Video abonēšanas pakalpojumu sniedzējiem jānodrošina 30% Eiropas satura

Latvijā elektronisko plašsaziņas līdzekļu joma piedzīvo strauju izaugsmi, jo īpaši audiovizuālo un video pēc pieprasījuma pakalpojumu nozarē. Tāpēc šobrīd ir izstrādāti grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (EPLL). Lai arī grozījumi vēl ceļo likumdevēja gaiteņos un nav stājušies spēkā, tie ir izsaukuši plašu rezonansi industrijas pārstāvju vidū.

Ko paredz sagatavotie grozījumi?

Grozījumi EPLL izstrādāti, lai piemērotu direktīvas 2018/1808, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva), 13.panta 2.punktu, nosakot elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma, pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 1.punkts nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā audiovizuālo mediju pakalpojumus pēc pieprasījuma, gādā, lai to katalogos būtu vismaz 30% Eiropas darbu, un nodrošina minēto darbu pamanāmību. Šis direktīvas pants ir pārņemts EPLL 23.panta 5.daļā.

Savukārt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punkts, kurš nav pārņemts EPLL, nosaka, ka dalībvalstis var prasīt to jurisdikcijā esošajiem mediju pakalpojumu sniedzējiem finansiāli piedalīties Eiropas darbu veidošanā, tostarp ar tiešu ieguldījumu saturā un iemaksām valsts fondos. Tās var arī prasīt šādas finansiālas iemaksas veikt mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuru mērķauditorija ir to teritorijās, bet kuri uzņēmējdarbību veic citās dalībvalstīs. Minētie pienākumi neattiecas uz elektronisko plašsaziņas līdzekli, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma, ar zemu apgrozījumu vai šaurai auditorijai, kā arī uz gadījumu, kad šis pienākums nebūtu īstenojams vai nebūtu pamatots pakalpojuma būtības vai temata dēļ. Kritēriji “zems apgrozījums” un “šaura auditorija” detalizētāk skaidroti Eiropas Komisijas paziņojumā “Pamatnostādnes saskaņā ar Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 7.punktu par to, kā aprēķināt Eiropas audiovizuālo darbu daļu pēc pieprasījuma sniegto pakalpojumu katalogos un noteikt šauru auditoriju un zemu apgrozījumu (2020/C 223/03)”.

Izstrādātie grozījumi EPLL 23.pantā paredz, ka turpmāk elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kas sniedz audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma, atrodas Latvijas jurisdikcijā un ir redakcionāli atbildīgs, vai citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma mērķauditorija atrodas Latvijā un kas ir redakcionāli atbildīgs, ik gadu finansiāli piedalās Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā vismaz vienā no turpmāk norādītajiem veidiem:

• ar tiešu ieguldījumu Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā;
• iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgu producentu radītām Latvijas filmām;
• ar iemaksām Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu veidošanai.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punkts ir svarīgs, jo tas veicina kultūras daudzveidību un stiprina Eiropas audiovizuālo nozari digitālajā laikmetā. Direktīvas mērķis ir novērst amerikāņu produkcijas dominanci un radīt līdzsvarotāku un daudzveidīgāku mediju vidi. Šī iniciatīva atspoguļo ES plašākos mērķus – aizsargāt un veicināt kultūras mantojumu, atbalstot vietējos radītājus un nozares. Uzsvars uz šo darbu atpazīstamību nodrošina, ka tie ir ne tikai pieejami, bet arī viegli atrodami, veicinot to atpazīstamību un pieejamību plašākai auditorijai.

Citu valstu pieredze

Dalībvalstīm ir piešķirta ievērojama rīcības brīvība noteikt finansiālus pienākumus attiecībā uz video abonēšanas pakalpojumiem. Dažādās pieejas, ko atsevišķas dalībvalstis izmanto, transponējot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, ir atkarīgas no katras valsts politiskajiem lēmumiem.

Tām dalībvalstīm, kas izvēlas ieviest šo pakalpojumu sniedzējiem finansiālas saistības, nākamais lēmums ir par to, kāda veida saistības ieviest – tiešus ieguldījumus (darbu ražošanā un/vai tiesību iegūšanā) vai nodevas maksājumu atbalsta fondā. EPLL grozījumu projektā ir paredzētas abas šīs iespējas, tomēr lielākā daļa dalībvalstu ir izvēlējušās tikai tiešo ieguldījumu, kas ir alternatīva nodevām vai apvienojumā ar tām. Tikai piecas dalībvalstis (Dānija, Čehija, Vācija, Īrija un Polija) ir ieviesušas nodevas bez tiešo ieguldījumu prasības.

Pēc šīs izvēles izdarīšanas katrai dalībvalstij ir jānosaka bāze, uz kuru attiecina finanšu saistības, parasti tas ir pakalpojuma sniedzēja gada apgrozījums. Pēc tam šai bāzei piemēro likmi, kas izteikta procentos, lai noteiktu faktisko summu, kas abonēšanas video pakalpojuma sniedzējam jāiegulda Eiropas darbu ražošanā, tiesību iegūšanā uz tiem vai kas jāmaksā kā nodeva. Dažās valstīs likme atšķiras atkarībā no apgrozījuma, piemēram, Vācijā pakalpojumu sniedzējiem, kuru apgrozījums nepārsniedz 20 000 000 eiro, piemēro 1,8% likmi, bet tiem, kas pārsniedz šo summu, – 2,5% likmi.

Dažādu valstu noteiktās likmes ievērojami atšķiras, piemēram, Francijā un Itālijā ir noteiktas daudz augstākas likmes nekā citās valstīs. No Horvātijas noteiktajiem 2% no pakalpojuma sniedzēja ieņēmumiem no audiovizuālajiem pakalpojumiem pēc pieprasījuma līdz Francijas 20–25% prasībai par tiešo satura iemaksu, vidējais dalībvalstīs noteiktais finanšu iemaksu līmenis svārstās ap 5% no pakalpojuma sniedzēja ieņēmumiem.

Kultūras ministrija, konsultējoties ar Latvijā reģistrētajiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, secinājusi, ka Latvijas apstākļos piemērots nosakāmo finansiālo ieguldījumu apmērs būtu 3,5% no ieņēmumiem, ņemot vērā ieguldījumu, kuru jau šobrīd Latvijā reģistrētie pakalpojumu sniedzēji iegulda Latvijas audiovizuālā satura veidošanā.

Iespējas un izaicinājumi

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punkta transponēšana būtiski ietekmē Eiropas audiovizuālās nozares uzņēmumus. Video abonēšanas platformām prasība nodrošināt, lai vismaz 30% no to kataloga veidotu Eiropas darbi, un šo darbu popularizēšana ir gan iespēja, gan izaicinājums. No vienas puses šī direktīva stimulē vietējo satura nozari, piedāvājot plašāku platformu Eiropas autoriem un veicinot daudzveidīgu kultūras pārstāvniecību. Tomēr, no otras puses, pakalpojumu sniedzējiem, jo īpaši tiem, kas galvenokārt nav reģistrēti Eiropā, šī prasība var radīt papildu slogu. Nepieciešamība radīt un iekļaut ievērojamu daudzumu Eiropas satura savos katalogos var prasīt būtiskus pielāgojumus licencēšanas līgumos, katalogu pārvaldībā un reklāmas stratēģijās. Atbilstība šiem noteikumiem var prasīt papildu resursus un ieguldījumus, kas var palielināt darbības izmaksas. Turklāt platformām, iespējams, būs jāizstrādā vai jāuzlabo algoritmi un lietotāja saskarnes, lai nodrošinātu, ka Eiropas darbi tiek pietiekami izcelti, kas varētu būt tehniski sarežģīti un resursu ietilpīgi.

Lai gan šīs direktīvas mērķis ir atrisināt Eiropas darbu nepietiekamas pārstāvības problēmu video abonēšanas pakalpojumu telpā, tās panākumi būs atkarīgi no efektīvas īstenošanas un visu iesaistīto pušu sadarbības. Nodrošinot vieglu piekļuvi daudzveidīgam saturam, Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas cenšas panākt līdzsvaru starp kultūras pārstāvību un ekonomiskajām interesēm. Ja tas tiks labi īstenots, tas var palīdzēt izlīdzināt konkurences apstākļus Eiropas satura veidotājiem un nodrošināt skatītājiem bagātākas un daudzveidīgākas skatīšanās iespējas.

Jaunās prasības, visticamāk, būtiski neietekmēs vietējās video abonēšanas pakalpojumu platformas. Tomēr lielajiem, starptautiskajiem pakalpojumu sniedzējiem tas varētu radīt ievērojamas problēmas. Lai gan šie uzņēmumi jau piedāvā Eiropas saturu, nav skaidrs, vai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma grozījumu kontekstā tiem būs īpaši jākoncentrējas tieši uz Latvijas saturu. Šī neskaidrība rada svarīgus jautājumus par atbilstību. No vienas puses tas varētu piespiest lielās ārvalstu platformas investēt vietējā filmu nozarē un radīt Latvijas saturu. No otras puses tas varētu likt tām pilnībā pamest Latvijas tirgu, tādējādi samazinot satura pieejamību Latvijas skatītājiem.

Nozares reakcija

Analizējot dažādu ieinteresēto pušu viedokļus, ir redzams, ka pastāv bažas un iebildumi, ko pauduši dažādi audiovizuālajā nozarē iesaistītie subjekti. Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru savienība (AKKA/LAA) likuma grozījumus ir kritizējusi, norādot, ka ir nepieciešama skaidrība par 3,5% ieņēmumu iemaksas aprēķināšanu par video abonēšanas pakalpojumiem. Pašlaik likumprojektā nav precizēts, vai šajā aprēķinā jāiekļauj pievienotās vērtības nodoklis. Turklāt AKKA/LAA uzskata, ka nav skaidrs, vai neatkarīga Latvijas producenta filmas izrādīšanas tiesību iegādāšanās video abonēšanas pakalpojumu sniegšanai, bet ne Latvijas teritorijā, arī kvalificējas šādam ieguldījumam. Piemēram, “Netflix”, iegādājoties izrādīšanas tiesības (licenci) filmai “Jelgava ‘94”, kas tiktu iekļauta “Netflix” katalogā vairākās ES valstīs, bet ne Latvijā.

Latvijas Raidorganizāciju asociācija un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) savukārt ierosina likumā ieviest skaidru “abonēšanas pēc pieprasījuma pakalpojuma” definīciju, lai novērstu jebkādu nepareizu interpretāciju, lai izslēgtu . Turklāt LDDK arī iesaka paplašināt grozījumu darbības jomu, iekļaujot tajā ne tikai Latvijas filmas, bet arī citus Latvijā ražotus Eiropas audiovizuālos darbus. Viņi apgalvo, ka pašreizējais projekts varētu tikt nepareizi interpretēts kā tāds, kas attiecas tikai uz Latvijas filmām šaurā nozīmē, tādējādi potenciāli ierobežojot Latvijā radīto Eiropas darbu iekļaušanu.

“Motion Picture Association” (MPA)  – organizācija, kura globālā mērogā pauž starptautiskās filmu, televīzijas un straumēšanas industrijas viedokli un cita starpā pārstāv “Walt Disney Studios Pictures”, “Netflix Studios”, “LLC”, “Paramount Pictures Corporation”, “Sony Pictures Entertainment Inc”, “Universal City Studios LLC” un “Warner Bros Discovery” intereses, uzsver, ka ierosinātajam 3,5% finansiālā ieguldījuma pienākumam ir jāatbilst proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem, kā noteikts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā. Saskaņā ar ES judikatūru pasākumiem, kas ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību, jābūt samērīgiem un nedrīkst pārsniegt to mērķu sasniegšanai nepieciešamo. MPA ierosina apsvērt alternatīvas pieejas, piemēram, stingrākus satura ražošanas stimulus. Turklāt esot ļoti svarīgi nodrošināt, lai ārvalstu plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzēji tiktu iesaistīti konsultāciju procesā, lai izvairītos no neobjektīva un izslēdzoša likumdošanas procesa.

MPA arī norāda, ka likumprojekts paredz, ka Latvijas filmu ražošanai ir jāveic iemaksas Nacionālā kino centra budžetā, kas var nostādīt ārvalstu pakalpojumu sniedzējus neizdevīgā stāvoklī. Saskaņā ar Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ārvalstu pakalpojumu sniedzēji varētu nediskriminējoši izmantot filmu finansēšanas shēmas. Likumprojektā būtu jāprecizē, kā ārvalstu pakalpojumu sniedzēji var piekļūt šiem līdzekļiem, lai novērstu jebkādas priekšrocības Latvijas producentiem. MPA ieskatā likumprojekta uzsvars uz Latvijas filmām var radīt nelīdzsvarotību, jo tas var dot priekšroku nacionālajiem audiovizuālajiem darbiem, nevis Eiropas audiovizuālajiem darbiem. Viņi iesaka likumā konsekventi atspoguļot mērķi atbalstīt Eiropas audiovizuālos darbus un ļaut video abonēšanas pakalpojumu sniedzējiem elastīgi ieguldīt līdzekļus dažāda veida saturā, tostarp televīzijas seriālos un pilnmetrāžas filmās, nevis tikai Latvijas filmās.

Latvijai, turpinot darbu pie tiesību aktu grozījumiem, ir būtiski ņemt vērā citu valstu pieredzi un nozares ieinteresēto personu paustās bažas. Lai sekmīgi transponētu Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punktu, ļoti svarīgi būs rast līdzsvaru starp vietējā satura veicināšanu un taisnīgas, nediskriminējošas tirgus vides nodrošināšanu. Šāda pieeja ne tikai veicinās kultūras daudzveidību un radošumu, bet arī nodrošinās Latvijas audiovizuālās nozares ilgtspējīgu attīstību konkurētspējīgā pasaules tirgū.

Publikācijas: iBizness