Jaunas prasības finanšu sektora digitālajai drošībai

Finanšu pasaule pēdējo gadu laikā ir piedzīvojusi īstu digitālo lēcienu. Mēs vairs nemaksājam ar skaidru naudu vai neaizpildam papīra maksājuma uzdevumus – viss notiek digitāli, ātri un ērti. Arvien vairāk darījumu, sākot no komunālo pakalpojumu apmaksas un apdrošināšanas iegādes un beidzot ar vērtspapīru tirdzniecību, norisinās tiešsaistē, izmantojot modernas finanšu tehnoloģijas un ērtus tehniskus risinājumus. Šīs ērtības ir saistītas ar jauniem izaicinājumiem – kā tos pārvaldīt?

Finanšu nozare kļūst arvien vairāk savstarpēji saistīta un atkarīga no tehnoloģijām un ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. Tas nozīmē, ka pieaug arī kiberdraudu un sistēmas traucējumu risks, kas var ietekmēt gan uzņēmumus, gan klientus.

Savukārt mākslīgā intelekta (MI) izmantošana procesos (piemēram, piedāvājot personalizētus pakalpojumus vai vērtējot riskus) var radīt diskrimināciju, klienta datu ļaunprātīgu izmantošanu vai neētisku rīcību.

Lai pārvaldītu šos izaicinājumus, Eiropā tika pieņemti divi nozīmīgi tiesību akti – DORA (regula 2022/2554 par finanšu nozares digitālās darbības noturību) un Mākslīgā intelekta akts (MI akts) (regula 2024/1689, ar ko nosaka saskaņotas normas MI jomā).

DORA

DORA ievieš vienotu Eiropas Savienības (ES) mēroga sistēmu digitālās darbības noturības pārvaldībai. Tā attiecas uz lielāko daļu ES finanšu iestāžu – bankām, maksājumu iestādēm, apdrošinātājiem, ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām, pensiju fondiem, kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējiem un citām. Prasību apjoms katrai iestādei ir proporcionāls tās lielumam un riskiem. Krājaizdevu sabiedrības, nelieli apdrošinātāji un pensiju fondi ir atbrīvoti no šī pienākuma, jo rada mazu sistēmisko risku.

Svarīgākās DORA noteiktās prasības finanšu iestādēm ir šādas:

• informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risku pārvaldība – izveidot vienotu, visaptverošu sistēmu risku identificēšanai, novēršanai un uzraudzībai;
• incidentu ziņošana – nodrošināt savlaicīgu un standartizētu ziņošanu regulatoriem par būtiskiem kiberincidentiem;
• noturības testēšana – regulāri pārbaudīt sistēmu spēju izturēt uzbrukumus un tehniskus traucējumus;
• trešo pušu uzraudzība – stingri pārvaldīt ārējo informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniedzēju riskus, īpaši kritiskos;
• vadības atbildība – augstākajai vadībai jāuzņemas tieša atbildība par digitālās noturības stratēģiju un īstenošanu.

DORA stājās spēkā 2023.gada 16.janvārī, bet tās piemērošana aizsākās 2025.gada 17.janvārī. 2023.–2025.gads finanšu iestādēm bija pārejas periods, lai sagatavotos jaunajām prasībām par digitālās darbības noturību. No 2025.gada sākuma DORA ir tieši un pilnībā piemērojama visās ES valstīs.

Lai DORA pilnvērtīgi darbotos Latvijā, bija nepieciešams nacionāls tiesību salāgošanas likums. Šāds likums – Finanšu tirgus digitālās darbības noturības un mākslīgā intelekta izmantošanas likums (Digitālās noturības likums) – tika pieņemts 2025.gada 1.septembrī un stājās spēkā 1.oktobrī. Šis likums nosaka administratīvos pasākumus un sodus par DORA normu pārkāpumiem, kā arī paredz, ka Latvijas Banka (LB) ir nacionālā uzraudzības iestāde, kas kontrolē prasību ievērošanu.

Vai DORA sniedz ieguvumu arī finanšu iestāžu klientiem? Nepašaubāmi – tā stiprina banku un apdrošinātāju noturību pret tehniskām problēmām. Klientiem ir mazāks risks zaudēt piekļuvi saviem pakalpojumiem vai datiem. DORA veicina lielāku uzticēšanos digitālajiem finanšu risinājumiem, labāku aizsardzību pret datu zādzībām un skaidrāku informāciju par iespējamiem incidentiem.

MI akts

Digitālās noturības likums ievieš arī nepieciešamās normas MI akta piemērošanai Latvijā. MI akts nosaka vienotus noteikumus, kā ES drīkst tirgot, ieviest un lietot MI sistēmas. Tas attiecas uz visiem, kas MI sistēmas izstrādā, izmanto, importē vai izplata, kā arī uz ražotājiem, kuru produktos ir MI.

MI akts būtiski ietekmēs arī bankas, apdrošinātājus, investīciju uzņēmumus un citus finanšu tirgus dalībniekus, ja tie izmanto vai piedāvā MI sistēmas, piemēram:

• kredītriska novērtēšanai;
• klientu uzraudzībai un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai;
• apdrošināšanas prēmiju noteikšanai;
• automatizētai ieguldījumu vai tirdzniecības lēmumu pieņemšanai;
• klientu apkalpošanai, izmantojot sarunbotus.

MI akts aizliedz finanšu nozarē izmantot sistēmas un prakses, kas var kaitēt cilvēkiem vai novest pie netaisnīgiem lēmumiem (tā dēvētās aizliegtās prakses). Piemēram, finanšu iestādēm nav atļauts slepeni uzraudzīt klientu uzvedību, manipulēt ar viņu izvēlēm vai pieņemt lēmumus par kredītu izsniegšanu, apdrošināšanu vai citiem finanšu pakalpojumiem, balstoties uz diskriminējošiem kritērijiem, piemēram, dzimumu, etnisko izcelsmi vai citām neatbilstošām pazīmēm. Aizliegts arī izmantot MI, lai klientus “sodītu” par viņu uzvedību, kas nav saistīta ar viņu finansiālajām iespējām, vai lai slēpti ietekmētu viņu finanšu lēmumus.

MI akts atsevišķi izdala augsta riska MI sistēmas. Tās ir tādas sistēmas, kas tiek izmantotas, lai novērtētu personas kredītspēju, noteiktu uzticamību vai finansiālo statusu. Tātad augsta riska MI finanšu nozarē ir, piemēram, algoritmi, kas lemj, vai piešķirt aizdevumu klientam; kredītreitingu modeļi, kas izmanto MI analīzi; MI sistēmas, kas automātiski nosaka apdrošināšanas prēmijas vai risku līmeni. Automatizētas “pazīsti savu klientu” vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmas, ja tās ietekmē cilvēku tiesības vai piekļuvi pakalpojumiem, arī tiek uzskatītas par augsta riska sistēmām.

MI akts paredz, ka finanšu iestādēm, kas izmanto augsta riska MI sistēmas, jāievēro noteikti nosacījumi:

• datu kvalitāte un pārvaldība – MI modeļi jāapmāca, izmantojot kvalitatīvus un pārbaudāmus datus, lai nepieļautu aizspriedumus vai diskrimināciju (piemēram, pēc dzimuma vai etniskās izcelsmes);

• dokumentācija un pārredzamība – jāspēj izskaidrot, kā sistēma pieņem lēmumu; jāuztur tehniskā dokumentācija;

• cilvēka uzraudzība – lēmumi, kas būtiski ietekmē klientus (piemēram, atteikums piešķirt kredītu), jāpārskata cilvēkam;

• drošība un robustums – sistēmai jābūt aizsargātai pret manipulācijām, kļūdām vai kiberdraudiem;

• reģistrācija ES datubāzē – augsta riska MI sistēmas jāreģistrē Eiropas datubāzē pirms to ieviešanas tirgū;

• atbilstības novērtējums – pirms izmantošanas jāveic iekšējs vai ārējs atbilstības audits (atkarībā no sistēmas veida).

MI akts sniedz klientiem vairākus svarīgus ieguvumus.

Pirmkārt, lēmumi, ko, izmantojot MI, pieņem bankas vai apdrošinātāji, būs godīgi un saprotami. Piemēram, ja tiek atteikts aizdevums, klients varēs saprast, kā šis lēmums tika pieņemts.

Otrkārt, klienta dati būs drošībā – mazāks risks, ka tos neatļauti izmantos vai manipulēs ar tiem. Klientiem būs skaidrs, kad saziņa vai pakalpojuma saņemšana notiek ar MI sistēmas palīdzību.

Treškārt, aizsardzība pret kaitīgu vai maldinošu MI nozīmē, ka finanšu iestādes nevarēs slepeni analizēt vai “sodīt” klientus par viņu uzvedību, kas nav saistīta ar finanšu pakalpojumiem.

Ceturtkārt, klientiem būs iespēja pārsūdzēt vai sūdzēties, ja pastāv aizdomas, ka MI lēmums bijis netaisnīgs.

Un, visbeidzot, MI akts veicina drošu un atbildīgu inovāciju, ļaujot izmantot jaunus digitālos finanšu pakalpojumus, kas ir ērtāki, personalizēti un uzticami.

LB uzrauga MI izmantošanas prasību ievērošanu finanšu sektorā saskaņā ar MI aktu un ir tiesīga finanšu iestādei piemērot sodu, sākot no brīdinājuma un beidzot ar naudassodu līdz 35 milj. eiro apmērā (tajā skaitā atbildīgai amatpersonai).

MI akts stājās spēkā 2024.gada 1.augustā, un tā piemērošana notiek pakāpeniski. No 2025.gada 2.februāra jau ir spēkā noteikumi, kas aizliedz noteiktas MI prakses, piemēram, slepenu personas uzvedības novērošanu vai manipulāciju ar cilvēku rīcību. Nākamais posms sāksies 2026.gada 2.augustā, kad stāsies spēkā prasības augsta riska MI sistēmām, tostarp finanšu sektorā. Tas nozīmē, ka šobrīd uzņēmumiem ir pārejas periods, lai savas MI sistēmas sagatavotu atbilstoši jaunajiem ES standartiem – īpaši drošības, atklātības un cilvēka uzraudzības pār automatizētiem lēmumiem ziņā.

DORA un MI akta ieviešana Latvijā nozīmē, ka finanšu un tehnoloģiju uzņēmumiem būs drošāki un pārskatāmāki digitālie risinājumi. Tas palīdz aizsargāt klientu datus, palielina uzticību banku un apdrošināšanas pakalpojumiem un ļauj piedāvāt modernus un drošus digitālos pakalpojumus. Kopumā regulas veicina drošāku, saprotamāku un inovatīvāku finanšu vidi gan uzņēmumiem, gan klientiem.

Publicēts: iBizness.lv. 26.11.2025.

Kiberdoršības dokumentācija uzņēmumā – ko prasa likums?

Kiberdrošība kļuvusi par būtisku uzņēmējdarbības sastāvdaļu. Uzņēmumā jānodrošina atbilstība gan nacionālajiem normatīvajiem aktiem, gan direktīvai par augstu kiberdrošības līmeni visā Eiropas Savienībā. Kādai kiberdrošības dokumentācijai jābūt uzņēmumā, un vai šīs prasības attiecas tikai uz noteiktiem uzņēmumiem?

2024.gada rudenī Latvijā stājās spēkā Nacionālais kiberdrošības likums (NKDL), savukārt 2025.gada jūlijā – Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.397 “Minimālās kiberdrošības prasības”. Jaunā regulējuma mērķis ir nodrošināt direktīvas 2022/2555, ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augstu kiberdrošības līmeni visā Eiropas Savienībā, prasību ieviešanu Latvijas tiesiskajā regulējumā, tādējādi pilnveidojot kiberdrošības pārvaldības sistēmu mūsu valstī.

Jaunās prasības ievērojami ietekmē kiberdrošības organizatoriskos un tehniskos procesus Latvijā. Tās nosaka pienākumus NKDL subjektiem – būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējiem, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) kritiskās infrastruktūras īpašniekiem un valdītājiem, kā arī valsts un pašvaldību institūcijām un privāto tiesību juridiskajām personām. Viens no šiem pienākumiem ir izstrādāt un uzturēt atbilstošu kiberdrošības dokumentāciju. Tas nozīmē ne tikai nodrošināt atbilstību likuma prasībām, bet arī ieviest strukturētu un uz risku pārvaldību balstītu pieeju kiberdrošības pārvaldībā.

Kiberdrošības dokumentācija

Saskaņā ar MK noteikumu Nr.397 prasībām ikvienam NKDL subjektam ir jāizstrādā un jāuztur:

• kiberdrošības politika;
• IKT resursu un informācijas sistēmu katalogs;
• kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāns;
• kiberincidentu žurnāls.

Kiberdrošības politika

Kiberdrošības politika ir kiberdrošības pārvaldības pamatdokuments. Tajā jāiekļauj informācija par kiberdrošības pārvaldības struktūru, būtiskākajiem kiberapdraudējumu veidiem, kas var ietekmēt uzņēmuma IKT resursus un informācijas sistēmas. Tāpat dokumentā jāsniedz vispārīgs pārskats par uzņēmuma darbības jomu, sniegtajiem pakalpojumiem un procesiem, uz kuriem šādi apdraudējumi var iedarboties, kā arī cita svarīga informācija, kas norādīta MK noteikumu Nr.397 prasībās. Politika ir jāpārskata periodiski, bet ne retāk kā reizi 3 gados, un nepieciešamības gadījumā jāaktualizē.

IKT resursu un informācijas sistēmu katalogs

Subjektam ir pienākums izveidot IKT resursu un informācijas sistēmu katalogu. Lai to sagatavotu, vispirms ir jāidentificē visi subjekta īpašumā un valdījumā esošie IKT resursi un informācijas sistēmas, kas var būt pakļauti kiberriskiem. Pēc tam katram šādam resursam un informācijas sistēmai jānosaka konfidencialitātes, integritātes un pieejamības drošības klase (A, B vai C) atbilstoši metodikai, kas noteikta MK noteikumu Nr.397 piektajā pielikumā. Jānorāda, ka Nacionālais kiberdrošības centrs ir izstrādājis arī vadlīnijas drošības klašu noteikšanai informācijas sistēmām un resursiem.

Informācijas sistēmas tiek iedalītas trīs drošības klasēs:

• A klase (paaugstināta drošība) – piemērojama, ja vismaz viena no drošības īpašībām (konfidencialitāte, integritāte vai pieejamība) ir noteikta A līmenī;

• B klase (pamata drošība) – piemērojama, ja vismaz viena no drošības īpašībām ir noteikta B līmenī, bet neviena – A līmenī;

• C klase (minimālā drošība) – piemērojama, ja visas drošības īpašības (konfidencialitāte, integritāte un pieejamība) ir noteiktas C līmenī.

Ir būtiski, lai subjekts veic šo informācijas sistēmu klasifikāciju, jo no tās ir atkarīgs, kādi drošības pasākumi konkrētajai sistēmai būs jāievieš, piemēram, piekļuves kontrole, šifrēšana vai datu aizsardzības risinājumi.

Tāpat kā kiberdrošības politika arī katalogs ir regulāri jāpārskata un izmaiņu gadījumā, ne vēlāk kā mēneša laikā, tajā ir jāaktualizē norādītā informācija.

Kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāns

Uzņēmumā ir jābūt izstrādātam kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plānam. Atkarībā no darbības specifikas subjekts var izstrādāt arī vairākus šādus plānus, piemēram, atsevišķi valsts informācijas sistēmai vai datu centram. Plānojot kiberrisku pārvaldības pasākumus, uzņēmumam ir jāizvērtē savu informācijas sistēmu un IKT resursu nozīmīgums un iespējamie zaudējumi kiberdraudu gadījumā.

Svarīgākajām sistēmām (A un B klasei) jābūt izstrādātiem rezerves risinājumiem, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību kiberincidenta laikā, kas ietekmē uzņēmuma pakalpojuma sniegšanu vai darbības nepārtrauktību. Ja tas ir iespējams, A klases sistēmām jānodrošina arī neatkarīgas (autonomas) IP adreses, lai mazinātu atkarību no viena interneta pakalpojuma sniedzēja.

Pārvaldības plānā ir jāiekļauj informācija par to, kā tiek novērtēti kiberriski un kādi riski ir identificēti, tostarp piegādes ķēdes riski un to ietekme uz uzņēmuma pakalpojumu sniegšanu. Tāpat ir jāapraksta paredzētie pasākumi risku mazināšanai un jānorāda, kā tiks nodrošināta darbības nepārtrauktība kiberdraudu vai kiberincidentu gadījumā. Detalizētākas norādes ir noteiktas MK noteikumu Nr.397 41.punktā.

Kiberdrošības pārvaldnieks nodrošina kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāna izpildes uzraudzību un kontroli. Savukārt uzņēmuma vadītājs nodrošina, ka kiberdrošības pārvaldniekam vai citām personām, kuras ir atbildīgas par darbības nepārtrauktības pasākumu īstenošanu, ir atbilstošas zināšanas un pilnvaras, lai varētu nekavējoties rīkoties kiberapdraudējumu vai kiberincidentu gadījumos.

Subjektam ir jāievieš arī pārvaldības procesi, lai varētu savlaicīgi identificēt, risināt un novērst kiberincidentus, gandrīz notikušus kiberincidentus un ievainojamības. Šajos procesos jānosaka vismaz uzņēmuma darbinieku vai ārpakalpojumu sniedzēju lomas un atbildība kiberincidenta pazīmju konstatēšanas gadījumā, procedūras kiberincidentu identificēšanai un ietekmes novērtēšanai. Tāpat jāparedz iekšējās un ārējās saziņas plāni un kārtība, tostarp saziņai ar kiberincidentu novēršanas iestādēm, citām kompetentajām institūcijām, sadarbības partneriem un uzņēmuma klientiem.

Kiberincidentu žurnāls

Kiberincidentu pārvaldības kontekstā subjektam ir pienākums ieviest kiberincidentu žurnālu, kurā jāreģistrē ziņas par kiberincidentiem uzņēmuma pārvaldībā esošajos tīklos un informācijas sistēmās.

Ziņas ir jāreģistrē žurnālā ne vēlāk kā 24 stundu laikā no kiberincidenta konstatēšanas brīža vai pēc jebkādām izmaiņām iepriekš reģistrētajās ziņās. Šajā dokumentā ir jāiekļauj informācija par notikušajiem kiberincidentiem, piemēram, konstatēšanas laiks, vispārīgais raksturs, ietekmes novērtējums uz uzņēmuma procesiem, cēloņi (ja tādi ir zināmi), kā arī norāde, vai kiberincidents uzskatāms par nozīmīgu.

Papildu prasības

Subjekts var izvēlēties, vai kiberdrošības pārvaldības dokumentus veidot kā vienu kopīgu dokumentu vai vairāku savstarpēji saistītu dokumentu kopumu. Ir jānodrošina, ka šiem dokumentiem drīkst piekļūt tikai tās personas, kuru darba pienākumi vai ārpakalpojuma uzdevumi to paredz, piemēram, kiberdrošības pārvaldnieks vai IKT speciālists.

Ierobežota piekļuve ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu dokumentu konfidencialitāti un aizsargātu to integritāti. Dokumentiem ir jābūt pieejamiem arī elektroniskā formā. Subjektam ir jānodrošina, ka to kopijas tiek glabātas atsevišķi no oriģināliem, lai novērstu informācijas zudumu gadījumā, ja oriģināls tiek bojāts vai pazūd. Satversmes aizsardzības birojs ir tiesīgs pārbaudīt kiberdrošības pārvaldības dokumentos iekļauto informāciju, kontrolēt, kā tiek izpildītas tajos noteiktās prasības, un sniegt norādījumus konstatēto trūkumu novēršanai.

Papildus kiberdrošības dokumentācijai uzņēmumam ir jāizstrādā un jāievieš arī lietotāju un piekļuves tiesību pārvaldības kārtība, kā to paredz MK noteikumu Nr.397 prasības. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir jāizveido pārredzama kārtība, kā tiek pārvaldīti lietotāji un viņu piekļuves tiesības uzņēmuma informācijas sistēmām. Šī kārtība ietver noteikumus par piekļuves piešķiršanu, kontroli, pārskatīšanu un atcelšanu, lai nodrošinātu datu drošību un aizsardzību.

Subjektam ir jānodrošina informācijas sistēmu un tīkla plūsmas žurnālfailu izveide un uzturēšana, ievērojot uzglabāšanas termiņus atbilstoši informācijas sistēmas klasei (A, B vai C). Šo žurnālfailu saglabāšana ļauj nodrošināt datu izsekojamību un efektīvu kiberincidentu analīzi. Subjektam ir jāizveido rezerves kopijas visām tā īpašumā vai valdījumā esošajām informācijas sistēmām un jānodrošina to pārvaldība saskaņā ar MK noteikumu Nr.397 prasībām. Ja tas ir tehniski iespējams, subjektam ir pienākums izmantot šifrēšanas risinājumus, lai aizsargātu informāciju un datus to pārsūtīšanas un uzglabāšanas laikā. Šim nolūkam jāizmanto droši šifrēšanas algoritmi un efektīvi atslēgu pārvaldības risinājumi.

Tā kā kiberdrošības aizsardzībā visvājākais posms bieži vien ir cilvēks, uzņēmumam ir būtiski nodrošināt regulāras apmācības darbiniekiem un amatpersonām, kas izmanto uzņēmuma informācijas sistēmas un IKT resursus. Apmācību saturs un forma jāpielāgo darbinieku zināšanu līmenim un uzņēmuma darbības specifikai. Atbilstoši MK noteikumiem Nr.397 sākotnējā instruktāža jāveic ne vēlāk kā mēneša laikā pēc lietotāja konta izveides, bet atkārtotas apmācības – vismaz reizi gadā. Papildu vai ārkārtas apmācības ir nepieciešamas, ja tiek konstatēti jauni kiberdraudi vai ieviestas būtiskas izmaiņas uzņēmuma IKT infrastruktūrā.

IKT infrastruktūras īpašniekiem, tiesiskajiem valdītājiem un būtisko pakalpojumu sniedzējiem ir noteiktas arī īpašas prasības to īpašumā vai valdījumā esošo tīklu pārvaldībā. Piemēram, uzņēmuma tīkls ir jāsadala loģiskos segmentos, ņemot vērā to lietojumu, uzņēmuma darbības specifiku un apstrādājamo datu drošības līmeni. Šāda segmentēšana palīdz ierobežot kiberuzbrukumu izplatību tīklā un samazina datu noplūdes risku. Viens no segmentēšanas veidiem ir ugunsmūra segmentēšana – tajā tiek kontrolēta datu plūsma starp dažādiem tīkla segmentiem, piemēram, starp darbinieku datoriem, serveriem un ārējiem pakalpojumiem.

Nepieciešamība un nozīme

Normatīvais regulējums nosaka, ka kiberdrošības pārvaldības dokumentācijas izstrāde, uzturēšana un periodiska pārskatīšana ir obligāts pienākums tikai NDKL subjektiem. Tomēr ikvienam uzņēmuma vadītājam ir vērts apsvērt šādas dokumentācijas izstrādi un ieviešanu, jo īpaši ņemot vērā aktuālo kiberapdraudējumu un ievainojamību statistiku.

Saskaņā ar CERT.LV 2025.gada 2.ceturkšņa pārskatu par situāciju Latvijas kibertelpā kiberapdraudējumu intensitāte, salīdzinot ar periodu pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir būtiski pieaugusi. Pārskata periodā reģistrēts nozīmīgs kiberincidentu skaita pieaugums – 709 gadījumi (par 12% vairāk nekā 2025.gada 1.ceturksnī un par 28% vairāk nekā 2024.gada 2.ceturksnī). Šie dati apliecina, ka kiberapdraudējumu riski ir augsti un tie var skart ikvienu uzņēmumu. Turklāt kiberapdraudējumiem var būt gan finansiālas, gan reputācijas sekas. Ja kiberincidenta vai kiberuzbrukuma rezultātā noplūst uzņēmuma rīcībā esoši personas dati, tas ir papildu finansiālais slogs un atbildība pret datu subjektiem. Arī CERT.LV iesaka iespēju robežās piemērot tās pašas prasības, kas attiecas uz NKDL subjektiem, īpaši dokumentu kopumu un tajos iekļaujamo informāciju.

Kiberdrošības pārvaldība un dokumentācija mūsdienās nav tikai juridiska formalitāte – tas ir uzņēmuma drošības un reputācijas jautājums. Strukturēta kiberdrošības dokumentācija ir ne tikai aizsardzības instruments, bet arī vadības rīks, kas palīdz laikus identificēt apdraudējumus, reaģēt uz tiem un saglabāt klientu uzticību.

Uzņēmuma vadītājiem ir jāuzņemas iniciatīva un jāveido kiberdrošības kultūra, kas balstīta uz skaidriem principiem, atbildību un gatavību rīkoties.

Publicēts: iBizness.lv. 06.11.2025.

Kā sadarbību ar piegādātājiem pārvaldīt ilgtspējīgi

Ilgtspējīga sadarbība ar piegādātājiem kļūst par vienu no būtiskākajiem uzņēmuma reputācijas un drošības stūrakmeņiem. Kā praktiski pārvaldīt attiecības ar piegādātājiem – no uzticamības pārbaudes un ētikas atrunām līdz maksājumu disciplīnai un risku mazināšanai? Kā ar pārdomātu pieeju stiprināt savu uzņēmumu un veidot ilgtspējīgu piegādes ķēdi?

Veiksmīga uzņēmējdarbība izsenis balstās sadarbībā – reti kurš uzņēmums spēj pastāvēt bez tā darbībai specifiska un stabila piegādātāju tīkla. No izejvielu iepirkuma līdz loģistikai, no informācijas tehnoloģiju pakalpojumiem līdz biroja precēm, no nekustamo īpašumu iegādes un attīstīšanas līdz juridiskajiem pakalpojumiem. Katrs šāds sadarbības posms ietekmē uzņēmuma reputāciju, finanšu plūsmu un ilgtermiņa pastāvēšanu.

Labi pārvaldītas attiecības ar piegādātājiem un sadarbības partneriem nav tikai tehnisks jautājums – tā ir daļa no uzņēmuma reputācijas veidošanas, risku pārvaldības un ilgtspējīgas attīstības.

Piegādātāju pārvaldība kļūst aizvien svarīgāka

Uzņēmējdarbības augšupeja un lejupslīde ir pastāvējusi un pastāv visos laikos un tirgos, tomēr pēdējo gadu notikumi rāda, ka piegādes ķēdes kļuvušas daudzpusēji ievainojamākas – Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā, enerģētikas krīze, politiskās spēles Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī Eiropas zaļais kurss un arvien pieaugošās vides, sociālās un pārvaldības jeb environmental, social, governance (ESG) prasības atgādina, ka viens vājš posms nereti spēj apdraudēt visu biznesu.

Papildus ārējiem faktoriem gan klienti, gan investori, un jo īpaši – regulētie un uzraudzītie valsts iepirkumi, arvien biežāk vērtē savu potenciālo sadarbības partneri ne tikai pēc cenas un kvalitātes, bet arī pēc tā piegādātāju uzticamības un atbildības. Ilgtspējīga piegādes ķēde nozīmē, ka visi tās posmi – arī ārējie partneri – darbojas ētiski, caurspīdīgi un droši.

ESG un piegādātāji

ESG ir trīs atbildīgas uzņēmējdarbības pīlāri:

• E – vides ietekme (atbildīga resursu izmantošana, emisijas, atkritumu samazināšana);
• S – sociālā atbildība (darba apstākļi, cilvēktiesības, vienlīdzība);
• G – pārvaldība (ētika, caurspīdīgums, godīga uzņēmuma vadība).

ESG principi attiecībās ar piegādātājiem prasa izvērtēt, vai partneris darbojas atbilstoši likumiem un ētikas normām, pārliecināties, vai netiek izmantots, piemēram, bērnu darbs, diskriminējošas uzņēmējdarbības prakses, un izpētīt, vai ir ievēroti vides standarti un nodrošināti droši darba apstākļi.

Iepriekšminētais nebūt nav tikai lielo uzņēmumu “jaunā mode”. Arī maziem un vidējiem uzņēmumiem šāda pieeja palīdz savlaicīgi izvairīties no reputācijas sabojāšanas un pat reāliem ekonomiskiem un tiesiskiem riskiem.

Sadarbības riski

Galvenie uzņēmuma riski, sadarbojoties ar piegādātājiem:

• finanšu risks – partneris kavē piegādes vai bankrotē, radot zaudējumus;
• reputācijas risks – piegādātājs iesaistīts ēnu ekonomikā, nodokļu apiešanā vai neētiskā rīcībā;

• atbilstības risks – normatīvajiem aktiem neatbilstoša attieksme pret vides, darba vai datu aizsardzības noteikumiem;

• operacionālais risks – piegāžu kavējumi, kvalitātes problēmas, atkarība no viena piegādātāja;

• maksājumu risks – neskaidri norēķinu nosacījumi, aizkavēti maksājumi vai pārlieku liela priekšapmaksa.

Labi strukturēta piegādātāju pārvaldība nozīmē savlaicīgu šo risku identificēšanu, novērtēšanu un kontroli.

Praktiski soļi piegādātāju pārvaldībā

Potenciālo un esošo piegādātāju pārvaldībā būtiski ir izveidot piegādātāju izvērtēšanas sistēmu, noteikt sadarbības principus, kā arī uzturēt atklātu komunikāciju un uzraudzīt sadarbību.

Piegādātāju vērtēšanas sistēma

Pirms sadarbības uzsākšanas jāpārbauda piegādātāja reģistrācijas un nodokļu nomaksas statuss, nodokļu parādu neesamība. To var izdarīt Lursoft.lv, Firmas.lv, Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamajās datubāzēs.

Ciktāl šādi dati ir pieejami, jāizpēta publiskotie finanšu rādītāji – iepriekšējo gadu bilances, peļņas / zaudējumu pārskati. Jāpievērš uzmanība reģistrētām komercķīlām, maksātnespējas procesa atzīmēm.

Jāizskata arī informācija par piegādātāja reputāciju publiskajā telpā – tiesvedības, sankciju saraksti, negatīvas publikācijas, ziņojumi par iespējamiem krāpšanas gadījumiem.

Noteikti vēlams pārbaudīt, vai piegādātājam ir kādi ilgtspējas vai kvalitātes sertifikāti (ISO 14001, ISO 45001 u. c.), kas var būt labs indikators nopietnai un uz ilgtspēju vērstai saimnieciskajai darbībai.

Efektīvi ir pirms līguma slēgšanas palūgt potenciālajam sadarbības partnerim aizpildīt īsu standarta anketu jeb veidlapu ar 5–10 jautājumiem un uz saņemtās informācijas pamata izveidot vienkāršu “piegādātāja karti”, piemēram, “Excel” vai CRM sistēmā. Tajā jāatzīmē gan anketā norādītais, gan pašpārbaudes rezultātā secinātais piegādātāja uzticamības novērtējums.

Papildu labā prakse ir sagatavot informāciju par līgumu iniciējošā uzņēmuma darba apstākļiem, vides politiku, drošības un ētikas principiem. Šādu informāciju var nosūtīt potenciālajam piegādātājam jau pirms sadarbības uzsākšanas, tādējādi vairojot sapratni par gaidām no savstarpējās sadarbības.

Sadarbības principi līgumos

Svarīgi izveidot vienotus līguma paraugus, kuros jau savlaicīgi iekļauj skaidrus piegādes un maksājumu termiņus, kvalitātes un atbildības nosacījumus, kā arī ilgtspējas vai ētikas atrunu. Piemēram, šādu: “Piegādātājs savā darbībā apņemas ievērot normatīvajos aktos noteiktos darba, vides un korupcijas novēršanas principus”.

Šādas atrunas, lai arī jau izsenis praktizētas un joprojām visbiežāk sastopamas “vecās Eiropas” un Skandināvijas valstu līgumos, kļūst arvien izplatītākas arī Latvijas uzņēmumu līgumu praksē.

Atklāta komunikācija

Būtiski apzināties, ka piegādātāju attiecības nav vienreizējs darījums. Tāpēc ieteicams ar  partneriem regulāri pārrunāt piegāžu kvalitāti un termiņus, cenu izmaiņas un faktorus, kuri var tās ietekmēt, potenciālos riskus, piemēram, izejvielu pieejamību.

Pavisam laba prakse ir sniegt regulāru – vismaz reizi gadā – atgriezenisko saiti piegādātājiem par sadarbības kvalitāti.

Šāda atklātība veido uzticību un elastību krīzes situācijās.

Sadarbības uzraudzība

Vismaz reizi gadā (lieliem piegādātājiem – biežāk) jāveic atkārtota sadarbības partnera izvērtēšana, pārbaudot, vai piegādātājs joprojām ir finansiāli stabils, vai tas nav iekļauts sankciju vai tiesvedību sarakstos, un vai piegāžu kvalitāte esošā līguma ietvaros nav pasliktinājusies.

Būtiski indikatori ir arī piegādes precizitāte, citu klientu, sadarbības partneru, apakšuzņēmēju atsauksmes un rēķinu apmaksas disciplīna (ja piegādātājs ir arī klients).

Piegādātāju loka dažādošana

Šeit vietā ir senais teiciens par visu vēžu nelikšanu vienā kulītē. Ciktāl tas iespējams, būtiski izvairīties no atkarības no viena partnera, pat ja tas šķiet visizdevīgākais. Alternatīvi piegādātāji nozīmē mazāku risku un lielākas iespējas pārrunāt laika gaitā par būtiskiem kļuvušus aspektus (cenas, termiņi).

Lai vadītu šo risku, jāsagatavo plāns B – piegādātāju saraksts ar galvenajiem identificētajiem riskiem un piegādes alternatīvām.

Maksājumu kultūra kā uzņēmuma spogulis

Viens no vienkāršāk saskatāmajiem uzņēmuma stabilitātes rādītājiem nenoliedzami ir maksājumu kultūra. Savlaicīgi norēķini ir daļa no abu pušu ilgtspējas. Kavējot maksājumus piegādātājiem, uzņēmums pasliktina to naudas plūsmu, kas secīgi rada ķēdes reakciju citās nozarēs. Piekopjot šādu praksi, uzņēmums riskē iegūt reputāciju kā neuzticams partneris.

Labs tonis ir maksāt laikā vai pat nedaudz ātrāk, ja sadarbība to prasa. Precīza maksājumu disciplīna palīdz arī pašam uzņēmumam, ļaujot savlaicīgi plānot naudas plūsmu, izvairīties no sodiem un šaubām par kredītspēju. Regulārajiem maksājumiem un līgumu administrēšanas ērtībām ieteicams izstrādāt viegli pārvaldāmu maksājumu grafiku un sekot tā izpildei.

Būtiski apzināties, ka mazi soļi nereti rada vislielāko efektu. Visi iepriekš uzskaitītie ir salīdzinoši vienkārši, bet iedarbīgi soļi, kas ne tikai samazina riskus, bet arī uzlabo uzņēmuma tēlu un sadarbības kvalitāti.

Tāpat uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma jāsaprot, ka ilgtspējīga piegādātāju pārvaldība nav tikai “ESG mode” vai “lieka birokrātija”. Tā primāri ir praktiska biznesa drošības un reputācijas aizsardzība.

Uzņēmums, kas pārdomāti izvēlas un pārvalda savus piegādātājus, samazina neparedzētu zaudējumu risku, stiprina uzticību klientu un investoru acīs, kā arī kopumā veicina godīgu un stabilu uzņēmējdarbības vidi Latvijā.

Uzticams piegādātājs nozīmē uzticamu uzņēmumu. Un atbildīgs uzņēmums ir ilgtermiņa panākumu pamats.

Publicēts: iBizness.lv. 06.11.2025.

Meklējam kolēģi: Biroja administrators/-e

Jāatmaksā tikai nepamatoti saņemts atbalsts

Spriedumā lietā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas priekšnoteikumiem koģenerācijas stacijām Senāts paudis vispārējas juridiskas atziņas, kas piemērojamas arī citos gadījumos. Viena no tām – komersantam ir pienākums atmaksāt tikai tādu valsts atbalstu, kas nav saņemts pamatoti.

Senāts 2025.gada 30.jūnija spriedumā lietā SKA-179/2025 analizēja vairākus jautājumus saistībā ar Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.561 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” piemērošanu. Noteikumi, cita starpā, regulē obligāto iepirkumu elektroenerģijas ražotājiem, kas to ražo augstas efektivitātes koģenerācijas stacijā, tā uzraudzības kārtību, pārkāpumus, par kuriem atceļamas obligātā iepirkuma tiesības, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas.

Vēsturiska atkāpe

Daudzi atceras laiku, kad politisko ziņu aktualitāšu topā atradās ar obligātā iepirkuma tiesībām un obligātā iepirkuma komponenti saistītie jautājumi.

2005.gadā stājās spēkā Elektroenerģijas tirgus likums, ar kuru ieviesa obligātā iepirkuma mehānismu. Elektroenerģijas ražotāji, kuri ražošanā izmantoja atjaunojamos energoresursus vai ražoja to koģenerācijas procesā, varēja piedalīties Ekonomikas ministrijas (EM) rīkotajos konkursos un iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par īpašu cenu (feed in tariff) kā valsts atbalstu. Šī iepirkuma izmaksas līdz 2023.gadam sedza visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam.

Atbilstoši likumdevēja deleģējumam, sākotnēji obligātā iepirkuma tiesības piešķīra pēc vieniem MK noteikumiem, tos nomainīja nākamie un tad vēl citi. Tajā skaitā arī MK noteikumi Nr.561. Tika izteiktas bažas par obligātā iepirkuma augstajām izmaksām, kas uzliktas uz patērētāju pleciem un to, ka nozare netiek pienācīgi uzraudzīta. Vēlāk noteica moratoriju un apturēja jaunu obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu. Atklājās, ka par šo valsts atbalstu nav paziņots Eiropas Komisijai. Tika ieviests pārkompensācijas mehānisms, pastiprinātas prasības ražotājiem, to kontrole un pārbaudes. EM uzraudzības kompetenci pārņēma jaunizveidotais Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB), kurš vēlāk to nodeva jaunizveidotajai Enerģētikas un vides aģentūrai, kas savukārt nesen pievienota Valsts vides dienestam.

Laika gaitā pārbaužu un normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā virknei ražotāju tika atceltas iepriekš piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības. Piemēram, 2019.gadā elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesības tika atceltas 21 elektrostacijai. Dažādu pārbaužu rezultātā elektrostacijām 2019.gadā izteikti 196 brīdinājumi, 22 elektrostacijām veikta pārkompensācijas izvērtēšana un pieņemti 8 lēmumi saistībā ar pārkompensācijas novēršanu, kā arī pieņemti 58 lēmumi par elektrostacijām noteiktā elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjoma samazināšanu.

Tiesvedības procesi par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu vēl nav beigušies, un tiesas joprojām vērtē būtiskus jautājumus obligātā iepirkuma regulējuma un piemērošanas sakarā. Tā kā ražotāju tiesības saņemt fiksētus ienākumus obligātā iepirkuma ietvaros ir uzskatāmas par tiesībām uz īpašumu, un to aizsardzība ir paredzēta Satversmes 105.pantā, arī Satversmes tiesa vairākkārt vērtējusi obligātā iepirkuma jautājumus, piemēram, arī 2024.gada 10.oktobra spriedumā lietā 2023-35-03.

Lietas būtība

BVKB ar 2022.gada 28.februāra lēmumu 7-2.1/2022/15 atcēla EM lēmumu, ar kuru komersantam bija piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī noteica pienākumu komersantam atmaksāt visu valsts atbalstu par laika posmu no pēdējā koģenerācijas stacijas gada pārskata iesniegšanas termiņa, tas ir, 2021.gada 1.marta. Komersants lēmumu apstrīdēja tiesā. Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa komersanta pieteikumu noraidīja. Spriedumā Senāts interpretēja vairākas būtiskas obligātā iepirkuma atcelšanu regulējošas MK noteikumu Nr.561 normas un secināja, ka tās ir tikušas piemērotas nepareizi, tāpēc nodeva lietu atpakaļ izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

Lietā bija strīds par to, vai tas, ka pēc 2021.gada 3.augusta daļa no koģenerācijas stacijas iekārtām (sadedzināšanas iekārta un lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts) atradās blakus esošajā katlu mājā ar citu adresi, kura nebija minēta sākotnējā komersanta pieteikumā obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai, bija MK noteikumu Nr.561 pārkāpums, kura dēļ BVKB bija tiesīga atcelt obligātā iepirkuma tiesības un uzdot atmaksāt saņemto valsts atbalstu.

Koģenerācija ir tehnoloģisks process, kurā lietderīgai izmantošanai vienlaikus ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju. Enerģētikas likuma 9.¹panta 4.daļā noteikts, ka koģenerācijas iekārtas, kuras izvietotas vienā adresē, uzskatāmas par vienu koģenerācijas staciju. Administratīvās apgabaltiesas kļūda bija izprast terminu “koģenerācijas stacija” nevis funkcionālā nozīmē, bet gan kā konkrētu adresi.

Senāta atziņas

Konkrētas ražošanas tehnoloģijas un kurināmā izmantošanas pārbaude koģenerācijas stacijā

MK noteikumu Nr.561 48.1.apakšpunkts (publikācijā minētas noteikumu punktu redakcijas, kas bija spēkā BVKB lēmuma pieņemšanas brīdī) noteica, ka BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja konstatē, ka koģenerācijas stacijā izmantotās tehnoloģijas veids vai kurināmais neatbilst informācijai, kas norādīta šo noteikumu 2.1.apakšpunktā minētajā iesniegumā.

BVKB, Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa uzskatīja, ka augstākminētajā normā paredzētais pamats atcelt obligātā iepirkuma tiesības piemērojams arī situācijā, kad koģenerācijas stacijas darbībai nepieciešamās iekārtas nav izvietotas vienā adresē (tajā, ko komersants minējis iesniegumā un kas norādīta lēmumā par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu). Tika kļūdaini secināts, ka par koģenerācijas stacijas iekārtu kopumu uzskatāmas iekārtas, kas faktiski atrodas koģenerācijas stacijā, un ja koģenerācijas stacijai kā būvei noteikta atsevišķa adrese, tad visam koģenerācijas stacijas iekārtu kopumam jāatrodas šajā adresē.

Senāts atzina, ka 48.1.apakšpunkta normas jēga ir novērst situācijas, kurās valsts atbalstu saņem komersanti, kuri siltumenerģiju un elektroenerģiju ražo, neizmantojot atļauto kurināmā veidu vai atļauto ražošanas tehnoloģiju. Taču tiesību normas nenosaka un tas nenozīmē, ka visām tehnoloģiskajā procesā funkcionāli iesaistītajām iekārtām jāatrodas vienā un tajā pašā adresē. Attiecībā uz atrašanās vietu tiesību normas nosaka tikai to, ka, ja vienā adresē atrodas vairākas koģenerācijas iekārtas, tad visas šīs iekārtas uzskatāmas par vienu koģenerācijas staciju. Ja kāda no konkrētās tehnoloģijas īstenošanai nepieciešamajām iekārtām atrodas ārpus koģenerācijas stacijas adreses, ir jāvērtē, vai ārpusē esošā iekārta ir funkcionāli saistīta ar stacijas adresē esošajām citām iekārtām. Ja ārpusē esošā iekārta tiek faktiski izmantota, tad nav pamata konstatēt, ka koģenerācijas stacijā siltumenerģiju un elektroenerģiju ražošanai netiek izmantota noteiktā tehnoloģija var kurināmais.

Tādējādi, apgabaltiesas secinājums par to, ka koģenerācijas stacijā ražošanai netika izmantota atļautā tehnoloģija un kurināmais, jo kāda no koģenerācijas stacijā izmantotās ražošanas tehnoloģijas iekārtām neatradās vienā ēkā ar pārējām iekārtām, pēc būtības nepārbaudot, kāda tehnoloģija un kurināmais faktiski tiek izmantoti, bija kļūdains un varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Obligāto iepirkuma tiesību atcelšana siltumenerģijas nelietderīgas izmantošanas dēļ

MK noteikumu Nr.561 48.4.apakšpunkts paredzēja, ka BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja nav tehnoloģiski nodrošināta siltumenerģijas lietderīga izmantošana.

Elektroenerģijas tirgus likuma 31.³panta 2.daļā noteikts, ka lietderīgā siltumenerģija ir tāda siltumenerģija, kas koģenerācijas procesā saražota ekonomiski pamatota siltumapgādes pieprasījuma apmierināšanai, nevis elektrostacijas pašpatēriņam. Tātad saražoto siltumenerģiju nav atļauts izmantot pašpatēriņam.

Lai pārliecinātos par lietderīgu siltumenerģijas izmantošanu, atbilstoši tiesību normām BVKB jāizvērtē, vai dokumenti, ko komersants pievienojis gada pārskatam, pierāda, ka lietderīgā siltumenerģija tiek pārdota siltumenerģijas lietotājam vai izmantota apkures, ventilācijas, karstā ūdens apgādes vai tehnoloģiskā siltumenerģijas patēriņa nodrošināšanai savā uzņēmumā, kas nav koģenerācijas stacijas pašpatēriņš, kā arī jāpārbauda iesniegto dokumentu atbilstība īstenībai, un to, vai elektrostacijā saražotā siltumenerģija ir izmantota ekonomiski pamatota siltumapgādes vai dzesēšanas pieprasījuma apmierināšanai, paredzēja MK noteikumu Nr.561 49.punkts. Tātad ir nepieciešams pārbaudīt faktiskos apstākļus un tos apliecinošos pierādījumus.

Izskatāmajā lietā apgabaltiesa vispār nepārbaudīja, vai apstiprinās BVKB apgalvojums, ka siltumenerģija nodota komersanta paša izmantošanai katlu mājā, pretēji komersanta apgalvojumam, ka saražotā siltumenerģija tikusi nodota citam komersantam, kurš to tālāk pārdevis patērētājiem. Lietā atradās arī pārdošanas līgums un citi saistītie dokumenti, kas netika vērtēti. Tā vietā apgabaltiesa nekonstatēja siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu tā iemesla dēļ, ka komersanta koģenerācijas stacijas darbināšanai izmantotā sadedzināšanas iekārta, kā arī lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts atradās blakus ēkā, nevis koģenerācijas stacijas adresē. Senāts uzskatīja, ka arī šī kļūda varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Koģenerācijas stacijas mēraparāta atrašanās vietas adreses nozīme obligātā iepirkuma tiesību atcelšanā

Atbilstoši MK noteikumu Nr.561 48.5.apakšpunktam BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja koģenerācijas stacijā nav uzstādītas mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas atbilstoši noteikumu 21.punktam vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņi ir nokavēti ilgāk par 10 dienām.

Izskatāmajā lietā lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts atradās blakus ēkā (adresē). Senāts atzina, ka apgabaltiesa kļūdaini izšķirošu nozīmi piešķīra adresei, kurā uzstādīts mēraparāts, uzskatot, ka visām koģenerācijas stacijas darbībā iesaistītajām iekārtām jāatrodas vienā adresē – tajā, kura kā koģenerācijas stacijas adrese bijusi minēta Iesniegumā un lēmumā par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu. Taču MK noteikumi Nr.561 skaidri pieļauj, ka mēriekārtas var atrasties ārpus elektrostacijas, jo paredz, ka komersantam ir pienākums nodrošināt BVKB pārstāvjiem piekļuvi mēriekārtām, ja tās atrodas ārpus elektrostacijas. Tādējādi atcelt obligātā iepirkuma tiesības, pamatojoties uz 48.5.apakšpunktu, varētu gadījumā, ja komersants nevarētu uzrādīt mēraparātu, kurš uzskaita lietderīgo siltumenerģiju, vai arī uzrādītais mēraparāts faktiski nenodrošinātu koģenerācijā saražotās lietderīgās siltumenerģijas uzskaiti. Tiesa to nav pārbaudījusi, un Senāta ieskatā šāda kļūda varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Komersanta pienākums atmaksāt tikai tādu valsts atbalstu, kas nav saņemts pamatoti

Saskaņā ar MK noteikumu Nr.561 86.1.apakšpunktu, BVKB noteikumu 48.1., 48.4. vai 48.5.apakšpunktos paredzētajos gadījumos jānosaka komersantam pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu, kurš izmaksāts kopš pēdējā gada pārskata par koģenerācijas staciju iesniegšanas termiņa (tas ir, līdz 1.martam). Tomēr vienlaikus no tiesību normām izriet, ka BVKB jāpieņem lēmums atprasīt tikai nepamatoti saņemto valsts atbalstu, un komersantam saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 31.²panta 3.daļu ir pienākums pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, tātad tas ticis saņemts pamatoti.

Tā kā izskatāmajā lietā laikā līdz 2021.gada 3.augustam visas koģenerācijas stacijas iekārtas atradās vienā atrašanās vietā (vienā adresē / ēkā), tad komersants uzskatīja, ka nekādā gadījumā nebūtu pamata atprasīt valsts atbalstu par periodu no 2021.gada 1.marta līdz 2021.gada 3.augustam. Tomēr Administratīvā apgabaltiesa bija tiesību normas interpretējusi tikai gramatiski, neraugoties uz to jēgu un būtību. Tiesa nebija pamatojusi, kāpēc uzskatāms, ka laika periodā līdz 2021.gada 3.augustam komersants valsts atbalstu saņēma nepamatoti. Tiesas kļūdainās 86.1.apakšpunkta interpretācijas dēļ tiesa to nepārbaudīja, kas varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.

Jāuzsver, ka Senāta spriedumā paustās vispārēja rakstura juridiskās atziņas veido judikatūru, un tās būs izmantojamas arī citos gadījumos.

Publicēts: iTiesibas.lv. 23.10.2025.

Par muitas regulējuma pārkāpumu – dubultsods

Vai muitas regulējums atļauj papildus nokavējuma procentiem paredzēt arī sodu par nokavējumu? Šādu jautājumu analizējusi Eiropas Savienības Tiesa 2025.gada 5.decembra lietā C‑506/23 “Network One Distribution” SRL pret Rumānijas Nodokļu un muitas administrāciju un Finanšu ministriju.

Lietas būtība

Lietas pamatā bija Rumānijas uzņēmuma “Network One Distribution” importa darījumi, kuros tika kļūdaini norādīta preču izcelsmes valsts. Tā rezultātā Rumānijas Nodokļu un muitas administrācija aprēķināja un piesprieda uzņēmumam maksāt antidempinga maksājumu (ap 366 896 eiro) un papildus tam noteica gan nokavējuma procentus (ap 38 652 eiro), gan sodu par nokavējumu (ap 33 399 eiro). Uzņēmums apstrīdēja šādu dubultu soda piemērošanu, norādot, ka regulas 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (Muitas kodekss), 114.pants izslēdz iespēju papildus procentiem piemērot sodu.

Tiesas secinājumi

Eiropas Savienības Tiesa (EST) analizēja, vai šāda Rumānijas administratīvā prakse ir savienojama ar Eiropas Savienības (ES) tiesībām.

Tiesa uzsvēra, ka 114.pantā paredzētie nokavējuma procenti ir kompensācijas līdzeklis, kura mērķis ir atlīdzināt zaudējumus, ko valsts budžets cieš nodokļu parāda samaksas kavējuma dēļ, nevis sodīt par pārkāpumu. Savukārt soda piemērošana par kavējumu ir valsts kompetencē un pamatojas uz Muitas kodeksa 42.pantu, kura 1.punktā noteikts: Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šādas sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Saskaņā ar 2.punktu šīs sankcijas var ietvert naudas sodu, ko uzliek muitas dienesti, kā arī atļauju atcelšanu vai grozīšanu.

Muitas kodeksa mērķis nav noteikt sankcijas vai sodus muitas normatīvo aktu pārkāpuma gadījumā. No šī kodeksa 42.panta izriet, ka šādas sankcijas ir jāparedz dalībvalstīm. Tas saskan ar EST judikatūru (piemēram, EST 2020.gada 4.marta spriedums lietā C‑655/18 “Schenker”), kurā uzsvērts, ka valsts sankcijām jābūt samērīgām ar likumīgo mērķi.

Turklāt atbilstoši regulas 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 4.pantam pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums ir atgūstams un tam var pievienot procentus, taču šie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem. Savukārt 5.pants paredz, ka par pārkāpumiem var uzlikt administratīvus sodus, tostarp maksājumus, kas pārsniedz atgūstamo summu, pierēķinot procentus.

No EST sprieduma izriet, ka Rumānijas Nodokļu procesa kodeksa 176.pantā paredzētais sods par nokavējumu ir finansiāla sankcija, kas tiek piemērota parādniekam, kurš nav samaksājis nodokļu parādu paredzētajā termiņā, un ir savienojama ar ES tiesībām.

Tādējādi EST konstatēja, ka Muitas kodeksa 114.pants jāinterpretē  tā, ka tas pieļauj tādu valsts administratīvo praksi, saskaņā ar kuru valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto sodu par nokavējumu var piemērot papildus šajā pantā paredzētajiem nokavējuma procentiem. Šis spriedums skaidri nostiprina dalībvalstu kompetenci sankciju politikā muitas jomā, vienlaikus atgādinot par nepieciešamību pēc šo sankciju samērīguma un efektivitātes ES tiesību ietvaros.

Publicēts: iFinanses.lv. 15.10.2025.

Vijas Celmiņas fonda stipendijas pasniegšana ar Ellex Kļaviņš atbalstu

Pirmdien, 20. oktobrī, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika īpašs notikums – pirmo reizi tika pasniegta Vijas Celmiņas fonda stipendija. Šogad stipendija tika piešķirta māksliniecei Ievai Putniņai.

Vijas Celmiņas fonds, ko dibinājusi pasaulē pazīstamā latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece Vija Celmiņa sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Ellex Kļaviņš, ik gadu piešķirs 30 000 ASV dolāru vienam Latvijas māksliniekam vai mākslinieku apvienībai. Granta mērķis ir sniegt būtisku atbalstu radošai darbībai un veicināt mākslas mecenātismu Latvijā, stiprinot mākslinieku iespējas būt radoši brīviem un attīstīt savu unikālo skatījumu uz pasauli. Stipendija ir daļa no ilgtermiņa projekta, ko fonds apņēmies nodrošināt desmit gadu garumā (2025–2034), radot stabilu un iedvesmojošu atbalstu Latvijas māksliniekiem.

Šogad konkursam pieteicās 85 mākslinieki un mākslinieku apvienības, un sākotnējā atlases procesā žūrija izvēlējās Pēc rūpīgas izvērtēšanas, par stipendijas saņēmēju kļuva Ieva Putniņa, kuras radošais darbs un mākslinieciskā kvalitāte izcēlās starp spēcīgajiem pretendentiem.

Žūrijas sastāvā bija mākslas zinātniece Elita Ansone, Zane Čulkstēna no “Kim?” laikmetīgās mākslas centra, mākslinieki un kuratori Kaspars Groševs, Maija Kurševa un Inga Meldere. Viņu rūpīgā izvērtēšana nodrošināja, ka stipendija nonāk pie mākslinieces, kuras darbs vispilnīgāk atspoguļo radošo izcilību un inovāciju.

Ellex Kļaviņš ar lepnumu turpina savu kultūras mecenātisma tradīciju un atbalsta šo nozīmīgo iniciatīvu, stiprinot Latvijas laikmetīgās mākslas attīstību kopš 2017. gada sadarbībā ar LNMM. 

Sarmis Spilbergs pārstāv Ellex Kļaviņš Latvijas uzņēmēju tirdzniecības misijā Vašingtonā

No 12. līdz 17. oktobrim Latvijas uzņēmēji piedalās aizsardzības nozares tirdzniecības misijā Vašingtonā, kur norisinās divi nozīmīgi starptautiski pasākumi – AUSA Annual Meeting & Exposition un Spotlight Latvia konference.

Tirdzniecības misiju organizē Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra sadarbībā ar Latvijas vēstniecību ASV un Latvijas–Amerikas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, ar Eiropas Savienības līdzfinansējuma atbalstu. Misijas mērķis – stiprināt sadarbību starp Latvijas un ASV uzņēmumiem, veicināt eksportu un piesaistīt investīcijas aizsardzības, enerģētikas un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarēs.

Fokusā – inovācijas, drošība un duālā pielietojuma tehnoloģijas

Vašingtonas misija ir nozīmīgs solis, lai attīstītu sadarbību duālā pielietojuma un aizsardzības industrijā – jomā, kur inovācijas, tehnoloģiju attīstība un drošība ir cieši saistītas. Latvijas uzņēmumi un eksperti piedalās sarunās ar nozares līderiem un investoriem, meklējot iespējas partnerībām un kopprojektiem starptautiskā mērogā.

Ellex Kļaviņš pārstāvis – Sarmis Spilbergs

Mēs lepojamies, ka Ellex Kļaviņš šajā misijā pārstāv Sarmis Spilbergs, partneris, zvērināts advokāts.

Sarmis piedalās misijas pasākumos un diskusijās ar ASV uzņēmējiem un investoriem, akcentējot Latvijas uzņēmumu potenciālu, inovatīvo domāšanu un tiesisko vidi, kas atbalsta uzņēmējdarbības izaugsmi un investīciju drošību.

Stratēģisks solis Latvijas uzņēmējdarbības attīstībā

Tirdzniecības misijas ietvaros notiek gan “Spotlight Latvia” konference – lielākais Latvijas un ASV biznesa un eksporta veicināšanas pasākums, gan AUSA Annual Meeting & Exposition – viena no pasaules vadošajām militārās un aizsardzības industrijas izstādēm.

Šī iniciatīva stiprina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju un starptautisko klātbūtni, vienlaikus iezīmējot mērķi tuvāko trīs gadu laikā palielināt ieguldījumus līdz 1 miljardam eiro aizsardzības un tehnoloģiju jomā.

Tirdzniecības misiju organizē Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra sadarbībā ar Latvijas vēstniecību ASV un Latvijas – Amerikas Tirdzniecības un rūpniecības kameru.

Projekts tiek īstenots ar Eiropas Savienības līdzfinansējuma atbalstu.

Atlīdzība valdes loceklim atsaukšanas gadījumā

Valdes locekli sabiedrības dalībnieki var jebkurā laikā atsaukt no amata, tomēr, vai valdes loceklim šādā gadījumā vienmēr pienākas atlīdzība? To skaidrojam, apskatot Senāta 2025.gada 22.maija spriedumu lietā SKC-113/2025, kurā risināti būtiski jautājumi saistībā ar tiesiskajām attiecībām ar valdes locekļiem – to statusu un tiesībām, atsaucot viņus no amata.

Lietas būtība

Ar sabiedrības valdes locekli bija noslēgts vadības līgums, kas paredzēja, ka valdes loceklim pienākas 24 darba dienu ilgs ikgadējais atvaļinājums un ka samaksa viņam pienākas arī par ikgadējā atvaļinājuma laiku. Vadības līgumā arī bija noteikts, ka valdes loceklis sava ikgadējā atvaļinājuma laiku nosaka, ievērojot sabiedrības komercdarbības intereses un saņemot sabiedrības vairākumdalībnieka izpildinstitūcijas apstiprinājumu.

Savukārt vadības līgums un sabiedrības statūti paredzēja, ka sabiedrībai ir tiesības izbeigt vadības līgumu pēc saviem ieskatiem jebkurā laikā, pieņemot attiecīgu dalībnieku sapulces lēmumu par valdes locekļa atsaukšanu no valdes locekļa amata un par to rakstiski informējot viņu. Vadības līgumā arī bija noteikts: ja vadības līgums tiek izbeigts pēc sabiedrības iniciatīvas bez jebkāda iemesla, valdes loceklim ir tiesības uz līguma izbeigšanas atlīdzību trīs samaksu apmērā.

Valdes loceklis tika atsaukts no amata, jo bija zaudējis dalībnieku uzticību. Viņš cēla tiesā prasību par vadības līguma izbeigšanas atlīdzību trīs darba samaksu apmērā un atlīdzības piedziņu par neizmantoto atvaļinājumu.

Tiesības uz atlīdzību

Senāts šajā spriedumā skaidroja, ka valdes locekļa tiesības uz līguma izbeigšanas atlīdzību izriet no tiesiska darījuma un rodas līdz ar vadības līguma izbeigšanu. Proti, no dalībnieku sapulces lēmuma par valdes locekļa atsaukšanu pieņemšanas brīža vai no brīža, kas dalībnieku sapulces lēmumā noteikts kā valdes locekļa atsaukšanas termiņš. Tomēr valdes locekļa tiesības uz līguma izbeigšanas atlīdzību nav absolūtas, jo tās ir ierobežotas ar priekšnoteikumu, ka sabiedrības dalībnieku sapulces lēmumam par vadības līguma izbeigšanu, proti, par valdes locekļa atsaukšanu no valdes locekļa amata, ir jābūt pieņemtam pēc sabiedrības iniciatīvas un bez norādīta iemesla.

Lietā bija strīds, vai valdes loceklis tika atsauks no amata un vadības līgums tika izbeigts pēc sabiedrības iniciatīvas bez norādīta iemesla. Proti, vai valdes loceklim tādējādi ir tiesības uz vadības līguma izbeigšanas atlīdzību.

Komerclikuma (KL) 224.panta 4.daļas pirmais teikums nosaka, ka valdes locekli var atsaukt ar dalībnieku sapulces lēmumu. Savukārt atbilstoši likuma 224.panta 6.daļai statūtos var paredzēt, ka valdes locekli var atsaukt tikai tad, ja tam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu jebkurā gadījumā uzskatāma rupja pilnvaru pārkāpšana, pienākumu neizpilde vai nepienācīga izpilde, nespēja vadīt sabiedrību, kaitējuma nodarīšana sabiedrības interesēm, kā arī uzticības zaudēšana.

Senāts nonāca pie secinājuma, ka uzticība un tās zaudēšana ir subjektīvi faktori. Tādēļ tam, vai uzticības zaudēšanai ir bijis objektīvs iemesls, nav nekādas ietekmes uz tāda sabiedrības dalībnieku sapulces lēmuma spēkā esību, ja tas pieņemts saskaņā ar KL 224.panta 4.daļu. Tomēr apstāklim, vai uzticības zaudēšanai ir bijis objektīvs iemesls, ir būtiska nozīme strīda pareizā izšķiršanā šajā lietā par pielīgto pienākumu izmaksāt atlīdzību valdes locekļa atsaukšanas gadījumā. Uzticības zaudēšana kā subjektīvs faktors nav pietiekama, lai konstatētu, ka valdes loceklim nav tiesību prasīt līguma izbeigšanas atlīdzības piedziņu, ja vien konkrētajā gadījumā uzticības zaudēšanu nepamato konkrēti objektīvi apstākļi, kuru esība ir jāpierāda sabiedrībai. Proti, lai valdes loceklim nebūtu jāizmaksā vadības līgumā pielīgtā atlīdzība, sabiedrībai ir jāpierāda, ka patiešām pastāv tie apstākļi, kas ir valdes locekļa atsaukšanas pamatā.

Tiesības uz neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju

Vēl viens jautājums, kas tika vērtēts šīs lietas ietvaros attiecas uz valdes locekļa tiesībām uz neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju.

Senāts skaidroja, ka pušu tiesiskajām attiecībām ir piemērojams nevis Darba likums, bet gan KL, kurā savukārt nav ietvertas tiesību normas, kas piešķirtu no valdes locekļa atsauktajai personai tiesības prasīt neizmantotā atvaļinājuma kompensēšanu naudā. Vienlaikus jāņem vērā, ka vispārīgi tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir nostiprinātas pamattiesību līmenī gan Satversmes 107.pantā, gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktā. Tāpēc jēdzienu “darbinieks” var attiecināt arī uz tādiem amatiem un profesijām, kurās nodarbinātības tiesiskās attiecības netiek dibinātas ar darba līgumu, bet balstās uz cita tiesiskā pamata. Šis princips uzsvērts arī Satversmes tiesas 2013.gada 7.novembra spriedumā lietā 2012-24-03. Tomēr no minētā neizriet tiesības uz kompensāciju par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Tāpēc Senāts pārbaudīja, vai un kā Eiropas Savienības (ES) un starptautiskajās tiesībās nostiprinātais tiesību regulējums par apmaksātu atvaļinājumu ir piemērojams izskatāmās lietas apstākļos.

Šajā spriedumā Senāts ir veicis diezgan plašu ES tiesību regulējuma un tiesu prakses analīzi. Senāts atsaucās uz Eiropas Savienības Tiesas (EST) secinājumiem, proti, ka direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, kurā ir konkretizētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas normas, piemērošanas mērķiem jēdzienu “darba ņēmējs” nedrīkst interpretēt saskaņā ar dalībvalstu tiesībām, proti, šim jēdzienam ES tiesībās ir autonoms tvērums. Jēdziens “darba ņēmējs” ir jādefinē saskaņā ar darba tiesiskās attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Būtiska darba tiesisko attiecību pazīme ir tā, ka fiziska persona noteiktā laikposmā citas personas labā un vadībā veic darbu, pretī saņemot atalgojumu.

Senāts vēlreiz atgādināja, ka EST, izvērtējot saikni, kāda pastāv starp valdes locekli un kapitālsabiedrību, ir atzinusi, ka kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš pret atlīdzību sniedz pakalpojumus kapitālsabiedrībai (kas viņu ir iecēlusi valdes locekļa amatā un kuras neatņemama sastāvdaļa viņš ir), kurš īsteno savu darbību citas šīs kapitālsabiedrības struktūras pārvaldībā vai kontrolē un kurš jebkurā brīdī bez ierobežojumiem var tikt atsaukts no tā pienākumu pildīšanas, atbilst “darba ņēmēja” kvalifikācijai EST judikatūras izpratnē. Minēto atziņu attiecināmība uz konkrēto lietu būs jāizvērtē apelācijas instances tiesai, atkārtoti skatot lietu.

Ievērojot minētās atziņas, Senāts, turpinot analīzi par darba ņēmēju tiesībām, vērtēja arī jautājumu, vai un kā tiek nodrošinātas darba ņēmēja tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Saskaņā ar EST praksi kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu nav piešķirama, ja darba devējs pierāda, ka ir izrādījis pienācīgu rūpību, lai darba ņēmējs varētu faktiski izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu atbilstoši ES tiesībām.

Tāpēc Senāts norādīja – lai atzītu personas tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu atbilstoši vadības līguma 4.2.punktā paredzētajam, jākonstatē, ka valdes loceklis ikgadējā atvaļinājuma laiku noteicis, ievērojot sabiedrības komercdarbības intereses, un vērsies ar lūgumu pie šīs kapitālsabiedrības dalībnieka ar lielāko daļu skaitu, lai saņemtu apstiprinājumu atvaļinājuma izmantošanai.

Visbeidzot, Senāts norādīja, ka direktīvas 2003/88/EK 7.panta 1. un 2.punkts (proti, darba ņēmēju tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un tiesības uz tā kompensāciju noteiktos apstākļos), pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktu, ir tieši piemērojams tiesiskajās attiecībās starp kapitālsabiedrībām un to valdes locekļiem, ja vien konkrētais valdes loceklis atbilst “darba ņēmēja” jēdzienam direktīvas 2003/88/EK izpratnē.

Pierādīšana gulstas uz sabiedrības pleciem

Jāpierāda sabiedrībai

Jautājums par to, ka uzticības zaudēšana ir subjektīvs apstāklis, kuram nepieciešams objektīvs pamatojums, lai valdes loceklim varētu neizmaksāt līguma izbeigšanas atlīdzību, iepriekš tiesu praksē nebija plaši vērtēts.

Tā kā vadības līgums paredzēja priekšnoteikumu atlīdzības izmaksai – valdes locekļa atsaukšana no amata un attiecīgi arī līguma izbeigšana bez jebkāda iemesla –, tas bija noteicošais apstāklis sabiedrības objektīva pamatojuma pierādīšanas pienākumam. Proti, Senāts ir vērtējis vadības līgumā paredzēto, pieņemot, ka valdes loceklim nav jāpierāda, ka atsaukšana un līguma izbeigšana notikusi bez jebkāda iemesla. Savukārt, sabiedrībai kā
atbildētājam ir jāpierāda, ka persona tika atsaukta no sabiedrības valdes locekļa amata konkrēta iemesla dēļ.

Tāpēc, tiesas ieskatā, uzticības zaudēšana, kas ir subjektīvs faktors, nevar būt pietiekama objektīvam pamatojumam par atsaukšanas iemesla pastāvēšanu.

Domājams, ka sabiedrībām turpmāk vajadzēs pievērst lielāku uzmanību noteikumiem par atlīdzību izmaksu valdes locekļiem, atsaucot tos no amata. Iespējams, lai izvairītos no pārpratumiem, būtu nepieciešams līgumā norādīt konkrētus gadījumus, kad valdes loceklim var tikt izmaksāta atlīdzība, atsaucot viņu no amata.

Jautājumā par valdes locekļa tiesībām uz atvaļinājumu galavārds vēl būs jāsaka apelācijas instances tiesai. Būs interesanti pasekot, kādus apstākļus ņems vērā apelācijas instances tiesa, lai izvērtētu, vai konkrētajā gadījumā valdes loceklis var tikt atzīts par darba ņēmēju ES tiesību izpratnē. Tomēr, ņemot vērā Senāta secinājumus, var pieņemt, ka gadījumā, ja valdes loceklis netiek atzīts par darba ņēmēju ES tiesību izpratnē, viņam nebūtu tiesību uz neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.

Līdzšinējā Senāta praksē ir norādīts, ka valdes loceklis nevar atsaukties uz tiesību izmantot ikgadējo atvaļinājumu ierobežojumu kapitālsabiedrībā, kurā viņš pats var noteikt savu pienākumu izpildes un atpūtas laika organizāciju. Valdes locekļa statuss izslēdz nepieciešamību pašam sevi informēt par šādām tiesībām. Atbilstoši Senāta skaidrojumam valdes locekļiem vispār nevajadzētu uzkrāties neizmantotiem atvaļinājumiem, jo viņiem pašiem ir pienākums zināt, ka šīs tiesības ir jāizmanto.

Savukārt šīs lietas kontekstā ir būtiski, ka valdes loceklim bija ne tikai jāņem vērā sabiedrības intereses, nosakot ikgadējā atvaļinājuma laiku, bet arī jāsaņem sabiedrības vairākumdalībnieka izpildinstitūcijas apstiprinājums. Var izdarīt pieņēmumu, ka konkrētajā gadījumā valdes loceklis nevarēja patstāvīgi noteikt sava atvaļinājuma laiku un tāpēc to arī izmantot. Attiecīgi paliek atklāts jautājums, vai konkrētās lietas kontekstā valdes loceklim nebūtu tiesību uz uzkrātā atvaļinājuma kompensāciju, ja viņš nav varējis to izmantot tieši vairākumdalībnieka izpildinstitūcijas atteikumu dēļ, pat ja tiks konstatēts, ka valdes loceklis neatbilst darba ņēmēja statusam.

Publicēts: iBizness.lv. 23.09.2025.

Ellex Kļaviņš atbalsta LU Juridiskās fakultātes studentu izcilību starptautiskajās tiesas procesu izspēlēs

2025. gada 2. oktobrī Latvijas Universitātē tika parakstīts Jurisprudences izcilības atbalsta memorands, kas apliecina kopīgu apņemšanos veicināt nākamo juristu profesionālo izaugsmi. Memorandu noslēdza Latvijas Universitāte, Latvijas Universitātes fonds un pieci vadošie Latvijas advokātu biroji – Ellex Kļaviņš, COBALT, Eversheds Sutherland Bitāns, Sorainen un TEGOS.

Memoranda mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu atbalstu LU Juridiskās fakultātes studentu dalībai starptautiskajās tiesas procesu izspēlēs – pasākumos, kas jau vairākas desmitgades palīdz topošajiem juristiem pilnveidot argumentācijas prasmes un padziļināt izpratni par starptautiskajām tiesībām. 

Katra no iesaistītajām pusēm apņēmusies ik gadu ziedot LU fondam, nodrošinot iespēju studentiem turpināt tradīciju, kas būtiski bagātina Latvijas tiesību vidi. 

“Šis memorands ir apliecinājums tam, ka esam gatavi investēt nozares nākotnē. Starptautiskās izspēles ir vieta, kur jaunie juridiskie talanti tiek slīpēti līdz spīdumam – un mūsu birojs ir pagodināts atbalstīt šo procesu”, uzskata Līga Mervina – advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” vadošā partnere, zvērināta advokāte. 

LU Juridiskās fakultātes dekāns Edvīns Danovskis norāda, ka šī sadarbība ir nozīmīgs solis mecenātisma stiprināšanā un ļaus sistemātiskāk nodrošināt atbalstu studentu dalībai izspēlēs. Savukārt LU fonda izpilddirektore Zaiga Pūce akcentē, ka stabils finansiālais pamats dos iespēju koncentrēties uz saturu un studentu izaugsmi. 

“Ellex Kļaviņš” lepni pievienojas šim iniciatīvas lokam, turpinot ilgstošo sadarbību ar akadēmisko vidi un ieguldījumu juridiskās izglītības un profesionālās izcilības attīstībā Latvijā! 

Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas

Kādos gadījumos darba devējam ir pienākums piešķirt darbiniekam atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas? Piemēram, darbinieks lūdz bezalgas atvaļinājumu, jo ieplānojis doties uz koncertu Vācijā, aviobiļetes jau nopirktas, viesnīca rezervēta, tomēr atvaļinājuma dienas ir iztērētas. Kādos gadījumos darba devējs drīkst atteikt? Cik garš drīkst būt bezalgas atvaļinājums? Un vai bezalgas atvaļinājums uzkrāj ikgadējā atvaļinājuma dienas?

Atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas jeb tā sauktā bezalgas atvaļinājuma piešķiršanas kārtību regulē Darba likuma (DL) 153.pants.

Kopumā no minētā panta izriet, ka:

• darbiniekam ir tiesības lūgt / prasīt darba devējam piešķirt šādu atvaļinājumu. Attiecīgi, bezalgas atvaļinājums ir paredzēts darbinieka vajadzībām, pamatojoties uz viņa ģimenes apstākļiem vai citiem iemesliem;
• darba devējam, saņemot darbinieka pieprasījumu, četros DL uzskaitītajos gadījumos ir pienākums piešķirt šādu atvaļinājumu;
• pārējās situācijās darba devējam ir izvēles tiesības izvērtēt darbinieka pieprasījumu un izlemt – piešķirt vai nepiešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas.

Kad var piešķirt bezalgas atvaļinājumu

DL paredz četrus gadījumus, kad darba devējam nav tiesību izvēlēties, bet tam ir noteikts pienākums pēc darbinieka pieprasījuma piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Šādi gadījumi ir:

• ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns (DL 153.panta 1.daļa);
• ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu (DL 153.panta 1¹.daļa);
• ja Zemessardzes vienības komandieris informē darba devēju par darbinieka, kurš pilda dienestu Zemessardzē, iesaisti Zemessardzes uzdevumu izpildē (DL 153.panta 1².daļa);
• ja to pieprasa darbinieks, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku, bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai personu, kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un kurai nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts (aprūpētāja atvaļinājums) (DL 153.panta 1³.daļa).

Visos citos gadījumos darba devējam ir iespēja piekrist darbinieka ierosinājumam, vai to noraidīt un atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas nepiešķirt. Tāpat, vadoties no konkrētās situācijas, darba devējs un darbinieks var vienoties, piemēram, par īsāku atvaļinājumu vai atvaļinājuma piešķiršanu citā laika periodā, nekā sākotnēji prasīts darbinieka iesniegumā.

_______________________________________________________________________

DL paredz četrus gadījumus, kad darba devējam nav tiesību izvēlēties, bet tam ir noteikts pienākums pēc darbinieka pieprasījuma piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas

_________________________________________________________________________

Tādējādi, situācija, kad darbinieks lūdz viņam piešķirt bezalgas atvaļinājumu, jo ieplānojis doties uz koncertu ārzemēs, neatbilst DL paredzētajiem gadījumiem, kad darba devējam ir obligāti jāpiešķir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Tāpēc darba devējam būs izvēles tiesības piešķirt vai nepiešķirt šādu atvaļinājumu.

Pieprasīšanas kārtība

Tā kā atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas piešķir darbiniekam, kurš to ir pieprasījis, tad ir skaidrs, ka darbiniekam pašam ir jāierosina atvaļinājuma piešķiršana, iesniedzot darba devējam iesniegumu / atvaļinājuma pieprasījumu.

Saskaņā ar DL 55.panta 2.daļu atvaļinājumu piešķiršanas vispārējo kārtību nosaka darba kārtības noteikumos, izņemot, ja tas jau ir ietverts darba koplīgumā vai darba līgumā. Tāpēc praksē iespējams, ka darba devējs darba kārtības noteikumos jau ir atrunājis vienotu kārtību, kādā darbiniekam pieprasīt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Piemēram, darba devējs var būt izstrādājis attiecīgu veidlapu, ko ieteicams izmantot, ja vien darbinieks nevēlas rakstīt iesniegumu brīvā formā; noteicis, ka atvaļinājums jāpieprasa elektroniski darba devēja iekšējā sistēmā vai arī, izmantojot e-pastu, ja darba līgums satur noteikumus par dokumentu elektronisko apriti. Tāpat iekšējā kārtībā jānorāda, cik ilgā laikā darba devējs izskatīs šādu pieprasījumu un kā tiks paziņots darba devēja lēmums, piemēram, ar darba devēja rīkojumu, rezolūciju uz iesnieguma, apstiprinājumu elektroniskajā sistēmā u. tml.

Tomēr jāvērš uzmanība uz Valsts darba inspekcija skaidrojumu, ka aprūpētāja atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas pieteikšanai nebūtu samērīgi noteikt kādu iepriekšēju termiņu. Praksē var būt situācijas, kad darbinieks šādu atvaļinājumu pieprasa nodrošināt jau nākamajā dienā, jo šī atvaļinājuma izmantošana parasti ir saistīta ar neatliekamu iesaistīšanos tuva cilvēka aprūpē, un aprūpes vajadzība var rasties gan tuvinieka akūtu veselības traucējumu gadījumā (piemēram, nelaimes gadījums vai pēkšņa smaga saslimšana), gan arī ilgstošu veselības traucējumu gadījumā, kad var būt noteikta invaliditāte un īpašas kopšanas nepieciešamība. Tāpēc tā piešķiršanā darba devējam būtu jānodrošina sociāli atbildīga un iespējami elastīga pieeja.

Darba devējam nav pienākuma pamatot savu lēmumu. Tomēr, tā kā mēdz rasties domstarpības starp darbinieku un darba devēju, tostarp par atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa neievērošanu vai iespējamo mobingu pret darbinieku, darba devējam būtu ieteicams atteikuma gadījumā saglabāt atteikuma iemeslu vismaz iekšējā dokumentācijā. Lai nodrošinātu caurskatāmību, atteikuma iemeslu var norādīt arī pašā atteikumā. Piemēram, ja šādu atvaļinājumu ir lūguši vairāki darbinieki, vienam tas tiek piešķirts, bet citam – atteikts, pamatojot, ka darbinieks ir iesaistīts kāda pasūtījuma izpildē ar noteiktu izpildes termiņu, un konkrētajā laika posmā nav pieejams aizvietotājs. Tāpat svarīgi ir nodrošināt pierādījumus par notikušo saziņu starp darba devēju un darbinieku jautājumā par šāda atvaļinājuma piešķiršanu.

Ja darbinieks pieprasa bezalgas atvaļinājumu kādā no DL noteiktajiem gadījumiem, kad darba devējam nav tiesību to atteikt, darbiniekam iesniegumā ir obligāti jānorāda kāds no četriem pamatojumiem, lai darba devējs būtu informēts, ka tam nav izvēles tiesību piešķirt vai nepiešķirt atvaļinājumu.

Darba devējam var rasties jautājums – vai darbiniekam savam iesniegumam ir jāpievieno kādi dokumenti par obligāti piešķiramā atvaļinājuma pamatotību? DL grozījumu anotācijā norādīts, ka, piemēram, aprūpētāja atvaļinājuma gadījumā “darbiniekam pēc darba devēja pieprasījuma ir jāuzrāda informācija, kas ļauj pārliecināties par šāda nopietna medicīniska iemesla esamību. [..] darbiniekam ir tiesības uzrādīt tā rīcībā esošu dokumentu, kas saturiski darba devējam apliecina nepieciešamo informāciju. Piemēram, ārstējošā ārsta [..] izsniegtu izziņu (lieto Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtībā” 12.pielikuma veidlapu 0/27u), kurā norādīta informācija, ka personai vai prasītāja ģimenes loceklim veselības stāvokļa dēļ ir ierobežotas pašaprūpes iespējas un nepieciešams atbalsts (netiek norādītas ne diagnozes, ne citi sensitīvie dati). Tāpat darbinieks var izmantot aprūpējamai personai izdotu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību.”. Līdzīga pieeja jāpiemēro arī citos gadījumos, kad darba devējam šāds atvaļinājums jāpiešķir obligāti.

Savukārt situācijā, kad šāda atvaļinājuma piešķiršana ir darba devēja izvēle, darbiniekam jāizvērtē, vai ietvert iesniegumā detalizētāku paskaidrojumu par atvaļinājuma piešķiršanu. Atkarībā no pamatojuma būtības, šāds paskaidrojums varētu palīdzēt darba devēja pieņemt pozitīvu lēmumu par atvaļinājuma piešķiršanu.

Atvaļinājuma ilgums

DL regulē bezalgas atvaļinājuma ilgumu tikai tajos gadījumos, kad darba devējam ir pienākums piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas. Atvaļinājumu piešķir:

• ja to pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns: uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā par adoptējamā bērna aprūpi un uzraudzību. Ja bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes un uzraudzības termiņa pagarināšanu, to pagarina līdz tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu spēkā stāšanās laikam;
• ja to pieprasa darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu: uz laiku, kāds noteikts bāriņtiesas lēmumā, bet ne ilgāk kā līdz bērna pusotra gada vecumam;
• ja Zemessardzes vienības komandieris informē darba devēju par darbinieka, kurš pilda dienestu Zemessardzē, iesaisti Zemessardzes uzdevumu izpildē: uz Zemessardzes vienības komandiera izziņā norādīto laiku;
• aprūpētāja atvaļinājums: uz laiku, kas nav ilgāks par piecām darba dienām viena gada laikā. Darbiniekam ir tiesības izmantot šādu atvaļinājumu pa daļām.

Jautājumā par aprūpētāja atvaļinājuma ilgumu tiesībsargs^[1] norādījis, ka praksē 73% no tiem cilvēkiem, kuri izmantoja aprūpētāja atvaļinājumu, bija nepieciešams ilgāks periods nekā DL noteiktās piecas dienas, un 44% gadījumu bija nepieciešams 6–10 dienu aprūpes periods. Šādā gadījumā darbinieks var, piemēram, lūgt darba devējam piešķirt papildu bezalgas atvaļinājumu saskaņā ar vispārīgo DL 153.panta 3.daļu.

Citās situācijās DL nenosaka šāda atvaļinājuma ilgumu, un tas ir atkarīgs no darba devēja un darbinieka vienošanās.

Ietekme uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un darba stāžu

No darba devēja interešu viedokļa, cita starpā, lemjot par atvaļinājuma ilgumu, jāņem vērā arī noteikumi, kā šāds atvaļinājums tiek ieskaitīts laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

DL 152.panta 2.daļā noteikts, ka atvaļinājuma laiku bez darba samaksas saglabāšanas, kas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā neieskaita laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Attiecīgi, ja šāds atvaļinājums ilgs līdz vai būs vienāds ar četrām nedēļām vienā gadā, tas tiks ieskaitīts laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

_______________________________________________________________________

Darba devējam jāatceras par pienākumu trīs darba dienu laikā iesniegt ziņas Valsts ieņēmumu dienestam par darbinieku, kuram sācies vai kurš atgriezies no atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas

_________________________________________________________________________

Savukārt jautājums, vai atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas ieskaita kopējā darba stāžā, īpaši atrunāts DL 153.pantā: šādu atvaļinājumu, kuru pieprasa darbinieks, kura aprūpē un uzraudzībā pirms adopcijas apstiprināšanas tiesā ar bāriņtiesas lēmumu nodots adoptējamais bērns vai darbinieks, kurš kā audžuģimene vai aizbildnis aprūpē bērnu, kā arī darbinieks, kurš atbilstoši bāriņtiesas lēmumam faktiski kopj un audzina citas personas bērnu, ieskaita kopējā darba stāžā.

Pienākums paziņot VID

Darba devējam jāatceras par pienākumu trīs darba dienu laikā iesniegt ziņas Valsts ieņēmumu dienestam par darbinieku, kuram sācies vai kurš atgriezies no atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas. To paredz MK noteikumu Nr.827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.2.punkts.

Slimības lapa

Atbilstoši DL ikgadējais apmaksātais atvaļinājums vai ikgadējais apmaksātais papildatvaļinājums ir jāpārceļ vai jāpagarina darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā. Par atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas šādu noteikumu nav.

Tas nozīmē, ka, ja darbiniekam iestāsies pārejoša darbnespēja atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, tas neietekmēs šī atvaļinājuma ilgumu, proti, tas netiks pārcelts vai pagarināts.

Bez tam, likums “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” neparedz darba devējam pienākumu apmaksāt darbnespējas lapu “A”, jo atbilstoši likuma 36.panta 1.daļai slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām (stundām), kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā. Savukārt minētā likuma 16.panta 2.daļā noteikts: ja darba nespēja iestājusies laikā, kad persona bijusi atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, slimības pabalstu piešķir ar darba nespējas 10.dienu, taču ne ātrāk par dienu, kad personai bija jāierodas darbā pēc šā atvaļinājuma beigām.

Tomēr jāatzīmē, ka, ja atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir piešķirts uzteikuma termiņa tecējuma laikā un šajā laikā darbiniekam iestājas pārejoša darbnespēja, pat ja attiecīgais darbnespējas laiks netiek apmaksāts, darbiniekam ir tiesības pieprasīt, lai uzteikuma termiņā šis darbnespējas laiks netiktu ieskaitīts.

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir paredzēts darbinieka interešu un vajadzību nodrošināšanai, un darba devējs nav tiesīgs to izmantot savu problēmu risināšanai vai uzspiest darbiniekam doties šādā atvaļinājumā, piemēram, lai izvairītos no nepieciešamības noteikt dīkstāvi. Tāpat šāda atvaļinājuma izmantošana nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai, un darbiniekam, kurš dodas atvaļinājumā, tiek saglabāts viņa iepriekšējais darbs.

^[1] “Aprūpētāja atvaļinājums – vajadzība ir, bet zina un izmanto maz,” Tiesibsargs.lv, 09.07.2024.

Publicēts: iTiesibas.lv. 24.09.2025.

Personāla dokumenti ar elektronisko parakstu tiesā

Vai personāla dokumenti, kas parakstīti ar elektronisko parakstu uzņēmuma iekšējā personāla vadības sistēmā, ir derīgi kā pierādījumi tiesā? Proti, uzņēmumam ir ieviesta personāla lietvedības sistēma, kurā tiek sagatavoti rīkojumi, akti, arī dažādi iekšējie normatīvie akti – darba kārtības noteikumi utt. Darbinieki, lai piekļūtu šai sistēmai, autorizējas ar sev piešķirtu lietotāja vārdu un paroli. Sistēmā viņiem ir jāatzīmē, ka ir iepazinušies ar attiecīgā dokumenta saturu. Vai šis tiek uzskatīts par “elektronisko parakstu” uz dokumenta? Vai tiesā ar šādiem pierādījumiem darba devējs var pierādīt, ka darbinieks ir iepazinies, piemēram, ar sev izdotu rīkojumu? Kādi riski tiesā varētu rasties?

E-parakstu izmantošanas regulējums

Atbilstoši regulas 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū 3.pantam izšķir vairāku veidu e-parakstus – kvalificēto jeb drošo e-parakstu, uzlaboto e-parakstu un vienkāršo e-parakstu.

Vienkāršs e-paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti citiem elektroniskajiem datiem vai loģiski saistīti ar tiem un ko parakstītājs izmanto, lai parakstītos. Faktiski tas ir jebkura veida e-paraksts, pat elektroniski veikts apstiprinājums, piemēram, uz ierīces ekrāna uzzīmēts paraksts, atzīme interneta vietnē, piekrītot tās lietošanas noteikumiem, vai paraksts datorrakstā e-pasta vēstules beigās.

Uzlabots e-paraksts ir tāds, kas unikālā veidā saistīts ar parakstītāju un spēj to droši identificēt, tiek radīts ar paraksta radīšanas datiem, kurus ar augstu ticamības līmeni var kontrolēt tikai parakstītājs, un ir piesaistīts parakstītajiem datiem tā, lai jebkādas izmaiņas būtu viegli atklājamas.

Kvalificētais e-paraksts ir uzlabots e-paraksts, kas izveidots ar kvalificētu e-paraksta radīšanas ierīci un apliecināts ar kvalificētu e-paraksta sertifikātu. E-parakstu, kas saskaņā ar regulu 910/2014 ir uzskatāms par kvalificēto e-parakstu, Latvijas normatīvajos tiesību aktos dēvē par drošu elektronisko parakstu.

Elektronisko dokumentu likuma 3.panta 2.daļā ir noteikts, ka elektroniskais dokuments uzskatāms par pašrocīgi parakstītu, ja tam ir drošs elektroniskais paraksts. Elektronisko dokumentu uzskata par pašrocīgi parakstītu arī tad, ja tam ir elektroniskais paraksts un puses ir rakstveidā vienojušās par šāda paraksta izmantošanu. Šādā gadījumā rakstveida vienošanās ir jānoformē un jāparaksta vai nu uz papīra, vai elektroniski, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Tas nozīmē, ka uzlaboto vai vienkāršo e-parakstu puses var lietot tikai tad, ja iepriekš ir vienojušās par tā izmantošanu savstarpējai dokumentu parakstīšanai.

Paraksti iekšējās sistēmās

Ja uzņēmums ir ieviesis iekšējo elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmu, tas var atvieglot darbinieku iepazīstināšanu ar iekšējiem dokumentiem, rīkojumu nosūtīšanu; tāpat darbiniekiem ir ērtāk informēt darba devēju, piemēram, par darbnespēju, attaisnotu prombūtni vai citiem apstākļiem.

Ja darba devējs un darbinieks būs vienojušies par e-parakstu izmantošanu, iekšējā dokumentu vadības un pārvaldības sistēmā katram lietotājam ir savs konts, kas aizsargāts ar paroli, un ir iespējams fiksēt, ka konkrētais darbinieks apliecina iepazīšanos ar dokumentu, šāda veida apliecinājumi būs uzskatāmi par parakstītiem ar elektronisko parakstu no konkrēta darbinieka puses.

Tomēr nepieciešams atgādināt, ka atsevišķus dokumentus drīkst parakstīt tikai ar kvalificēto parakstu, pretējā gadījumā ir risks, ka tie netiks atzīti par spēkā esošiem. Piemēram, Darba likuma (DL) 112.¹pantā paredzēts, ka uzteikumu drīkst nosūtīt tikai uz darba līgumā norādīto e-pasta adresi un tam jābūt parakstītam ar drošu elektronisko parakstu. Secināms, ka atsevišķos gadījumos elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmas sniegtās iespējas nevarēs izmantot.

Pierādīšanas noteikumi civilprocesā

Elektronisko pierādījumu jēdziens Civilprocesa likumā (CPL) nav definēts, un visi elektroniskie dokumenti tiek atzīti par rakstveida pierādījumiem. Minētais ir diezgan pamatoti, jo atbilstoši CPL regulējumam rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u. c.).

Tiesu praksē skaidrots, ka civilprocesā lietas dalībniekiem ir atļauts izmantot visus likumā paredzētos un likumīgi iegūtos pierādīšanas līdzekļus savu prasījumu un iebildumu pierādīšanai. Tāpēc, piemēram, tīmekļvietnes izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam, un tāpēc ir pieļaujami pierādījumi.

Kā iepriekš uzsvērts, tiesību normās var būt īpašas prasības dokumentu formai, piemēram, DL 112.¹panta prasības. Tāpēc tiesu praksē ir arī skaidrots, ka var pastāvēt ierobežojumi pierādījumu pieļaujamībai vai arī noteikta kārtība un forma, piemēram, dibinot, grozot vai izbeidzot normatīvajos aktos paredzētās tiesiskās attiecības.

Tomēr uz daudziem citiem darba tiesisko attiecību dokumentiem nav attiecināmas tik stingras prasības. Daudziem dokumentiem ir drīzāk informatīvs, nevis saistību nodibinošs raksturs, piemēram, darba devēja pienākums informēt darbinieku par komandējuma apstākļiem vai grozījumiem iekšējās kārtības noteikumos. Tāpēc sistēmā būtiski ir nodrošināt, ka nepieciešamības gadījumā var pierādīt informēšanas faktu.

Tātad, ja pušu starpā pastāv vienošanās par elektronisko parakstu izmantošanu, iekšējās elektroniskās dokumentu vadības un pārvaldības sistēmās sagatavotie dokumenti un veiktie apstiprinājumi ir uzskatāmi par pieļaujamiem pierādījumiem un var tikt izmantoti civilprocesā. Protams, te var rasties jautājums, kādā veidā ir iespējams iegūt no sistēmas informāciju un apstiprinājumus par konkrētā darbinieka veiktajām darbībām, parakstītajiem dokumentiem, tomēr tas ir tehniskas dabas jautājums, par kuru ir jāpadomā, ieviešot šāda veida sistēmas. Turklāt, ja darbiniekam būs iebildumi pret šādiem rakstveida pierādījumiem un to patiesīgumu, darbinieks atbilstoši CPL 178.panta 1.daļai var iesniegt savus pierādījumus, piemēram, ka dokumentu noformēšanas un paziņošanas kārtība uzņēmumā atšķiras no tās, kādu norādījis darba devējs. Tiesa attiecīgi vērtēs abu pušu iesniegtos pierādījumus un paskaidrojumus par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Publicēts: iTiesibas.lv. 23.09.2025.

Fiduciāro darījumu saturs un forma

Fiduciārie darījumi Latvijas civiltiesībās arvien biežāk sastopami gan komercstrīdos, gan privātpersonu savstarpējās attiecībās. Senāta judikatūra pēdējo gadu laikā būtiski attīstījusi fiduciāro attiecību jēdzienu, apstiprinot to kā tiesiski pieļaujamu darījumu un nosakot šī jēdziena tvērumu. Aplūkosim trīs jaunākos Senāta nolēmumus, izceļot galvenās tiesas atziņas par fiduciārā darījuma saturu, formu un no tā izrietošās tiesības.

Fiduciārais darījums ir civiltiesisks darījums, ar kuru fiduciārs (nomināls īpašnieks) iegūst īpašumu vai tiesības savā vārdā, bet fiduciantam (īstajam īpašniekam) par labu un uz viņa rēķina. Civillikums (CL) fiduciāros darījumus tieši neregulē, tomēr to piemērošana izriet no likuma vispārējiem principiem – pušu gribas saistošā spēka (CL 1587.pants), līgumu formas brīvības principa (CL 1473.pants), pienākuma iegūto mantu atdot fiduciantam (CL 2304.pants), fidiucianta tiesībām paturēt lietas dabiskos un civilos augļus (CL 855. un 955.pants).

Skaidri izteikta līdzēju griba

Senāta 2019.gada 4.jūnija spriedums lietā SKC-765/2019

Prasītāja uz mutiskas vienošanās pamata uzdeva atbildētājai iegādāties četrus īpašumus – zemesgabalus – uz sava vārda, bet prasītājas interesēs, izmantojot prasītājas līdzekļus. Šāds risinājums tika izvēlēts, jo prasītāja kā Krievijas pilsone nevarēja bez pašvaldības piekrišanas iegūt īpašumā zemi Latvijā. Atbildētāja pēc iegādes sāka rīkoties ar īpašumu kā ar savu. Prasība tika celta par darījumu atzīšanu par simulatīviem un spēkā neesošiem un īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamajiem īpašumiem.

Apelācijas tiesa pareizi atzina, ka patiesā pircēja bija prasītāja, bet īpašums nostiprināts uz atbildētājas kā “klusās vietnieces” vārda . Turklāt tika atzīts, ka atbildētāja formāli ieguva īpašumtiesības savā vārdā, bet ar saistību rīkoties prasītājas labā. Neskatoties uz to, ka apelācijas tiesa nav nošķīrusi simulatīvu darījumu no fiduciāra darījuma, kasācijas tiesvedība netika ierosināta, jo tas neietekmēja lietas izspriešanu.

Senāta atziņas

• Fiduciārais darījums nedrīkst tikt jaukts ar fiktīviem vai simulatīviem darījumiem. Galvenā atšķirība starp simulatīviem un fiduciāriem darījumiem ir līdzēju griba un īstais nodoms: simulatīvā darījumā īstā pušu griba un nodoms nav izteikts un netiek arī kā citādi izpausts, savukārt fiduciārā darījumā ir skaidri izteikta līdzēju griba.
• Attiecībā pret trešajām personām fiduciārs kļūst pilntiesīgs īpašnieks, tomēr no saimnieciskā viedokļa lietas joprojām piekrīt fiduciantam, kura interesēs fiduciāram jādarbojas. Tā kā fiduciārs darbojas savā vārdā, bet fiducianta labā, fiduciārās attiecības ir radniecīgas klusajai vietniecībai. Fiduciārajā norunā dominē pilnvarojuma līguma elementi, bet attiecības ar trešajām personām nosakāmas pēc noteikumiem par kluso vietniecību.

Patiesais īpašnieks ir tiesīgs gūt ienākumus

Senāta 2024.gada 14.februāra spriedums lietā SKC-82/2024

Prasītāja un atbildētājs kopdzīves laikā ir iegādājušies strīdus nekustamo īpašumu. Pēc kopdzīves pārtraukšanas puses vienojās, ka strīdus nekustamais īpašums paliek atbildētājam. Tā kā likums nepieļāva iespēju atbildētājam kā ārvalsts pilsonim zemesgrāmatā nostiprināt uz sava vārda īpašuma tiesību uz lauksaimniecības zemi, par zemes īpašnieci palika prasītāja, un starp pusēm tika noslēgts nomas līgums uz 99 gadiem, paredzot atbildētājam tiesības prasīt nekustamā īpašuma atsavināšanu (bez pirkuma maksas), tiklīdz likums atļaus iespēju Eiropas Savienības pilsonim nostiprināt īpašuma tiesības uz lauksaimniecības zemi. Pēc tam atbildētājs noslēdza apakšnomas līgumu un iekasēja apakšnomas maksu sev, pret ko iebilda prasītāja.

_______________________________________________________________________

Fiduciārajam darījumam nav nepieciešama obligāta rakstiska forma; tas var tikt pierādīts ar netiešiem pierādījumiem – līdzekļu plūsmu, pušu saraksti, pušu rīcību

_________________________________________________________________________

Senāts atzina, ka pirmšķietami starp pusēm bija noslēgts fiduciārs darījums un ka zemes patiesais jeb faktiskais īpašnieks bija atbildētājs, nevis prasītāja, uz kuras vārda tas ierakstīts zemesgrāmatā un kura uzstājas kā atbildēja klusā vietniece. Attiecīgi tiesa atzina, ka pirmšķietami atbildētājs kā nekustamā īpašuma faktiskais īpašnieks bija tiesīgs atbilstoši apakšnomas līgumam saņemt no apakšnomnieka nomas maksu.

Senāta atziņas

• Fiduciārajam darījumam nav nepieciešama obligāta rakstiska forma; tas var tikt pierādīts ar netiešiem pierādījumiem – līdzekļu plūsmu, pušu saraksti, pušu rīcību.
• Fiduciārais darījums nodibina tā saukto ”fiduciāro īpašumu”, kuram raksturīga ”juridiskā īpašuma” nošķirtība no ”saimnieciskā īpašuma”. Attiecībā pret trešajām personām fiduciārs uzstājas kā nekustamā īpašuma pilntiesīgs īpašnieks, taču viņa piešķirto tiesisko varu ierobežo iekšēja vienošanās (fiduciāra noruna) starp viņu un fiduciantu. Fiduciārā īpašuma gadījumā lieta, kas uzticēta fiduciāram, no saimnieciskā viedokļa jeb faktiski pieder fiduciantam, kura interesēs un uz kura rēķina darbojas fiduciārs, un vienīgi attiecībā pret trešajām personām fiduciārs uzstājas kā minētās lietas pilntiesīgs īpašnieks.
• Fiduciants kā nekustamā īpašuma patiesais īpašnieks ir tiesīgs iegūt un paturēt šī nekustamā īpašuma dabiskos un civilos augļus (CL 855. un 955.pants), tostarp nomas maksu. Lietā nebūtu juridiski pamatoti uzskatīt, ka minētās naudas summas apmērā fiduciants ir netaisni iedzīvojies uz fiduciāra rēķina.

Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums

Senāta 2025.gada 15.maija spriedums lietā SKC-131/2025

Prasītāji cēla prasību pret vairākiem atbildētājiem par akciju turēšanu un rīcību ar tām. Prasība bija pamatota ar apgalvojumu, ka starp pusēm pastāvējis fiduciārs darījums par akciju turēšanu un pārvaldīšanu prasītāju interesēs. Pusēm esot bijusi mutiska vienošanās, ka noteiktas akciju sabiedrības (AS)  “Latvijas kuģniecība” akcijas tiks turētas uz atbildētāju vai ar viņiem saistītu ārvalstu sabiedrību vārda, bet prasītāju interesēs. Akcijas tika nostiprinātas uz ārzonu uzņēmumu vārda, kuros atbildētāji bija norādīti kā akcionāri vai nominētie turētāji. Vēlāk akcijas tika atsavinātas, un atbildētāji paturēja pārdošanas ienākumus, nesniedzot prasītājiem nekādu daļu. Prasītāji lūguši piedzīt solidāri no atbildētājiem zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz apstākli, ka atbildētāju prettiesiskas rīcības un līgumiskas saistības pārkāpuma rezultātā prasītājiem ir nodarīti zaudējumi.

Apelācijas tiesa atzina, ka lietā nav gūti pierādījumi, ka prasītājiem jebkad būtu piederējušas AS  “Latvijas kuģniecība” akcijas vai ka kāda cita persona tās būtu iegādājusies prasītāju uzdevumā. Tāpat netika pieradīts, ka ir noslēgta vienošanās par AS  “Latvijas kuģniecība” akciju pārvaldīšanu. Kasācijas tiesa apelācijas tiesas spriedumu atcēla.

Senāta atziņas

• Ne visas fiduciārās attiecības tiek nodibinātas, pārnesot īpašumu tieši no fiducianta uz fiduciāru. Viens no fiduciāro darījumu paveidiem ir tā saucamais  “salmu vīra” darījums, kur uzticības persona ( “salmu vīrs”) savā vārdā, bet uzticētāja interesēs un uz viņa rēķina iegūst īpašumu tāpēc, ka pats uzticētājs negrib vai nevar atklāti savā vārdā iegūt šo tiesību. Fiduciāru attiecību  “salmu vīra” darījuma izpratnē nodibināšanai nav nepieciešama īpašuma vai prasījuma tiesības pārnese no fiducianta fiduciāram. Proti, fiduciārs īpašuma vai prasījuma tiesības var būt ieguvis arī citādā veidā, taču ir apņēmies tās īstenot fiducianta labā.
• Par fiduciāra darījuma priekšmetu var būt visi atļauti darījumi. No tā izriet katra līdzēja prasījuma tiesība par pienākuma izpildīšanu, kuru otrais līdzējs ar fiduciāru darījumu ir uzņēmies, vai zaudējumu atlīdzības piedziņu tā neizpildīšanas gadījumā. Turklāt fiduciāram tāpat kā pilnvarniekam (CL 2304.pants) nav tiesību fiduciantam iegūto mantu paturēt sev par labu.
• Fiduciārus darījumus atbilstoši līgumu formas brīvības principam ir iespējams noslēgt jebkādā formā, arī mutvārdos. Pienākums pierādīt darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu ir tai pusei, kura to apgalvo. Tiesiskā darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu var pierādīt ar visiem Civilprocesa likumā paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Publicēts: iTiesibas.lv. 16.09.2025.

Kiberdrošības pārvaldnieks – obligāts amats katrā uzņēmumā?

Mainoties uzņēmējdarbības videi, arvien nozīmīgāks kļūst kiberdrošības regulējums un prasības. Viena no jaunākajām prasībām – kiberdrošības pārvaldnieks uzņēmumā jāieceļ ne vēlāk kā līdz 2025.gada 1.oktobrim. Uz kuriem uzņēmumiem attiecas šī prasība? Vai jāalgo atsevišķs darbinieks?

2024.gada 1.septembrī stājās spēkā Nacionālais kiberdrošības likums (NKDL), kura mērķis ir stiprināt kibertiesisko telpu Latvijā un nodrošināt direktīvas 2022/2555, ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augstu kiberdrošības līmeni visā Eiropas Savienībā (ES) (NIS2) prasību ieviešanu mūsu nacionālajā regulējumā.

NIS2 galvenais mērķis ir panākt saskaņotu un vienoti augstu kiberdrošības līmeni visās ES dalībvalstīs, nosakot minimālās prasības par koordinēta tiesiskā regulējuma darbību un kārtību, kādā regulējuma subjektiem jānodrošina savu tīklu un informācijas sistēmu atbilstība. Lai izpildītu šīs prasības un Latvijas mērogā noteiktu minimālās prasības kiberdrošības jomā, 2025.gada 2.jūlijā stājās spēkā Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.397 “Minimālās kiberdrošības prasības”, ar kuriem Latvijā tika nodrošināta NIS2 pilnīga transponēšana.

Uz ko attiecas regulējums?

Jaunās NKDL un MK noteikumu Nr.397 prasības būtiski stiprina kiberdrošības sistēmisko ietvaru un veicina drošas digitālās vides attīstību Latvijā. Regulējumā noteiktie pienākumi attiecas uz:

• būtisko pakalpojumu sniedzējiem;
• svarīgo pakalpojumu sniedzējiem;
• informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) kritiskās infrastruktūras īpašniekiem  vai tiesiskajiem valdītājiem.

Par būtisko pakalpojumu sniedzējiem tiek uzskatīti, piemēram, elektronisko sakaru komersanti, valsts un pašvaldību institūcijas (tostarp augstskolas), kā arī privāto tiesību juridiskās personas, kas pilda valsts pārvaldes deleģētu uzdevumu, izņemot valsts drošības iestādes, un lielie saimnieciskās darbības veicēji, kuri darbojas enerģētikas, transporta, banku pakalpojumu, veselības aprūpes, digitālās infrastruktūras u. c. nozarēs.

Savukārt par svarīgo pakalpojumu sniedzējiem tiek uzskatīti lieli vai vidēji saimnieciskās darbības veicēji, kas darbojas, piemēram, pasta un kurjeru pakalpojumu, atkritumu apsaimniekošanas, pārtikas ražošanas, apsardzes vai digitālo pakalpojumu sniegšanas jomā. Saskaņā ar Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumu par vidēja lieluma saimnieciskās darbības veicējiem tiek uzskatīti komersanti, kuros vidējais nodarbināto skaits pārskatā gadā ir no 50 līdz 250 darbiniekiem un kuru gada apgrozījums nepārsniedz 50 miljonus eiro, bet nav mazāks par 10 miljoniem eiro, vai bilances kopsumma nepārsniedz 25 miljonus eiro, bet nav mazāka par 5 miljoniem eiro. Savukārt komersanti, kas pārsniedz šo slieksni, klasificējami kā lieli saimnieciskās darbības veicēji.

IKT infrastruktūras īpašnieki vai tiesiskie valdītāji ir uzņēmumi, kuriem pieder vai kuri pārvalda tehnoloģiju un sistēmu daļas, piemēram, valsts nozīmes datu centrus, interneta sakaru pamattīklus, mobilos un fiksētos tīklus, kā arī digitālās identifikācijas risinājumus, kuru darbības traucējumi var būtiski ietekmēt valsts drošību un sabiedrības funkcionēšanu. Par IKT infrastruktūras objektiem ir noteikti tādi objekti, kas nodrošina dažādu būtisku valsts un sabiedrības pamatfunkciju īstenošanu, un kuru iznīcināšana vai darbības traucējumi radītu būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm.

Kiberdrošības pārvaldnieka iecelšana

Atbilstoši NKDL 25.pantam uzņēmumiem, kas regulējuma izpratnē uzskatāmi par būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējiem, kā arī IKT infrastruktūras īpašniekiem vai likumiskajiem valdītājiem, ir pienākums iecelt kiberdrošības pārvaldnieku. Tā ir persona, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt un uzraudzīt kiberdrošības regulējuma ieviešanu attiecīgajā uzņēmumā, iestādē vai organizācijā. Atbilstoši NKDL kiberdrošības pārvaldnieka galvenie pienākumi ir:

• nodrošināt IKT infrastruktūras aizsardzības pasākumu īstenošanu;
• veikt IKT drošības novērtējumu vismaz reizi gadā un, pamatojoties uz tā rezultātiem, organizēt identificēto nepilnību novēršanu;
• ne retāk kā reizi gadā piedalīties kiberdrošības mācībās, ko rīko kompetentā kiberincidentu novēršanas institūcija – CERT.LV;
• vismaz reizi gadā nodrošināt, ka uzņēmuma darbiniekiem tiek sniegta instruktāža par aktuālajiem kiberdrošības riskiem un aizsardzības pasākumiem.

Savukārt kiberdrošības pārvaldniekiem izvirzītās profesionālās un kvalifikācijas prasības ir noteiktas MK noteikumos Nr.397.

Prasības kiberdrošības pārvaldniekam
Būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja struktūras
Saskaņā ar MK noteikumiem Nr.397 kiberdrošības pārvaldniekam būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja struktūrās ir jābūt pilngadīgam Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas, ES vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts pilsonim. Šai personai ir jābūt iegūtai augstākajai vai vidējai profesionālajai izglītībai informācijas tehnoloģiju (IT), kiberdrošības pārvaldības vai citā atbilstošā jomā, piemēram, datorzinātnēs vai telekomunikācijā, vai arī persona var būt ieguvusi starptautiski atzītu kiberdrošības kvalifikācijas sertifikātu, piemēram, CISSP (certified information security manager), CISM (certified information systems security professional) vai arī kurai ir vismaz divu gadu darba pieredze kiberdrošības pārvaldībā. Jānorāda, ka būtisko pakalpojumu sniedzēju divu gadu darba pieredzei jābūt uzkrātai pēdējo piecu gadu laikā.

Par kibedrošības pārvaldnieku būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja struktūrās nedrīkst iecelt personu:

• pār kuru ir nodibināta aizgādnība;
• kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, izņemot, ja persona ir reabilitēta vai sodāmība ir noņemta vai dzēsta.

Kiberdrošības pārvaldnieka pienākumus var uzticēt, piemēram, uzņēmuma IT direktoram, informācijas drošības speciālistam, sistēmu administratoram, IT projektu vadītājam vai arī izmantot ārpakalpojumus, ievērojot, ka persona atbilst MK noteikumos Nr.397 noteiktajām prasībām. Papildus jāņem vērā, ka uzņēmumiem, kas klasificēti kā būtisko pakalpojumu sniedzēji, kiberdrošības pārvaldnieka pienākumus var uzticēt personai, kura vienlaikus ieņem šo amatu ne vairāk kā piecos būtisko pakalpojumu sniedzēju uzņēmumos, kas nav IKT infrastruktūras īpašnieki vai tiesiskie valdītāji.

IKT infrastruktūras īpašnieka vai tiesiskā valdītāja struktūras

Savukārt stingrākas prasības ir izvirzītas IKT infrastruktūras īpašnieka vai tiesiskā valdītājā kiberdrošības pārvaldniekam, piemēram, par kiberdrošības pārvaldnieku IKT infrastruktūras īpašnieka vai tiesiskā valdītāja struktūrā var iecelt tikai pilngadīgu Latvijas pilsoni.

Par kiberdrošības pārvaldnieku šajās stuktūrās nevar iecelt personu:

• pār kuru ir nodibināta aizgādnība;
• kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, izņemot gadījumus, ja persona ir reabilitēta vai sodāmība ir noņemta vai dzēsta;
• kura ir bijusi saistīta ar Padomju Savienības, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vai ārvalstu drošības, izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestiem;
• kurai ir diagnosticēti psihiski traucējumi vai atkarības, kas varētu radīt šaubas par personas uzticamību;
• kura ir saistīta ar organizēto noziedzību vai nelikumīgiem bruņotiem formējumiem;
• par kuru Satversmes aizsardzības birojs ir konstatējis drošības riskus.

Lai persona varētu pildīt kiberdrošības pārvaldnieka pienākumus, tai jāatbilst šādām profesionālajām prasībām:

• jābūt augstākajai vai vidējai profesionālajai izglītībai IT, kiberdrošības pārvaldības vai citā saistītā jomā;
• jābūt vismaz divu gadu darba pieredzei kiberdrošības pārvaldībā, kas iegūta pēdējo piecu gadu laikā.

Šīs prasības — izglītība un pieredze — ir kumulatīvas, proti, abām jābūt izpildītām vienlaikus. Alternatīvi, persona uzskatāma par atbilstošu, ja tai ir spēkā esošs starptautiski atzīts profesionālais sertifikāts, piemēram, CISM vai CISSP. Papildus jānorāda, ka kiberdrošības pārvaldnieks IKT infrastruktūras īpašnieka vai tiesiskā valdītāja struktūrā ir ieceļams uz trim gadiem un pretendenti ir iepriekš jāsaskaņo ar Satversmes aizsardzības biroju, kurš veic personas pārbaudi un izvērtē drošības riskus.

Šādas manāmi stingrākas prasības kiberdrošības pārvaldniekam IKT infrastruktūrā ir noteiktas, ņemot vērā, ka šī struktūra ir ļoti būtiska sabiedrībai nozīmīgu funkciju nodrošināšanai, tostarp sabiedrības veselības aizsardzībai, drošībai, kā arī ekonomiskās un sociālās labklājības uzturēšanai. Šādas infrastruktūras iznīcināšana vai darbības traucējumi var būtiski ietekmēt valsts un sabiedrības pamatfunkciju nepārtrauktību un stabilitāti.

Stratēģiskā nozīme un atbildība

Neatkarīgi no tā, vai uzņēmums klasificēts kā būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējs, vai arī tas ir IKT infrastruktūras īpašnieks vai tiesiskais valdītājs, katram uzņēmuma, iestādes vai organizācijas vadītājam, domājot par kiberdrošības pārvaldnieka iecelšanu, ir jāapzinās šī uzņēmuma funkcijas stratēģiskā nozīme. Kiberdrošības pārvaldnieks nodrošina, lai uzņēmuma tehnoloģiskie risinājumi būtu droši un atbilstu jaunā kiberdrošības regulējuma prasībām. Tādēļ ir būtiski, lai šos pienākumus uzņemtos persona, kas ne vien demonstrē atbilstošu profesionālo kvalifikāciju un tehnisko kompetenci, bet arī izceļas ar nevainojamu reputāciju un ir uzticama, lai varētu tikt iesaistīta sensitīvas informācijas pārvaldībā.

Šī uzticēšanās kiberdrošības pārvaldniekam nav tikai teorētiska – praksē šai personai tiek piešķirta piekļuve IKT infrastruktūrai, datu apstrādes sistēmām, iekšējām procedūrām un, daudzos gadījumos, arī stratēģiskiem lēmumiem, kas ietekmē uzņēmuma, iestādes vai organizācijas noturību pret kiberdraudiem. Ja kiberdrošības pārvaldnieks šajā amatā rīkojas nolaidīgi, pārkāpj noteikumus vai pat apzināti ļaunprātīgi izmanto savu piekļuvi, tas var izraisīt nopietnus riskus darbības nepārtrauktībai, pakalpojumu pieejamībai un pat valsts drošībai plašākā kontekstā. Līdz ar to kiberdrošības pārvaldnieka iecelšana nav uzskatāma par formālu procedūru, bet gan par stratēģiski atbildīgu lēmumu, kam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Noslēgumā jāuzsver, ka būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējiem, kā arī IKT infrastruktūras īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem kiberdrošības pārvaldnieks savās struktūrās jāieceļ ne vēlāk kā līdz 2025.gada 1.oktobrim. Par iecelto pārvaldnieku jāinformē attiecīgā kompetentā iestāde:

• būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējiem – Nacionālais kiberdrošības centrs;
• IKT infrastruktūras īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem – Satversmes aizsardzības birojs.

Publicēts: iBizness.lv. 08.09.2025.

Rudens aktualitātes darba tiesību jomā