Kam pievērst uzmanību, iegādājoties datorprogrammas licences ?

By: Mikijs Zīmecs

Datorprogrammu iegāde un lietošana mūsdienās ir kļuvusi par neatņemamu uzņēmumu darbību. Tomēr, zem šķietami vienkārša darījuma slēpjas tiesisks regulējums, kas nosaka gan licences pircēju (ņēmēju), programmatūras lietotāju un izstrādātāju tiesības un pienākumus. Kad persona iegādājas jau radītu, komerciālu datorprogrammu, tā neiegūst īpašumtiesības uz šo programmu. Tā iegūst programmatūras licenci. Licence ir darba izmantošanas atļauja, ko izsniedz autortiesību subjekts (šajā gadījumā, programmatūras izstrādātājs) attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu. Datorprogrammu izstrādātāju un to tiesību pārņēmēju tiesības uz datorprogrammu izmantošanu aizsargā autortiesību regulējums, jo datorprogrammas ir autora darbs Autortiesību likuma izpratnē (autortiesību objekts). Autortiesību likums paredz, ka darba izmantotājam pirms darba izmantošanas ir jāsaņem darba izmantošanas licence (vai jānoslēdz licences līgums). Atbilstoši Autortiesību likumam licence būs pamats licences ņēmēja tiesībām izmantot iegādāto datorprogrammu, tāpēc licences ņēmējam ir svarīgi zināt, kam pievērst uzmanību, iegādājoties datorprogrammu licences.

Autortiesību likuma 42.pants norāda, ka licence ir atļauja izmantot attiecīgo darbu tādā veidā un ar tādiem noteikumiem, kādi norādīti licencē. Attiecībā uz datorprogrammām, tiek izšķirtas vienkāršas licences un izņēmuma licences. Vienkārša licence personai, kas iegūst licenci (licenciātam), dod tiesības izmantot attiecīgo darbu vienlaikus ar autoru un citām personām, kas arī ir iegādājušās vai citādi ieguvušas licenci. Attiecībā uz tā sauktajām off the shelf datorprogrammām[1], datorprogrammu izstrādātājs lielākoties ļaus iegādāties tieši šīs vienkāršās licences, jo piekļuve attiecīgajam produktam tiek piedāvāta plašam subjektu skaitam. Otrs licences veids – izņēmuma licence – dod tiesības veikt tajā norādītās darbības vienīgi licenciātam. Šāda veida licenci sauc arī par ekskluzīvu licenci, jo šīs licences ietvaros tikai licenciāts var izmantot attiecīgo programmu. Pat ne autors vai cits autortiesību turētājs. Praksē šāda veida licences attiecībā uz datorprogrammām ir ļoti liels retums un ir redzamas tikai gadījumos (un arī ne vienmēr), kad speciāla programmatūra tiek izstrādāta konkrētam licenciātam, kas par tās izstrādi maksā lielas summas. Neatkarīgi no licences veida, jebkurai personai, t.sk., uzņēmumiem, pirms datorprogrammu licences iegādes ir rūpīgi jāiepazīstas ar licences noteikumiem un jāizvērtē, vai attiecīgā licence ļauj izmantot datorprogrammu uzņēmuma paredzētajiem mērķiem un paredzētajā veidā. Šajā rakstā tiek aplūkotas galvenās lietas, kam uzņēmumiem būtu jāpievērš uzmanība, iegādājoties licences, lai samazinātu vai novērstu riskus, ka tiek pārkāptas datorprogrammu izstrādātāju autortiesības, netiek pārkāpti licences noteikumi, kā arī lai nākotnē nerastos neparedzētas izmaksas attiecībā uz attiecīgās datorprogrammas izmantošanu.

Izmaksas

Viens no galvenajiem aspektiem, pieņemot lēmumu par datorprogrammu licenču iegādi, ir licenču maksa. Licences maksu nosaka datorprogrammas izstrādātājs un to var ietekmēt vairāki faktori, piemēram, aktivizēto funkciju skaits, atļauto lietotāju skaits, papildu funkciju ieviešanas iespējas, pielāgošanas darbu pieejamība, u.tml. Katram licences ņēmējam pašam ir jāizvērtē katras datorprogrammas licences piemērotība vajadzīgajiem mērķiem un to izmaksu atbilstība.

Attiecībā uz licences cenām, praksē tiek izšķirti divu veidu cenu modeļi – vienreizēja maksa par datorprogrammas licenci (kas pārsvarā tiek izsniegta uz nenoteiktu laiku), vai abonēšanas maksa (piem., ikgadēja maksa par licenci). Ja pirms vairākiem gadiem pirmais modelis bija visizplatītākais, tad augsto sākotnējo izmaksu dēļ un nepārtrauktas IT infrastruktūras attīstības iespaidā šobrīd populārāks ir abonēšanas maksas modelis. Abonēšanas maksas modelis ļauj personām iegūt piekļuvi nepieciešamajai programmatūrai par salīdzinoši zemākām sākotnējām izmaksām, taču jāņem vērā, ka attiecīgās programmas izmantošanas laikā kopējās izmaksas var sasniegt ievērojamas summas, kas vairākkārt var pārsniegt vienreizējas licences maksas produkta izmaksas. Jāatzīst, ka mūsdienās arvien retāk datorprogrammu izstrādātāji piedāvā vienreizējas licences maksas modeli saviem produktiem, tāpēc praksē licenču pircējiem bieži izpaliek iespēja pašiem lemt par vēlamo apmaksas modeli.

Jebkurā gadījumā, neatkarīgi no izvēlētā licences maksas modeļa, ir jāpievērš uzmanība, uz cik ilgu laiku licence tiek piešķirta un ko tieši konkrētā licences maksa sevī iekļauj. Piemēram, vai licence maksa sevī iekļauj (un, ja iekļauj, cik ilgu periodu) programmatūras uzstādīšanas izmaksas, nepieciešamos atjauninājumus, t.sk., drošības atjauninājumus, operatīvu kļūdu risināšanu, piekļuvi palīdzības personālam, tiesības veikt pielāgojumus, u.tml. Jebkura no iepriekšminētajām pozīcijām, ja svarīga licences ieguvējam, var radīt būtiskas papildu izmaksas, ja nav datorprogrammas licences tvērumā. Jāpiezīmē, ka abonēšanas maksas modelis parasti iekļauj datorprogrammu uzturēšanu un atjaunošanu, un izstrādātājam ir lielāks stimuls to darīt. Proti, izstrādātājam ir interese turpināt attīstīt un uzturēt drošu savu produktu, lai licenciāts būtu apmierināts un pieņemtu lēmumu atjaunināt licenci uz nākamo periodu.

Servera programmatūra (Software as a Service) vai On-premise lietojumprogrammatūra

Licences ņēmējam ir jāzina, kādas formas datorprogrammu tas vēlas iegādāties, un jāpievērš uzmanība, vai attiecīgā licence paredz konkrēto izmantošanas modeli. Servera programmatūra ir programmatūra, ko uztur un apkalpo trešās puses pakalpojumu sniedzējs, kamēr on-premise lietojumprogrammas ir bāzētas lietotāja vidē. Izvēloties servera programmatūru, pircējam samazinās administratīvās izmaksas savas IT infrastruktūras uzturēšanā, jo to nodrošinās programmatūras izstrādātājs / pakalpojumu sniedzējs. Tai pat laikā ir vairāki aspekti, kam pievērst uzmanību, tieši ņemot vērā šo trešās puses iesaisti. Piemēram, kādas garantijas licence piešķir licenciātam attiecībā uz piekļuvi tā informācijai (vai licence iekļauj vienošanos par pakalpojuma pieejamību), kāda ir licenciāta kontrole pār saviem datiem, citu trešo personu iespējas piekļūt licenciāta datiem, u.tml. Protams, joprojām ir arī jāizvērtē citi apstākļi, kas ir svarīgi licences ieguvējam – tā pati cena, atjauninājumu nodrošināšana, nepieciešamā infrastruktūra, lai piekļūtu programmatūrai, ieviestie drošības līdzekļi. Līdzīgi ir ar on-premise lietojumprogrammatūras licencēm, taču papildus ir jāpievērš pastiprināta uzmanība programmatūras sadarbībspējai ar esošo IT infrastruktūru (gan ar tehniku, gan citām datorprogrammām), licences tvērumam attiecībā uz tiesībām veikt uzlabojumus, instalācijai, tiesībām nodot licenci trešajām personām, un citiem apstākļiem.

Izmantošanas tiesības

Licences ņēmējam ir svarīgi saprast licences izmantošanas tiesības, tāpēc ir rūpīgi jāpievērš uzmanība, kādiem mērķiem licence ir paredzēta un jebkādiem licencē iekļautajiem izmantošanas ierobežojumiem.

Pirmkārt, ir jāizvērtē, kādiem mērķiem licence var tikt izmantota. Bieži ir novērojams, ka pakalpojumu sniedzēji izdala dažādas licences atkarībā no tā, vai programmatūru izmantos fiziska persona personīgiem nolūkiem, vai arī juridiska persona. Tādos gadījumos juridiskām personām vienmēr ir jāiegādājas uzņēmumu licences, kas praksē mēdz būt dārgākas par pirmējām. Tālāk ir jāvērtē paredzētais datorprogrammas izmantošanas mērķis un vai attiecīgā licence to pieļauj. Piemēram, ja ir paredzēts, ka uzņēmējdarbības ietvaros uzņēmuma klienti var piekļūt konkrētai programmai (piemēram, pierakstoties klienta kontam uzņēmuma tīmekļvietnē, kas balstīta uz attiecīgo programmu), ir jāizvērtē vai attiecīgā licence to vispār atļauj.

Otrkārt, ir jānosaka, kam ir tiesības izmantot iegādāto datorprogrammas licenci. Uzņēmumi praksē var iegādāties dažāda veida licences, kas nosaka dažādas piekļuves tiesības. Piemēram, vienā gadījumā licence var ļaut izmantot programmatūru licences ņēmējam (uzņēmumam), jebkuram tā darbiniekam. Bet, vai šī pati licence ļauj izmantot programmatūru uzņēmuma meitas sabiedrībām? Ja licencē nav norādīts citādi, vai tas neizriet no licences tvēruma, tad nē. Šādos gadījumos tad ir jāpieņem, ka tiesības izmantot datorprogrammu ir tikai konkrētajai juridiskajai personai (licenciātam), tās darbiniekiem. Citos gadījumos licence var paredzēt maksimālo lietotāju skaitu vai maksimālo sistēmu skaitu, kas var piekļūt datorprogrammai. Ja datorprogramma tiek izmantota licenciāta klientu apkalpošanai, bieži licence var paredzēt arī ierobežojumus attiecībā uz maksimālo klientu skaitu / ar to saistītu informāciju, ko uzņēmums var ievadīt un glabāt programmā. Visi apstākļi un šādi potenciālie ierobežojumi ir rūpīgi jāizvērtē, vai tie atbilsti licenciāta vajadzībām. Pretējā gadījumā pieaug riski, ka licence tiek pārkāpta un/vai licenciātam rodas papildu neparedzētas izmaksas, jo, piemēram, ir nepieciešams atjaunināt licenci uz citu, kas ietver papildu lietotājus, papildu klientu ierakstus, u.tml.

Visbeidzot, svarīgi ir arī pārbaudīt, kurā valstī(-s) licenciātam ir piešķirtas tiesības izmantot konkrēto programmatūru. Autortiesību likuma 45.pants paredz, ka licencē ir norādāma teritorija, kurā licence ir spēkā. Ja licencē teritorija nav norādīta, tad tā attiecas uz valsti, kur licence ir izsniegta. Tādējādi, ja programmatūra tiek izmantota iekšējiem mērķiem (piemēram, grāmatvedības programmatūra paša uzņēmuma grāmatvedības vadības mērķiem), iespējams, būs pieņemami, ka licence ir izsniegta tikai attiecībā uz Latviju. Taču, ja datorprogramma ir būtisks elements uzņēmējdarbībai, kas tiek veikta publiskajā tīmeklī, licenciātam būs svarīgi, ka licence ir piešķirta jau plašākai teritorijai, piemēram, Eiropas Savienības dalībvalstīs vai pat visā pasaulē. Kā jau uzsvērts iepriekš, tieši pašam licences ņēmējam ir jāsaprot konkrētās datorprogrammas izmantošanas mērķi un jānosaka, kāds tvērums tam ir vispiemērotākais.

Augstākminētie ir tikai daži no aspektiem, kam licences ņēmējiem ir jāpievērš uzmanība, iegādājoties datorprogrammas licences. Katram uzņēmumam ir savs riska profils, piemērojamais regulējums un savas vajadzības un vēlmes attiecībā uz dažādām datorprogrammām, kas jāņem vērā, izvērtējot un nosakot sev piemērotāko licenci. Jānorāda, ka starptautisku IT pakalpojumu sniedzēji piedāvā plašas un dažkārt sarežģītas datorprogrammu licencēšanas iespējas, lai atrastu piemērotāko risinājumu katram klientam. Šādos gadījumos pareizāko licenci var palīdzēt izvēlēties arī pats programmatūras izstrādātājs vai izplatītājs, taču pašam licences ņēmējam ir pienākums pārliecināties, vai licence tiešām atbildīs tā vēlmēm un vajadzībām.

 

[1] Tulk. – no plaukta. Izmanto attiecībā uz datorprogrammām, kas tiek komerciāli izstrādātas plašam klientu lokam, nevis pēc konkrēta pasūtījuma.

 

Publikācija: iBizness.lv