Trauma ārpus darba laika – pamats neapmaksāt slimības lapu?

Darbinieks guvis traumu ārpus darba – sporta nodarbības laikā. Vai darba devējs var atteikties maksāt slimības lapu šādā gadījumā, ja darba līgumā nav iekļauts punkts, ka ārpus darba laika nedrīkst nodarboties ar konkrētām aktivitātēm?

Kad pienākas slimības pabalsts?

Slimības nauda un slimības pabalsts ir likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” noteikti maksājumi, kas darbiniekam izmaksājami saistībā ar tā sociālo apdrošināšanu. Saskaņā ar šī likuma 36.panta 1.daļu darba devējam slimības nauda jāizmaksā darbiniekiem, kuriem darba periodā ir iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darbnespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja. Savukārt slimības pabalsts ir maksājums, ko saistībā ar darbinieka sociālo apdrošināšanu izmaksā valsts atbilstoši šī paša likuma 3.nodaļā noteiktajai kārtībai.

Senāts 2023.gada 28.aprīļa spriedumā lietā SKA-234/2023 un 2011.gada 28.februāra spriedumā lietā SKA-176/2011 nostiprinājis, ka sociālais risks, kas nosaka nepieciešamību personai saņemt sociālās apdrošināšanas izmaksu, ir personas slimība, kuras dēļ persona nevar strādāt un gūt darba ienākumus, ko savukārt raksturo vienlaicīgi pastāvoši divi apstākļi – darba nespēja slimības dēļ un ienākumu zaudējums darba nespējas dēļ. Līdz ar to slimības naudas izmaksas pienākums vispārīgi nav padarīts atkarīgs no apstākļiem, kādos darbnespēja iestājusies. Kaut gan minētā atziņa izteikta attiecībā uz slimības pabalsta izmaksu, tā tomēr būtu vienlīdz attiecināma arī uz slimības naudas izmaksas gadījumiem, jo likumā noteiktās slimības naudas un slimības pabalsta izmaksa ir vērsta uz vienādu mērķu sasniegšanu. Turklāt likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36.panta 1.daļā un 12.pantā noteiktais priekšnoteikums to izmaksai – likumā noteiktā kārtībā konstatēta darbnespēja – sakrīt.

Kad slimības naudu drīkst neizmaksāt?

Viens no pamata gadījumiem, kad slimības naudu darbiniekam var neizmaksāt un izmaksātā slimības nauda var tikt atprasīta, ir tad, ja darba devējs likumā noteiktajā kārtībā būtu vērsies Veselības Inspekcijā un tā konstatētu, ka darbnespējas lapa darbiniekam izsniegta nepamatoti. Šādā gadījumā, ja slimības nauda vēl nav tikusi izmaksāta, to varētu neizmaksāt. Savukārt jau izmaksāto slimības naudu darba devējam būtu tiesības pieprasīt atmaksāt. Darbinieks nepamatoti izmaksāto slimības naudu var atmaksāt brīvprātīgi. Tāpat šādi pārmaksātās summas var tikt ieturētas no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, ievērojot Darba likuma 78.panta 1.daļas 1.punktā un 2.daļā noteikto kārtību un ievērojot 2 mēnešu termiņu kļūdaini veiktā maksājuma atmaksai.

Citi gadījumi, kad darba devējam ir tiesības slimības naudu nepiešķirt vai pārtraukt tās izmaksu, izriet no likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 37.panta, kas ir skatāms kopsakarā ar tā 18. un 19.panta noteikumiem. Tomēr to piemērošanas gadījumi ir samērā šauri.

Atbilstoši minētajām normām darba devējs slimības naudu var neizmaksāt, ja:

• darbinieks darba nespējas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais;
• darba nespēja iestājusies laikā, kad darbinieks izdarījis noziegumu, vai šī nozieguma rezultātā, un to ir konstatējusi tiesa;
• darbinieks pats ir apzināti un būtiski kaitējis savai veselībai, un to ir konstatējis ārsts.

Attiecīgi tikai tad, ja darba devējs konstatētu kādu no šiem apstākļiem, darba devējs varētu atteikt slimības naudas izmaksu vai atprasīt jau izmaksātu slimības naudu. Tomēr pastāv arī zināmas bažas par to, vai un kā darba devējs vispār varētu konstatēt, piemēram, ka darbinieks pats sev apzināti kaitējis, jo bez medicīniskās informācijas pieprasīšanas un ārsta atzinuma tas varētu būt grūti izdarāms.

Saskaņā ar Senāta 2020.gada 28.augusta spriedumu lietā SKA-215/2020 darba devējam ir tiesības slimības naudas izmaksu pārtraukt vai to neizmaksāt vispār arī tad, ja tiek konstatēts, ka darbinieks darbnespējas laikā bez attaisnojoša iemesla pārkāpj noteikto ārstniecības režīmu. Piemēram, ja darbiniekam ir bijis noteikts gultas režīms, bet darbinieks darbnespējas laikā ir pastaigājies, devies ceļojumos, kas ir redzams, piemēram, darbinieka sociālajos tīklos publicētajos ierakstos, vai pierādāms ar citu darbinieku sniegto informāciju. Tomēr, lai slimības naudu neizmaksātu vai tās izmaksu pārtrauktu, arī šādā gadījumā ir nepieciešams, lai ārstēšanās režīma pārkāpumu konstatētu ārsts.

Kā redzams, tad gadījumi, kad darba devējam ir tiesības neizmaksāt slimības naudu darbiniekam saistībā ar darbnespēju, ir šauri un neaptver situācijas, kad darbinieks ārpus darba gūst traumas, sportojot vai piedaloties sportiskās vai cita veida aktivitātēs.

Teorētiski darba devējs varētu slimības naudu neaprēķināt un neizmaksāt situācijā, kad darbinieks, sportojot būtu apzināti būtiski kaitējis savai veselībai, ja to būtu atzinis ārsts. Tomēr šādas situācijas varētu būt ļoti retas, jo ir maz ticams, ka darbinieks apzināti vēlētos nodarīt kaitējumu savai veselībai. Visbiežāk traumas, sportojot vai piedaloties ar sportu saistītās aktivitātēs, rodas nejauši, apstākļu sakritības vai citu personu rīcības rezultātā. Jāņem vērā, ka jebkuras fiziskās aktivitātes ir saistītas ar paaugstinātu veselības traucējumu vai traumu gūšanas risku, kas ir vispārzināms fakts. Šajā sakarā arī jānorāda, ka darba devējam nav tiesību ierobežot darbinieka tiesības piedalīties sporta aktivitātēs savā brīvajā laikā, lai mazinātu risku, ka darbinieks varētu gūt traumas un attiecīgi kļūt darbnespējīgs. Tā būtu nesamērīga iejaukšanās darbinieka privātajā dzīvē, un šāda rīcība no darba devēja puses nevarētu tikt attaisnota.

Rezumējot visu iepriekš norādīto, secināms, ka darba devējam nav tiesību atteikties izmaksāt darbiniekam slimības naudu darbnespējas gadījumā, ja tās cēlonis ir darbinieka fiziskās (sporta) aktivitātes ārpus noteiktā darba laika, izņemot, ja darbnespējas lapa izsniegta nepamatoti vai darbinieks pārkāpis noteikto ārstēšanās režīmu.

Publikācija: iTiesības