Dzeramnauda – ienākums vai dāvana?

Mūsdienās ir saglabājies paradums par labi paveiktu darbu izteikt komplimentu dzeramnaudas veidā. Tā ir neformāli iesakņojusies tradīcija, ar kuru klients novērtē profesionālu attieksmi, īpašu viesmīlību un kvalitatīvu apkalpošanu. Kā likums definē dzeramnaudu?

Praksē pastāv dažādi veidi, kā kompliments dzeramnaudas veidā tiek izteikts. Vienā gadījumā dzeramnauda tiek samaksāta bezskaidrā naudā, un tā vispirms nonāk uzņēmuma kontā, tikai pēc tam tiek izmaksāta darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam. Citreiz tā nonāk pie dzeramnaudas saņēmēja caur starpnieku – neatkarīgu maksājumu rīku, kas klientam ļauj novirzīt pateicību konkrētai personai, un konkrētā summa neatspoguļojas uzņēmuma apgrozījumā. Savukārt trešajā variantā dzeramnauda tiek samaksāta dzeramnaudas saņēmējam skaidrā naudā.

Tieši šī daudzveidība rada nepieciešamību noskaidrot, kā likums definē dzeramnaudu, kā arī izvērtēt, kādi nodokļi dzeramnaudai katrā gadījumā piemērojami.

Dzeramnauda – atlīdzība

No līgumu klasifikācijas viedokļa dzeramnaudas došana būtu uzskatāma par dāvinājumu atlīdzības nozīmē, jo izpildās Civillikuma (CL) 1912. un 1933.panta kritēriji, proti, 1912.pants noteic, ka dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Savukārt 1933.pants noteic, ka ar dāvinājumiem atlīdzības nozīmē jāsaprot tādi, kas piešķirti kā atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem. Šāda dāvinājuma atsaukšana nepateicības dēļ nav pielaižama.

Atlīdzības nozīme izpaužas apstāklī, ka dzeramnauda tiek dota pēc pakalpojuma saņemšanas (piemēram, pēc ēdināšanas pakalpojuma restorānā), turklāt tās apmērs mēdz tieši korelēt ar pakalpojuma kvalitāti pakalpojuma saņēmēja uztverē.

Tāpat ēdināšanas uzņēmumos ir prakse dzeramnaudu apkopot un maiņas beigās sadalīt starp zāles un virtuves darbiniekiem (vai nu vienādi, vai zināmās proporcijās, piemēram, 70 : 30 zāle/virtuve). Tas sakņojas izpratnē, ka klienta pieredzi veido gan ēdiens, gan viesmīlība, un, ja kāds no šiem elementiem nebūs pienācīgā līmenī, tad klients dzeramnaudu var neatstāt. Tas savukārt liecina, ka arī paši dzeramnaudas saņēmēji to uztver kā pateicību tieši par sniegto pakalpojumu.

Vēl jāpiebilst, ka dzeramnauda neietilpst patērētāju tiesību tvērumā, jo tā tiek dota nevis pakalpojuma sniedzējam Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē (piemēram, uzņēmumam, kas pārvalda restorānu), bet gan pakalpojuma faktiskajam izpildītājam. Saskaņā ar CL dzeramnauda klasiskajā izpratnē nav darījuma saskaņota daļa. Tā nav nedz apstiprināta cena, nedz garantēts maksājums, un klientam nav nekādas saistības to sniegt. Tāpēc arī rodas juridiski būtisks jautājums – vai šādu maksājumu var uzskatīt par uzņēmuma vai fiziskās personas ienākumu?

Maksājums uzņēmuma kontā

Praksē ir situācijas, ka restorānos pie lieliem galdiem, piemēram, sešu un vairāk personu rezervācijām, rēķinam pieskaita apkalpošanas maksu, bieži – 10% apmērā no kopējās rēķina summas. Šāda maksa tiek piemērota par pakalpojumu, un tā ir noteikta kā nemainīga maksa, ko restorāns piemēro visiem klientiem attiecīgajā situācijā. Šādam sniegtajam pakalpojumam “Apkalpošana” tiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis (PVN), ja uzņēmums ir PVN maksātājs, un saņemtie ieņēmumi veido uzņēmuma ienākumu un tiek iekļauti uzņēmuma apgrozījumā.

Savukārt vēl cita aina gan no civiltiesiskā, gan no nodokļu viedokļa veidojas, kad klients par viņam sniegtā pakalpojuma kvalitāti dzeramnaudu samaksā pats pēc savas iniciatīvas, taču samaksa tiek veikta caur uzņēmuma kontu, klientam norādot paša izvēlētu pateicības maksas apmēru.

Šādos apstākļos dzeramnauda var tikt interpretēta kā maksa par apkalpošanu, taču tā kļūst par uzņēmuma ieņēmumu, kas ietilpst apgrozījumā un tiek aplikts ar PVN saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5.panta 2.daļu, ja uzņēmums ir PVN maksātājs. Pat ja uzņēmums vēlāk šo summu nodod darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam –, tas nemaina naudas sākotnējo raksturu, un tā veido uzņēmuma apgrozījuma daļu. Savukārt brīdī, kad dzeramnauda tiek izmaksāta darbiniekam, tā kļūst par darbinieka algas mainīgo daļu, piemēram, piemaksu vai prēmiju, un uzņēmumam jāietur gan algas nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI).

Piemēram, saņemot dzeramnaudu – noteikto maksu par apkalpošanu – 20 eiro, ko klients samaksā uzņēmumam, tam jāaprēķina PVN 21% apmērā un, ja šī dzeramnauda tālāk tiek izmaksāta darbiniekam, jāietur darba ņēmēja un darba devēja VSAOI (34,09%), kā arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) (25,5%). Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 9 eiro (apmēram 45% no samaksātās dzeramnaudas summas).

Tā kā šāda dzeramnaudas aprites forma ir finansiāli neizdevīga dzeramnaudas saņēmējam, daudzos gadījumos uzņēmumi atsakās pieņemt dzeramnaudu šādā veidā vai izmanto starpnieka pakalpojumus.

Maksājums caur starpnieku

Ja dzeramnauda tiek iekasēta caur starpnieku, veidojas pilnīgi citāda situācija, proti, dzeramnauda pie darbinieka – dzeramnaudas saņēmēja – nonāk nevis no uzņēmuma, kurā darbinieks strādā, bet no ārēja starpnieka, piemēram, elektroniskas lietotnes vai maksājumu risinājuma, kas darbojas neatkarīgi. Šādos gadījumos uzņēmums, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumu, nav iesaistīts ne maksājuma pieņemšanā, ne naudas apstrādē, ne tās tālākā novirzīšanā konkrētam dzeramnaudas saņēmējam.

Šādā gadījumā klients maksā tieši dzeramnaudas saņēmējam, starpnieks tikai tehniski nodrošina transakcijas pārvadi, savukārt uzņēmums, kurā darbinieks strādā, nav naudas saņēmējs un nevar to uzskaitīt kā savus līdzekļus. Tieši tāpēc šāds maksājums nezaudē savu civiltiesisko dāvinājuma raksturu, tomēr kļūst par fiziskās personas apliekamo ienākumu.

Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) pārsvarā viss iegūtais labums, ar dažiem izņēmumiem, ir apliekams ar IIN. Viens no izņēmumiem, kad netiek piemērots IIN, ir dāvanas, par kurām varētu uzskatīt arī dzeramnaudu. Likuma par IIN 9.panta 1.daļas 35.punkts noteic, ka dāvanas no fiziskajām personām līdz 1425 eiro gadā netiek apliktas ar IIN. Taču šī norma nav piemērojama, ja dāvanu sniedz fiziskā persona savas saimnieciskās darbības ietvaros, kā arī tad, ja fiziskā persona saņem dāvanu ar atlīdzības raksturu CL izpratnē. Tā kā ar dāvinājumu, kuram ir atlīdzības raksturs, jāsaprot piešķīrums, kas faktiski kalpo kā atlīdzība par veiktiem pakalpojumiem, dzeramnauda tiks kvalificēta kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu. Līdz ar to dzeramnaudai nevar piemērot likuma par IIN izņēmumu un tā ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma 8.panta 3.daļas 21.punktu.

Šajā situācijā ienākumam piemērojama 25,5% IIN likme, jo tas kvalificējas kā “citi ar nodokli apliekami ienākumi” – tā ir dzeramnauda, kas saņemta, pildot darba pienākumus, bet – ārpus darba devēja naudas plūsmas.

Saskaņā ar likuma par IIN 17.panta 10.daļu starpniekam ir pienākums ieturēt IIN ienākuma izmaksas vietā un iemaksāt to vienotajā nodokļu kontā līdz nākamā mēneša 23.datumam pēc ienākuma izmaksas.

Vērts atzīmēt, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga pati fiziskā persona.

Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā, kas tiek samaksāta caur starpnieku, starpnieks ietur komisiju par sniegto pakalpojumu, piemēram, 5%, un IIN 25,5%. Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 14 eiro (apmēram 71% no sākotnējās summas).

Salīdzinot ar pirmo situāciju, kad dzeramnauda tiek samaksāta uzņēmumam un tā tiek aplikta ar vairākiem nodokļiem, šoreiz darbinieks saņem lielāku gala atlīdzību. Papildus tam starpnieks iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam paziņojumu un ietur IIN izmaksas brīdī, tādējādi no dzeramnaudas saņēmēja pilnībā noņemot jebkādus papildu pienākumus par nodokļu deklarēšanu un maksāšanu.

Maksājums tieši saņēmējam

Trešais un visbiežākais modelis ir dzeramnauda, kas samaksāta skaidrā naudā tieši dzeramnaudas saņēmējam. Šajā gadījumā nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks. Klients sniedz materiālu pateicību tieši tam, kurš viņu apkalpojis. Tāpat kā iepriekšējā situācijā, šī pateicība dāvinājuma formā kvalificējas kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu un līdz ar to ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma par IIN 8.panta 3.daļas 21.punktu.

Tādējādi dzeramnauda ir apliekama ar 25,5% IIN likmi saskaņā ar likuma par IIN 15.panta 2.daļu, tomēr šajā gadījumā pats dzeramnaudas saņēmējs ir atbildīgs par ienākuma deklarēšanu gada ienākumu deklarācijā un IIN samaksu. Jāuzsver, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga fiziskā persona.

Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā un tā tiek samaksāta tieši (skaidrā naudā), dzeramnaudas saņēmējam (fiziskajai personai) ir pienākums samaksāt IIN 25,5%. Rezultātā dzeramnaudas saņēmējs saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 15 eiro (apmēram 74,5% no sākotnējās summas).

Šis veids ir visvienkāršākais uzņēmumam administrēšanas ziņā – nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks, un fiziskā persona pati ir atbildīga par ienākuma deklarēšanu un nodokļu samaksu.

Aplūkojot visus trīs modeļus, kļūst skaidrs, ka dzeramnauda ir dāvinājums, kuram ir atlīdzības raksturs, kas apliekams ar nodokļiem. Piemērojamais nodokļu režīms atkarīgs no tā, kura persona ir naudas sākotnējais saņēmējs un kādā veidā šī nauda tiek nodota tālāk.

Ja dzeramnauda nonāk uzņēmuma kontā, juridiski tā pārtop par uzņēmuma ienākumu un pēc tam par darbinieka algu ar visām no tā izrietošajām nodokļu sekām. Savukārt, ja dzeramnauda nonāk pie saņēmēja (fiziskās personas) caur neatkarīgu starpnieku vai bez tā, tā ir ar nodokli apliekams fiziskās personas ienākums, uz kuru attiecināma 25,5% IIN likme.

Publicēts: iBizness.lv. 29.12.2025.