Karš ir aktualizējis investīcijas atjaunojamo energoresursu projektos
Apvienošanās un pārņemšanas darījumu (M&A) tirgū parasti ļoti labi ir jūtami ģeopolitiski riski, jo uzņēmumiem, kuri iet uz darījumiem – it īpaši starptautiskiem darījumiem –, vienmēr ir ļoti svarīgi izvērtēt, ar kādiem riskiem var nākties saskarties.
Tādēļ tad, kad Krievija uzbruka Ukrainai, varēja just, ka situācija ar darījumiem Baltijas valstīs kļūst “mierīgāka”. Ir zināmi arī gadījumi, kad vērtēja uzņēmumu iegādi, kuriem bija meitas uzņēmumi un filiāles daudzās valstīs, un no šiem darījumiem izņēma tos meitas uzņēmumus, kuri atradās Krievijas kaimiņvalstīs, jo pircējs pateica, ka viņam nav skaidra tālākā notikumu attīstība un viņš negrib riskēt.
Tomēr, ja mēs tagad lūkojamies atpakaļ uz visu gadu kopumā, tad tirgus atkal ir aktivizējies. Visi ir pieņēmuši to, ka šis karš notiek, bet tāpat ir kļuvis skaidrs, ka ukraiņi labi aizstāvas un karadarbība neizplatās uz citām valstīm. Piemēram, “Ellex” sadarbībā ar “Mergermarket” veidotais ziņojums par pagājušo gadu liecina, ka 2022.gads bija otrs aktīvākais darījumu ziņā Baltijā pēdējās desmitgades laikā. Visaktīvākais bija 2021.gads, kas arī ir ļoti interesanti, jo Covid-19 pandēmijas sākuma periodā ne tikai Baltijā, bet visā pasaulē darījumi faktiski apstājās, bet jau 2021.gadā viss burtiski “sprāga vaļā”, lai gan joprojām bija spēkā Covid-19 ierobežojumi. Visi iemācījās strādāt attālināti un izrādījās, ka tā var kārtot arī darījumus, nav vienmēr jābūt tikai klātienē un visas puses pie viena galda var atrasties arī virtuāli.
Tādēļ 2022.gadu var vērtēt kā ļoti labu par spīti ne tikai ģeopolitiskajai situācijai, bet arī tam, kas notika ekonomikā. Pašlaik izskatās, ka arī 2023.gads varētu būt līdzīgs 2022.gadam.
Tomēr vai ir arī investori, kuri tagad pa vidu Eiropai ir novilkuši nosacītu līniju un ir paziņojuši, ka darbosies tikai Rietumeiropā, Dienvideiropā?
Es minēju gadījumu, kad no darījuma tika izņemti uzņēmumi, kuri strādā Krievijas robežvalstīs, tomēr, tagad runājot ar mūsu esošajiem klientiem, potenciāliem investoriem, nav sajūtas, ka būtu novilkta šāda līnija. Ja mēs palūkojamies uz pagājušā gada M&A statistiku, tad piecos no desmit lielākajiem darījumiem Baltijas valstīs bija ASV investori. Turklāt pārsvarā tie bija darījumi IT sektorā un, kā mēs zinām, ASV ir ļoti lielas IT firmas, kuras turpina vērtēt ieguldījumu un paplašināšanās iespējas visā pasaulē. Uz viņu radara pilnīgi noteikti ir arī Baltijas valstis, zinot, ka šeit ir ļoti aktīvs IT sektors.
Tādēļ es neteiktu, ka darījumu pasaulē būtu izveidojusies šāda robežšķirtne. Pašā sākumā tā varēja būt, bet jau pēc dažiem mēnešiem tas mainījās.
Kā ir ar interesi par darījumiem nozarēs, kuras karš Ukrainā ietekmēja ļoti kardināli – enerģētika, pārtikas ražošana, loģistika?
Es varu minēt, ka pagājušajā gadā ļoti aktīvi notika darījumi IT sektorā, bet pietiekami daudz bija arī darījumu ar enerģētikas uzņēmumiem, turklāt šogad to varētu būt vēl vairāk.
Lielākoties visi šie darījumi ir atjaunojamās enerģijas sektorā un tas ir ļoti labi saprotams, jo mums ir jāatsakās no Krievijas gāzes, un visā Eiropā pašlaik ir redzama ļoti agresīva atjaunojamo energoresursu projektu attīstīšanas politika. Līdz ar to ir investori, kuri vērtē iespējas visā Eiropā un tajā skaitā Baltijas valstīs. Pašlaik ir redzams tieši saules enerģijas projektu bums un ir investori, kuri meklē ieguldījumu iespējas pat ļoti agrīnā projektu stadijā. No vienas puses, pērkot projektu vēl ļoti agrīnā attīstības fāzē, ir ļoti daudz nezināmo un jautājumu, kāda būs tālākā attīstība, bet ir investori, kuri ir gatavi uz risku.
Arī pārtikas sektorā ir pietiekami daudz investoru, kuri ir gatavi ieguldīt. Piemēram, pērn viens no lielākajiem darījumiem bija tieši pārtikas pārstrādes industrijā, kad Igaunijas pārtikas koncerns “Maag Grupp” iegādājās “HKScan” grupas uzņēmumus Baltijā.
Par kuriem sektoriem šogad ir redzama lielākā interese?
Baltijas valstīs ļoti aktuāla ir enerģētika un tās transformācija, tādēļ es domāju, ka šī tendence tupināsies arī nākamajos gados. Ļoti iespējams, ka šajā jomā nāks iekšā lielāki investori.
Tāpat noteikti svarīgs sektors Baltijas valstīs turpinās būt IT. Īpaši izteikti tas ir Igaunijā, kur tā saucamo vienradžu [uzņēmums, kura vērtībā pārsniedz vienu miljardu ASV dolāru -red.] skaits attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu ir vienkārši neticams. Latvija šajā jomā nav attīstījusies tik strauji un aktīvi kā Igaunija, bet, protams, ka arī mēs cenšamies kaimiņus noķert.
Ja runājam par citām sfērām, tad Baltijas valstīs nav kādas vienas dominējošas industrijas un situācija gadu no gada var diezgan būtiski atšķirties, M&A darījumi var parādīties ļoti atšķirīgās nozarēs. Piemēram, laiku pa laikam kāds liels darījums gadās finanšu sektorā, tostarp joprojām vislielākais M&A darījums Baltijā ir bankas “Luminor” iegāde. Nākotnē noteikti ļoti interesanta būs “fin-tech” uzņēmumu attīstība. Ļoti aktīva šajā ziņā ir Lietuva, kurā ir pat izveidota īpaša normatīvā bāze, lai to attīstītu. Savukārt attiecībā uz klasisko banku sektoru ir sajūta, ka Baltijas valstīs konsolidācija lielā mērā ir notikusi un būtu grūti iedomāties, ka šeit drīzumā varētu notikt kāds jauns darījums.
Ja mēs lūkojamies uz Baltijas valstīm, tad vai šeit ir redzami arī šķēršļi investīciju piesaistei? Kā arī vai ir lietas, ar kurām mēs esam interesantāki nekā citas valstis?
Es esmu optimists un domāju, ka Baltijas valstis ir ļoti pievilcīga vieta ieguldījumiem. Es zinu, ka arī investori Baltijas valstis uzskata par pietiekami atvērtām ekonomikām, šeit nav likumu, kas kaut kādā veidā kavētu darījumus ar uzņēmumiem, izņemot stratēģiskos uzņēmumus, kam ir jāsaņem valdības piekrišana. Pozitīvi tiek vērtēts arī tas, ka šeit ir eiro, mēs atbilstam Eiropas Savienības likumdošanai, kas garantē investoriem pazīstamu vidi. Mēs gan paši domājam, ka mums ar to ir problēmas, bet investoru vidū arī dominē uzskats, ka šeit ir izglītots, un kvalitatīvs darbaspēks, bet vienlaikus atalgojuma līmenis nav sasniedzis ASV vai dažu Eiropas valstu līmeni. Kas attiecas uz mūsu atrašanās vietu, tad ir gan plusi, gan mīnusi – mīnuss, protams, ir tas, ka mums blakus atrodas agresīvā Krievija, bet pluss ir tajā, ka, piemēram, Skandināvijas valstis mūs uzskata par dabīgu Ziemeļeiropas reģiona sastāvdaļu.
Savukārt, ja mēs uz Baltijas valstīm paskatāmies atsevišķi, tad ir redzams, ka visus iepriekšējos gadus lielākie M&A darījumi notiek Igaunijā un Lietuvā. Kas kaiš Latvijai?
Šis ir mūžīgais jautājums. Nav tādas vienas lietas, uz kuru ar pirkstu norādīt, bet, jā, tā ir taisnība – pēdējo desmit gadu laikā M&A darījumu ziņā ierasti priekšgalā ir Igaunija, bet pērn tā bija Lietuva.
No sākuma ir jādomā par to, kādēļ vairāk darījumu notiek Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā ir šis IT veiksmes stāsts, pie kura viņi nopietni ir strādājuši. Tas sākās jau 90.gadu beigās ar “Skype”. Turklāt svarīgi bija tas, ka tie igauņi, kuri nopelnīja ar “Skype”, naudu lika atpakaļ Igaunijā un veicināja IT un jaunuzņēmumu kultūras veidošanos. Protams, ka arī Igaunijā bija jaunuzņēmumi, kuriem īpaši labi negāja, bet daļa attīstījās sekmīgi un tas ir rezultējies tajā, ka daudzi IT darījumi notiek tieši saistībā ar Igauniju.
Savukārt tas, ka Lietuvā ir vairāk darījumu, ir tikai dabīgi, jo tā ir lielākā Baltijas valsts, tur ir visvairāk iedzīvotāju utt.
Kāpēc mums neiet tik labi? Es domāju, ka ir vesela virkne lietu, kas nav darītas un liek mums atpalikt. Es teikšu, ka Latvijas valdība šajos 30 gados nav pietiekami aktīvi veicinājusi investīcijas Latvijā. Mēs varam paskatīties uz to pašu Igauniju, kas ļoti mērķtiecīgi ir veidojusi savu tēlu kā moderna uz IT risinājumiem orientēta ekonomika, veidojot e-valdību, e-rezidentu sistēmu utt. Kas ir bijis Latvijas stāsts? Mēs esam stāstījuši, ka mēs esam centrālā valsts Baltijā. Tā var būt priekšrocība, Rīga var būt Baltijas lielākā metropole, ir ļoti ērti, ka ar “airBaltic” uz šejieni var atlidot no ļoti dažādām vietām. Tas noteikti palīdz. Taču tajā pašā laikā mums ir dažādi klupšanas akmeņi, kas neveicina investoru interesi. Daudz ir nācies dzirdēt par birokrātiju, par ierēdņiem, par attieksmi pret uzņēmējdarbību. Visus šos gadus ir bijuši negatīvi un bremzējoši faktori, kuri jāpārvar, lai tiktu uz priekšu ar to, ko Latvijā grib attīstīt. Mēs no investoriem dzirdam gan par Igauniju, gan Lietuvu, ka tur ir atvērtāka un pozitīvāka attieksme pret uzņēmējdarbību, pret investīcijām.
Kopā ar to nāk nebeidzamais stāsts par korupciju. Tas gan nav bijis pēdējos gados, bet arī mums ir bijuši gadījumi, kad pirms uzņēmuma iegādes tiek veikta izpēte jeb “due diligence” procedūra un atklājas, ka tiek maksātas aplokšņu algas. Investori šajā mirklī vienkārši izbeidz sarunas, jo pirmkārt šāda prakse nav pieņemama, otrkārt ir skaidrs, ka arī uzņēmuma uzrādītās līdzšinējās izmaksas nav patiesas un nav skaidrs, cik investoriem pēc pārņemšanas izmaksās īstas algas un īsti nodokļi. Diemžēl šis korupcijas faktors joprojām virmo gaisā un investori par to dzird. Tajā pašā Igaunijā tas nav tik problemātiski kā Latvijā.
Arī ar likumdošanas iniciatīvām daudz agresīvāk var veicināt investoru piesaisti. Piemēram, Lietuva ļoti mērķtiecīgi izveidoja likumdošanas iniciatīvu, lai piesaistītu ārpakalpojumu centrus un šī nozare tiešām ļoti attīstījās. Viņi apzināti uz to gāja un panāca rezultātu. Tas pats attiecas uz “fin-tech” sektora attīstīšanu. Latvijas gadījumā šādus labus piemērus atrast ir grūtāk. Protams, arī mums ir bijušas likumdošanas iniciatīvas, piemēram, par jaunuzņēmumiem. Taču kopumā tas ir noticis diezgan kūtri un mēs to varējām darīt arī kādus desmit gadus agrāk.
Tas viss kopumā Latvijai liek izskatīties ne tik pievilcīgi kā Igaunijai vai Lietuvai.
Vai ir lietas, kuras arī Latvijas uzņēmumiem būtu jādara citādāk, ja viņi grib ieinteresēt investorus un sākt strādāt citā mērogā? Piemēram, jautājumā, kādēļ Latvijas uzņēmumi ir tik kūtri ar akciju kotēšanu biržā, nereti nākas dzirdēt, ka uzņēmumu īpašniekiem ļoti grūti nākas pieņemt to, ka viņiem nāksies dalīties ar kontroli.
Ja tas ir jāformulē īsi, tad gan tad, ja uzņēmumu grib kotēt biržā, gan tad, ja grib piesaistīt investorus, galvenā lieta ir uzņēmuma sakārtošana. Ir gadījumi, kad vēsturiski kompānija ir veidojusies kā ģimenes uzņēmums, un tā nekad nav veidota un attīstīta tādā korporatīvajā veidā, lai kāds investors varētu uzskatīt, ka ar to viss ir kārtībā. Tagad gan šādu gadījumu ir mazāk nekā vēl pirms desmit gadiem. Ir arī cita veida uzņēmumi, kuru pārdošana nav izdevusies tieši tādēļ, ka nav sakārtota sava iekšējā virtuve vai saimniecība. Tas gan nenozīmē, ka tos neviens nepirks, bet cena noteikti būs zemāka. Tādēļ, ja kāds grib piesaistīt investorus, galvenais uzdevums ir iekšējā sakārtošanās. Ir jābūt gatavam tam, ka pirms darījuma iekšā nāks juristi, finanšu konsultanti, pētīs visus procesus un arī atradīs dažādas blusas. Piemēram, pēdējos gados ir redzams, ka ir problēmas ar personu datu aizsardzības jautājumiem, jo nepietiek ar to, ka uzņēmums ir izstrādājis personu datu aizsardzības politiku, tā ir arī reāli jāpielieto.
Parasti M&A jomā daudz tiek runāts par ārvalstu investīcijām, bet vai ir redzams, ka arī Latvijas uzņēmumiem ir ambīcijas paplašināt savu biznesu, pārņemot citas kompānijas, tostarp ārvalstīs?
Ir redzams, ka ļoti daudz darījumu notiek starp Baltijas valstīm. Pagājušā gada statistika liecina, ka tādi ir vairāk nekā 50%. Lielākie darījumi gan parasti ir saistīti ar ārvalstu investoru ienākšanu, bet Baltijas ietvaros darījumi parasti ir līdz 20 miljonu eiro vērtībai. Diezgan aktīvi ir privātā kapitāla un riska kapitāla fondi.
Vienlaikus man ir jāpiebilst, ka “Ellex” un “Mergermarket” ziņojumā nav apkopoti dati par darījumiem, kuru vērtība nepārsniedz 5 miljonus eiro, un līdz ar to neparādās vairāki vietējie darījumi. Tāpat nav iekļautu darījumi, kuru vērtība nav publiski atklāta. Tā ik pa laikam notiek arī lielos darījumos.
Kas attiecas uz vietējo uzņēmumu M&A darījumiem ārpus Baltijas valstīm, tad tādu nav daudz. Turklāt jau atkal ir jāatzīst, ka arī šajā ziņā aktīvāki ir Igaunijas un Lietuvas uzņēmumi. Piemēram, Igaunijas gadījumā ir jāmin tādi uzņēmumi kā “Bolt” un “Skeleton Technologies”. Latvijas gadījumā mēs varam runāt par, piemēram, “Printful”, bet šādu gadījumu Latvijā tiešām nav daudz.
Vai darījumos, kas notiek Baltijas valstu ietvaros, iezīmējas arī kādas konkrētas nozares?
Tāpat kā ārvalstu investīciju gadījumā ir jārunā par IT un enerģētiku. Piemēram, pērn trešais lielākais darījums bija, kad Lietuvas “Ignitis Grupe” Latvijā iegādājās saules enerģijas parku projektu portfeli.
Jau minējāt, ka pēdējie divi gadi M&A darījumu ziņā Baltijā bija rekordgadi. Kādas ir prognozes par šo un nākamajiem gadiem?
Tā aktivitāte, kas pašlaik ir redzama tirgū, liek domāt, ka šis varētu būt tikpat labs gads kā pagājušais. Tirgus ir aktīvs. Protams, ne visi iecerētie darījumi izdosies, bet, ja nav kādi negatīvi notikumi ekonomikā vai ģeopolitiski, ir visas iespējas, ka darījumu atkal ir pietiekami daudz. Tirgū arī valda cerība, ka maijā, jūnijā stabilizēsies ekonomika, sāks mazināties procentu likmes. Tāpat privātā kapitāla fondu rīcībā joprojām ir lieli finanšu resursi un viņu bizness ir tieši uzņēmumu pirkšana un pārdošana. Bija aizdomas, ka ekonomiskās situācijas dēļ iepriekš virkne lielo fondu savu darbību bija piebremzējuši, bet kaut kad viņiem atkal ir jākļūst aktīvākiem. Visus šos apsvērumus liekot kopā, var prognozēt, ka Eiropā M&A tirgū otrais pusgads varētu būt aktīvāks. Es pieļauju, ka Baltijas valstīs pietiekami aktīvs varētu būt arī pirmais pusgads.
Tomēr vai darījumus Baltijas valstīs var ietekmēt, piemēram, augstā inflācija? Tā ir augsta visā Eiropā, bet Baltijā tā ir pusi augstāka nekā daudzās citās valstīs un tas ietekmē daudzas uzņēmējdarbības jomas. Tāpat tiek celtas banku procentu likmes.
Es domāju, ka tas vairāk var ietekmēt Baltijas līmeņa darījumus, jo liela loma ir finansējuma komponentei un, ja procentu likmes ir augstas, tad daļa uzņēmēju var izvēlēties nogaidīt. Es domāju, ka ārvalstu investoriem tas nebūs tik noteicošs faktors
Saistītie pakalpojumi
