No mājas, dzīvokļa vai cita īpašuma pārdošanas sludinājuma uzreiz netop skaidrs, kas to piedāvā. Reizēm gadās, ka izcilu vai cenas ziņā pievilcīgu “pērli” pārdod ārvalstnieks.
Ceļš līdz darījuma noslēgšanai, it īpaši, ja pārdevējs ir Krievijas vai Baltkrievijas pilsonis, nebūs rozēm kaisīts, drīzāk – pretēji.
Tiem, kas vēlas iegādāties nekustamo īpašumu no nerezidentiem – gan fiziskām, gan juridiskām personām, kuras nav iekļautas starptautiskajos sankciju sarakstos –, šai nodokļu piemērošanas kārtībai ir jāpievērš īpaša uzmanība, viņa uzsver, atgādinot vispārīgu principu. Proti, ienākums, kas tiek gūts no nekustamā īpašuma pārdošanas Latvijā, tiek aplikts ar nodokli Latvijā – neatkarīgi no tā, kurā valstī īpašuma pārdevējs dzīvo (ja tā ir fiziska persona) vai ir reģistrēts (ja tā ir juridiska persona).
Situācija: pārdevējs ir juridiska persona (nerezidents)
Ja īpašuma pircējs ir Latvijas juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tam ir pienākums darījuma brīdī ieturēt 3 % uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) no kopējās pirkuma summas un šo summu iemaksāt valsts budžetā. Turklāt pircējam ir pienākums iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) pārskatu par UIN aprēķinu nerezidentam par šo darījumu 30 dienu laikā no pārdošanas brīža.
Savukārt, ja īpašumu pērk fiziska persona – Latvijas rezidents, kas nav pašnodarbināta persona, nerezidentam jeb pārdevējam pašam būs pienākums iesniegt pārskatu un samaksāt nodokli Latvijas budžetā.
Situācija: pārdevējs ir fiziska persona (nerezidents)
Ja nekustamo īpašumu mūsu valstī pārdod fiziska persona, kas nav Latvijas nodokļu rezidents, nodokļu piemērošanas kārtība atšķiras atkarībā no tā, vai pircējs ir juridiska vai fiziska persona.
Ja pircējs ir juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tieši viņam ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Šādā gadījumā tie ir 3 %. Summu pircējs iemaksā valsts budžetā. Viņam papildus ir jāiesniedz paziņojums “Par fiziskas personas izmaksātām summām” VID par šo darījumu.
Savukārt, ja īpašumu iegādājas fiziska persona – Latvijas rezidents, kas nav pašnodarbināta persona, par nodokļa maksāšanu ir atbildīgs pārdevējs, nerezidents. Šajā gadījumā viņam ir jāiesniedz deklarācija un jāaprēķina nodoklis 25,5 % apmērā no kapitāla pieauguma. Kapitāla pieauguma ienākumu aprēķina kā starpību starp atsavināšanas cenu un īpašuma iegādes izmaksām, no kuras atņem arī visus ar īpašumu saistītos ieguldījumus, kas veikti tā turēšanas laikā.
Tādēļ, ja pircējs ir Latvijas rezidents – juridiska persona vai pašnodarbināta persona, tam vienmēr ir pienākums ieturēt nodokli darījuma brīdī un to samaksāt valsts budžetā. Savukārt, ja pircējs ir fiziska persona, par nodokļu maksāšanu ir atbildīgs pārdevējs.
Ja nekustamā īpašuma pārdevējs ir uzņēmums, kas ir reģistrēts Baltkrievijā, vai fiziska persona, kas ir Baltkrievijas nodokļu rezidents, iepriekš aprakstītās situācijas ir piemērojamas arī šajā gadījumā.
Darījumi ar Krievijas rezidentiem
Sākot ar 2023. gada 1. jūliju, Krievijas Federācija ir oficiāli iekļauta zemu nodokļu vai beznodokļu valstu un teritoriju sarakstā. Tas nozīmē, ka jebkādi maksājumi Krievijā reģistrētiem uzņēmumiem vai fiziskām personām, Krievijas nodokļu rezidentiem, no Latvijas puses tiek uzskatīti par darījumiem ar personām, kas atrodas ofšoru jurisdikcijās. Turklāt šādi darījumi automātiski tiek uzskatīti par darījumiem ar saistītajām personām, kas nozīmē papildu pienākumus.
Arī šajā gadījumā ir nianses – atkarībā no tā, vai īpašumu pārdod juridiska vai fiziska persona.
Situācija: pārdevējs ir juridiska persona no Krievijas
Latvijas juridiskai personai, pašnodarbinātai vai fiziskai personai, iegādājoties īpašumu no juridiskas personas, kas ir reģistrēta Krievijas Federācijā, ir pienākums piemērot 20 % UIN likmi. Tā ir paaugstināta nodokļa likme pret parasto praksi.
Lai piemērotu UIN 3 % likmi, pircējam, kas veiks maksājumu uz Krieviju, ir tiesības pierādīt, ka konkrētais darījums nav veikts ar mērķi samazināt apliekamo ienākumu Latvijā un nav pretrunā ar godīgas nodokļu prakses principiem. Šādos gadījumos ir iespējams iesniegt speciālu pieprasījumu VID, lūdzot atļauju nepiemērot paaugstināto UIN likmi 20 %.
Pieprasījums jāiesniedz VID, un papildus tam darījumam jābūt atspoguļotam arī uzņēmuma transfertcenu dokumentācijā, kas pierāda, ka tas veikts atbilstoši tirgus vērtībai.
Situācija: pārdevējs ir fiziska persona – Krievijas nodokļu rezidents
Ja darījums notiek starp Latvijas rezidentu – juridisku personu, pašnodarbinātu personu vai fizisku personu – un Krievijas nodokļu rezidentu, fizisku personu, pircējām ir jāietur IIN 25,5% apmērā. Šī prasība attiecas uz visiem maksājumu veidiem, tostarp pārskaitījumiem uz kontiem Krievijā, maksājumiem Krievijas pārstāvjiem, savstarpējo norēķinu ieskaitēm, pārskaitījumiem uz trešo personu kontiem, ja tie ir saistīti ar Krievijas pusēm.
VID ir tiesības atļaut neieturēt IIN 25,5 % apmērā, ja maksājuma veicējs pamatoti pierāda, ka maksājumi nav veikti ar nolūku samazināt apliekamo ienākumu Latvijā vai izvairīties no nodokļu nomaksas. Ja vēlāk VID nodokļu kontroles procesā konstatē, ka darījuma apstākļi bijuši maldinoši vai slēpti, piešķirtā atļauja var tikt anulēta un IIN jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku kā nokavētais nodokļa maksājums.
Situācija: pārdevējam ir “divas pases”
Šie nosacījumi attiecas gan uz uzņēmumiem, kas ir reģistrēti Krievijā, gan uz fiziskām personām, kurām darījuma brīdī ir Krievijas nodokļu rezidence. Vērts norādīt, ka ar juridiskām personām situācija ir vienkāršāka – ja uzņēmums reģistrēts Krievijā, tas automātiski tiek uzskatīts par Krievijas rezidentu.
Savukārt ar fiziskām personām situācija ir sarežģītāka, jo viss atkarīgs no tā, vai persona konkrētajā brīdī ir Krievijas nodokļu rezidents. Tādēļ darījumos ar fiziskām personām no Krievijas vienmēr nepieciešams pārbaudīt viņu nodokļu rezidences statusu dokumentāli, lai noteiktu, vai viņiem piemērojami īpašie noteikumi attiecībā uz nodokļu ieturēšanu.
Ir vērts atcerēties, ka darījumi ar Krievijas rezidentiem uzliek atbildību Latvijas rezidentiem – gan juridiskām, gan fiziskām personām – ieturēt nodokli un iemaksāt to valsts budžetā.
Piemērām, ja SIA “Māja” pirks nekustamo īpašumu no fiziskas personas, Krievijas nodokļu rezidenta, SIA “Māja” būs pienākums ieturēt IIN 25,5 % apmērā no darījuma summas maksājuma brīdī, iesniegt paziņojumu par fiziskajai personai izmaksātajām summām VID un samaksāt IIN valsts budžetā.
Ja darījums noticis pēc tirgus vērtības un pircējs var to pamatot, piemēram, ar nekustamā īpašuma vērtējumu, SIA “Māja” ir tiesības pirms maksājuma veikšanas iesniegt VID pieprasījumu, lūdzot atļauju piemērot 3 % IIN likmi, nevis automātiski piemērot 25,5 % IIN.
Augstākās tiesas Senāts uzsver, ka darba devējam, saņemot pilnvarotas valsts institūcijas lēmumu par noteiktas nodarbošanās aizliegumu, nav tiesību nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības, bet ir pienākums darbinieku atstādināt no darba. Darba līgumu var izbeigt tikai tad, ja ir tiesisks pamats, piemēram, notiesājošs spriedums vai likumā noteikts nodarbināšanas aizliegums.
Senāta 2025.gada 8.maija rīcības sēdes lēmumā lietā SKC-421/2025 par darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija, risināts būtisks jautājums par Darba likuma (DL) 58.panta 2.daļas un 115.panta 5.daļas[1] atšķirībām.
Lietas būtība
Lietas pamatā ir situācija ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesoru, pret kuru uz iesniegumu pamata par it kā veiktām nepiedienīgām darbībām pret studentēm tika ierosināts kriminālprocess un ar procesa virzītāja lēmumu tika piemērots drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums, ar ko profesoram aizliedza pildīt JVLMA Mūzikas katedras vadītāja, docētāja un pasniedzēja, Senās mūzikas centra vadītāja pienākumus. Balstoties uz šo lēmumu, JVLMA uzteica darba līgumu saskaņā ar DL 115.panta54.daļu, kas paredz, ka darba devējs nekavējoties izbeidz darba tiesiskās attiecības, ja darbinieka nodarbināšana atbilstoši likumam ir aizliegta. Profesors uzteikumu apstrīdēja tiesā.
Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā un atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru profesors atjaunots darbā, taču noraidīta viņa prasība par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu.
Darba līguma uzteikums nebija pamatots
Senāta lēmumā ir skaidrots, ka lietā nodibinātie apstākļi atbilst DL 58.panta 2.daļas tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm, kas paredz darba devēja pienākumu atstādināt darbinieku no darba, ja normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija. Drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums – ir viens no procesuālo piespiedu līdzekļu veidiem, kura mērķis ir līdz brīdim, kamēr panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, nodrošināt pagaidu risinājumu, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu, vai izvairīsies no šā procesa vai tiesas.
Attiecīgi darba devējs, saņemot procesa virzītāja lēmumu, ar kuru noteikts nodarbošanās aizliegums, ir rīkojies neatbilstoši tiesību normu prasībām. Darba devējam vajadzēja atstādināt darbinieku, nevis izbeigt darba tiesiskās attiecības. Gadījumā, ja konkrētajā kriminālprocesā tiks pieņemts notiesājošs spriedums, pedagogs atbilstoši Izglītības likuma 50.panta 1.daļas 1.punktam vairs nevarēs pildīt savus pienākumus. Šādā gadījumā darba devējam būs jāizbeidz darba līgums, pamatojoties uz DL 115.panta 5.daļu.
Jāņem vērā, ka darba devējam saskaņā ar DL 58.panta 3.daļu ir tiesības darbinieku atstādināt no darba, ja ir radusies situācija, kad darbinieka nodarbināšana nav iespējama, jo darbinieks, veicot darbu vai arī atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Attiecīgi strīda gadījumā darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atstādināšana bija pamatota un samērīga konkrētajā situācijā. Savukārt izskatāmajā lietā darba devēja pienākums atstādināt pedagogu izrietēja no procesa virzītāja lēmuma. Šāda veida atstādināšanai nav arī paredzēts trīs mēnešu ierobežojums. Tas nozīmē, ka pedagogam ir jābūt atstādinātam no savu pienākumu pildīšanas visu kriminālprocesa laiku, ja vien procesa virzītājs neatceļ attiecīgo lēmumu.
Jāuzsver, ka atstādināšanas laikā darba samaksa darbiniekam netiek maksāta. Tāpēc apelācijas instances tiesa, lai arī atzina uzteikumu par nepamatotu un atjaunoja pedagogu darbā, tomēr noraidīja prasību par vidējās izpeļņas piedziņu, jo visu laiku kopš procesa virzītāja attiecīgā lēmuma pieņemšanas pedagogam bija jābūt atstādinātam no darba un nebija tiesības uz darba samaksas saņemšanu. Savukārt, ja vēlāk procesa virzītāja lēmums tiktu atzīts par nepamatotu, darbiniekam nebūtu pamata pieprasīt vidējās izpeļņas samaksu no darba devēja, bet būtu Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu noteiktajā kārtībā jāvēršas ar attiecīgu pieteikumu par zaudējumu nodarīšanu.
[1] Augstāk tiesas Senāta rīcības sēdes lēmumā ir pārrakstīšanās kļūda atsaucoties uz Darba likuma 115. panta 4. nevis 5. daļu.
Ar kādiem juridiskiem riskiem jārēķinās, izmantojot sejas atpazīšanas rīkus vai iesaistoties biometrisko datu apkopošanā? Uzņēmuma “Clearview AI” gadījums spilgti parāda, ka bez skaidra normatīvā ietvara jaunās tehnoloģijas rada nopietnus draudus privātumam un personas datu aizsardzībai, kā arī būtiski ietekmē iesaistīto uzņēmumu reputāciju un darbību.
“Clearview AI” ir Amerikas Savienoto Valstu (ASV) uzņēmums, kas izveidojis milzīgu sejas attēlu datubāzi, izmantojot interneta resursu masveida skrāpēšanu (scraping). Uzņēmums automātiski no sociālajiem tīkliem un citām vietnēm apkopojis miljardiem cilvēku publiski pieejamu fotogrāfiju, pārvēršot tās unikālos biometriskos identifikatoros. Uzņēmuma izveidotais rīks ļauj augšupielādēt personas fotoattēlu un to salīdzināt ar datubāzes attēliem, lai atrastu sakritības un iegūtu saistītu informāciju (piemēram, avota tīmekļa adresi jeb URL vai ziņas par personas identitāti). Kopš 2020.gada “Clearview AI” darbību asi kritizē gan Eiropas uzraudzības iestādes, gan tehnoloģiju uzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tādēļ nozīmīgs ir jautājums, vai uzņēmuma īstenotā sejas attēlu vākšana, kas nav mērķorientēta, atbilst Vispārīgās datu aizsardzības regulas (regula 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti) prasībām un kādas juridiskās un praktiskās sekas tas rada Latvijai?
“Clearview AI” darbība un datubāze
“Clearview AI” ir sejas atpazīšanas sistēma, kas balstās uz visā pasaulē savāktu attēlu datubāzi. Uzņēmums apgalvo, ka datubāzē ir vairāk nekā 30 miljardu cilvēku fotoattēlu, kas iegūti, noskrāpējot publiski pieejamus attēlus no tādām vietnēm kā “Facebook”, “YouTube”, “Twitter”, “LinkedIn” un citām. Datubāze turpina augt – 2022.gadā tiesas dokumentos minēts “Clearview AI” mērķis sasniegt 100 miljardus sejas attēlu – apmēram 14 foto katram Zemes iedzīvotājam.
Attēlu vākšana notiek bez datu subjektu ziņas vai piekrišanas, automatizēti lejupielādējot fotogrāfijas no publiskiem profiliem un tīmekļa lapām. Pēc tam “Clearview AI” algoritmi katrai sejai ģenerē unikālu biometrisko veidni (sejas nospiedumu). Tas ir līdzīgi pirkstu nospiedumu noņemšanai, tikai balstīts uz informāciju par sejas vaibstiem. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.panta 14.punkta izpratnē šie sejas veidņi kvalificējami kā biometriski dati, jo tiek izmantoti personas unikālai identificēšanai ar speciāliem tehniskiem līdzekļiem.
“Clearview AI” mērķis ir piekļuvi šim rīkam pārdot tiesībsargājošām iestādēm un citiem klientiem noziedzības apkarošanas jomā. Pakalpojums “Clearview for Law Enforcement” ļauj policijai augšupielādēt personas fotoattēlu (piemēram, no nozieguma vietas kameras vai interneta), veikt meklēšanu datubāzē un saņemt citus šīs personas attēlus un saites uz to avotiem. Tādējādi var noskaidrot personas identitāti vai izsekot tās klātbūtnei internetā.
Šāda masveida biometriskā uzraudzība tomēr rada nopietnus riskus. Dokumentēti gadījumi, kad sejas atpazīšanas kļūdas dēļ nepamatoti apcietinātas un notiesātas personas Detroitā un Ņūorleānā. Kritiķi uzsver, ka “Clearview AI” pārkāpj cilvēku tiesības uz privātumu un var radīt anonimitātes beigu efektu sabiedriskās vietās – ja ikvienu garāmgājēju var identificēt un izsekot, tad pamata brīvības ir apdraudētas. Privātuma aktīvisti “Clearview AI” darbību dēvē par “masu uzraudzību”, kas ietekmē sabiedrību kopumā. Eiropas privātuma uzraugi pat aicinājuši aizliegt automatizētu sejas atpazīšanu publiskās vietās tieši šādu būtisku risku dēļ – Eiropas Datu aizsardzības kolēģija un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs kopīgā 2021.gada atzinumā skaidri pauda nepieciešamību noteikt vispārēju aizliegumu attiecībā uz mākslīgā intelekta sistēmām, kas publiski pieejamās telpās veic cilvēku sejas vai citu biometrisku pazīmju atpazīšanu.
Regulas pārkāpumi un ES sodi
“Clearview AI” praksi ir izmeklējušas vairākas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu datu aizsardzības uzraudzības iestādes, konstatējot būtiskus Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumus. Uzņēmumam nav nekāda tiesiskā pamata šo Eiropas iedzīvotāju personas datu vākšanai un izmantošanai – nav ne piekrišanas, ne līguma, ne leģitīmas intereses, ko šādā situācijā varētu pamatoti piemērot. Tādējādi tiek pārkāpts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5.panta 1.punkta a) apakšpunkts par likumīgu un godprātīgu datu apstrādi, kā arī 6.pants par apstrādes likumības pamatiem. Turklāt sejas attēli pēc savas būtības ir biometriski dati, kas saskaņā ar Regulu definēti kā īpašu kategoriju personas dati – to apstrāde principā ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds īpašs izņēmums (piemēram, datu subjekta skaidra piekrišana vai svarīgas publiskas intereses). “Clearview AI” nevar atsaukties ne uz vienu Regulas 9.panta 2.punktā paredzēto izņēmumu, tāpēc biometrisko datu apstrāde notiek prettiesiski. Tāpat uzņēmums nav izpildījis caurskatāmības un informēšanas prasības – nav sniedzis datu subjektiem nepieciešamo informāciju par šo datu vākšanu. Vairāki Eiropas lietotāji, uzzinot par savu attēlu esamību “Clearview AI” datubāzē, mēģināja realizēt piekļuves un dzēšanas tiesības, taču uzņēmums uz pieprasījumiem nesniedza atbildes un personas datus nedzēsa. Šāda nesadarbošanās pārkāpj virkni citu Regulas pantu.
Vairākas Eiropas uzraudzības iestādes Itālijā, Francijā, Grieķijā un Nīderlandē ir piemērojušas “Clearview AI” maksimālo administratīvo sodu (katrā valstī līdz 20‑30,5 miljoniem eiro) par Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumiem, tostarp neatļautu biometrisko datu apstrādi bez tiesiska pamata, pārredzamības un informēšanas pienākumu neizpildi un ES pārstāvja neiecelšanu. Katrs lēmums ietvēra arī rīkojumus dzēst savāktos datus un aizliegt turpmāku apstrādi attiecīgajā teritorijā. Francija par šī rīkojuma nepildīšanu papildus piemēroja sodu 100 000 eiro dienā, vēlāk piemērojot 5,2 milj. eiro sodu par neizpildi. Nīderlande uzsvēra, ka “Clearview AI” darbība skaidri atbilst Regulas teritoriālajai darbības jomai, jo notiek ES datu subjektu tiešsaistes uzvedības novērošana jeb monitorēšana. Šie lēmumi akcentē, ka “Clearview AI” paļaušanās uz “leģitīmām interesēm” nav pieņemama šāda mēroga biometrisko datu apstrādei.
Īsi pēc tam, kad tika paziņots par Nīderlandes atbildīgo iestāžu uzlikto sodu, “Clearview AI” publiski noraidīja Eiropas iestāžu jurisdikciju, apgalvojot, ka uzņēmumam nav biznesa darbību ES, nekādu ES klientu un tādēļ tas neesot pakļauts Vispārīgajai datu aizsardzības regulai. Tomēr visas minētās ES iestādes ir konsekventi atzinušas pretējo – Regula attiecas arī uz “Clearview AI”.
Sociālo mediju platformu reakcija
“Clearview AI” plaši izmantoja sociālo tīklu platformās pieejamus fotoattēlus, bieži pārkāpjot šo platformu lietošanas noteikumus, kas jau 2020.gadā izraisīja asu reakciju no lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem: “Twitter”, “Google”, “YouTube”, “Facebook” (“Meta”), “LinkedIn” un “Venmo” nosūtīja brīdinājumus, pieprasot nekavējoties pārtraukt datu skrāpēšanu un dzēst visus savāktos attēlus. Uzņēmumi uzsvēra, ka “Clearview AI” rīcība pārkāpj aizliegumu izmantot platformu saturu identifikācijas nolūkiem un apdraud lietotāju privātumu, bet “Clearview AI” savu praksi publiski atzina un turpināja, neraugoties uz šiem iebildumiem.
Platformu reakcijas pamatā bija ne vien rūpes par lietotāju privātumu, bet arī juridiski apsvērumi – autortiesības un datubāzu tiesības. Lai gan personas fotogrāfijas, kas publicētas internetā, var tikt uzskatītas par publiski pieejamu informāciju, to masveida vākšana un komerciāla izmantošana var pārkāpt tiesību normas.
Pirmkārt, platformu lietotāju satura piederība (licence) paredz, ka saturu drīkst izmantot tikai atbilstoši noteikumiem – trešās puses, kā “Clearview AI”, nav tiesīgas komerciāli izmantot šos attēlus, jo tas nav paredzēts lietošanas noteikumos.
Otrkārt, “Clearview AI”, savācot miljoniem attēlu, būtībā veido savu datubāzi ar citu mitinātu saturu, iespējams, pārkāpjot datubāzu veidotāju tiesības.
Treškārt, atsevišķas fotogrāfijas var būt aizsargātas ar autortiesībām (piemēram, profesionāli uzņemti attēli vai mediju foto), un to reproducēšana “Clearview AI” sistēmā bez licences var būt autortiesību pārkāpums.
“Clearview AI” gan aizstāvējās, apgalvojot, ka viss uzņēmuma vāktais ir publiski pieejams internetā, un salīdzināja sevi ar “Google” meklētāju, kas indeksē publiskas lapas. Uzņēmums atsaucās uz vārda brīvības tiesībām ASV, apgalvojot, ka publiski ievietotu datu vākšana un indeksēšana ir likumīga. Tomēr sociālie mediji norādīja, ka atšķirība ir mērķī un apjomā – “Google” indeksē tīmekli, lai atvieglotu informācijas atrašanu, bet “Clearview AI” sistemātiski vāc personu foto ar nolūku identificēt indivīdus, kas nav salīdzināms ar parastu meklētājprogrammu. Platformas arī uzsvēra – pat “publiski” foto ir paredzēti noteiktai auditorijai (draugiem, sekotājiem) un noteiktiem nolūkiem, nevis, lai tie kļūtu par daļu no globālas sejas atpazīšanas sistēmas, kur ikviens var tikt atpazīts bez piekrišanas.
Kopumā lielo platformu stingrā nostāja padarīja “Clearview AI” darbību sarežģītāku – uzņēmumam formāli nebija tiesību turpināt datu iegūšanu no šiem avotiem. Tomēr praksē tehniski ierobežot “Clearview AI” bija grūti, jo publiskus datus internetā var arī skrāpēt, apejot oficiālās lietojumprogrammas saskarnes (application programming interface, API) vai izmantojot starpniekserverus. Līdz ar to, neskatoties uz brīdinājuma vēstulēm, nav garantijas, ka “Clearview AI” patiešām pārtrauca visas attēlu vākšanu.
Jāpiebilst, ka 2021.gadā “Facebook” (“Meta”) pēc savas iniciatīvas, atsaucoties uz privātuma riskiem, slēdza savu sejas atpazīšanas programmu, dzēšot miljardiem lietotāju sejas veidņu. Tas parāda, ka pat tehnoloģiju giganti atturas no plašas sejas atpazīšanas izmantošanas bez skaidras piekrišanas. “Clearview AI” šajā kontekstā tiek uzlūkots kā īpaši agresīvs un strīdīgs spēlētājs, kas ignorē ne tikai likumus, bet arī industrijas ētikas normas un platformu politikas.
ASV un Eiropas atšķirīgās iespējas
Kamēr platformas centās ierobežot “Clearview AI” darbību, uzņēmums arī tiesvedības līmenī sastapās ar pieaugošu spiedienu gan ASV, gan vēlāk arī Eiropā. “Clearview AI” nonāca tiesas priekšā vairākos ASV štatos. Īpaši izceļama Ilinoisa, kur uzņēmums pārkāpa stingro Biometriskās informācijas privātuma likumu (Biometric information privacy act), vācot sejas attēlus bez piekrišanas. 2022.gadā noslēgtais mierizlīgums paredzēja, ka “Clearview AI” pārtrauc komerciāli pārdot savu datubāzi privātajiem uzņēmumiem visā ASV, piecus gadus nesadarbojas ar Ilinoisas policiju, ievieš “opt-out” mehānismu jeb iespēju personām nepiekrist viņu attēlu izmantošanai, un pārtrauc datu testēšanu bez iestādes atļaujas. Līdztekus tika panākts arī bezprecedenta izlīgums, kurā prasītāji ieguva 23% “Clearview AI” kapitāldaļu (aptuveni 52 miljonu ASV dolāru vērtībā).
Uzņēmumu iesūdzēja arī Kalifornijā, Ņujorkā, Virdžīnijā un Vermontā, kur panāca, ka tas pārtrauc darbību štatā un dzēš iedzīvotāju datus. Atsevišķi štatu ģenerālprokurori izmantoja patērētāju aizsardzības likumus. Tiesvedības piespieda “Clearview AI” būtiski ierobežot darbību ASV – uzņēmuma pakalpojumi nu pieejami galvenokārt tikai tiesībsargājošām iestādēm.
Atšķirībā no ASV, Eiropas uzraudzības iestādes saskaras ar izpildes grūtībām – “Clearview AI” nav juridiskas klātbūtnes ES, un līdz 2025.gadam tas nav samaksājis nevienu sodu. Uzņēmums ignorē paziņojumus, atsaucoties uz jurisdikcijas trūkumu, un bloķē piekļuvi no ES IP adresēm, bet joprojām nespēj tehniski nošķirt ES iedzīvotāju datus. ES iestādes atzīst šo situāciju kā signālu starptautiskas sadarbības un jaunu instrumentu trūkumam.
Lai arī soda izpilde kavējas, ES lēmumi ir ietekmējuši “Clearview AI” stratēģiju – uzņēmums oficiāli pārtraucis pakalpojumu piedāvāšanu ārpus Ziemeļamerikas, un tā globālās ambīcijas ir ievērojami sarukušas. Investori un sadarbības partneri uztver ES reakciju kā spēcīgu brīdinājumu, kas var mazināt atbalstu līdzīgiem uzņēmumiem arī nākotnē.
Iespējamās sekas un riski Latvijā
Latvijas datu pārziņiem, kuri apsvērtu “Clearview AI” izmantošanu vai līdzīgas tehnoloģijas ieviešanu, jārēķinās ar nopietniem juridiskiem un reputācijas riskiem. Jebkāda sejas attēlu augšupielāde “Clearview AI” sistēmā būtu uzskatāma par personas datu nodošanu trešajai pusei bez tiesiska pamata, pārkāpjot Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. un 6.pantu. Tā kā “Clearview AI” datubāze veidota nelikumīgi, sadarbība ar šo uzņēmumu nozīmētu līdzdalību prettiesiskā datu apstrādē.
Papildus Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasībām, arī Fizisko personu datu apstrādes likums paredz stingru regulējumu. Par pārkāpumiem var sodīt gan administratīvi, gan krimināli. Datu valsts inspekcija (DVI) būtu tiesīga izvērtēt šādu rīcību un piemērot sodus līdz pat vairākiem miljoniem eiro. Jebkura šāda iniciatīva būtu jāsaskaņo ar DVI, jāveic datu apstrādes ietekmes novērtējums, un nav pamata uzskatīt, ka tā varētu izturēt šo pārbaudi.
Arī reputācijas riski ir būtiski. Sabiedrība, uzzinot par šādas sistēmas izmantošanu, var zaudēt uzticēšanos uzņēmumam vai iestādei, savukārt datu subjekti būtu tiesīgi vērsties tiesā un prasīt atlīdzību par pārkāpumiem. Ja kāds Latvijā mēģinātu atkārtot “Clearview AI” modeli, masveidā noskrāpējot attēlus no tīmekļa, tas riskētu ne vien ar datu aizsardzības, bet arī ar autortiesību un līguma pārkāpumu sekām – platformas varētu iesniegt prasības par nesankcionētu piekļuvi un godīgas konkurences pārkāpumiem. Latvijas datu pārziņiem skaidri jāapzinās, ka līdzdalība nelikumīgā datu vākšanā vai izmantošanā – pat netiešā formā – var novest pie būtiskas juridiskas un sabiedriskas atbildības.
Jaunās tehnoloģijas jāizmanto atbildīgi
“Clearview AI” gadījums kļuvis par piemēru datu aizsardzības jomā – tas demonstrē gan jauno tehnoloģiju draudīgo potenciālu, gan arī normatīvā regulējuma un tiesībsargu centienus šo potenciālu ierobežot cilvēktiesību labad. Sejas attēlu vākšana no publiskiem avotiem un to izmantošana masveida atpazīšanai ir pretrunā Vispārīgās datu aizsardzības regulas pamatprincipiem un pārkāpj virkni tās normu, ieskaitot likumības, pārredzamības un datu minimizēšanas principus, likumīga pamata trūkumu un īpašu kategoriju datu aizsardzību. Eiropas uzraudzības iestādes ir vienbalsīgi nosodījušas “Clearview AI” praksi, uzliekot maksimālus sodus un liekot apturēt datu apstrādi. Tas apliecina ES nopietno attieksmi pret biometrisko masveida uzraudzību.
Tiesa, “Clearview AI” reakcija atklāj robežas Vispārīgās datu aizsardzības regulas piemērošanā ārpus ES – bez starptautiskas izpildes sistēmas sodu piedziņa ir sarežģīta, un uzņēmums līdz šim izvairījies no atbildības. Tomēr reputācijas zaudējums un ES tirgus liegums jau ir sods pats par sevi. Arī ASV, kur stingri privātuma likumi federālā līmenī vēl top, štatu līmenī sabiedrība un tiesas piespiedušas “Clearview AI” atkāpties un ievērot stingrākus noteikumus.
Latvijai šī situācija skaidri signalizē – jaunās tehnoloģijas jāizmanto atbildīgi. DVI un Latvijas uzņēmumiem jāņem vērā Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas vadlīnijas un citu valstu precedenti – sejas atpazīšanas rīku ieviešana prasa ļoti augstu juridisko standartu un sociālo akceptu, kas šobrīd nav nodrošināts. Privātuma un personas datu aizsardzība ir pamattiesības, un “Clearview AI” gadījums kļuvis par brīdinājumu, cik viegli tehnoloģija var šīs tiesības apdraudēt, un cik stingri sabiedrība un likums reaģēs, sargājot indivīda privātumu.
Atbilstoši Civillikuma 2124.pantam, tiklīdz abas puses ir vienojušās par nomas vai īres līguma būtiskām sastāvdaļām, tas ir, par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par noslēgtu. Nekustamā īpašuma nomas vai īres gadījumā līguma pusēm ir iespēja nomas vai īres tiesību arī ierakstīt attiecīgā nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā. Kādēļ līguma pusēm izvēlēties reģistrēt noslēgto nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā?
Nomnieka vai īrnieka ieguvumi
Pusēm noslēdzot nomas vai īres līgumu, tās iegūst savstarpējas saistību tiesības, tas ir, tiesības prasīt līguma izpildi no otras līguma puses – nomniekam vai īrniekam no iznomātāja vai izīrētāja, un iznomātājam vai izīrētājam no nomnieka vai īrnieka.
Savukārt, atbilstoši Civillikuma (CL) 2126.pantam, ierakstot nomas vai īres līgumu zemesgrāmatā, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību. Tas nozīmē, ka iegūtā saistību tiesība – nomas vai īres tiesība – ar tās ierakstīšanu zemesgrāmatā būs saistoša ne tikai pašiem līguma slēdzējiem, bet jebkurai trešajai personai, kurai nākotnē radīsies kādas tiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu, tajā skaitā arī jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam, ja nekustamais īpašums nākotnē tiks atsavināts.
Minēto precizē CL 2174.pants, kas paredz – ja iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, nekustamā īpašuma jaunajam īpašniekam nomas vai īres līgums jāievēro tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi ar nomas vai īres līguma reģistrēšanu zemesgrāmatā nomnieks vai īrnieks sevi nodrošina, ka nomas vai īres līgums netiek izbeigts gadījumā, ja īpašums ir atsavināts trešajai personai, kas nav sākotnējais iznomātājs vai izīrētājs. Tas attiecas arī uz īpašnieka maiņu nekustamā īpašuma izsoles rezultātā.
Savukārt, ja nomas vai īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, tad atbilstoši CL 2174.pantam tas nav saistošs jaunajam objekta īpašniekam. Turpmākā nomas vai īres līguma spēkā esamība atkarīga gan no līguma veida (noma vai īre), gan jaunā īpašnieka intereses saglabāt līgumu spēkā.
Nomas līguma gadījumā nekustamā īpašuma īpašnieka maiņa pati par sevi nav pamats nomas līguma automātiskai izbeigšanai. Līdz ar to, pat ja nomas līgums nav reģistrēts zemesgrāmatā, jaunais īpašnieks, ja vēlas, to var turpināt. Tomēr, ja jaunais īpašnieks to nevēlas, nomniekam ir risks, ka īpašnieks uzteiks nomas līgumu, jo likums to pieļauj.
Savukārt, īres līguma gadījumā Dzīvojamo telpu īres likuma 28.pants paredz, ka objekta atsavināšanas gadījumā, ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā, īres līgums izbeidzas līdz ar ieguvēja īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Šeit gan jāievēro minētā likuma Pārejas noteikumu 2.punkts attiecībā uz nereģistrētiem īres līgumiem, kas noslēgti pirms 2021.gada 1.maija – šādi līgumi ir saistoši jaunajam īpašniekam līdz līguma termiņa beigām, tomēr ne ilgāk kā līdz 2026.gada 31.decembrim. Protams, jaunais īpašnieks var izvēlēties labprātīgi turpināt īres attiecības ar līdzšinējo īrnieku, bet tādā gadījumā ir noslēdzams jauns īres līgums.
Iznomātāja vai izīrētāja ieguvumi
No minētā varētu šķist, ka vienīgais ieguvējs no nomas vai īres līguma reģistrēšanas ir nomnieks vai īrnieks, un iznomātājs vai izīrētājs, piekrītot reģistrācijai, tikai apgrūtina savu nekustamo īpašumu. Tomēr zināmā mērā ieguvējs var būt arī iznomātājs vai izīrētājs.
Ja jaunais īpašnieks uzsaka iepriekšējā īpašnieka noslēgtu nomas vai īres līgumu, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, atbilstoši CL 2174.pantam nomnieks vai īrnieks ir tiesīgs prasīt no iepriekšējā īpašnieka visus zaudējumus, kas tam nodarīti saistībā ar nomas vai īres līguma pirmstermiņa izbeigšanu. Savukārt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, šāds risks iznomātājam vai izīrētājam nepastāv (tas, saprotams, neizslēdz tiesības jaunajam īpašniekam prasīt līguma izbeigšanu uz cita līgumā vai likumā noteikta pamata, ja tāds pastāv vai rodas nākotnē).
Turklāt, ja nomas vai īres līgums ir reģistrēts zemesgrāmatā, iznomātājam vai izīrētājam ir pieejams arī saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas process saskaņā ar Civilprocesa likuma 50.nodaļu. Tas var būt noderīgs gadījumos, kad terminēts nomas vai īres līgums paredz nomnieka vai īrnieka pienākumu termiņa notecējuma dēļ vai nesamaksātas nomas vai īres maksas dēļ atbrīvot nomāto vai īrēto īpašumu, kā arī pienākumu samaksāt nomas vai īres maksu, bet nomnieks vai īrnieks to nedara. Tad iznomātājs vai izīrētājs var vērsties tiesā ar pieteikumu par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, kas septiņu dienu laikā tiek izskatīts tiesas procesā bez iesaistīto pušu dalības. Šādam tiesas lēmumam ir izpildu dokumenta spēks, un to uzreiz var iesniegt izpildīšanai zvērinātam tiesu izpildītājam.
Senāta lēmums lietā Nr. SKC-50/2025
Nomas vai īres līguma reģistrācijas zemesgrāmatā nozīmīgumu apliecina arī Senāta 2025.gada 29.aprīļa lēmums lietā SKC-50/2025. No lietas apstākļiem izriet, ka garāžu ēkas (kā patstāvīga nekustamā īpašuma) zemesgrāmatas nodalījumā bija nostiprinātas 19 garāžu nomas tiesības, pamatojoties uz nomas līgumiem, kas bija noslēgti starp iepriekšējo ēkas īpašnieku – garāžu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību – un 19 fiziskām personām kā nomniekiem.
2020.gadā kooperatīvo sabiedrību atbilstoši Kooperatīvo sabiedrību likumam izslēdza no Uzņēmumu reģistra bez likvidācijas (sakarā ar likvidatora neiecelšanu) un tās mantu pielīdzināja bezmantinieku mantai. Atbilstoši CL 416.pantam šāda manta piekrīt valstij, un 2023.gadā īpašumtiesības uz to zemesgrāmatā tika nostiprinātas Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā.
CL 416.panta septītajā daļā noteikts, ka ierakstot zemesgrāmatā īpašuma tiesības valstij uz nekustamo īpašumu, kas atzīts par bezmantinieka mantu, vienlaikus tiek dzēstas uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes. Pamatojoties uz šo normu, jaunais īpašnieks lūdza tiesu (zemesgrāmatu) dzēst uz nekustamo īpašumu nostiprinātos apgrūtinājumus – visas 19 reģistrētās nomas tiesības, tomēr minētais nostiprinājuma lūgums tika atstāts bez ievērības. Zemgales apgabaltiesa rajona tiesas lēmumu atstāja negrozītu, tādēļ lieta pēc ministrijas blakus sūdzības nonāca Senātā.
Senāts, izskatot jautājumu kasācijas kārtībā, secināja, ka spēkā esošā CL 416.panta septītā daļa nepārprotami paredz, ka valstij iegūstot īpašuma tiesības uz bezmantinieku mantu, no nekustamā īpašuma nodalījuma ir dzēšami visi reģistrētie apgrūtinājumi, tajā skaitā nomas tiesības. Tomēr Senāta ieskatā šāda likuma norma ir pretrunā ar civiltiesību sistēmā ietverto principu, ka zemesgrāmatā nostiprinātajām tiesībām ir absolūts spēks, proti, šīs tiesības ir spēkā pret visām personām, tajā skaitā pret jaunajiem īpašniekiem neatkarīgi no veida, kādā nekustamais īpašums ir iegūts. Vēl jo svarīgāk, CL 416.panta septītā daļa ir pretrunā arī ar augstāka juridiskā spēka normām, proti, Satversmes 91.pantu, kas paredz visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, un Satversmes 105.pantu, kas paredz visu cilvēku tiesību uz īpašumu. Senāta ieskatā jēdziens “īpašums” ietver arī līguma tiesības ar ekonomisku vērtību, kas ir arī nomas tiesības, īpaši, ja tās ir reģistrētas zemesgrāmatā.
Tādēļ zemesgrāmatā reģistrēto nomas tiesību dzēšana, nostiprinot valsts īpašuma tiesības uz bezmantinieka mantu, Senāta ieskatā ir uzskatāma par personu (šajā gadījumā – nomnieku) pamattiesību ierobežojumu, kas noteikts ar minēto likuma normu un kuram nav saskatāms leģitīms mērķis.
Līdz ar to Senāts secināja, ka lietā piemērojamā norma – CL 416.panta septītā daļa – nesamērīgi ierobežo personu tiesības, kuras aizsargā Satversme, un tādēļ nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par minētās normas atzīšanu par neatbilstošu Satversmes 91. un 105.pantam.
Praksē nereti rodas jautājums, kā pareizi noformēt sadarbību ar fizisku personu, kas palīdz sagatavot granta projektu iesniegšanai pašvaldībā vai valsts iestādē. Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad ar personu nav noslēgts uzņēmuma vai darba līgums, un persona nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, bet tiek piesaistīta vienreizējam uzdevumam – projekta pieteikuma izstrādei. Vai šādu darbu var atzīt par autortiesību objektu, un par tā izpildi ar autoru slēgt autoratlīdzības līgumu?
Tā kā lasītāja uzdotajā jautājumā nav norādītas situācijas konkrētas detaļas un fakti, šajā rakstā sniegta vispārīga juridiska analīze, balstoties uz Autortiesību likumu (AL).
Autortiesības
Saskaņā ar AL 1.pantu par autoru tiek uzskatīta fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā ir radīts konkrēts darbs. Savukārt pats darbs ir šīs personas radošās izpausmes rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā formas, izpausmes veida vai pat vērtības.
Šo vispārīgo definīciju papildina AL 4.pants, kurā uzskaitīti aizsargājamo darbu veidi. Literārie darbi ietver grāmatas, brošūras, ziņojumus, aicinājumus, lekcijas un citus līdzīga veida darbus.
Jāuzsver, ka ne visus rakstiskus darbus var atzīt par autortiesību objektiem. Saskaņā ar likuma 6.pantu autortiesības neaizsargā, piemēram, idejas, metodes, procesus, matemātiskās koncepcijas vai administratīvus dokumentus. Tādēļ, lai par izpildīto darbu varētu slēgt autoratlīdzības līgumu, nepieciešams, lai tas ir radošs, oriģināls un individuāli izstrādāts. Ja granta projekts tiek sagatavots saskaņā ar standartizētu formu vai šablonu, nepievienojot būtisku autora radošo ieguldījumu, tas nav uzskatāms par autordarbu AL izpratnē.
Līdz ar to, lemjot par iespēju slēgt autoratlīdzības līgumu, ir būtiski izvērtēt, vai konkrētais granta projekts ietver radošu darbu, piemēram, oriģinālu problēmas definīciju, projekta koncepcijas izstrādi, individuāli radītu mērķu un uzdevumu formulējumu vai saturiski un stilistiski izteiksmīgu projekta aprakstu. Tikai tad, ja šāds radošs ieguldījums ir identificējams un pietiekami nošķirams no standarta datu ievades vai kopēšanas, darbs kvalificējas kā autortiesību objekts, un autoratlīdzības līguma slēgšana kļūst tiesiski pamatota.
Līgums un nodokļi
AL 13.pants nosaka – ja noslēgts autora līgums par pasūtītu darbu, autoram jāizpilda viņam pasūtītais darbs saskaņā ar līguma noteikumiem un jānodod tas pasūtītājam izmantošanai līgumā noteiktajā termiņā un norādītajā kārtībā. Tāpat, autora pienākums ir personiski izpildīt viņam pasūtīto darbu, ja vien autora līgums neparedz citādi.
Autoratlīdzības līgumu ir tiesības slēgt ar fizisku personu, kura var būt un var nebūt reģistrēta saimnieciskā darbība .
Tātad, ja autoratlīdzības saņēmējs nav reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, autoratlīdzības izmaksātājam (ja tā nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija) no autoratlīdzības ir pienākums ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli 25% apmērā. Šajā gadījumā autoratlīdzības saņēmējam nav tiesības piemērot nosacītos izdevumus.
Ja autoratlīdzības saņēmējs ir reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, viņš pats atskaita izdevumus, aprēķina nodokļus un veic nodokļu maksājumus valsts budžetā.
Tādējādi par granta projekta rakstīšanu ir iespējams slēgt autoratlīdzības līgumu ar fizisku personu, kura ir vai nav reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, ja granta projekta rakstīšana atbilst autordarba kritērijiem – tas ir radošs, individuāli izstrādāts, un neietver tikai standarta formas aizpildīšanu. Slēdzot autoratlīdzības līgumu, jāņem vērā gan autortiesību normu saturs, gan ar nodokļiem saistītās piemērošanas īpatnības.
Šajā podkāsta epizodē Ellex Kļaviņš partneris Filips Kļaviņš dalās spilgtos stāstos par darījumu ar Donaldu Trampu, pirmajiem gadiem Ņujorkā un atgriešanos Latvijā, kad veidojās mūsu modernā biznesa vide.
⚪️ Kāda bija uzņēmējdarbība 90. gados?
⚪️ Kāpēc intuīcija ir tikpat svarīga kā zināšanas?
⚪️ Un kāpēc daži lēmumi jāpieņem ar sirdi, nevis tikai ar kalkulatoru?
Paldies Podmedia komandas veidotājam par profesionālo sarunu un iespēju atskatīties uz ceļu, kas veda no Wall Street līdz Ellex!
Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskais regulējums juridiskajā literatūrā tiek plaši apspriests un kritizēts jau kopš tā pieņemšanas. Arī Satversmes tiesa (ST) ir vērtējusi vairākus pieteikumus (konstitucionālās sūdzības) saistībā ar procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, un dažas apstrīdētās tiesību normas atzinusi par neatbilstošām Satversmei.
Vairāki pieteikumi arī šobrīd atrodas izskatīšanas stadijā, bet viens no tādiem – par tiesībām iesniegt jaunus pierādījumus apelācijas instances tiesai – nesen tika izskatīts (ST 2025.gada 24.februāra spriedums lietā 2023-40-01).
Jāpieliek nopietnas pūles
Pierādīšanas jautājums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir īpaši nozīmīgs tieši šā procesa īpatnību dēļ, proti:
jautājums par mantas konfiskāciju tiek izlemts, to nesaistot ar jautājuma izskatīšanu par personas vainu noziedzīga nodarījuma (Krimināllikuma 195.pants – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana) izdarīšanā;
šīs kategorijas lietās par mantas noziedzīgo izcelsmi tiek piemērots zemāks pierādīšanas standarts – “iespējamības pārsvars” (tas nozīmē, ka mantas noziedzīgā izcelsme ir uzskatāma par pierādītu, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme), nevis standarts “ārpus saprātīgām šaubām”. Proti, mantas noziedzīgā izcelsme nav jāpierāda ārpus saprātīgām šaubām, bet tā tiek prezumēta, balstoties uz iespējamības pārsvara pierādīšanas standartu;
lieta tiek izskatīta divās, nevis trīs tiesu instancēs.
Papildus minētajam Kriminālprocesa likuma (KPL) 124.panta 6.daļa paredz, ka lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti, savukārt KPL 126.panta 3.1daļa nosaka ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai.
Ņemot vērā šādu pierādīšanas nastas sadalījumu, ir skaidrs, ka ar mantu saistītajai personai (persona, pie kuras manta tika izņemta vai tai tika uzlikts arests, vai cita persona, kurai ir tiesības uz konkrēto mantu) ir jāpieliek nopietnas pūles, lai tās manta netiktu konfiscēta.
Taisnīga tiesa
ST 2025.gada 24.februāra spriedumā lietā 2023-40-01 tika analizētas ar mantu saistītās personas tiesības iesniegt pierādījumus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu apelācijas instances tiesai.
Apgabaltiesa, pamatojot ar KPL 629.panta 4.daļu, no kādas Latvijas un ārvalstu komersanta atteicās pieņemt pierādījumus, ko tie vēlējās iesniegt, bet kuri bija kļuvuši pieejami tikai pēc pirmās instances tiesas lēmuma pieņemšanas. Abi komersanti vērsās ar pieteikumiem ST, uzskatot, ka apstrīdētā norma, kas procesa dalībniekiem liedz tiesības iesniegt jaunus pierādījumus apgabaltiesai (KPL 629. panta ceturtās daļas vārdi “rajona (pilsētas) tiesai”), neatbilst Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Komersanti uzskatīja, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo to tiesības uz taisnīgu tiesu, neļaujot procesa par noziedzīgi iegūtu mantu gaitā, kamēr lieta vēl tiek skatīta tiesā pēc būtības, iesniegt pierādījumus, kas varētu būtiski ietekmēt kriminālprocesa iznākumu.
Komersanti uzsvēra, ka lielāks pierādīšanas slogs ir uzlikts viņiem, nevis procesa virzītājam, tādēļ apstrīdētā norma pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju principu, kas noteikts Satversmes 92.pantā.
Racionāla alternatīva
Komersanti pamatoti norādīja, ka likumdevējs nav apzinājis situācijas, kad jauni fakti vai pierādījumi ir kļuvuši zināmi tikai pēc lietas izskatīšanas pirmās instances tiesā. Piemēram, ja pēc pirmās instances tiesas lēmuma pieņemšanas ir pieņemts vai kļuvis zināms lēmums par ārvalstī uzsākta kriminālprocesa izbeigšanu, kas ietekmē procesa virzītāja pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi.
Komersanti piedāvāja arī racionālu alternatīvu spēkā esošajam absolūtajam pierādījumu iesniegšanas aizliegumam apgabaltiesai. Proti, ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, visi pierādījumi tiek iesniegti rajona (pilsētas) tiesai, bet ja ir objektīvi iemesli un saprātīgs pamatojums, pierādījumus var iesniegt arī apgabaltiesai.
Neizpratne un izbrīns
Diemžēl nepārsteidz, ka gan Saeima kā institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, gan Tieslietu ministrija (TM), gan Ģenerālprokuratūra uzskatīja, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam. Pretēju un labi argumentētu nostāju pauda Latvijas Zvērinātu advokātu padome un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors Dr. iur. Gunārs Kūtris.
Izbrīnu, lai neteiktu neizpratni, rada Saeimas viedoklis par abu komersantu piedāvāto alternatīvu – nodrošināt personas tiesības iesniegt apgabaltiesai pierādījumus, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevarēja tikt iesniegti rajona (pilsētas) tiesai. Saeima to uzskatīja par izņēmuma gadījumu, kura risinājums jau paredzēts KPL 631.panta 4.daļā. Tādējādi Saeimas ieskatā komersantu pamattiesības aizskar nevis apstrīdētā norma, bet gan tas, ka apgabaltiesa attiecīgajās situācijās nepiemēroja KPL 631.panta 4.daļu.
Neizpratni šis apsvērums rada tādēļ, ka KPL 631.panta 4.daļa nosaka, ka izskatot sūdzību vai protestu, tiesa atceļ rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nosūta materiālus jaunai izskatīšanai, ja konstatē kādu šā likuma pārkāpumu, kuru tiesa pati nevar novērst. Lēmums nav pārsūdzams. Saeimas ieskatā KPL 631.panta 4.daļas pieņemšanas mērķis cita starpā bija ļaut apgabaltiesai nodot lietas materiālus jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā, lai tā varētu vērtēt pierādījumus gadījumos, kad tie nevarēja tikt iesniegti rajona (pilsētas) tiesai objektīvu iemeslu dēļ. Tādējādi Saeimas ieskatā apgabaltiesai, konstatējot, ka tajā tiek iesniegti pierādījumi, kurus nevarēja iesniegt rajona (pilsētas) tiesai un kuri nav vērtēti, vajadzēja atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā.
Tomēr minētais Saeimas viedoklis neiztur nekādu kritiku – nav skaidrs, kādēļ pierādījumu, kurus nevarēja iesniegt pirmās instances tiesai, neizvērtēšana būtu uzskatāma par pirmās instances tiesas pieļautu likuma pārkāpumu. Tādējādi atbildību par tiesību aizskārumu Saeima noveļ uz pirmās instances tiesu, pārmetot tai tādu pierādījumu nevērtēšanu, kuru ne tikai nebija tiesas rīcībā, bet kuri pat nevarēja tai tikt iesniegti, kā arī noveļot vainu uz apgabaltiesu, kura, nesaskatot šādā situācijā pirmās instances tiesas pieļautu likuma pārkāpumu, nav piemērojusi KPL 631.panta 4.daļu.
Atliek tikai minēt, kas ir šādas nostājas pamatā – kvalifikācijas trūkums tiesību jautājumos vai vēlme jebkādiem līdzekļiem neatzīt savu “brāķi”, atrodot citu vainīgo.
ST pamatojums
Tomēr ir arī labā ziņa – ST no šāda tiesiski nepamatota viedokļa nav ietekmējusies un savā spriedumā atzinusi, ka nav pamata atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, ja pierādījumus nav bijis iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai objektīvu iemeslu dēļ.
Tādu objektīvu apstākļu pastāvēšanu, kuru dēļ apgabaltiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, paredz šobrīd spēkā esošā KPL 631.panta 5.daļa, kas stājās spēkā 2024.gada 22.oktobrī. Tas bija jau pēc komersantu pieteikumu iesniegšanas ST, bet pirms to izskatīšanas. KPL 631.panta 5.daļa piešķir apgabaltiesai kompetenci atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai.
Lai gan Saeima un TM norādījušas, ka tiesnešiem esot dažāda izpratne par KPL 629. un 631.panta piemērošanu, tomēr ST no tai pieejamiem lietas materiāliem neguva apstiprinājumu, ka KPL 631.panta 4.daļa būtu tikusi piemērota tādējādi, ka gadījumā, kad objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams iesniegt pierādījumus rajona (pilsētas) tiesai, tas būtu pamats lietas materiālu nodošanai jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā.
Vispusīgi izvērtējot lietas apstākļus un lietas dalībnieku argumentus, ST atzina, ka tieši pati apstrīdētā norma, nevis tās piemērošana (kā to pasniedza Saeima) pieteikumu iesniedzējiem aizskar Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības.
Likuma grozījumi
2024.gada 22.oktobrī stājās spēkā KPL grozījums, ar kuru 631.pants tika papildināts ar 5.daļu: Izskatot sūdzību vai protestu, tiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai arī tad, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. Lēmums nav pārsūdzams. Kopš tā brīža KPL 631.panta 5.daļa ļauj apgabaltiesai vērtēt procesā iesaistītās personas pieteikumu par tādu pierādījumu iesniegšanu, kurus objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. Vērtējot pierādījumus, apgabaltiesai ir jāpārbauda to attiecināmība uz lietu, to nozīme lietā un iemesli, kādēļ tie netika iesniegti rajona (pilsētas) tiesai. Atzīstot, ka pierādījumiem var būt vērā ņemama ietekme uz lietā taisīto lēmumu pēc būtības, apgabaltiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai.
Tā kā apstrīdētās normas saturs ir mainījies pēc būtības, ST izvērtēja, vai KPL 629.panta 4.daļa nodrošināja personas tiesības uz taisnīgu tiesu līdz KPL 631.panta 5.daļas spēkā stāšanās dienai– 2024.gada 22.oktobrim, un secināja, ka KPL 629.panta 4.daļa tiktāl, ciktāl tā līdz KPL 631.panta 5.daļas spēkā stāšanās dienai – 2024.gada 22.oktobrim–, nenodrošināja personai tiesības objektīvu iemeslu dēļ iesniegt pierādījumus apgabaltiesai, neatbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.
Izvērtējot, vai apstrīdētajā regulējumā ietvertā kārtība, kādā tika nodrošinātas aizskartā mantas īpašnieka tiesības iesniegt pierādījumus, nodrošināja šai personai atbilstošas procesuālās tiesības mantas likumīgās izcelsmes pierādīšanai visā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ST konstatēja, ka pierādījumus par mantas izcelsmi ar mantu saistītā persona varēja iesniegt:
pirmstiesas kriminālprocesa laikā: procesa virzītājam – laika posmā starp aresta uzlikšanu mantai un dienu, kad tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu;
tiesas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu: rajona (pilsētas) tiesai – līdz iztiesāšanas pabeigšanas brīdim.
Pastāvotiespējai, ka rajona (pilsētas) tiesas nolēmumā norādītie mantas izcelsmi pamatojošie argumenti atšķiras no procesa virzītāja lēmumā par procesa uzsākšanu ietvertajām ziņām, un ar mantu saistītajai personai šie argumenti ir jāatspēko sūdzībā apgabaltiesai, vai ka ar mantu saistītā persona pierādījumus var iegūt tikai pēc tam, kad lieta jau ir izskatīta rajona (pilsētas) tiesā, apstrīdētais regulējums liedza ar mantu saistītajai personai šādus pierādījumus iesniegt apgabaltiesai, lai tā attiecīgi varētu konstatēt, vai fakts, ka pierādījumi netika savlaicīgi iesniegti rajona (pilsētas) tiesai, ir kvalificējams kā objektīvu apstākļu izraisīta situācija vai arī kā personas apzināta rīcība procesa novilcināšanai. ST pamatoti secināja, ka ar mantu saistītajai personai šādos apstākļos netika nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju princips.
Ņemot vērā 2024.gada 22.oktobrī spēkā stājušos grozījumu KPL, ar kuru KPL 631.pants tika papildināts ar 5.daļu, šobrīd pierādījumus par mantas izcelsmi ar mantu saistītā persona var iesniegt:
pirmstiesas kriminālprocesa laikā: procesa virzītājam – laika posmā starp aresta uzlikšanu mantai un dienu, kad tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu;
tiesas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu: rajona (pilsētas) tiesai – līdz iztiesāšanas pabeigšanas brīdim, bet izņēmuma gadījumā – pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai – arī apgabaltiesai.
Apkopojot izklāstīto, spriedums rada dalītas jūtas. No vienas puses – prieks, ka taisnīgums uzvarēja, no otras puses – nožēla, ka privātpersonai, kurai valsts grasās konfiscēt mantu šīs pašas valsts radītā procesā, kurā tiek aizskartas personas pamattiesības, nākas pārvarēt tik lielu valsts institūciju (Saeimas, TM un Ģenerālprokuratūras) pretestību un nevēlēšanos atzīt un labot savas kļūdas, lai panāktu pieļautā tiesību aizskāruma novēršanu.
Kompetentu un ieinteresētu darbinieku piesaiste un noturēšana (motivēšana) ir un būs viens no lielākajiem Latvijas uzņēmēju un organizāciju izaicinājumiem. Darba attiecību modeļi mainās, cilvēki vairs nejūtas piesaistīti vienai darba vietai, tie vēlas ne tikai adekvātu atalgojumu, bet arī lielāku brīvību un papildu labumus. Lai darba devēji to varētu piedāvāt, ir vajadzīga attiecīga tiesiskā vide, – tāds darba attiecību regulējums, kas ļauj piesaistīt un motivēt cilvēkus. Virkne uzlabojumu šo jomu regulējošās tiesību normās ir nesen stājušies spēkā, taču ir gaidāmas vēl jaunas izmaiņas.
Nedrīkst prasīt svešvalodu prasmes
Pērn oktobrī spēkā stājās grozījumi Darba likumā, kas būtiski sašaurina darba devēju iespējas prasīt darbiniekiem zināt svešvalodas. Grozījumi paredz, ka svešvalodas prasme nav uzskatāma par pamatoti nepieciešamu darba pienākumu veikšanai, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas iekšējā tirgū. Nosacījumu var neattiecināt uz tādiem darbiem Latvijas iekšējā tirgū, kur svešvalodas prasme ir darba veikšanas objektīvs un pamatots priekšnoteikums, tai skaitā ja darba izpilde ir saistīta ar ārvalstīm.
Grozījumu mērķis ir aizsargāt valsts valodu, pasargājot vairāku profesiju pārstāvjus, piemēram, pārdevējus no obligātas prasības zināt krievu valodu. Darba tirgus ir vide, kur svešvalodas mēdz prevalēt pār valsts valodu, un tas būtu jāierobežo. Tomēr ir grūti iztēloties, kā uzņēmēji varētu pamatot, ka svešvaloda ir objektīvi nepieciešama darbu izpildei, jo tam nav skaidru kritēriju. Turklāt, Latvijā ir un būs darba vietas, kur valdes locekļi vai vadošie darbinieki ir no ārvalstīm, bet ne visu darbinieku tieši darba izpilde saistīta ar ārvalstīm, īpaši to var novērot starptautiskos koncernos ietilpstošās sabiedrībās. Domājams, ka jaunākie grozījumi radīs daudz, jo daudz nevajadzīgas grūtības darba devējiem. Kas rezultātā var būt arī viens no iemesliem tiem pārvāksies uz Igauniju, Lietuvu vai kādu citu valsti. Lai vai kā, darba devējiem ir ieteicams pārskatīt, kas attiecībā uz svešvalodu zināšanām ir vai nav iekļauts uzņēmumu iekšējos dokumentos, darba līgumos vai amata aprakstos, vērtējot tieši no katra konkrētā amata un tā pienākumu skatu punkta.
Viena nodokļa likme algai, lielāks neapliekamais minimums
No šī gada tiek piemērota viena iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme algai – 25,5% (iepriekš bija 20% un 23%), kas atvieglo nodokļa aprēķināšanu. Ārzemniekiem, kuri strādā Latvijā, bet sociālās iemaksas veic citā valstī, ir jāmaksā krietni augstāka likme – 33%, ja viņu ikmēneša alga pārsniedz 8 775 eiro.
Pozitīva pārmaiņa, – ar šo gadu ir atcelts prognozējamais diferencētais neapliekamais minimums, kuru agrāk rēķināja VID, balstoties uz iepriekšējos mēnešos gūtajiem ienākumiem. No šī gada ir ieviesta vienkāršāka pieeja – neapliekamais minimums visiem 510 eiro apmērā. No 2026. gada tas pieaugs līdz 550 eiro, bet 2027. gadā sasniegs 570 eiro. Lielākajam vairumam darbinieku tas nozīmē nedaudz vairāk naudas viņu makā, jo visiem, kuri mēnesī saņem līdz 4 000 eiro (bruto), neto alga pēc šīs reformas ir pieaugusi. Tāpat darba ņēmējam vairs nav jāveic izmaiņas algas nodokļu grāmatiņā saistībā ar neapliekamā minimuma piemērošanu, tas tiek piemērots automātiski pie darba ņēmēja, pie kura ir iesniegta nodokļu grāmatiņa.
Jāpiebilst, ka no šī gada ir palielināts neapliekamai minimums pensionāriem – no 6 000 eiro līdz 12 000 eiro gadā. Turklāt strādājošajiem pensionāriem ir atļauts pensionāra neapliekamo minimumu (1 000 eiro mēnesī) taksācijas gada laikā piemērot līdzīgās daļās pie pensiju izmaksātāja un citā ienākumu gūšanas vietā. Tas nozīmē, ka neapliekamo minimumu var līdzīgās daļās attiecināt gan uz algu, gan pensiju.
Lielākas nodokļa atlaides par darbinieku izdevumiem un pabalstiem
Viens no darbinieku piesaistes un motivēšanas instrumentiem ir transporta, ēdināšanas, ārstniecības un citu izdevumu apmaksa, kā arī dažādi pabalsti, ko darbinieks saņem kā papildu labumus pie algas. No šī gada darba devēji, kuri ar saviem darbiniekiem ir parakstījuši koplīgumu, var saņemt būtiskas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides par transporta, izmitināšanās un pārcelšanās izdevumiem. Piemēram, tie var būt izdevumi par sabiedrisko transportu, degvielu un mājokļa īri. Šie ir papildus labumi, kas nākuši klāt ēdināšanas un ārstniecības izdevumiem – arī par tiem, tāpat kā agrāk, var saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus.
Kopējais ar nodokli neapliekamais limits darbiniekiem tiks aprēķināts, ņemot vērā vidējo darbinieku skaitu uzņēmumā un tas ir 700 eiro uz vienu darbinieku gadā (iepriekš bija līdz 480 eiro gadā). Šis ir izdevīgs nosacījums, jo ļauj kompensēt lielākas summas tiem darbiniekiem, kuriem izdevumu kompensēšana ir vajadzīga lielākā apjomā uz to darbinieku rēķina, kuri to neizmanto.
Likumā ir saglabāti iepriekšējie nosacījumi atvieglojuma piemērošanai:
kopējo izdevumu apjoms nedrīkst pārsniegt 5% no bruto algu fonda;
darba devējs nodarbina vismaz sešus darbiniekus;
darba devējam nav nodokļu un nodevu parādu pirmstaksācijas gada 15. decembrī;
darba devējs nav atzīts par vainīgu pārkāpumos, kas saistīti ar darbinieku nodarbināšanu;
darba devējs veicis saimniecisko darbību vismaz vienu gadu.
Kā arī no šī gada tiek papildināts vēl viens nosacījums, ka darba devējām ir pienākums uzglabāt attiecīgos izdevumus apliecinošus ārējos attaisnojuma dokumentus.
Darba devējam izdevumu segšanas iespēja ir jāietver koplīgumā, kā arī – uzņēmumā ir jābūt skaidri definētiem nosacījumiem izdevumu segšanai (piemēram, iekšējā kārtība par šo jautājumu). Izdevumu segšanai ir jābūt ekonomiski pamatotai un uzņēmumam ir jāspēj to paskaidrot un pierādīt. Uzņēmumam šos izdevumus ir jāuzskaita un jāsaglabā attaisnojošie dokumenti, par katru darbinieku atsevišķi ir jāsniedz izziņa VID, kā arī jāseko līdzi kopējām izdevuma limitam, lai tas netiktu pārsniegts.
Savukārt, attiecībā uz pabalstiem ir palielināts ar nodokli neapliekamais apmērs darba devēja izmaksātajam bērna piedzimšanas pabalstam – no 250 eiro līdz 500 eiro; bēru pabalstam – no 250 eiro līdz 500 eiro; un darba devēja dāvanām – no 15 eiro līdz 100 eiro taksācijas gadā.
Ar bērnu aprūpi saistītos atvaļinājumos var doties arī valdes locekļi
Kopš 2024. gada nogales spēkā ir stājušies grozījumi Komerclikumā, kas paredz valdes locekļu tiesības uz ar bērna aprūpi saistītiem atvaļinājumiem. Līdz šim šādi atvaļinājumi pienācās tikai darbiniekiem, bet valdes locekļi bija apdalīti, jo valdes loceklis likuma izpratnē nav darbinieks. Tāpēc, ja valdes loceklis devās ilgstošā prombūtnē saistībā ar bērna piedzimšanu, viņa atbildība saglabājās tādā pat apjomā, kā veicot ikdienā savus pienākumus.
Ar likuma grozījumiem ir noteikts, ka valdes loceklim ir tiesības izmantot: grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu; atvaļinājumu bērna tēvam, adoptētājam un citai personai; bērna kopšanas atvaļinājumu; bērna aprūpētāja atvaļinājumu; kā arī atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, ja ir jāaprūpē adoptētais bērns, audžubērns vai aizbilstamais. Atvaļinājumiem būs piemērojams Darba likuma regulējums, ja vien Komerclikumā nav paredzēts savādāk. Šo atvaļinājumu izmantošanas laikā valdes locekļu pilnvaras tiks apturētas un var tikt ievēlēts cits valdes locekli uz valdes locekļa atvaļinājuma laiku.
Ceram, ka minētās izmaiņas un uzlabojumi veicinās nodarbināto labbūtību un motivāciju, taču ar to izmaiņas darba attiecību regulējumā nebūt nav noslēgušās. Šobrīd izstrādes un saskaņošanas procesā ir apjomīgi Darba likuma grozījumi, kur cita starpā paredzēts noteikt, ka darba samaksa darbiniekiem primāri ir izmaksājama uz bankas kontu , tiks precizēts regulējums par virsstundu apmaksu, par dīkstāves apmaksu, par summētā darba laika uzskaiti (ietverot arī nepilna laika darbu), par uzteikumu arodbiedrības biedram, kā arī iecerēts paredzēt iespēju saīsināt darba nedēļu, proti, noteiktos gadījumos, ja darbinieks četras dienas ir strādājis papildus darba stundas, piektā diena tam būtu brīva.
Uzņēmumam (datu pārzinim) ir vairākas mājaslapas. Vienā no tām tirgo metāla izstrādājumus, citā tos uzpērk, bet vēl kāda piedāvā auto nomas pakalpojumus (gan smago tehniku, gan vieglās automašīnas un busiņus). Visām mājaslapām kā datu pārzinis ir ierakstīts konkrētais uzņēmums (SIA), turklāt datu apstrādes noteikumos ir minēts, ka datus var izmantot ne tikai pasūtījumu un pieprasījumu apstrādei, bet arī mārketinga nolūkiem (lai sūtītu konkrētus piedāvājumus klientiem). Vienā no mājaslapām – A –, aizpildot pieteikumu, klienti ieraksta vārdu, uzvārdu, tālruni un e-pastu, bet otrā – B – tikai vārdu, uzvārdu un tālruni. Vai mājaslapas B vārdā drīkst izsūtīt vēstules uz e-pastu klientiem, kas savu informāciju atstājuši mājaslapā A? Vai šajā gadījumā datu pārzinis drīkst starp savām mājaslapām izmantot šo sniegto informāciju?
Jautājums par to, vai uzņēmums drīkst izmantot klientu datus, kas iegūti vienā mājaslapā, lai sūtītu piedāvājumus par pakalpojumiem, kuri tiek sniegti citā mājaslapā, ir saistīts ar personas datu aizsardzības prasībām. Šajā gadījumā ir svarīgi izvērtēt situāciju atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (VDAR), kas nosaka, kā drīkst apstrādāt fizisko personu datus, tostarp arī jautājumos par datu izmantošanu starp dažādām mājaslapām, kuras pārvalda viens un tas pats datu pārzinis (uzņēmums).
Nolūka ierobežojuma princips ir viens no VDAR pamatprincipiem, kas paredz, ka jebkura personas datu apstrāde jāveic konkrētam, skaidri noteiktam un leģitīmam mērķim. Tas nozīmē, ka personas dati nedrīkst tikt izmantoti negaidītiem vai nesaderīgiem nolūkiem, pret kuriem datu subjekts varētu iebilst.
Tāpēc datu koplietošanu starp dažādām mājaslapām bez skaidras klientu piekrišanas nevajadzētu veikt, jo sākotnējais datu vākšanas nolūks var neatbilst jaunajam nolūkam.
Katram jaunam datu apstrādes nolūkam, kas nav savietojams ar sākotnējo, nepieciešams īpašs juridiskais pamats. Piemēram, ja sākotnējais nolūks bija datu izmantošana konkrēta pakalpojuma sniegšanai, tad jaunam nolūkam – piemēram, reklāmai citā uzņēmuma mājaslapā – ir jābūt savam juridiskajam pamatojumam, piemēram, piekrišanai.
Lai izvairītos no iespējamiem pārkāpumiem, vienkāršākais veids būtu katras mājaslapas privātuma politikā ietvert konkrētu norādi par mārketinga paziņojumu sūtīšanu attiecībā uz konkrētajām precēm un pakalpojumiem, ko šī mājaslapa piedāvā. Tāpat svarīgi būtu skaidri definēt, kādi dati tiek pieprasīti (piemēram, e-pasta adreses) un kādam mārketinga nolūkam tie tiks izmantoti. Ja šāda norāde ir skaidri norādīta un klients to pieņēmis, uzņēmums var izmantot šo piekrišanu kā juridisko pamatu.
Eiropas Datu aizsardzības kolēģija (EDAK) ir izdevusi vadlīnijas par pārredzamību un piekrišanu, kurās uzsvērts, ka piekrišanai ir jābūt specifiskai katram apstrādes nolūkam, un datu pārzinim nav tiesību izmantot piekrišanu plašākā apjomā, nekā tas bija sākotnēji definēts. Tomēr, ja apstrāde tiek veikta uz leģitīmo interešu pamata, uzņēmumam jānodrošina, ka tiek veikts interešu līdzsvarošanas tests, klienti ir informēti par šo apstrādi un viņiem ir iespēja iebilst pret to.
VDAR kontekstā būtiski ir arī ņemt vērā datu subjekta (klienta) saprātīgās gaidas. Piemēram, klients, kurš piesakās informācijai par metāla izstrādājumiem, diez vai sagaida, ka viņam pēkšņi tiks sūtīti piedāvājumi par auto nomas pakalpojumiem. Šajā situācijā uzņēmumam būtu grūti pamatot šādu datu izmantošanu ar leģitīmo interešu pamatojumu, jo klienta gaidas un sākotnējais apstrādes nolūks attiecas tikai uz metāla izstrādājumiem.
Nobeigumā jānorāda, ka uzņēmumam jānodrošina, ka personas dati tiek izmantoti tikai tiem nolūkiem, par kuriem klients ir informēts un kam viņš ir piekritis. Ja datu apstrāde tiek veikta citam nolūkam, kas nav savietojams ar sākotnējo, nepieciešams iegūt jaunu juridisko pamatu (piemēram, piekrišanu) vai rūpīgi pamatot apstrādi uz leģitīmo interešu pamata, izvērtējot klienta gaidas un nodrošinot viņam iespēju atteikties no šādas apstrādes.
Jēdziens “pro bono” (no latīņu frāzes “Pro bono publico”) nozīmē kāda profesionāla pakalpojuma veikšanu vispārējam labumam bez samaksas. Visbiežāk šis jēdziens tiek attiecināts uz advokātu birojiem – tie bez maksas konsultē dažāda veida klientus, kuriem nepieciešama juridiska palīdzība, un it īpaši saistībā ar kādu sabiedriski nozīmīgu lietu, kuras dalībnieki visdrīzāk nebūtu spējīgi apmaksāt advokāta pakalpojumus, taču šī lieta ir gana svarīga un rada paliekošas sekas. Manis pārstāvētais advokātu birojs “pro bono” darbus ir veicis visu tā pastāvēšanas laiku – kopš 90. gadu sākuma, un gadu no gada šī mums ir pašsaprotama prakse, ko mēs paši arī uzskatām par obligātu. Kāds no biroja juristiem regulāri nodrošina juridiskos pakalpojumus bez maksas lietās, kuras biroja partneriem ir šķitušas gana nozīmīgas un tādas, kas nedrīkstētu izgaist no sabiedrības dienaskārtības tikai tāpēc, ka jurista padoms nav pieejams.
Advokātu biroji, un Ellex te nav izņēmums, piedalās arī labdarības projektos un ziedo naudu, taču “pro bono” darbs ir īpaša palīdzības forma. Kāpēc juristu iesaiste “pro bono” projektos ir tik nozīmīga? Pirmkārt, mūsu pieredze un zināšanas ļauj aizstāvēt cilvēku intereses, kuri paši to nespēj. Pieredzējuša jurista iesaiste šādos gadījumos ir nozīmīgāka nekā naudas ziedojums. Viens no piemēriem ir mūsu biroja sniegtais atbalsts onkoloģijas pacientei, kura bija saskārusies ar diskriminējošu attieksmi no valsts un atteikumu kompensēt dzīvībai nozīmīgus medikamentus. Vērsāmies tiesā, jo atbildīgās iestādes atrunājās ar formāliem iemesliem, neiedziļinoties lietā pēc būtības, un mēs uzskatījām, ka valsts iestādes bija pārkāpušas vienlīdzības principu, pienākumu saprātīgi piemērot normatīvo regulējumu un pienācīgi pamatot indivīdam nelabvēlīgu administratīvo aktu, kā arī pauda necieņu pret cilvēku. Šo tiesvedību birojs uzvarēja divās tiesu instancēs, panākot pacientei labvēlīgu spriedumus, un tagad gaidām galavārdu Senātā.
Otrkārt, atsevišķi sabiedriski nozīmīgi procesi var aizsākties un iesakņoties tikai tad, ja ap tiem pulcējas aktīvi domubiedri. Katrs ar pieredzi kādā jomā un iespējām paveikt ko vērtīgu sabiedrības labā. Par vienu no pirmajiem mūsu biroja “pro bono” projektiem kļuva atbalsts asociācijai “Dzīvesprieks”, kas nodrošina trūcīgiem jauniešiem un bāreņiem izglītības un sociālā atbalsta iespējas. “Dzīvesprieks” Latvijā 1994. gadā ienāca no Zviedrijas, un tā pirmsākumos bija nepieciešami domubiedri, kas būtu gatavi praktiski līdzdarboties.
Treškārt, ir jārunā par nozīmīgām iniciatīvām kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas, izglītības un uzņēmējdarbības veicināšanas jomās, kur jurista pieredze ir noderīga kāda komplicēta jautājuma risināšanai. Ņemot vērā, ka arī šādos projektos bieži vien sadarbojas domubiedri, kuriem ir ideja, un sākotnēji viss notiek uz brīvprātīgas iesaistes principiem, mēs iesaistāmies ar sava biroja juridisko kapacitāti. Piemēram, šobrīd sniedzam atbalstu Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai saistībā ar finansējuma piesaisti un rekonstrukcijas darbiem Vāgnera nama un kādreizējā operas teātra atjaunošanai Vecrīgā. Esam atbalstījuši un atbalstām Žaņa Lipkes memoriālu un senāko latviešu sabiedrisko organizāciju – Rīgas Latviešu biedrību. Te varētu minēt arī Kijivas Ekonomikas augstskolu, kurai palīdzējām Latvijā nodibināt atbalsta biedrību pēc Krievijas agresijas un kara Ukrainā uzsākšanas. Izglītības jomā nozīmīgi ir projekti “Iespējamā misija” un Swedbank dibinātais “Fonds Augt”, bet uzņēmējdarbības veicināšanā – “Latvijas sociālās uzņēmējdarbības asociācija”. Šajās un vēl vairākās citās iniciatīvās mēs iesaistāmies ar sava biroja juristu darbu, sagatavojot līgumus, palīdzot ar juridiskas personas dibināšanu un korporatīvās pārvaldības jautājumiem, pārstāvot klientu intereses saziņā ar dažādām institūcijām un citās jomās.
Ceturtkārt, ir virkne starptautisku labdarības un sociālā atbalsta projektu, kuru “adaptācijai” Latvijas sabiedrībā ir vajadzīga juristu iesaiste vai arī mūsu iesaiste sniedz kādam atbalstu ārpus Latvijas. Tāda, piemēram, ir starptautiska advokātu biroju veidotā “Lex Mundi Pro Bono Foundation”, kur Ellex ir viens no līdzdibinātājiem un palīdz citām organizācijām sniegt humanitāro atbalstu Ukrainai. Vai starptautiskā Ronald McDonald House Charities, kas ir pārstāvēta arī Latvijā.
Manuprāt, ir svarīgi, ka sadarbības projekti ar “pro bono” darba iesaisti turpinās iespējami ilgāk. Tas ļauj projekta virzītājiem paļauties uz to, ka juridiskais atbalsts allaž būs pieejams, bet birojam tas dod iespēju pamatīgi iedziļināties konkrētās iniciatīvas būtībā, kā arī novērtēt tās sasniegumus un ietekmi sabiedrībā. Vislabākā “atlīdzība” par brīvprātīgi veiktu darbu ir iespēja pieredzēt, ka tava iesaiste kādam ir nākusi par labu, kaut ko ir mainījusi uz labo pusi.
“Pro bono” kustībai juristu aprindās ir ļoti sena vēsture, un, piemēram, ASV šī tradīcija tiek uzturēta dzīva, iepazīstinot ar to jau no studiju gadiem. Arī man kā studentam savulaik bija iespēja pieredzējuša jurista vadībā sabiedriskā kārtā uzņemties cilvēku aizstāvību, kuri paši to nevarētu atļauties (līdzīgas iespējas šodien ir arī Latvijā studējošajiem juristiem). Tāpēc vēlāk, dibinot biroju Rīgā, man nebija nekādu šaubu, ka šī būs viena no mūsu darba kultūras dimensijām. Zinu, ka daudziem Latvijas juristiem ir līdzīgi, taču, ja skatāmies uz uzņēmējdarbības vidi plašāk, nepieciešamība palīdzēt tiem, kam tas ir vajadzīgs, aizvien nav pašsaprotama lieta. Tāpēc katrs projekts, kurā ir iesaistīta labdarība vai brīvprātīgais “pro bono” darbs, ir ne vien ieguvums konkrētajam cilvēkam vai organizācijai, bet arī sava veida paraugs citiem, kas saka – tā rīkoties ir pieņemts, tā ir pareizi.
Līderību mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstībā, cita starpā, var nodrošināt skaidrs un pārskatāms regulējums. Līdz ar to Eiropas Savienība asā sacensībā ar ASV, Ķīnu un citām lielvarām ir centusies iespējami drīzā laikā veidot regulējumu, kas radītu skaidrus noteikumus tirgus dalībniekiem, vecinātu inovācijas un vienlaikus garantētu cilvēka pamattiesību aizsardzību. Eiropas Padome 2024. gada 21. maijā pieņēma Mākslīgā intelekta (turpmāk – MI) Aktu un ir sagaidāms, ka pavisam drīz tas tiks galēji apstiprināts no Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes puses.
MI Akts ir tapis straujas tehnoloģiskas izaugsmes laikā un Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdevēji ir bijuši spiesti MI Akta izstrādes procesā vairākas reizes būtiski mainīt un pielāgot MI Akta tekstu, lai sekotu līdzi jaunākajām tendencēm un problemātikai mākslīgā intelekta regulācijas jautājumos. Tādā veidā pēdējā Akta redakcijā ir iestrādāts ģeneratīvā mākslīgā intelekta un vispārīgu MI modeļu regulējums. Sagaidāms, ka daudzi jautājumi, piemēram, izpratne par augsta riska sistēmām, vēl tiks atrisināti ar ES īstenošanas regulu un Eiropas Komisijas vadlīniju palīdzību.
Mākslīgā intelekta aktu raksturo mēģinājums iedalīt mākslīgā intelekta sistēmas un vispārīgos mākslīgā intelekta modeļus atbilstoši to iespējamajai ietekmei uz cilvēka pamattiesībām. Līdz ar to mākslīgā intelekta sistēmas var iedalīt sekojoši:
aizliegtas MI sistēmas
augsta riska MI sistēmas
ierobežota riska MI sistēmas
minimāla riska Mi sistēmas
Savukārt no vispārīgajiem MI modeļiem atsevišķi ir izdalāmi MI modeļi ar sistēmisku risku. Ņemot vērā potenciāli būtiskāko ietekmi uz cilvēka pamattiesībām, likumdevējs būtiskākas prasības ir izvirzījis tieši augsta riska MI sistēmām un vispārīgiem MI modeļiem ar sistēmisku risku. Savukārt ierobežota riska un minimāla riska sistēmām adresēto prasību skaits ir visai ierobežots.
MI Akta tvērums
Svarīgi norādīt, ka MI Aktam ir ļoti plaša darbības joma, kas aptver dažādas ieinteresētās personas un ģeogrāfiskos reģionus. Tas darbojas kopā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, tostarp Vispārīgo datu aizsardzības regulu, E-privātuma direktīvu, patērētāju aizsardzības un produktu drošības tiesību aktiem. Tādējādi tiek nodrošināta visaptveroša normatīvā vide, kas attiecas uz dažādiem MI sistēmu ieviešanas un izmantošanas aspektiem. MI Aktā galvenais fokuss tiek veltīts tieši tehnoloģijas nodrošinātājiem (providers) un ieviesējiem (deployers), vienlaikus paredzot noteikumus attiecībā uz importētājiem, izplatītājiem un citiem subjektiem. Tajā pašā laikā netiek atsevišķi regulēta privātpersonu mākslīgā intelekta sistēmu izmantošana savām personīgajām (ne-profesionālajām) vajadzībām.
Attiecībā uz MI Akta ģeogrāfisko tvērumu jānorāda, ka tas attiecas uz nodrošinātājiem, kas laiž MI sistēmas ES tirgū, neatkarīgi no to atrašanās vietas, ieviesējiem, kuru reģistrācijas vieta vai atrašanās vieta ir ES, kā arī MI sistēmu nodrošinātājiem un ieviesējiem, kuru MI sistēmu darbības rezultāts tiek izmantots ES, gadījumā ja subjekts atrodas trešajā valstī. Tādējādi paredzams, ka šī līdzsvarotā pieeja noteiks globālu MI regulējuma etalonu, ietekmējot MI sistēmu praksi arī ārpus ES robežām.
Aizliegtā MI sistēmas
MI Akts stingri ierobežo mākslīgā intelekta sistēmu izmantošanu, kas varētu kaitēt cilvēku tiesībām vai drošībai, aizliedzot dažādas manipulatīvas, diskriminējošas un invazīvas tehnoloģijas. Tas nodrošina cilvēku aizsardzību pret ļaunprātīgu MI sistēmu izmantošanu sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Tā, piemēram, MI Akts aizliedz mākslīgā intelekta sistēmas, kas iesaistās darbībās, kurās tiek izmantoti sublimināli, manipulatīvi vai maldinoši paņēmieni. Tas aizliedz arī sistēmas, kas ļaunprātīgi izmanto personu ievainojamību, vecumu vai invaliditāti īpašās sociālās vai ekonomiskās situācijās. MI Akts nosaka aizliegumu “sociālās novērtēšanas” sistēmām, kas var radīt kaitējošu vai nelabvēlīgu attieksmi vai veido personu profilus, lai paredzētu noziedzīgu nodarījumu veikšanas varbūtību. Tāpat paredzēti dažādi aizliegumi saistībā ar sejas atpazīšanas sistēmām, slēdzieniem par personu emocijām darbavietā vai izglītības iestādēs un cilvēku iedalīšanu kategorijās, izmantojot biometriskos datus u.c. ierobežojumi.
Augsta riska MI sistēmas
Pie augsta riska MI sistēmām pieder MI sistēmas, kas ir drošības komponentes produktos vai noteiktos gadījumos sistēmas, kas pašas ir produkti, dažādos ar paaugstinātu risku saistītās iekārtās, piemēram, transportlīdzekļos un medicīnas ierīcēs. Par augsta riska MI sistēmām tiks atzītas arī tādas MI sistēmas, kuras noteiktos gadījumos (MI Akta III pielikums) tiek izmantotas kritiskajā infrastruktūrā, būtiskos privātos un sabiedriskos pakalpojumos, piemēram, veselības aprūpes saņemšanas iespēju novērtēšanai, izglītībā, tieslietās un citur. Uz šīm sistēmām attiecas visstingrākie pienākumi, lai nodrošinātu drošību, pārredzamību un atbildību. Augsta riska MI sistēmu operatoriem ir jāievēro:
prasības attiecībā uz risku pārvaldības sistēmas izveidošanu
datu un datu pārvaldības prasības
tehniskās dokumentācijas un lietvedības prasības
pārredzamība un informēšanas prasības
cilvēka uzraudzība
precizitātes, robustuma un kiberdrošības prasības
kvalitātes pārvaldības sistēmas prasība
kontrole pēc laišanas tirgū
c. prasības
Turklāt pirms augsta riska MI sistēmas laišanas tirgū attiecībā uz to ir jāveic atbilstības novērtējums, kā arī jāveic citi papildu pienākumi saistībā ar ES atbilstības deklarācijas, CE marķējuma un citām prasībām. Savukārt pirms atsevišķu MI augsta risku sistēmu ieviešanas, piemēram, finanšu iestādēm, ja sistēma paredzēta kredītreitinga noteikšanai, būs jāizstrādā arī pamattiesību ietekmes novērtējums. Līdz ar to MI sistēmu nodrošinātāji un ieviesēji var rēķināties ar būtisku regulatīvo slogu un tiem būtu ieteicams laicīgi sagatavoties šo prasību ieviešanai.
Ierobežota un minimāla riska MI sistēmas
MI sistēmu nodrošinātājiem būs pienākums izstrādāt MI sistēmas, kas mijiedarbosies ar fiziskām personām tādā veidā, lai fiziskās personas būtu informētas, ka tās mijiedarbojas ar MI sistēmu. Tāpat papildu prasības paredzētas emociju atpazīšanas, sintētisko materiālu un dziļviltojumu (deepfakes) MI sistēmām. Pēdējā laikā par aktualitāti kļuvušajām dziļviltojumu MI sistēmām būs pienākums ietvert norādi, ka saturs ir mākslīgi radīts vai pārveidots. Tāds pats pienākums attieksies arī uz MI sistēmām, kas paredzētas plaša sabiedrības loka informēšanai. Savukārt sintētisko audioierakstu, attēlu, video vai tekstu radīšanā jāiekļauj mašīnlasāma norāde vai marķējums par satura mākslīgu radīšanu vai pārveidošanu. Par šādas prasības ietveršanu noteikti priecāsies pedagogi, tā kā tas ļaus veicināt mākslīgi ģenerētā satura atpazīšanu un veicinās akadēmiskā godīguma prasību ievērošanu.
Savukārt minimāla riska MI sistēmas, kas neietilpst nevienā no iepriekš minētajām kategorijām un nav vispārēja pielietojuma MI modeļi, lielākoties netiek regulētas ar MI Aktu, izņemot to, ka operatoriem ir jāveicina savu darbinieku un personāla prasmes MI lietošanā, ciktāl tas ir iespējams. Līdz ar to vairākums no šobrīd lietojumā esošajām MI sistēmām varēs tikt izmantots tāpat kā iepriekš.
Atbildība par MI Akta pārkāpumu
MI Aktā ir noteiktas stingras sankcijas par tā noteikumu neievērošanu, lai stimulētu noteikto standartu ievērošanu. Šie sodi ir starp lielākajiem, ko ES likumdevējs līdz šim ir ietvēris, līdz ar to aktualizējot MI nozīmību un pārkāpumu iespējamo būtisko ietekmi uz sabiedrību kopumā. Par aizliegtās prakses regulējuma pārkāpumu draud naudas sods līdz 35 000 000 EUR tomēr, ja pārkāpējs ir uzņēmums – līdz 7% no tā kopējā gada apgrozījuma pasaulē iepriekšējā finanšu gadā, atkarībā no tā, kura summa ir lielāka. Savukārt par pārējiem pārkāpumiem paredzēts naudas sods līdz 15 000 000 EUR vai, ja pārkāpējs ir uzņēmums – līdz 3% no tā kopējā gada apgrozījuma pasaulē iepriekšējā finanšu gadā, atkarībā no tā, kura summa ir lielāka.
Kā uzņēmumiem sagatavoties MI Akta prasībām
Lai efektīvi sagatavotos MI Akta prasībām, uzņēmumiem jāveic vairāki mājas darbi, kas nodrošinās atbilstību jaunajām prasībām un palīdzēs efektīvi izmantot MI tehnoloģijas. Šie mājas darbi ietver MI sistēmu identifikāciju, kategoriju noteikšanu, atbildību izšķiršanu, prasību ieviešanas plāna izstrādi, pamatnostādņu veidošanu un darbinieku apmācību.
Pirmais solis ir identificēt, kuras uzņēmumā izmantotās programmatūras un aparatūras sistēmas ir kvalificējamas kā MI sistēmas. Tas ietver sistēmas, kas izmanto mašīnmācīšanos, dabiskās valodas apstrādi, datorredzi, balss atpazīšanu un citas MI tehnoloģijas. Šāda inventarizācija ļaus precīzi zināt, kurās jomās MI tiek izmantots un kur uzņēmumam būtu jāņem vērā papildu prasības, kas izriet no MI Akta.
Ja uzņēmumā tiek identificētas MI sistēmas, tad otrais solis ir noteikt, kurai MI Aktā noteiktajai mākslīgā intelekta kategorijai pieder konkrētā MI sistēma. Tas ļaus uzņēmumam, piemēram, identificēt, vai MI sistēmai būs piemērojams MI Aktā ietvertais augstais regulatīvais slogs augsta riska sistēmām, vai arī būs jārēķinās ar pavisam minimālām prasībām saistībā ar darbinieku apmācību un lietotāju informēšanu.
Tāpat būtu jāsaprot uzņēmuma loma MI sistēmas dzīves ciklā – vai uzņēmums uzskatāms par MI sistēmas nodrošinātāju vai ieviesēju, vai arī tam ir cita loma. Tāpat vērts atcerēties, ka izmaiņu veikšana MI sistēmā noteiktos gadījumos var novest pie uzņēmuma lomas maiņas un iespējamiem papildu pienākumiem.
Kad tas saprasts, būtu ieteicams izveidot plānu MI Akta prasību ieviešanai kopsakarā ar citām jaunajām prasībām. Tas ietver gan tehniskus, gan organizatoriskus pasākumus, lai nodrošinātu, ka MI sistēmas atbilst visiem nepieciešamajiem standartiem. Plānā būtu vēlams iekļaut arī termiņus, atbildīgos darbiniekus un resursus, kas nepieciešami šo prasību izpildei. Tas ļautu uzņēmumam laicīgi rēķināties ar priekšā stāvošajiem darbiem un identificēt iespējamos trūkumus un riskus.
Pēc šī plāna izveides, mēs ieteiktu izstrādāt konkrētas un praktiskas uzņēmuma MI pamatnostādnes, kuras palīdzēs darbiniekiem saprast, kā izmantot MI tehnoloģijas atbilstoši uzņēmuma ētikas standartiem un regulējuma prasībām. Tajās būtu jāiekļauj norādes par datu izmantošanu, privātuma aizsardzību, drošību un citiem svarīgiem aspektiem. Tāpat, ņemot vērā MI prasības, jāveic arī darbinieku apmācība MI sistēmu izmantošanā.
MI Akta ieviešana kopumā ES veidos visaptverošu regulējuma sistēmu, kas vienlaikus veicinās mākslīgā intelekta inovācijas un nodrošinās cilvēku pamattiesību aizsardzību. Tajā pašā laikā daudzi no jaunā regulējuma tvērumā ietvertajiem jautājumiem uzņēmumiem joprojām varētu būt neskaidri, tāpēc vērts gaidīt ES īstenošanas regulas un Eiropas Komisijas vadlīnijas. Tomēr tā kā prasības attiecībā uz aizliegtajām MI sistēmām būs piemērojamas jau 6 mēnešus pēc MI Akta stāšanās spēkā, kā arī drīz pēc tam būs piemērojami citi MI Akta noteikumi, uzņēmumiem jau tagad ir jāpielāgojas jaunajām prasībām, veicot rūpīgu sagatavošanos, lai nodrošinātu atbilstību MI Aktam un izmantotu MI tehnoloģiju priekšrocības droši un efektīvi.
Darbinieks ir salauzis kāju, kā rezultātā tīri fiziski nevar nokļūt līdz savai darba vietai, kas atrodas biroja ēkas 5.stāvā, jo nav pieejams lifts. Kādas alternatīvas strādāšanai birojā darba devējs var piedāvāt darbiniekam, lai darba process neapstātos? Jo kājas lūzums netraucē darbiniekam veikt darba pienākumus, vienīgi liedz nokļūt līdz darba vietai. Vai darba devējs var piespiest darbinieku ņemt darbnespējas lapu šādos apstākļos?
Darbnespējas lapas atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.152 “Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība” drīkst izsniegt tikai šajā tiesību normā noteiktajos gadījumos. Ja darbiniekam ir trauma, kas saistīta ar pārejošu darbspēju zaudēšanu, proti, darbinieks tās rezultātā kādu laiku nevar pildīt darba pienākumus, tad ir pamats darbiniekam izsniegt darbnespējas lapu. Tāpēc darba devējs nevar piespiest darbinieku ņemt darbnespējas lapu, ja, objektīvi vērtējot, trauma nav saistīta ar darbspēju zaudēšanu. Darbnespējas faktu ir tiesīgs izvērtēt tikai un vienīgi ārsts vai atsevišķos gadījumos – ārsta palīgs. Pārejošas darbspēju zaudēšanas jēdziens nav definēts tiesību normās, tāpēc katrā gadījumā tas ir vērtējuma jautājums, tostarp atkarībā no darbinieka pildītajiem darba pienākumiem.
Ja darbiniekam ir lauzta kāja, tomēr nav izsniegta darbnespējas lapa (vai tā ir beigusies), darbiniekam ir jāpilda savi darba pienākumi. Darba devējs var mēģināt pielāgot darba vietu vai nodrošināt darba izpildi attālināti, ja tāda iespēja pastāv. Tomēr darba devējam nav ar tiesību normu konkrēti noteikts šāds pienākums. Gadījumā, ja tiek nodarbināts darbinieks ar invaliditāti, darba devējam atbilstoši Darba likuma 7.pantam, veicinotvienlīdzīgu tiesību principu, ir pienākums veikt pasākumus, kas atbilstoši apstākļiem nepieciešami, lai pielāgotu darba vidi, sekmētu personu ar invaliditāti iespējas nodibināt darba tiesiskās attiecības, pildīt darba pienākumus (..),ciktāl šādi pasākumi neuzliek darba devējam nesamērīgu slogu. Šajā situācijā ir būtiska atšķirība, proti, pirms darba devējs nodarbina personu ar invaliditāti, tam ir jāizvērtē, vai būs iespējams nodrošināt šim darbiniekam nepieciešamos pielāgojumus darba vidē. Savukārt jautājumā aprakstītajā situācijā darba devējs nevarēja paredzēt, ka darbinieks salauzīs kāju un tāpēc nevarēs nokļūt līdz savai darba vietai 5.stāvā. Attiecīgi darba devējam nemaz nevar būt pienākums nodrošināt piekļūšanu darba vietai kādā citā veidā vai attālinātu darbu, ja tādu nav iespējams piedāvāt.
Protams, ka būtu labi, ja darba devējs mēģinātu kādā veidā situāciju risināt, piemēram, aicinot kolēģus palīdzēt ar nokļūšanu 5.stāvā. Tajā pašā laikā arī pašam darbiniekam būtu jāiesaistās situācijas risināšanā, piemēram, mēģinot sarunāt kādu ģimenes locekli vai draugu, kurš var palīdzēt nokļūt līdz 5.stāvam. Šī ir pagaidu situācija, kamēr darbinieks izveseļojas, tādēļ tās risināšanā būtu jāiesaistās abām pusēm.
Jautājums: Uzņēmums vēlas vienam dalībniekam piešķirt dažādu kategoriju daļas. Vai uzņēmums tā drīkst rīkoties?
Komerclikums neaizliedz vienam dalībniekam piešķirt dažādu kategoriju daļas. Likumā noteikts, ka komercsabiedrības var veidot dažādas kapitāldaļu kategorijas. Tā drīkst rīkoties arī tādas sabiedrības, kurās ir tikai viens dalībnieks, lai gan šādās sabiedrībās tādai rīcībai nav praktiskas nozīmes, jo daļu kategoriju jēga ir veidot dažādu kategoriju dalībniekus ar atšķirīgām tiesībām. Sabiedrība ar vienu darbinieku varētu piešķirt dažādu kategoriju daļas vienīgajam dalībniekam, lai sagatavotos uzņemt jaunus dalībniekus, kuriem būs atšķirīgas tiesības.
Savukārt praksē var būt un ir sastopama situācija, ka vienam no vairākiem dalībniekiem ir dažādu kategoriju daļas. Iemesli, kādēļ vienam dalībniekam var būt gan parastās daļas, gan arī citas kategorijas daļas, var būt dažādi. Piemēram, lai vienas kategorijas daļas tam dotu tiesības balsot dalībnieku sapulcē par noteiktu kategoriju jautājumiem un citas kategorijas daļas par citas kategorijas jautājumiem, atbilstoši tam, kas noteikts statūtos vai dalībnieku līgumā. Tāpat arī, ja sabiedrība gūst ienākumus no vairākiem komercdarbības veidiem, tas dod iespēju sadalīt dividendes konkrētam dalībniekam atbilstoši peļņai no katra sabiedrības komercdarbības veida. Piemēram, viena daļu kategorija dod tiesības uz dividendēm no peļņas, kas gūta no nekustamā īpašuma pārvaldīšanas, un otra daļu kategorija dod tiesības uz dividendēm no peļņas, kas gūta, pārdodot kokmateriālus. Pastāv dažādi varianti, un principā robežas ir atkarīgas tikai no pašu dalībnieku atjautības un praktiskās nepieciešamības.
Remontējamu preču priekšlaicīga izmešana palielina atkritumu daudzumu un rada siltumnīcefekta gāzu emisiju, kā arī lielāku pieprasījumu pēc vērtīgiem resursiem jaunu preču ražošanā, norādījusi Eiropas Komisija. Tādēļ, lai realizētu Eiropas Savienības (ES) zaļā kursa mērķi par ilgtspējīgu patēriņu, maija izskaņā pieņemta direktīva par kopīgiem noteikumiem preču remontēšanas veicināšanai (tā sauktā right to repair jeb R2R direktīva).
R2R direktīvas mērķis ir veicināt, ka gadījumā, ja precei rodas defekts, patērētājs izvēlas to saremontēt un izmantot ilgāk, nevis priekšlaicīgi no tās atbrīvojas.
Ražotāju pienākums labot preci
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, R2R direktīva paredz, ka noteiktu preču ražotājiem arī pēc normatīvajos aktos noteiktās likumiskās garantijas beigām, pamatojoties uz patērētāja lūgumu, būs pienākums veikt preču remontu. Remonts būs jāveic bez maksas vai par saprātīgu samaksu un saprātīgā laika periodā.
R2R direktīva arī paredz, ka ražotāji nedrīkstēs atteikties veikt preču remontu tādēļ, ka preci jau iepriekš remontējusi cita persona, kā arī ražotāji bez objektīva pamatojuma nedrīkstēs pielietot tādas programmatūras un aparatūras metodes un līguma nosacījumus, kuri apgrūtina citām personām iespēju veikt preču remontu (tostarp, ierobežojot tiesības izmantot lietotas rezerves daļas vai 3D izprintētas rezerves daļas).
Saskaņā ar R2R direktīvu ražotājiem būs arī pienākums par saprātīgu cenu pārdot rezerves daļas neatkarīgiem remonta pakalpojumu sniedzējiem. Tāpat ražotājiem būs pienākums publicēt informāciju par remontēšanas pieejamību un indikatīvajām izmaksām.
Uz kurām precēm attiecas direktīva?
Pašreizējā R2R direktīvas redakcija paredz, ka iepriekš minētie ražotāju pienākumi attieksies uz šādām precēm:
mobilie tālruņi, bezvadu tālruņi un planšetdatori;
preces, kurās iestrādātas vieglo pārvietošanās līdzekļu baterijas (LMT baterijas).
Pagarināts garantijas laiks
To, cik ilgi pēc likumiskās garantijas beigām patērētājs varēs pieprasīt ražotājam veikt preču remontu, nosaka katrai preču grupai piemērojamie specifiskie tiesību akti, un tas var sasniegt pat 10 gadus.
Ņemot vērā ierobežoto, iepriekš minēto preču loku, attiecībā uz kurām patērētāji varēs pieprasīt ražotājam veikt remontu, R2R direktīva ir izpelnījusies nevalstisko organizāciju un citu personu kritiku. Tomēr jānorāda, ka R2R direktīva ievieš arī virkni jauninājumu, kuri attieksies uz neierobežotu patērētāju iegādāto preču klāstu. Piemēram, R2R direktīva paredz, ka gadījumā, ja patērētājs likumiskās garantijas laikā defektīvās preces nomaiņas vietā izvēlēsies tās remontēšanu, likumiskā garantija tiks pagarināta par 12 mēnešiem (tātad tagadējo 2 gadu vietā tā būs 3 gadus gara). Tāpat R2R direktīva paredz, ka tiks izveidota ES līmeņa tiešsaistes platforma, kurā patērētāji varēs atrast informāciju par remontēšanas pakalpojumu sniedzējiem, remontētu preču pārdevējiem un defektīvu preču pircējiem.
Paredzams, ka tuvākajā laikā R2R direktīva tiks publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. ES dalībvalstīm būs jāuzsāk R2R direktīvas piemērošana 24 mēnešu laikā pēc tās publicēšanas.
Laikā, kad atbilstoša darbaspēka pieejamība ir kļuvusi par nopietnu problēmu, darbinieku profesionālā apmācība vai kvalifikācijas paaugstināšana kļūst vēl būtiskāka nekā iepriekš. Šajā kontekstā ir interesants Senāta 2024.gada 25.janvāra spriedums lietā SKC-20/2024, kurā tika izskatīts jautājums, kāda veida apmācības darba devējs var segt un kā vērtējams noslēgtais aizdevuma līgums studiju maksas segšanai maģistra grāda iegūšanai.
Izglītība mūža garumā mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu nepieciešamību, tādēļ darbinieku profesionālā apmācība vai kvalifikācijas paaugstināšana ir būtiska pašiem darbiniekiem. Tā ir svarīga arī darba devējiem, jo ļauj darbiniekiem sniegt tās prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas konkrētā darba izpildei, kā arī paaugstina darba devēja iespējas piesaistīt motivētākos darbiniekus.
Lietas fakti
Senāta sprieduma lietā SKC-20/2024 pamatā ir strīds starp darbinieku un darba devēju par noslēgtā aizdevuma līguma juridisko kvalifikāciju. Spriedumā izvērtēts jautājums par to, vai ir iespējams slēgt tādu vienošanos atbilstoši Darba likuma (DL) 96.pantam, ja apmācību rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai vai amatam, nevis darbinieka esošajai profesijai vai amatam.
Aizdevuma līguma noteikumos bija paredzēts, ka darba devējs aizdod darbiniecei noteiktu naudas summu maģistra studiju programmas apguvei. Aizdevuma līgumā bija nosacījums, ka tad, ja darbiniece “ir ievērojusi studiju līguma noteikumus, ieguvusi attiecīgo grādu vai profesionālo kvalifikāciju, bijusi nodarbināta pie darba devēja 5 gadus kopš attiecīgā grāda vai profesionālās kvalifikācijas iegūšanas un piemērojusi iegūto izglītību darbā pie darba devēja, darba devējs apņemas pilnībā dzēst darbinieces parādu, kas radies saskaņā ar pušu starpā noslēgto aizdevuma līgumu, un darba devējs apņemas uzskatīt procentus, kas ar aizdevuma līgumu noteikti kā izpildījums, par pilnībā nomaksātiem (izpildītiem).”
Tā kā darbiniece bija izbeigusi darba tiesiskās attiecības ar darba devēju 2 gadus pēc maģistra grāda iegūšanas, darba devējs bija iesniedzis tiesā prasību par aizdevuma atmaksu. Savukārt darbiniece izvirzīja pretprasību, lūdzot atzīt aizdevuma līgumu par vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.panta 2.daļai un atzīt aizdevuma līguma noteikumus par spēkā neesošiem, ciktāl tie ir pretrunā DL 96.panta noteikumiem. Darbiniece uzskatīja, ka aizdevuma līgumā noteiktais pienākums nostrādāt pie darba devēja 5 gadus pēc maģistra grāda iegūšanas, jo citādi ir jāatlīdzina visa aizdevuma summa, ir pretrunā ar DL 96.pantu, kurā paredzēts, ka vienošanās par apmācībām maksimālais termiņš ir 2 gadi un maksimālā summa, kuru darba devējs var atprasīt, ir 70% no kopējiem apmācību izdevumiem.
Pirmās instances tiesa prasību apmierināja, bet pretprasību noraidīja. Savukārt apelācijas instances tiesa prasību noraidīja, bet pretprasību apmierināja, atzīstot, ka noslēgtais aizdevuma līgums uzskatāms par vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.pantam, un aizdevuma līguma noteikumus, kuri ir pretrunā ar šo pantu, par spēkā neesošiem.
Darba devēja bija iesniegusi kasācijas sūdzību, argumentējot, ka bija aizdevusi naudas līdzekļus darbinieces maģistra studiju apmaksai, nevis apmaksājusi apmācības kvalifikācijas paaugstināšanai, jo maģistra studiju programma nebija saistīta ar darbinieces veicamo darbu (amatu). Līdz ar to noslēgtais aizdevuma līgums nevar tikt kvalificēts kā vienošanās DL 96.panta 2.daļas izpratnē, bet ir uzskatāms par aizdevuma līgumu, kas noslēgts atbilstoši Civillikuma noteikumiem.
Tiesas secinājumi
Senāts, izskatot kasācijas sūdzību, sniedza atbildi uz jautājumu, vai DL 96.panta 2. un turpmāko daļu noteikumi ir attiecināmi uz tādu vienošanos par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai vai amatam, nevis darbinieka esošajai profesijai vai amatam.
Senāts arī skaidroja, ka atbilstoši DL 96.panta 1.daļai, ja darba devējs nosūta darbinieku uz profesionālo apmācību vai paaugstināt kvalifikāciju, tādējādi gūstot no tā labumu savai komercdarbībai, vai šādas profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pienākums ir paredzēts tiesību normās, tad darba devēja pienākums ir segt ar darbinieka profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus. Proti, šādā gadījumā darba devējs nav tiesīgs slēgt vienošanos par apmācībām atbilstoši DL 96.panta 2.daļai. Šādu apmācību izdevumus vienmēr ir pienākums segt darba devējam.
Savukārt, ja konkrētie profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi atbilstoši apstākļiem ir saistīti ar darbinieka veicamo darbu, taču šādai apmācībai, kas primāri paredzēta darbinieka konkurētspējas pilnveidošanai, nav noteicošas nozīmes nolīgtā darba izpildei, darba devējs un darbinieks var slēgt atsevišķu vienošanos par apmācību, kurai piemērojami DL 96.panta 3.–9.daļas noteikumi.
Šajā spriedumā Senāts ir arī skaidrojis, ka DL 96.panta 2.–9.daļas noteikumi ir attiecināmi arī uz tādu vienošanos par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes jeb profesionālo kvalifikāciju, kas noder vai ir nepieciešamas citai profesijai vai amatam, ja šie pasākumi ir saistīti ar darbu, kuru darbinieks ir veicis pirms apmācības uzsākšanas, tās laikā vai pēc tās pabeigšanas.
Līdz ar to, ja darbinieks ir veicis darbu pie darba devēja vienā amatā, bet pēc darba devēja apmaksātas apmācības pabeigšanas ar iegūto jauno kvalifikāciju/specialitāti turpina darbu citā amatā pie tā paša darba devēja, par to noslēdzot grozījumus darba līgumā, tad arī šāda darba devēja finansēta darbinieka kvalifikācijas paaugstināšana uz vienošanās pamata ir klasificējama atbilstoši DL 96.panta 2.–9.daļai, jo ir uzskatāma par darbinieka konkurētspējas pilnveidošanu.
Jāvērtē plašāk
Līdz ar minēto Senāta spriedumu ir skaidrs, ka vienošanās par apmācībām var tikt slēgtas ne tikai saistībā ar konkrētā darbinieka veicamajiem darba pienākumiem (amatu), bet tās var attiekties arī uz plašākiem profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem, kuri ļauj darbiniekam ieņemt arī citu amatu vai veikt citus darba pienākumus. Vienlaikus jāuzsver, ka tas nenozīmē, ka šādas vienošanās par apmācību darba tiesiskajās attiecībās var tikt slēgtas, ja apmācībām nav nekāda sakara ar konkrētā darba devēja uzņēmējdarbību un darbinieks iegūtās zināšanas potenciāli nevarēs izmantot pie esošā darba devēja.
Šīs lietas kontekstā ir būtiski ņemt vērā, ka saskaņā ar grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas stājās spēkā 2024.gada 1.janvārī, turpmāk darba devēja izdevumi par darbinieku augstākās izglītības iegūšanu netiks aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI). Proti, atbilstoši grozījumiem ar IIN un VSAOI netiks aplikta darba devēja segtā mācību maksa par augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomiskās Zonas valstu mācību iestādēs, ja tā saistīta ar prasmju iegūšanu, kas nepieciešama darba devējam.
Līdz šim augstākās izglītības maksa bija apliekama ar IIN un VSAOI, tā radot šķēršļus šo izdevumu apmaksai darbiniekiem. Grozījumu anotācijā nav sniegts precīzāks skaidrojums, tomēr domājams, ka šajā tiesību normā lietotā piebilde “prasmju iegūšana, kas nepieciešama darba devējam” ir tulkojama tā, ka teorētiski to varētu attiecināt gan uz DL 96.panta 1.daļā, gan 2.daļā paredzētajām apmācībām. Ja darba devējs ir gatavs apmaksāt darbinieka augstākās izglītības iegūšanu, tam joprojām ir pienākums izvērtēt, vai mācību finansēšana atbilst DL 96.panta 2.daļā paredzētajiem priekšnoteikumiem. Tāpat ir jāievēro arī DL 96.pantā paredzētās prasības šāda veida vienošanās noslēgšanai.
