Ilgtspēja uzņēmējdarbības ikdienā – kā prasība, ne ieteikums

Ilgtspējas jēdziena ienākšana uzņēmējdarbībā ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas maina un turpinās mainīt biznesa domāšanu, stratēģisku lēmumu pieņemšanu un ikdienas norises ikvienā nozarē un uzņēmumā. Šīs visaptverošās pārmaiņas ietekmē divi savstarpēji saistīti procesi – no vienas puses ir pieaugoša sabiedrības vēlme dzīvot ilgtspējīgāk (klimata un vides, sociālo attiecību, darba apstākļu un citos kontekstos), no otras – pieaugošs regulējums, kas skar gan ilgtspējas principu ieviešanu, gan to monitoringu. Zvērinātu advokātu birojs “Ellex Kļaviņš” decembra sākumā rīkoja semināru un paneļdiskusiju “Ilgtspējīga uzņēmējdarbība – greznība vai nepieciešamība?”, kurā pievērsa uzmanību regulējuma jaunumiem Eiropas Savienībā (ES), kā arī ar ilgtspējas principu saistītiem konkurences ierobežojumiem, un to, kā pareizāk uzkrāt un analizēt datus par uzņēmuma ilgtspējas iniciatīvām.

Ar savu redzējumu par šiem ilgtspējas aspektiem dalījās “Ellex Kļaviņš” vadošā partnere Līga Mervina, zvērinātas advokātes Anete Dimitrovska un Marta Cera, kā arī uzņēmuma “Mitigate” vadītājs Arvis Zeile un administratīvā vadītāja Jana Trapāne.

Ilgtspēja: ietilpīga politiku, jautājumu, procesu, datu kopa

Ilgtspējas jēdziens sevī ietver trīs lielas jautājumu kopas. Tie ir pārvaldības jautājumi (t.sk. nodokļu stratēģija, korupcijas un kukuļdošanas novēršana, korporatīvā riska pārvaldība, informācijas atklātība, izpildinstitūcijas  kompensācijas, bonusi un priekšrocības u.c.), sociālie un cilvēktiesību jautājumi (darba apstākļi, darba koplīgums, vienlīdzības un iekļaujošie aspekti, cilvēktiesību ievērošana, tajā skaitā piegādes un sadarbības partneru ķēdēs u.c.) un vides jautājumi (klimata pārmaiņu politika, atmežošana, siltumnīcefekta gāzu emisijas mērķrādītāji, atjaunojamās enerģijas izmantošana, zaļie produkti un tehnoloģijas, bioloģiskās daudzveidības veicināšana u.c.).

Katrs no šiem jautājumu blokiem kļūs aizvien nozīmīgs konkurētspējīga biznesa attīstības kontekstā, lai gan līdz šim pamatā uzmanība bijusi pievērsta vides un klimata jautājumiem. Piemēram, ES apņemšanās līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumu par 55% (attiecībā pret 1990. gadu) un tam sekojošās iniciatīvas, piemēram, Eiropas Zaļais kurss, ar to saistītie tiesību akti, un ES dalībvalstu politikas, izriet no vides apdraudējuma. Tomēr, kā seminārā uzsvēra A. Dimitrovska, arī abi pārējie ilgtspējas pīlāri – pārvaldības jautājumi un sociālie jautājumi – no politiskām un nevalstiskā sektora iniciatīvām pārtaps konkrētās, biznesā ieviešamās prasībās.

Ilgtspējas ziņojums obligāts, kopā ar gada pārskatu

Viens no šādiem jaunumiem, kam lielajiem uzņēmumiem jāgatavojas jau tagad, ir pienākums sagatavot sabiedrības ilgtspējas ziņojumu kopā ar gada pārskatu. Ziņojumā būs jāiekļauj visi minēties ilgtspējas aspekti, tam būs nepieciešams revidenta vai sertificēta pakalpojumu sniedzēja apstiprinājums. Ilgtspējas ziņojumi būs jāsniedz šādā secībā:

• sākot ar 2024. gada 1. janvāri – visiem lielajiem uzņēmumiem (500 darbinieki un vairāk). Ziņojumi jāpublicē 2025. gadā;
• sākot ar 2025. gada 1. janvāri – visiem uzņēmumiem ar vismaz 250 darbiniekiem,  vai, kuru  ieņēmumi pārsniedz 40 miljonus eiro / aktīvu vērtība pārsniedz 20 miljonus. Ziņojumi jāpublicē 2026. gadā.
• sākot ar 2026. gada 1. janvāri – visiem biržā kotētajiem mazajiem un vidēja lieluma uzņēmumiem, tostarp kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām (neattiecas uz mikrouzņēmumiem). Ziņojumi jāpublicē 2027. gadā;
• sākot ar 2028. gada 1. janvāri – visiem trešo valstu uzņēmumiem, kuru neto apgrozījums ES pārsniedz 150 miljonus eiro, ja tiem ir vismaz viens meitasuzņēmums vai filiāle ES, kas pārsniedz noteikto slieksni. Ziņojumi jāpublicē 2029. gadā.

Tiesa, ES pašlaik vēl strādā pie vienota ilgtspējas ziņošanas standarta.

Lielajiem – ilgtspējas due diligence

Tikmēr lielajiem uzņēmumiem (vairāk nekā 500 darbinieki un apgrozījums virs 150 miljoniem eiro) un uzņēmumiem, kuru bizness saistīts ar augstas ietekmes sektoriem, piemēram, tekstilrūpniecību, lauksaimniecību, derīgo izrakteņu ieguvi (šo uzņēmumu lieluma kritērijs ir – vairāk nekā 50 darbinieki un apgrozījums virs 40 miljoniem eiro), būs jāveic ilgtspējas iekšējais novērtējums, jeb due diligence. EK šī gada februārī ir pieņēmusi attiecīgu direktīvu, un tās mērķis ir veicināt ilgtspējīgas un atbildīgas korporatīvās aktivitātes un iekļaut cilvēktiesības un vides apsvērumus uzņēmumu darbībā un korporatīvajā pārvaldībā. Iekšējās izpētes veikšana būs uzņēmuma valdes atbildība.

Īpaša loma finanšu sektoram

Viena no īpašām nozarēm, kas var ietekmēt biznesu domāt un rīkoties ilgtspējīgi, ir finanšu nozare. Tā ir unikālā situācijā, lai stimulētu pāreju, piekrītot aizdot, ieguldīt un apdrošināt tādus uzņēmumus, kas pārvalda savus riskus un ietekmi, citējot Pasaules Dabas fondu, seminārā uzsvēra M. Cera. Tuvoties ilgtspējas mērķiem finanšu iestādes var gan “produktu līmenī” (piemēram, “zaļās obligācijas” (Green bonds) un “zaļie aizdevumi” (Green loans)), gan finansējot atsevišķas nozares, piemēram, atjaunīgās enerģijas ražotājus, gan finansēšanas politiku līmenī. Tāpēc viena no Eiropas Komisijas iecerēm ir veicināt ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanu. Tas nozīmē pārorientēt kapitāla plūsmas uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem, lai panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; pārvaldīt finanšu riskus, kas saistīti ar klimata izmaiņām, vides pasliktināšanos un sociālajiem jautājumiem; veicināt finanšu un ekonomiskās darbības caurspīdīgumu un virzību uz ilgtspējību.

Eiropas līmenī ilgtspējas jautājumus finanšu sektorā nosaka Taksonomijas regula, kas gan pamatā attiecas uz vides un klimata jautājumiem. Ilgtspējas jautājumus skar arī Informācijas atklāšanas regula, kas caur šo prizmu liek vērtēt finanšu produktus, klientu uzņēmējdarbības ilgtspēju un sadarbības partnerus. Latvijā par ilgtspējīgas finansēšanas jautājumiem domā gan pašas finanšu iestādes, gan NVO un valsts sektors – Finanšu ministrija šobrīd strādā pie ilgtspējīgas finanšu stratēģijas izstrādes (tā top atbilstoši Finanšu sektora attīstības plānam 2021.–2023. gadam).

Ilgtspējas iniciatīvas un konkurences tiesības

Konkurences ierobežojumi un konkurences uzraudzība ir viena no tiesību jomām, kas saduras ar ilgtspējas iniciatīvām, jo ilgtspēja ir visaptverošs, visas sabiedrības mērķis, un virzība uz to panākama vienojoties par tām vai citām rīcībām. Šādas vienošanās no konkurences tiesību viedokļa var izskatīties konkurenci ierobežojošas, norādīja L. Mervina. No vienas puses ir skaidrs, ka milzīgie ieguldījumi, ko prasa ilgtspējas mērķu sasniegšana, nav pa spēkam vienam vai atsevišķiem uzņēmumiem, jo to produkti un pakalpojumi kļūtu nekonkurētspējīgi (ieguldījumi atspoguļojas izmaksās un cenā). Tāpēc apjomīgas pārmaiņas ir jēga veikt visiem kopā, taču konkurences uzraugi visā pasaulē nesteidzas atbalstīt uzņēmumu vienošanās ilgtspējas jomā, jo tās var kļūt par t.s. “zaļvienošanās” (greenwashing) gadījumiem. Runa ir par mākslīgu, manipulatīvu vides un ilgtspējas jēdzienu iekļaušanu mārketingā, lai gūtu konkurences priekšrocības.

Ņemot vērā minēto interešu saduri, izšķirošs būs sabiedrības pieprasījums pēc pārmaiņām ilgtspējas jomā, kas liks (un jau liek) politiku veidotājiem, konkurences uzraugiem meklēt attiecīgus risinājumus. Savukārt biznesam ir jāmeklē tādi sadarbības modeļi, kā rezultātā rodas pozitīvi ieguvumi visiem konkurentiem un sabiedrībai. L. Mervina arī uzsvēra, ka šādu vienošanās gadījumos uzņēmējiem jābūt pārliecinātiem, ka tiek uzlabota produktivitāte, veicināts progress (uzlabojas efektivitāte); vienošanās ietver tikai tādus noteikumus, kuri ir saprātīgi nepieciešami, lai sasniegtu iecerētos ilgtspējas mērķus; patērētāji saņem taisnīgu daļu no paredzamajiem ieguvumiem; vienošanās nevar izslēgt konkurenci ar attiecīgajiem produktiem.

Digitāla platforma ilgtspējas “mērīšanai” un salīdzināšanai

“Bez tehnoloģiju iesaistes, vākt informāciju par ilgtspējas jautājumiem būtu tas pats, kas vest visu uzņēmuma grāmatvedību rūtiņu kladē,” sacīja uzņēmuma “Mitigate” vadītājs Arvis Zeile. Viņš sniedza padziļinātu ieskatu iespējamajos tehnoloģiskajos risinājumos, kas ļautu ievākt, apkopot un analizēt ar ilgtspēju saistītus datus. “Strādājot pie šīs jomas sapratām, ka ar ilgtspējas jautājumiem uzņēmumos būs iesaistīti visi – no vadības līdz katram darbiniekam, arī uzņēmuma partneri. Tāpēc runa ir par milzīgu datu apjomu, šos datus vajag standartizēt un panākt, lai tie ienāktu un atjaunotos automātiski,” norādīja A. Zeile.

Ņemot vērā ilgtspējas jomas visaptverošo raksturu (tā ir gan daļa no biznesa lēmumiem un procesiem, gan regulējums), būs nepieciešama vienota platforma, kurā varēs salīdzināt dažādu uzņēmumu ilgtspējas datus – pie šādas platformas (European Single Access Point) strādā ES likumdevēji, to publicēt iecerēts 2026. gadā.

Semināra un paneļdiskusijas ieraksts pieejams šeit: