Komunālie pakalpojumi jāmaksā kopīpašniekam, kas dzīvokli lieto

Vai kopīpašniekam jāmaksā puse no komunālo pakalpojumu izdevumiem, ja faktiski īpašumā dzīvo otrs kopīpašnieks? Skaidrojam Senāta atziņas šajā strīdā!

Par ko bija strīds?

Izskatāmajā lietā Senāts risināja strīdu par to, kā sadalāmi izdevumi par dzīvokļa īpašumu, ja tas pieder vairākiem kopīpašniekiem, bet faktiski to lieto tikai viens no viņiem.

Konkrēti tika vērtēts, vai un kādā apmērā otram dzīvokļa kopīpašniekam ir pienākums atlīdzināt komunālo pakalpojumu un citus dzīvokļa izdevumus, kurus pilnībā sedzis tas kopīpašnieks, kurš dzīvoklī dzīvojis.

Strīds radās pēc laulības iziršanas. Dzīvoklis palika atbildētājas atsevišķā lietošanā, savukārt prasītājs tajā nedzīvoja. Atbildētāja vairākus gadus viena pati maksāja visus ar dzīvokli saistītos izdevumus un vēlāk cēla pretprasību, lūdzot piedzīt no prasītāja viņa domājamajai daļai atbilstošu izdevumu daļu, tostarp par komunālajiem pakalpojumiem.

Apgabaltiesa atzina, ka arī komunālie maksājumi (izņemot individuālo ūdens un elektroenerģijas patēriņu) ir sadalāmi starp kopīpašniekiem atbilstoši domājamajām daļām neatkarīgi no tā, vai dzīvoklis faktiski lietots. Senāts šo pieeju koriģēja.

Kāpēc apgabaltiesas spriedums tika atcelts?

Senāts 2025.gada 17.decembra spriedumā lietā SKC-108/2025 konstatēja, ka apgabaltiesa:

• atzina, ka dzīvoklis bijis atbildētājas atsevišķā lietošanā, bet nepiešķīra šim apstāklim atbilstošu tiesisku nozīmi, izvērtējot tieši komunālos maksājumus;
• nepamatoja, kāpēc ar lietošanu acīmredzami saistītie pakalpojumi (apkure, atkritumu izvešana, koplietošanas elektrība) būtu jāmaksā arī dzīvokļa īpašumu nelietojošajam kopīpašniekam;
• nenodalīja, kādā apmērā un vai šie izdevumi bijuši nepieciešami dzīvokļa īpašuma saglabāšanai.

Rezultātā Senāts apgabaltiesas spriedumu šajā daļā atcēla un nodeva jaunai izskatīšanai.

Dzīvokļa īpašuma likums pret Civillikumu

Senāts spriedumā analizēja un ļoti skaidri nodalīja divus tiesisko attiecību veidus, kurus nosacīti var grupēt:

• ārējās attiecības – dzīvokļa īpašuma kopīpašnieki attiecībās ar pakalpojumu sniedzējiem un citiem dzīvokļa īpašuma kreditoriem;
• iekšējās attiecības – savstarpējās tiesiskās attiecības, kas veidojas pašu dzīvokļa kopīpašnieku starpā.

Kā secināja Senāts, Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pants primāri aizsargā trešās personas, kas ir pakalpojumu sniedzēji un dzīvokļu īpašnieku kopība. Senāts norādīja – tā ir jau iesakņojusies judikatūra, ka dzīvokļa kopīpašnieki katrs pats sedz savai domājamajai daļai atbilstošo izdevumu daļu attiecībā uz maksājumiem kreditoriem neatkarīgi no tā, vai kopīpašnieks dzīvo dzīvoklī vai ne.

Savukārt dzīvokļa īpašnieku kā kopīpašnieku savstarpējās attiecības ir vērtējamas pēc Civillikuma (CL), piemērojot 863., 1069. un 1071.panta regulējumu. Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums šajās attiecībās piemērojams tikai tiktāl, lai noskaidrotu dzīvokļa attiecīgo izdevumu raksturu un to veikšanas obligātumu.

Spriedumā, balstoties uz CL, uzsvērts pamatprincips: kam ir labums no lietas, tam jānes arī ar to saistītās nastas. Raugoties no šīs prizmas, Senāts arī vērtēja komunālo pakalpojumu izdevumu attiecināmību un sadalījumu starp dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem un vai šāds izdevums ir bijis par labu atsevišķam kopīpašniekam vai arī visam dzīvokļa īpašumam un visu dzīvokļa kopīpašnieku labumam.

Izdevumu veids nosaka atbildības robežas

Analizējot ar dzīvokļa īpašumu saistītos izdevumus, Senāts nodalīja trīs izdevumu veidus, kuru izvērtējums un katra atsevišķā kopīpašnieka apmaksas pienākums atšķiras.

Nekustamā īpašuma nodoklis

Atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, Senāts atzina, ka nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) ir publiski tiesisks maksājums, kura mērķis nav saistīts ar dzīvokļa lietošanu, bet gan ar fiskālo pienākumu pret valsti vai pašvaldību. Proti, nodoklis ir publiski tiesiska nasta.

Līdz ar to Senāts secināja, ka NĪN ir jāmaksā visiem kopīpašniekiem proporcionāli domājamajām daļām neatkarīgi no faktiskās dzīvokļa lietošanas.

Pārvaldīšanas izdevumi un uzkrājuma fonds

Atsaucoties uz tiesību doktrīnu, CL 1071.pants ir tulkojams tādējādi, ka pienākums segt kopīgās lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus rodas tikai tad, ja kopīpašnieks ir piekritis to taisīšanai, izņemot, ja tas attiecas uz nepieciešamajiem izdevumiem. Katram kopīpašniekam ir pienākums atbilstoši savas domājamās daļas lielumam atlīdzināt nepieciešamos izdevumus, kurus kopējai lietai taisījis cits kopīpašnieks, kaut arī bez pārējo (vai visu) kopīpašnieku piekrišanas.

Turpinājumā interpretējot, kā tiek noteikti dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi un iemaksas uzkrājuma fondā, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likumu un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, tas ir, ka lēmumu pieņem ar balsu vairākumu un tas kļūst obligāts visiem dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekiem, Senāts secināja, ka šādi izdevumi kalpo dzīvojamās mājas fiziskai saglabāšanai un vērtības uzturēšanai. Līdz ar to no šādu izdevumu taisīšanas ieguvēji ir visi dzīvokļa kopīpašnieki, jo šie izdevumi nodrošina arī katra dzīvokļa vērtības saglabāšanu.

Tādējādi izriet secinājums, ka arī tad, ja dzīvokli lieto tikai viens dzīvokļa kopīpašnieks, pārvaldīšanas izdevumi un maksājumi uzkrājuma fondā ir jāsedz visiem kopīpašniekiem samērīgi ar tiem piederošajām domājamajām daļām.

Senāts īpaši uzsvēra, ka dzīvokļa lietošanai nav izšķirošas nozīmes jautājumā par pārvaldīšanas un uzkrājumu izdevumu apmaksu, nozīme ir īpašuma vērtības saglabāšanai.

Komunālie pakalpojumi

Komunālie pakalpojumi bija sprieduma centrālais jautājums. Tieši šo izdevumu kontekstā Senāts ieviesa būtisku un praksē nozīmīgu vērtējumu, norādot, ka komunālie pakalpojumi (apkure, karstā ūdens cirkulācija, atkritumu izvešana, elektroenerģija u.c.) primāri ir saistīti ar dzīvokļa lietošanu, nevis ar tā uzturēšanu CL 865.panta izpratnē.

Proti, balstoties uz judikatūru, spriedumā ir norādīts, ka izdevumi par komunālo pakalpojumu saņemšanu nav uzskatāmi par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumiem, līdz ar to tie principā nav obligāti. Vērtējot komunālo pakalpojumu lietojumu un mērķi, Senāts secināja, ka tie galvenokārt attiecināmi uz personu, kas lieto dzīvokli.

Senāts nosprieda, ka dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās pienākums samērīgi ar savu domājamo daļu kopīpašumā segt izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem ir atkarīgs no tā, vai dzīvokļa īpašums atrodas kāda kopīpašnieka vai kopīpašnieku atsevišķā lietošanā, kuri tad arī primāri ir atbildīgi par to samaksu.

Izņēmums – saglabāšanai nepieciešamie pakalpojumi

Vienlaikus Senāts spriedumā norādījis, ka daļai komunālo pakalpojumu var būt divējāda daba.

Latvijas klimatiskajos apstākļos, piemēram, apkure “var kalpot ne tikai dzīvokļa īpašuma lietotāja personiskajam labumam, bet noteiktā apmērā – arī nekustamā īpašuma uzturēšanai (fiziskai saglabāšanai)”. Tādējādi pieņemu, ka apgabaltiesai, caurlūkojot lietu otrreiz, būs jāpamato, kā nošķirt atsevišķu komunālo pakalpojumu “nepieciešamību” no “personiskā labuma” vai “komforta”.

Piemēram, saskaņā ar spriedumu nepieciešamību var attiecināt uz:

• apkuri minimālā apjomā, lai nepieļautu ēkas un inženierkomunikāciju bojājumus;
• elektroenerģiju, kas nepieciešama apkures vai drošības sistēmu darbībai.

Vērā ņemama ir arī Senāta atziņa, ka “nekustamā īpašuma tirgus vērtību, kuras saglabāšanā (vai palielināšanā) parasti ir ieinteresēts ikviens godprātīgs kopīpašnieks neatkarīgi no tā, vai viņš lieto attiecīgo nekustamo īpašumu, ietekmē komunālo pakalpojumu pieejamība nekustamajā īpašumā, nevis tas, vai un kādā apmērā tie tiek izmantoti”.

Līdz ar to Senāts, atdodot lietu otrreizējai caurlūkošanai, vienlaikus norādījis, ka kopīpašnieks, kurš dzīvokli lietojis un sedzis visus komunālos maksājumus, var prasīt no pārējiem kopīpašniekiem atlīdzinājumu (par daļu komunālo izdevumiem), bet tikai tiktāl, ciktāl šādi izdevumi bijuši objektīvi nepieciešami īpašuma fiziskai saglabāšanai. Pierādīšanas nasta šādā gadījumā pilnā apmērā gulstas uz prasītāju, tas ir, kopīpašnieku, kas prasa daļēju komunālo maksājumu atlīdzinājumu. Manuprāt, šāda pierādīšanas nasta būs diezgan smaga.

Sprieduma praktiskā nozīme

Rezumējot, galvenās sprieduma atziņas ir šādas:

• svarīgs ir uz dzīvokli gulstošo izdevumu raksturs un to obligātums;
• obligātie un nepieciešamie izdevumi ir jāsedz katram kopīpašniekam samērīgi ar tā domājamo daļu;
• neobligāto kopīpašuma izdevumu sadalījumā izšķiroša nozīme ir tam, kurš ir faktiskais labuma guvējs;
• komunālie maksājumi pēc savas būtības primāri ir lietošanas, nevis uzturēšanas izdevumi;
• lai atprasītu daļu no komunālo maksājumu izdevumiem no dzīvokļa īpašuma cita kopīpašnieka, ir jāspēj pierādīt to objektīva nepieciešamība īpašuma vai īpašuma vērtības saglabāšanā.

Senāta spriedums arī skaidri norobežo, kad dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku attiecības ir jāvērtē pēc Dzīvokļa īpašuma likuma un kad ir piemērojams CL, tas ir, vai attiecības ir starp kopīpašniekiem un dzīvokļa kreditoriem, vai arī tās ir viņu savstarpējās attiecības.

Publicēts: iBizness.lv. 13.03.2026.