Vai mana fotogrāfija vienmēr ir mana?

Digitālajā laikmetā fotogrāfijas ceļojums no telefona atmiņas līdz uzņēmuma bukleta vai žurnāla lappusei iespējams dažu klikšķu laikā. Mārketinga speciālists gatavo uzņēmuma pašreklāmu un aicina kolēģus atsūtīt kādu labu foto. Žurnāla redakcijā līdzīgs lūgums aizceļo pie raksta autora: “Lūdzu, pievienojiet savu fotoattēlu!” Abos gadījumos foto saņem un publicē. Šķiet – nekas sarežģīts. Taču aiz šīs šķietamās vienkāršības slēpjas juridiski jautājumi, par kuriem aizdomājas reti.

Šajā rakstā skaidrojam, kāpēc pat vienkāršs fotoattēls no privātās kolekcijas var radīt autortiesību strīdu, kā šo jautājumu regulē Latvijas un Eiropas Savienības (ES) tiesības un kurš atbild, ja fotogrāfs iesniedz pretenzijas.

Fotogrāfija nav tikai atmiņa

Būtiskākais: fotogrāfiskie darbi ir autortiesību objekti saskaņā ar Autortiesību likuma 4.panta 1.daļas 9.punktu. Tas nav juridisks pieņēmums, kas attiecas tikai uz profesionālu fotomākslu vai izcilām ekspozīcijām – tas attiecas uz jebkuru fotogrāfiju, kas ir vismaz minimāli radoša.

Autortiesības rodas ar darba radīšanu. Tas nozīmē – tiklīdz fotogrāfs nospiež kameras pogu, viņš iegūst autortiesības. Autortiesību iegūšanai nevajag ne darba reģistrāciju, ne speciālu noformēšanu, ne arī kādu citu formalitāti. Arī Senāts spriedumā lietā SKC-266/2006 atzina, ka fotogrāfijas saturs un pats darba pastāvēšanas fakts apstiprina radošu darbību darba tapšanā, kas rada autoram gan personiskās, gan mantiskās tiesības.

Arī ES Tiesas (EST) ģenerāladvokāte lietā C-145/10 “Painer” norādīja, ka fotogrāfija ir aizsargājama saskaņā ar Direktīvas 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem (Direktīva 2006/116/EK) 6.pantu, ja autors pats to rada. Ģenerāladvokāte uzsvēra, ka fotogrāfam ir pietiekama radošā brīvība – viņš izvēlas uzņemšanas leņķi, fotografētās personas pozīciju, sejas izteiksmi, fonu, asumu un apgaismojumu, kas pamato secinājumu, ka arī portretfotogrāfijas aizsargā autortiesības.

Vēl kāda būtiska nianse “Painer” lietā  –  fotogrāfe savas darbu kopijas pārdeva, bet tiesības uz fotogrāfijām trešajām personām nepiešķīra un nepiekrita to publicēšanai. Samaksātā cena attiecās tikai uz darbu kopijām kā materiāliem objektiem. Šis ir būtisks princips – tas, ka cilvēkam pieder fotogrāfijas fails vai drukāta kopija, vēl nenozīmē, ka viņš var šo fotogrāfiju publicēt.

Uzņēmums kā publicētājs ir tas, kurš pārkāpj autora ekskluzīvās tiesības. Tieši pret viņu autors vērš savus prasījumus

Autortiesībām ir personisku un mantisku tiesību raksturs. Personiskās tiesības ir neatsavināmas – autoram pieder tiesības uz autorību neierobežotu laiku, tiesības uz vārda norādīšanu, tiesības izlemt, vai un kad darbs tiks publiskots, un tiesības uz darba neaizskaramību. Savukārt mantiskās tiesības autoram pieder kā izņēmuma tiesības: publicēt un izplatīt darbu, publiskot to, reproducēt, kā arī padarīt pieejamu sabiedrībai. Praktiski tas nozīmē – ja kāds neatļauti ievieto fotogrāfiju savā mājaslapā vai nodrukā brošūrā, tiek aizskartas mantiskās tiesības.

Kā iesniegt foto pašreklāmai?

Iedomāsimies klasisko situāciju: uzņēmuma mārketinga nodaļa gatavo pašreklāmas materiālu – brošūru, mājaslapu vai sociālo tīklu kampaņu. Darbiniekam lūdz atsūtīt savu fotoattēlu. Darbinieks atrod savā telefonā vai albumā fotogrāfiju, ko uzņēmis profesionāls fotogrāfs (piemēram, kāzās, korporatīvā fotosesijā vai studijā), un aizsūta to uzņēmumam.

Vai uzņēmums drīkst šo foto brīvi publicēt? Atbilde ir skaidra – nē, jāsaņem fotogrāfa atļauja.

Autortiesību likuma 40.panta 1.daļa nosaka – lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, autortiesību subjekta atļauja jāsaņem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi. Senāts lietā SKC-[B]/2016 uzsver, ka šis pienākums attiecas uz visiem darba izmantotājiem, nevis tikai pirmo izmantotāju. Oriģināldarba autora tiesības ir absolūtas tiesības, un tās jāciena ikvienam šā darba turpmākajam izmantotājam, tai skaitā reprodukcijas publiskotājam un reproducētājam.

ES tiesībās arī ir noteikta pozīcija. EST lietā C-161/17 “Renckhoff” atzina, ka, publicējot fotogrāfiju citā tīmekļvietnē, nevis tajā, par kuru sākotnēji paziņoja un autortiesību turētājs piekrita, to uzskata par darba paziņošanu “jaunai sabiedrībai” Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (Direktīva 2001/29/EK) 3.panta 1.punkta izpratnē, un tātad ir aizskartas autortiesības. Turklāt šajā spriedumā norādīts, ka nav nozīmes tam, ka autors neierobežo to, kā izmanto fotogrāfiju: turētāja tiesības nepakļauj formalitātēm. Proti, pat ja fotogrāfs nekur nenorāda “aizliegts pārpublicēt”, viņam joprojām ir visas tiesības.

Kā iesniegt foto medijam?

Otra situācija – raksta autors iesniedz žurnālam vai laikrakstam fotoattēlu no savas privātās kolekcijas. “Tas esmu es, mans foto, mans raksts – kur problēma?”

Ja iesniedzējs apzināti neinformē publicētāju par to, ka viņam nav autortiesību uz attēlu, tas var radīt civiltiesisko līdzatbildību

Problēma saglabājas – ja foto uzņēmis kāds cits, piemēram, fotogrāfs, publicēšanai nepieciešama fotogrāfa atļauja, pat ja attēlā redzams pats raksta autors. Autortiesību likuma 40.panta 1. daļas prasība saņemt atļauju attiecas uz katru darba izmantošanas veidu un katru izmantošanas reizi. Savukārt likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 17.pants nosaka, ka publicējamo un raidāmo materiālu sagatavošanā un izmantošanā masu informācijas līdzeklim jāievēro autortiesību un blakustiesību normas. Tātad redakcija nevar aizbildināties ar to, ka “raksta autors jau atsūtīja”. Tā pati atbild par to, lai visi publicētie materiāli būtu atbilstoši autortiesību normām.

Autortiesību likums paredz šaurus izņēmumus. Autortiesību likuma 20.panta 1.daļas 3.punkts atļauj plašsaziņas līdzekļiem fiksēt, publiskot un publicēt darbu, kas atspoguļo aktuālu notikumu informatīvam mērķim atbilstošā apjomā bez autora atļaujas un atlīdzības. Tomēr arī šajā gadījumā Autortiesību likums nosaka, ka to var darīt, tikai norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu. Senāta prakse apstiprina, ka nenorādīt autora vārdu ir autortiesību pārkāpums.

Arī Direktīvas 2001/29/EK 5.panta 3.punkta d) apakšpunkta izņēmums prasa, ja iespējams, norādīt avotu un autora vārdu. Ģenerāladvokāte “Painer” lietā secināja: ja autora vārds nav norādīts, kaut arī to varēja izdarīt, citēšanas izņēmums neattaisno publicēšanu.

Jāsecina, ka arī medijiem jārīkojas tāpat, proti, pirms publicēšanas jānoskaidro, kas ir fotogrāfijas autors un jāsaņem atļauja fotogrāfiju publicēt.

Autora preventīvās tiesības – kam jālūdz atļauja

Šis jautājums bieži rada pārpratumus. Fotogrāfam jeb autoram nevajag aktīvi kontrolēt vai meklēt, kur viņa darbu izmanto. Sistēma ir pretēja.

EST “Renckhoff” lietā norādīja, ka Direktīvas 2001/29/EK preambulas 10.apsvērumā uzsvērtais princips piešķir autoriem “preventīvas tiesības”, kas ļauj tiem iejaukties starp iespējamiem darba lietotājiem un plānoto publicēšanu, lai atļautu vai aizliegtu publicēt darbu. Autortiesību loģika paredz, ka tieši izmantotājam, piemēram, uzņēmumam vai redakcijai jāsaņem autora (fotogrāfa) atļauja pirms publicēt darbu, nevis autoram jālūdz, lai viņa darbu neizmanto.

EST spriedumā “Renckhoff” norādīja – ja atņemtu šīs preventīvās tiesības, autoram būtu ļoti grūti vai pat neiespējami pieprasīt pārtraukt izmantot darbu. Darbs paliktu svešā tīmekļvietnē pat tad, ja autors izņemtu to no sākotnējās vietnes vai atsauktu iepriekš doto piekrišanu.

Jāsecina, ka fotogrāfam nevajag uzraudzīt ikvienu sava darba izmantošanu tiešsaistē. Savukārt, ja atklāj neautorizētu publicēšanu, viņam ir visas tiesības izvirzīt prasību.

Iesniedzēja vai publicētāja atbildība?

Iespējams, šī raksta centrālais jautājums ir par to, kurš ir atbildīgs. Darbinieks iesūta foto uzņēmumam un neko nemin par autortiesībām. Uzņēmums to publicē. Fotogrāfs atklāj publicēšanu un iesniedz pretenziju. Jānoskaidro, kurš par to atbild.

Par autortiesību pārkāpumu atbild publicētājs, proti, uzņēmums vai medijs, kas fotogrāfiju publicē. Tiesu praksē konsekventi atzīts, ka atbild tā persona, kas darbu prettiesiski izmanto – publicē, padara pieejamu tīmekļa vietnē, reproducē un izplata. Tas saskan ar Senāta praksi. Tieši uzņēmums kā publicētājs ir tas, kurš pārkāpj autora ekskluzīvās tiesības. Tieši pret viņu autors vērš savus prasījumus.

Līdz brīdim, kad persona dod savu atļauju publicēt, fotogrāfija ir viņa, nevis jūsu

Publicētājs nevar aizbildināties ar to, ka darbs saņemts, piemēram, no darbinieka, un publicētājs paļāvies uz tā apgalvojumiem par tiesībām. Arī tiesu praksē atzīts, ka publicētājam, pirms darbu publicē, ir pienākums pārliecināties, vai konkrēto darbu aizsargā autortiesības. Apstāklis, ka publicētājs nezina, kam pieder autortiesības, neatbrīvo to no atbildības.

Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 16.pants nosaka, ka redaktors atbild par masu informācijas līdzeklī publicējamo materiālu saturu. Tātad redakcija atbild par visu, ko tā publicē, arī par fotogrāfiju autortiesībām.

Jāpiemin, ka atbild arī iesniedzējs. Iesniedzējs, kurš iesniedz fotogrāfiju publicēšanai, faktiski uzsāk ķēdi, kas rada autortiesību pārkāpumu. Ja iesniedzējs apzināti neinformē publicētāju par to, ka viņam nav autortiesību uz attēlu, tas var radīt civiltiesisko līdzatbildību. Praksē šo jautājumu bieži risina līgums – publicētājs iekļauj līgumā garantijas klauzulu, ar kuru iesniedzējs apliecina, ka materiāls neaizskars trešo personu tiesības. Ja klauzulu pārkāpj, publicētājs var vērsties regresā pret iesniedzēju.

Būtība ir skaidra – publicētājs atbild fotogrāfam kā tam, kurš prettiesiski izmanto darbu, savukārt fotogrāfijas iesniedzējs riskē ar regresa prasījumu, ja maldinājis, ka viņam ir tiesības uz fotogrāfiju.

Kā katram rīkoties?

Uzņēmumiem pirms izmantot darbinieku foto pašreklāmā, ieteicams noskaidrot, kas ir fotogrāfs, un saņemt viņa rakstveida licenci vai vismaz piekrišanu. Lietderīgi ir ieviest iekšējās kārtības noteikumu, ka darbinieks, iesniedzot fotoattēlu, aizpilda apliecinājumu, ka var nodot fotogrāfiju publicēšanai, vai arī norāda fotogrāfa kontaktinformāciju. Nekad nedrīkst pieņemt kā pašsaprotamu, ka darbinieka nosūtīts fotoattēls nozīmē arī tiesības to publicēt.

Masu medijiem savukārt ieteicams ieviest redakcionālu procedūru fotoattēlu tiesiskā statusa pārbaudei pirms publikācijas. Līgumos ar autoriem vērts iekļaut garantijas klauzulu par to, ka ir tiesības uz iesniegto materiālu un vienmēr norādīt fotogrāfa vārdu, pat ja attēls šķiet mazsvarīgs.

Vērts atcerēties galveno atziņu – fotogrāfija kā autortiesību objekts pieder tās autoram, proti, fotogrāfam, nevis tam, kurš to glabā savā privātajā kolekcijā. Primāri atbild publicētājs, taču publicētājs var vērsties regresā pret iesniedzēju. Autoram savukārt ir preventīvas tiesības, kas ļauj viņam kontrolēt darba likteni. Ikvienas fotogrāfijas pamatā ir kāds, kurš nospiedis kameras pogu – līdz brīdim, kad persona dod savu atļauju publicēt, fotogrāfija ir viņa, nevis jūsu.

Publicēts iTiesibas.lv. 17.08.2026.