komercnoslēpuma aizsardzība būtu “maksas pakalpojumskuru darba devējs spiests “iegādāties” no bijušā darbinieka.
Komercnoslēpuma saglabāšanas pienākums bijušajam darbiniekam pastāv neatkarīgi no tā, vai konkurences ierobežojuma vienošanās vispār ir noslēgta. Līdz ar to Darba likuma 84.pants nav interpretējams tādējādi, ka komercnoslēpuma aizsardzība būtu “maksas pakalpojums”
Tādējādi konkurences ierobežojuma mērķis nav “nopirkt” bijušā darbinieka pienākumu neizpaust komercnoslēpumu, jo šāds pienākums pastāv arī bez konkurences ierobežojuma vienošanās. Konkurences ierobežojuma mērķis ir ierobežot tādu profesionālo darbību, kuras ietvaros pastāv reāls risks, ka darbinieks savā jaunajā darbavietā var izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju konkurences nolūkā vai konkurenta interesēs.
Praksē tas nozīmē, ka konkurences ierobežojums nav “standarta klauzula”, kuru automātiski iekļaut visos darba līgumos. Darba devējam jau darba tiesisko attiecību dibināšanas brīdī ir jāizvērtē, vai konkrētais darbinieks savā amatā faktiski iegūs pieeju tādai informācijai, prasmēm vai zinātībai, kuru izmantošana konkurenta interesēs var radīt būtisku kaitējumu uzņēmuma komercdarbībai, klientu attiecībām vai tirgus pozīcijām.
Šis jautājums nereti kļūst aktuāls arī vēlāk darba tiesisko attiecību laikā, piemēram, darbinieku paaugstinot amatā, iesaistot stratēģisku klientu apkalpošanā, piešķirot pieeju cenu politikai, uzņēmējdarbības attīstības stratēģijai, piegādātāju datiem vai citai sensitīvai informācijai. Praksē tieši šādās situācijās darba devēji bieži aizmirst pārskatīt esošos konkurences ierobežojuma noteikumus vai arī tos vispār neparedz.
Darbības joma nav tas pats, kas amats
Viens no būtiskākajiem sprieduma aspektiem ir DL 84.panta 2.daļā noteiktā jēdziena “darbības joma” interpretācija. Apelācijas instances tiesa konkrētajā lietā bija balstījusies galvenokārt uz formālu amatu salīdzinājumu pēc profesiju klasifikatora, secinot, ka darbinieka amats pie iepriekšējā un jaunā darba devēja atšķiras. Senāts šādu pieeju atzina par pārāk šauru un neatbilstošu DL 84.panta 2.daļai.
Senāts norādīja, ka jēdziens “darbības joma” ir ievērojami plašāks nekā jēdziens “amats” un ar amata nosaukumu vien nepietiek, lai secinātu, vai konkurences ierobežojums ir pārkāpts vai nav. Lai konstatētu pārkāpumu, ir jāvērtē, kādas funkcijas darbinieks faktiski pildīja iepriekšējā darbā, vai jaunajā amatā tiek veiktas identiskas vai līdzīgas funkcijas un vai to ietvaros pastāv iespēja izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju. Senāts arī uzsvēra, ka vērtējami ir ne tikai amata aprakstā formāli norādītie, bet arī faktiskie darba pienākumi, turklāt tiem obligāti nav pilnībā jāsakrīt.
Ar amata nosaukumu vien nepietiek, lai secinātu, vai konkurences ierobežojums ir pārkāpts vai nav. Vērtējami ir ne tikai amata aprakstā formāli norādītie, bet arī faktiskie darba pienākumi, turklāt tiem obligāti nav pilnībā jāsakrīt
Šī atziņa darba tirgū ir īpaši nozīmīga, jo tā samazina iespēju konkurences ierobežojumu formāli apiet ar amata nosaukuma maiņu, atšķirīga profesiju klasifikatora koda norādīšanu, ja darbinieks faktiski turpina darboties tajā pašā profesionālajā jomā un izmantot zināšanas vai informāciju, kas var radīt konkurences risku bijušajam darba devējam.
Praksē gan darba devēji, gan darbinieki, vērtējot konkurences ierobežojuma piemērojamību, nereti pārmērīgi koncentrējas uz amata nosaukumiem, organizatorisko struktūru vai profesiju klasifikatora kodiem. Piemēram, līdzīgas vai pat identiskas funkcijas bieži tiek apzīmētas ar atšķirīgiem amatu nosaukumiem, savukārt viena un tā paša amata nosaukuma ietvaros praksē var tikt veikti būtiski atšķirīgi darba vai amata pienākumi. Tāpat bieži sastopamas situācijas, kurās darbinieks formāli tiek nodarbināts citā amatā vai citā struktūrvienībā, taču faktiski turpina darbu ar tiem pašiem klientiem, piegādātājiem, produktiem vai projektiem.
Tomēr Senāts spriedumā uzsver, ka izšķiroša nozīme ir nevis amata formālajam nosaukumam, bet gan faktiskajam darba saturam un tam, vai darbinieks jaunajā darbavietā var izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju.
Pierādīšanas jautājums
Viens no galvenajiem sarežģījumiem, kas rodas strīdos par konkurences ierobežojuma pārkāpumu, ir pierādīšanas jautājums. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā, ka šādos strīdos parasti ir iesaistīts bijušais darbinieks un konkurējošais uzņēmums – puses, kuras objektīvi nav ieinteresētas sadarboties.
Spriedumā Senāts detalizēti analizē konkurences ierobežojuma pārkāpuma pierādīšanas standartu un uzsver, ka pārkāpuma konstatēšanai nepietiek tikai ar faktu, ka darbinieks pēc darba attiecību izbeigšanas strādā tajā pašā nozarē vai pie konkurenta. Vienlaikus Senāts skaidri norāda – lai atzītu pārkāpumu, nav nepieciešams pierādīt arī faktisku aizsargājamās informācijas izmantošanu. Pietiek konstatēt ticamu iespējamību, ka jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā darbinieks varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts.
Šī Senāta atziņa ir īpaši nozīmīga praksē, jo aizsargājamas informācijas izmantošana konkurenta interesēs reti kad notiek atklāti. Darba devējiem bieži vien ir objektīvi gandrīz neiespējami iegūt tiešus pierādījumus tam, ka bijušais darbinieks faktiski izmanto komercnoslēpumu vai citu aizsargājamu informāciju. Līdz ar to Senāta formulētais “ticamas iespējamības” standarts būtiski precizē pierādīšanas robežas un vienlaikus novērš situāciju, kurā konkurences ierobežojuma aizsardzība praksē kļūtu neiespējama tikai tādēļ, ka informācijas faktisku izmantošanu ir grūti pierādīt.
Pietiek konstatēt ticamu iespējamību, ka jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā darbinieks varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts.
Vienlaikus Senāts nepazemina darba devēja pierādīšanas pienākumu līdz abstraktiem pieņēmumiem vai vispārīgām atsaucēm uz iespējamu konkurences risku. Senāts īpaši uzsver, ka darba devējam, ceļot prasību par konkurences ierobežojuma pārkāpumu, konkrētais komercnoslēpums vai cita aizsargājamā informācija ir skaidri jānorāda. Nepietiek ar abstraktu atsauci uz “komercnoslēpumu”, “konfidenciālu informāciju” vai “klientu datiem”. Turklāt, ja darbinieks apstrīd šo ziņu atbilstību komercnoslēpuma pazīmēm, darba devējam ir ne tikai jānorāda konkrētā informācija, bet arī jāpierāda, kādēļ tā ir uzskatāma par aizsargājamu vai komercnoslēpumu, proti, jāpamato tās atbilstība Komercnoslēpuma aizsardzības likuma prasībām.
Minētās Senāta atziņas vienlaikus uzsver arī DL 83.panta 1.daļas 2.teikumā paredzētā darba devēja pienākuma nozīmīgumu – rakstveidā norādīt, kura informācija uzņēmumā ir uzskatāma par komercnoslēpumu. Praksē darba devēji šo pienākumu nereti īsteno formāli vai nepietiekami konkrēti, piemēram, darba līgumos ietverot vispārīgas atsauces uz “visu informāciju”, “jebkuru ar sabiedrību saistītu informāciju” vai “konfidenciālu informāciju”, neidentificējot konkrēto aizsargājamo saturu. Senāta secinājumi liecina, ka strīda gadījumā ar šādām abstraktām norādēm var nepietikt, tādēļ darba devējiem ir jāveic pasākumi, identificējot un nosakot, kura informācija atbilst komercnoslēpuma pazīmēm un kura ir konfidenciāla un citādi aizsargājama. Turklāt to jāspēj pamatot.
Darba devējiem būtu ieteicams jau iepriekš identificēt visu informāciju, kurai piekļūst noteiktos amatos esoši darbinieki un kuras aizsardzība objektīvi pamato konkurences ierobežojuma nepieciešamību. Tas ir īpaši svarīgi amatos, kas saistīti ar stratēģisku klientu apkalpošanu, cenu politiku, iepirkumiem, biznesa stratēģiju izstrādi, produktu attīstību un citām sensitīvām un komerciāli nozīmīgām ziņām.
Tāpat darba devējiem būtu ieteicams izstrādāt vienotu pieeju un iekšējo kārtību konfidenciālas informācijas aizsardzībai, skaidri nosakot rīcību ar šādu informāciju visā tās dzīves ciklā. Tas ietver noteikumus par sensitīvas informācijas glabāšanu, augšupielādi, lejupielādi un apstrādi dažādos datu nesējos un IT sistēmās, tās pārsūtīšanu, tostarp izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, kā arī informācijas izpaušanu un kopīgošanu ar citiem kolēģiem tikai tiktāl, cik tas nepieciešams tiešo pienākumu veikšanai. Papildus būtu ieteicams paredzēt piekļuves ierobežojumus, darbinieku pienākumu ievērot konfidencialitāti, kā arī atbildību par noteiktās kārtības neievērošanu.
Atlīdzības atprasīšana un nodokļu jautājums
Spriedumā analizētas arī darba devēja tiesības atprasīt izmaksāto atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu, ja darbinieks to pārkāpis. Senāts norādīja – ja pušu noslēgtajā līgumā ir paredzēts pienākums konkurences ierobežojuma pārkāpuma gadījumā atmaksāt saņemto atlīdzību un samaksāt līgumsodu, atmaksas pienākums izriet no paša līguma un nav nepieciešams papildus meklēt likumisku pamatu atlīdzības atprasīšanai. Tā kā konkurences ierobežojums pēc darba attiecību izbeigšanas pēc būtības ir līgums, attiecīgi pušu savstarpējie prasījumi ir izlemjami, pamatojoties uz tā noteikumiem, nevis Civillikuma normām.
Senāta spriedums faktiski apstiprina, ka precīzi formulētas tiesiskās sekas konkurences ierobežojuma pārkāpuma gadījumā var būt izšķirošas, lai darba devējs vēlāk efektīvi aizsargātu savas intereses. Praksē tas nozīmē, ka darba devējiem ir ieteicams līgumā paredzēt vairākus būtiskus aspektus, piemēram, kādos gadījumos atlīdzība ir atmaksājama, vai tā atmaksājama pilnā apmērā vai proporcionāli pārkāpuma periodam, kā tiek noteikts un piedzīts līgumsods un / vai zaudējumu atlīdzība.
Attiecībā uz nodokļu maksājumiem, kas saistīti ar atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu, Senāts norādīja, ka nodokļi, kurus darba devējs samaksājis valsts budžetā par darbiniekam izmaksāto atlīdzību, nav uzskatāmi par darba devēja zaudējumiem. Tie nav piedzenami no darbinieka, ja darba devējam pastāv iespēja šos nodokļus atgūt no valsts.
Praksē darba devēji prasījumā nereti iekļauj gan darbiniekam izmaksāto atlīdzību, gan samaksātos nodokļus, pieņemot, ka viss izmaksātais apmērs ir uzskatāms par uzņēmuma zaudējumiem. Senāta judikatūra norāda, ka šāda pieeja nav pamatota. Līdz ar to darba devējiem jau pirms prasības celšanas būtu ieteicams izvērtēt iespējamos samaksāto nodokļu atgūšanas mehānismus.
Senāta spriedums lietā SKC-2/2026 apliecina, ka tiesas ir gatavas aizsargāt darba devēju leģitīmās intereses gadījumos, kad konkurences ierobežojums ir samērīgs, konkrēti pamatots un saistīts ar reālu nepieciešamību aizsargāt komerciāli nozīmīgu informāciju pat tādās situācijās, kad konkrēta pārkāpuma pierādīšana ir apgrūtināta. Lai izvairītos no iespējamiem riskiem, gan darba devēji, gan darbinieki tiek aicināti noteikt saprātīgu ierobežojuma apmēru un ievērot uzņemtās saistības.
Darbinieks uzņēmumam radījis zaudējumus vairāku tūkstošu apmērā. Šo naudu ieturēt no darbinieka algas vienā reizē nav iespējams. Kā juridiski pareizi noformēt šādu sodu un tā atmaksu? Vai darbiniekam ir jāņem aizņēmums? Vai pietiek ar rīkojumu, vai nepieciešams kāds cits dokuments? Skaidrojam!
Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums
Pirms sākam analizēt zaudējumu atlīdzināšanas procedūru un dokumentāciju, jānorāda sekojošais. Ja darbinieks ir nodarījis zaudējumus, darba devējam jebkurā gadījumā sākotnēji jānoskaidro, vai saskaņā ar normatīvo aktu noteikumiem darbinieks vispār ir atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem un kādā apmērā.
Atbilstoši Darba likuma (DL) 86.panta 1.daļai darbiniekam ir jāatlīdzina darba devējam savas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ nodarītie zaudējumi. Tādējādi ir jābūt darbinieka prettiesiskai rīcībai, zaudējumiem un jāpastāv cēloņsakarībai starp šo darbinieka prettiesisko rīcību un zaudējumiem.
Jāņem vērā, ka DL ir arī detalizētāki noteikumi, ieskaitot izņēmumus, kad darbinieks ir atbrīvojams vai nav atbildīgs par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem. Raksta turpinājumā tos īsi apskatīsim.
Darbinieka prettiesiska rīcība
Ar “prettiesisku rīcību” parasti saprot kāda normatīvā akta pārkāpumu. Ierasti tas ir DL normu pārkāpums. Taču tiesu praksē ir atzīts, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi veic savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos saistošajos darba devēja aktos. Tātad prettiesiska rīcība var būt ne tikai darbinieka darbība, bet arī bezdarbība. Piemēram, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neizpilda savus darba pienākumus. Jāņem gan vērā, ka DL 74.pantā noteikti arī gadījumi, kad darba neveikšana ir attaisnojama, tajā skaitā, ja darbinieks, pamatojoties uz izsaukumu, ierodas izmeklēšanas iestādē, prokuratūrā vai tiesā u.tml.
Attiecībā uz darba devēja iekšējiem aktiem, kuru pārkāpuma dēļ var tikt nodarīti zaudējumi darba devējam, var minēt šādu piemēru. Darbiniekam darba pienākumu veikšanai var būt uzticētas darba devēja materiālās vērtības (manta), noslēdzot par to līgumu. Šajā līgumā vai darbiniekam saistošajos iekšējos noteikumos par materiālo vērtību glabāšanu, ar kuriem tas ir ticis iepazīstināts, noteikts, kā darbiniekam jārīkojas ar šo mantu. Ja darbinieks pārkāpj tajos ietvertos rīcības noteikumus, kā rezultātā uzticētajai darba devēja mantai tiek nodarīts kaitējums, var iestāties darbinieka atbildība.
Tāpat jāmin, ka prettiesiska rīcība var būt ne tikai DL normu pārkāpums, bet, piemēram, arī darbiniekam piemērojamo Civillikuma (CL) noteikumu pārkāpums. Atbilstoši DL 28.panta 3.daļai darba līgumam piemērojami arī CL noteikumi, ciktāl DL un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.
Prettiesiska rīcība var būt ne tikai darbinieka darbība, bet arī bezdarbība
Senāts 2022.gada 27.aprīļa spriedumā lietā SKC-1/2022 norādījis, ka darbinieks atkarībā no apstākļiem faktiski var būt arī darba devēja pilnvarnieks, kas pārzina svešas lietas, un nodarīt zaudējumus, nesniedzot darba devējam norēķinu, kā to prasa CL 2343. un 2344.panta prasības. Tostarp minētie panti paredz, ka tam, kas aicināts ved svešas lietas, par savu pārvaldību jādod norēķins. Par šādu faktisku darba devēja mantas pārvaldnieku tika atzīts komercdirektors, kurš no darba devēja konta samaksāja degvielas tirgotājam par degvielu. Darba devējs, izsniedzot komercdirektoram uzteikumu, prasīja nodot visu viņa rīcībā esošo darba devēja dokumentāciju. Tomēr darbinieks neiesniedza attaisnojuma dokumentus, kas apstiprinātu, ka naudas līdzekļi degvielas apmaksai bijuši izlietoti darba devēja saimnieciskajām vajadzībām. Tiesa uzskatīja, ka, tā kā uzņēmumā nebija noteikta atšķirīga kārtība, kādā komercdirektors būtu tiesīgs uz darba devēja rēķina lietot degvielu, komercdirektoram vajadzēja izpildīt CL normās noteikto norēķināšanās pienākumu.
Jāatzīmē, ka šajā lietā senators Kaspars Balodis pauda savas atsevišķās domas, ka uzņēmuma vadītājs (valde) pats nebija pienācīgi kārtojis uzņēmuma grāmatvedību un ilgstoši nebija pieprasījis degvielas izlietojuma dokumentus no darbinieka, tāpēc šādas savas nolaidības dēļ darba devējs arī pats bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Attiecīgi šo zaudējumu atlīdzināšana nevarēja būt darbinieka pienākums.
Tiesu praksē ir arī vērtēta darbinieka atbildība par zaudējumiem situācijā, kad darbiniekam mainījies amats, bet darba devējs to bija noformējis tikai ar rīkojumu. Darbinieks ar to bija iepazīstināts, bet darba līgums netika grozīts un papildināts ar jauniem darba pienākumiem. Radās jautājums, vai šādu jaunu rakstiskā darba līgumā nefiksētu darba pienākumu neizpilde var būt pamats darbinieka atbildībai par darba devējam nodarītiem zaudējumiem? Tiesa norādīja, ka, tā kā darbinieks bija sācis veikt jaunos darba pienākumus, atbilstoši DL 41.pantam rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskas sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam. Tajā skaitā attiecībā uz darbinieka atbildību par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem jauno darba pienākumu neizpildes dēļ.
Zaudējumi, par kuriem atbild darbinieks
Aprēķinot zaudējumus, darba devējam jāņem vērā, ka darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, nevis par sagaidāmās peļņas atrāvumu.
Taču DL 86.pantā paredzēti izņēmumi no šī pamatprincipa:
darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem, arī negūto peļņu, ja zaudējumi nodarīti saistībā ar darba veikšanu un ar darbinieka ļaunu nolūku, vai ar nolīgtā darba veikšanu nesaistītas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ;
ja darbinieka darbs saistīts ar paaugstinātu zaudējumu rašanās risku, viņš par tiem atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.
Savukārt atbilstoši DL 87.pantam darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem:
ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šādā gadījumā darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, ņemot vērā arī to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina;
ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, kurus darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī ja darba devējs nav ievērojis pienācīgu rūpību, lai zaudējumus novērstu vai samazinātu.
Jebkurā gadījumā tiesa atkarībā no lietas apstākļiem var samazināt darbinieka civiltiesiskās atbildības apmēru atbilstoši viņa mantas stāvoklim.
Piemēram, ja darba devējs nebrīdina darbinieku, ka, beidzot darbu ar iekārtu, ir jāveic kādi šāda veida iekārtām neierasti papildu pasākumi (tā specifiski jānostiprina u.tml.), kā rezultātā iekārtai rodas bojājumi, darbinieks par tiem nav atbildīgs, jo nav brīdināts par šādu zaudējumu rašanās risku.
Rīkojums par zaudējumu apmēru
Likumā nav noteikts, kā darba devējam jādokumentē zaudējumu nodarīšana un to apmērs. Tādējādi tas ir atkarīgs no darba devēja ierastās kārtības un vajadzībām, ieskaitot grāmatvedības dokumentācijas mērķus.
No juridiskā viedokļa darba devējam būtu jāfiksē zaudējumu nodarīšana un jāaprēķina nodarītie zaudējumi, kā arī jāpamato darbinieka atbildība. Iekšējā dokumentācijā var sastādīt aktu vai ziņojumu par zaudējumiem, kurā apraksta to nodarīšanas apstākļus, fiksē zaudējumus u.tml. Zaudējumu aprēķināšana var atšķirties atkarībā no to nodarīšanas veida. Piemēram, ja darbinieka nolaidīgi veiktas preces izkraušanas dēļ tā sagāžas un tiek bojāta, darba devējam ir jānosaka bojātā prece un bojājumu vērtība. Savukārt, ja darbinieks uz darba devēja rēķina nepamatoti iepilda degvielu privātām vajadzībām, zaudējumus veido šīs degvielas cena.
Aprēķinot zaudējumus, darba devējam jāņem vērā, ka darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, nevis par sagaidāmās peļņas atrāvumu
Pēc tam uzņēmuma valde var izdot rīkojumu, norādot, ka darbinieka nodarītie zaudējumi darba devējam ir summa X, un nosakot, ka atbilstoši DL darbinieks ir atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem summas Y apmērā. Valdei rīkojumā jāparedz arī turpmākais rīcības plāns zaudējumu atlīdzināšanai vai izlabošanai.
Piemēram, valde var uzdot personāldaļai vai kādam citam atbildīgajam sākt sarunas ar darbinieku, lai notariālā akta formā vienotos par labprātīgu zaudējumu atmaksu darba devējam, piemēram, 6 mēnešu laikā no šādas vienošanās parakstīšanas, ar ikmēneša atmaksas grafiku, vai arī lai saņemtu darbinieka rakstisku piekrišanu ieturējumu veikšanai DL noteiktajā kārtībā.
Rīkojumā var paredzēt, ka, ja šāda vienošanās par labprātīgu zaudējumu atmaksu vai piekrišana ieturējumiem netiek panākta un parakstīta, piemēram, 2 nedēļu laikā no valdes lēmuma brīža, tad jāizvērtē izredzes vērsties tiesā pret darbinieku par zaudējumu piedziņu. Ja tas ir pieņemami darba devējam, var piedāvāt arī darbiniekam novērst nodarītos bojājumus, piemēram, salabojot sabojāto darba devēja mantu.
Vienošanās par zaudējumu atlīdzināšanu
Ja darbinieks un darba devējs spēj panākt vienošanos, tad puses var noslēgt līgumu par to, ka darbinieks ir radījis darba devējam zaudējumus un apņemas tos labprātīgi atlīdzināt, piemēram, ar ikmēneša naudas maksājumiem darba devēja kontā. Šādā gadījumā nav piemērojami atmaksājamās summas ierobežojumi, kādi ir noteikti ieturējumiem no darbinieka darba samaksas. Tā ir darbinieka izvēle, kur iegūt līdzekļus zaudējumu atlīdzināšanai, piemēram, ņemt aizdevumu.
Ieteicams šādu līgumu noslēgt notariālā akta formā, kas ļautu darba devējam parādu piedzīt bezstrīdus kārtībā atbilstoši Notariāta likuma 107.1pantam. Šādā gadījumā vienošanās var paredzēt, ka, ja darbinieks līdz tajā norādītajam termiņam pilnībā neatmaksā zaudējumus, darba devējs ir tiesīgs nodot vienošanos piespiedu izpildei Notariāta likuma D1 sadaļā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Ieturējumi
Cita iespēja ir darba devējam ieturēt zaudējumu atlīdzību no darbinieka darba samaksas. Darba devējam ir jāsaņem darbinieka rakstveida piekrišana ieturējumiem. Darba līgumā nav atļauts ietvert vispārīgu punktu, ka darbinieks piekrīt ieturējumu veikšanai no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas. Atbilstoši DL 6.pantam šis noteikums nebūtu spēkā, jo pasliktina darbinieka stāvokli, salīdzinot ar DL prasībām. Tāpēc darbinieka piekrišana ir jāsaņem katrā zaudējumu nodarīšanas gadījumā.
“Ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams
Jānorāda, ka DL ierobežo atļauto ieturējumu apmēru, jo ieturējumi nedrīkst pārsniegt 20% no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas. DL 80.pantā noteikts, ka jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama darba samaksa minimālās mēneša darba algas apmērā un par katru apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Aizliegts ieturēt no atlaišanas pabalsta, atlīdzības par darbinieka izdevumiem un citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām nedrīkst vērst piedziņu. 20% ieturējuma apmērs neattiecas uz gadījumu, kad darbinieks labprātīgi atlīdzina nodarītos zaudējumus.
Tiesu praksē norādīts, ka “ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams.
Prasība tiesā
Ja netiek panākta vienošanās par labprātīgu zaudējumu atlīdzināšanu vai arī ja darbinieks nepiekrīt ieturējumiem, vai arī vienošanās tiek panākta tikai par daļēju nodarīto zaudējumu apmēru, darba devējs 2 gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas var tiesā izvirzīt prasību. Jārēķinās, ka, iesniedzot prasību tiesā, darba devējam būs jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs atkarīgs no prasības summas (darba devējs sev pozitīva lietas rezultāta gadījumā tiesas izdevumus var piedzīt no darbinieka).
Līdzīgi kā citos darba lietu strīdos, arī ja darbinieks nodarījis zaudējumus darba devējam, pierādīšanas pienākums gulstas uz darba devēju. Tam būs jāpierāda, ka darbinieka rīcība bijusi prettiesiska, ka ir radušies zaudējumi un ka pastāv cēloņsakarība starp šo darbinieka rīcību un zaudējumiem.
Kapitālsabiedrības – sabiedrības ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrības – ir labi pazīstami komersantu veidi; no tiem sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir visu laiku populārākā uzņēmēju izvēle. Šajā rakstā tiks iezīmēti kapitālsabiedrību darījumu ar savu mantu (aktīviem) potenciālie problēmjautājumi, kurus ir vērts paturēt prātā šo komersantu vadītājiem, grāmatvežiem un juristiem.
Īpašuma tiesību tvērums
Tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu ietilpst īpašuma tiesību tvērumā – Civillikuma 927. pantā īpašums ir definēts kā pilnīgas varas tiesība pār lietu, t.i., tiesība lietu valdīt un lietot, iegūt no tās visus iespējamos labumus, rīkoties ar to un atprasīt to no jebkuras trešās personas ar īpašuma prasību. Lai gan īpašniekam ir absolūtas tiesības uz lietu, jāņem vērā, ka īpašums var tikt aprobežots kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma. Tomēr visi šādi aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā ir pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots.
Komercdarījumi un komersanta rūpības standarts
Papildus tiesisku darījumu vispārējam civiltiesiskajam regulējumam, kas noteikts Civillikumā, komersantiem, tostarp kapitālsabiedrībām, ir jāpārzina arī speciālais – komercdarījumiem veltītais – regulējums, kas ietverts Komerclikuma D daļā (388.–480. pants). Tas ir būtiski, jo lielākā daļa komersantu slēgto darījumu ar savu mantu (aktīviem) ir atzīstami par komercdarījumiem, proti, komersanta tiesiskiem darījumiem, kas saistīti ar komercdarbību.
Likums komersantiem izvirza ievērojami augstāku rūpības standartu nekā citām personām, nemaz nerunājot par patērētājiem. Komerclikums paredz, ka komercdarījumu attiecībās komersanta pienākums ir rīkoties ar krietna un kārtīga komersanta rūpību. Atsauces uz šo rīcības standartu Komerclikuma D daļas normās atkārtojas vairākkārt.
Kapitālsabiedrībām, slēdzot darījumus ar savu mantu (aktīviem), ir jāspēj identificēt tādi darījumi, kas kvalificējami kā darījumi, kas nav slēgti parasti veicamās komercdarbības ietvaros, kā arī darījumi, kas neatbilst tirgus nosacījumiem. Tāpat kapitālsabiedrībai ir jāizprot, ko nozīmē saprātīga komerciālās apgrozības prakse, kā arī jāievēro attiecīgajā nozarē pastāvošās paražas, īpašā kārtība darījumu slēgšanai ar saistītajām personām utt.
Patērētājs – fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci, pakalpojumu, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību, – ir tiesiski visvairāk aizsargātā līgumslēdzēju kategorija. To nosacīti var dēvēt par komersanta antipodu – tas nepārprotami izriet no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, Preču un pakalpojumu drošuma likuma un citiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 2. pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem. Ņemot vērā minēto, komersantam kā komercprakses īstenotājam ir jābūt īpaši uzmanīgam, slēdzot darījumus ar patērētājiem, t.i., pārdodot tiem preces un sniedzot pakalpojumus.
Mantas dāvināšana un pārdošana darbiniekiem
Kapitālsabiedrībai ir jāņem vērā, ka tās mantas dāvināšana darbiniekam var radīt nodokļu sekas, jo šāda veida dāvanas tiek uzskatītas par darbinieka gūto labumu, par kuru noteiktos gadījumos ir maksājams algas nodoklis. Likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteikts, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietvertas un ar nodokli netiek apliktas darba devēja dāvanas, kas taksācijas gada laikā nepārsniedz 100 euro. Ja dāvinājuma vērtība šo summu pārsniedz, tad rodas pienākums maksāt algas nodokli.
Kapitālsabiedrība drīkst pārdot savu mantu darbiniekiem par tirgus cenu. Ja tā ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāja, pirkuma cenai ir piemērojams arī PVN. Ja manta darbiniekam tiek pārdota zem tirgus vērtības, pastāv risks, ka starpība starp mantas tirgus vērtību un pārdošanas cenu tiks pielīdzināta darbinieka labumam, par kuru ir maksājams algas nodoklis. Tādēļ pirms mantas pārdošanas darbiniekam kapitālsabiedrībai ir jāpārliecinās par mantas patieso vērtību un rūpīgi jāizvērtē iespējamās nodokļu sekas.
Maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas
Lai gan tas nav neizbēgams scenārijs, ir jāapzinās, ka ikviena kapitālsabiedrība potenciāli ir pakļauta maksātnespējas riskam – kaut vai tādēļ, ka komercdarbība vienmēr ir saistīta ar dažādu risku uzņemšanos. Turklāt maksātnespējas process var tikt uzsākts ievērojami vēlāk nekā vadība sāk apzināties šāda iznākuma iespējamību.
Šajā rakstā apskatāmā temata kontekstā kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas ir vērts paturēt prātā vismaz divu iemeslu dēļ:
pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas attiecīgā kapitālsabiedrība (parādnieks) zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar tās valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Visas parādnieka mantas pārvaldīšanas tiesības iegūst tiesas iecelts maksātnespējas procesa administrators;
parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšana administratoram ne vien piešķir plašas tiesības, bet arī uzliek pienākumu izvērtēt parādnieka iepriekš noslēgtos darījumus un likumā noteiktajos gadījumos apstrīdēt tos tiesā.
Vadības maiņa
Līdz ar kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi tās pārvaldes institūciju (valdes, padomes, dalībnieku (akcionāru) sapulces) darbība tiek apturēta. Turpmāk parādnieka pārvaldīšanu veic administrators, kuram saskaņā ar likumu ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.
Citiem vārdiem sakot, kopš kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas brīža līdzšinējā valde vairs nav tiesīga pārstāvēt kapitālsabiedrību un tās vārdā slēgt jebkādus darījumus, tostarp rīkoties ar mantu. Pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu likumā noteiktajā kārtībā.
Pēc kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas inventarizāciju, sastāda parādnieka bilanci un ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Tāpat administrators ir pilnvarots lemt par parādnieka saimnieciskās darbības izbeigšanu vai turpināšanu pilnā vai ierobežotā apjomā, ja tas ir ekonomiski pamatoti.
Darījumu apstrīdēšana
Kapitālsabiedrības darījums ar savu mantu (pārdošana, dāvināšana, maiņa, piegāde) var tikt apstrīdēts un atzīts par spēkā neesošu ar attiecīgu tiesas vai šķīrējtiesas nolēmumu arī ārpus maksātnespējas procesa. Tas iespējams uz vispārējiem pamatiem, tostarp, ja tiek konstatēta:
darījuma neatbilstība likumam vai labiem tikumiem (Civillikuma 1415. pants);
darījuma neatbilstība likumā noteiktajām formas prasībām (Civillikuma 1484., 1486. pants);
darījuma šķietamais (fiktīvais) vai simulatīvais raksturs (Civillikuma 1438., 1439. pants);
darījuma dalībnieka svarīga maldība (Civillikuma 1445. pants);
līguma izpildīšanas sākotnējā objektīvā neiespējamība (Civillikuma 1543. pants).
Maksātnespējas likums administratoram ne vien piešķir plašas tiesības izvērtēt parādnieka iepriekš noslēgtos darījumus un apstrīdēt tos tiesā, bet arī uzliek pienākumu to darīt attiecībā uz darījumiem, kas atbilst likumā noteiktajiem apstrīdēšanas kritērijiem.
Parādnieka iepriekš veikto darījumu apstrīdēšana maksātnespējas procesā ir viens no instrumentiem parādnieka mantas atgūšanai un kreditoru prasījumu apmierināšanai.
Kopumā var izdalīt trīs tipiskākos darījumu veidus, kas tiek apstrīdēti maksātnespējas procesa ietvaros:
darījumi, kas liedz, traucē vai aizkavē kreditorus saņemt sava prasījuma apmierinājumu;
neatbilstošas atlīdzības darījumi;
preferenciālie darījumi (angļu val. – preferential transactions).
Maksātnespējas likuma 96. pantā noteikti kritēriji jebkāda darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Darījums ir atzīstams par spēkā neesošu, ja tas noslēgts:
pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai 4 mēnešus pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem;
3 gadu laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.
Zaudējumus radošus darījumus praksē var iedalīt divās kategorijās:
darījumi, kuru noteikumi ir zaudējumus radoši (neizdevīgi parādniekam);
darījumi, kuru formālie noteikumi atbilst normālai komercpraksei, taču darījumu izpilde rada zaudējumus.
Tipiski gadījumi, kad darījuma noteikumi paši par sevi rada zaudējumus gan parādniekam, gan arī kreditoriem, ir parādnieka mantas atsavināšana bez atlīdzības vai par neadekvāti zemu atlīdzību, tādā veidā samazinot parādnieka aktīvu apmēru, no kura varētu segt kreditoru prasījumus.
Tiesu praksē par zaudējumus radošiem ir atzīti arī tādi darījumi, kas paši par sevi nesamazina parādnieka mantas sastāvu (nemaina aktīvu un saistību attiecību), taču ietekmē kreditoru prasījumu apmierināšanas proporciju maksātnespējas procesa ietvaros (Senāta 28.01.2009. spriedums lietā Nr. SKC-34/2009).
Vērtējot to, vai darījums ir radījis zaudējumus, tiesu praksē ir nostabilizējusies atziņa, ka ir jāņem vērā likumdevēja mērķis aizsargāt kreditoru kopuma intereses. Darījums atzīstams par spēkā neesošu, ja tiek konstatēts, ka parādnieka iespējas saglabāt maksātspēju, turpinot normālu saimniecisko darbību, vai kreditoru iespējas gūt apmierinājumu no parādnieka mantas būtu lielākas, ja attiecīgais darījums nebūtu noslēgts un neiestātos no tā izrietošās tiesiskās sekas – mantas aktīvu masas samazinājums vai kopējo saistību palielinājums (Senāta 17.12.2012. spriedums lietā Nr. PAC-0731/2012 un Senāta 21.12.2012. spriedums lietā Nr. PAC-1566/2012).
Ķīlas līgumu apstrīdēšana
Ja parādnieka manta tiek ieķīlāta pēc tam, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, administratoram ir pienākums celt tiesā prasību par ķīlas līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Šādā gadījumā nav nozīmes – un administratoram nav jāpierāda – ne zaudējumu faktam, ne darījuma otras puses labticībai vai nelabticībai.
Dāvinājuma un citu bezatlīdzības darījumu apstrīdēšana
Civillikums definē dāvinājumu kā tiesisku darījumu, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Lai gan dāvināt var katra rīcībspējīga persona, bet dāvanu iegūt var katrs, kam vispār ir spēja iegūt, ir pašsaprotami, ka dāvinājums nav tipisks komercdarījums.
Likums definē komercdarbību kā komersanta veiktu saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā. Ir pašsaprotami, ka dāvinātājam peļņa nerodas, tādēļ arī Komerclikuma D daļa nesatur normas par komerciālo dāvinājumu atšķirībā no, piemēram, komerciālā pirkuma līguma (Komerclikuma 407.-414. pants), komerciālās komisijas līguma (Komerclikuma 415.-429. pants) un komerciālā glabājuma līguma (Komerclikuma 447.-462. pants). Tomēr praksē komersanti mēdz slēgt dāvinājuma līgumus un ziedot – ziedošana ir dāvinājuma veids.
Maksātnespējas likuma 97. pants paredz speciālu regulējumu bezatlīdzības darījumu apstrīdēšanai – tas noteic administratora pienākumu izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu, ja parādnieks (mantas dāvinātājs) nespēj samaksāt tādus savus parādus, kas pastāvējuši jau mantas dāvināšanas laikā.
Likums paredz izņēmumu attiecībā uz biedrībām, nodibinājumiem un līdzīgām organizācijām, kas veic ziedojumus vai citu veidu dāvinājumus savas parastās darbības ietvaros, ja šāds darījums būtiski neatšķiras no darījumiem, kas slēgti iepriekšējā gada laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.
Ja kapitālsabiedrība ir veikusi ziedojumu parastās darbības ietvaros un tas būtiski neatšķiras no iepriekšējā gada laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas slēgtajiem darījumiem, tad administrators var apstrīdēt un atprasīt šādu ziedojumu, ja tas ir bijis prettiesisks vai nav izmantots paredzētajiem mērķiem.
Maksātnespējas likuma normas par bezatlīdzības darījumu apstrīdēšanu ir piemērojamas arī darījumiem, kas noslēgti 3 gadu laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kuros pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski veikts dāvinājums. Kā piemēru var minēt kapitālsabiedrības aktīvu pārdošanu par simbolisku cenu.
Parādu segšanai samaksāto summu atdošana
Parasti neilgi pirms kapitālsabiedrības maksātnespējas pasludināšanas, kad tā jau saskaras ar likviditātes grūtībām, kapitālsabiedrība ir izvēles priekšā – kuras saistības izpildīt vispirms, un kuras atstāt uz vēlāku laiku vai neizpildīt vispār. Arī kreditori šādā situācijā mēdz rīkoties atšķirīgi, cenšoties pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk panākt savu prasījumu apmierināšanu.
Tādēļ Maksātnespējas likums paredz parādu segšanai samaksāto summu atdošanas institūtu. Tā mērķis ir nepieļaut situāciju, kurā maksātnespējas procesa laikā atsevišķi kreditori ir izdevīgākā pozīcijā tikai tādēļ, ka noteiktu laiku pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks viņu saistības daļēji vai pilnībā sedza, ignorējot citus kreditorus. Tie ir tā saucamie preferenciālie darījumi. Ja šādi darījumi notiek īsi pirms maksātnespējas, tie nonāk pretrunā ar kreditoru vienlīdzības principu un dod nepamatotas priekšrocības atsevišķiem kreditoriem.
Atbilstoši Maksātnespējas likuma 99. pantam ir atmaksājamas naudas summas, ko parādnieks samaksājis parādu segšanai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēdējo 6 mēnešu laikā pirms tās, ja:
maksājums izdarīts pirms saistību izpildes termiņa iestāšanās, ja nav pildītas citas maksājuma saistības, kurām iestājies izpildes termiņš, un ir iespējams atjaunot pušu saistības un tiesības;
parāds samaksāts ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku un nav pildītas citas saistības, kuru izpildes termiņš iestājies pirms ieinteresēto personu saistību izpildes termiņa.
Trešo personu tiesības uz mantu
Parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšana ietekmē arī trešo personu tiesības uz parādnieka mantu (piemēram, ķīlas tiesību realizāciju), parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (piemēram, mantu, kas atrodas parādnieka glabājumā), kā arī to strīdu risināšanu, kuros ir iesaistīts parādnieks (tiesas / šķīrējtiesas procesus, prasību nodrošināšanu, tiesu / šķīrējtiesu spriedumu izpildi).
Nodrošinātajam kreditoram – kreditoram, kura prasījuma tiesības pret parādnieku vai trešo personu ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka mantu, – 2 mēnešus pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas ir aizliegts prasīt ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu.
Parādnieka valdījumā vai turējumā esošo mantu tās īpašnieks var atprasīt no administratora. Ja tā maksātnespējas procesa laikā tomēr ir kļūdaini atsavināta, persona, kuras vainas dēļ tas noticis, atlīdzina bijušajam īpašniekam kļūdaini atsavinātās mantas vērtību.
Strīdi par to personu tiesībām un pienākumiem, kurām pasludināts maksātnespējas process, nevar tikt izskatīti šķīrējtiesā – šādi strīdi ir pakļauti vispārējās jurisdikcijas tiesām, tātad šķīrējtiesas līgumi ar maksātnespējas pasludināšanas brīdi automātiski (uz likuma pamata) zaudē spēku.
Tiesvedība mantiska rakstura prasībās, kas ierosinātas pret parādnieku, tiek apturēta, bet prasības nodrošinājums – atcelts. Tāpat ir izbeidzama sprieduma izpildes lietvedība, kas uzsākta pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas.
Visiem parādnieka kreditoriem, tostarp nodrošinātajiem, Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un termiņā ir jāpiesaka savi prasījumi parādnieka administratoram.
Vai darba devējs var atlaist darbinieku par neētisku rīcību sociālajos tīklos? Piemēram, šī gada sākumā pēc sabiedrības rezonansi izraisījuša apsveikuma Raimondam Paulam publicēšanas sociālajos tīklos darbiniece tika atlaista no darba.
Lai gan sociālie tīkli galvenokārt ir personiskas komunikācijas līdzeklis, neētiska darbinieku rīcība tajos – neatkarīgi no tā, vai tā notiek darba laikā vai ārpus tā – var būtiski kaitēt uzņēmuma reputācijai, darba kolektīva mikroklimatam un radīt arī tiesiskas sekas.
Ik pa laikam sabiedriskajā telpā parādās informācija par darbinieku atlaišanas gadījumiem, kas saistīti ar to aktivitātēm tieši sociālajos tīklos. Negribētu komentēt jautājumā minēto gadījumu, jo visi situācijas apstākļi nav zināmi vai publiski pieejami. Tomēr, ja vispārīgi apskata jautājumu par darbinieku aktivitātēm sociālajos tīklos, tieši saistībā ar ētiskumu un darba tiesiskajām attiecībām, var izcelt vairākas nianses, kas būtu jāņem vērā.
Rīcība darba laikā
Darba likuma (DL) 101.panta 1.daļas 3.punktā paredzēts – ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu, darba devējs ir tiesīgs uzteikt darba līgumu. Attiecīgi, ja darbinieks, pildot savus pienākumus, būs rīkojies kādā veidā neētiski vai nepieņemami, primāri darba devējs vērtēs šo tiesību normu kā pamatu darba līguma izbeigšanai.
Tiesu praksē ir skaidrots, ka “labu tikumu” jēdziens ir ģenerālklauzula, kuras saturu veido nemitīgi mainīgā sabiedrības vērtību sistēma. Tas ietver ne tikai vispārpieņemtās morāles normas, bet arī tiesiski ētiskos principus un vērtības, kas nostiprinātas pozitīvajās tiesībās. Tāpēc tiesu praksē papildus ir skaidrots, ka situācijā, kad darba devējs, uzteicot darba līgumu, piemēro minēto jēdzienu, tam ir pienākums piepildīt šo jēdzienu ar juridiski nozīmīgu saturu, tas ir, kā Senāts norādījis 2018.gada 20.aprīļa spriedumā lietā SKC-213/2018, uzteikumā jānorāda, “kādi palīgavoti (piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) devuši pamatu darbinieka rīcību vērtēt par pretēju labiem tikumiem”.
Tas nozīmē, ka situācijās, kad darba devēja ieskatā darbinieks, veicot darba pienākumus, ir rīkojies neētiski un šī rīcība saistīta ar informācijas izplatīšanu arī sociālajos tīklos, darba devējam jāpamato, kāpēc šāda rīcība ir pretēja labu tikumu jēdzienam un kāpēc darba tiesiskās attiecības tāpēc vairs nevar turpināt, piemēram, darba devējs uzskata, ka šādā veidā ir nodarīts arī būtisks kaitējums darba devēja reputācijai.
Var būt situācijas, kad darbinieka neētiska rīcība sociālajos tīklos tiek klasificēta atbilstoši būtiskam darba līguma vai iekšējās darba kārtības noteikumu pārkāpumam
Kā piemēru varētu minēt situāciju, kad darbinieks slepus ir filmējis kolēģus, klientus, sadarbības partnerus vai apmeklētājus, tos aprunājis, izteicis nievājošus vai aizskarošus komentārus un šādu video publicējis sociālajos tīklos. Arī tad, ja šādi ieraksti tiktu publicēti jau pēc darba laika beigām, tas nemainītu pārkāpuma klasifikāciju. Gadījumos, kad darbinieks ir izmantojis savu darba vietu vai amatu, lai sociālajos tīklos iegūtu uzmanību vai popularitāti, vienmēr ir vērtējams jautājums par šādas rīcības atbilstību ētikas normām un attiecīgi tās kvalifikāciju.
Protams, var būt situācijas, ka darbinieks ieņem tādu amatu, kurā personas rīcība atbilstoši sabiedrībā pieņemtām morāles un ētikas normām ir neatņemama amata sastāvdaļa, piemēram, tiesneši vai ārsti. Tāpēc var būt situācijas, kad darbinieka neētiska rīcība sociālajos tīklos tiek klasificēta arī atbilstoši DL 101.panta 1.daļas 1.punktam, proti, būtiskam darba līguma vai iekšējās darba kārtības noteikumu pārkāpumam. Katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē situācijas apstākļi, lai izvērtētu, vai darbinieks ir rīkojies neētiski tieši darba tiesisko attiecību kontekstā un kurš ir atbilstošākais pamats darba līguma izbeigšanai.
Ja darba devējs uzskata, ka iepriekš minēto apstākļu dēļ ir pamats uzteikt darba līgumu, tad jāņem vērā, ka atbilstoši DL 101.panta 2.daļai darba devējam ir pienākums pieprasīt no darbinieka rakstveida paskaidrojumu. Paskaidrojuma pieprasījums ir obligāts priekšnoteikums darba līguma uzteikšanai šādos gadījumos. Darba devējam paskaidrojuma pieprasījumā ir skaidri jānorāda, kādā tieši veidā ir izpaudusies darbinieka neatbilstoša rīcība, par kuru tiek prasīti paskaidrojumi. Var būt arī tā, ka pēc paskaidrojumu pieprasīšanas, darba devējs, izvērtējot gan pārkāpuma apstākļus, gan darbinieka iepriekšējo darbu, nonāk pie secinājuma, ka var aprobežoties ar disciplināratbildības piemērošanu, un darba līguma izbeigšana nebūtu samērīga un nepieciešama.
Rīcība ārpus darba
Otra situācija, ar kuru var saskarties darba devējs, – darbinieks ārpus darba laika un savu tiešo darba pienākumu izpildes rīkojas tādā veidā, kas tomēr darba devēja ieskatā ietekmē arī darba devēju un darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama.
Piemēram, darbinieks sociālajos tīklos publicējis video, no kura izriet, ka viņš, atrodoties alkohola reibumā, ir nodarījis kaitējumu dzīvniekam, to sitot. Par līdzīgu situāciju varētu uzskatīt arī gadījumus, kad darbinieks publiski demonstrē sabiedrībā nosodāmu vai ar vispārpieņemtām ētikas normām nesavienojamu uzvedību. Piemēram, sociālajos tīklos publisko saturu, kurā redzams, ka viņš nodarbojas ar huligānismu, īpašuma bojāšanu, izsaka diskriminējošus vai aizskarošus komentārus par citām personām.
Šāda rīcība var būt īpaši problemātiska gadījumos, kad no publicētā satura ir iespējams sasaistīt darbinieku ar konkrēto darba devēju, piemēram, darbinieka sociālo tīklu profils norāda uz viņa darba vietu, darbinieks video vai fotogrāfijās redzams darba devēja apģērbā vai ar darba devēja simboliku, vai arī viņš šādu saturu publisko kopā ar kolēģiem vai citos apstākļos, kas ļauj identificēt darba devēju.
Darbiniekam ir tiesības uz privāto dzīvi un vispārīgi darba devējam nav tiesību iejaukties un mēģināt kādā veidā kontrolēt darbinieka aktivitātes ārpus darba tiesisko attiecību ietvariem
DL 101.panta 5.daļā ir paredzēts, ka izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Jautājumu par svarīga iemesla esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata.
Tikumības un taisnprātības apsvērumi arī ir ģenerālklauzulas, kuras nepieciešams piepildīt ar saturu katrā konkrētā gadījumā. Senāta 2025.gada 3.decembra spriedumā lietā SKC-397/2025 skaidrots, ka “tikumības un taisnprātības apsvērumi vienmēr saistīti ar ētikas un morāles normām (nemantiskām vērtībām), tādēļ praksē šādi svarīgi iemesli var būt, piemēram, personas reputācija, personīgās īpašības, uzvedība”.
Ir jāņem vērā, ka darbiniekam ir tiesības uz privāto dzīvi un vispārīgi darba devējam nav tiesību iejaukties un mēģināt kādā veidā kontrolēt darbinieka aktivitātes ārpus darba tiesisko attiecību ietvariem. Tomēr atsevišķos, izņēmuma gadījumos var būt situācijas, kad darba devējs secina, ka darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama, jo konkrētā darbinieka rīcība, lai arī notikusi ārpus darba tiesisko attiecību ietvara, ir vai potenciāli var radīt kaitējumu darba devējam, citiem kolēģiem vai kāda cita iemesla dēļ ietekmē darba tiesisko attiecību pastāvēšanu. Piemēram, ja darbinieks, kurš alkohola reibumā ārpus darba laika ir nodarījis kaitējumu dzīvniekam, strādā veterinārajā klīnikā.
Ceļot prasību tiesā, darba devējam nav pienākuma pieprasīt rakstveida paskaidrojumus par situāciju. Tomēr no praktiskā viedokļa raugoties, darba devējam būtu vērts sākumā izrunāt situāciju ar darbinieku pirms prasības celšanas tiesā. Iespējams, ka puses var arī panākt vienošanos par darba līguma izbeigšanu, kad darba devējs paskaidro savu attieksmi pret radušos situāciju.
Vai kopīpašniekam jāmaksā puse no komunālo pakalpojumu izdevumiem, ja faktiski īpašumā dzīvo otrs kopīpašnieks? Skaidrojam Senāta atziņas šajā strīdā!
Par ko bija strīds?
Izskatāmajā lietā Senāts risināja strīdu par to, kā sadalāmi izdevumi par dzīvokļa īpašumu, ja tas pieder vairākiem kopīpašniekiem, bet faktiski to lieto tikai viens no viņiem.
Konkrēti tika vērtēts, vai un kādā apmērā otram dzīvokļa kopīpašniekam ir pienākums atlīdzināt komunālo pakalpojumu un citus dzīvokļa izdevumus, kurus pilnībā sedzis tas kopīpašnieks, kurš dzīvoklī dzīvojis.
Strīds radās pēc laulības iziršanas. Dzīvoklis palika atbildētājas atsevišķā lietošanā, savukārt prasītājs tajā nedzīvoja. Atbildētāja vairākus gadus viena pati maksāja visus ar dzīvokli saistītos izdevumus un vēlāk cēla pretprasību, lūdzot piedzīt no prasītāja viņa domājamajai daļai atbilstošu izdevumu daļu, tostarp par komunālajiem pakalpojumiem.
Apgabaltiesa atzina, ka arī komunālie maksājumi (izņemot individuālo ūdens un elektroenerģijas patēriņu) ir sadalāmi starp kopīpašniekiem atbilstoši domājamajām daļām neatkarīgi no tā, vai dzīvoklis faktiski lietots. Senāts šo pieeju koriģēja.
Kāpēc apgabaltiesas spriedums tika atcelts?
Senāts 2025.gada 17.decembra spriedumā lietā SKC-108/2025 konstatēja, ka apgabaltiesa:
atzina, ka dzīvoklis bijis atbildētājas atsevišķā lietošanā, bet nepiešķīra šim apstāklim atbilstošu tiesisku nozīmi, izvērtējot tieši komunālos maksājumus;
nepamatoja, kāpēc ar lietošanu acīmredzami saistītie pakalpojumi (apkure, atkritumu izvešana, koplietošanas elektrība) būtu jāmaksā arī dzīvokļa īpašumu nelietojošajam kopīpašniekam;
nenodalīja, kādā apmērā un vai šie izdevumi bijuši nepieciešami dzīvokļa īpašuma saglabāšanai.
Rezultātā Senāts apgabaltiesas spriedumu šajā daļā atcēla un nodeva jaunai izskatīšanai.
Dzīvokļa īpašuma likums pret Civillikumu
Senāts spriedumā analizēja un ļoti skaidri nodalīja divus tiesisko attiecību veidus, kurus nosacīti var grupēt:
ārējās attiecības – dzīvokļa īpašuma kopīpašnieki attiecībās ar pakalpojumu sniedzējiem un citiem dzīvokļa īpašuma kreditoriem;
iekšējās attiecības – savstarpējās tiesiskās attiecības, kas veidojas pašu dzīvokļa kopīpašnieku starpā.
Kā secināja Senāts, Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pants primāri aizsargā trešās personas, kas ir pakalpojumu sniedzēji un dzīvokļu īpašnieku kopība. Senāts norādīja – tā ir jau iesakņojusies judikatūra, ka dzīvokļa kopīpašnieki katrs pats sedz savai domājamajai daļai atbilstošo izdevumu daļu attiecībā uz maksājumiem kreditoriem neatkarīgi no tā, vai kopīpašnieks dzīvo dzīvoklī vai ne.
Savukārt dzīvokļa īpašnieku kā kopīpašnieku savstarpējās attiecības ir vērtējamas pēc Civillikuma (CL), piemērojot 863., 1069. un 1071.panta regulējumu. Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums šajās attiecībās piemērojams tikai tiktāl, lai noskaidrotu dzīvokļa attiecīgo izdevumu raksturu un to veikšanas obligātumu.
Spriedumā, balstoties uz CL, uzsvērts pamatprincips: kam ir labums no lietas, tam jānes arī ar to saistītās nastas. Raugoties no šīs prizmas, Senāts arī vērtēja komunālo pakalpojumu izdevumu attiecināmību un sadalījumu starp dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem un vai šāds izdevums ir bijis par labu atsevišķam kopīpašniekam vai arī visam dzīvokļa īpašumam un visu dzīvokļa kopīpašnieku labumam.
Izdevumu veids nosaka atbildības robežas
Analizējot ar dzīvokļa īpašumu saistītos izdevumus, Senāts nodalīja trīs izdevumu veidus, kuru izvērtējums un katra atsevišķā kopīpašnieka apmaksas pienākums atšķiras.
Nekustamā īpašuma nodoklis
Atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, Senāts atzina, ka nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) ir publiski tiesisks maksājums, kura mērķis nav saistīts ar dzīvokļa lietošanu, bet gan ar fiskālo pienākumu pret valsti vai pašvaldību. Proti, nodoklis ir publiski tiesiska nasta.
Līdz ar to Senāts secināja, ka NĪN ir jāmaksā visiem kopīpašniekiem proporcionāli domājamajām daļām neatkarīgi no faktiskās dzīvokļa lietošanas.
Pārvaldīšanas izdevumi un uzkrājuma fonds
Atsaucoties uz tiesību doktrīnu, CL 1071.pants ir tulkojams tādējādi, ka pienākums segt kopīgās lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus rodas tikai tad, ja kopīpašnieks ir piekritis to taisīšanai, izņemot, ja tas attiecas uz nepieciešamajiem izdevumiem. Katram kopīpašniekam ir pienākums atbilstoši savas domājamās daļas lielumam atlīdzināt nepieciešamos izdevumus, kurus kopējai lietai taisījis cits kopīpašnieks, kaut arī bez pārējo (vai visu) kopīpašnieku piekrišanas.
Turpinājumā interpretējot, kā tiek noteikti dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi un iemaksas uzkrājuma fondā, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likumu un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, tas ir, ka lēmumu pieņem ar balsu vairākumu un tas kļūst obligāts visiem dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekiem, Senāts secināja, ka šādi izdevumi kalpo dzīvojamās mājas fiziskai saglabāšanai un vērtības uzturēšanai. Līdz ar to no šādu izdevumu taisīšanas ieguvēji ir visi dzīvokļa kopīpašnieki, jo šie izdevumi nodrošina arī katra dzīvokļa vērtības saglabāšanu.
Tādējādi izriet secinājums, ka arī tad, ja dzīvokli lieto tikai viens dzīvokļa kopīpašnieks, pārvaldīšanas izdevumi un maksājumi uzkrājuma fondā ir jāsedz visiem kopīpašniekiem samērīgi ar tiem piederošajām domājamajām daļām.
Senāts īpaši uzsvēra, ka dzīvokļa lietošanai nav izšķirošas nozīmes jautājumā par pārvaldīšanas un uzkrājumu izdevumu apmaksu, nozīme ir īpašuma vērtības saglabāšanai.
Komunālie pakalpojumi
Komunālie pakalpojumi bija sprieduma centrālais jautājums. Tieši šo izdevumu kontekstā Senāts ieviesa būtisku un praksē nozīmīgu vērtējumu, norādot, ka komunālie pakalpojumi (apkure, karstā ūdens cirkulācija, atkritumu izvešana, elektroenerģija u.c.) primāri ir saistīti ar dzīvokļa lietošanu, nevis ar tā uzturēšanu CL 865.panta izpratnē.
Proti, balstoties uz judikatūru, spriedumā ir norādīts, ka izdevumi par komunālo pakalpojumu saņemšanu nav uzskatāmi par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumiem, līdz ar to tie principā nav obligāti. Vērtējot komunālo pakalpojumu lietojumu un mērķi, Senāts secināja, ka tie galvenokārt attiecināmi uz personu, kas lieto dzīvokli.
Senāts nosprieda, ka dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās pienākums samērīgi ar savu domājamo daļu kopīpašumā segt izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem ir atkarīgs no tā, vai dzīvokļa īpašums atrodas kāda kopīpašnieka vai kopīpašnieku atsevišķā lietošanā, kuri tad arī primāri ir atbildīgi par to samaksu.
Izņēmums – saglabāšanai nepieciešamie pakalpojumi
Vienlaikus Senāts spriedumā norādījis, ka daļai komunālo pakalpojumu var būt divējāda daba.
Latvijas klimatiskajos apstākļos, piemēram, apkure “var kalpot ne tikai dzīvokļa īpašuma lietotāja personiskajam labumam, bet noteiktā apmērā – arī nekustamā īpašuma uzturēšanai (fiziskai saglabāšanai)”. Tādējādi pieņemu, ka apgabaltiesai, caurlūkojot lietu otrreiz, būs jāpamato, kā nošķirt atsevišķu komunālo pakalpojumu “nepieciešamību” no “personiskā labuma” vai “komforta”.
Piemēram, saskaņā ar spriedumu nepieciešamību var attiecināt uz:
apkuri minimālā apjomā, lai nepieļautu ēkas un inženierkomunikāciju bojājumus;
elektroenerģiju, kas nepieciešama apkures vai drošības sistēmu darbībai.
Vērā ņemama ir arī Senāta atziņa, ka “nekustamā īpašuma tirgus vērtību, kuras saglabāšanā (vai palielināšanā) parasti ir ieinteresēts ikviens godprātīgs kopīpašnieks neatkarīgi no tā, vai viņš lieto attiecīgo nekustamo īpašumu, ietekmē komunālo pakalpojumu pieejamība nekustamajā īpašumā, nevis tas, vai un kādā apmērā tie tiek izmantoti”.
Līdz ar to Senāts, atdodot lietu otrreizējai caurlūkošanai, vienlaikus norādījis, ka kopīpašnieks, kurš dzīvokli lietojis un sedzis visus komunālos maksājumus, var prasīt no pārējiem kopīpašniekiem atlīdzinājumu (par daļu komunālo izdevumiem), bet tikai tiktāl, ciktāl šādi izdevumi bijuši objektīvi nepieciešami īpašuma fiziskai saglabāšanai. Pierādīšanas nasta šādā gadījumā pilnā apmērā gulstas uz prasītāju, tas ir, kopīpašnieku, kas prasa daļēju komunālo maksājumu atlīdzinājumu. Manuprāt, šāda pierādīšanas nasta būs diezgan smaga.
Sprieduma praktiskā nozīme
Rezumējot, galvenās sprieduma atziņas ir šādas:
svarīgs ir uz dzīvokli gulstošo izdevumu raksturs un to obligātums;
obligātie un nepieciešamie izdevumi ir jāsedz katram kopīpašniekam samērīgi ar tā domājamo daļu;
neobligāto kopīpašuma izdevumu sadalījumā izšķiroša nozīme ir tam, kurš ir faktiskais labuma guvējs;
komunālie maksājumi pēc savas būtības primāri ir lietošanas, nevis uzturēšanas izdevumi;
lai atprasītu daļu no komunālo maksājumu izdevumiem no dzīvokļa īpašuma cita kopīpašnieka, ir jāspēj pierādīt to objektīva nepieciešamība īpašuma vai īpašuma vērtības saglabāšanā.
Senāta spriedums arī skaidri norobežo, kad dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku attiecības ir jāvērtē pēc Dzīvokļa īpašuma likuma un kad ir piemērojams CL, tas ir, vai attiecības ir starp kopīpašniekiem un dzīvokļa kreditoriem, vai arī tās ir viņu savstarpējās attiecības.
Iedomājieties situāciju – divi konkurējoši uzņēmumi nekad nav sazvanījušies, nekad nav tikušies slepenā sanāksmē, nekad nav apmainījušies ne ar vienu e-pastu par cenām. Un tomēr to preces un pakalpojumi maksā vienādi, cenas paceļas vienlaicīgi un neviens no tiem, šķiet, nav ieinteresēts piedāvāt klientiem labāku darījumu. Vainīgais? Algoritms.
Mākslīgais intelekts (MI) un algoritmiskā cenu noteikšana pēdējos gados ir kļuvuši par vienu no nopietnākajiem izaicinājumiem konkurences tiesību jomā visā pasaulē. Jautājums ir gan vienkāršs, gan sarežģīts vienlaikus: vai uzņēmums ir atbildīgs par dalību kartelī, ja par cenām “vienojās” nevis cilvēki, bet programmas?
Kas ir algoritmiskā kolūzija?
Algoritmiskā cenu noteikšana pati par sevi nav nekas jauns vai aizliegts. Aviokompānijas jau gadiem ilgi dinamiski maina biļešu cenas atkarībā no pieprasījuma, ride-sharing platformas paaugstina tarifus sastrēguma stundās, un tiešsaistes mazumtirgotāji pielāgo cenas vairākas reizes dienā. Tas ir efektīvs un bieži vien patērētājiem izdevīgs process.
Problēma rodas brīdī, kad vairāki konkurenti izmanto līdzīgus algoritmus, kas reāllaikā reaģē cits uz cita cenām. Laika gaitā šie algoritmi var “iemācīties”, ka vienlaicīga cenu paaugstināšana nes lielāku peļņu nekā cenu karš. Rezultātā cenas virzās tikai uz augšu, un neviens no konkurentiem nav motivēts tās samazināt – lai gan nekāda vienošanās starp uzņēmumiem nav notikusi. Tieši to sauc par algoritmisko kolūziju (algorithmic collusion).
Trīs scenāriji: no acīmredzamā līdz pelēkajai zonai
Eiropas Komisija savās 2023. gada Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem ir identificējusi trīs atšķirīgus scenārijus, kā algoritmi var radīt konkurences tiesību pārkāpumus.
Pirmais scenārijs ir visvienkāršākais – tā sauktā “kolūzija ar vienu kodu” (collusion by code). Konkurenti apzināti vienojas izmantot vienotu algoritmisko cenu noteikšanas rīku, lai saskaņotu cenas vai sodītu par novirzēm no vienošanās. Šī situācija juridiski neatšķiras no klasiska karteļa – tā ir aizliegta vienošanās pēc mērķa. Spānijas nekustamo īpašumu aģentu lieta un Apvienotās Karalistes Online Posters lieta ir tipiski piemēri šādam scenārijam.
Otrais scenārijs ir sarežģītāks – tā sauktā “hub-and-spoke” jeb “rumbas un spieķu” kolūzija. Vairāki konkurenti neatkarīgi izlemj lietot vienu un to pašu trešās puses nodrošinātu cenu noteikšanas rīku, ievadot tajā savus konfidenciālos datus. Programma ģenerē cenu rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, lai gan tie savā starpā tieši nekomunicē. Šis ir scenārijs, kas šobrīd izraisa visvairāk diskusiju un tiesvedību gan Eiropas valstīs, gan ASV.
Tuvākais piemērs Baltijas reģionā ir Lietuvas Eturas lieta (C-74/14). Uzņēmums Eturas darbināja tiešsaistes ceļojumu rezervēšanas platformu, ko izmantoja aptuveni 30 ceļojumu aģentūras. Platformas administrators vienpusēji ieviesa automātiskus atlaižu griestus (maksimāli 3%), par to informējot aģentūras caur sistēmas iekšējo paziņojumu. Aģentūras savstarpēji nekomunicēja – visu koordinēja platforma. ES Tiesa apstiprināja, ka šāda platformas vadīta koordinācija var būt konkurences tiesību pārkāpums (horizontāla vienošanās starp platformu izmantojošajām aģentūrām).
Šajā kontekstā būtiski uzsvērt, ka arī programmatūras piegādātājs vai platformas uzturētājs var būt atbildīgs. ES praksē jau ir nepārprotami atzīts, ka arī karteļa veicinātājs (facilitator) var tikt sodīts, pat ja tas nedarbojas konkrētajā horizontālajā tirgū, kā apstiprināts AC-Treuhand (C-194/14) lietā un detalizētāk skaidrots zemāk.
Trešais scenārijs ir visgrūtāk risināmais – pilnīgi autonoma MI kolūzija. Katrs uzņēmums izmanto savu neatkarīgu algoritmu, taču šie algoritmi, optimizējot peļņu un novērojot konkurentu rīcību, patstāvīgi nonāk pie koordinēta iznākuma – augstākām cenām. Neviens cilvēks nav devis norādījumu sadarboties, un starp uzņēmumiem nav nekāda tieša vai netieša kontakta. Šis scenārijs pagaidām lielā mērā ir teorētisks, taču MI tehnoloģijām strauji attīstoties, tas var kļūt par realitāti.
MI konkurences tiesībās nav nekādu privilēģiju
Eiropas Komisija ir skaidri norādījusi: ja cenu noteikšanas prakses ir prettiesiskas bezsaistē, tad tās ar lielu ticamību ir prettiesiskas arī tiešsaistē. MI rīkiem nepiemīt nekāda īpaša tiesiskā imunitāte.
Vēl svarīgāk – uzņēmums nevar izvairīties no atbildības, vienkārši apgalvojot, ka cenas noteicis algoritms. Eiropas Komisija Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem skaidri norāda: algoritms atrodas uzņēmuma kontrolē tāpat kā darbinieks vai ārējais konsultants, kas darbojas uzņēmuma uzdevumā. Tāpēc uzņēmums ir atbildīgs par sava izmantotā algoritma rīcību arī tad, ja tas nav tieši paredzējis konkrēto pret konkurenci vērsto rezultātu.
Tas nozīmē, ka uzņēmumiem par sava MI tiesiskumu jārūpējas tikpat rūpīgi kā par darbinieku rīcību – principā vēl rūpīgāk, jo algoritma darbības var būt grūtāk pārraudzīt un prognozēt.
Kad MI pakalpojuma sniedzējs kļūst par karteļa veicinātāju
Viens no jaunākajiem jautājumiem konkurences tiesību jomā ir ģeneratīvā MI nodrošinātāju potenciālā atbildība. Kā jau minēts iepriekš, atbildība par pret konkurenci vērstām vienošanās ES tiesībās var attiekties ne tikai uz to tiešajiem dalībniekiem, bet arī uz tām personām, kas apzināti sekmē vai iespējo šādu rīcību.
Praksē tas nozīmē šādu situāciju: vairāki viena tirgus dalībnieki izmanto vienu un to pašu ģeneratīvā MI rīku – piemēram, cenu optimizācijas platformu, kas balstīta uz lielo valodu modeli. Katrs ievada tajā savus konfidenciālos datus par izmaksām, krājumiem un cenām. Rīks ģenerē rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, kļūstot par „rumbu” klasiskajā hub-and-spoke shēmā.
Ja ģeneratīvā MI asistents tiek izmantots cenu koordinācijai vai komerciāli jūtīgas informācijas apmaiņai starp konkurentiem, un pakalpojuma sniedzējs par to zina vai tam būtu jāzina, tas var tikt uzskatīts par pārkāpuma dalībnieku. Turklāt, šo atbildību nevar efektīvi izslēgt ar līgumiskiem noteikumiem.
Datu vākšana un “skrāpēšana” – kur ir robeža?
Algoritmiskās cenu noteikšanas rīki bieži vien balstās uz datu “skrāpēšanu” (web scraping) – automatizētu informācijas vākšanu no tīmekļa vietnēm. Latvijas uzņēmējiem ir svarīgi saprast, ka šī prakse no juridiskā viedokļa atrodas komplicētā zonā, kur krustojas intelektuālā īpašuma tiesības, datu aizsardzības regulējums un konkurences tiesības.
Publiski pieejamas cenu informācijas vākšana no konkurentu tīmekļa vietnēm parasti tiek uzskatīta par zema riska darbību, ja vien tā nepārslogo vietni un neapiet pieejas ierobežojumus. Tātad – publiski pieejamu konkurentu cenu “skrāpēšana”, lai izmantotu to savas komercdarbības stratēģijas plānošanai, pati par sevi nav pārkāpums.
Savukārt, ja platforma “skrāpē”, apkopo un apmaina nepubliskus, no konkurences viedokļa jūtīgus tirgus dalībnieku datus, tad tas ar lielu ticamību būs konkurences tiesību pārkāpums.
Papildus konkurences tiesībām, attiecībā uz datu “skrāpēšanu” ES kontekstā svarīga ir Direktīva par datubāzu tiesisko aizsardzību (96/9/EK), kas piešķir sui generis tiesības datubāzu veidotājiem un var ierobežot sistemātisku skrāpēšanu. ES Tiesa Innoweb lietā raksturoja skrāpēšanu kā potenciālu datubāzu tiesību pārkāpumu, lai gan vēlāki spriedumi ir snieguši niansētāku skatījumu. Turklāt, ja skrāpētie dati ietver personas datus, piemērojama arī Vispārīgā datu aizsardzības regula.
Rezumējot, Latvijas uzņēmējiem, kas izmanto algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu jāpārliecinās, kādus datus šie rīki vāc un izmanto. No konkurences tiesību viedokļa – ja rīks apkopo nepubliskus konkurentu datus vai tos ievada kopīgā platformā, kas pieejama arī konkurentiem, pārkāpuma risks ir ievērojams.
Kāda rīcība nav problemātiska?
Svarīgi saprast, ka algoritmu izmantošana cenu noteikšanai ne vienmēr rada konkurences tiesību riskus.
Turpmāk uzskaitītas situācijas, kas visdrīzāk nebūs problemātiskas:
Uzņēmuma paša iekšējā cenu optimizācija, kas balstīta uz paša datiem par pieprasījumu, krājumiem un izmaksām, ir likumīga un bieži vien patērētājiem izdevīga prakse;
Publiski pieejamas informācijas izmantošana cenu noteikšanā – piemēram, konkurentu cenu novērošana to mājaslapās – pati par sevi neveido pārkāpumu;
Dinamiskā cenu noteikšana, kas reaģē uz pieprasījuma svārstībām, piemēram, aviobiļešu vai viesnīcu cenu pielāgošana sezonalitātei, ir vispāratzīta un likumīga prakse;
Paralēla rīcība tirgū, kad uzņēmumi neatkarīgi nonāk pie līdzīgiem lēmumiem, reaģējot uz vienādiem tirgus apstākļiem, arī nav aizliegta – tā ir normāla konkurences dinamika.
No kā izvairīties? Praktiski ieteikumi
Uzņēmumiem, kas izmanto vai plāno ieviest algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu ieteicams ievērot vairākus piesardzības pasākumus.
Pirmkārt, nepieciešams izprast sava izmantotā algoritma darbību. Jāzina, kādus datus rīks izmanto, vai tajā tiek ievadīta konfidenciāla informācija un vai tas ņem vērā konkurentu nepubliskus datus. Uzņēmumiem būtu jāpieprasa no programmatūras piegādātājiem pilnīga caurskatāmība par datu avotiem. Ja uzņēmums nevar izskaidrot, kā tā izmantotais algoritms nosaka cenas, tas jau pats par sevi ir risks.
Otrkārt, jāizvairās no kopīgu cenu platformu izmantošanas, kurās vairāki konkurenti ievada savus konfidenciālos datus un saņem cenu rekomendācijas. Tieši šis modelis ir nonācis regulatoru uzmanības centrā gan Eiropā, gan ASV.
Treškārt, jādokumentē konkurences ieguvumi. Ja algoritmiskā cenu noteikšana samazina izmaksas, uzlabo pakalpojumu vai rada citus ieguvumus patērētājiem, šie apsvērumi var kļūt nozīmīgi, ja uzņēmuma cenošanas prakse tiek pārbaudīta.
Ceturtkārt, jāievieš atbilstības (compliance) sistēma, kas aptver arī uzņēmuma izmantotos MI rīkus. Eiropas komisāre Margrēte Vestagere ir ierosinājusi Compliance by Design konceptu – ideju, ka atbilstība konkurences tiesībām jāiebūvē algoritmā jau tā izstrādes posmā, nevis jāpārbauda tikai pēc tam.
Piektkārt, jāpārbauda līgumi ar MI rīku piegādātājiem. Jāpārliecinās, ka līgumā ietverti noteikumi par datu konfidencialitāti, rīka datu avotiem un atbildības sadalījumu.
No teorijas uz piemērošanas praksi
Pasaule šobrīd atrodas aktīvā regulējuma un piemērošanas prakses veidošanas fāzē. Eiropas Komisija 2025. gada vasarā apstiprināja, ka veic vairākas izmeklēšanas par algoritmisko cenu noteikšanu. ES Mākslīgā intelekta akta spēkā stāšanās 2026. gada augustā radīs papildu pienākumus MI sniedzējiem.
Arī Baltijas valstīs šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki un konkurenci uzraugošās iestādes tiem aktīvi seko līdzi. Jo plašāk uzņēmumi ievieš MI risinājumus, tostarp kā palīgus preču un pakalpojumu cenu noteikšanā, jo lielāka kļūst nepieciešamība izprast šai jomai piemērojamos konkurences tiesību aspektus.
Galvenā atziņa ir vienkārša: MI nav ne vairāk, ne mazāk kā instruments, un par instrumenta izmantošanas sekām atbild tas, kurš to lieto. Algoritmam nav ne sirdsapziņas, ne juridiskas atbildības – tā gulstas uz uzņēmumu. Un konkurences tiesības nešķiro, vai cenas saskaņoja cilvēki pie kafijas tases vai algoritmi mākoņserverī.
Nekustamā īpašuma nodoklis, ēkas pārdošanas vērtība un pat apdrošināšanas prēmijas – daudzi no šiem aspektiem ir tieši atkarīgi no viena valsts kadastra informācijas sistēmā norādīta skaitļa – ēkas kadastrālās vērtības, kuras aprēķina būtiska sastāvdaļa ir tās nolietojuma procents. Taču ko darīt, ja Valsts zemes dienesta amatpersona, kuras varā ir šī procenta noteikšana, vienā apmeklējuma reizē secina, ka ēka ir pamatīgi nolietojusies, savukārt jau pēc pāris mēnešiem “atjaunina” to par vairākiem desmitiem procentu, neraugoties uz to, ka ēkā nav veikti nekādi remontdarbi?
Tieši šāds strīds nonāca līdz Senātam, liekot tiesnešiem skaidrot, cik detalizēti Valsts zemes dienesta (VZD) amatpersonai ir jāpamato savs vizuālais novērtējums un vai īpašnieks drīkst paļauties uz to, ka kadastrā ierakstītais nolietojums jau pēc mirkļa nemainīsies uz slikto pusi.
Senāts 2025.gada 30.septembra spriedumā lietā SKA-140/2025 vērtēja būvju īpašniekiem būtiskus juridiskos aspektus un sniedza atziņas par ēkas kadastrālajā uzmērīšanā konstatētu ēku stāvokļa novērtējumu, VZD amatpersonu rīcību un nekustamā īpašuma īpašnieku tiesisko paļāvību uz kadastra datiem.
No 58% līdz 31% – dažu mēnešu laikā
Lietas pamatā ir kāda ēkas īpašnieka (pieteicēja) neapmierinātība ar VZD veiktajām ēkas apsekošanām ēkas nolietojuma noteikšanai. 2021.gada rudenī pēc īpašnieka lūguma VZD aktualizēja ēkas datus un noteica tai 58% nolietojumu. VZD amatpersona toreiz vizuāli novērtēja ēkas pamatus kā labus, ārsienas, pārsegumus un jumta segumu kā vidējus, bet jumta nesošo konstrukciju kā sliktu. Kā to prasa regulējums, atjaunotais ēkas novērtējums tika aktualizēts arī VZD uzturētajā kadastra sistēmā.
Īpašnieks nepiekrita VZD apsekošanā noteiktajam ēkas ārsienu konstrukciju veidam un norādīja arī uz kļūdām ārsienu būvmateriālu klasifikācijā. Iesniegumā VZD īpašnieks lūdza labot abas iepriekšminētās novērtējuma pozīcijas. Reaģējot uz īpašnieka sūdzību, VZD 2022.gada janvārī ieradās ēku novērtēt atkārtoti. Rezultāts bija pārsteidzošs – VZD amatpersona atzina iepriekšējās kļūdas, taču pārvērtēja ne tikai apšaubītos elementus, bet vēlreiz visu ēku kopumā un šoreiz visus konstruktīvos elementus, arī iepriekš slikto jumta konstrukciju, novērtēja kā labus, kā rezultātā ēkas kopējais nolietojums saruka līdz 31%. Atkārtotās novērtēšanas ietvaros izlabotie dati tika vēlreiz atjaunoti kadastra sistēmā.
Lai gan teorētiski mazāks ēkas nolietojums izklausās pēc labas ziņas, īpašnieks par to nepriecājās un vispirms vērsās VZD, kur netapa sadzirdēts, tāpēc tālāk iesniedza pieteikumu tiesā, apstrīdot pēkšņo ēkas uzlabojumu. Viņa arguments bija balstīts uz to, ka VZD rīcība ir nekonsekventa un nav pamatota ar pietiekamiem pierādījumiem (fotoattēliem), turklāt viņš bija paļāvies uz to, ka VZD darbinieki rīkosies paredzami.
Apgabaltiesas argumenti
Lai saprastu Senāta gala lēmumu, ir svarīgi nedaudz ielūkoties Administratīvās apgabaltiesas argumentos, kura sākotnēji noraidīja īpašnieka pieteikumu un, pievienojoties rajona tiesas lēmumam, atzina VZD rīcību par pareizu. Tiesa detalizēti analizēja, kāpēc pieteicēja iebildumi pret atkārtoto ēkas apsekošanu nav pamatoti.
Viens no pieteicēja galvenajiem argumentiem bija balstīts uz privāti nolīgta būvuzņēmuma veiktas ekspertīzes atzinumu, kura vērtējums būtiski atšķiras no VZD konstatētā. Noraidot šī atzinuma piemērošanu, apgabaltiesa norādīja uz būtisku juridisku niansi – VZD nevar veikt izmaiņas kadastra sistēmā tikai uz privāta atzinuma pamata, jo spēkā esošie noteikumi šādu kārtību neparedz. Privātais atzinums bija sagatavots saskaņā ar normatīviem, kas regulē tehnisko apsekošanu, kamēr VZD veic vizuālo novērtējumu kadastra vajadzībām saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.48 “Būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumi”. Attiecīgi, lai gan šāds atzinums palīdz tiesai gūt priekšstatu par situāciju, tas neaizstāj oficiālo VZD apsekošanas protokolu.
Otrs vērtējamais jautājums tiesā bija, vai VZD drīkstēja vēlreiz pārbaudīt visu, nevis tikai īpašnieka apstrīdēto ēkas daļu? Tiesa šo argumentu noraidīja, skaidrojot kadastrālās uzmērīšanas pamatmērķi – iegūt datus, kas atbilst faktiskajai situācijai konkrētā datumā. Līdz ar to VZD katrā atsevišķā apsekošanas reizē ir pienākums vēlreiz fiksēt visu ēkas stāvokli kopumā, lai nodrošinātu datu precizitāti kadastra sistēmā.
Tiesa vērtēja, vai VZD nav pieļāvis acīmredzamas kļūdas, iepriekš kā vidējus vērtētos jumta pārsegumus un segumu atkārtotajā apsekošanā novērtējot kā labus. Tika secināts, ka jumta un pārsegumu atkārtotajam vērtējumam nebija pamata būt zemākam, jo netika konstatēti kritiski bojājumi.
Tāpat arī vidēji labo ārsienu gadījumā, atkārtotajā vizītē VZD noteiktie fasādes bojājumi veidoja vien aptuveni 7% no kopējās ārsienu platības, rezultātā secinot, ka tās atbilst labam tehniskajam stāvoklim.
Atbildot uz īpašnieka iebildumiem par fotoattēlu fiksēšanu, apgabaltiesa atzina, ka atbilstoši spēkā esošajam regulējumam fotoattēlu uzņemšana apsekošanas laikā ir tikai viena no iespējamajām darbībām, nevis obligāts pienākums. Tas nozīmē, ka pat tad, ja VZD nav nofotografējis katru ēkas elementu atsevišķi vai nav veicis foto fiksāciju visās apmeklējuma reizēs, tas pats par sevi nepadara dienesta rīcību par nepareizu vai nelikumīgu.
Kadastra dati nav iekalti akmenī. Īpaši gadījumos, kad mainās tiesiskais regulējums vai nolietojuma aprēķināšanas metodes, iepriekšējie, reizēm gadu desmitiem vecie ieraksti var tikt un tiek pārskatīti
Spriežot par tiesisko paļāvību, tiesa secināja, ka īpašnieks nevar pamatoti apgalvot, ka un kā tā ir pārkāpta. Tiesa uzsvēra, ka kadastra datiem ir jābūt aktuāliem un tie ir regulāri jāatjauno, tādējādi nevienam īpašniekam nav tiesību cerēt, ka reiz fiksēts ēkas novērtējums paliks nemainīgs uz mūžu, jo valstij ir pienākums uzturēt precīzu informāciju par īpašumu reālo stāvokli.
Nepiekrītot apgabaltiesas secinājumiem, īpašnieks iesniedza kasācijas sūdzību.
Vai VZD amatpersonas viedoklis ir “svēts”?
Skatot lietu, Senātam bija jāatšķetina trīs būtiski mezgli:
vai VZD kā valsts iestāde ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu;
vai apgabaltiesa nav pavirši skatījusies uz pierādījumiem;
vai īpašnieks drīkstēja paļauties uz to, ka reiz fiksētie dati paliks nemainīgi.
Senāts atzina, ka apgabaltiesas spriedums ir pareizs – VZD drīkstēja labot savas iepriekšējās kļūdas un noteikt mazāku nolietojumu, ja tas atbilda faktiskajai situācijai un bija pamatots ar pieejamo informāciju. Senāta argumenti īsumā:
ēkas vizuālais novērtējums nav zinātniska ekspertīze. No VZD nevar prasīt detalizētus pierādījumus par katru plaisu un tās ietekmi, vai pētījumu par ēkas strukturālo ilgtspēju. VZD amatpersona vizuālās apskates laikā izdara secinājumus, vien balstoties uz savu profesionālo pieredzi un acīmredzamo kopainu;
neraugoties uz iepriekšminēto, patvaļa nav pieļaujama. Lai gan novērtējums ir vizuāls, tas nenozīmē, ka VZD var vienkārši ierakstīt atzinumā un tālāk – kadastrā jebkādu novērtējuma procentu. VZD ir pienākums iegūt fotoattēlus un informāciju par ēkas elementiem (pamatiem, sienām, jumtu u. c.) tādā apjomā, lai nepieciešamības gadījumā tiesa vēlāk varētu pārliecināties, par lēmuma (novērtējuma) pamatotību;
fotoattēlu nozīmes aprobežojums. Senāts atzina. ka tas, ka nav nofotografēts pilnīgi katrs ēkas stūris, automātiski nepadara novērtēšanas atzinumu par prettiesisku. Savukārt, tiesai ir jāvērtē, vai amatpersonas sniegtais skaidrojums ir saprātīgs un ticams.
Konkrētajā lietā apgabaltiesa bija izpētījusi gan VZD uzņemtos fotoattēlus, gan paša pieteicēja iesniegto neatkarīgo atzinumu un secinājusi, ka pēdējais (31%) novērtējums tomēr ir ticamāks par pirmo. Senāts šo secinājumu atstāja spēkā.
Vai var uzticēties kadastra datiem?
Interesantākā juridiskā diskusija lietā izvērtās par tiesiskās paļāvības principu. Pieteicējs uzskatīja – ja VZD reiz ir atzinis, ka ēka ir nolietojusies par 58%, tad viņam ir tiesības paļauties, ka šis vērtējums netiks radikāli mainīts bez pamatota iemesla, piemēram, veikta ēkas remonta.
Senāts spriedumā bija nepielūdzams:
kadastra datu uzdevums ir būt maksimāli aktuāliem. Sabiedrībai un valstij ir vajadzīgi dati, kas atspoguļo reālo situāciju šodien, nevis kļūdainus vai novecojušus ierakstus no senākas pagātnes;
nevar paļauties uz kļūdu. Tiesiskās paļāvības princips nav domāts tam, lai persona varētu mūžīgi baudīt valsts pieļautas kļūdas radītus labumus. Ja ieraksts bijis kļūdains, VZD ne tikai drīkst, bet tam ir pienākums to labot;
paļāvībai vajadzīga rīcība. Lai tiesa atzītu tiesisko paļāvību, personai jāpierāda, ka tā ir kaut ko konkrētu darījusi, piemēram, investējusi līdzekļus remontā. Konkrētajā lietā šāda rīcība netika konstatēta;
“īpašnieks zina labāk” princips. Senāts norādīja, ka ēkas īpašnieks parasti pats vislabāk zina savas ēkas reālo stāvokli. Tāpēc viņš nevar apgalvot, ka ir pārsteigts par izmaiņām kadastrā, ja tās atbilst realitātei, pat ja tās atšķiras no iepriekšēja (iespējams, pavirša) novērtējuma.
Kas jāzina uzņēmējiem un īpašniekiem
Šis tiesas process nav tikai par vienu konkrēto ēku, bet var kalpot kā regulējuma skaidrojums jeb rokasgrāmata ikvienam, kurš pārvalda nekustamo īpašumu vai to portfeli. Galvenie principi, kurus būtu jāievēro:
jāsagatavojas apsekošanai jau laikus;
Kad ierodas VZD amatpersona, nedrīkst paļauties tikai uz tās individuālo redzējumu. Ēkas pārvaldītājam ir ieteicams fiksēt pašam savus pierādījumus (foto, tehniskās apsekošanas atzinumus) pirms un pēc vizītes. Ja pastāv bažas, ka amatpersona nefiksē būtiskus defektus vai, tieši otrādi, saskata neesošus, ir nekavējoties jānorāda uz to procesa laikā un jālūdz to atbilstoši ieprotokolēt.
neatkarīgs tehniskais atzinums ir rīks, nevis garantija;
Pieteicējs šajā lietā bija pasūtījis profesionālu būvniecības eksperta atzinumu. Lai gan tiesa atzina, ka šāds dokuments nevar tieši aizstāt VZD aktu, tas tomēr kalpo kā pierādījums, lai apstrīdētu iestādes secinājumu ticamību. Tādējādi ēkas pārvaldītājam ir vērts investēt neatkarīgā tehniskajā apsekošanā, ja VZD noteiktais nolietojums tam šķiet nepamatots.
“klusēšana – piekrišana” princips nestrādās;
Ja administratīvā procesa laikā (kamēr pretenzija vēl tiek skatīta VZD kā iestādes ietvaros) netiks saņemta sūdzība par to, ka amatpersona nav nofotografējusi kādu elementu, tiesā šo argumentu izmantot būs daudz grūtāk. Proti, aktīva līdzdalība procesā ir obligāta jau no pirmās dienas.
jārēķinās ar datu mainību;
Kadastra dati nav iekalti akmenī. Īpaši gadījumos, kad mainās tiesiskais regulējums vai nolietojuma aprēķināšanas metodes, iepriekšējie, reizēm gadu desmitiem vecie ieraksti var tikt un tiek pārskatīti. Finanšu plānošanā, piemēram, nodokļu aprēķinos, jāņem vērā, ka VZD ir tiesības un pienākums veikt darbības, tostarp labot kļūdas, nolūkā panākt, ka dati ir cik vien iespējams aktuāli.
pamatojuma pieprasīšana.
Ja VZD pēkšņi maina savu praksi vai secinājumus par vienu un to pašu objektu, īpašniekam ir tiesības pieprasīt izmaiņu būtības skaidrojumu. Respektīvi, VZD ir jāspēj pamatot, kāpēc sliktais jumts pēkšņi kļuvis labs.
Senāta spriedums skaidri parāda, ka VZD amatpersonu darbam ir jābūt caurskatāmam un, ciktāl to kompetence ļauj, pamatotam ar faktiem, nevis sajūtām. Tajā pašā laikā arī īpašniekiem ir jābūt modriem un gataviem aizstāvēt savas intereses ar atbilstoši dokumentētiem pierādījumiem, nepaļaujoties uz to, ka sistēma nekad nekļūdās un prakse nemainās.
Ellex ir sagatavojis Baltijas FinTech apskatu, kurā vadošie FinTech nozares eksperti sniedz ieskatu nozīmīgākajās regulējuma izmaiņās FinTech jomā (tostarp PSD3/PSR, CCD II, ES AML pakotni, MiCAR, ES Mākslīgā intelekta aktu, Digitālo eiro) un to ietekmi uz FinTech nozari.
Baltijas FinTech apskatā analizētas arī FinTech nozares attīstības tendences Baltijas valstīs, secinot, ka:
Igaunija saglabā reputāciju kā digitāli attīstīts un uzticams FinTech centrs. To veicina ciešā FinTech uzņēmumu sadarbība ar regulatoriem un orientācija uz ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā.
Latvijā strauji augošā licencēšanas aktivitāte liecina par regulatora un FinTech nozares spēlētāju veiksmīgo sadarbību, kuru turpmākajos gados plānots vēl ciešāk nostiprināt ar valdības apstiprinātajā FinTech stratēģijā 2026. – 2027.gadam iekļautajiem ambiciozajiem attīstības mērķiem.
Lietuva nodrošina FinTech uzņēmumu ērtu piekļuvi ES tirgum. Tomēr stingrāks ES regulējums nozīmē augstākas prasības AML, kiberdrošības, mākslīgā intelekta un pārvaldības jomā arī Lietuvā.
Apskata pilnā versija (angļu valodā) pieejama ŠEIT.
Lasītājs jautā: Viens no trim sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībniekiem ir nolēmis pārdot savas daļas pārējiem diviem dalībniekiem. Sabiedrībai par iepriekšējiem gadiem ir uzkrāta nesadalīta peļņa. Vai iespējams sadalīt peļņu proporcionāli daļu skaitam, bet faktiski aprēķināt un izmaksāt dividendes tikai šim vienam dalībniekam, pārējo peļņas daļu atstājot nesadalītu?
Dividenžu noteikšana un izmaksas pienākums
Saskaņā ar Komerclikuma (KL) 161.panta 1.1daļu dividendes no nesadalītās peļņas nosaka ar dalībnieku sapulces lēmumu. Atbilstoši Rīgas apgabaltiesas 2015.gada 28.aprīļa spriedumam lietā C27107114 no dalībnieku sapulces lēmuma pieņemšanas brīža sabiedrībai pret dalībnieku izveidojas parādsaistības noteikto dividenžu apmērā un sabiedrībai ir pienākums tās izmaksāt bez nepamatotas kavēšanās. Sabiedrība nedrīkst nepamatoti kavēt dividenžu izmaksu pēc tam, kad tās ir noteiktas.
Ja dividenžu izmaksu kavē pats dalībnieks (piemēram, nenorāda bankas kontu), tad saskaņā ar KL 161.panta 6.daļu dividendes ir jāizmaksā (jāizņem) 10 gadu laikā no dalībnieku sapulces lēmuma par to noteikšanu. Ja dalībnieka vainas dēļ sabiedrība 10 gadu laikā nav varējusi izmaksāt noteiktās dividendes, tās pāriet sabiedrības īpašumā.
Proporcionāla dividenžu sadale un tās ierobežojumi
Ja dalībnieku sapulce nolemj sadalīt dividendes proporcionāli dalībniekiem piederošo daļu skaitam, tad atbilstoši KL 161.panta 2.daļai dividendes jāizmaksā visiem dalībniekiem proporcionāli un vienlaikus. Saskaņā ar KL 161.panta 7.daļu dalībnieku sapulces lēmums, ar kuru noteiktās dividendes atstājamas sabiedrības rīcībā kaut uz laiku, nav spēkā. Līdz ar to dalībnieku sapulce nevar pieņemt spēkā esošu lēmumu, ka dividendes šobrīd izmaksājamas tikai aizejošajam dalībniekam, bet pārējiem – vēlāk. Turklāt šāda pieeja nešķiet lietderīga arī no grāmatvedības un tiesiskā viedokļa, jo no dividenžu noteikšanas brīža nesadalītā peļņa attiecīgajā apmērā kļūst par sadalītu peļņu un veido sabiedrības parādsaistības pret pārējiem dalībniekiem. Ja dividendes tiek noteiktas proporcionāli visiem dalībniekiem, tās attiecīgajā apmērā uzskatāmas par sadalītu peļņu neatkarīgi no tā, vai ir faktiski izmaksātas.
Dividenžu noteikšana tikai vienam dalībniekam
Ja mērķis ir noteikt un izmaksāt dividendes tikai aizejošajam dalībniekam, ir jāvērtē, vai sabiedrības statūti paredz iespēju noteikt dividendes neproporcionāli dalībniekiem piederošo daļu nominālvērtību summai, kā to pieļauj KL 161.panta 2.daļa. Ja statūti šādu kārtību neparedz, tie vispirms ir jāgroza, paredzot tiesības noteikt dividendes neproporcionāli. Tikai tad dalībnieku sapulce var pieņemt lēmumu par dividendēm konkrētam dalībniekam, vienlaikus atstājot pārējo peļņas daļu nesadalītu. Šādā gadījumā netiek radītas parādsaistības pret pārējiem dalībniekiem, jo dividendes tiem vispār netiek noteiktas.
Praksē tas nozīmē, ka pirms daļu atsavināšanas darījuma pusēm būtu laikus jāizvērtē gan statūtos noteiktā dividenžu sadales kārtība, gan arī izvēlētā darījuma struktūra. Nereti ekonomiski un juridiski efektīvāk var būt vispirms lemt par dividenžu izmaksu (šajā gadījumā – tikai aizejošajam dalībniekam) un tikai pēc tam slēgt daļu pirkuma līgumu, tādējādi precīzāk nošķirot sabiedrības līdzekļu sadali no pirkuma cenas samaksas par daļām.
Mūsdienās ir saglabājies paradums par labi paveiktu darbu izteikt komplimentu dzeramnaudas veidā. Tā ir neformāli iesakņojusies tradīcija, ar kuru klients novērtē profesionālu attieksmi, īpašu viesmīlību un kvalitatīvu apkalpošanu. Kā likums definē dzeramnaudu?
Praksē pastāv dažādi veidi, kā kompliments dzeramnaudas veidā tiek izteikts. Vienā gadījumā dzeramnauda tiek samaksāta bezskaidrā naudā, un tā vispirms nonāk uzņēmuma kontā, tikai pēc tam tiek izmaksāta darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam. Citreiz tā nonāk pie dzeramnaudas saņēmēja caur starpnieku – neatkarīgu maksājumu rīku, kas klientam ļauj novirzīt pateicību konkrētai personai, un konkrētā summa neatspoguļojas uzņēmuma apgrozījumā. Savukārt trešajā variantā dzeramnauda tiek samaksāta dzeramnaudas saņēmējam skaidrā naudā.
Tieši šī daudzveidība rada nepieciešamību noskaidrot, kā likums definē dzeramnaudu, kā arī izvērtēt, kādi nodokļi dzeramnaudai katrā gadījumā piemērojami.
Dzeramnauda – atlīdzība
No līgumu klasifikācijas viedokļa dzeramnaudas došana būtu uzskatāma par dāvinājumu atlīdzības nozīmē, jo izpildās Civillikuma (CL) 1912. un 1933.panta kritēriji, proti, 1912.pants noteic, ka dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Savukārt 1933.pants noteic, ka ar dāvinājumiem atlīdzības nozīmē jāsaprot tādi, kas piešķirti kā atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem. Šāda dāvinājuma atsaukšana nepateicības dēļ nav pielaižama.
Atlīdzības nozīme izpaužas apstāklī, ka dzeramnauda tiek dota pēc pakalpojuma saņemšanas (piemēram, pēc ēdināšanas pakalpojuma restorānā), turklāt tās apmērs mēdz tieši korelēt ar pakalpojuma kvalitāti pakalpojuma saņēmēja uztverē.
Tāpat ēdināšanas uzņēmumos ir prakse dzeramnaudu apkopot un maiņas beigās sadalīt starp zāles un virtuves darbiniekiem (vai nu vienādi, vai zināmās proporcijās, piemēram, 70 : 30 zāle/virtuve). Tas sakņojas izpratnē, ka klienta pieredzi veido gan ēdiens, gan viesmīlība, un, ja kāds no šiem elementiem nebūs pienācīgā līmenī, tad klients dzeramnaudu var neatstāt. Tas savukārt liecina, ka arī paši dzeramnaudas saņēmēji to uztver kā pateicību tieši par sniegto pakalpojumu.
Vēl jāpiebilst, ka dzeramnauda neietilpst patērētāju tiesību tvērumā, jo tā tiek dota nevis pakalpojuma sniedzējam Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē (piemēram, uzņēmumam, kas pārvalda restorānu), bet gan pakalpojuma faktiskajam izpildītājam. Saskaņā ar CL dzeramnauda klasiskajā izpratnē nav darījuma saskaņota daļa. Tā nav nedz apstiprināta cena, nedz garantēts maksājums, un klientam nav nekādas saistības to sniegt. Tāpēc arī rodas juridiski būtisks jautājums – vai šādu maksājumu var uzskatīt par uzņēmuma vai fiziskās personas ienākumu?
Maksājums uzņēmuma kontā
Praksē ir situācijas, ka restorānos pie lieliem galdiem, piemēram, sešu un vairāk personu rezervācijām, rēķinam pieskaita apkalpošanas maksu, bieži – 10% apmērā no kopējās rēķina summas. Šāda maksa tiek piemērota par pakalpojumu, un tā ir noteikta kā nemainīga maksa, ko restorāns piemēro visiem klientiem attiecīgajā situācijā. Šādam sniegtajam pakalpojumam “Apkalpošana” tiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis (PVN), ja uzņēmums ir PVN maksātājs, un saņemtie ieņēmumi veido uzņēmuma ienākumu un tiek iekļauti uzņēmuma apgrozījumā.
Savukārt vēl cita aina gan no civiltiesiskā, gan no nodokļu viedokļa veidojas, kad klients par viņam sniegtā pakalpojuma kvalitāti dzeramnaudu samaksā pats pēc savas iniciatīvas, taču samaksa tiek veikta caur uzņēmuma kontu, klientam norādot paša izvēlētu pateicības maksas apmēru.
Šādos apstākļos dzeramnauda var tikt interpretēta kā maksa par apkalpošanu, taču tā kļūst par uzņēmuma ieņēmumu, kas ietilpst apgrozījumā un tiek aplikts ar PVN saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5.panta 2.daļu, ja uzņēmums ir PVN maksātājs. Pat ja uzņēmums vēlāk šo summu nodod darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam –, tas nemaina naudas sākotnējo raksturu, un tā veido uzņēmuma apgrozījuma daļu. Savukārt brīdī, kad dzeramnauda tiek izmaksāta darbiniekam, tā kļūst par darbinieka algas mainīgo daļu, piemēram, piemaksu vai prēmiju, un uzņēmumam jāietur gan algas nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI).
Piemēram, saņemot dzeramnaudu – noteikto maksu par apkalpošanu – 20 eiro, ko klients samaksā uzņēmumam, tam jāaprēķina PVN 21% apmērā un, ja šī dzeramnauda tālāk tiek izmaksāta darbiniekam, jāietur darba ņēmēja un darba devēja VSAOI (34,09%), kā arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) (25,5%). Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 9 eiro (apmēram 45% no samaksātās dzeramnaudas summas).
Tā kā šāda dzeramnaudas aprites forma ir finansiāli neizdevīga dzeramnaudas saņēmējam, daudzos gadījumos uzņēmumi atsakās pieņemt dzeramnaudu šādā veidā vai izmanto starpnieka pakalpojumus.
Maksājums caur starpnieku
Ja dzeramnauda tiek iekasēta caur starpnieku, veidojas pilnīgi citāda situācija, proti, dzeramnauda pie darbinieka – dzeramnaudas saņēmēja – nonāk nevis no uzņēmuma, kurā darbinieks strādā, bet no ārēja starpnieka, piemēram, elektroniskas lietotnes vai maksājumu risinājuma, kas darbojas neatkarīgi. Šādos gadījumos uzņēmums, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumu, nav iesaistīts ne maksājuma pieņemšanā, ne naudas apstrādē, ne tās tālākā novirzīšanā konkrētam dzeramnaudas saņēmējam.
Šādā gadījumā klients maksā tieši dzeramnaudas saņēmējam, starpnieks tikai tehniski nodrošina transakcijas pārvadi, savukārt uzņēmums, kurā darbinieks strādā, nav naudas saņēmējs un nevar to uzskaitīt kā savus līdzekļus. Tieši tāpēc šāds maksājums nezaudē savu civiltiesisko dāvinājuma raksturu, tomēr kļūst par fiziskās personas apliekamo ienākumu.
Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) pārsvarā viss iegūtais labums, ar dažiem izņēmumiem, ir apliekams ar IIN. Viens no izņēmumiem, kad netiek piemērots IIN, ir dāvanas, par kurām varētu uzskatīt arī dzeramnaudu. Likuma par IIN 9.panta 1.daļas 35.punkts noteic, ka dāvanas no fiziskajām personām līdz 1425 eiro gadā netiek apliktas ar IIN. Taču šī norma nav piemērojama, ja dāvanu sniedz fiziskā persona savas saimnieciskās darbības ietvaros, kā arī tad, ja fiziskā persona saņem dāvanu ar atlīdzības raksturu CL izpratnē. Tā kā ar dāvinājumu, kuram ir atlīdzības raksturs, jāsaprot piešķīrums, kas faktiski kalpo kā atlīdzība par veiktiem pakalpojumiem, dzeramnauda tiks kvalificēta kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu. Līdz ar to dzeramnaudai nevar piemērot likuma par IIN izņēmumu un tā ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma 8.panta 3.daļas 21.punktu.
Šajā situācijā ienākumam piemērojama 25,5% IIN likme, jo tas kvalificējas kā “citi ar nodokli apliekami ienākumi” – tā ir dzeramnauda, kas saņemta, pildot darba pienākumus, bet – ārpus darba devēja naudas plūsmas.
Saskaņā ar likuma par IIN 17.panta 10.daļu starpniekam ir pienākums ieturēt IIN ienākuma izmaksas vietā un iemaksāt to vienotajā nodokļu kontā līdz nākamā mēneša 23.datumam pēc ienākuma izmaksas.
Vērts atzīmēt, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga pati fiziskā persona.
Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā, kas tiek samaksāta caur starpnieku, starpnieks ietur komisiju par sniegto pakalpojumu, piemēram, 5%, un IIN 25,5%. Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 14 eiro (apmēram 71% no sākotnējās summas).
Salīdzinot ar pirmo situāciju, kad dzeramnauda tiek samaksāta uzņēmumam un tā tiek aplikta ar vairākiem nodokļiem, šoreiz darbinieks saņem lielāku gala atlīdzību. Papildus tam starpnieks iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam paziņojumu un ietur IIN izmaksas brīdī, tādējādi no dzeramnaudas saņēmēja pilnībā noņemot jebkādus papildu pienākumus par nodokļu deklarēšanu un maksāšanu.
Maksājums tieši saņēmējam
Trešais un visbiežākais modelis ir dzeramnauda, kas samaksāta skaidrā naudā tieši dzeramnaudas saņēmējam. Šajā gadījumā nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks. Klients sniedz materiālu pateicību tieši tam, kurš viņu apkalpojis. Tāpat kā iepriekšējā situācijā, šī pateicība dāvinājuma formā kvalificējas kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu un līdz ar to ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma par IIN 8.panta 3.daļas 21.punktu.
Tādējādi dzeramnauda ir apliekama ar 25,5% IIN likmi saskaņā ar likuma par IIN 15.panta 2.daļu, tomēr šajā gadījumā pats dzeramnaudas saņēmējs ir atbildīgs par ienākuma deklarēšanu gada ienākumu deklarācijā un IIN samaksu. Jāuzsver, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga fiziskā persona.
Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā un tā tiek samaksāta tieši (skaidrā naudā), dzeramnaudas saņēmējam (fiziskajai personai) ir pienākums samaksāt IIN 25,5%. Rezultātā dzeramnaudas saņēmējs saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 15 eiro (apmēram 74,5% no sākotnējās summas).
Šis veids ir visvienkāršākais uzņēmumam administrēšanas ziņā – nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks, un fiziskā persona pati ir atbildīga par ienākuma deklarēšanu un nodokļu samaksu.
Aplūkojot visus trīs modeļus, kļūst skaidrs, ka dzeramnauda ir dāvinājums, kuram ir atlīdzības raksturs, kas apliekams ar nodokļiem. Piemērojamais nodokļu režīms atkarīgs no tā, kura persona ir naudas sākotnējais saņēmējs un kādā veidā šī nauda tiek nodota tālāk.
Ja dzeramnauda nonāk uzņēmuma kontā, juridiski tā pārtop par uzņēmuma ienākumu un pēc tam par darbinieka algu ar visām no tā izrietošajām nodokļu sekām. Savukārt, ja dzeramnauda nonāk pie saņēmēja (fiziskās personas) caur neatkarīgu starpnieku vai bez tā, tā ir ar nodokli apliekams fiziskās personas ienākums, uz kuru attiecināma 25,5% IIN likme.
Tiesību akti Latvijā paredz trīs e-paraksta veidus: kvalificētu e-parakstu jeb drošu e-parakstu, uzlabotu e-parakstu un vienkāršu e-parakstu. Ikdienā tiek izmantots kvalificēts e-paraksts, kas garantē visaugstāko drošības līmeni. Skaidrojam, kādos gadījumos var lietot uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un kādas juridiskas nianses jāņem vērā, lai izvairītos no pārpratumiem un parakstītie dokumenti būtu saistoši.
E-parakstu tiesisko regulējumu nosaka regula 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (eIDAS regula).
Latvijā eIDAS regulas piemērošanu papildina un precizē Elektronisko dokumentu likums (EDL), kas reglamentē jautājumus, kuros eIDAS regula dalībvalstīm pieļauj nacionālu regulējumu. EDL ietver gan papildu prasības e-dokumentiem, kas parakstīti ar kvalificētu e-parakstu, gan kārtību, kādā izmantojami e-paraksti, kas neatbilst kvalificēta e-paraksta līmenim. Jāatzīmē, ka EDL definē tikai divus e-paraksta veidus – e-parakstu (vienkāršu e-parakstu) un kvalificētu e-parakstu (EDL saukts “drošs e-paraksts”). Līdz ar to ar jēdzienu “e-paraksts” Latvijā saprot gan vienkāršo e-parakstu, gan uzlaboto e-parakstu.
Gan eIDAS regula, gan EDL jāiztulko kopsakarā ar Dokumentu juridiskā spēka likumu (DJSL).
Parakstu juridiskā nozīme
Lai izprastu vienkāršā un uzlabotā e-paraksta juridisko nozīmi, būtiski vispirms saprast atšķirības starp visiem trim e-paraksta veidiem. Tā kā eIDAS regulā šīs atšķirības ir formulētas tehniski, turpmāk tās tiks skaidrotas pēc iespējas vienkāršā un saprotamā valodā.
Vienkāršais e-paraksts
Saskaņā ar eIDAS regulas 3.panta 10.punktu vienkāršais e-paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti citiem elektroniskajiem datiem vai loģiski saistīti ar tiem un ko parakstītājs izmanto, lai parakstītos. Tas nozīmē, ka arī sava vārda un uzvārda ievadīšana e-pasta beigās, būs uzskatāma par vienkāršo e-parakstu.
Uzlabots e-paraksts
Uzlabots e-paraksts ir e-paraksts, kam eIDAS regulas 26.pantā ir noteiktas īpašas tehniskas prasības:
tas ir unikāli saistīts ar parakstītāju – viņa identitāti;
tas spēj identificēt parakstītāju;
parakstu ar augstu ticamības pakāpi var radīt un izmantot tikai un vienīgi pats parakstītājs;
ja kāds pēc parakstīšanas dokumentā veic izmaiņas, to var noteikt.
Kvalificēts e-paraksts
Kvalificēts e-paraksts atbilst visiem uzlabotam e-parakstam noteiktajiem kritērijiem un papildus arī šādiem eIDAS regulas 27.–31.pantā paredzētajiem kritērijiem:
to izsniedz oficiāls, valsts sertificēts jeb pārbaudīts pakalpojumu sniedzējs;
paraksts tiek radīts ar kvalificētu jeb īpaši drošu rīku, kas stingri sargā paraksta atslēgu (piemēram, eID kartes čips ar PIN kodiem vai “Smart-ID”);
šis pakalpojumu sniedzējs tiek regulāri pārbaudīts, un ir iekļauts oficiālajā Eiropas Savienības uzticamo pakalpojumu sniedzēju sarakstā;
pirms paraksta izveidošanas parakstītāja identitāte tiek oficiāli un droši pārbaudīta;
attiecīgi tas tiek pielīdzināts ar roku veiktam parakstam.
Līdz ar to var teikt, ka kvalificēts e-paraksts ir kā uzlabots e-paraksts “uz steroīdiem”. Uzlabotam e-parakstam nav virknes kvalificētam e-parakstam noteikto prasību – tas nav jāizsniedz valsts uzraudzītam un sertificētam uzticamības pakalpojumu sniedzējam, paraksta radīšanai nav jāizmanto kvalificēts, drošs rīks, parakstītāja identitāte nav jāpārbauda pirms katras parakstīšanas reizes. Parasti pietiek ar identitātes pārbaudi, reģistrējoties kā uzlabotā e-paraksta lietotājam.
Par citu parakstu jāvienojas
Šo prasību atšķirības tieši ietekmē paraksta pierādāmību. Vienkāršā e-paraksta gadījumā ir visgrūtāk pārliecinoši pierādīt, ka dokumentu patiesi parakstījusi konkrēta persona. Uzlabots e-paraksts jau nodrošina augstāku ticamības līmeni, tomēr tas joprojām nesasniedz kvalificēta e-paraksta pierādāmības standartus.
E-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka
__________________________________________________________________________
Atbilstoši DJSL 4.panta 1.daļai, lai dokumentam būtu juridisks spēks, viens no tā obligātajiem rekvizītiem ir paraksts. Saskaņā ar EDL 3.panta 2.daļu par pašrocīgi parakstītu dokumentu tiek atzīts tikai tāds e-dokuments, kas parakstīts ar kvalificētu e-parakstu. No šīs prasības ir tikai viens izņēmums – puses var rakstveidā vienoties par cita e-paraksta izmantošanu. Vienošanās jāparaksta papīra formā ar pašrocīgu tintes parakstu vai elektroniski ar kvalificētu e-parakstu.
Tiesu praksē ir minēta atziņa, ka vienpusēji parakstītiem e-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka un tie neuzliek adresātam nekādas saistības. Tas nozīmē, ka Latvijā vienkāršs e-paraksts un uzlabots e-paraksts var tikt pielīdzināts pašrocīgam parakstam (satur rekvizītu “paraksts”) tikai tad, ja starp pusēm pastāv rakstveida vienošanās, kurā tās skaidri un nepārprotami vienojas par konkrētā e-paraksta veida izmantošanu savstarpējās attiecībās.
EDL 3.panta 1.daļa paredz – e-dokumentu rakstveida formas prasība ir izpildīta, ja dokumentam ir e-paraksts un tas atbilst citām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Šī norma ir uzrakstīta visai mulsinoši, tādēļ bieži kļūdaini interpretēta. Šeit jāspēj atšķirt jēdzieni “rakstiska forma” un “pašrocīgs paraksts”.
EDL 3.panta 1.daļa nosaka rakstveida formas prasību izpildi, bet nenosaka DJSL 4.panta 1.daļas – pašrocīga paraksta – izpildi, ko nosaka EDL 3.panta 2.daļa. Proti, likums nosaka, ka pašrocīga paraksta esamību uz e-dokumenta pierāda vai nu kvalificēts e-paraksts vai arī zemāka līmeņa paraksts, kura lietojumu nosaka rakstiska vienošanās starp pusēm. Nevienai no pusēm nav jāpierāda pašrocīgā paraksta fakts šādos gadījumos, jo tā ticamību nosaka likums. Savukārt, ja izmantots zemāka līmeņa paraksts un par tā lietošanu nav rakstveida vienošanās, tad strīda gadījumā pusei, kas uz to paļaujas, ir jāspēj pierādīt, ka šis paraksts tiešām nozīmē otras puses piekrišanu jeb gribas izteikuma īstumu darījumam.
Puses var saistīt arī darījumi, kuri nav nodibināti uz pašrocīgi parakstīta dokumenta pamata. Attiecīgi puses var saistīt arī darījumi, kuri parakstīti ar vienkāršu vai uzlabotu e-parakstu un par kuru lietošanu nav bijusi iepriekšēja rakstiska vienošanās atbilstoši EDL. Šādas vienošanās visticamāk būs spēkā, ja neviena no pusēm neapšauba šāda darījuma spēkā esamību, vai, ja viena puse spēj pierādīt, piemēram, sniedzot tiesai rakstveida pierādījumus, otras puses piekrišanu tikt saistītai ar šo darījumu. Civilprocesa likuma 110.pants paredz, ka rakstveida pierādījumi ir lietai nozīmīgas ziņas, kas ir fiksētas dokumentos vai citos rakstos, izmantojot burtus, ciparus, citas rakstzīmes vai tehniskus ierakstus (piemēram, audio vai video materiālos, datu nesējos u. c.). Jāatzīmē, ka e-dokuments, kas parakstīts ar uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un par to nav noslēgta vienošanās atbilstoši EDL, nebūs spēkā, ja likums konkrētajam dokumentam pieprasa rakstisku formu.
Kad izmantot zemāka līmeņa parakstu?
Var rasties jautājums – kāpēc vispār izmantot vienkāršo vai uzlaboto e- parakstu? Atbilde pārsvarā saistīta ar praktiskiem apsvērumiem. Vienkāršā e-paraksta izmantošana daudzviet ir vēsturiski nostiprinājusies, piemēram, līgumos, kuros puses jau sākotnēji vienojušās, ka savstarpējie paziņojumi būs spēkā arī tad, ja tie nosūtīti pa e-pastu. Savukārt vajadzība pēc uzlabotā e-paraksta Latvijā ir salīdzinoši maza, jo mums plaši un ērti pieejams kvalificēts e-paraksts.
Situācijas, kurās uzlabotā paraksta izmantošana kļūst praktiski nepieciešama, visbiežāk rodas tad, ja viena no pusēm ir ārvalstnieks, kuram nav piekļuves kvalificētam e-parakstam. Ārpus Baltijas kvalificēts e-paraksts ir retāk sastopams, savukārt uzlabots e-paraksts tiek izmantots biežāk. Tādēļ situācijās, kad Latvijas jurisdikcijai pakļautu dokumentu aprite notiek ar personu, kura izmanto tikai uzlaboto e-parakstu, pusēm ir nepieciešams rakstiski vienoties papīra formā par šī paraksta izmantošanu savstarpējās attiecībās. Lai izvairītos no pārpratumiem, šajā vienošanās dokumentā ieteicams tieši atsaukties uz EDL 3.panta 2.daļu.
Finanšu pasaule pēdējo gadu laikā ir piedzīvojusi īstu digitālo lēcienu. Mēs vairs nemaksājam ar skaidru naudu vai neaizpildam papīra maksājuma uzdevumus – viss notiek digitāli, ātri un ērti. Arvien vairāk darījumu, sākot no komunālo pakalpojumu apmaksas un apdrošināšanas iegādes un beidzot ar vērtspapīru tirdzniecību, norisinās tiešsaistē, izmantojot modernas finanšu tehnoloģijas un ērtus tehniskus risinājumus. Šīs ērtības ir saistītas ar jauniem izaicinājumiem – kā tos pārvaldīt?
Finanšu nozare kļūst arvien vairāk savstarpēji saistīta un atkarīga no tehnoloģijām un ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. Tas nozīmē, ka pieaug arī kiberdraudu un sistēmas traucējumu risks, kas var ietekmēt gan uzņēmumus, gan klientus.
Savukārt mākslīgā intelekta (MI) izmantošana procesos (piemēram, piedāvājot personalizētus pakalpojumus vai vērtējot riskus) var radīt diskrimināciju, klienta datu ļaunprātīgu izmantošanu vai neētisku rīcību.
Lai pārvaldītu šos izaicinājumus, Eiropā tika pieņemti divi nozīmīgi tiesību akti – DORA (regula 2022/2554 par finanšu nozares digitālās darbības noturību) un Mākslīgā intelekta akts (MI akts) (regula 2024/1689, ar ko nosaka saskaņotas normas MI jomā).
DORA
DORA ievieš vienotu Eiropas Savienības (ES) mēroga sistēmu digitālās darbības noturības pārvaldībai. Tā attiecas uz lielāko daļu ES finanšu iestāžu – bankām, maksājumu iestādēm, apdrošinātājiem, ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām, pensiju fondiem, kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējiem un citām. Prasību apjoms katrai iestādei ir proporcionāls tās lielumam un riskiem. Krājaizdevu sabiedrības, nelieli apdrošinātāji un pensiju fondi ir atbrīvoti no šī pienākuma, jo rada mazu sistēmisko risku.
Svarīgākās DORA noteiktās prasības finanšu iestādēm ir šādas:
informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risku pārvaldība – izveidot vienotu, visaptverošu sistēmu risku identificēšanai, novēršanai un uzraudzībai;
incidentu ziņošana – nodrošināt savlaicīgu un standartizētu ziņošanu regulatoriem par būtiskiem kiberincidentiem;
noturības testēšana – regulāri pārbaudīt sistēmu spēju izturēt uzbrukumus un tehniskus traucējumus;
trešo pušu uzraudzība – stingri pārvaldīt ārējo informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniedzēju riskus, īpaši kritiskos;
vadības atbildība – augstākajai vadībai jāuzņemas tieša atbildība par digitālās noturības stratēģiju un īstenošanu.
DORA stājās spēkā 2023.gada 16.janvārī, bet tās piemērošana aizsākās 2025.gada 17.janvārī. 2023.–2025.gads finanšu iestādēm bija pārejas periods, lai sagatavotos jaunajām prasībām par digitālās darbības noturību. No 2025.gada sākuma DORA ir tieši un pilnībā piemērojama visās ES valstīs.
Lai DORA pilnvērtīgi darbotos Latvijā, bija nepieciešams nacionāls tiesību salāgošanas likums. Šāds likums – Finanšu tirgus digitālās darbības noturības un mākslīgā intelekta izmantošanas likums (Digitālās noturības likums) – tika pieņemts 2025.gada 1.septembrī un stājās spēkā 1.oktobrī. Šis likums nosaka administratīvos pasākumus un sodus par DORA normu pārkāpumiem, kā arī paredz, ka Latvijas Banka (LB) ir nacionālā uzraudzības iestāde, kas kontrolē prasību ievērošanu.
Vai DORA sniedz ieguvumu arī finanšu iestāžu klientiem? Nepašaubāmi – tā stiprina banku un apdrošinātāju noturību pret tehniskām problēmām. Klientiem ir mazāks risks zaudēt piekļuvi saviem pakalpojumiem vai datiem. DORA veicina lielāku uzticēšanos digitālajiem finanšu risinājumiem, labāku aizsardzību pret datu zādzībām un skaidrāku informāciju par iespējamiem incidentiem.
MI akts
Digitālās noturības likums ievieš arī nepieciešamās normas MI akta piemērošanai Latvijā. MI akts nosaka vienotus noteikumus, kā ES drīkst tirgot, ieviest un lietot MI sistēmas. Tas attiecas uz visiem, kas MI sistēmas izstrādā, izmanto, importē vai izplata, kā arī uz ražotājiem, kuru produktos ir MI.
MI akts būtiski ietekmēs arī bankas, apdrošinātājus, investīciju uzņēmumus un citus finanšu tirgus dalībniekus, ja tie izmanto vai piedāvā MI sistēmas, piemēram:
kredītriska novērtēšanai;
klientu uzraudzībai un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai;
apdrošināšanas prēmiju noteikšanai;
automatizētai ieguldījumu vai tirdzniecības lēmumu pieņemšanai;
klientu apkalpošanai, izmantojot sarunbotus.
MI akts aizliedz finanšu nozarē izmantot sistēmas un prakses, kas var kaitēt cilvēkiem vai novest pie netaisnīgiem lēmumiem (tā dēvētās aizliegtās prakses). Piemēram, finanšu iestādēm nav atļauts slepeni uzraudzīt klientu uzvedību, manipulēt ar viņu izvēlēm vai pieņemt lēmumus par kredītu izsniegšanu, apdrošināšanu vai citiem finanšu pakalpojumiem, balstoties uz diskriminējošiem kritērijiem, piemēram, dzimumu, etnisko izcelsmi vai citām neatbilstošām pazīmēm. Aizliegts arī izmantot MI, lai klientus “sodītu” par viņu uzvedību, kas nav saistīta ar viņu finansiālajām iespējām, vai lai slēpti ietekmētu viņu finanšu lēmumus.
MI akts atsevišķi izdala augsta riska MI sistēmas. Tās ir tādas sistēmas, kas tiek izmantotas, lai novērtētu personas kredītspēju, noteiktu uzticamību vai finansiālo statusu. Tātad augsta riska MI finanšu nozarē ir, piemēram, algoritmi, kas lemj, vai piešķirt aizdevumu klientam; kredītreitingu modeļi, kas izmanto MI analīzi; MI sistēmas, kas automātiski nosaka apdrošināšanas prēmijas vai risku līmeni. Automatizētas “pazīsti savu klientu” vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmas, ja tās ietekmē cilvēku tiesības vai piekļuvi pakalpojumiem, arī tiek uzskatītas par augsta riska sistēmām.
MI akts paredz, ka finanšu iestādēm, kas izmanto augsta riska MI sistēmas, jāievēro noteikti nosacījumi:
datu kvalitāte un pārvaldība – MI modeļi jāapmāca, izmantojot kvalitatīvus un pārbaudāmus datus, lai nepieļautu aizspriedumus vai diskrimināciju (piemēram, pēc dzimuma vai etniskās izcelsmes);
dokumentācija un pārredzamība – jāspēj izskaidrot, kā sistēma pieņem lēmumu; jāuztur tehniskā dokumentācija;
cilvēka uzraudzība – lēmumi, kas būtiski ietekmē klientus (piemēram, atteikums piešķirt kredītu), jāpārskata cilvēkam;
drošība un robustums – sistēmai jābūt aizsargātai pret manipulācijām, kļūdām vai kiberdraudiem;
reģistrācija ES datubāzē – augsta riska MI sistēmas jāreģistrē Eiropas datubāzē pirms to ieviešanas tirgū;
atbilstības novērtējums – pirms izmantošanas jāveic iekšējs vai ārējs atbilstības audits (atkarībā no sistēmas veida).
MI akts sniedz klientiem vairākus svarīgus ieguvumus.
Pirmkārt, lēmumi, ko, izmantojot MI, pieņem bankas vai apdrošinātāji, būs godīgi un saprotami. Piemēram, ja tiek atteikts aizdevums, klients varēs saprast, kā šis lēmums tika pieņemts.
Otrkārt, klienta dati būs drošībā – mazāks risks, ka tos neatļauti izmantos vai manipulēs ar tiem. Klientiem būs skaidrs, kad saziņa vai pakalpojuma saņemšana notiek ar MI sistēmas palīdzību.
Treškārt, aizsardzība pret kaitīgu vai maldinošu MI nozīmē, ka finanšu iestādes nevarēs slepeni analizēt vai “sodīt” klientus par viņu uzvedību, kas nav saistīta ar finanšu pakalpojumiem.
Ceturtkārt, klientiem būs iespēja pārsūdzēt vai sūdzēties, ja pastāv aizdomas, ka MI lēmums bijis netaisnīgs.
Un, visbeidzot, MI akts veicina drošu un atbildīgu inovāciju, ļaujot izmantot jaunus digitālos finanšu pakalpojumus, kas ir ērtāki, personalizēti un uzticami.
LB uzrauga MI izmantošanas prasību ievērošanu finanšu sektorā saskaņā ar MI aktu un ir tiesīga finanšu iestādei piemērot sodu, sākot no brīdinājuma un beidzot ar naudassodu līdz 35 milj. eiro apmērā (tajā skaitā atbildīgai amatpersonai).
MI akts stājās spēkā 2024.gada 1.augustā, un tā piemērošana notiek pakāpeniski. No 2025.gada 2.februāra jau ir spēkā noteikumi, kas aizliedz noteiktas MI prakses, piemēram, slepenu personas uzvedības novērošanu vai manipulāciju ar cilvēku rīcību. Nākamais posms sāksies 2026.gada 2.augustā, kad stāsies spēkā prasības augsta riska MI sistēmām, tostarp finanšu sektorā. Tas nozīmē, ka šobrīd uzņēmumiem ir pārejas periods, lai savas MI sistēmas sagatavotu atbilstoši jaunajiem ES standartiem – īpaši drošības, atklātības un cilvēka uzraudzības pār automatizētiem lēmumiem ziņā.
DORA un MI akta ieviešana Latvijā nozīmē, ka finanšu un tehnoloģiju uzņēmumiem būs drošāki un pārskatāmāki digitālie risinājumi. Tas palīdz aizsargāt klientu datus, palielina uzticību banku un apdrošināšanas pakalpojumiem un ļauj piedāvāt modernus un drošus digitālos pakalpojumus. Kopumā regulas veicina drošāku, saprotamāku un inovatīvāku finanšu vidi gan uzņēmumiem, gan klientiem.
Kiberdrošība kļuvusi par būtisku uzņēmējdarbības sastāvdaļu. Uzņēmumā jānodrošina atbilstība gan nacionālajiem normatīvajiem aktiem, gan direktīvai par augstu kiberdrošības līmeni visā Eiropas Savienībā. Kādai kiberdrošības dokumentācijai jābūt uzņēmumā, un vai šīs prasības attiecas tikai uz noteiktiem uzņēmumiem?
2024.gada rudenī Latvijā stājās spēkā Nacionālais kiberdrošības likums (NKDL), savukārt 2025.gada jūlijā – Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.397 “Minimālās kiberdrošības prasības”. Jaunā regulējuma mērķis ir nodrošināt direktīvas 2022/2555, ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augstu kiberdrošības līmeni visā Eiropas Savienībā, prasību ieviešanu Latvijas tiesiskajā regulējumā, tādējādi pilnveidojot kiberdrošības pārvaldības sistēmu mūsu valstī.
Jaunās prasības ievērojami ietekmē kiberdrošības organizatoriskos un tehniskos procesus Latvijā. Tās nosaka pienākumus NKDL subjektiem – būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējiem, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) kritiskās infrastruktūras īpašniekiem un valdītājiem, kā arī valsts un pašvaldību institūcijām un privāto tiesību juridiskajām personām. Viens no šiem pienākumiem ir izstrādāt un uzturēt atbilstošu kiberdrošības dokumentāciju. Tas nozīmē ne tikai nodrošināt atbilstību likuma prasībām, bet arī ieviest strukturētu un uz risku pārvaldību balstītu pieeju kiberdrošības pārvaldībā.
Kiberdrošības dokumentācija
Saskaņā ar MK noteikumu Nr.397 prasībām ikvienam NKDL subjektam ir jāizstrādā un jāuztur:
kiberdrošības politika;
IKT resursu un informācijas sistēmu katalogs;
kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāns;
kiberincidentu žurnāls.
Kiberdrošības politika
Kiberdrošības politika ir kiberdrošības pārvaldības pamatdokuments. Tajā jāiekļauj informācija par kiberdrošības pārvaldības struktūru, būtiskākajiem kiberapdraudējumu veidiem, kas var ietekmēt uzņēmuma IKT resursus un informācijas sistēmas. Tāpat dokumentā jāsniedz vispārīgs pārskats par uzņēmuma darbības jomu, sniegtajiem pakalpojumiem un procesiem, uz kuriem šādi apdraudējumi var iedarboties, kā arī cita svarīga informācija, kas norādīta MK noteikumu Nr.397 prasībās. Politika ir jāpārskata periodiski, bet ne retāk kā reizi 3 gados, un nepieciešamības gadījumā jāaktualizē.
IKT resursu un informācijas sistēmu katalogs
Subjektam ir pienākums izveidot IKT resursu un informācijas sistēmu katalogu. Lai to sagatavotu, vispirms ir jāidentificē visi subjekta īpašumā un valdījumā esošie IKT resursi un informācijas sistēmas, kas var būt pakļauti kiberriskiem. Pēc tam katram šādam resursam un informācijas sistēmai jānosaka konfidencialitātes, integritātes un pieejamības drošības klase (A, B vai C) atbilstoši metodikai, kas noteikta MK noteikumu Nr.397 piektajā pielikumā. Jānorāda, ka Nacionālais kiberdrošības centrs ir izstrādājis arī vadlīnijas drošības klašu noteikšanai informācijas sistēmām un resursiem.
Informācijas sistēmas tiek iedalītas trīs drošības klasēs:
A klase (paaugstināta drošība) – piemērojama, ja vismaz viena no drošības īpašībām (konfidencialitāte, integritāte vai pieejamība) ir noteikta A līmenī;
B klase (pamata drošība) – piemērojama, ja vismaz viena no drošības īpašībām ir noteikta B līmenī, bet neviena – A līmenī;
C klase (minimālā drošība) – piemērojama, ja visas drošības īpašības (konfidencialitāte, integritāte un pieejamība) ir noteiktas C līmenī.
Ir būtiski, lai subjekts veic šo informācijas sistēmu klasifikāciju, jo no tās ir atkarīgs, kādi drošības pasākumi konkrētajai sistēmai būs jāievieš, piemēram, piekļuves kontrole, šifrēšana vai datu aizsardzības risinājumi.
Tāpat kā kiberdrošības politika arī katalogs ir regulāri jāpārskata un izmaiņu gadījumā, ne vēlāk kā mēneša laikā, tajā ir jāaktualizē norādītā informācija.
Kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāns
Uzņēmumā ir jābūt izstrādātam kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plānam. Atkarībā no darbības specifikas subjekts var izstrādāt arī vairākus šādus plānus, piemēram, atsevišķi valsts informācijas sistēmai vai datu centram. Plānojot kiberrisku pārvaldības pasākumus, uzņēmumam ir jāizvērtē savu informācijas sistēmu un IKT resursu nozīmīgums un iespējamie zaudējumi kiberdraudu gadījumā.
Svarīgākajām sistēmām (A un B klasei) jābūt izstrādātiem rezerves risinājumiem, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību kiberincidenta laikā, kas ietekmē uzņēmuma pakalpojuma sniegšanu vai darbības nepārtrauktību. Ja tas ir iespējams, A klases sistēmām jānodrošina arī neatkarīgas (autonomas) IP adreses, lai mazinātu atkarību no viena interneta pakalpojuma sniedzēja.
Pārvaldības plānā ir jāiekļauj informācija par to, kā tiek novērtēti kiberriski un kādi riski ir identificēti, tostarp piegādes ķēdes riski un to ietekme uz uzņēmuma pakalpojumu sniegšanu. Tāpat ir jāapraksta paredzētie pasākumi risku mazināšanai un jānorāda, kā tiks nodrošināta darbības nepārtrauktība kiberdraudu vai kiberincidentu gadījumā. Detalizētākas norādes ir noteiktas MK noteikumu Nr.397 41.punktā.
Kiberdrošības pārvaldnieks nodrošina kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāna izpildes uzraudzību un kontroli. Savukārt uzņēmuma vadītājs nodrošina, ka kiberdrošības pārvaldniekam vai citām personām, kuras ir atbildīgas par darbības nepārtrauktības pasākumu īstenošanu, ir atbilstošas zināšanas un pilnvaras, lai varētu nekavējoties rīkoties kiberapdraudējumu vai kiberincidentu gadījumos.
Subjektam ir jāievieš arī pārvaldības procesi, lai varētu savlaicīgi identificēt, risināt un novērst kiberincidentus, gandrīz notikušus kiberincidentus un ievainojamības. Šajos procesos jānosaka vismaz uzņēmuma darbinieku vai ārpakalpojumu sniedzēju lomas un atbildība kiberincidenta pazīmju konstatēšanas gadījumā, procedūras kiberincidentu identificēšanai un ietekmes novērtēšanai. Tāpat jāparedz iekšējās un ārējās saziņas plāni un kārtība, tostarp saziņai ar kiberincidentu novēršanas iestādēm, citām kompetentajām institūcijām, sadarbības partneriem un uzņēmuma klientiem.
Kiberincidentu žurnāls
Kiberincidentu pārvaldības kontekstā subjektam ir pienākums ieviest kiberincidentu žurnālu, kurā jāreģistrē ziņas par kiberincidentiem uzņēmuma pārvaldībā esošajos tīklos un informācijas sistēmās.
Ziņas ir jāreģistrē žurnālā ne vēlāk kā 24 stundu laikā no kiberincidenta konstatēšanas brīža vai pēc jebkādām izmaiņām iepriekš reģistrētajās ziņās. Šajā dokumentā ir jāiekļauj informācija par notikušajiem kiberincidentiem, piemēram, konstatēšanas laiks, vispārīgais raksturs, ietekmes novērtējums uz uzņēmuma procesiem, cēloņi (ja tādi ir zināmi), kā arī norāde, vai kiberincidents uzskatāms par nozīmīgu.
Papildu prasības
Subjekts var izvēlēties, vai kiberdrošības pārvaldības dokumentus veidot kā vienu kopīgu dokumentu vai vairāku savstarpēji saistītu dokumentu kopumu. Ir jānodrošina, ka šiem dokumentiem drīkst piekļūt tikai tās personas, kuru darba pienākumi vai ārpakalpojuma uzdevumi to paredz, piemēram, kiberdrošības pārvaldnieks vai IKT speciālists.
Ierobežota piekļuve ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu dokumentu konfidencialitāti un aizsargātu to integritāti. Dokumentiem ir jābūt pieejamiem arī elektroniskā formā. Subjektam ir jānodrošina, ka to kopijas tiek glabātas atsevišķi no oriģināliem, lai novērstu informācijas zudumu gadījumā, ja oriģināls tiek bojāts vai pazūd. Satversmes aizsardzības birojs ir tiesīgs pārbaudīt kiberdrošības pārvaldības dokumentos iekļauto informāciju, kontrolēt, kā tiek izpildītas tajos noteiktās prasības, un sniegt norādījumus konstatēto trūkumu novēršanai.
Papildus kiberdrošības dokumentācijai uzņēmumam ir jāizstrādā un jāievieš arī lietotāju un piekļuves tiesību pārvaldības kārtība, kā to paredz MK noteikumu Nr.397 prasības. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir jāizveido pārredzama kārtība, kā tiek pārvaldīti lietotāji un viņu piekļuves tiesības uzņēmuma informācijas sistēmām. Šī kārtība ietver noteikumus par piekļuves piešķiršanu, kontroli, pārskatīšanu un atcelšanu, lai nodrošinātu datu drošību un aizsardzību.
Subjektam ir jānodrošina informācijas sistēmu un tīkla plūsmas žurnālfailu izveide un uzturēšana, ievērojot uzglabāšanas termiņus atbilstoši informācijas sistēmas klasei (A, B vai C). Šo žurnālfailu saglabāšana ļauj nodrošināt datu izsekojamību un efektīvu kiberincidentu analīzi. Subjektam ir jāizveido rezerves kopijas visām tā īpašumā vai valdījumā esošajām informācijas sistēmām un jānodrošina to pārvaldība saskaņā ar MK noteikumu Nr.397 prasībām. Ja tas ir tehniski iespējams, subjektam ir pienākums izmantot šifrēšanas risinājumus, lai aizsargātu informāciju un datus to pārsūtīšanas un uzglabāšanas laikā. Šim nolūkam jāizmanto droši šifrēšanas algoritmi un efektīvi atslēgu pārvaldības risinājumi.
Tā kā kiberdrošības aizsardzībā visvājākais posms bieži vien ir cilvēks, uzņēmumam ir būtiski nodrošināt regulāras apmācības darbiniekiem un amatpersonām, kas izmanto uzņēmuma informācijas sistēmas un IKT resursus. Apmācību saturs un forma jāpielāgo darbinieku zināšanu līmenim un uzņēmuma darbības specifikai. Atbilstoši MK noteikumiem Nr.397 sākotnējā instruktāža jāveic ne vēlāk kā mēneša laikā pēc lietotāja konta izveides, bet atkārtotas apmācības – vismaz reizi gadā. Papildu vai ārkārtas apmācības ir nepieciešamas, ja tiek konstatēti jauni kiberdraudi vai ieviestas būtiskas izmaiņas uzņēmuma IKT infrastruktūrā.
IKT infrastruktūras īpašniekiem, tiesiskajiem valdītājiem un būtisko pakalpojumu sniedzējiem ir noteiktas arī īpašas prasības to īpašumā vai valdījumā esošo tīklu pārvaldībā. Piemēram, uzņēmuma tīkls ir jāsadala loģiskos segmentos, ņemot vērā to lietojumu, uzņēmuma darbības specifiku un apstrādājamo datu drošības līmeni. Šāda segmentēšana palīdz ierobežot kiberuzbrukumu izplatību tīklā un samazina datu noplūdes risku. Viens no segmentēšanas veidiem ir ugunsmūra segmentēšana – tajā tiek kontrolēta datu plūsma starp dažādiem tīkla segmentiem, piemēram, starp darbinieku datoriem, serveriem un ārējiem pakalpojumiem.
Nepieciešamība un nozīme
Normatīvais regulējums nosaka, ka kiberdrošības pārvaldības dokumentācijas izstrāde, uzturēšana un periodiska pārskatīšana ir obligāts pienākums tikai NDKL subjektiem. Tomēr ikvienam uzņēmuma vadītājam ir vērts apsvērt šādas dokumentācijas izstrādi un ieviešanu, jo īpaši ņemot vērā aktuālo kiberapdraudējumu un ievainojamību statistiku.
Saskaņā ar CERT.LV 2025.gada 2.ceturkšņa pārskatu par situāciju Latvijas kibertelpā kiberapdraudējumu intensitāte, salīdzinot ar periodu pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir būtiski pieaugusi. Pārskata periodā reģistrēts nozīmīgs kiberincidentu skaita pieaugums – 709 gadījumi (par 12% vairāk nekā 2025.gada 1.ceturksnī un par 28% vairāk nekā 2024.gada 2.ceturksnī). Šie dati apliecina, ka kiberapdraudējumu riski ir augsti un tie var skart ikvienu uzņēmumu. Turklāt kiberapdraudējumiem var būt gan finansiālas, gan reputācijas sekas. Ja kiberincidenta vai kiberuzbrukuma rezultātā noplūst uzņēmuma rīcībā esoši personas dati, tas ir papildu finansiālais slogs un atbildība pret datu subjektiem. Arī CERT.LV iesaka iespēju robežās piemērot tās pašas prasības, kas attiecas uz NKDL subjektiem, īpaši dokumentu kopumu un tajos iekļaujamo informāciju.
Kiberdrošības pārvaldība un dokumentācija mūsdienās nav tikai juridiska formalitāte – tas ir uzņēmuma drošības un reputācijas jautājums. Strukturēta kiberdrošības dokumentācija ir ne tikai aizsardzības instruments, bet arī vadības rīks, kas palīdz laikus identificēt apdraudējumus, reaģēt uz tiem un saglabāt klientu uzticību.
Uzņēmuma vadītājiem ir jāuzņemas iniciatīva un jāveido kiberdrošības kultūra, kas balstīta uz skaidriem principiem, atbildību un gatavību rīkoties.
Ilgtspējīga sadarbība ar piegādātājiem kļūst par vienu no būtiskākajiem uzņēmuma reputācijas un drošības stūrakmeņiem. Kā praktiski pārvaldīt attiecības ar piegādātājiem – no uzticamības pārbaudes un ētikas atrunām līdz maksājumu disciplīnai un risku mazināšanai? Kā ar pārdomātu pieeju stiprināt savu uzņēmumu un veidot ilgtspējīgu piegādes ķēdi?
Veiksmīga uzņēmējdarbība izsenis balstās sadarbībā – reti kurš uzņēmums spēj pastāvēt bez tā darbībai specifiska un stabila piegādātāju tīkla. No izejvielu iepirkuma līdz loģistikai, no informācijas tehnoloģiju pakalpojumiem līdz biroja precēm, no nekustamo īpašumu iegādes un attīstīšanas līdz juridiskajiem pakalpojumiem. Katrs šāds sadarbības posms ietekmē uzņēmuma reputāciju, finanšu plūsmu un ilgtermiņa pastāvēšanu.
Labi pārvaldītas attiecības ar piegādātājiem un sadarbības partneriem nav tikai tehnisks jautājums – tā ir daļa no uzņēmuma reputācijas veidošanas, risku pārvaldības un ilgtspējīgas attīstības.
Piegādātāju pārvaldība kļūst aizvien svarīgāka
Uzņēmējdarbības augšupeja un lejupslīde ir pastāvējusi un pastāv visos laikos un tirgos, tomēr pēdējo gadu notikumi rāda, ka piegādes ķēdes kļuvušas daudzpusēji ievainojamākas – Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā, enerģētikas krīze, politiskās spēles Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī Eiropas zaļais kurss un arvien pieaugošās vides, sociālās un pārvaldības jeb environmental, social, governance (ESG) prasības atgādina, ka viens vājš posms nereti spēj apdraudēt visu biznesu.
Papildus ārējiem faktoriem gan klienti, gan investori, un jo īpaši – regulētie un uzraudzītie valsts iepirkumi, arvien biežāk vērtē savu potenciālo sadarbības partneri ne tikai pēc cenas un kvalitātes, bet arī pēc tā piegādātāju uzticamības un atbildības. Ilgtspējīga piegādes ķēde nozīmē, ka visi tās posmi – arī ārējie partneri – darbojas ētiski, caurspīdīgi un droši.
ESG un piegādātāji
ESG ir trīs atbildīgas uzņēmējdarbības pīlāri:
E – vides ietekme (atbildīga resursu izmantošana, emisijas, atkritumu samazināšana);
S – sociālā atbildība (darba apstākļi, cilvēktiesības, vienlīdzība);
G – pārvaldība (ētika, caurspīdīgums, godīga uzņēmuma vadība).
ESG principi attiecībās ar piegādātājiem prasa izvērtēt, vai partneris darbojas atbilstoši likumiem un ētikas normām, pārliecināties, vai netiek izmantots, piemēram, bērnu darbs, diskriminējošas uzņēmējdarbības prakses, un izpētīt, vai ir ievēroti vides standarti un nodrošināti droši darba apstākļi.
Iepriekšminētais nebūt nav tikai lielo uzņēmumu “jaunā mode”. Arī maziem un vidējiem uzņēmumiem šāda pieeja palīdz savlaicīgi izvairīties no reputācijas sabojāšanas un pat reāliem ekonomiskiem un tiesiskiem riskiem.
Sadarbības riski
Galvenie uzņēmuma riski, sadarbojoties ar piegādātājiem:
finanšu risks – partneris kavē piegādes vai bankrotē, radot zaudējumus;
reputācijas risks – piegādātājs iesaistīts ēnu ekonomikā, nodokļu apiešanā vai neētiskā rīcībā;
atbilstības risks – normatīvajiem aktiem neatbilstoša attieksme pret vides, darba vai datu aizsardzības noteikumiem;
operacionālais risks – piegāžu kavējumi, kvalitātes problēmas, atkarība no viena piegādātāja;
maksājumu risks – neskaidri norēķinu nosacījumi, aizkavēti maksājumi vai pārlieku liela priekšapmaksa.
Labi strukturēta piegādātāju pārvaldība nozīmē savlaicīgu šo risku identificēšanu, novērtēšanu un kontroli.
Praktiski soļi piegādātāju pārvaldībā
Potenciālo un esošo piegādātāju pārvaldībā būtiski ir izveidot piegādātāju izvērtēšanas sistēmu, noteikt sadarbības principus, kā arī uzturēt atklātu komunikāciju un uzraudzīt sadarbību.
Piegādātāju vērtēšanas sistēma
Pirms sadarbības uzsākšanas jāpārbauda piegādātāja reģistrācijas un nodokļu nomaksas statuss, nodokļu parādu neesamība. To var izdarīt Lursoft.lv, Firmas.lv, Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamajās datubāzēs.
Ciktāl šādi dati ir pieejami, jāizpēta publiskotie finanšu rādītāji – iepriekšējo gadu bilances, peļņas / zaudējumu pārskati. Jāpievērš uzmanība reģistrētām komercķīlām, maksātnespējas procesa atzīmēm.
Jāizskata arī informācija par piegādātāja reputāciju publiskajā telpā – tiesvedības, sankciju saraksti, negatīvas publikācijas, ziņojumi par iespējamiem krāpšanas gadījumiem.
Noteikti vēlams pārbaudīt, vai piegādātājam ir kādi ilgtspējas vai kvalitātes sertifikāti (ISO 14001, ISO 45001 u. c.), kas var būt labs indikators nopietnai un uz ilgtspēju vērstai saimnieciskajai darbībai.
Efektīvi ir pirms līguma slēgšanas palūgt potenciālajam sadarbības partnerim aizpildīt īsu standarta anketu jeb veidlapu ar 5–10 jautājumiem un uz saņemtās informācijas pamata izveidot vienkāršu “piegādātāja karti”, piemēram, “Excel” vai CRM sistēmā. Tajā jāatzīmē gan anketā norādītais, gan pašpārbaudes rezultātā secinātais piegādātāja uzticamības novērtējums.
Papildu labā prakse ir sagatavot informāciju par līgumu iniciējošā uzņēmuma darba apstākļiem, vides politiku, drošības un ētikas principiem. Šādu informāciju var nosūtīt potenciālajam piegādātājam jau pirms sadarbības uzsākšanas, tādējādi vairojot sapratni par gaidām no savstarpējās sadarbības.
Sadarbības principi līgumos
Svarīgi izveidot vienotus līguma paraugus, kuros jau savlaicīgi iekļauj skaidrus piegādes un maksājumu termiņus, kvalitātes un atbildības nosacījumus, kā arī ilgtspējas vai ētikas atrunu. Piemēram, šādu: “Piegādātājs savā darbībā apņemas ievērot normatīvajos aktos noteiktos darba, vides un korupcijas novēršanas principus”.
Šādas atrunas, lai arī jau izsenis praktizētas un joprojām visbiežāk sastopamas “vecās Eiropas” un Skandināvijas valstu līgumos, kļūst arvien izplatītākas arī Latvijas uzņēmumu līgumu praksē.
Atklāta komunikācija
Būtiski apzināties, ka piegādātāju attiecības nav vienreizējs darījums. Tāpēc ieteicams ar partneriem regulāri pārrunāt piegāžu kvalitāti un termiņus, cenu izmaiņas un faktorus, kuri var tās ietekmēt, potenciālos riskus, piemēram, izejvielu pieejamību.
Pavisam laba prakse ir sniegt regulāru – vismaz reizi gadā – atgriezenisko saiti piegādātājiem par sadarbības kvalitāti.
Šāda atklātība veido uzticību un elastību krīzes situācijās.
Sadarbības uzraudzība
Vismaz reizi gadā (lieliem piegādātājiem – biežāk) jāveic atkārtota sadarbības partnera izvērtēšana, pārbaudot, vai piegādātājs joprojām ir finansiāli stabils, vai tas nav iekļauts sankciju vai tiesvedību sarakstos, un vai piegāžu kvalitāte esošā līguma ietvaros nav pasliktinājusies.
Būtiski indikatori ir arī piegādes precizitāte, citu klientu, sadarbības partneru, apakšuzņēmēju atsauksmes un rēķinu apmaksas disciplīna (ja piegādātājs ir arī klients).
Piegādātāju loka dažādošana
Šeit vietā ir senais teiciens par visu vēžu nelikšanu vienā kulītē. Ciktāl tas iespējams, būtiski izvairīties no atkarības no viena partnera, pat ja tas šķiet visizdevīgākais. Alternatīvi piegādātāji nozīmē mazāku risku un lielākas iespējas pārrunāt laika gaitā par būtiskiem kļuvušus aspektus (cenas, termiņi).
Lai vadītu šo risku, jāsagatavo plāns B – piegādātāju saraksts ar galvenajiem identificētajiem riskiem un piegādes alternatīvām.
Maksājumu kultūra kā uzņēmuma spogulis
Viens no vienkāršāk saskatāmajiem uzņēmuma stabilitātes rādītājiem nenoliedzami ir maksājumu kultūra. Savlaicīgi norēķini ir daļa no abu pušu ilgtspējas. Kavējot maksājumus piegādātājiem, uzņēmums pasliktina to naudas plūsmu, kas secīgi rada ķēdes reakciju citās nozarēs. Piekopjot šādu praksi, uzņēmums riskē iegūt reputāciju kā neuzticams partneris.
Labs tonis ir maksāt laikā vai pat nedaudz ātrāk, ja sadarbība to prasa. Precīza maksājumu disciplīna palīdz arī pašam uzņēmumam, ļaujot savlaicīgi plānot naudas plūsmu, izvairīties no sodiem un šaubām par kredītspēju. Regulārajiem maksājumiem un līgumu administrēšanas ērtībām ieteicams izstrādāt viegli pārvaldāmu maksājumu grafiku un sekot tā izpildei.
Būtiski apzināties, ka mazi soļi nereti rada vislielāko efektu. Visi iepriekš uzskaitītie ir salīdzinoši vienkārši, bet iedarbīgi soļi, kas ne tikai samazina riskus, bet arī uzlabo uzņēmuma tēlu un sadarbības kvalitāti.
Tāpat uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma jāsaprot, ka ilgtspējīga piegādātāju pārvaldība nav tikai “ESG mode” vai “lieka birokrātija”. Tā primāri ir praktiska biznesa drošības un reputācijas aizsardzība.
Uzņēmums, kas pārdomāti izvēlas un pārvalda savus piegādātājus, samazina neparedzētu zaudējumu risku, stiprina uzticību klientu un investoru acīs, kā arī kopumā veicina godīgu un stabilu uzņēmējdarbības vidi Latvijā.
Uzticams piegādātājs nozīmē uzticamu uzņēmumu. Un atbildīgs uzņēmums ir ilgtermiņa panākumu pamats.
