Kad svešvaloda nav obligāta?

Lai stiprinātu valsts valodas lietojumu darba tirgū, 2024.gada 19.septembrī galīgajā lasījumā pieņemti grozījumi Darba likumā (DL). Ar grozījumiem aizstāvētas darbinieku tiesības izmantot valsts valodu un netikt diskriminētiem, izvirzot nepamatotas prasības par svešvalodu zināšanām darba pienākumu veikšanai. Kas jāievēro darba devējiem un kas mainīsies darba tirgū? Kādās jomās svešvaloda nav obligāta, bet kādās darba devējs tomēr drīkstēs to prasīt arī turpmāk?

Saeima 2024.gada 19.septembrī trešajā lasījumā pieņēma būtiskus grozījumus DL, kas paredz stingrāku regulējumu attiecībā uz nepamatotām svešvalodu, jo īpaši krievu valodas, prasībām darba tirgū. Grozījumu mērķis ir stiprināt valsts valodas lietojumu darba tirgū un aizsargāt darbinieku tiesības izmantot latviešu valodu darba pienākumu veikšanai, vienlaikus novēršot diskrimināciju un nepamatotas prasības par svešvalodu zināšanām, ja tās nav nepieciešamas konkrēto pienākumu izpildei. Grozījumi stājās spēkā 2024.gada 22.oktobrī.

Pirms grozījumu pieņemšanas DL regulējums jau noteica, ka darba devējam ir jāpamato prasība pēc svešvalodu zināšanām, tomēr praksē tas bieži tika interpretēts pārāk plaši. Darba devēji nereti pieprasīja svešvalodu, tostarp krievu valodas, zināšanas amatos, kur tas ir nepamatoti, piemēram, noliktavas darbiniekiem, preču iepakotājiem vai ražošanas darbiniekiem, kuriem krievu valoda vairumā gadījumu nebija nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Tādējādi tika radīta diskriminācija pret darbiniekiem, kuri runā tikai valsts valodā.

Grozījumi DL 32.panta 2.¹daļā un 40.panta 9.daļā ievieš stingrākas prasības attiecībā uz svešvalodu prasību norādīšanu darba sludinājumos un darba līgumos. Proti, DL 32.panta 2.¹daļā noteikts, ka darba sludinājumā aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumus, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Savukārt DL 40.panta 9.daļā paredzēts, ka svešvalodas zināšanu prasības nedrīkst iekļaut darba līgumā, ja vien tās nav pamatoti nepieciešamas darba pienākumu izpildei.

Citiem vārdiem sakot, pieņemtie grozījumi paredz, ka, piemēram, krievu valodas zināšanas darbiniekiem nevar tikt pieprasītas nevienā no darba attiecību posmiem – ne darba sludinājumā, ne intervijās, ne arī darba līgumā. Prasību par krievu vai kādas citas valodas zināšanām darba devējs darba līgumā var iekļaut tikai tad, ja līgumā tiek norādīts pamatojums svešvalodas nepieciešamībai darba pienākumu veikšanai. Tādējādi darba devējiem būtu jāizvērtē esošajos darba līgumos (amata aprakstos) ietvertās prasības par svešvalodas zināšanām. Turklāt darba devējiem turpmāk piesardzīgāk būs jāizvērtē prasību par svešvalodu zināšanu iekļaušanu darba līgumos vai amata aprakstos.

Sākotnēji likumdevējs bija plānojis noteikt profesiju grupas, kurās izņēmuma kārtā būtu pieļaujamas krievu valodas prasības, kas netiktu uzskatītas par nepamatotām, piemēram:

• universitāšu un citu augstākās izglītības iestāžu akadēmiskais personāls;
• bibliotekāri, arhīvisti un radniecīgu profesiju vecākie speciālisti;
• rakstnieki, žurnālisti un lingvisti.

Tomēr šie izņēmumi galu galā netika apstiprināti.

Pieņemtie grozījumi ir nozīmīgs solis valsts valodas lietošanas stiprināšanā un diskriminācijas novēršanā darba tirgū. Tie nodrošina, ka darbinieki Latvijā var brīvi lietot valsts valodu, nebaidoties no nepamatotām svešvalodas, īpaši krievu valodas, prasībām. Turklāt grozījumi arī liek darba devējiem rūpīgāk izvērtēt valodas prasības, atļaujot tās noteikt vienīgi tad, ja tās ir objektīvi pamatotas un nepieciešamas konkrētu darba pienākumu veikšanai, piemēram, ja darbs ir saistīts ar ārvalstīm, koncerna mātes sabiedrība ir ārvalsts uzņēmums un darbinieka darba pienākumi ir saistīti ar šo mātes sabiedrību, gidiem u.tml.

Publicēts: iTiesības