Aktualitātes darba tiesībās, kas saistītas ar grozījumiem tiesību normās
17.01.2024.
ATTĀLINĀTAIS DARBS UN AR ATTĀLINĀTO DARBU SAISTĪTO IZDEVUMU KOMPENSĒŠANA
Attālinātā darba sakarā darba devējiem būtu, pirmkārt, jāatceras, ka Darba likums pieprasa vienošanos starp darbinieku un darba devēju par darba vietu. Proti, likumā paredzēts, ka darbiniekam un darba devējam ir jāvienojas par darba vietu, (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, to, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās), vai to, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu.
Praksē nereti ir novērots, ka darba līgumi nesatur vienošanos, ka darbinieks drīkst strādāt attālināti, daļēji attālināti vai ka darba devējs ir tiesīgs vienpusēji noteikt darbiniekam darba izpildi attālināti. Ir bieži novērots, ka darba devēji nav izvērtējuši ar attālināto darbu saistītos darba vides riskus, konfidencialitātes u.tml. noteikumus. Ja darbs tiek veikts attālināti un minētie faktori nav ievērtēti, tad šādas situācijas var tikt uzskatītas par Darba likuma pārkāpumu, kā arī radīt būtiskus riskus darba pienākumu izpildei. Tamdēļ darba devējiem būtu rūpīgi jāpieiet jautājumam par attālināto darbu un nepieciešamības gadījumā jākonsultējas ar juristiem attiecīgas vienošanās definēšanai. Izšķiroties par to, ka darbinieks daļu vai visa darba izpildi var veikt attālināti, darba devējiem būtu jāsāk ar attiecīgu vienošanos ar darbinieku par šādu darba izpildes kārtību. Tāpat darba devējam ir jānodrošina darba drošības risku izvērtējums, attiecīgi darba aizsardzības pasākumi, jānosaka konfidencialitātes un datu drošības prasības, jāizšķiras, vai darbinieks drīkst darbu veikt attālināti no jebkuras vietas vai tikai no savas dzīvesvietas. Šie un citi apstākļi var būtiski ietekmēt attālinātā darba noteikumus.
Bez šaubām attālinātā darba gadījumā ir aktuāli arī jautājumi par darba izpildei nepieciešamo aprīkojumu un ar darba izpildi saistīto izdevumu segšanu. Darba devējiem ir jāzina, ka Darba likums paredz darba devēja pienākumu nodrošināt darbiniekam darba izpildei nepieciešamo aprīkojumu. Savukārt jautājumā par attālinātā darba saistīto izdevumu apmaksu puses var vienoties par to segšanas kārtību – tomēr, ja nekādas vienošanās nav, tad šos izdevumus atbilstoši vispārīgajam principam ir jāsedz darba devējam.
Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas stājās spēkā 2024. gada 1. janvārī, paredz, ka darba devējam, kompensējot ikmēneša izdevumus saistībā ar attālināto darbu līdz EUR 40 apmērā, šī kompensācija netiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI). Darba devējiem gan ir jāņem vērā, ka šī atvieglojuma piemērošanai jāpastāv virknei priekšnoteikumu. Proti,
• vienošanās par attālināta darba veikšanu ir jābūt noteiktai darba līgumā (vai tā pielikumos) vai ar darba devēja rīkojumu, norādot, kādus izdevumus darba devējs kompensē;
• šos izdevumus jāsedz darba devējam, kuram ir iesniegta darbinieka algas nodokļa grāmatiņa, (ja darbiniekam ir vairākas darba vietas, tad atvieglojumu var piemērot tikai viens (pamata) darba devējs);
• kompensācijas apmēram jābūt noteiktam proporcionāli slodzei un līgumā vai rīkojumā norādīto attālinātā darba dienu skaitam mēnesī, ja darbs tiek veikts gan attālināti, gan darba vietā;
• kompensācija netiek piemērota ilgstošas prombūtnes laikā (slimības, atvaļinājumi u. tml.), kas pārsniedz 30 dienas.
MINIMĀLĀ MĒNEŠA DARBA ALGA UN VIENLĪDZĪGA DARBA SAMAKSAS UN DARBA SAMAKSAS PĀRREDZAMĪBAS DIREKTĪVA
Sākot ar 2024. gada 1. janvāri Latvijā ir palielināta minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros līdz EUR 700. Tāpat turpmāk no šādas summas darba devējam būs pienākums maksāt minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, ja darbinieka mēneša bruto alga ir mazāka par EUR 700.
Vienlīdzīgas darba samaksas jautājums ir aktuāls jau sen, un statistikas dati rāda, ka bieži ir novērojamas nepamatotas atšķirības darba samaksas apmērā vīriešiem un sievietēm. Tomēr līdz ar Vienlīdzīgas darba samaksas un darba samaksas pārredzamības direktīvas Nr. 2023/970 (Direktīva) pieņemšanu un Latvijas pienākumu līdz 2026. gada 7. jūnijam to transponēt nacionālajos tiesību aktos, šis jautājums ir kļuvis vēl aktuālāks, jo jau tagad ir skaidrs, ka darba devējiem būs jāveic pasākumi vienlīdzīgas darba samaksas nodrošināšanai.
Tāpēc, lai gan grozījumi nacionālajos tiesību aktos vēl nav izstrādāti, jau tagad darba devējiem būtu jāizvērtē esošā darba samaksas sistēma uzņēmumā. Kaut gan šāds pienākums šobrīd nav skaidri noteikts, darba devējiem būtu ļoti ieteicams izstrādāt skaidru politiku attiecībā uz darba samaksas noteikšanu, tā veicinot tās caurspīdīgumu un paredzamību. Darba samaksas apmēra noteikšanai ir jāizmanto dzimumneitrāli kritēriji, kuri attiecināmi uz konkrētā amata darba izpildes pienākumiem. Proti, konkrētajam amatam nepieciešamā kvalifikācija, prasmes, piepūle, atbildības līmenis, darba apstākļi, kā arī citi faktori, kuri konkrētajai profesijai vai amatam ir būtiski. Ņemot vērā to, ka atbilstoši direktīvai lielai daļai uzņēmumu būs arī pienākums sniegt ziņojumus par to darba samaksas apmēru sievietēm un vīriešiem, kā arī pamatot atšķirības, ja tās būs lielākas par 5%, domājams, darba devējiem jau tagad būtu nepieciešams pievērsties jaunas darba samaksas politikas un struktūras izstrādei vai esošās pārskatīšanai, lai pārliecinātos, ka tā potenciāli atbilst Direktīvas prasībām un arī jau esošām Darba likuma prasībām par vienlīdzīgas darba samaksas noteikšanu un atšķirīgas attieksmes aizlieguma principam.
VIENOŠANĀS PAR DARBINIEKA PROFESIONĀLO APMĀCĪBU VAI KVALIFIKĀCIJAS PAAUGSTINĀŠANU UN AUGSTĀKĀS IZGLĪTĪBAS IEGŪŠANAS FINANSĒŠANA
ņemot vērā šī brīža situāciju darbaspēka pieejamībā un arī darbinieku prasmju atbilstību tirgus prasībām, jautājumi par izdevumiem saistībā ar darbinieku apmācībām vai kvalifikācijas paaugstināšanu (turpmāk – apmācības) kļūst vēl aktuālāki. Tāpēc darba devējiem, pirmkārt, būtu jāatceras atsevišķas nianses gadījumos, ja tiek segti apmācību izdevumi.
Vienošanās par apmācības izdevumu segšanu var slēgt tikai tad, ja apmācības ir saistītas ar darbinieka veicamo darbu, taču tām nav noteicoša nozīme nolīgtā darba izpildei. Proti, šīs apmācības ne tikai ir noderīgas darba devējam, lai darbinieks varētu veikt savus darba pienākumus, bet, objektīvi vērtējot, paaugstina darbinieka vērtību darba tirgū.
Vienošanās maksimālais termiņš ir 2 gadi, turklāt vienošanās termiņš ir atkarīgs no apmācības izdevumu apmēra. Piemēram, ja apmācības izdevumi ir EUR 1000, domājams, ka vienošanās nevarētu tikt slēgta uz maksimāli pieļaujamo laiku.
Tāpat ir jāatceras, ka maksimālais apmērs, kuru darbiniekam varētu būt jāatlīdzina, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, ir 70% no kopējiem apmācību izdevumiem. Turklāt atmaksājamā summa samazinās proporcionāli darbinieka nostrādātajam laikam pēc mācību pabeigšanas.
Jaunākie grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” paredz, ka ar IIN un VSAOI neapliek darba devēja segto mācību maksu darbiniekam par augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomiskās Zonas valstu mācību iestādēs, ja augstākās izglītības iegūšana saistīta ar prasmju iegūšanu, kas nepieciešama darba devējam. Līdz šim augstākās izglītības maksas kompensēšana bija apliekama ar IIN un VSAOI, tā radot šķēršļus šo izdevumu kompensēšanai darbiniekiem. Būtiski arī norādīt, ka darba devējam katru gadu būs jāaizpilda paziņojums par darbinieka gūto ienākumu augstākās izglītības iegūšanai, un darbinieks šos izdevumus nevarēs atzīt par paša attaisnotajiem izdevumiem.
VESELĪBAS UN NELAIMES GADĪJUMU APDROŠINĀŠANA
Ņemot vērā, ka pēdējā laikā ir aktuāli jautājumi gan par darbinieku veselību, gan labbūtību darba vietā, gan darba devējiem, gan darbiniekiem nozīmīgi ir grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Grozījumi paredz, ka no 2024. gada 1. janvāra par darbinieku veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanu samaksātā apdrošināšanas prēmijas summa, kas netiek aplikta ar IIN un VSAOI, ir paaugstināta no EUR 426,86 līdz EUR 750 gadā, (apdrošināšanas prēmijai nepārsniedzot 10% no darbinieka bruto gada ienākumiem). Minētais sniedz iespēju darba devējiem nodrošināt saviem darbiniekiem apdrošināšanas polises ar plašāku segumu un pieejamo veselības aprūpes pakalpojumu klāstu.
Daudzas ar darba devējiem saistītās organizācijas jau vairākus gadus vērsa uzmanību uz to, ka esošais limits neļāva darba devējiem piedāvāt darbiniekiem apdrošināšanas polises ar saprātīgu vai plašāku segumu bez papildu nodokļu sloga. Līdz ar grozījumu spēkā stāšanos darba devēji varēs izvēlēties un piedāvāt darbiniekiem plašāku apdrošināšanas “labumu grozu”, par kuru samaksātās apdrošināšanas prēmijas nebūs apliekamas ar IIN un VSAOI, kas dod iespēju būtiski uzlabot darbinieku veselību un labbūtību, kā arī darba devēja konkurētspēju.
