Kapitāla daļu atsavināšanas darījumos viens no būtiskākajiem jautājumiem ir cena. Atbilstoši Komerclikuma 188.panta 1.daļai dalībniekam ir tiesības brīvi atsavināt sev piederošās daļas, ja vien likumā vai statūtos nav noteikts citādi. Tajā pašā laikā Komerclikums neparedz vispārīgu mehānismu, kā nosakāma kapitāla daļu vērtība dalībnieku savstarpējos darījumos, līdz ar to dalībniekiem ir plaša rīcības brīvība vienoties gan par kapitāla daļu cenas noteikšanas kārtību, gan par atsavināšanas nosacījumiem. Praksē šādu vienošanos reizēm ietver dalībnieku līgumā.
Kad nepieciešams noteikt cenu
Nereti kapitāldaļas cenas noteikšana nepieciešama dalībnieku līgumā. Tas parasti notiek ikreiz, kad dalībnieku līgums paredz kapitāla daļu atsavināšanu vai iegūšanu noteiktos apstākļos. Atkarībā no konkrētās situācijas var būt pamatota atšķirīga vērtēšanas metode vai pat atšķirīga cena.
Dalībnieku līgums ir civiltiesisks līgums, ar kuru visi dalībnieki vai daļa no tiem līdztekus Komerclikumam (KL) un statūtiem vienojas par savstarpējo tiesību un pienākumu papildu regulējumu. Kā atzinis Senāts lietā SKC-207/2018, šādam līgumam ir saistību tiesību, nevis organizatorisks raksturs. Proti, tas saista vienīgi līdzējus un – atbilstoši vienam no būtiskākajiem praktiskajiem ierobežojumiem – automātiski nesaista daļu ieguvējus, kuri līgumam nav pievienojušies.
Tipiskākais dalībnieku līguma regulējuma saturs ietver lēmumu pieņemšanas un veto tiesības, daļu atsavināšanas ierobežojumus un daļu vērtēšanas kārtību, konkurences aizliegumus, kā arī strīdu izšķiršanas mehānismus. Par šiem jautājumiem visvieglāk vienoties sabiedrības dibināšanas stadijā vai laikā, kad dalībnieku intereses vēl sakrīt. Brīdī, kad rodas domstarpības vai kāds no dalībniekiem vēlas izstāties no sabiedrības, vienoties par risinājumu bieži vien kļūst ievērojami sarežģītāk.
Klasiskajā dalībnieku līguma regulējumā cenu visbiežāk nosaka godprātīgā (good leaver) un negodprātīgā aizgājēja (bad leaver) mehānismi, kas paredz atšķirīgu atlīdzību atkarībā no dalībnieka izstāšanās iemesla. Skaidra cenas noteikšanas kārtība nepieciešama arī līdzpārdošanas pienākuma (drag-along) un līdzpārdošanas tiesību (tag-along) mehānismos, jo tie noteic gadījumus, kuros dalībniekam rodas pienākums vai tiesības atsavināt savas kapitāla daļas.
Cenas un atsavināšanas mehānisms jāparedz dalībnieku līgumā dibināšanas brīdī, tāpēc, ka strīda situācijā taisnīga vienošanās ir praktiski nesasniedzama
Kapitāla daļu cenas noteikšanas jautājums ir aktuāls arī darbinieku kapitāla daļu vai opciju programmās, kur programmas noteikumi parasti regulē gan kapitāla daļu iegūšanas, gan noteiktos gadījumos arī to atsavināšanas vai atpirkšanas cenu. Tas nereti arī tiek noteikts dalībnieku līgumā.
Kapitāla daļu cenas noteikšana
Praksē kapitāla daļu cenu visbiežāk nosaka kā iepriekš fiksētu summu, pēc iepriekš noteiktas formulas vai atbilstoši kapitāla daļu tirgus vērtībai. Fiksēta cena nodrošina paredzamību, taču var kļūt par netaisnīgu noteikumu, tiklīdz uzņēmuma vērtība būtiski mainās. Formula, piemēram, balstīta uz peļņas pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas reizinātāju vai neto aktīvu vērtību, nodrošina objektīvāku un prognozējamāku cenas aprēķinu. Tomēr tā ne vienmēr pilnībā atspoguļo uzņēmuma faktisko vērtību, jo var neņemt vērā tādus faktorus kā klientu bāze, intelektuālais īpašums vai vadības komandas nozīme uzņēmuma attīstībā. Ja dalībnieku līgums paredz, ka kapitāla daļu cena atbilst tirgus vērtībai, praksē nereti rodas strīdi par to, kā šī vērtība nosakāma. Lai mazinātu šādu strīdu risku, dalībnieku līgumā mēdz paredzēt, ka tirgus vērtību nosaka neatkarīgs eksperts. Tomēr arī šāds risinājums pilnībā neizslēdz domstarpības, ja līgumā nav skaidri noteikts, vai eksperta atzinums pusēm ir galīgs un saistošs, vai arī to iespējams apstrīdēt.
Kapitāla daļu cenas noteikšanā jāņem vērā vairāki juridiskie ierobežojumi:
nominālvērtība kā cena; KL tieši nenosaka minimālo pieļaujamo cenu brīvprātīgos darījumos starp dalībniekiem, tomēr tiesiskais konteksts nav vienkāršs. Senāts lietā SKC-93/2021, kurā tika skatītas izslēgta dalībnieka tiesības saņemt atlīdzību KL 195.panta piemērošanas ietvaros, formulēja principu, ka pārdevējam nav rīcības brīvības vienoties par tam pārgājušu daļu cenu, kas neatbilst daļu patiesajai vērtībai. Šī atziņa ir izteikta konkrētā kontekstā – piemērojot KL 195.pantu un atsavinot izslēgta dalībnieka daļas – un nav automātiski attiecināma uz visiem brīvprātīgiem darījumiem starp dalībniekiem. Tomēr tā liecina par vispārēju tiesiskās analīzes virzienu. Proti, nominālvērtība kā vienīgais vērtēšanas kritērijs ir apstrīdama, ja tā krasi atšķiras no faktiskās vērtības un darījums kaitē kādas puses tiesiskajām interesēm.
cena zem tirgus vērtības; Brīvprātīgu vienošanos gadījumā Latvijas tiesībās nepastāv vispārējs aizliegums vienoties par cenu, kas ir zemāka par kapitāla daļu tirgus vērtību, ja vien tās noslēgtas bez maldiem, viltus vai piespiešanas. Citāda situācija var rasties gadījumos, kad dalībnieku izslēdz vai viņa kapitāla daļas atsavina bez viņa piekrišanas. Senāts lietā SKC-93/2021 uzsvēris, ka pārdevējam jāspēj pamatot noteiktās cenas atbilstību kapitāla daļu patiesajai vērtībai. Ja šādu pamatojumu nesniedz, tiesa vērtē lietā esošos pierādījumus un nav saistīta ar pušu norādīto cenu.
Atsevišķi jāvērtē darījuma nodokļu sekas. Darījumos starp saistītām personām Valsts ieņēmumu dienestam transfercenu regulējuma ietvaros var rasties pamats koriģēt darījuma cenu līdz tirgus vērtībai. Atkarībā no darījuma apstākļiem starpība starp tirgus vērtību un faktiski samaksāto cenu var radīt arī citas nodokļu sekas. Savukārt darījumos starp nesaistītām personām nodokļu riski parasti ir mazāki, taču ne neesoši.
Kapitāla daļu cenu nevajadzētu noteikt bez dokumentēta ekonomiska pamatojuma
Pircējam – neatkarīgi no tā, vai tā ir fiziska vai juridiska persona, – jāņem vērā, ka faktiskā iegādes cena veido kapitāla daļu iegādes vērtību turpmāko nodokļu aprēķinos. Fiziskai personai ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo kapitāla pieaugumu veido starpība starp kapitāla daļu atsavināšanas cenu un to iegādes cenu, tādēļ zemāka iegādes cena nozīmē lielāku apliekamo kapitāla pieaugumu turpmākas atsavināšanas gadījumā. Savukārt juridiskai personai starpība starp iegādes un atsavināšanas cenu ietekmē peļņu, ko saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu apliek ar nodokli peļņas sadales brīdī.
cena virs tirgus vērtības; Civiltiesiskā kontekstā vienoties par cenu virs tirgus vērtības ir iespējams, un tas var atspoguļot arī dalībnieka pievienoto vērtību, piemēram, prēmiju par lojalitāti vai atlīdzību par konkurences aizliegumu. Tomēr šādai piemaksai jābūt objektīvi pamatotai un dokumentētai. Pretējā gadījumā darījums var radīt nelabvēlīgas nodokļu sekas. Fiziskas personas gadījumā pastāv risks, ka atlīdzības daļa, kura pārsniedz tirgus vērtību, tiks pārkvalificēta par ienākumu, kas apliekams ar algas nodokļiem, savukārt juridisku personu darījumos var rasties transfertcenu korekcijas vai jautājumi par izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību.
negodprātīgā aizgājēja cena; Šis noteikums paredz zemāku kapitāla daļu cenu dalībniekam, kurš pārkāpis konkurences aizliegumu vai citādi būtiski kaitējis sabiedrībai. Šāda pieeja ir principiāli pieļaujama un plaši izmantota uzņēmumu praksē. Ja šāda scenārija rezultātā dalībnieku izslēdz saskaņā ar KL, sabiedrība ir tiesīga ieturēt 1/5 no kapitāla daļu pārdošanas cenas, taču, kā atzinis Senāts lietā SKC-93/2021, pati pārdošanas cena nevar būt objektīvi nepamatoti zema. Arī līgumā paredzēta simboliska vai nulles cena var tikt atzīta par spēkā neesošu, ja tā ir vērsta uz likuma apiešanu, ir pretrunā labiem tikumiem vai faktiski nozīmē bezatlīdzības atsavināšanu. Tādēļ negodprātīgā aizgājēja noteikumam jābalstās uz skaidri definētiem un objektīvi pierādāmiem pārkāpumiem, bet paredzētajai cenai jābūt samērīgai ar šo pārkāpumu.
pierādīšanas pienākums. No Senāta sprieduma lietā SKC-93/2021 izriet praktiska mācība – kapitāla daļu cenu nevajadzētu noteikt bez dokumentēta ekonomiska pamatojuma. Strīda gadījumā nepamatota cena var novest pie strīda, kas savukārt var novest pie situācijas, kad tiesa nosaka būtiski atšķirīgu atlīdzības apmēru, radot ievērojami lielākas izmaksas nekā savlaicīgi sagatavots neatkarīgs vērtējums.
Atsavināšanas ierobežojumi
Kapitāla daļu cena un to atsavināšanas kārtība ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi. Atsavināšanas ierobežojumi tieši ietekmē iespējamo pircēju loku, pušu sarunu pozīcijas un līdz ar to arī kapitāla daļu vērtību. Tādēļ dalībnieku līgumā šie jautājumi būtu jāregulē vienoti.
Atsavināšanas ierobežojumi var būt:
pirmpirkuma tiesības; KL 189.pants noteic, ka pārdošanas gadījumā pārējiem dalībniekiem ir pirmpirkuma tiesības, kuru izlietošanas termiņš ir viens mēnesis no paziņojuma nosūtīšanas. Šis mehānisms izsaka sabiedrības “slēgtuma” principu, ko Senāts lietā SKC-207/2018 raksturojis kā dalībnieku tiesības kontrolēt svešu personu ienākšanu sabiedrībā. Dalībnieku līgumā šo kārtību var papildināt – noteikt īsākus termiņus, piedāvājuma procedūru vai cenas noteikšanas mehānismu –, taču nevar to apiet tādā veidā, kas kaitē ārpus līguma esošo dalībnieku likumiskajām tiesībām.
atsavināšanas aizliegums; Investors nereti pieprasa, lai sabiedrības dibinātāji neatsavinātu savas daļas vismaz divus vai trīs gadus pēc veiktās investīcijas sabiedrībā. Atsavināšanas aizlieguma noteikums ir saistību tiesību instruments. Proti, pārkāpuma gadījumā dalībnieku līgumā mēdz paredzēt vai nu zaudējumu atlīdzību, vai negodprātīgā aizgājēja cenu, vai abu kombināciju.
līdzpārdošanas tiesības un līdzpārdošanas pienākums; Līdzpārdošanas tiesības mazākumdalībniekam dod tiesības pievienoties pārdošanas darījumam uz tādiem pašiem noteikumiem, kādus ir panācis vairākuma dalībnieks. Līdzpārdošanas pienākums uzliek mazākumdalībniekam pienākumu pārdot kapitāla daļas kopā ar dalībnieku vairākumu. Senāts lietā SKC-207/2018 atzinis, ka līdzpārdošanas tiesību noteikums pats par sevi nav ar likumu aizliegts, ja tas nav vērsts uz pirmpirkuma tiesību apiešanu. Līdzpārdošanas pienākuma pieļaujamība Latvijas tiesās vēl nav tieši skatīta, taču no vispārējiem principiem izriet, ka noteikums ir pamatots, ja mazākumdalībniekam nodrošina taisnīgu cenu un līdzpārdošanu neizmanto, lai nepamatoti ierobežotu mazākumdalībnieka mantiskās intereses.
Būtiskākie apsvērumi, regulējot atsavināšanas kārtību līgumā
Pirmkārt, cenas un atsavināšanas mehānisms jāparedz dalībnieku līgumā dibināšanas brīdī vai jebkurā brīdī, kad starp dalībniekiem pastāv iespēja par to vienoties. Tas jādara nevis tāpēc, ka tas tiek prasīts likumā, bet gan tāpēc, ka strīda situācijā taisnīga vienošanās ir praktiski nesasniedzama Kapitāla daļu cena un to atsavināšanas kārtība ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi. Dalībnieku līgumā šie jautājumi būtu jāregulē vienoti.
Otrkārt, vērtēšanas metodei jābūt objektīvai un dokumentētai. Lai gan Senāta atziņas lietā SKC-93/2021 izteiktas, piemērojot KL195.pantu, tās var kalpot par būtisku interpretācijas avotu, arī vērtējot līdzīgus strīdus par kapitāla daļu cenas taisnīgumu.
Treškārt, simboliska vai nulles cena vai negodprātīgā aizgājēja cena ir juridiski apstrīdama un var tikt atzīta par Satversmes 105.panta pārkāpumu. Negodprātīgā aizgājēja noteikumam jābalstās uz objektīvi pierādāmiem kritērijiem, un, lai gan cena var būt zemāka par tirgus vērtību, tā nedrīkst būt bezatlīdzības.
Ceturtkārt, atsavināšanas ierobežojumi – atsavināšanas aizliegums, līdzpārdošanas tiesības, līdzpārdošanas pienākums – ir juridiski pieļaujami, taču to mijiedarbība ar likumisko regulējumu skaidri jāparedz. Noteikumu, kas netieši apiet cita dalībnieka pirmpirkuma tiesības, var atzīt par spēkā neesošu.
