Šajā podkāsta epizodē Ellex Kļaviņš partneris Filips Kļaviņš dalās spilgtos stāstos par darījumu ar Donaldu Trampu, pirmajiem gadiem Ņujorkā un atgriešanos Latvijā, kad veidojās mūsu modernā biznesa vide.
⚪️ Kāda bija uzņēmējdarbība 90. gados?
⚪️ Kāpēc intuīcija ir tikpat svarīga kā zināšanas?
⚪️ Un kāpēc daži lēmumi jāpieņem ar sirdi, nevis tikai ar kalkulatoru?
Paldies Podmedia komandas veidotājam par profesionālo sarunu un iespēju atskatīties uz ceļu, kas veda no Wall Street līdz Ellex!
Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskais regulējums juridiskajā literatūrā tiek plaši apspriests un kritizēts jau kopš tā pieņemšanas. Arī Satversmes tiesa (ST) ir vērtējusi vairākus pieteikumus (konstitucionālās sūdzības) saistībā ar procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, un dažas apstrīdētās tiesību normas atzinusi par neatbilstošām Satversmei.
Vairāki pieteikumi arī šobrīd atrodas izskatīšanas stadijā, bet viens no tādiem – par tiesībām iesniegt jaunus pierādījumus apelācijas instances tiesai – nesen tika izskatīts (ST 2025.gada 24.februāra spriedums lietā 2023-40-01).
Jāpieliek nopietnas pūles
Pierādīšanas jautājums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir īpaši nozīmīgs tieši šā procesa īpatnību dēļ, proti:
jautājums par mantas konfiskāciju tiek izlemts, to nesaistot ar jautājuma izskatīšanu par personas vainu noziedzīga nodarījuma (Krimināllikuma 195.pants – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana) izdarīšanā;
šīs kategorijas lietās par mantas noziedzīgo izcelsmi tiek piemērots zemāks pierādīšanas standarts – “iespējamības pārsvars” (tas nozīmē, ka mantas noziedzīgā izcelsme ir uzskatāma par pierādītu, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme), nevis standarts “ārpus saprātīgām šaubām”. Proti, mantas noziedzīgā izcelsme nav jāpierāda ārpus saprātīgām šaubām, bet tā tiek prezumēta, balstoties uz iespējamības pārsvara pierādīšanas standartu;
lieta tiek izskatīta divās, nevis trīs tiesu instancēs.
Papildus minētajam Kriminālprocesa likuma (KPL) 124.panta 6.daļa paredz, ka lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti, savukārt KPL 126.panta 3.1daļa nosaka ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai.
Ņemot vērā šādu pierādīšanas nastas sadalījumu, ir skaidrs, ka ar mantu saistītajai personai (persona, pie kuras manta tika izņemta vai tai tika uzlikts arests, vai cita persona, kurai ir tiesības uz konkrēto mantu) ir jāpieliek nopietnas pūles, lai tās manta netiktu konfiscēta.
Taisnīga tiesa
ST 2025.gada 24.februāra spriedumā lietā 2023-40-01 tika analizētas ar mantu saistītās personas tiesības iesniegt pierādījumus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu apelācijas instances tiesai.
Apgabaltiesa, pamatojot ar KPL 629.panta 4.daļu, no kādas Latvijas un ārvalstu komersanta atteicās pieņemt pierādījumus, ko tie vēlējās iesniegt, bet kuri bija kļuvuši pieejami tikai pēc pirmās instances tiesas lēmuma pieņemšanas. Abi komersanti vērsās ar pieteikumiem ST, uzskatot, ka apstrīdētā norma, kas procesa dalībniekiem liedz tiesības iesniegt jaunus pierādījumus apgabaltiesai (KPL 629. panta ceturtās daļas vārdi “rajona (pilsētas) tiesai”), neatbilst Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Komersanti uzskatīja, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo to tiesības uz taisnīgu tiesu, neļaujot procesa par noziedzīgi iegūtu mantu gaitā, kamēr lieta vēl tiek skatīta tiesā pēc būtības, iesniegt pierādījumus, kas varētu būtiski ietekmēt kriminālprocesa iznākumu.
Komersanti uzsvēra, ka lielāks pierādīšanas slogs ir uzlikts viņiem, nevis procesa virzītājam, tādēļ apstrīdētā norma pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju principu, kas noteikts Satversmes 92.pantā.
Racionāla alternatīva
Komersanti pamatoti norādīja, ka likumdevējs nav apzinājis situācijas, kad jauni fakti vai pierādījumi ir kļuvuši zināmi tikai pēc lietas izskatīšanas pirmās instances tiesā. Piemēram, ja pēc pirmās instances tiesas lēmuma pieņemšanas ir pieņemts vai kļuvis zināms lēmums par ārvalstī uzsākta kriminālprocesa izbeigšanu, kas ietekmē procesa virzītāja pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi.
Komersanti piedāvāja arī racionālu alternatīvu spēkā esošajam absolūtajam pierādījumu iesniegšanas aizliegumam apgabaltiesai. Proti, ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, visi pierādījumi tiek iesniegti rajona (pilsētas) tiesai, bet ja ir objektīvi iemesli un saprātīgs pamatojums, pierādījumus var iesniegt arī apgabaltiesai.
Neizpratne un izbrīns
Diemžēl nepārsteidz, ka gan Saeima kā institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, gan Tieslietu ministrija (TM), gan Ģenerālprokuratūra uzskatīja, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam. Pretēju un labi argumentētu nostāju pauda Latvijas Zvērinātu advokātu padome un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors Dr. iur. Gunārs Kūtris.
Izbrīnu, lai neteiktu neizpratni, rada Saeimas viedoklis par abu komersantu piedāvāto alternatīvu – nodrošināt personas tiesības iesniegt apgabaltiesai pierādījumus, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevarēja tikt iesniegti rajona (pilsētas) tiesai. Saeima to uzskatīja par izņēmuma gadījumu, kura risinājums jau paredzēts KPL 631.panta 4.daļā. Tādējādi Saeimas ieskatā komersantu pamattiesības aizskar nevis apstrīdētā norma, bet gan tas, ka apgabaltiesa attiecīgajās situācijās nepiemēroja KPL 631.panta 4.daļu.
Neizpratni šis apsvērums rada tādēļ, ka KPL 631.panta 4.daļa nosaka, ka izskatot sūdzību vai protestu, tiesa atceļ rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nosūta materiālus jaunai izskatīšanai, ja konstatē kādu šā likuma pārkāpumu, kuru tiesa pati nevar novērst. Lēmums nav pārsūdzams. Saeimas ieskatā KPL 631.panta 4.daļas pieņemšanas mērķis cita starpā bija ļaut apgabaltiesai nodot lietas materiālus jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā, lai tā varētu vērtēt pierādījumus gadījumos, kad tie nevarēja tikt iesniegti rajona (pilsētas) tiesai objektīvu iemeslu dēļ. Tādējādi Saeimas ieskatā apgabaltiesai, konstatējot, ka tajā tiek iesniegti pierādījumi, kurus nevarēja iesniegt rajona (pilsētas) tiesai un kuri nav vērtēti, vajadzēja atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā.
Tomēr minētais Saeimas viedoklis neiztur nekādu kritiku – nav skaidrs, kādēļ pierādījumu, kurus nevarēja iesniegt pirmās instances tiesai, neizvērtēšana būtu uzskatāma par pirmās instances tiesas pieļautu likuma pārkāpumu. Tādējādi atbildību par tiesību aizskārumu Saeima noveļ uz pirmās instances tiesu, pārmetot tai tādu pierādījumu nevērtēšanu, kuru ne tikai nebija tiesas rīcībā, bet kuri pat nevarēja tai tikt iesniegti, kā arī noveļot vainu uz apgabaltiesu, kura, nesaskatot šādā situācijā pirmās instances tiesas pieļautu likuma pārkāpumu, nav piemērojusi KPL 631.panta 4.daļu.
Atliek tikai minēt, kas ir šādas nostājas pamatā – kvalifikācijas trūkums tiesību jautājumos vai vēlme jebkādiem līdzekļiem neatzīt savu “brāķi”, atrodot citu vainīgo.
ST pamatojums
Tomēr ir arī labā ziņa – ST no šāda tiesiski nepamatota viedokļa nav ietekmējusies un savā spriedumā atzinusi, ka nav pamata atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, ja pierādījumus nav bijis iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai objektīvu iemeslu dēļ.
Tādu objektīvu apstākļu pastāvēšanu, kuru dēļ apgabaltiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, paredz šobrīd spēkā esošā KPL 631.panta 5.daļa, kas stājās spēkā 2024.gada 22.oktobrī. Tas bija jau pēc komersantu pieteikumu iesniegšanas ST, bet pirms to izskatīšanas. KPL 631.panta 5.daļa piešķir apgabaltiesai kompetenci atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai.
Lai gan Saeima un TM norādījušas, ka tiesnešiem esot dažāda izpratne par KPL 629. un 631.panta piemērošanu, tomēr ST no tai pieejamiem lietas materiāliem neguva apstiprinājumu, ka KPL 631.panta 4.daļa būtu tikusi piemērota tādējādi, ka gadījumā, kad objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams iesniegt pierādījumus rajona (pilsētas) tiesai, tas būtu pamats lietas materiālu nodošanai jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā.
Vispusīgi izvērtējot lietas apstākļus un lietas dalībnieku argumentus, ST atzina, ka tieši pati apstrīdētā norma, nevis tās piemērošana (kā to pasniedza Saeima) pieteikumu iesniedzējiem aizskar Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības.
Likuma grozījumi
2024.gada 22.oktobrī stājās spēkā KPL grozījums, ar kuru 631.pants tika papildināts ar 5.daļu: Izskatot sūdzību vai protestu, tiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai arī tad, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. Lēmums nav pārsūdzams. Kopš tā brīža KPL 631.panta 5.daļa ļauj apgabaltiesai vērtēt procesā iesaistītās personas pieteikumu par tādu pierādījumu iesniegšanu, kurus objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. Vērtējot pierādījumus, apgabaltiesai ir jāpārbauda to attiecināmība uz lietu, to nozīme lietā un iemesli, kādēļ tie netika iesniegti rajona (pilsētas) tiesai. Atzīstot, ka pierādījumiem var būt vērā ņemama ietekme uz lietā taisīto lēmumu pēc būtības, apgabaltiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai.
Tā kā apstrīdētās normas saturs ir mainījies pēc būtības, ST izvērtēja, vai KPL 629.panta 4.daļa nodrošināja personas tiesības uz taisnīgu tiesu līdz KPL 631.panta 5.daļas spēkā stāšanās dienai– 2024.gada 22.oktobrim, un secināja, ka KPL 629.panta 4.daļa tiktāl, ciktāl tā līdz KPL 631.panta 5.daļas spēkā stāšanās dienai – 2024.gada 22.oktobrim–, nenodrošināja personai tiesības objektīvu iemeslu dēļ iesniegt pierādījumus apgabaltiesai, neatbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.
Izvērtējot, vai apstrīdētajā regulējumā ietvertā kārtība, kādā tika nodrošinātas aizskartā mantas īpašnieka tiesības iesniegt pierādījumus, nodrošināja šai personai atbilstošas procesuālās tiesības mantas likumīgās izcelsmes pierādīšanai visā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ST konstatēja, ka pierādījumus par mantas izcelsmi ar mantu saistītā persona varēja iesniegt:
pirmstiesas kriminālprocesa laikā: procesa virzītājam – laika posmā starp aresta uzlikšanu mantai un dienu, kad tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu;
tiesas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu: rajona (pilsētas) tiesai – līdz iztiesāšanas pabeigšanas brīdim.
Pastāvotiespējai, ka rajona (pilsētas) tiesas nolēmumā norādītie mantas izcelsmi pamatojošie argumenti atšķiras no procesa virzītāja lēmumā par procesa uzsākšanu ietvertajām ziņām, un ar mantu saistītajai personai šie argumenti ir jāatspēko sūdzībā apgabaltiesai, vai ka ar mantu saistītā persona pierādījumus var iegūt tikai pēc tam, kad lieta jau ir izskatīta rajona (pilsētas) tiesā, apstrīdētais regulējums liedza ar mantu saistītajai personai šādus pierādījumus iesniegt apgabaltiesai, lai tā attiecīgi varētu konstatēt, vai fakts, ka pierādījumi netika savlaicīgi iesniegti rajona (pilsētas) tiesai, ir kvalificējams kā objektīvu apstākļu izraisīta situācija vai arī kā personas apzināta rīcība procesa novilcināšanai. ST pamatoti secināja, ka ar mantu saistītajai personai šādos apstākļos netika nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju princips.
Ņemot vērā 2024.gada 22.oktobrī spēkā stājušos grozījumu KPL, ar kuru KPL 631.pants tika papildināts ar 5.daļu, šobrīd pierādījumus par mantas izcelsmi ar mantu saistītā persona var iesniegt:
pirmstiesas kriminālprocesa laikā: procesa virzītājam – laika posmā starp aresta uzlikšanu mantai un dienu, kad tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu;
tiesas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu: rajona (pilsētas) tiesai – līdz iztiesāšanas pabeigšanas brīdim, bet izņēmuma gadījumā – pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai – arī apgabaltiesai.
Apkopojot izklāstīto, spriedums rada dalītas jūtas. No vienas puses – prieks, ka taisnīgums uzvarēja, no otras puses – nožēla, ka privātpersonai, kurai valsts grasās konfiscēt mantu šīs pašas valsts radītā procesā, kurā tiek aizskartas personas pamattiesības, nākas pārvarēt tik lielu valsts institūciju (Saeimas, TM un Ģenerālprokuratūras) pretestību un nevēlēšanos atzīt un labot savas kļūdas, lai panāktu pieļautā tiesību aizskāruma novēršanu.
Kompetentu un ieinteresētu darbinieku piesaiste un noturēšana (motivēšana) ir un būs viens no lielākajiem Latvijas uzņēmēju un organizāciju izaicinājumiem. Darba attiecību modeļi mainās, cilvēki vairs nejūtas piesaistīti vienai darba vietai, tie vēlas ne tikai adekvātu atalgojumu, bet arī lielāku brīvību un papildu labumus. Lai darba devēji to varētu piedāvāt, ir vajadzīga attiecīga tiesiskā vide, – tāds darba attiecību regulējums, kas ļauj piesaistīt un motivēt cilvēkus. Virkne uzlabojumu šo jomu regulējošās tiesību normās ir nesen stājušies spēkā, taču ir gaidāmas vēl jaunas izmaiņas.
Nedrīkst prasīt svešvalodu prasmes
Pērn oktobrī spēkā stājās grozījumi Darba likumā, kas būtiski sašaurina darba devēju iespējas prasīt darbiniekiem zināt svešvalodas. Grozījumi paredz, ka svešvalodas prasme nav uzskatāma par pamatoti nepieciešamu darba pienākumu veikšanai, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas iekšējā tirgū. Nosacījumu var neattiecināt uz tādiem darbiem Latvijas iekšējā tirgū, kur svešvalodas prasme ir darba veikšanas objektīvs un pamatots priekšnoteikums, tai skaitā ja darba izpilde ir saistīta ar ārvalstīm.
Grozījumu mērķis ir aizsargāt valsts valodu, pasargājot vairāku profesiju pārstāvjus, piemēram, pārdevējus no obligātas prasības zināt krievu valodu. Darba tirgus ir vide, kur svešvalodas mēdz prevalēt pār valsts valodu, un tas būtu jāierobežo. Tomēr ir grūti iztēloties, kā uzņēmēji varētu pamatot, ka svešvaloda ir objektīvi nepieciešama darbu izpildei, jo tam nav skaidru kritēriju. Turklāt, Latvijā ir un būs darba vietas, kur valdes locekļi vai vadošie darbinieki ir no ārvalstīm, bet ne visu darbinieku tieši darba izpilde saistīta ar ārvalstīm, īpaši to var novērot starptautiskos koncernos ietilpstošās sabiedrībās. Domājams, ka jaunākie grozījumi radīs daudz, jo daudz nevajadzīgas grūtības darba devējiem. Kas rezultātā var būt arī viens no iemesliem tiem pārvāksies uz Igauniju, Lietuvu vai kādu citu valsti. Lai vai kā, darba devējiem ir ieteicams pārskatīt, kas attiecībā uz svešvalodu zināšanām ir vai nav iekļauts uzņēmumu iekšējos dokumentos, darba līgumos vai amata aprakstos, vērtējot tieši no katra konkrētā amata un tā pienākumu skatu punkta.
Viena nodokļa likme algai, lielāks neapliekamais minimums
No šī gada tiek piemērota viena iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme algai – 25,5% (iepriekš bija 20% un 23%), kas atvieglo nodokļa aprēķināšanu. Ārzemniekiem, kuri strādā Latvijā, bet sociālās iemaksas veic citā valstī, ir jāmaksā krietni augstāka likme – 33%, ja viņu ikmēneša alga pārsniedz 8 775 eiro.
Pozitīva pārmaiņa, – ar šo gadu ir atcelts prognozējamais diferencētais neapliekamais minimums, kuru agrāk rēķināja VID, balstoties uz iepriekšējos mēnešos gūtajiem ienākumiem. No šī gada ir ieviesta vienkāršāka pieeja – neapliekamais minimums visiem 510 eiro apmērā. No 2026. gada tas pieaugs līdz 550 eiro, bet 2027. gadā sasniegs 570 eiro. Lielākajam vairumam darbinieku tas nozīmē nedaudz vairāk naudas viņu makā, jo visiem, kuri mēnesī saņem līdz 4 000 eiro (bruto), neto alga pēc šīs reformas ir pieaugusi. Tāpat darba ņēmējam vairs nav jāveic izmaiņas algas nodokļu grāmatiņā saistībā ar neapliekamā minimuma piemērošanu, tas tiek piemērots automātiski pie darba ņēmēja, pie kura ir iesniegta nodokļu grāmatiņa.
Jāpiebilst, ka no šī gada ir palielināts neapliekamai minimums pensionāriem – no 6 000 eiro līdz 12 000 eiro gadā. Turklāt strādājošajiem pensionāriem ir atļauts pensionāra neapliekamo minimumu (1 000 eiro mēnesī) taksācijas gada laikā piemērot līdzīgās daļās pie pensiju izmaksātāja un citā ienākumu gūšanas vietā. Tas nozīmē, ka neapliekamo minimumu var līdzīgās daļās attiecināt gan uz algu, gan pensiju.
Lielākas nodokļa atlaides par darbinieku izdevumiem un pabalstiem
Viens no darbinieku piesaistes un motivēšanas instrumentiem ir transporta, ēdināšanas, ārstniecības un citu izdevumu apmaksa, kā arī dažādi pabalsti, ko darbinieks saņem kā papildu labumus pie algas. No šī gada darba devēji, kuri ar saviem darbiniekiem ir parakstījuši koplīgumu, var saņemt būtiskas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides par transporta, izmitināšanās un pārcelšanās izdevumiem. Piemēram, tie var būt izdevumi par sabiedrisko transportu, degvielu un mājokļa īri. Šie ir papildus labumi, kas nākuši klāt ēdināšanas un ārstniecības izdevumiem – arī par tiem, tāpat kā agrāk, var saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus.
Kopējais ar nodokli neapliekamais limits darbiniekiem tiks aprēķināts, ņemot vērā vidējo darbinieku skaitu uzņēmumā un tas ir 700 eiro uz vienu darbinieku gadā (iepriekš bija līdz 480 eiro gadā). Šis ir izdevīgs nosacījums, jo ļauj kompensēt lielākas summas tiem darbiniekiem, kuriem izdevumu kompensēšana ir vajadzīga lielākā apjomā uz to darbinieku rēķina, kuri to neizmanto.
Likumā ir saglabāti iepriekšējie nosacījumi atvieglojuma piemērošanai:
kopējo izdevumu apjoms nedrīkst pārsniegt 5% no bruto algu fonda;
darba devējs nodarbina vismaz sešus darbiniekus;
darba devējam nav nodokļu un nodevu parādu pirmstaksācijas gada 15. decembrī;
darba devējs nav atzīts par vainīgu pārkāpumos, kas saistīti ar darbinieku nodarbināšanu;
darba devējs veicis saimniecisko darbību vismaz vienu gadu.
Kā arī no šī gada tiek papildināts vēl viens nosacījums, ka darba devējām ir pienākums uzglabāt attiecīgos izdevumus apliecinošus ārējos attaisnojuma dokumentus.
Darba devējam izdevumu segšanas iespēja ir jāietver koplīgumā, kā arī – uzņēmumā ir jābūt skaidri definētiem nosacījumiem izdevumu segšanai (piemēram, iekšējā kārtība par šo jautājumu). Izdevumu segšanai ir jābūt ekonomiski pamatotai un uzņēmumam ir jāspēj to paskaidrot un pierādīt. Uzņēmumam šos izdevumus ir jāuzskaita un jāsaglabā attaisnojošie dokumenti, par katru darbinieku atsevišķi ir jāsniedz izziņa VID, kā arī jāseko līdzi kopējām izdevuma limitam, lai tas netiktu pārsniegts.
Savukārt, attiecībā uz pabalstiem ir palielināts ar nodokli neapliekamais apmērs darba devēja izmaksātajam bērna piedzimšanas pabalstam – no 250 eiro līdz 500 eiro; bēru pabalstam – no 250 eiro līdz 500 eiro; un darba devēja dāvanām – no 15 eiro līdz 100 eiro taksācijas gadā.
Ar bērnu aprūpi saistītos atvaļinājumos var doties arī valdes locekļi
Kopš 2024. gada nogales spēkā ir stājušies grozījumi Komerclikumā, kas paredz valdes locekļu tiesības uz ar bērna aprūpi saistītiem atvaļinājumiem. Līdz šim šādi atvaļinājumi pienācās tikai darbiniekiem, bet valdes locekļi bija apdalīti, jo valdes loceklis likuma izpratnē nav darbinieks. Tāpēc, ja valdes loceklis devās ilgstošā prombūtnē saistībā ar bērna piedzimšanu, viņa atbildība saglabājās tādā pat apjomā, kā veicot ikdienā savus pienākumus.
Ar likuma grozījumiem ir noteikts, ka valdes loceklim ir tiesības izmantot: grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu; atvaļinājumu bērna tēvam, adoptētājam un citai personai; bērna kopšanas atvaļinājumu; bērna aprūpētāja atvaļinājumu; kā arī atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja ir jāaprūpē adoptētais bērns, audžubērns vai aizbilstamais. Atvaļinājumiem būs piemērojams Darba likuma regulējums, ja vien Komerclikumā nav paredzēts savādāk. Šo atvaļinājumu izmantošanas laikā valdes locekļu pilnvaras tiks apturētas un var tikt ievēlēts cits valdes locekli uz valdes locekļa atvaļinājuma laiku.
Ceram, ka minētās izmaiņas un uzlabojumi veicinās nodarbināto labbūtību un motivāciju, taču ar to izmaiņas darba attiecību regulējumā nebūt nav noslēgušās. Šobrīd izstrādes un saskaņošanas procesā ir apjomīgi Darba likuma grozījumi, kur cita starpā paredzēts noteikt, ka darba samaksa darbiniekiem primāri ir izmaksājama uz bankas kontu , tiks precizēts regulējums par virsstundu apmaksu, par dīkstāves apmaksu, par summētā darba laika uzskaiti (ietverot arī nepilna laika darbu), par uzteikumu arodbiedrības biedram, kā arī iecerēts paredzēt iespēju saīsināt darba nedēļu, proti, noteiktos gadījumos, ja darbinieks četras dienas ir strādājis papildus darba stundas, piektā diena tam būtu brīva.
Uzņēmumam (datu pārzinim) ir vairākas mājaslapas. Vienā no tām tirgo metāla izstrādājumus, citā tos uzpērk, bet vēl kāda piedāvā auto nomas pakalpojumus (gan smago tehniku, gan vieglās automašīnas un busiņus). Visām mājaslapām kā datu pārzinis ir ierakstīts konkrētais uzņēmums (SIA), turklāt datu apstrādes noteikumos ir minēts, ka datus var izmantot ne tikai pasūtījumu un pieprasījumu apstrādei, bet arī mārketinga nolūkiem (lai sūtītu konkrētus piedāvājumus klientiem). Vienā no mājaslapām – A –, aizpildot pieteikumu, klienti ieraksta vārdu, uzvārdu, tālruni un e-pastu, bet otrā – B – tikai vārdu, uzvārdu un tālruni. Vai mājaslapas B vārdā drīkst izsūtīt vēstules uz e-pastu klientiem, kas savu informāciju atstājuši mājaslapā A? Vai šajā gadījumā datu pārzinis drīkst starp savām mājaslapām izmantot šo sniegto informāciju?
Jautājums par to, vai uzņēmums drīkst izmantot klientu datus, kas iegūti vienā mājaslapā, lai sūtītu piedāvājumus par pakalpojumiem, kuri tiek sniegti citā mājaslapā, ir saistīts ar personas datu aizsardzības prasībām. Šajā gadījumā ir svarīgi izvērtēt situāciju atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (VDAR), kas nosaka, kā drīkst apstrādāt fizisko personu datus, tostarp arī jautājumos par datu izmantošanu starp dažādām mājaslapām, kuras pārvalda viens un tas pats datu pārzinis (uzņēmums).
Nolūka ierobežojuma princips ir viens no VDAR pamatprincipiem, kas paredz, ka jebkura personas datu apstrāde jāveic konkrētam, skaidri noteiktam un leģitīmam mērķim. Tas nozīmē, ka personas dati nedrīkst tikt izmantoti negaidītiem vai nesaderīgiem nolūkiem, pret kuriem datu subjekts varētu iebilst.
Tāpēc datu koplietošanu starp dažādām mājaslapām bez skaidras klientu piekrišanas nevajadzētu veikt, jo sākotnējais datu vākšanas nolūks var neatbilst jaunajam nolūkam.
Katram jaunam datu apstrādes nolūkam, kas nav savietojams ar sākotnējo, nepieciešams īpašs juridiskais pamats. Piemēram, ja sākotnējais nolūks bija datu izmantošana konkrēta pakalpojuma sniegšanai, tad jaunam nolūkam – piemēram, reklāmai citā uzņēmuma mājaslapā – ir jābūt savam juridiskajam pamatojumam, piemēram, piekrišanai.
Lai izvairītos no iespējamiem pārkāpumiem, vienkāršākais veids būtu katras mājaslapas privātuma politikā ietvert konkrētu norādi par mārketinga paziņojumu sūtīšanu attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem, ko šī mājaslapa piedāvā. Tāpat svarīgi būtu skaidri definēt, kādi dati tiek pieprasīti (piemēram, e-pasta adreses) un kādam mārketinga nolūkam tie tiks izmantoti. Ja šāda norāde ir skaidri norādīta un klients to pieņēmis, uzņēmums var izmantot šo piekrišanu kā juridisko pamatu.
Eiropas Datu aizsardzības kolēģija (EDAK) ir izdevusi vadlīnijas par pārredzamību un piekrišanu, kurās uzsvērts, ka piekrišanai ir jābūt specifiskai katram apstrādes nolūkam, un datu pārzinim nav tiesību izmantot piekrišanu plašākā apjomā, nekā tas bija sākotnēji definēts. Tomēr, ja apstrāde tiek veikta uz leģitīmo interešu pamata, uzņēmumam jānodrošina, ka tiek veikts interešu līdzsvarošanas tests, klienti ir informēti par šo apstrādi un viņiem ir iespēja iebilst pret to.
VDAR kontekstā būtiski ir arī ņemt vērā datu subjekta (klienta) saprātīgās gaidas. Piemēram, klients, kurš piesakās informācijai par metāla izstrādājumiem, diez vai sagaida, ka viņam pēkšņi tiks sūtīti piedāvājumi par auto nomas pakalpojumiem. Šajā situācijā uzņēmumam būtu grūti pamatot šādu datu izmantošanu ar leģitīmo interešu pamatojumu, jo klienta gaidas un sākotnējais apstrādes nolūks attiecas tikai uz metāla izstrādājumiem.
Nobeigumā jānorāda, ka uzņēmumam jānodrošina, ka personas dati tiek izmantoti tikai tiem nolūkiem, par kuriem klients ir informēts un kam viņš ir piekritis. Ja datu apstrāde tiek veikta citam nolūkam, kas nav savietojams ar sākotnējo, nepieciešams iegūt jaunu juridisko pamatu (piemēram, piekrišanu) vai rūpīgi pamatot apstrādi uz leģitīmo interešu pamata, izvērtējot klienta gaidas un nodrošinot viņam iespēju atteikties no šādas apstrādes.
Jēdziens “pro bono” (no latīņu frāzes “Pro bono publico”) nozīmē kāda profesionāla pakalpojuma veikšanu vispārējam labumam bez samaksas. Visbiežāk šis jēdziens tiek attiecināts uz advokātu birojiem – tie bez maksas konsultē dažāda veida klientus, kuriem nepieciešama juridiska palīdzība, un it īpaši saistībā ar kādu sabiedriski nozīmīgu lietu, kuras dalībnieki visdrīzāk nebūtu spējīgi apmaksāt advokāta pakalpojumus, taču šī lieta ir gana svarīga un rada paliekošas sekas. Manis pārstāvētais advokātu birojs “pro bono” darbus ir veicis visu tā pastāvēšanas laiku – kopš 90. gadu sākuma, un gadu no gada šī mums ir pašsaprotama prakse, ko mēs paši arī uzskatām par obligātu. Kāds no biroja juristiem regulāri nodrošina juridiskos pakalpojumus bez maksas lietās, kuras biroja partneriem ir šķitušas gana nozīmīgas un tādas, kas nedrīkstētu izgaist no sabiedrības dienaskārtības tikai tāpēc, ka jurista padoms nav pieejams.
Advokātu biroji, un Ellex te nav izņēmums, piedalās arī labdarības projektos un ziedo naudu, taču “pro bono” darbs ir īpaša palīdzības forma. Kāpēc juristu iesaiste “pro bono” projektos ir tik nozīmīga? Pirmkārt, mūsu pieredze un zināšanas ļauj aizstāvēt cilvēku intereses, kuri paši to nespēj. Pieredzējuša jurista iesaiste šādos gadījumos ir nozīmīgāka nekā naudas ziedojums. Viens no piemēriem ir mūsu biroja sniegtais atbalsts onkoloģijas pacientei, kura bija saskārusies ar diskriminējošu attieksmi no valsts un atteikumu kompensēt dzīvībai nozīmīgus medikamentus. Vērsāmies tiesā, jo atbildīgās iestādes atrunājās ar formāliem iemesliem, neiedziļinoties lietā pēc būtības, un mēs uzskatījām, ka valsts iestādes bija pārkāpušas vienlīdzības principu, pienākumu saprātīgi piemērot normatīvo regulējumu un pienācīgi pamatot indivīdam nelabvēlīgu administratīvo aktu, kā arī pauda necieņu pret cilvēku. Šo tiesvedību birojs uzvarēja divās tiesu instancēs, panākot pacientei labvēlīgu spriedumus, un tagad gaidām galavārdu Senātā.
Otrkārt, atsevišķi sabiedriski nozīmīgi procesi var aizsākties un iesakņoties tikai tad, ja ap tiem pulcējas aktīvi domubiedri. Katrs ar pieredzi kādā jomā un iespējām paveikt ko vērtīgu sabiedrības labā. Par vienu no pirmajiem mūsu biroja “pro bono” projektiem kļuva atbalsts asociācijai “Dzīvesprieks”, kas nodrošina trūcīgiem jauniešiem un bāreņiem izglītības un sociālā atbalsta iespējas. “Dzīvesprieks” Latvijā 1994. gadā ienāca no Zviedrijas, un tā pirmsākumos bija nepieciešami domubiedri, kas būtu gatavi praktiski līdzdarboties.
Treškārt, ir jārunā par nozīmīgām iniciatīvām kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas, izglītības un uzņēmējdarbības veicināšanas jomās, kur jurista pieredze ir noderīga kāda komplicēta jautājuma risināšanai. Ņemot vērā, ka arī šādos projektos bieži vien sadarbojas domubiedri, kuriem ir ideja, un sākotnēji viss notiek uz brīvprātīgas iesaistes principiem, mēs iesaistāmies ar sava biroja juridisko kapacitāti. Piemēram, šobrīd sniedzam atbalstu Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai saistībā ar finansējuma piesaisti un rekonstrukcijas darbiem Vāgnera nama un kādreizējā operas teātra atjaunošanai Vecrīgā. Esam atbalstījuši un atbalstām Žaņa Lipkes memoriālu un senāko latviešu sabiedrisko organizāciju – Rīgas Latviešu biedrību. Te varētu minēt arī Kijivas Ekonomikas augstskolu, kurai palīdzējām Latvijā nodibināt atbalsta biedrību pēc Krievijas agresijas un kara Ukrainā uzsākšanas. Izglītības jomā nozīmīgi ir projekti “Iespējamā misija” un Swedbank dibinātais “Fonds Augt”, bet uzņēmējdarbības veicināšanā – “Latvijas sociālās uzņēmējdarbības asociācija”. Šajās un vēl vairākās citās iniciatīvās mēs iesaistāmies ar sava biroja juristu darbu, sagatavojot līgumus, palīdzot ar juridiskas personas dibināšanu un korporatīvās pārvaldības jautājumiem, pārstāvot klientu intereses saziņā ar dažādām institūcijām un citās jomās.
Ceturtkārt, ir virkne starptautisku labdarības un sociālā atbalsta projektu, kuru “adaptācijai” Latvijas sabiedrībā ir vajadzīga juristu iesaiste vai arī mūsu iesaiste sniedz kādam atbalstu ārpus Latvijas. Tāda, piemēram, ir starptautiska advokātu biroju veidotā “Lex Mundi Pro Bono Foundation”, kur Ellex ir viens no līdzdibinātājiem un palīdz citām organizācijām sniegt humanitāro atbalstu Ukrainai. Vai starptautiskā Ronald McDonald House Charities, kas ir pārstāvēta arī Latvijā.
Manuprāt, ir svarīgi, ka sadarbības projekti ar “pro bono” darba iesaisti turpinās iespējami ilgāk. Tas ļauj projekta virzītājiem paļauties uz to, ka juridiskais atbalsts allaž būs pieejams, bet birojam tas dod iespēju pamatīgi iedziļināties konkrētās iniciatīvas būtībā, kā arī novērtēt tās sasniegumus un ietekmi sabiedrībā. Vislabākā “atlīdzība” par brīvprātīgi veiktu darbu ir iespēja pieredzēt, ka tava iesaiste kādam ir nākusi par labu, kaut ko ir mainījusi uz labo pusi.
“Pro bono” kustībai juristu aprindās ir ļoti sena vēsture, un, piemēram, ASV šī tradīcija tiek uzturēta dzīva, iepazīstinot ar to jau no studiju gadiem. Arī man kā studentam savulaik bija iespēja pieredzējuša jurista vadībā sabiedriskā kārtā uzņemties cilvēku aizstāvību, kuri paši to nevarētu atļauties (līdzīgas iespējas šodien ir arī Latvijā studējošajiem juristiem). Tāpēc vēlāk, dibinot biroju Rīgā, man nebija nekādu šaubu, ka šī būs viena no mūsu darba kultūras dimensijām. Zinu, ka daudziem Latvijas juristiem ir līdzīgi, taču, ja skatāmies uz uzņēmējdarbības vidi plašāk, nepieciešamība palīdzēt tiem, kam tas ir vajadzīgs, aizvien nav pašsaprotama lieta. Tāpēc katrs projekts, kurā ir iesaistīta labdarība vai brīvprātīgais “pro bono” darbs, ir ne vien ieguvums konkrētajam cilvēkam vai organizācijai, bet arī sava veida paraugs citiem, kas saka – tā rīkoties ir pieņemts, tā ir pareizi.
Līderību mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstībā, cita starpā, var nodrošināt skaidrs un pārskatāms regulējums. Līdz ar to Eiropas Savienība asā sacensībā ar ASV, Ķīnu un citām lielvarām ir centusies iespējami drīzā laikā veidot regulējumu, kas radītu skaidrus noteikumus tirgus dalībniekiem, vecinātu inovācijas un vienlaikus garantētu cilvēka pamattiesību aizsardzību. Eiropas Padome 2024. gada 21. maijā pieņēma Mākslīgā intelekta (turpmāk – MI) Aktu un ir sagaidāms, ka pavisam drīz tas tiks galēji apstiprināts no Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes puses.
MI Akts ir tapis straujas tehnoloģiskas izaugsmes laikā un Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdevēji ir bijuši spiesti MI Akta izstrādes procesā vairākas reizes būtiski mainīt un pielāgot MI Akta tekstu, lai sekotu līdzi jaunākajām tendencēm un problemātikai mākslīgā intelekta regulācijas jautājumos. Tādā veidā pēdējā Akta redakcijā ir iestrādāts ģeneratīvā mākslīgā intelekta un vispārīgu MI modeļu regulējums. Sagaidāms, ka daudzi jautājumi, piemēram, izpratne par augsta riska sistēmām, vēl tiks atrisināti ar ES īstenošanas regulu un Eiropas Komisijas vadlīniju palīdzību.
Mākslīgā intelekta aktu raksturo mēģinājums iedalīt mākslīgā intelekta sistēmas un vispārīgos mākslīgā intelekta modeļus atbilstoši to iespējamajai ietekmei uz cilvēka pamattiesībām. Līdz ar to mākslīgā intelekta sistēmas var iedalīt sekojoši:
aizliegtas MI sistēmas
augsta riska MI sistēmas
ierobežota riska MI sistēmas
minimāla riska Mi sistēmas
Savukārt no vispārīgajiem MI modeļiem atsevišķi ir izdalāmi MI modeļi ar sistēmisku risku. Ņemot vērā potenciāli būtiskāko ietekmi uz cilvēka pamattiesībām, likumdevējs būtiskākas prasības ir izvirzījis tieši augsta riska MI sistēmām un vispārīgiem MI modeļiem ar sistēmisku risku. Savukārt ierobežota riska un minimāla riska sistēmām adresēto prasību skaits ir visai ierobežots.
MI Akta tvērums
Svarīgi norādīt, ka MI Aktam ir ļoti plaša darbības joma, kas aptver dažādas ieinteresētās personas un ģeogrāfiskos reģionus. Tas darbojas kopā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, tostarp Vispārīgo datu aizsardzības regulu, E-privātuma direktīvu, patērētāju aizsardzības un produktu drošības tiesību aktiem. Tādējādi tiek nodrošināta visaptveroša normatīvā vide, kas attiecas uz dažādiem MI sistēmu ieviešanas un izmantošanas aspektiem. MI Aktā galvenais fokuss tiek veltīts tieši tehnoloģijas nodrošinātājiem (providers) un ieviesējiem (deployers), vienlaikus paredzot noteikumus attiecībā uz importētājiem, izplatītājiem un citiem subjektiem. Tajā pašā laikā netiek atsevišķi regulēta privātpersonu mākslīgā intelekta sistēmu izmantošana savām personīgajām (ne-profesionālajām) vajadzībām.
Attiecībā uz MI Akta ģeogrāfisko tvērumu jānorāda, ka tas attiecas uz nodrošinātājiem, kas laiž MI sistēmas ES tirgū, neatkarīgi no to atrašanās vietas, ieviesējiem, kuru reģistrācijas vieta vai atrašanās vieta ir ES, kā arī MI sistēmu nodrošinātājiem un ieviesējiem, kuru MI sistēmu darbības rezultāts tiek izmantots ES, gadījumā ja subjekts atrodas trešajā valstī. Tādējādi paredzams, ka šī līdzsvarotā pieeja noteiks globālu MI regulējuma etalonu, ietekmējot MI sistēmu praksi arī ārpus ES robežām.
Aizliegtā MI sistēmas
MI Akts stingri ierobežo mākslīgā intelekta sistēmu izmantošanu, kas varētu kaitēt cilvēku tiesībām vai drošībai, aizliedzot dažādas manipulatīvas, diskriminējošas un invazīvas tehnoloģijas. Tas nodrošina cilvēku aizsardzību pret ļaunprātīgu MI sistēmu izmantošanu sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Tā, piemēram, MI Akts aizliedz mākslīgā intelekta sistēmas, kas iesaistās darbībās, kurās tiek izmantoti sublimināli, manipulatīvi vai maldinoši paņēmieni. Tas aizliedz arī sistēmas, kas ļaunprātīgi izmanto personu ievainojamību, vecumu vai invaliditāti īpašās sociālās vai ekonomiskās situācijās. MI Akts nosaka aizliegumu “sociālās novērtēšanas” sistēmām, kas var radīt kaitējošu vai nelabvēlīgu attieksmi vai veido personu profilus, lai paredzētu noziedzīgu nodarījumu veikšanas varbūtību. Tāpat paredzēti dažādi aizliegumi saistībā ar sejas atpazīšanas sistēmām, slēdzieniem par personu emocijām darbavietā vai izglītības iestādēs un cilvēku iedalīšanu kategorijās, izmantojot biometriskos datus u.c. ierobežojumi.
Augsta riska MI sistēmas
Pie augsta riska MI sistēmām pieder MI sistēmas, kas ir drošības komponentes produktos vai noteiktos gadījumos sistēmas, kas pašas ir produkti, dažādos ar paaugstinātu risku saistītās iekārtās, piemēram, transportlīdzekļos un medicīnas ierīcēs. Par augsta riska MI sistēmām tiks atzītas arī tādas MI sistēmas, kuras noteiktos gadījumos (MI Akta III pielikums) tiek izmantotas kritiskajā infrastruktūrā, būtiskos privātos un sabiedriskos pakalpojumos, piemēram, veselības aprūpes saņemšanas iespēju novērtēšanai, izglītībā, tieslietās un citur. Uz šīm sistēmām attiecas visstingrākie pienākumi, lai nodrošinātu drošību, pārredzamību un atbildību. Augsta riska MI sistēmu operatoriem ir jāievēro:
prasības attiecībā uz risku pārvaldības sistēmas izveidošanu
datu un datu pārvaldības prasības
tehniskās dokumentācijas un lietvedības prasības
pārredzamība un informēšanas prasības
cilvēka uzraudzība
precizitātes, robustuma un kiberdrošības prasības
kvalitātes pārvaldības sistēmas prasība
kontrole pēc laišanas tirgū
c. prasības
Turklāt pirms augsta riska MI sistēmas laišanas tirgū attiecībā uz to ir jāveic atbilstības novērtējums, kā arī jāveic citi papildu pienākumi saistībā ar ES atbilstības deklarācijas, CE marķējuma un citām prasībām. Savukārt pirms atsevišķu MI augsta risku sistēmu ieviešanas, piemēram, finanšu iestādēm, ja sistēma paredzēta kredītreitinga noteikšanai, būs jāizstrādā arī pamattiesību ietekmes novērtējums. Līdz ar to MI sistēmu nodrošinātāji un ieviesēji var rēķināties ar būtisku regulatīvo slogu un tiem būtu ieteicams laicīgi sagatavoties šo prasību ieviešanai.
Ierobežota un minimāla riska MI sistēmas
MI sistēmu nodrošinātājiem būs pienākums izstrādāt MI sistēmas, kas mijiedarbosies ar fiziskām personām tādā veidā, lai fiziskās personas būtu informētas, ka tās mijiedarbojas ar MI sistēmu. Tāpat papildu prasības paredzētas emociju atpazīšanas, sintētisko materiālu un dziļviltojumu (deepfakes) MI sistēmām. Pēdējā laikā par aktualitāti kļuvušajām dziļviltojumu MI sistēmām būs pienākums ietvert norādi, ka saturs ir mākslīgi radīts vai pārveidots. Tāds pats pienākums attieksies arī uz MI sistēmām, kas paredzētas plaša sabiedrības loka informēšanai. Savukārt sintētisko audioierakstu, attēlu, video vai tekstu radīšanā jāiekļauj mašīnlasāma norāde vai marķējums par satura mākslīgu radīšanu vai pārveidošanu. Par šādas prasības ietveršanu noteikti priecāsies pedagogi, tā kā tas ļaus veicināt mākslīgi ģenerētā satura atpazīšanu un veicinās akadēmiskā godīguma prasību ievērošanu.
Savukārt minimāla riska MI sistēmas, kas neietilpst nevienā no iepriekš minētajām kategorijām un nav vispārēja pielietojuma MI modeļi, lielākoties netiek regulētas ar MI Aktu, izņemot to, ka operatoriem ir jāveicina savu darbinieku un personāla prasmes MI lietošanā, ciktāl tas ir iespējams. Līdz ar to vairākums no šobrīd lietojumā esošajām MI sistēmām varēs tikt izmantots tāpat kā iepriekš.
Atbildība par MI Akta pārkāpumu
MI Aktā ir noteiktas stingras sankcijas par tā noteikumu neievērošanu, lai stimulētu noteikto standartu ievērošanu. Šie sodi ir starp lielākajiem, ko ES likumdevējs līdz šim ir ietvēris, līdz ar to aktualizējot MI nozīmību un pārkāpumu iespējamo būtisko ietekmi uz sabiedrību kopumā. Par aizliegtās prakses regulējuma pārkāpumu draud naudas sods līdz 35 000 000 EUR tomēr, ja pārkāpējs ir uzņēmums – līdz 7% no tā kopējā gada apgrozījuma pasaulē iepriekšējā finanšu gadā, atkarībā no tā, kura summa ir lielāka. Savukārt par pārējiem pārkāpumiem paredzēts naudas sods līdz 15 000 000 EUR vai, ja pārkāpējs ir uzņēmums – līdz 3% no tā kopējā gada apgrozījuma pasaulē iepriekšējā finanšu gadā, atkarībā no tā, kura summa ir lielāka.
Kā uzņēmumiem sagatavoties MI Akta prasībām
Lai efektīvi sagatavotos MI Akta prasībām, uzņēmumiem jāveic vairāki mājas darbi, kas nodrošinās atbilstību jaunajām prasībām un palīdzēs efektīvi izmantot MI tehnoloģijas. Šie mājas darbi ietver MI sistēmu identifikāciju, kategoriju noteikšanu, atbildību izšķiršanu, prasību ieviešanas plāna izstrādi, pamatnostādņu veidošanu un darbinieku apmācību.
Pirmais solis ir identificēt, kuras uzņēmumā izmantotās programmatūras un aparatūras sistēmas ir kvalificējamas kā MI sistēmas. Tas ietver sistēmas, kas izmanto mašīnmācīšanos, dabiskās valodas apstrādi, datorredzi, balss atpazīšanu un citas MI tehnoloģijas. Šāda inventarizācija ļaus precīzi zināt, kurās jomās MI tiek izmantots un kur uzņēmumam būtu jāņem vērā papildu prasības, kas izriet no MI Akta.
Ja uzņēmumā tiek identificētas MI sistēmas, tad otrais solis ir noteikt, kurai MI Aktā noteiktajai mākslīgā intelekta kategorijai pieder konkrētā MI sistēma. Tas ļaus uzņēmumam, piemēram, identificēt, vai MI sistēmai būs piemērojams MI Aktā ietvertais augstais regulatīvais slogs augsta riska sistēmām, vai arī būs jārēķinās ar pavisam minimālām prasībām saistībā ar darbinieku apmācību un lietotāju informēšanu.
Tāpat būtu jāsaprot uzņēmuma loma MI sistēmas dzīves ciklā – vai uzņēmums uzskatāms par MI sistēmas nodrošinātāju vai ieviesēju, vai arī tam ir cita loma. Tāpat vērts atcerēties, ka izmaiņu veikšana MI sistēmā noteiktos gadījumos var novest pie uzņēmuma lomas maiņas un iespējamiem papildu pienākumiem.
Kad tas saprasts, būtu ieteicams izveidot plānu MI Akta prasību ieviešanai kopsakarā ar citām jaunajām prasībām. Tas ietver gan tehniskus, gan organizatoriskus pasākumus, lai nodrošinātu, ka MI sistēmas atbilst visiem nepieciešamajiem standartiem. Plānā būtu vēlams iekļaut arī termiņus, atbildīgos darbiniekus un resursus, kas nepieciešami šo prasību izpildei. Tas ļautu uzņēmumam laicīgi rēķināties ar priekšā stāvošajiem darbiem un identificēt iespējamos trūkumus un riskus.
Pēc šī plāna izveides, mēs ieteiktu izstrādāt konkrētas un praktiskas uzņēmuma MI pamatnostādnes, kuras palīdzēs darbiniekiem saprast, kā izmantot MI tehnoloģijas atbilstoši uzņēmuma ētikas standartiem un regulējuma prasībām. Tajās būtu jāiekļauj norādes par datu izmantošanu, privātuma aizsardzību, drošību un citiem svarīgiem aspektiem. Tāpat, ņemot vērā MI prasības, jāveic arī darbinieku apmācība MI sistēmu izmantošanā.
MI Akta ieviešana kopumā ES veidos visaptverošu regulējuma sistēmu, kas vienlaikus veicinās mākslīgā intelekta inovācijas un nodrošinās cilvēku pamattiesību aizsardzību. Tajā pašā laikā daudzi no jaunā regulējuma tvērumā ietvertajiem jautājumiem uzņēmumiem joprojām varētu būt neskaidri, tāpēc vērts gaidīt ES īstenošanas regulas un Eiropas Komisijas vadlīnijas. Tomēr tā kā prasības attiecībā uz aizliegtajām MI sistēmām būs piemērojamas jau 6 mēnešus pēc MI Akta stāšanās spēkā, kā arī drīz pēc tam būs piemērojami citi MI Akta noteikumi, uzņēmumiem jau tagad ir jāpielāgojas jaunajām prasībām, veicot rūpīgu sagatavošanos, lai nodrošinātu atbilstību MI Aktam un izmantotu MI tehnoloģiju priekšrocības droši un efektīvi.
Darbinieks ir salauzis kāju, kā rezultātā tīri fiziski nevar nokļūt līdz savai darba vietai, kas atrodas biroja ēkas 5.stāvā, jo nav pieejams lifts. Kādas alternatīvas strādāšanai birojā darba devējs var piedāvāt darbiniekam, lai darba process neapstātos? Jo kājas lūzums netraucē darbiniekam veikt darba pienākumus, vienīgi liedz nokļūt līdz darba vietai. Vai darba devējs var piespiest darbinieku ņemt darbnespējas lapu šādos apstākļos?
Darbnespējas lapas atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.152 “Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība” drīkst izsniegt tikai šajā tiesību normā noteiktajos gadījumos. Ja darbiniekam ir trauma, kas saistīta ar pārejošu darbspēju zaudēšanu, proti, darbinieks tās rezultātā kādu laiku nevar pildīt darba pienākumus, tad ir pamats darbiniekam izsniegt darbnespējas lapu. Tāpēc darba devējs nevar piespiest darbinieku ņemt darbnespējas lapu, ja, objektīvi vērtējot, trauma nav saistīta ar darbspēju zaudēšanu. Darbnespējas faktu ir tiesīgs izvērtēt tikai un vienīgi ārsts vai atsevišķos gadījumos – ārsta palīgs. Pārejošas darbspēju zaudēšanas jēdziens nav definēts tiesību normās, tāpēc katrā gadījumā tas ir vērtējuma jautājums, tostarp atkarībā no darbinieka pildītajiem darba pienākumiem.
Ja darbiniekam ir lauzta kāja, tomēr nav izsniegta darbnespējas lapa (vai tā ir beigusies), darbiniekam ir jāpilda savi darba pienākumi. Darba devējs var mēģināt pielāgot darba vietu vai nodrošināt darba izpildi attālināti, ja tāda iespēja pastāv. Tomēr darba devējam nav ar tiesību normu konkrēti noteikts šāds pienākums. Gadījumā, ja tiek nodarbināts darbinieks ar invaliditāti, darba devējam atbilstoši Darba likuma 7.pantam, veicinotvienlīdzīgu tiesību principu, ir pienākums veikt pasākumus, kas atbilstoši apstākļiem nepieciešami, lai pielāgotu darba vidi, sekmētu personu ar invaliditāti iespējas nodibināt darba tiesiskās attiecības, pildīt darba pienākumus (..),ciktāl šādi pasākumi neuzliek darba devējam nesamērīgu slogu. Šajā situācijā ir būtiska atšķirība, proti, pirms darba devējs nodarbina personu ar invaliditāti, tam ir jāizvērtē, vai būs iespējams nodrošināt šim darbiniekam nepieciešamos pielāgojumus darba vidē. Savukārt jautājumā aprakstītajā situācijā darba devējs nevarēja paredzēt, ka darbinieks salauzīs kāju un tāpēc nevarēs nokļūt līdz savai darba vietai 5.stāvā. Attiecīgi darba devējam nemaz nevar būt pienākums nodrošināt piekļūšanu darba vietai kādā citā veidā vai attālinātu darbu, ja tādu nav iespējams piedāvāt.
Protams, ka būtu labi, ja darba devējs mēģinātu kādā veidā situāciju risināt, piemēram, aicinot kolēģus palīdzēt ar nokļūšanu 5.stāvā. Tajā pašā laikā arī pašam darbiniekam būtu jāiesaistās situācijas risināšanā, piemēram, mēģinot sarunāt kādu ģimenes locekli vai draugu, kurš var palīdzēt nokļūt līdz 5.stāvam. Šī ir pagaidu situācija, kamēr darbinieks izveseļojas, tādēļ tās risināšanā būtu jāiesaistās abām pusēm.
Jautājums: Uzņēmums vēlas vienam dalībniekam piešķirt dažādu kategoriju daļas. Vai uzņēmums tā drīkst rīkoties?
Komerclikums neaizliedz vienam dalībniekam piešķirt dažādu kategoriju daļas. Likumā noteikts, ka komercsabiedrības var veidot dažādas kapitāldaļu kategorijas. Tā drīkst rīkoties arī tādas sabiedrības, kurās ir tikai viens dalībnieks, lai gan šādās sabiedrībās tādai rīcībai nav praktiskas nozīmes, jo daļu kategoriju jēga ir veidot dažādu kategoriju dalībniekus ar atšķirīgām tiesībām. Sabiedrība ar vienu darbinieku varētu piešķirt dažādu kategoriju daļas vienīgajam dalībniekam, lai sagatavotos uzņemt jaunus dalībniekus, kuriem būs atšķirīgas tiesības.
Savukārt praksē var būt un ir sastopama situācija, ka vienam no vairākiem dalībniekiem ir dažādu kategoriju daļas. Iemesli, kādēļ vienam dalībniekam var būt gan parastās daļas, gan arī citas kategorijas daļas, var būt dažādi. Piemēram, lai vienas kategorijas daļas tam dotu tiesības balsot dalībnieku sapulcē par noteiktu kategoriju jautājumiem un citas kategorijas daļas par citas kategorijas jautājumiem, atbilstoši tam, kas noteikts statūtos vai dalībnieku līgumā. Tāpat arī, ja sabiedrība gūst ienākumus no vairākiem komercdarbības veidiem, tas dod iespēju sadalīt dividendes konkrētam dalībniekam atbilstoši peļņai no katra sabiedrības komercdarbības veida. Piemēram, viena daļu kategorija dod tiesības uz dividendēm no peļņas, kas gūta no nekustamā īpašuma pārvaldīšanas, un otra daļu kategorija dod tiesības uz dividendēm no peļņas, kas gūta, pārdodot kokmateriālus. Pastāv dažādi varianti, un principā robežas ir atkarīgas tikai no pašu dalībnieku atjautības un praktiskās nepieciešamības.
Remontējamu preču priekšlaicīga izmešana palielina atkritumu daudzumu un rada siltumnīcefekta gāzu emisiju, kā arī lielāku pieprasījumu pēc vērtīgiem resursiem jaunu preču ražošanā, norādījusi Eiropas Komisija. Tādēļ, lai realizētu Eiropas Savienības (ES) zaļā kursa mērķi par ilgtspējīgu patēriņu, maija izskaņā pieņemta direktīva par kopīgiem noteikumiem preču remontēšanas veicināšanai (tā sauktā right to repair jeb R2R direktīva).
R2R direktīvas mērķis ir veicināt, ka gadījumā, ja precei rodas defekts, patērētājs izvēlas to saremontēt un izmantot ilgāk, nevis priekšlaicīgi no tās atbrīvojas.
Ražotāju pienākums labot preci
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, R2R direktīva paredz, ka noteiktu preču ražotājiem arī pēc normatīvajos aktos noteiktās likumiskās garantijas beigām, pamatojoties uz patērētāja lūgumu, būs pienākums veikt preču remontu. Remonts būs jāveic bez maksas vai par saprātīgu samaksu un saprātīgā laika periodā.
R2R direktīva arī paredz, ka ražotāji nedrīkstēs atteikties veikt preču remontu tādēļ, ka preci jau iepriekš remontējusi cita persona, kā arī ražotāji bez objektīva pamatojuma nedrīkstēs pielietot tādas programmatūras un aparatūras metodes un līguma nosacījumus, kuri apgrūtina citām personām iespēju veikt preču remontu (tostarp, ierobežojot tiesības izmantot lietotas rezerves daļas vai 3D izprintētas rezerves daļas).
Saskaņā ar R2R direktīvu ražotājiem būs arī pienākums par saprātīgu cenu pārdot rezerves daļas neatkarīgiem remonta pakalpojumu sniedzējiem. Tāpat ražotājiem būs pienākums publicēt informāciju par remontēšanas pieejamību un indikatīvajām izmaksām.
Uz kurām precēm attiecas direktīva?
Pašreizējā R2R direktīvas redakcija paredz, ka iepriekš minētie ražotāju pienākumi attieksies uz šādām precēm:
mobilie tālruņi, bezvadu tālruņi un planšetdatori;
preces, kurās iestrādātas vieglo pārvietošanās līdzekļu baterijas (LMT baterijas).
Pagarināts garantijas laiks
To, cik ilgi pēc likumiskās garantijas beigām patērētājs varēs pieprasīt ražotājam veikt preču remontu, nosaka katrai preču grupai piemērojamie specifiskie tiesību akti, un tas var sasniegt pat 10 gadus.
Ņemot vērā ierobežoto, iepriekš minēto preču loku, attiecībā uz kurām patērētāji varēs pieprasīt ražotājam veikt remontu, R2R direktīva ir izpelnījusies nevalstisko organizāciju un citu personu kritiku. Tomēr jānorāda, ka R2R direktīva ievieš arī virkni jauninājumu, kuri attieksies uz neierobežotu patērētāju iegādāto preču klāstu. Piemēram, R2R direktīva paredz, ka gadījumā, ja patērētājs likumiskās garantijas laikā defektīvās preces nomaiņas vietā izvēlēsies tās remontēšanu, likumiskā garantija tiks pagarināta par 12 mēnešiem (tātad tagadējo 2 gadu vietā tā būs 3 gadus gara). Tāpat R2R direktīva paredz, ka tiks izveidota ES līmeņa tiešsaistes platforma, kurā patērētāji varēs atrast informāciju par remontēšanas pakalpojumu sniedzējiem, remontētu preču pārdevējiem un defektīvu preču pircējiem.
Paredzams, ka tuvākajā laikā R2R direktīva tiks publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. ES dalībvalstīm būs jāuzsāk R2R direktīvas piemērošana 24 mēnešu laikā pēc tās publicēšanas.
Laikā, kad atbilstoša darbaspēka pieejamība ir kļuvusi par nopietnu problēmu, darbinieku profesionālā apmācība vai kvalifikācijas paaugstināšana kļūst vēl būtiskāka nekā iepriekš. Šajā kontekstā ir interesants Senāta 2024.gada 25.janvāra spriedums lietā SKC-20/2024, kurā tika izskatīts jautājums, kāda veida apmācības darba devējs var segt un kā vērtējams noslēgtais aizdevuma līgums studiju maksas segšanai maģistra grāda iegūšanai.
Izglītība mūža garumā mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu nepieciešamību, tādēļ darbinieku profesionālā apmācība vai kvalifikācijas paaugstināšana ir būtiska pašiem darbiniekiem. Tā ir svarīga arī darba devējiem, jo ļauj darbiniekiem sniegt tās prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas konkrētā darba izpildei, kā arī paaugstina darba devēja iespējas piesaistīt motivētākos darbiniekus.
Lietas fakti
Senāta sprieduma lietā SKC-20/2024 pamatā ir strīds starp darbinieku un darba devēju par noslēgtā aizdevuma līguma juridisko kvalifikāciju. Spriedumā izvērtēts jautājums par to, vai ir iespējams slēgt tādu vienošanos atbilstoši Darba likuma (DL) 96.pantam, ja apmācību rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai vai amatam, nevis darbinieka esošajai profesijai vai amatam.
Aizdevuma līguma noteikumos bija paredzēts, ka darba devējs aizdod darbiniecei noteiktu naudas summu maģistra studiju programmas apguvei. Aizdevuma līgumā bija nosacījums, ka tad, ja darbiniece “ir ievērojusi studiju līguma noteikumus, ieguvusi attiecīgo grādu vai profesionālo kvalifikāciju, bijusi nodarbināta pie darba devēja 5 gadus kopš attiecīgā grāda vai profesionālās kvalifikācijas iegūšanas un piemērojusi iegūto izglītību darbā pie darba devēja, darba devējs apņemas pilnībā dzēst darbinieces parādu, kas radies saskaņā ar pušu starpā noslēgto aizdevuma līgumu, un darba devējs apņemas uzskatīt procentus, kas ar aizdevuma līgumu noteikti kā izpildījums, par pilnībā nomaksātiem (izpildītiem).”
Tā kā darbiniece bija izbeigusi darba tiesiskās attiecības ar darba devēju 2 gadus pēc maģistra grāda iegūšanas, darba devējs bija iesniedzis tiesā prasību par aizdevuma atmaksu. Savukārt darbiniece izvirzīja pretprasību, lūdzot atzīt aizdevuma līgumu par vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.panta 2.daļai un atzīt aizdevuma līguma noteikumus par spēkā neesošiem, ciktāl tie ir pretrunā DL 96.panta noteikumiem. Darbiniece uzskatīja, ka aizdevuma līgumā noteiktais pienākums nostrādāt pie darba devēja 5 gadus pēc maģistra grāda iegūšanas, jo citādi ir jāatlīdzina visa aizdevuma summa, ir pretrunā ar DL 96.pantu, kurā paredzēts, ka vienošanās par apmācībām maksimālais termiņš ir 2 gadi un maksimālā summa, kuru darba devējs var atprasīt, ir 70% no kopējiem apmācību izdevumiem.
Pirmās instances tiesa prasību apmierināja, bet pretprasību noraidīja. Savukārt apelācijas instances tiesa prasību noraidīja, bet pretprasību apmierināja, atzīstot, ka noslēgtais aizdevuma līgums uzskatāms par vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.pantam, un aizdevuma līguma noteikumus, kuri ir pretrunā ar šo pantu, par spēkā neesošiem.
Darba devēja bija iesniegusi kasācijas sūdzību, argumentējot, ka bija aizdevusi naudas līdzekļus darbinieces maģistra studiju apmaksai, nevis apmaksājusi apmācības kvalifikācijas paaugstināšanai, jo maģistra studiju programma nebija saistīta ar darbinieces veicamo darbu (amatu). Līdz ar to noslēgtais aizdevuma līgums nevar tikt kvalificēts kā vienošanās DL 96.panta 2.daļas izpratnē, bet ir uzskatāms par aizdevuma līgumu, kas noslēgts atbilstoši Civillikuma noteikumiem.
Tiesas secinājumi
Senāts, izskatot kasācijas sūdzību, sniedza atbildi uz jautājumu, vai DL 96.panta 2. un turpmāko daļu noteikumi ir attiecināmi uz tādu vienošanos par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai vai amatam, nevis darbinieka esošajai profesijai vai amatam.
Senāts arī skaidroja, ka atbilstoši DL 96.panta 1.daļai, ja darba devējs nosūta darbinieku uz profesionālo apmācību vai paaugstināt kvalifikāciju, tādējādi gūstot no tā labumu savai komercdarbībai, vai šādas profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pienākums ir paredzēts tiesību normās, tad darba devēja pienākums ir segt ar darbinieka profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus. Proti, šādā gadījumā darba devējs nav tiesīgs slēgt vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.panta 2.daļai. Šādu apmācību izdevumus vienmēr ir pienākums segt darba devējam.
Savukārt, ja konkrētie profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi atbilstoši apstākļiem ir saistīti ar darbinieka veicamo darbu, taču šādai apmācībai, kas primāri paredzēta darbinieka konkurētspējas pilnveidošanai, nav noteicošas nozīmes nolīgtā darba izpildei, darba devējs un darbinieks var slēgt atsevišķu vienošanos par apmācību, kurai piemērojami DL 96.panta 3.–9.daļas noteikumi.
Šajā spriedumā Senāts ir arī skaidrojis, ka DL 96.panta 2.–9.daļas noteikumi ir attiecināmi arī uz tādu vienošanos par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes jeb profesionālo kvalifikāciju, kas noder vai ir nepieciešamas citai profesijai vai amatam, ja šie pasākumi ir saistīti ar darbu, kuru darbinieks ir veicis pirms apmācības uzsākšanas, tās laikā vai pēc tās pabeigšanas.
Līdz ar to, ja darbinieks ir veicis darbu pie darba devēja vienā amatā, bet pēc darba devēja apmaksātas apmācības pabeigšanas ar iegūto jauno kvalifikāciju/specialitāti turpina darbu citā amatā pie tā paša darba devēja, par to noslēdzot grozījumus darba līgumā, tad arī šāda darba devēja finansēta darbinieka kvalifikācijas paaugstināšana uz vienošanās pamata ir klasificējama atbilstoši DL 96.panta 2.–9.daļai, jo ir uzskatāma par darbinieka konkurētspējas pilnveidošanu.
Jāvērtē plašāk
Līdz ar minēto Senāta spriedumu ir skaidrs, ka vienošanās par apmācībām var tikt slēgtas ne tikai saistībā ar konkrētā darbinieka veicamajiem darba pienākumiem (amatu), bet tās var attiekties arī uz plašākiem profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem, kuri ļauj darbiniekam ieņemt arī citu amatu vai veikt citus darba pienākumus. Vienlaikus jāuzsver, ka tas nenozīmē, ka šādas vienošanās par apmācību darba tiesiskajās attiecībās var tikt slēgtas, ja apmācībām nav nekāda sakara ar konkrētā darba devēja uzņēmējdarbību un darbinieks iegūtās zināšanas potenciāli nevarēs izmantot pie esošā darba devēja.
Šīs lietas kontekstā ir būtiski ņemt vērā, ka saskaņā ar grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas stājās spēkā 2024.gada 1.janvārī, turpmāk darba devēja izdevumi par darbinieku augstākās izglītības iegūšanu netiks aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI). Proti, atbilstoši grozījumiem ar IIN un VSAOI netiks aplikta darba devēja segtā mācību maksa par augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomiskās Zonas valstu mācību iestādēs, ja tā saistīta ar prasmju iegūšanu, kas nepieciešama darba devējam.
Līdz šim augstākās izglītības maksa bija apliekama ar IIN un VSAOI, tā radot šķēršļus šo izdevumu apmaksai darbiniekiem. Grozījumu anotācijā nav sniegts precīzāks skaidrojums, tomēr domājams, ka šajā tiesību normā lietotā piebilde “prasmju iegūšana, kas nepieciešama darba devējam” ir tulkojama tā, ka teorētiski to varētu attiecināt gan uz DL 96.panta 1.daļā, gan 2.daļā paredzētajām apmācībām. Ja darba devējs ir gatavs apmaksāt darbinieka augstākās izglītības iegūšanu, tam joprojām ir pienākums izvērtēt, vai mācību finansēšana atbilst DL 96.panta 2.daļā paredzētajiem priekšnoteikumiem. Tāpat ir jāievēro arī DL 96.pantā paredzētās prasības šāda veida vienošanās noslēgšanai.
Viens no populārākajiem darbinieku motivēšanas instrumentiem pēdējos gados nenoliedzami ir personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesības (motivācijas plāns). Sabiedrība darbiniekiem izstrādā noteiktu kārtību un termiņus, kas var ietvert dažādus individuālus nosacījumus un priekšnoteikumus, lai darbinieks varētu īstenot savas tiesības iegūt vai iegādāties ar atlaidi uzņēmuma akcijas vai daļas.
Tipiski tiek uzstādīti dažādi finanšu un operatīvie mērķi, bet papildus kā viens no efektīviem korporatīvās pārvaldības instrumentiem, ko sabiedrība var izmantot savu ilgtspējas mērķu sasniegšanā, ir iekļaut plānos ar ilgtspēju saistītus mērķus arī darbiniekiem. Protams, īstenojot šādas iniciatīvas, primāri ir jāņem vērā katra atsevišķā darbinieka loma, atbildību sadalījums un pienākumu apjoms. Būtiski, lai sasniedzamie mērķi būtu pietiekami kvantificējami jeb izmērāmi, lai izveidotais motivācijas mehānisms varētu veiksmīgi darboties atbilstoši izstrādātajam plānam.
Tas, ka uzņēmumi dalību šādos motivācijas plānos prioritāri piedāvā lielākoties tikai vadības komandai, ir mīts. Aizvien vairāk uzņēmumu apzinās – lai veicinātu komandas motivāciju un ilgtermiņā spētu izveidot stabilu darbinieku komandu, ir jārada vide, kas sekmē pievienoto vērtību ne tikai uzņēmumam, bet arī sabiedrībai, klimatam un sociālajām vērtībām. Iespējas attīstīt efektīvu darbinieku motivēšanas instrumentu, iekļaujot ilgtspējas mērķus, pastāv visos uzņēmuma līmeņos.
Uzņēmuma Willis Towers Watson (WTW) veiktā pētījuma globālie statistikas dati liecina, ka 76% no Standard & Poor’s 500 lielākajiem uzņēmumiem, veidojot vadības komandas motivācijas veicināšanas plānus, pagājušajā gadā izmantoja vismaz vienu vides, sociālo vai pārvaldības rādītāju kā atskaites punktu sasniedzamajiem mērķiem, kas ir par 14% vairāk nekā 2020. gadā. Ņemot vērā Eiropas Savienības ambīcijas klimata jomā un tiesisko regulējumu, kas lielai daļai uzņēmumu jau uzliek konkrētus pienākumus attiecībā uz ilgtspējas ziņojumu sniegšanu, kā arī paplašinoties uzņēmumu kopējam pienākumu apjomam ilgtspējas jomā, šīs tendences noteikti atsauksies arī uz Latvijas tirgu.
Ilgtspējas mērķu sasniegšanu var sekmēt uzņēmuma iekšējo cilvēkresursu iesaiste
Lielajiem un vidējiem uzņēmumiem jau ir izveidojies priekšstats un, iespējams, arī pieredze saistībā ar ilgtspējas ziņojumu sniegšanu, lai spētu pilnvērtīgāk izprast, kas ir uzņēmuma galvenās jomas un prioritātes, izvirzot un definējot ilgtspējas mērķus, riskus un iespējas. Uzņēmumiem gūstot lielāku pieredzi, arī ilgtspējas jomas mērķi kļūst definētāki, izmērāmāki un salīdzināmāki. Komandas darbs šo mērķu sasniegšanā ir būtisks katalizators pārmaiņām un sasniegumiem, tāpēc personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plāns, kurā integrēti arī ar ilgtspēju saistīti mērķi kādā no ilgtspējas jomām, ir efektīvs veids, kā abas puses veiksmīgi gūtu labumu arī ilgtermiņa perspektīvā.
Uzņēmuma iekšējo cilvēkresursu piesaisti ar ilgtspēju saistītajiem mērķiem atzinīgi novērtē arī potenciālie investori, jo īpaši ņemot vērā, ka aizvien palielinās fokuss uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem, kas paredz vērtēt uzņēmumu darbību šķērsgriezumā un izdarīt secinājumus par ieviesto procesu lietderību un ietekmi. Līdz ar to uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanā šādām iniciatīvām var būt nozīmīga loma.
Kas jāņem vērā, iekļaujot ilgtspējas mērķus un kritērijus darbinieku motivācijas plānos?
Primāri jāņem vērā, ka kritērijiem, ko uzņēmums nosaka darbiniekam, jābūt konkrētiem, izmērāmiem, maksimāli attālinoties no potenciālas subjektivitātes, kas varētu kropļot iekšējo konkurenci un lēmumu pieņemšanas procesus. Tāpat arī noteikti ieteicams tos pielāgot uzņēmuma uzstādītajiem mērķiem, identificētajiem riskiem un iespējām ilgtspējas jomā, lai šīs iniciatīvas nebūtu atrautas no konkrētā uzņēmuma specifikas, kā arī vairāk fokusēties uz īstermiņa, nevis ilgtermiņa mērķiem, kas parasti ir konkrētāki un līdz ar to arī vieglāk kvantificējami.
Jārēķinās, ka pretēji finanšu un operatīvajiem mērķiem, kas ir diezgan viegli izmērāmi, ar ilgtspēju saistītie kopējie mērķi uzņēmumā var vienmēr nebūt tiešā veidā individualizējami attiecībā uz katru darbinieku, tāpēc nereti daļa uzņēmumu, lai novērtētu darbinieku sasniegumus, izmanto individuālu pieeju, proti, veic individuālus novērtējumus vai izveido atskaites sistēmas, kurās tiek atspoguļoti kādi konkrēti sasniegumi individuālās ilgtspējas jomās. Tā var būt alternatīva, bet objektīvi izmērāmiem mērķiem un atskaites sistēmai noteikti dodama priekšroka, jo tas var veicināt arī paša uzņēmuma uzstādīto mērķu konkrētību un kvantitatīvu iespēju šo mērķu izpildi pārbaudīt. Pārāk nenoteiktus ilgtermiņa un īstermiņa mērķus objektīvi nebūs iespējams izmērīt, tāpēc tas varētu radīt grūtības izvērtēšanas procesā, lai noteiktu, vai konkrētais darbinieks ir izpildījis attiecīgo kritēriju, radot strīdīgas situācijas, kas var rezultēties arī tiesvedībās.
Sociālās jomas mērķi ir salīdzinoši vieglāk nosakāmi, un statistikas dati liecina, ka tie pašlaik prevalē personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plānos. WTW veiktajā pētījumā 2023. gadā 66% no 500 lielākajiem uzņēmumiem atbilstoši Standard & Poor’s reitingiem ir izvēlējušies iekļaut tieši ar sociālo jomu saistītus mērķus darbinieku motivācijas plānos, 32% – ar vidi saistītus mērķus, bet 22% no aptaujātajiem ir iekļāvuši mērķus, kas saistīti ar pārvaldības jomu, savukārt 24% no visiem aptaujātajiem uzņēmumiem ir izvēlējušies ietvert vairākas jomas.
Pirmais solis, kas jāsper uzņēmumam, ir ilgtspējas stratēģijas, mērķu un iespēju analīze un noteikšana, izveidojot konkrētu atbildības jomu sadalījumu, jo īpaši vadības – valdes un padomes – līmenī. Jārēķinās, ka informācija saistībā par personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plāniem, kuros ir integrēti arī ilgtspējas aspekti un mērķi, būs jāietver arī uzņēmuma ilgtspējas ziņojumos. Patlaban Eiropas Savienības ziņošanas standarti paredz, ka būtu jāietver šāda informācija saistībā ar motivācijas plāniem, kas var būt noderīga veiksmīgi funkcionējošas iekšējās sistēmas izstrādē: a) vispārīgs apraksts; b) informācija, vai sasniegtie rezultāti tiek novērtēti attiecībā pret konkrētiem ar ilgtspēju saistītiem mērķiem un/vai ietekmi, sīkāk analizējot izveidoto mehānismu; c) kādi kritēriji uzņēmumā ir noteikti, lai ar ilgtspēju saistītie rezultāti tiktu uzskatīti par attiecīgā darbinieka sasniegtu rezultātu, kā arī veids, kā šie motivācijas mehānismi iekļaujas kopējā atalgojumu politikā; d) mainīgā atalgojuma proporcija, kas ir atkarīga no mērķiem, kuri saistīti ar ilgtspējību un/vai tās ietekmi; e) informācija par motivācijas plānu apstiprināšanu un atjaunošanu.
Labvēlīgāks nodokļu režīms
Jāpiemin arī, ka no nodokļu perspektīvas šādu motivācijas plānu ieviešana ļauj gūt noteiktu labumu, jo piemērojamais nodokļu režīms ir izdevīgs gan uzņēmumam, gan darbiniekiem. Ja tiek izpildīti Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā noteiktie kritēji, ir piemērojams algas nodokļa atbrīvojums. Tas nozīmē, ka par labumu no motivācijas plāna (akcijām/daļām, kas ir saņemtas bez maksas vai iegādātas ar atlaidi) nav maksājami algas nodokļi. Papildus darbinieks var saņemt arī dividendes, kurām arī ir labāks piemērojamais nodokļu režīms nekā darba algai. Pārdodot akcijas/daļas, darbinieks būs atbildīgs par kapitāla pieauguma nodokļa samaksu, ja izpildās visi Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā noteiktie kritēriji.
Lai piemērotu algas nodokļu atbrīvojumu ienākumam no motivācijas plāna, cita starpā, ir jāīstenojas šādiem kritērijiem: 1) pirkuma tiesības var realizēt vismaz pēc 12 mēnešu turēšanas perioda; 2) visā pirkuma tiesību dalības laikā darbinieks ir darba tiesiskajās attiecībās ar attiecīgo uzņēmumu (valdes locekļa/padomes locekļa gadījumā arī cita veida sadarbības līgums tiek ņemts vērā); 3) ir iesniegts paziņojums Valsts ieņēmumu dienestam par piešķirtajām akciju/daļu pirkuma tiesībām; 4) nav izsniegts aizdevumus, kas nav atmaksāts (ar izņēmumiem).
Uzņēmuma kompetencē ir veikt izvēli, kādus kritērijus iekļaut motivācijas plānā, kuriem realizējoties var iegādāties konkrētu akciju/daļu skaitu, attiecīgo kritēriju izvēle neietekmē nodokļu režīmu. Jau esošos vai jaunus motivācijas plānus var papildināt ar kritējiem, kas ir saistīti ar ilgtspējas mērķu sasniegšanu jebkurā brīdī.
Apkopojot rakstā ietverto, motivācijas plāni ir veiksmīgs rīks, kas palīdz sasniegt gan individuālos, gan kolektīvos mērķus, kurus uzņēmums ir noteicis. Īpaši ilgtspējas jomā, jo ideālā gadījumā uzņēmumam jādarbojas kā labi ieeļļotam ritenim, un to vislabāk var panākt, sadalot atbildības jomas un nosakot konkrētus, individualizētus mērķus. Uzņēmumiem, kas apsver ieviest personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plānus, paveras plašas iespējas, kā uzlabot uzņēmuma konkurētspēju, iekšējos procesus un sekmēt ilgtspējas mērķu sasniegšanu efektīvā veidā.
Arvien biežāk ieguldītājiem obligācijas tiek piedāvātas, dēvējot tās par “zaļām”, “vides” vai “ilgtspējas”. Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras datiem, 2022. gadā šādas obligācijas veidoja jau gandrīz desmito daļu no visām ES emitētajām obligācijām. Turklāt zaļo obligāciju īpatsvara pieaugums ir bijis ļoti straujš – kopš 2016. gada to īpatsvars ir desmitkāršojies. Ņemot vērā ES ambiciozos klimatneitralitātes mērķus, kā arī jaunākās ieguldītāju paaudzes uz vidi orientētās vērtības, ir paredzams, ka zaļo obligāciju popularitāte tikai turpinās augt.
Kas gan slēpjas aiz tik pievilcīgā apzīmējuma – “zaļš”? Līdz šim vienotas izpratnes par to nav bijis. Proti, kaut arī pastāv dažādi starptautisku institūciju izdoti standarti zaļo obligāciju emisijai, piemēram, Starptautiskās kapitāla tirgus asociācijas (ICMA) Zaļo obligāciju principi un Ilgtspējas obligāciju vadlīnijas, tiem ir virkne trūkumu, tajā skaitā ilgtspējīgas darbības vienotas definīcijas un kritēriju neesamība.
Nerodot atbildi uz jautājumu – kas ir tās ilgtspējīgās darbības, saistībā ar kurām būtu jāizmanto ieņēmumus no obligācijām, lai tās patiesi varētu saukt par zaļām obligācijām – ieguldītājs nokļūst tīšas vai netīšas zaļmaldināšanas lamatās. Savukārt finanšu tirgus dalībniekiem, kas piedāvā ieguldījumu produktus, kas saistīti ar šādām zaļajām obligācijām, var būt apgrūtinoši izpildīt informācijas atklāšanas prasības, kuras izriet no tā sauktās SFDR Regulas.
Reaģējot uz izveidojušos situāciju, kura kavēja klimatneitralitātes mērķiem atbilstīgas investīcijas, ES pagājušā gada nogalē pieņēma regulu, kura izveido Eiropas zaļo obligāciju standartu, kurš piemērojams no 2024. gada beigām. Minētais standarts kalpos kā juridiskais ietvars, kurš noteiks vienotu prasību kopumu obligācijai, ko dēvēs par “Eiropas zaļo obligāciju” jeb “EuGB”. Tādēļ ieguldītājs, iegādājoties EuGB obligāciju, varēs būt pārliecināts, ka ar savu investīciju ir atbalstījis vides ziņā ilgtspējīgas darbības. Turklāt Eiropas zaļo obligāciju standartam izraudzītais tiesību akta veids – regula, nodrošinās, ka standarts tiks piemērots identiski visās ES dalībvalstīs.
Eiropas zaļo obligāciju standarta stūrakmeņi ir nosacījumi no obligācijām iegūto ieņēmumu izmantošanai, prasības emitentiem informācijas atklāšanai, kā arī ārējo pārbaudītāju darbības uzraudzības kārtības ieviešana.
Nosakot no obligācijām iegūto ieņēmumu izmantošanas kārtību, Eiropas zaļo obligāciju standarts atrisina arī ar ilgtspējīgas darbības definīciju saistīto nenoteiktību. Proti, tas paredz, ka visi no EuGB obligācijām iegūtie ieņēmumi līdz obligāciju dzēšanas termiņam ir jāizmanto darbībām, kuras klasificējamas kā vides ziņā ilgtspējīgas saskaņā ar ES taksonomijas prasībām, kuras izriet no 2020. gadā pieņemtās ES Taksonomijas Regulas un ar to saistītajiem tiesību aktiem.
Lemjot par konkrētiem ieņēmumu izmantošanas veidiem, emitentiem pastāvēs virkne iespēju. Proti, no EuGB gūtos ieņēmums saskaņā ar Eiropas zaļo obligāciju standartu varēs izmantot noteiktām prasībām atbilstošiem pamatlīdzekļiem, kapitālizdevumiem, darbības izdevumiem, finanšu aktīviem, kā arī mājsaimniecību aktīviem un izdevumiem.
Lai veicinātu ieguldītāju informētību, emitentiem pirms EuGB obligāciju emisijas papildus prospektam būs jāsagatavo konkrētai veidnei atbilstoša faktu lapa, kā arī būs jānodrošina, ka ārējais pārbaudītājs ir veicis faktu lapas pirmsemisijas pārbaudi. Tāpat emitentam par katru 12 mēnešu periodu līdz dienai, kad izlietoti visi no EuGB obligācijām gūtie ieņēmumi, būs jāsagatavo tā saucamie iedalīšanas pārskati, kuri pierāda, ka ieņēmumi ir izlietoti saskaņā ar Eiropas zaļo obligāciju standarta prasībām. Arī iedalīšanas pārskatus jāpārbauda ārējam pārbaudītājam (tā sauktā pēcemisijas pārbaude). Visbeidzot, vismaz vienu reizi EuGB obligāciju pastāvēšanas laikā emitentiem būs jāsagatavo konkrētai veidnei atbilstošs ziņojums par obligāciju ietekmi uz vidi, kura nodošana izvērtēšanai ārējiem pārbaudītājiem nebūs obligāta. Visa iepriekšminētā informācija emitentiem būs jāpublisko.
Visbeidzot, ņemot vērā ārējo pārbaudītāju būtisko lomu, Eiropas zaļo obligāciju standarts paredz, ka EuGB obligāciju emitentiem jāizmanto tikai tādi ārējie pārbaudītāji, kuri ir reģistrēti un kurus pastāvīgi uzrauga Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde, tādējādi nodrošinot, ka tiem ir atbilstoša kvalifikācija, profesionāla pieredze un neatkarība.
Kā redzams, Eiropas zaļo obligāciju standartam ir potenciāls ievērojami samazināt nenoteiktību, kas līdz šim bija saistīta ar zaļo obligāciju emisiju: tas nosaka, kādi kritēriji piemērojami ilgtspējīgu darbību identificēšanai, kā arī paredz striktas prasības obligāciju atbilstības neatkarīgai izvērtēšanai.
Tādēļ ir paredzams, ka nākotnē tieši EuGB obligācijas varētu gūt būtisku priekšroku gan individuālu ieguldītāju vidū, gan to finanšu tirgus dalībnieku vidū, kas piedāvā ieguldījumu produktus. Reaģējot uz pieprasījumu, arī emitenti varētu būt spiesti izvēlēties tieši EuGB obligāciju emisiju.
Gada sākums katrā darbavietā parasti ir laiks, kad ikviens darbinieks sāk plānot, kā pavadīt savu atvaļinājumu. Tomēr saistībā ar to praksē bieži vien rodas neskaidrības. Apskatām pamatlietas par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanas kārtību.
Neatkarīgi no tā, vai darbinieks strādā pilnu vai nepilnu darba laiku, likuma izpratnē ikgadējais apmaksātais atvaļinājums pienākas darbiniekam, kuram noslēgts darba līgums uz:
nenoteiktu laiku;
noteiktu laiku.
Tiesības uz atvaļinājumu
Darba likuma (turpmāk – DL) 149.pants nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz četru kalendāro nedēļu ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Gadījumā, ja ikgadējā atvaļinājuma laiks iekrīt svētku dienā, darbinieka atvaļinājums tiek pagarināts par svētku dienu skaitu.Savukārt, ja darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nevar izmantot pārejošas darbnespējas dēļ, viņam ir tiesības izmantot to citā laikā.
Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir, ņemot vērā katra darbinieka individuālo darba gadu.
Piemērs
Darbinieks uzsācis darba gaitas 2024.gada 8.janvārī. Darbinieka individuālais darba gads sākas 2024.gada 8.janvārī un ilgst līdz 2025.gada 7.janvārim. Par minēto laika periodu konkrētajam darbiniekam pienākas četru kalendāro nedēļu ilgs ikgadējais atvaļinājums.
Tiesības uz pilnu ikgadējo atvaļinājumu darbiniekam rodas pēc nostrādātiem sešiem mēnešiem. Tomēr jānorāda, ka DL nav noteikts aizliegums piešķirt darbiniekam ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu arī ātrāk, proti, darba devējs ir tiesīgs piešķirt atvaļinājumu arī tad, ja darbinieks darbavietā nostrādājis mazāk nekā sešus mēnešus. Saskaņā ar DL, darba devējam un darbiniekam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu var piešķirt pa daļām, norādot, ka viena no atvaļinājuma daļām nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendārajām nedēļām.
Atvaļinājuma piešķiršana
DL 150.panta pirmajā daļā noteikts, ka
ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja savstarpēju vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbiniekiem.
Tātad likums nosaka, ka ikgadējo atvaļinājumu var piešķirt divējādi:
darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienojoties;
pēc atvaļinājuma grafika, kura izveidē piedalās darbinieku pārstāvji, ja tādi ir. Savukārt, ja darbinieku pārstāvju nav, darba devējs ir tiesīgs organizēt konsultēšanos ar visiem darbiniekiem vai izveidot atvaļinājuma grafiku pats.
DL nosaka darba devēja tiesību brīvību izvēlēties atvaļinājuma piešķiršanas kārtību. Tomēr jānorāda, ka atvaļinājuma piešķiršanas kārtībai ir jābūt vienotai visā uzņēmumā, ievērojot vienlīdzības un atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, ja vien atšķirīgai pieejai nav objektīvi pamatots iemesls.
Atvaļinājuma piešķiršana, darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienojoties, praksē nozīmē to, ka darbinieks rakstiski izsaka savu vēlmi izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, norādot vēlamo prombūtnes laiku. DL neparedz iesnieguma iesniegšanas termiņu, taču praksē noteikts, ka iesniegums jāiesniedz vismaz vienu mēnesi iepriekš. Jānorāda, ka darbinieka vēlmi izmantot atvaļinājumu vēlamajā prombūtnes laikā darba devējs var gan akceptēt, gan arī noraidīt, ja uzskata, ka uzņēmuma darbības gaita varētu tikt traucēta.
DL 150.panta otrajā daļā noteikts, ka darba devējam, piešķirot darbiniekam ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ir pienākums pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes. Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka ar vārdiem “pēc iespējas” tiek saprasts, ka darba devējam ir tiesības primāri ņemt vērā uzņēmuma darbības gaitas nodrošināšanas nepārtrauktību, proti, darbinieka vēlmes ne vienmēr ir noteicošās. Praksē bieži vien šādās situācijās rodas nesaskaņas. Tomēr jānorāda, ka neviena no pusēm nevar vienpersoniski atcelt savstarpējās vienošanās rezultātā piešķirto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Citiem vārdiem sakot, darbiniekam un darba devējam vienmēr jānonāk pie kompromisa.
Darba devējs var izvēlēties arī otru DL noteikto ikgadējā atvaļinājuma piešķiršanas kārtību, proti, veidojot atvaļinājuma grafiku. Izvēloties šo opciju, atvaļinājumu organizēšana ir paredzamāka, nodrošinot uzņēmuma darbības gaitas nepārtrauktību, jo ir ērtāk arī aizvietot prombūtnē esošos darbiniekus.
Darba devējam jāizveido atvaļinājuma grafiks un jāiepazīstina ar to visi uzņēmuma darbinieki. Grafika izveidošana ļauj darbiniekiem ar to rēķināties un sākt laikus plānot savu atvaļinājumu, bet darba devējs var būt drošs, ka uzņēmuma darbības gaita netiks pārtraukta.
Ja atvaļinājumu neizmanto
Lai arī ikgadējā atvaļinājuma mērķis ir darbinieku pienācīgas atpūtas nodrošināšana, bieži vien praksē sastopami gadījumi, kad dažādu iemeslu dēļ atvaļinājums netiek izmantots. DL 149.panta trešajā daļā paredzētas izņēmuma tiesības ar darbinieka rakstveida piekrišanu pārcelt uz nākamo gadu ne vairāk kā divas kalendārās atvaļinājuma nedēļas. Šādos gadījumos atbilstoši DL, darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienojoties, neizmantotais ikgadējais apmaksātais atvaļinājums tiek pārcelts uz nākamo gadu. Turklāt jāpiemin, ka neizmantotā atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu.
Senāts 2019.gada 29.marta spriedumā lietā SKC-62/2019 norādījis, ka darba devējam jānodrošina darba ņēmējam iespēja izmantot savu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un vajadzības gadījumā jāmudina darbinieku to darīt. Tāpat darba devējam savlaicīgi jābrīdina darba ņēmējs par to, ka, neizmantojot atvaļinājumu likumā noteiktajā termiņā, tas tiks zaudēts. Minētais nozīmē, ka darba devējam ne tikai jārūpējas par to, lai darba ņēmēji izmanto ikgadējo atvaļinājumu, bet arī jāinformē tie par atvaļinājuma neizmantošanas sekām.
Likumdevējs DL norādījis uz izņēmuma gadījumiem, proti,neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma daļas pārcelšana uz nākamo gadu nav pieļaujama jauniešiem līdz 18 gadu vecumam, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, kā arī ar krūti barojošām māmiņām līdz bērna divu gadu vecuma sasniegšanai. Tas nozīmē, ka šīm darbinieku kategorijām viss ikgadējais atvaļinājums jāizmanto konkrētajā gadā.
Priekšrocības uz atvaļinājumu
DL 150.panta trešajā daļā noteiktas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanas kārtības priekšrocības atsevišķām darbinieku kategorijām, proti, darbiniekam, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu, pienākas mēnesi ilgs ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, kas tiek piešķirts vasarā vai citā darbiniekam vēlamā laikā. Arī darbiniekam, kurš audzina bērnu vecumā līdz trim gadiem vai bērnu ar invaliditāti vecumā līdz 18 gadiem, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir vasarā vai jebkurā citā laikā pēc darbinieka vēlēšanās. Savukārt topošajām māmiņām ir tiesības pieprasīt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā neatkarīgi no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie konkrētā darba devēja.
Vienlaikus DL 151.pantā noteikts, ka atsevišķām darbinieku kategorijām ir tiesības saņemt ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu, piemēram, darbiniekam, kura aprūpē ir vismaz trīs bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns ar invaliditāti vecumā līdz 18 gadiem, vai darbiniekam, kurš veic ar īpašu risku saistītu darbu, tiek piešķirtas trīs papildatvaļinājuma dienas. Savukārt darbiniekam, kura aprūpē ir viens vai divi bērni vecumā līdz 14 gadiem, tiek piešķirta viena papildatvaļinājuma diena. Jāpiemin, ka papildatvaļinājums jāizmanto līdz nākamā gada ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam, tātad likumā nav paredzēts, ka to iespējams pārcelt vai uzkrāt. Protams, ja ir kādi īpaši apstākļi, darba devējam un darbiniekam vienojoties, to ir iespējams izdarīt.
Zane Bule-Mitka, zvērināta advokāte, Ellex Kļaviņš asociētā partnere; Līga Lūse-Zambare, Lursoft pārdošanas daļas vadītāja
2024. gada 1. jūlijā spēkā stājās grozījumi Komerclikumā, kas paredz būtiskas izmaiņas akciju sabiedrību darbības regulējumā. Viena no nozīmīgākajām izmaiņām skar akciju sabiedrību akcionāru publiskošanu. Atšķirībā no līdzšinējās kārtības, kad akcionāru reģistrs plašākai sabiedrībai nebija pieejams, turpmāk aktuālais akcionāru reģistrs akciju sabiedrībām, kurām ir reģistrētās akcijas, būs jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā (UR), un informācija par reģistrēto akciju turētājiem būs publiski pieejama. Savukārt, akciju sabiedrībām, kurām ir dematerializētas akcijas, UR jāziņo par centrālo vērtspapīru depozitāriju, kurā iegrāmatotas akcijas; akciju sabiedrībām, kuru dematerializētas akcijas nav iekļautas regulētajā tirgū, UR ir jāpaziņo arī par akcionāriem, kuriem pieder vismaz 5% no kopējā akciju sabiedrības akciju skaita. Lai arī līdz jauno prasību ieviešanai ir atlikuši vien nepilni četri mēneši (termiņš ir 30. jūnijs), akciju sabiedrības pagaidām nesteidzas, lai izpildītu likuma prasības. Jāņem vērā, ka prasību neievērošanas gadījumā UR būs tiesīgs pieņemt lēmumu par akciju sabiedrības darbības izbeigšanu.
Ņemot vērā jaunās prasības, daudzām akciju sabiedrībām būs jāveic izmaiņas statūtos, kas prasa akcionāru sapulces sasaukšanu. Jaunās likuma prasības nav iespējams izpildīt dažu dienu laikā. -Tām akciju sabiedrībām, kurām būs jāgroza statūti un/vai jāslēdz vienošanās ar izvēlēto centrālo vērtspapīru depozitāriju, visticamāk tas aizņems vismaz mēnesi vai ilgāk. Tāpēc satraucoši ir tas, ka konkrētus soļus likuma prasību izpildei pagaidām ir spēruši vien nepilni 20% akciju sabiedrību. Lai paspētu izpildīt jaunās prasības, faktiski ir atlikuši vien daži mēneši laika.
Komerclikuma grozījumi, kas skar akciju veida iedalījumu, paredz, ka turpmāk akcijas vairs netiks iedalītas vārda akcijās un uzrādītāja akcijās, bet gan reģistrētās akcijās (iepriekš – vārda akcijas), kas uzskaitāmas akcionāru reģistrā, un dematerializētās akcijās (iepriekš – uzrādītāja akcijas), kas iegrāmatojamas centrālajā vērtspapīru depozitārijā. Akciju sabiedrībai turpmāk varēs būt tikai viena veida akcijas, abus akciju veidus sabiedrība vienlaikus vairs nevarēs emitēt. Ir izslēgta prasība akciju sabiedrības statūtos norādīt akciju formu, kā arī ziņas par akciju konversiju, ja tāda bija paredzēta statūtos. Ievērojot minētos likuma grozījumus, akciju sabiedrībām ir jāveic izmaiņas statūtos.
Izmaiņas jāreģistrē līdz š. g. 30. jūnijam
Ja akciju sabiedrība šobrīd ir emitējusi abu veidu akcijas, tai jāizšķiras par labu vienam akciju veidam un jāreģistrē attiecīgas izmaiņas statūtos UR līdz šī gada 30. jūnijam. Ja akciju sabiedrība jau šobrīd ir emitējusi tikai vienu akciju veidu, bet statūtos joprojām ir ietverta atsauce uz iepriekšējo nosaukumu (vārda akcijas vai uzrādītāja akcijas), vai statūti satur atsauci attiecībā uz akciju formu, tad informācijas aktualizēšana jāveic vienlaikus ar citām izmaiņām statūtos, bet ne vēlāk kā līdz 2026. gada 1. jūlijam. Pienākums UR iesniegt atbilstoši Komerclikuma prasībām noformētu akcionāru reģistru (reģistrēto akciju gadījumā) vai paziņot par centrālo depozitāriju, kurā iegrāmatotas akcijas, un par akcionāriem, kuriem pieder vismaz 5% no kopējā akciju sabiedrības akciju skaita (dematerializēto akciju gadījumā), izpildāms līdz š. g. 30.jūnijam.
Informācija no Lursoft liecina, ka akciju sabiedrības pagaidām ir visai kūtras attiecībā uz izmaiņu sagatavošanu un iesniegšanu. Kopš pagājušā gada jūlija līdz šī gada 21. februārim izmaiņas UR bija iesniegusi kopumā 162 akciju sabiedrība, kas ir vien nepilna piektdaļa no reģistrēto akciju sabiedrību kopskaita (912). Apskatot akciju sabiedrības pēc to darbības veida, visvairāk ir sabiedrību, kas nodarbojas ar finanšu pakalpojumu sniegšanu (221 sabiedrība) un nekustamā īpašuma uzņēmumi (132 sabiedrības). Ja no visām finanšu akciju sabiedrībām akcionāru reģistrus (vai informāciju par depozitāriju) UR ir iesniegusi 51 sabiedrība, tad nekustamo īpašumu uzņēmumu nišā tādas ir tikai deviņas. Tiesa, kopumā pēdējos mēnešos aktivitāte ir pieaugusi – dokumentus reģistrē vidēji 25 līdz 30 sabiedrības mēnesī.
Ja akciju sabiedrība līdz š. g. 30. jūnijam nebūs UR iesniegusi aktualizētos statūtus, akcionāru reģistra nodalījumu vai informāciju par centrālo depozitāriju, kurā iegrāmatotas akciju sabiedrības akcijas, UR būs tiesīgs lemt par akciju sabiedrības darbības izbeigšanu un sabiedrībai var tikt piemērota t.s. vienkāršotā likvidācija. Tāpēc nekādā gadījumā nevajadzētu atlikt izmaiņu veikšanu uz pēdējo brīdi.
Jāņem vērā, ka likumā prasīto izmaiņu sagatavošana nav dažu dienu jautājums, jo sabiedrībai ir jāsasauc akcionāru sapulce, kam likumā paredzētais termiņš ir 21 diena. Ja ir iesaistīti akcionāri arī no ārvalstīm, tad var būt nepieciešama dokumentu parakstīšana pie notāra (elektroniskā parakstīšana ne vienmēr ir iespējama), un dokumentu tulkošana, tāpēc šādā gadījumā būs vajadzīgs vismaz mēnesis vai vairāk. Šis termiņš, protams, būs daudz īsāks tām akciju sabiedrībām, kurām nav jāgroza statūti (tas nav jādara, ja jau tagad ir viena veida akcijas), jo tādā gadījumā nevajadzēs sasaukt akcionāru sapulci, bet būs vien jāiesniedz UR akcionāru reģistrs.
Savukārt sabiedrībām, kuras būs izvēlējušās emitēt dematerializētas akcijas, papildus jāierēķina laiks, kas nepieciešams, lai noslēgtu vienošanos ar sabiedrības izvēlēto centrālo vērtspapīru depozitāriju, citu depozitārija prasību izpildei, kā arī nepieciešamo apliecinājumu saņemšanai, kas iesniedzami UR.
Prasības reģistrēto un dematerializēto akciju gadījumā
Ko likuma izmaiņas praktiski nozīmē akciju sabiedrībām, kurām būs reģistrētās vai dematerializētās akcijas?
Reģistrēto akciju uzskaite turpmāk tiks vienādota ar līdzšinējo SIA dalībnieku reģistra vešanas kārtību. Proti, valdei būs pienākums uzturēt akcionāru reģistru – lietu, kas sastāv no atsevišķiem nodalījumiem. Akcionāru reģistrs būs jāaktualizē hronoloģiskā secībā katru reizi, kad akcionāru reģistrā ierakstāmajās ziņās notiek izmaiņas. Viens no nozīmīgākajiem jauninājumiem – ja tagad akcionāru reģistrs ir pieejams tikai pašā sabiedrībā vai personām, kurām ar normatīvajiem aktiem piešķirtas šādas tiesības, turpmāk aktuālais akcionāru reģistrs būs jāiesniedz UR. Informācija par reģistrēto akciju turētājiem būs publiski pieejama.
Kā jau iepriekš minēts, akcionāru reģistrs ir jānoformē atbilstoši jaunajām prasībām un jāiesniedz UR līdz šī gada 30. jūnijam. Jāņem arī vērā, ka, veicot cita veida izmaiņas statūtos vai pamatkapitālā, UR jau tagad ir jāveic akcionāru reģistra reģistrācija.
Savukārt dematerializētās akcijas būs jāiegrāmato centrālajā vērtspapīru depozitārijā. Likuma grozījumi paredz akciju sabiedrībām pienākumu ziņot UR par centrālo vērtspapīru depozitāriju, kurā akcijas ir iegrāmatotas (arī līdz š. g. 30. jūnijam). Šī informācija būs publiski pieejama. Informāciju par sabiedrības dematerializēto akciju turētājiem no centrālā vērtspapīru depozitārija varēs pieprasīt sabiedrība un kompetentās iestādes. Savukārt akcionāri informāciju par citiem dematerializēto akciju īpašniekiem varēs iegūt no sabiedrības.
Akcionāram, kuram pieder dematerializētas akcijas vairāk nekā 5% apmērā no kopējā akciju apmēra, būs jāinformē par to sabiedrība. Informēšanas pienākums arī attiecas uz katru turpmāko akciju iegūšanu soli (par katriem 5%). Līdz brīdim, kamēr akcionārs nebūs informējis sabiedrību par līdzdalības palielināšanos, tas nebūs tiesīgs izmantot balsstiesības no akcijām, pa kuru iegūšanu tas nav paziņojis. Pienākums informēt sabiedrību attiecas arī uz līdzdalības samazināšanos par 5%. Sabiedrībai, pēc informācijas saņemšanas no akcionāra par līdzdalības palielinājumu vai samazinājumu, ir pienākums tālāk par to informēt UR. Visām akciju sabiedrībām, kurām ir dematerializētās (iepriekš – uzrādītāja) akcijas, minētais ziņošanas pienākums jāizpilda līdz š. g. 30. jūnijam. Šī prasība neattiecas uz sabiedrībām, kuru akcijas iekļautas regulētajā tirgū.
Jācer, ka akciju sabiedrības martā un aprīlī uzsāks nepieciešamo procedūru statūtu izmaiņu veikšanai un iesniegs nepieciešamos dokumentus un informāciju UR. Publiski zināms, ka Satversmes tiesā (ST) šī gada janvārī ir ierosināta lieta par akciju sabiedrību akcionāru publiskošanu. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Te gan jāuzsver, ka runa ir par šādas informācijas iekļaušanu sabiedrības reģistrācijas lietas publiski pieejamajās informācijas sadaļās. ST lieta ir ierosināta tikai daļā par to, vai pienākums publicēt ziņas no akcionāru reģistra nodalījuma par akcionāriem akciju sabiedrības lietas komercreģistrā publiskajā daļā ir atbilstošs Satversmei. Ņemot vērā, ka šīs lietas izskatīšana, visticamāk, nenoslēgsies līdz š. g. 30. jūnijam, akciju sabiedrībām nebūtu ieteicams uzņemties lieku risku, nepildot likuma prasības.
Par pārējām Komerclikuma izmaiņām, kas saistītas ar komercsabiedrību darbības regulējumu, lūdzu, lasiet šeit.
Ar līdzēja maksātnespējas procesu vai TAP saistītie riski
Katram komersantam ir zināms, ka pretējās līguma puses (līdzēja) – juridiskās personas nonākšana finanšu grūtībās ievērojami paaugstina līguma neizpildes risku, it īpaši gadījumā, ja tiek pasludināts otra līdzēja maksātnespējas process vai tiesiskās aizsardzības process (turpmāk – TAP). Tas ir saistīts ar to, ka likums paredz dažādus kreditoru tiesību ierobežojumus attiecībā pret tādu parādnieku, kuram pasludināts maksātnespējas process, tiesā ir ierosināta TAP lieta vai tiek īstenots TAP.
Piemēram, pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas (1) parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar savu mantu; (2) parādnieka pārvaldi pārņem administrators; (3) apstājas procentu, līgumsoda un nokavējuma naudas pieaugums; (4) nodrošinātajam kreditoram noteiktu laiku ir aizliegts prasīt ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu. Tiesas spriedums, ar kuru tiek pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, ir pamats (1) tiesvedības apturēšanai mantiska rakstura prasībās, kas ierosinātas pret parādnieku, (2) pret parādnieku piemērotā prasības nodrošinājuma atcelšanai, kā arī (3) pret parādnieku uzsāktās sprieduma izpildes lietvedības izbeigšanai. Parādnieka kreditoriem ir jāpiesaka savi prasījumi parādnieka administratoram likumā noteiktajā kārtībā.
Savukārt tiesas lēmumam par TAP lietas ierosināšanu (vēl pirms tiesas lēmuma par TAP īstenošanu) ir šādas sekas: (1) spriedumu izpildes lietvedības apturēšana parādu piedziņas lietās un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā; (2) aizliegums nodrošinātajam kreditoram prasīt ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, izņemot likumā noteikto gadījumu; (3) aizliegums kreditoram iesniegt parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu; (4) aizliegums veikt parādnieka likvidāciju; (5) līgumsoda pieauguma apturēšana; (6) to procentu pieauguma apturēšana, kuri pārsniedz likumiskos procentus, izņemot likumā noteiktos gadījumus; (7) nokavējuma naudas pieauguma apturēšana; (8) nodokļu prasījumu nokavējuma naudas aprēķināšanas apturēšana.
Nevienam nav noslēpums, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa vai TAP pasludināšanas gadījumā kreditoru prasījumi nereti netiek apmierināti vispār vai tiek apmierināti ļoti nelielā apmērā, turklāt arī šajā gadījumā kreditoru prasījumu apmierināšana notiek pēc ilgāka laika.
Ipso facto klauzulas
Tas izskaidro, kādēļ praksē komercdarījumos bieži tiek iekļautas tā saucamās ipso facto klauzulas, kas paredz viena līdzēja tiesības vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma vai pieprasīt līgumsaistību pirmstermiņa izpildi sakarā ar formāliem notikumiem, kas saistīti ar otra līdzēja maksātnespēju vai restrukturizāciju (piemēram, maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana tiesā, maksātnespējas procesa lietas ierosināšana, maksātnespējas procesa pasludināšana, TAP pieteikuma iesniegšana tiesā, TAP lietas ierosināšana, TAP īstenošanas pasludināšana), pat ja parādnieks vēl nav pieļāvis līguma neizpildi.
Ipso facto klauzula sniedz “manevra iespējas” līdzējam (kreditoram), kuru drīzumā var negatīvi ietekmēt otra līdzēja (parādnieka) nonākšana finanšu grūtībās, tomēr ipso facto klauzulas izmantošana var radīt “sniega bumbas efekta” risku parādniekam. Proti, ja šādā gadījumā lielākā daļa finanšu grūtībās nonākušā parādnieka līdzēju vienpusēji atkāpsies no noslēgtajiem līgumiem vai pieprasīs līgumsaistību pirmstermiņa izpildi, tad šāda rīcība var padarīt nenovēršamu parādnieka maksātnespējas iestāšanos, jo šādos apstākļos nav iespējama dzīvotspējīga TAP pasākumu plāna izstrāde un īstenošana. Tādēļ ir svarīgi nolīdzsvarot kreditora riskus ar parādnieka iespējām sekmīgi restrukturizēt savu uzņēmumu, izmantojot TAP metodes un priekšrocības.
Ipso facto klauzulu aizliegums tiesiskās aizsardzības procesā
Iepriekš likumdevējs šo jautājumu neregulēja, bet stājoties spēkā attiecīgajiem Maksātnespējas likuma grozījumiem, ipso facto klauzulu izmantošana saistībā ar TAP lietas ierosināšanu ir aizliegta. Proti, 2023. gada 16. martā tika pieņemti un 2023. gada 29. martā stājās spēkā grozījumi Maksātnespējas likumā (turpmāk – Grozījumi), kuru galvenais mērķis bija transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija direktīvas (ES) 2019/1023 par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (turpmāk – Direktīva) prasības Latvijas tiesiskajā regulējumā.
Maksātnespējas likuma 37. panta pirmajā daļā norādītās tiesas lēmuma par TAP lietas ierosināšanu sekas tika papildinātas ar aizliegumu kreditoram un citam piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, kas ir saistīti ar tiesiskās aizsardzības procesa lietas ierosināšanu vai izriet no tās (turpmāk – Aizliegums). Aizliegums ir attiecināms uz TAP, kas uzsākti ar 2023. gada 15. septembri.
Sakarā ar Aizliegumu var rasties vairāki jautājumi, tajā skaitā, par Aizlieguma ieviešanas iemeslu, atbildību par Aizlieguma neievērošanu, izpildāma līguma definīciju un atļautajām alternatīvām ipso facto klauzulai. Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz Grozījumu likumprojekta anotācija[1]: “Praksē bieži vien līdz ar TAP lietas ierosināšanu tiek būtiski apgrūtinātas parādnieka iespējas turpināt saimniecisko darbību. Proti, piegādātāji un kreditori nereti atsaka sadarboties vai pārtrauc jau esošo sadarbību. Šāda rīcība būtiski kaitē TAP mērķa sasniegšanai un minēto situāciju risina arī Direktīvas 7. pants. Tādējādi, likumprojekts paredz papildināt Maksātnespējas likuma 37. panta pirmo daļu ar aizliegumu kreditoriem izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, kas izriet no vai ir saistīti ar tiesiskās aizsardzības procesa lietas ierosināšanu. Gadījumā, ja kreditors tomēr neievēros šo aizliegumu, būs pamats piemērot administratīvo atbildību par Maksātnespējas likuma 179. pantā noteikto administratīvo pārkāpumu. (..) Maksātnespējas likumā pašlaik netiek lietots jēdziens “izpildāmi līgumi”. Taču pēc būtības tas jau pašlaik ir atrodams Maksātnespējas likuma 101. pantā, kur tas pats “izpildāms līgums” ir izteikts garāk: “Ja parādnieka noslēgtais līgums juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji, [..]”. Rezumējot, izpildāmi līgumi ir tādi, kuru pamata priekšmets vēl nav izpildīts. Ja kreditoram (vai citam piegādātajam/pakalpojuma sniedzējam) saskaņā ar šo līgumu ir, piemēram, jāpiegādā prece noteiktā apjomā, tad TAP lietas ierosināšana nedrīkst būt par pamatu līguma neizpildīšanai. Salīdzinājumam, ja līgumā būs, piemēram, atruna, ka, nesaņemot 3 maksājumus, līgums zaudē spēku vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties, tad līgums būs neizpildāms, bet ne tamdēļ, ka ir ierosināta TAP lieta. Attiecīgi šāds līgums no kreditora/piegādātāja puses būs “neizpildāms līgums” un šī norma uz viņu nedarbosies.”
Grozījumi paredz, ka Aizliegums ir spēkā 2 mēnešus no TAP lietas ierosināšanas, bet, izpildoties likumā noteiktiem nosacījumiem, šis termiņš ar tiesas lēmumu var tikt pagarināts vēl par 4 mēnešiem. Tāpat Grozījumi paredz gadījumus, kad tiesa var atcelt Aizliegumu attiecībā uz visiem kreditoriem (vispārēja atcelšana) vai uz vienu vai vairākiem atsevišķiem kreditoriem vai kreditoru grupām (ierobežota atcelšana).
Atbilstoši Direktīvai Aizlieguma mērķis ir nodrošināt iespēju finanšu grūtībās nonākušam komersantam veikt efektīvu restrukturizāciju agrīnā stadijā un izvairīties no maksātnespējas, tādējādi samazinot dzīvotspējīgu uzņēmumu likvidāciju. Direktīvas preambulā ir norādīts, ka ipso facto klauzulu izmantošana (izpildāmu līgumu pirmstermiņa izbeigšana) tad, kad komersants vēl tikai apspriež ar kreditoriem restrukturizācijas plānu (autora piezīme: Latvijā – TAP pasākumu plāns), var negatīvi ietekmēt šā komersanta komercdarbību un uzņēmuma sekmīgu glābšanu, it īpaši tad, ja runa ir par līgumiem par tādām būtiskām piegādēm kā gāze, elektrība, ūdens, telesakari un maksājumu karšu pakalpojumi. Direktīvas preambulā tiek minēti tādi izpildāmu līgumu piemēri kā nomas un licences līgumi, ilgtermiņa piegādes līgumi un franšīzes vienošanās.
Direktīvas 7. panta 4. punkts noteic, ka “Dalībvalstis paredz noteikumus, ar kuriem novērš, ka – sakarā ar parādiem, kuri radušies pirms apturēšanas[2] tikai tādēļ, ka parādnieks tos nebija samaksājis, – kreditori, uz kuriem attiecas apturēšana, izvairās izpildīt vai izbeidz, paātrina vai citādi parādniekam nelabvēlīgā veidā pārveido būtiskus izpildāmus līgumus. Būtiskus izpildāmus līgumus saprot kā izpildāmus līgumus, kas ir nepieciešami uzņēmuma ikdienas darbības turpināšanai, tostarp līgumus par piegādēm, kuru apturēšanas dēļ iestātos parādnieka darbību dīkstāve. (..). Dalībvalstis var noteikt, ka šo punktu piemēro arī nebūtiskiem izpildāmiem līgumiem.”
Kā redzams no Maksātnespējas likuma 37. panta pirmās daļas 9. punkta redakcijas, Latvijā Aizliegums attiecas uz visiem izpildāmiem līgumiem – gan būtiskiem, gan nebūtiskiem. Latvija transponēja Direktīvas 7. panta 4. punkta normas nacionālajā regulējumā pēdējā no Baltijas valstīm, tādēļ ir interesanti salīdzināt šo normu transponēšanas rezultātu ar citām Baltijas valstīm.
Kaimiņvalstu pieredze
Lietuva transponēja Direktīvas 7. panta 4. punkta normas nacionālajā regulējumā pirmā no Baltijas valstīm – jau 2021. gada jūlijā. Lietuvas likums paredz aizliegumu kreditoram pirms tiesas lēmuma par restrukturizācijas plāna apstiprināšanu stāšanās spēkā:
izbeigt būtisku izpildāmu līgumu vai pārveidot tā noteikumus parādniekam nelabvēlīgā veidā,
izbeigt nebūtisku izpildāmu līgumu vai pārveidot tā noteikumus parādniekam nelabvēlīgā veidā tikai tādēļ, ka tiesa ierosinājusi restrukturizācijas procesa lietu.
Lietuvas likums paredz, ka būtisko izpildāmo līgumu sarakstu apstiprina tiesa lēmumā par restrukturizācijas procesa lietas ierosināšanu. Lai gan Lietuvas likums nošķir būtiskus izpildāmus līgumus no nebūtiskiem, praktiskā ziņā rezultāts neatšķiras – Aizliegums attiecas arī uz nebūtiskiem līgumiem.
Igaunija transponēja Direktīvas 7. panta 4. punkta normas nacionālajā regulējumā 2022. gada jūnijā, sasniedzot Direktīvā noteikto Aizlieguma mērķi daudz saudzīgākā veidā attiecībā pret parādnieka (finanšu grūtībās nonākušā komersanta) kreditoriem.
Pirmkārt, atšķirībā no Latvijas, kura attiecinājusi Aizliegumu pilnīgi uz visiem līgumiem (gan būtiskiem, gan nebūtiskiem), Igaunijā Aizliegums tiek attiecināts tikai uz būtiskiem izpildāmiem līgumiem. Turklāt, Aizliegums nav piemērojams attiecībā uz kredīta un citiem finansēšanas līgumiem.
Otrkārt, atšķirībā no Latvijas, kur Aizliegums stājas spēkā automātiski (uz likuma pamata) – tiklīdz ir pieņemts tiesas lēmums par TAP lietas ierosināšanu – Igaunijā Aizliegums var tikt piemērots uz tiesas lēmuma pamata pēc parādnieka lūguma. Igaunijas tiesa apstiprina būtiskos līgumus, kā arī lemj par nebūtiskiem līgumiem, kuru izpilde ir nepieciešama restrukturizācijas procesa īstenošanai. Tātad par Aizlieguma piemērošanu tiesa lemj atsevišķi, katru konkrēto gadījumu izvērtējot individuāli.
Treškārt, gan parādnieks, gan kreditors, kura tiesības ar tiesas lēmumu tiek ierobežotas, var pārsūdzēt šādu lēmumu. Kreditors var pārsūdzēt minēto tiesas nolēmumu uz tāda pamata, ka attiecīgais līgums nav uzskatāms par būtisku vai arī ka Aizlieguma piemērošana kreditoram ir nesamērīgi apgrūtinoša.
Atbildība par Aizlieguma pārkāpšanu
Maksātnespējas likuma 179. pants noteic, ka par maksātnespējas procesa vai tiesiskās aizsardzības procesa noteikumu pārkāpšanu, ja to izdarījis administrators, parādnieka pārstāvis, tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošā persona vai cita maksātnespējas procesā vai tiesiskās aizsardzības procesā iesaistītā persona, piemēro naudas sodu no divdesmit līdz trīssimt naudas soda vienībām, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībās uz laiku no viena mēneša līdz pieciem gadiem vai bez tā.
Ņemot vērā ar TAP pasludināšanu saistītos finanšu riskus, šādu naudas sodu (100-1500 EUR) ir grūti nosaukt par efektīvu preventīvo līdzekli. Citādi ir ar tiesību ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībā uz laiku no viena mēneša līdz pieciem gadiem atņemšanu. Lai gan ir apšaubāmi, ka likumdevēja mērķis, pieņemot Maksātnespējas likuma 179. pantu, bija attiecināt tajā minēto papildsodu uz parādnieka kreditoru amatpersonām, tomēr pilnībā izslēgt šādu iespēju (risku) nevar, it īpaši kamēr nav izveidojusies stabila prakse jautājumos, kas ir saistīti ar Aizlieguma piemērošanu un atbildību par tā pārkāpšanu. Tādēļ kreditoru valdes locekļiem šis risks būtu jāpatur prātā un jārīkojas atbilstoši.
Kā kreditori var samazināt iespējamos riskus
Rīkojoties proaktīvi, kreditori var veikt dažādus uz risku samazināšanu vērstus pasākumus, piemēram:
sekot parādnieku finanšu stāvoklim (līgumā var tikt paredzēti attiecīgi noteikumi – parādnieka pienākumi sniegt kreditoram nepieciešamo informāciju);
sekot parādnieku būtiskiem notikumiem (piemēram, izmantojot Lursoft piedāvāto pakalpojumu “Klientu portfelis”);
pārskatīt norēķinu kārtību un termiņus;
pieprasīt parādnieka saistību nodrošinājumu, piemēram, parādnieka mātes kompānijas / dalībnieku galvojumus;
apsvērt, kā ir iespējams pārformulēt līguma ietvertos gadījumus, kas ļautu kreditoram vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma, pieprasīt līgumsaistību pirmstermiņa izpildi vai citādi pasargāt savas intereses pret parādnieka iespējamo nonākšanu finanšu grūtībās;
