Vienošanās par profesionālo apmācību juridiskā kvalifikācija – sprieduma apskats

Laikā, kad atbilstoša darbaspēka pieejamība ir kļuvusi par nopietnu problēmu, darbinieku profesionālā apmācība vai kvalifikācijas paaugstināšana kļūst vēl būtiskāka nekā iepriekš. Šajā kontekstā ir interesants Senāta 2024.gada 25.janvāra spriedums lietā SKC-20/2024, kurā tika izskatīts jautājums, kāda veida apmācības darba devējs var segt un kā vērtējams noslēgtais aizdevuma līgums studiju maksas segšanai maģistra grāda iegūšanai.

Izglītība mūža garumā mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu nepieciešamību, tādēļ darbinieku profesionālā apmācība vai kvalifikācijas paaugstināšana ir būtiska pašiem darbiniekiem. Tā ir svarīga arī darba devējiem, jo ļauj darbiniekiem sniegt tās prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas konkrētā darba izpildei, kā arī paaugstina darba devēja iespējas piesaistīt motivētākos darbiniekus.

Lietas fakti

Senāta sprieduma lietā SKC-20/2024 pamatā ir strīds starp darbinieku un darba devēju par noslēgtā aizdevuma līguma juridisko kvalifikāciju. Spriedumā izvērtēts jautājums par to, vai ir iespējams slēgt tādu vienošanos atbilstoši Darba likuma (DL) 96.pantam, ja apmācību rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai vai amatam, nevis darbinieka esošajai profesijai vai amatam.

Aizdevuma līguma noteikumos bija paredzēts, ka darba devējs aizdod darbiniecei noteiktu naudas summu maģistra studiju programmas apguvei. Aizdevuma līgumā bija nosacījums, ka tad, ja darbiniece “ir ievērojusi studiju līguma noteikumus, ieguvusi attiecīgo grādu vai profesionālo kvalifikāciju, bijusi nodarbināta pie darba devēja 5 gadus kopš attiecīgā grāda vai profesionālās kvalifikācijas iegūšanas un piemērojusi iegūto izglītību darbā pie darba devēja, darba devējs apņemas pilnībā dzēst darbinieces parādu, kas radies saskaņā ar pušu starpā noslēgto aizdevuma līgumu, un darba devējs apņemas uzskatīt procentus, kas ar aizdevuma līgumu noteikti kā izpildījums, par pilnībā nomaksātiem (izpildītiem).”

Tā kā darbiniece bija izbeigusi darba tiesiskās attiecības ar darba devēju 2 gadus pēc maģistra grāda iegūšanas, darba devējs bija iesniedzis tiesā prasību par aizdevuma atmaksu. Savukārt darbiniece izvirzīja pretprasību, lūdzot atzīt aizdevuma līgumu par vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.panta 2.daļai un atzīt aizdevuma līguma noteikumus par spēkā neesošiem, ciktāl tie ir pretrunā DL 96.panta noteikumiem. Darbiniece uzskatīja, ka aizdevuma līgumā noteiktais pienākums nostrādāt pie darba devēja 5 gadus pēc maģistra grāda iegūšanas, jo citādi ir jāatlīdzina visa aizdevuma summa, ir pretrunā ar DL 96.pantu, kurā paredzēts, ka vienošanās par apmācībām maksimālais termiņš ir 2 gadi un maksimālā summa, kuru darba devējs var atprasīt, ir 70% no kopējiem apmācību izdevumiem.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja, bet pretprasību noraidīja. Savukārt apelācijas instances tiesa prasību noraidīja, bet pretprasību apmierināja, atzīstot, ka noslēgtais aizdevuma līgums uzskatāms par vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.pantam, un aizdevuma līguma noteikumus, kuri ir pretrunā ar šo pantu, par spēkā neesošiem.

Darba devēja bija iesniegusi kasācijas sūdzību, argumentējot, ka bija aizdevusi naudas līdzekļus darbinieces maģistra studiju apmaksai, nevis apmaksājusi apmācības kvalifikācijas paaugstināšanai, jo maģistra studiju programma nebija saistīta ar darbinieces veicamo darbu (amatu). Līdz ar to noslēgtais aizdevuma līgums nevar tikt kvalificēts kā vienošanās DL 96.panta 2.daļas izpratnē, bet ir uzskatāms par aizdevuma līgumu, kas noslēgts atbilstoši Civillikuma noteikumiem.

Tiesas secinājumi

Senāts, izskatot kasācijas sūdzību, sniedza atbildi uz jautājumu, vai DL 96.panta 2. un turpmāko daļu noteikumi ir attiecināmi uz tādu vienošanos par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai vai amatam, nevis darbinieka esošajai profesijai vai amatam.

Senāts arī skaidroja, ka atbilstoši DL 96.panta 1.daļai, ja darba devējs nosūta darbinieku uz profesionālo apmācību vai paaugstināt kvalifikāciju, tādējādi gūstot no tā labumu savai komercdarbībai, vai šādas profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pienākums ir paredzēts tiesību normās, tad darba devēja pienākums ir segt ar darbinieka profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus. Proti, šādā gadījumā darba devējs nav tiesīgs slēgt vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.panta 2.daļai. Šādu apmācību izdevumus vienmēr ir pienākums segt darba devējam.

Savukārt, ja konkrētie profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi atbilstoši apstākļiem ir saistīti ar darbinieka veicamo darbu, taču šādai apmācībai, kas primāri paredzēta darbinieka konkurētspējas pilnveidošanai, nav noteicošas nozīmes nolīgtā darba izpildei, darba devējs un darbinieks var slēgt atsevišķu vienošanos par apmācību, kurai piemērojami DL 96.panta 3.–9.daļas noteikumi.

Šajā spriedumā Senāts ir arī skaidrojis, ka DL 96.panta 2.–9.daļas noteikumi ir attiecināmi arī uz tādu vienošanos par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes jeb profesionālo kvalifikāciju, kas noder vai ir nepieciešamas citai profesijai vai amatam, ja šie pasākumi ir saistīti ar darbu, kuru darbinieks ir veicis pirms apmācības uzsākšanas, tās laikā vai pēc tās pabeigšanas.

Līdz ar to, ja darbinieks ir veicis darbu pie darba devēja vienā amatā, bet pēc darba devēja apmaksātas apmācības pabeigšanas ar iegūto jauno kvalifikāciju/specialitāti turpina darbu citā amatā pie tā paša darba devēja, par to noslēdzot grozījumus darba līgumā, tad arī šāda darba devēja finansēta darbinieka kvalifikācijas paaugstināšana uz vienošanās pamata ir klasificējama atbilstoši DL 96.panta 2.–9.daļai, jo ir uzskatāma par darbinieka konkurētspējas pilnveidošanu.

Jāvērtē plašāk

Līdz ar minēto Senāta spriedumu ir skaidrs, ka vienošanās par apmācībām var tikt slēgtas ne tikai saistībā ar konkrētā darbinieka veicamajiem darba pienākumiem (amatu), bet tās var attiekties arī uz plašākiem profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem, kuri ļauj darbiniekam ieņemt arī citu amatu vai veikt citus darba pienākumus. Vienlaikus jāuzsver, ka tas nenozīmē, ka šādas vienošanās par apmācību darba tiesiskajās attiecībās var tikt slēgtas, ja apmācībām nav nekāda sakara ar konkrētā darba devēja uzņēmējdarbību un darbinieks iegūtās zināšanas potenciāli nevarēs izmantot pie esošā darba devēja.

Šīs lietas kontekstā ir būtiski ņemt vērā, ka saskaņā ar grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas stājās spēkā 2024.gada 1.janvārī, turpmāk darba devēja izdevumi par darbinieku augstākās izglītības iegūšanu netiks aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI). Proti, atbilstoši grozījumiem ar IIN un VSAOI netiks aplikta darba devēja segtā mācību maksa par augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomiskās Zonas valstu mācību iestādēs, ja tā saistīta ar prasmju iegūšanu, kas nepieciešama darba devējam.

Līdz šim augstākās izglītības maksa  bija apliekama ar IIN un VSAOI, tā radot šķēršļus šo izdevumu apmaksai darbiniekiem. Grozījumu anotācijā nav sniegts precīzāks skaidrojums, tomēr domājams, ka šajā tiesību normā lietotā piebilde “prasmju iegūšana, kas nepieciešama darba devējam” ir tulkojama tā, ka teorētiski to varētu attiecināt gan uz DL 96.panta 1.daļā, gan 2.daļā paredzētajām apmācībām. Ja darba devējs ir gatavs apmaksāt darbinieka augstākās izglītības iegūšanu, tam joprojām ir pienākums izvērtēt, vai mācību finansēšana atbilst DL 96.panta 2.daļā paredzētajiem priekšnoteikumiem. Tāpat ir jāievēro arī DL 96.pantā paredzētās prasības šāda veida vienošanās noslēgšanai.

Publikācija: iTiesības