2026. gada 18. jūnijā stājās spēkā grozījumi Nacionālajā kiberdrošības likumā (“NKDL”). Jaunie grozījumi attieksies uz visiem NKDL subjektiem – būtisko pakalpojumu sniedzējiem, svarīgo pakalpojumu sniedzējiem un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kritiskās infrastruktūras īpašniekiem un tiesiskajiem valdītājiem (“subjekti”). Grozījumu mērķis ir noteikt precīzāku un samērīgāku likuma tvērumu, elastīgāku pieeju attiecībā uz valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī turpināt stiprināt subjektu informācijas sistēmu drošību.
Esam sagatavojuši kodolīgu pārskatu par jaunajām izmaiņām likumā.
Subjektu loks tiek paplašināts
Ar grozījumiem 20. panta 11. punktā tiek paplašināts to personu loks, uz kurām attiecas NKDL prasības. Turpmāk likums attieksies arī uz nacionālajai drošībai nozīmīgām komercsabiedrībām, nodibinājumiem un biedrībām. Tomēr likumdevējs ir paredzējis izņēmumus. Šīs prasības neattieksies uz Latvijas Republikā esošas meža zemes īpašniekiem, ja zemes platība ir vismaz 10 000 hektāru, kā arī uz lauksaimniecības zemes īpašniekiem, ja zemes platība ir vismaz 4 000 hektāru.
Jāņem vērā, ka šie NKDL grozījumi stāsies spēkā tikai no 2026. gada 1. oktobra, ļaujot attiecīgajiem subjektiem sagatavoties jauno prasību izpildei.
Nacionālā kiberdrošības centra pilnvaru stiprināšana
Grozījumi 22. pantā paredz būtisku izmaiņu līdz šim noteiktajā institucionālajā kārtībā. No lēmumu pieņemšanas procesa par personas atbilstību būtisko pakalpojumu sniedzēja vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja statusam tiek izslēgta Digitālās drošības uzraudzības komiteja, un turpmāk šos lēmumus patstāvīgi pieņems Nacionālais kiberdrošības centrs (“NKC“).
NKC turpmāk varēs arī pieņemt lēmumu izslēgt no būtisko pakalpojumu un svarīgo pakalpojumu sniedzēju saraksta:
tiešās pārvaldes iestādi, pastarpinātās pārvaldes iestādi, atvasinātu publisku personu un citu valsts institūciju, kuras darbības traucējums nevar būtiski ietekmēt sabiedrības drošību, valsts aizsardzību, sabiedrības veselību vai nevar radīt būtisku sistēmisku risku;
privāto tiesību juridisko personu, ja tā vairs neatbilst būtisko pakalpojumu sniedzēja vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja statusam.
NKC šādu lēmumu varēs pieņemt arī tad, ja konstatēs, ka persona savu atbilstību būtisko pakalpojumu sniedzēja vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja statusam ir noteikusi nepareizi un persona nav NKDL subjekts. Kopumā jānorāda, ka Digitālās drošības uzraudzības komiteja ar grozījumiem tiek pilnībā likvidēta un visas tās līdzšinējās funkcijas, gan lēmumu pieņemšana par subjektu statusu, gan kiberdrošības stratēģijas apstiprināšana pāriet NKC kompetencē.
Piegādes ķēžu drošības risku pārvaldība
Būtisks papildinājums ieviests arī 24. panta otrajā daļā, kur IKT drošības prasību tvērums turpmāk ietvers arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju resursu, pakalpojumu un piegādes ķēžu drošības risku pārvaldību.
Līdz ar šīm izmaiņām subjektiem turpmāk būs jāizvērtē kiberdrošības riski ne tikai savās iekšējās sistēmās un infrastruktūrā, bet arī attiecībā uz izmantotajiem ārpakalpojumiem, IKT pakalpojumu sniedzējiem, tehnoloģiskajiem risinājumiem un piegādes ķēdi kopumā. Piemēram, ja uzņēmums izmanto ārpakalpojuma ietvaros sniegtus mākoņpakalpojumus vai IT infrastruktūras pakalpojumus, tam būs jānovērtē arī ar šo pakalpojumu sniedzēju darbību saistītie kiberdrošības riski un jāpārliecinās, ka tiek nodrošināts atbilstošs drošības līmenis.
Līdz šim likumā nebija skaidri noteikts termiņš, kādā subjektam jāieceļ kiberdrošības pārvaldnieks. Tagad 25. panta otrā daļa papildināta ar konkrētu termiņu – subjekta vadītājam kiberdrošības pārvaldnieks ir jānosaka ne vēlāk kā triju mēnešu laikā no paziņojuma sniegšanas NKC par personas atbilstību būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja statusam vai attiecīgā NKC lēmuma pieņemšanas brīža.
Savukārt kritiskās infrastruktūras subjektiem noteikts pienākums par kiberdrošības pārvaldnieka pretendentu paziņot Satversmes aizsardzības birojam ne vēlāk kā triju mēnešu laikā no brīža, kad subjekts iekļauts Ministru kabineta apstiprinātajā kritiskās infrastruktūras kopumā.
Jaunas personāla drošības prasības
Likumā ieviests pilnīgi jauns pants – 26.1 pants – kas nosaka personāla drošības prasības darbiniekiem ar privileģētu piekļuvi IKT sistēmām vai resursiem, kuriem ir tieša ietekme uz subjekta pamatdarbību
Šādā amatā nevarēs strādāt persona, kas sodīta (izņemot reabilitētas vai ar noņemtu/dzēstu sodāmību) par:
tīšiem noziegumiem, kas saistīti ar terorismu;
tīšiem noziegumiem pret valsti, pārvaldības kārtību vai valsts institūciju dienestā;
tīšiem noziegumiem pret īpašumu vai tautsaimniecībā.
NKDL subjektam turpmāk būs pienākums veikt individuālu izvērtējamu par personas radīto drošības risku, ņemot vērā nozieguma raksturu un laiku kopš soda izciešanas kā arī subjektam būs tiesības pieprasīt ziņas no Sodu reģistra, lai pārbaudītu personas atbilstību NKDL 26.1 panta prasībām.
Kiberdrošības auditoru prasības
Grozījumi paredz, ka ārējo auditu turpmāk veiks neatkarīgs kiberdrošības auditors, kuram ar subjektu nav interešu konflikta un kurš atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Līdz jauno Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2026. gada 1. decembrim, kiberdrošības auditoram piemēros līdzšinējās prasības. Tas subjektiem dod skaidrākus un vienotus auditora izvēles kritērijus, stiprina audita objektivitāti ar likumā nostiprinātu neatkarības principu, kā arī nodrošina pārejas periodu, lai auditu process netiktu pārtraukts līdz jauno noteikumu pieņemšanai.
Privāto tiesību juridiskās personas, kas pilda valsts pārvaldes deleģētus uzdevumus turpmāk būs izslēgtas no regulējuma tvēruma
Līdz šim NKDL prasības attiecās arī uz privāto tiesību juridiskajām personām, kas pilda valsts pārvaldes deleģētus uzdevumus, piemēram, organizācijām, kurām valsts ir uzticējusi noteiktu publisko funkciju izpildi. Šīs personas bija automātiski pakļautas likuma prasībām tikai tāpēc, ka tām bija deleģēts valsts pārvaldes uzdevums.
Ar jaunajiem grozījumiem šis automātiskais pienākums ir atcelts. Turpmāk pats fakts, ka juridiskā persona pilda valsts pārvaldes deleģētu uzdevumu, vairs nav pamats tās automātiskai iekļaušanai būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzēju sarakstā un attiecīgi NKDL prasību tvērumā. Tas gan nenozīmē, ka šādas personas turpmāk vispār nevarēs būt pakļautas likuma prasībām. Ja šāda persona neatkarīgi no tai deleģētā uzdevuma atbilst citiem likumā noteiktajiem būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzēja kritērijiem, proti, sniedz pakalpojumus kādā no 20. panta vai 21. pantā noteiktajām sfērām un/vai atbilst noteiktajiem izmēra kritērijiem, likuma prasības tai joprojām būs saistošas. Būtiskā atšķirība ir tā, ka deleģētā uzdevuma statuss pats par sevi vairs nebūs pamats pakļaut personu NKDL tvērumam.
Kā rīkoties?
Iepazīstieties ar grozījumu tekstu un izvērtējiet, ciktāl tas attiecas uz Jūsu uzņēmumu vai organizāciju.
Pārbaudiet, vai jaunais subjektu loks neaptver arī Jūsu uzņēmumu vai organizāciju (īpaši nacionālajai drošībai nozīmīgas komercsabiedrības – spēkā no 1. oktobra).
Pārskatiet, kā Jūsu uzņēmumā vai organizācijā tiek pārvaldīti piegādes ķēdes riski.
Pārskatiet personāla politiku attiecībā uz darbiniekiem ar privileģētu piekļuvi IKT sistēmām.
Neskaidrību vai jautājumu gadījumā sazinieties ar mūsu ekspertiem: vai . Mēs priecāsimies jums palīdzēt!
Ellex Kļaviņš aicina uz diskusiju “Algoritms vai karavīrs: vai Eiropa var uzticēt savu drošību mākslīgajam intelektam?”, kura norisināsies 11. jūlijā, plkst. 20.00, Sarunu festivāla LAMPA 44. skatuvē “Eiropa ir te!”
Krievijas karš Ukrainā un pieaugošie hibrīddraudi ir būtiski mainījuši drošības situāciju Eiropā. Vienlaikus mākslīgais intelekts (MI) kļūst par arvien nozīmīgāku instrumentu valstu drošības un aizsardzības spēju stiprināšanā. Tomēr MI ieviešana aizsardzības jomā nav tikai tehnoloģisks jautājums – tā skar arī fundamentālus jautājumus par atbildību, ētiku, cilvēktiesībām un Eiropas vērtībām.
Diskusijā “Algoritms vai karavīrs: vai Eiropa var uzticēt savu drošību mākslīgajam intelektam?” eksperti no aizsardzības, tehnoloģiju, tiesību un akadēmiskās vides analizēs, kādas iespējas un riskus rada MI izmantošana drošības jomā. Vai Eiropas Savienība spēj izmantot mākslīgā intelekta potenciālu, vienlaikus saglabājot demokrātiskos principus? Kā nodrošināt atbildību par autonomu sistēmu pieņemtajiem lēmumiem? Un kur atrodas robeža starp tehnoloģiju un cilvēka lomu aizsardzībā?
Diskusiju vada
Līga Mervina Ellex Kļaviņš vadošā partnere. Zvērināta advokāte, kuras pamata specialitāte – konkurences tiesības – atrodas punktā, kur satiekas ekonomika, politika un tiesības. Vairāk nekā 20 gadus klienti viņai uztic gan ikdienas atbilstības jautājumus, gan strīdus ar iestādēm un tiesvedības, kuru iznākums bieži veido nozīmīgus precedentus Latvijā. Līga ir konsultējusi neskaitāmus apvienošanās un iegādes darījumus, īpaši saistībā ar strukturēšanu un apvienošanās atļauju nodrošināšanu. Līga ir Ellex Kļaviņš vadošā partnere un ikdienā pārrauga arī Regulēto nozaru prakses grupu, kurā cita starpā nonākuši laikmetam aktuālie mākslīgā intelekta regulējuma jautājumi.
Diskusijas dalībnieki
Edvijs Zandars Ellex Kļaviņš asociētais partneris, zvērināts advokāts. Edvijs Zandars ir advokāts, kurš specializējas IT, intelektuālā īpašuma, konkurences tiesību u.c. regulēto nozaru jautājumos. Edvijam ir vairāk kā 15 gadu pieredze, palīdzot starptautiskiem un vietējiem tehnoloģiju uzņēmumiem īstenot inovatīvus un komplicētus IT projektus Latvijā. Edvijs arī regulāri konsultē klientus mākslīgā intelekta, kiberdrošības un intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumos, palīdzot orientēties strauji mainīgajā tehnoloģiju un regulējuma vidē.
Modris Kairišs Majors un Autonomo sistēmu kompetences centra vadītājs. Pretgaisa aizsardzības un bezpilota lidaparātu speciālists. Viens no vadošajiem tehniskajiem ekspertiem Dronu koalīcijā.
Pauls Jansons Uzņēmuma Tet Mākslīgā intelekta attīstības departamenta direktors. Zinošs tehnoloģiju entuziasts ar spēcīgu pieredzi IT vadībā un klientu apkalpošanā, kurš ikdienā SIA “Tet” vada mākslīgā intelekta attīstības daļu un kā RSU docētājs dalās zināšanās par mākslīgo intelektu. Attīsta tehnoloģijas, ko var izmantot gan šodien, gan strādā pie plāniem, kā sadarbosimies ar mākslīgo intelektu 2030. gadā.
Signe Mežinska Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece un biedrības “Veselības projekti Latvijai” valdes locekle. Signe Mežinska ir bioētikas eksperte, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece, UNESCO Starptautiskās bioētikas komitejas priekšsēdētaja vietniece. Pētnieciskās intereses – biomedicīnas pētījumu ētika, reprodukcijas ētika, biotehnoloģiju ētiskie aspekti, ārsta un pacienta attiecības, medikamentu reklāmas ētiskie aspekti.
Māris Ķuda “Origin Robotics” Head of Government Relations un “Defence Technology Partners” izpilddirektors. Pieredzējis aizsardzības nozares eksperts ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi stratēģiskās iepirkumu politikas izstrādē un militāro iegāžu programmās. Šobrīd darbojas autonomo sistēmu uzņēmumā Origin Robotics un vada Defence Technology Partners, kā arī konsultē kā vecākais padomnieks Rud Pedersen Grupā. Īstenojis Latvijas interešu pārstāvību NATO un ES formātos un strādājis pie vietējās militārās industrijas attīstības. Maģistrs no Riga Business School un Baltijas Aizsardzības koledžas absolvents.
Aicinām pievienoties diskusijai un kopā meklēt atbildes uz vienu no aktuālākajiem jautājumiem Eiropas drošības nākotnē – vai mākslīgais intelekts kļūs par uzticamu sabiedroto, vai arī galvenā loma aizvien būs cilvēkam?
Spriedums lietā SKC-2/2026 ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu Senāta nolēmumiem jautājumā par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Tas būtiski precizē konkurences ierobežojuma mērķi, darbības jomas jēdziena saturu, pārkāpuma pierādīšanas standartu, darba devēja pienākumu konkretizēt aizsargājamo informāciju, kā arī atlīdzības atprasīšanas tiesisko pamatu. Izskatām svarīgākās atziņas.
No vienas puses, darba devējiem ir pamatota interese aizsargāt savu klientūru, komercnoslēpumu, tirgus stratēģiju un citu konfidenciālu informāciju. No otras puses, konkurences ierobežojums būtiski ierobežo Satversmes 106.pantā garantētās personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tieši tādēļ praksē mēdz rasties jautājumi, kādās situācijās konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams un samērīgs, bet kādos gadījumos tas kļūst par pārmērīgu profesionālās darbības ierobežojumu. Tāpat nereti gan darbiniekiem, gan darba devējiem rodas grūtības noteikt robežas, ciktāl konkurences ierobežojums ir piemērojams. Būtisku ieguldījumu šo jautājumu skaidrošanā sniedz Senāta Civillietu departamenta 2026.gada 29.janvāra spriedums lietā SKC-2/2026.
Lietas būtība
Lieta tika ierosināta pēc darba devēja prasības pret bijušo darbinieku un tā jauno darba devēju. Prasībā tika lūgts piedzīt atlīdzību, kas bija izmaksāta par konkurences ierobežojuma ievērošanu, līgumsodu, kā arī zaudējumus saistībā ar negodīgu konkurenci. Savukārt darbinieks cēla pretprasību par konkurences ierobežojuma atzīšanu par spēkā neesošu.
Darba līgumā bija paredzēts konkurences ierobežojums uz vienu gadu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Darba devējs šajā periodā maksāja darbiniekam atlīdzību 900 eiro mēnesī par konkurences ierobežojuma ievērošanu. Īsi pēc darba attiecību izbeigšanas darbinieks nodibināja darba attiecības ar sabiedrību, kas tāpat kā iepriekšējais darba devējs darbojās būvniecības tehnikas nomas nozarē.
Bijušais darba devējs izmantoja detektīvdarbības pakalpojumus, lai ievāktu informāciju par konkurences ierobežojuma pārkāpumiem. Pamatojoties uz iegūtajām ziņām, viņš secināja, ka darbinieks jaunajā darbā izmanto sava bijušā darba devēja aizsargājamo informāciju, tādējādi uzlabojot konkurenta pozīcijas tirgū.
Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, savukārt apelācijas instances tiesa prasību par atlīdzības un līgumsoda piedziņu noraidīja, pamatojoties galvenokārt uz to, ka darbinieka amats pie iepriekšējā un jaunā darba devēja atšķīrās, līdz ar to neveidoja konkurences ierobežojuma pārkāpumu. Tieši šis apelācijas instances tiesas secinājums izpelnījās Senāta kritiku attiecībā uz strīda pareizu izšķiršanu.
Konkurences ierobežojuma mērķis
Spriedumā Senāts īpaši uzsvēra konkurences ierobežojuma būtību un mērķi, norādot, ka šāda ierobežojuma mērķis nav aizsargāt darba devēju no konkurences vispār, bet gan no tādas iespējamās konkurences, kuras pamatā ir darbinieka rīcībā esošā darba devēja aizsargājamā informācija, piemēram, tehniskā vai komerciālā informācija, klientūra vai citas ziņas, kuru izmantošana konkurentam var radīt priekšrocības. Tāpat spriedumā skaidrots, ka konkurences ierobežojums ir spēkā un saistošs tikai tiktāl, ciktāl tas kalpo darba devēja leģitīmu komerciālo interešu aizsardzībai, proti, novērš risku, ka bijušais darbinieks izmantos vai izpaudīs komercnoslēpumu vai citu tiesiski aizsargājamu informāciju, kā rezultātā konkurents var iegūt priekšrocības tirgū, pārvilināt klientus vai piegādātājus vai citādi ietekmēt darba devēja uzņēmējdarbību.
No tā izriet, ka Darba likuma (DL) 84.pantā paredzētais konkurences ierobežojums nav instruments konkurences izslēgšanai tirgū vispār. Vienlaikus Senāta judikatūra skaidri nodala konkurences ierobežojumu no komercnoslēpuma aizsardzības. Jau lietā SKC-8/2015 Senāts uzsvēra, ka komercnoslēpuma saglabāšanas pienākums bijušajam darbiniekam pastāv neatkarīgi no tā, vai konkurences ierobežojuma vienošanās vispār ir noslēgta. Līdz ar to DL 84.pants nav interpretējams tādējādi, ka komercnoslēpuma aizsardzība būtu “maksas pakalpojumskuru darba devējs spiests “iegādāties” no bijušā darbinieka.
Komercnoslēpuma saglabāšanas pienākums bijušajam darbiniekam pastāv neatkarīgi no tā, vai konkurences ierobežojuma vienošanās vispār ir noslēgta. Līdz ar to Darba likuma 84.pants nav interpretējams tādējādi, ka komercnoslēpuma aizsardzība būtu “maksas pakalpojums”
Tādējādi konkurences ierobežojuma mērķis nav “nopirkt” bijušā darbinieka pienākumu neizpaust komercnoslēpumu, jo šāds pienākums pastāv arī bez konkurences ierobežojuma vienošanās. Konkurences ierobežojuma mērķis ir ierobežot tādu profesionālo darbību, kuras ietvaros pastāv reāls risks, ka darbinieks savā jaunajā darbavietā var izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju konkurences nolūkā vai konkurenta interesēs.
Praksē tas nozīmē, ka konkurences ierobežojums nav “standarta klauzula”, kuru automātiski iekļaut visos darba līgumos. Darba devējam jau darba tiesisko attiecību dibināšanas brīdī ir jāizvērtē, vai konkrētais darbinieks savā amatā faktiski iegūs pieeju tādai informācijai, prasmēm vai zinātībai, kuru izmantošana konkurenta interesēs var radīt būtisku kaitējumu uzņēmuma komercdarbībai, klientu attiecībām vai tirgus pozīcijām.
Šis jautājums nereti kļūst aktuāls arī vēlāk darba tiesisko attiecību laikā, piemēram, darbinieku paaugstinot amatā, iesaistot stratēģisku klientu apkalpošanā, piešķirot pieeju cenu politikai, uzņēmējdarbības attīstības stratēģijai, piegādātāju datiem vai citai sensitīvai informācijai. Praksē tieši šādās situācijās darba devēji bieži aizmirst pārskatīt esošos konkurences ierobežojuma noteikumus vai arī tos vispār neparedz.
Darbības joma nav tas pats, kas amats
Viens no būtiskākajiem sprieduma aspektiem ir DL 84.panta 2.daļā noteiktā jēdziena “darbības joma” interpretācija. Apelācijas instances tiesa konkrētajā lietā bija balstījusies galvenokārt uz formālu amatu salīdzinājumu pēc profesiju klasifikatora, secinot, ka darbinieka amats pie iepriekšējā un jaunā darba devēja atšķiras. Senāts šādu pieeju atzina par pārāk šauru un neatbilstošu DL 84.panta 2.daļai.
Senāts norādīja, ka jēdziens “darbības joma” ir ievērojami plašāks nekā jēdziens “amats” un ar amata nosaukumu vien nepietiek, lai secinātu, vai konkurences ierobežojums ir pārkāpts vai nav. Lai konstatētu pārkāpumu, ir jāvērtē, kādas funkcijas darbinieks faktiski pildīja iepriekšējā darbā, vai jaunajā amatā tiek veiktas identiskas vai līdzīgas funkcijas un vai to ietvaros pastāv iespēja izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju. Senāts arī uzsvēra, ka vērtējami ir ne tikai amata aprakstā formāli norādītie, bet arī faktiskie darba pienākumi, turklāt tiem obligāti nav pilnībā jāsakrīt.
Ar amata nosaukumu vien nepietiek, lai secinātu, vai konkurences ierobežojums ir pārkāpts vai nav. Vērtējami ir ne tikai amata aprakstā formāli norādītie, bet arī faktiskie darba pienākumi, turklāt tiem obligāti nav pilnībā jāsakrīt
Šī atziņa darba tirgū ir īpaši nozīmīga, jo tā samazina iespēju konkurences ierobežojumu formāli apiet ar amata nosaukuma maiņu, atšķirīga profesiju klasifikatora koda norādīšanu, ja darbinieks faktiski turpina darboties tajā pašā profesionālajā jomā un izmantot zināšanas vai informāciju, kas var radīt konkurences risku bijušajam darba devējam.
Praksē gan darba devēji, gan darbinieki, vērtējot konkurences ierobežojuma piemērojamību, nereti pārmērīgi koncentrējas uz amata nosaukumiem, organizatorisko struktūru vai profesiju klasifikatora kodiem. Piemēram, līdzīgas vai pat identiskas funkcijas bieži tiek apzīmētas ar atšķirīgiem amatu nosaukumiem, savukārt viena un tā paša amata nosaukuma ietvaros praksē var tikt veikti būtiski atšķirīgi darba vai amata pienākumi. Tāpat bieži sastopamas situācijas, kurās darbinieks formāli tiek nodarbināts citā amatā vai citā struktūrvienībā, taču faktiski turpina darbu ar tiem pašiem klientiem, piegādātājiem, produktiem vai projektiem.
Tomēr Senāts spriedumā uzsver, ka izšķiroša nozīme ir nevis amata formālajam nosaukumam, bet gan faktiskajam darba saturam un tam, vai darbinieks jaunajā darbavietā var izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju.
Pierādīšanas jautājums
Viens no galvenajiem sarežģījumiem, kas rodas strīdos par konkurences ierobežojuma pārkāpumu, ir pierādīšanas jautājums. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā, ka šādos strīdos parasti ir iesaistīts bijušais darbinieks un konkurējošais uzņēmums – puses, kuras objektīvi nav ieinteresētas sadarboties.
Spriedumā Senāts detalizēti analizē konkurences ierobežojuma pārkāpuma pierādīšanas standartu un uzsver, ka pārkāpuma konstatēšanai nepietiek tikai ar faktu, ka darbinieks pēc darba attiecību izbeigšanas strādā tajā pašā nozarē vai pie konkurenta. Vienlaikus Senāts skaidri norāda – lai atzītu pārkāpumu, nav nepieciešams pierādīt arī faktisku aizsargājamās informācijas izmantošanu. Pietiek konstatēt ticamu iespējamību, ka jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā darbinieks varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts.
Šī Senāta atziņa ir īpaši nozīmīga praksē, jo aizsargājamas informācijas izmantošana konkurenta interesēs reti kad notiek atklāti. Darba devējiem bieži vien ir objektīvi gandrīz neiespējami iegūt tiešus pierādījumus tam, ka bijušais darbinieks faktiski izmanto komercnoslēpumu vai citu aizsargājamu informāciju. Līdz ar to Senāta formulētais “ticamas iespējamības” standarts būtiski precizē pierādīšanas robežas un vienlaikus novērš situāciju, kurā konkurences ierobežojuma aizsardzība praksē kļūtu neiespējama tikai tādēļ, ka informācijas faktisku izmantošanu ir grūti pierādīt.
Pietiek konstatēt ticamu iespējamību, ka jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā darbinieks varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts.
Vienlaikus Senāts nepazemina darba devēja pierādīšanas pienākumu līdz abstraktiem pieņēmumiem vai vispārīgām atsaucēm uz iespējamu konkurences risku. Senāts īpaši uzsver, ka darba devējam, ceļot prasību par konkurences ierobežojuma pārkāpumu, konkrētais komercnoslēpums vai cita aizsargājamā informācija ir skaidri jānorāda. Nepietiek ar abstraktu atsauci uz “komercnoslēpumu”, “konfidenciālu informāciju” vai “klientu datiem”. Turklāt, ja darbinieks apstrīd šo ziņu atbilstību komercnoslēpuma pazīmēm, darba devējam ir ne tikai jānorāda konkrētā informācija, bet arī jāpierāda, kādēļ tā ir uzskatāma par aizsargājamu vai komercnoslēpumu, proti, jāpamato tās atbilstība Komercnoslēpuma aizsardzības likuma prasībām.
Minētās Senāta atziņas vienlaikus uzsver arī DL 83.panta 1.daļas 2.teikumā paredzētā darba devēja pienākuma nozīmīgumu – rakstveidā norādīt, kura informācija uzņēmumā ir uzskatāma par komercnoslēpumu. Praksē darba devēji šo pienākumu nereti īsteno formāli vai nepietiekami konkrēti, piemēram, darba līgumos ietverot vispārīgas atsauces uz “visu informāciju”, “jebkuru ar sabiedrību saistītu informāciju” vai “konfidenciālu informāciju”, neidentificējot konkrēto aizsargājamo saturu. Senāta secinājumi liecina, ka strīda gadījumā ar šādām abstraktām norādēm var nepietikt, tādēļ darba devējiem ir jāveic pasākumi, identificējot un nosakot, kura informācija atbilst komercnoslēpuma pazīmēm un kura ir konfidenciāla un citādi aizsargājama. Turklāt to jāspēj pamatot.
Darba devējiem būtu ieteicams jau iepriekš identificēt visu informāciju, kurai piekļūst noteiktos amatos esoši darbinieki un kuras aizsardzība objektīvi pamato konkurences ierobežojuma nepieciešamību. Tas ir īpaši svarīgi amatos, kas saistīti ar stratēģisku klientu apkalpošanu, cenu politiku, iepirkumiem, biznesa stratēģiju izstrādi, produktu attīstību un citām sensitīvām un komerciāli nozīmīgām ziņām.
Tāpat darba devējiem būtu ieteicams izstrādāt vienotu pieeju un iekšējo kārtību konfidenciālas informācijas aizsardzībai, skaidri nosakot rīcību ar šādu informāciju visā tās dzīves ciklā. Tas ietver noteikumus par sensitīvas informācijas glabāšanu, augšupielādi, lejupielādi un apstrādi dažādos datu nesējos un IT sistēmās, tās pārsūtīšanu, tostarp izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, kā arī informācijas izpaušanu un kopīgošanu ar citiem kolēģiem tikai tiktāl, cik tas nepieciešams tiešo pienākumu veikšanai. Papildus būtu ieteicams paredzēt piekļuves ierobežojumus, darbinieku pienākumu ievērot konfidencialitāti, kā arī atbildību par noteiktās kārtības neievērošanu.
Atlīdzības atprasīšana un nodokļu jautājums
Spriedumā analizētas arī darba devēja tiesības atprasīt izmaksāto atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu, ja darbinieks to pārkāpis. Senāts norādīja – ja pušu noslēgtajā līgumā ir paredzēts pienākums konkurences ierobežojuma pārkāpuma gadījumā atmaksāt saņemto atlīdzību un samaksāt līgumsodu, atmaksas pienākums izriet no paša līguma un nav nepieciešams papildus meklēt likumisku pamatu atlīdzības atprasīšanai. Tā kā konkurences ierobežojums pēc darba attiecību izbeigšanas pēc būtības ir līgums, attiecīgi pušu savstarpējie prasījumi ir izlemjami, pamatojoties uz tā noteikumiem, nevis Civillikuma normām.
Senāta spriedums faktiski apstiprina, ka precīzi formulētas tiesiskās sekas konkurences ierobežojuma pārkāpuma gadījumā var būt izšķirošas, lai darba devējs vēlāk efektīvi aizsargātu savas intereses. Praksē tas nozīmē, ka darba devējiem ir ieteicams līgumā paredzēt vairākus būtiskus aspektus, piemēram, kādos gadījumos atlīdzība ir atmaksājama, vai tā atmaksājama pilnā apmērā vai proporcionāli pārkāpuma periodam, kā tiek noteikts un piedzīts līgumsods un / vai zaudējumu atlīdzība.
Attiecībā uz nodokļu maksājumiem, kas saistīti ar atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu, Senāts norādīja, ka nodokļi, kurus darba devējs samaksājis valsts budžetā par darbiniekam izmaksāto atlīdzību, nav uzskatāmi par darba devēja zaudējumiem. Tie nav piedzenami no darbinieka, ja darba devējam pastāv iespēja šos nodokļus atgūt no valsts.
Praksē darba devēji prasījumā nereti iekļauj gan darbiniekam izmaksāto atlīdzību, gan samaksātos nodokļus, pieņemot, ka viss izmaksātais apmērs ir uzskatāms par uzņēmuma zaudējumiem. Senāta judikatūra norāda, ka šāda pieeja nav pamatota. Līdz ar to darba devējiem jau pirms prasības celšanas būtu ieteicams izvērtēt iespējamos samaksāto nodokļu atgūšanas mehānismus.
Senāta spriedums lietā SKC-2/2026 apliecina, ka tiesas ir gatavas aizsargāt darba devēju leģitīmās intereses gadījumos, kad konkurences ierobežojums ir samērīgs, konkrēti pamatots un saistīts ar reālu nepieciešamību aizsargāt komerciāli nozīmīgu informāciju pat tādās situācijās, kad konkrēta pārkāpuma pierādīšana ir apgrūtināta. Lai izvairītos no iespējamiem riskiem, gan darba devēji, gan darbinieki tiek aicināti noteikt saprātīgu ierobežojuma apmēru un ievērot uzņemtās saistības.
Ar 1. aprīli stājās spēkā plašākais izmaiņu kopums, kas skar visus NILLTPFN subjektus. Būtiskākās izmaiņas ietver jaunu obligātu patieso labumu guvēju (PLG) datu elementu “kontroles apjoms” un mehānismu PLG datu publiskās pieejamības ierobežošanai drošības apsvērumu dēļ. Savukārt ar 1. jūliju Uzņēmumu reģistrs (Reģistrs) reģistrēs visas PLG valstspiederības, ja tādas ir vairākas. Zemāk – detalizēts pārskats par izmaiņām.
Kas konkrēti mainās?
Lai pilnībā pārņemtu Direktīvas Nr. 2024/1640 11., 12., 13. un 15. panta prasības, ir papildināts NILLTPFNL 18.3 pants. Tiek palielināts informācijas apjoms, kas Reģistrā jānorāda par PLG, tas iekļauj: visas valstspiederības, ja tādas ir vairākas, kā arī īstenotās kontroles apmērs. Papildus, PLG iegūst tiesības lūgt ierobežot publisku pieejamību informācijai par sevi gadījumos, kad šādas informācijas atklāšana var radīt draudus PLG vai tā ģimenes locekļu dzīvībai, veselībai vai īpašumam.
Informācijas aizklāšana – jauns aizsardzības mehānisms
PLG ir tiesības iesniegt Reģistrā pieteikumu, lai informāciju par viņu kā PLG noteiktu par ierobežotas pieejamības informāciju. Pieteikumu var iesniegt, ja informācijas publiska pieejamība var radīt draudus šai personai vai tās ģimenes locekļiem tikt pakļautiem noziedzīgam nodarījumam un pastāv objektīvs pamats uzskatīt, ka šie draudi var īstenoties, apdraudot viņu:
dzīvību;
veselību;
īpašumu.
Saņemot pieteikumu, Reģistrs nekavējoties, bet ne vēlāk kā vienasdarbdienas laikā, nepieņemot atsevišķu lēmumu, aizklāj attiecīgā PLG informāciju. Tā tiek aizklāta uz pieteikuma izskatīšanas laiku – vienu mēnesi no tā saņemšanas dienas.
Svarīgi: PLG ir pienākums nekavējoties informēt Reģistru, ja draudi vairs nepastāv. Bet, ja draudi joprojām pastāv, reizi gadā jāiesniedz apstiprinājums par to turpināšanos.
Kā praktiski norit informācijas aizklāšanas process?
PLG iesniedz pieteikumu Reģistrā, norādot detalizētu informācija aprakstu un pievienojot pierādījumus, kas apstiprina pieteikumā norādīto informāciju, ja tādi ir pieejami, par pastāvošiem draudiem. Pieteikumu var iesniegt gan pie jauna tiesību subjekta reģistrācijas, gan tad ,ja informācija par PLG jau ir publicēta.
Reģistrs izskata pieteikumu un, nepieciešamības gadījumā, ir tiesības, bet ne pienākums, pieprasīt citu iestāžu viedokli par apstākļiem un draudu iespējamu īstenošanos. Reģistrs izdod lēmumu, kuru ir iespējams apstrīdēt – Reģistra galvenajam valsts notāram vai pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā. Vēršam uzmanību, ka, ja sākotnējais lēmums ir par labu informācijas neaizklāšanai un tiek pārtraukta pagaidu aizsardzība, tad tā apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neatjauno pagaidu aizsardzību.
Ja lēmums izdarīts par labu informācijas aizklāšanai, tā tiks aizklāta gan sadaļā par individuālā uzņēmuma vai kapitālsabiedrības PLG, gan sadaļā, kur attiecīgais PLG norādīts kā īpašnieks vai dalībnieks (akcionārs). Kā arī, ja PLG statuss izriet no netiešām īpašumtiesībām (netieša līdzdalība) – informācija tiks aizklāta sadaļās, kurās PLG ir dalībnieks (akcionārs) un kas saistīts ar attiecīgās personas PLG statusu.
Svarīgi norādīt, ka informācijas aizklāšana attiecas tikai uz PLG datiem. Tā netiek piemērota attiecībā uz informāciju par dalībniekiem (akcionāriem) kapitālsabiedrībās, kur konkrētā persona nav identificēta kā PLG. Tāpat informācijas aizklāšana neattiecas uz datiem, kas reģistrēti citā personas statusā, piemēram, kā kapitālsabiedrības pārstāvēt tiesīgajai personai vai individuālā uzņēmuma īpašniekam.
Valstspiederības datu aktualizēšana
Personām, kurām ir piešķirts Latvijas personas kods, nebūs jāvēršas Reģistrā ar atsevišķu pieteikumu un jāaktualizē informācija par tā PLG valstspiederībām. Aktuālo informāciju iegūs automātiski no Fizisko personu reģistra. Savukārt, ja nav piešķirts Latvijas personas kods – tiesību subjektam līdz 2026. gada beigām jāiesniedz Reģistram aktuālās ziņas par tā PLG valstspiederību vai valstspiederībām. Ja informācija netiek aktualizēta šajā laika termiņā, šobrīd nekādu sankciju par to nav.
PLG īstenotās kontroles apjoms – jauns datu elements
Turpmāk papildus informācijai par īstenotās kontroles veidu tiks reģistrēta arī informācija par īstenotās kontroles apjomu. Kā tas darbosies praktiski?
Reģistrs jau šobrīd reģistrē informāciju par individuālo uzņēmumu īpašniekiem, kā arī kapitālsabiedrību dalībniekiem vai akcionāriem, ietverot ziņas par konkrētās personas līdzdalības apmēru. Šajos gadījumos Reģistrs automātiski – nepieņemot atsevišķu lēmumu – īpašnieku, dalībnieku vai akcionāru ziņās reģistrēto informāciju par līdzdalības apmēru reģistrēs arī informāciju par PLG īstenotās kontroles apjomu.
Gadījumos, kuros Reģistrs nevarēs nodrošināt šādas informācijas automātisku reģistrāciju, minēto informāciju Reģistrā būs jāiesniedz pašam tiesību subjektam. Informācija būs iesniedzama citas informācijas par PLG aktualizācijas ietvaros.
Šī gada 1. martā stājās spēkā grozījumi Trauksmes celšanas likumā. Grozījumi galvenokārt vērsti uz praktisko nepilnību novēršanu, kas konstatētas trīs gadus pēc likuma spēkā stāšanās.
Iepriekš iekšējās ziņošanas sistēmas izstrāde bija obligāta uzņēmumiem ar vairāk nekā 50 nodarbinātajiem. Tagad robežvērtība ir 50 vai vairāk nodarbināto. Šī tehniski nelielā izmaiņa praksē nozīmē, ka uzņēmumi ar tieši 50 nodarbinātajiem tagad ietilpst regulējuma tvērumā un tiem jāievieš iekšējā ziņošanas sistēma.
Trauksmes cēlēju kontaktpunkta funkcijas no Valsts kancelejas pārņems Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Tieši KNAB turpmāk būs pilnvaras arī pārbaudīt un uzraudzīt likuma ievērošanu un sniegt saistošus ieteikumus. Iepriekš šādas aktīvas uzraudzības funkcijas nebija.
Jaunā redakcija arī aizliedz personām veikt darbības, kas iepriekš nebija tieši nosauktas: trauksmes cēlēja iebiedēšanu, izstumšanu no kolektīva, zaudējumu radīšanu un iekļaušanu neformālos “melnajos sarakstos” nozares ietvaros. Būtiski, ka nelabvēlīgu seku definīcija tagad ietver arī draudus un mēģinājumus radīt šādas sekas – tas paplašina darba devēja atbildības robežas pat tad, ja reālas sekas vēl nav iestājušās.
Likumā ieviests jauns 16.¹ pants: persona, kurai ar apzināti nepatiesu trauksmes ziņojumu nodarīts kaitējums, turpmāk būs tiesīga prasīt atlīdzinājumu. Papildus tam par nepamatotu prasību iesniegšanu tiesā pret trauksmes cēlēju varēs piemērot naudas sodu.
Jaunā redakcija arī nosaka, ka par trauksmes cēlēja identitātes nelikumīgu izpaušanu var iestāties kriminālatbildība. Iepriekš šāda norma likumā nebija ietverta.
[2] Vienlīdzīgas darba samaksas likumprojekts
Labklājības ministrija ir izstrādājusi Darba samaksas pārredzamības likumprojektu, kas paredz Latvijas tiesiskajā regulējumā ieviest ES Direktīvas par pārredzamu darba samaksu prasības. Šobrīd likumprojekts atrodas Ministru kabinetā, kur tā virzība 2026.gada aprīlī ir apstājusies. Tāpēc tas nav vēl apstiprināts un virzīts izskatīšanai Saeimā.
Direktīva dalībvalstīm ir jātransponē līdz 2026. gada 7. jūnijam. Ņemot vērā pašreizējo notikumu gaitu, visticamāk, likumprojekts netiks pieņemts noteiktajā termiņā. Eiropas līmenī ir bijuši atsevišķu dalībvalstu un uzņēmēju organizāciju aicinājumi atlikt Direktīvas ieviešanu vai to pārskatīt, tomēr Eiropas Komisija ir skaidri norādījusi, ka transponēšanas termiņš paliek 2026. gada 7. jūnijs un netiek pagarināts.
Darba devējiem nav jāgaida likumprojekta pieņemšana, jo Direktīvas virziens ir skaidrs. Darba devēji jau tagad var spert praktiskus soļus, pārskatot pašreizējo darba samaksas sistēmu, izvērtējot darba samaksas noteikšanas un veidošanās kritērijus un īstenojot pasākumus, lai nodrošinātu, ka darba samaksas sistēma ir pārskatāma un saprotama.
Darba devēji jau šobrīd var veikt sekojošus soļus, lai būtu gatavi likumprojekta pieņemšanai:
Veikt darba samaksas auditu visos amatos, lai identificētu atšķirības darba algā, piemaksās, prēmijās vai cita veida atlīdzībā par darbu starp līdzvērtīgiem amatiem.
Noteikt rakstiskus darba samaksas kritērijus, kas balstīti uz objektīviem, dzimumneitrāliem faktoriem, piemēram, kvalifikāciju, pieredzi, darba rezultātiem un amata atbildību.
Sakārtot amatu grupas un nodrošināt salīdzināmību, lai katram amatam būtu skaidrs darba samaksas līmenis vai diapazons.
Dokumentēt ar darba samaksu saistītu lēmumu pieņemšanu, īpaši gadījumos, kad darba alga vai kāds cits no darba samaksas elementiem atšķiras starp darbiniekiem vienā amatā vai amatu grupā.
Pārskatīt atlases un piedāvājumu izteikšanas procesu, lai darba samaksas piedāvājums jaunam darbiniekam būtu balstīts uz vienotu kārtību, nevis individuālu sarunu rezultātu.
Izveidot kārtību darbinieku informācijas pieprasījumiem par darba samaksu un sagatavot atbildes mehānismu personāldaļai un vadītājiem.
Apmācīt vadītājus un personālvadības speciālistus, lai viņi konsekventi piemērotu vienlīdzīgas darba samaksas principus un varētu pamatot atšķirības ar objektīviem kritērijiem.
[3] Plānotie grozījumi Darba likumā
Saeimā tiek gatavoti būtiski grozījumi Darba likumā. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā, un komisija šobrīd gatavo likumprojektu virzībai uz otro lasījumu, pēc kura likums nonāks vēl trešajā – galīgajā – lasījumā Saeimā.
Šobrīd ir panākta vienošanās par šādiem grozījumiem Darba likumā:
Virsstundu piemaksas – piemaksa par virsstundu darbu darba dienā – vismaz +50%; piemaksa par virsstundu darbu svētku dienā – vismaz +75%; piemaksa par darbu svētku dienā (ne virsstundas) – vismaz +100%.
4 dienu darba nedēļa – darbinieks un darba devējs varēs vienoties par 4 dienu darba nedēļu, saglabājot 40 stundu nedēļas darba laiku (ar pagarinātu darba dienu līdz +2 stundām).
Kavēta alga – ja darba devējs darba algu neizmaksā ilgāk nekā 2 nedēļas pēc noteiktā izmaksas laika, darbiniekam būs tiesības nekavējoties uzteikt darba līgumu.
Dīkstāves regulējums – ja dīkstāve ilgs vairāk par 5 darba dienām, darba devējam būs tiesības samazināt atlīdzību līdz 70% (nodrošinot, ka tā nav mazāka par minimālo algu); ja dīkstāve turpināsies ilgāk par 4 nedēļām, darbiniekam būs tiesības uzteikt darba līgumu neievērojot uzteikuma termiņu un saņemot atlaišanas pabalstu vismaz 75% apmērā.
Koplīguma pēctermiņa piemērošana – ja 1 gada laikā (nevis sākotnēji ierosinātā 2 gadu laikā) pēc koplīguma izbeigšanās nav noslēgts jauns koplīgums, jebkura puse var vienpusēji atkāpties no koplīguma noteikumu piemērošanas, par to 6 mēnešus iepriekš rakstveidā paziņojot otrai pusei.
Uzteikuma termiņš pārbaudes laikā – pārbaudes laikā darba līgumu varēs uzteikt 1 dienu iepriekš (pašlaik – 3 dienas).
Par ko vēl nav vienprātības:
Arodbiedrības biedra atlaišana (110. pants) – šobrīd izskatīti trīs atšķirīgi priekšlikumi: ekonomikas ministra priekšlikums pilnībā izslēgt 110. pantu, deputātu priekšlikums arodbiedrības piekrišanas prasību attiecināt tikai uz arodbiedrības pilnvarotajām amatpersonām (nevis visiem biedriem). Komisijas atzinums ir “skatīt kopā” ar citiem priekšlikumiem, un galīga lēmuma nav. Šis joprojām ir viens no visnozīmīgākajiem neatrisinātajiem jautājumiem.
Atstādināšana no darba (58. pants) – deputātu priekšlikums samazināt maksimālo atstādināšanas termiņu no 3 mēnešiem līdz 10 darba dienām ir “atlikts”, un galīgs lēmums nav pieņemts.
Kad likumprojekts varētu nonākt līdz 2. lasījumam?
No ~60 priekšlikumiem līdz šim izskatīta aptuveni puse. Pastāv iespēja, ka strīdīgākie jautājumi nobīdīsies uz rudeni vai pat jauno Saeimas sasaukumu.
Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu, pamatojoties uz darba devēja kasācijas sūdzību un nodeva lietu jaunai izskatīšanai, vienlaikus sniedzot skaidrojumu par to, kā pareizi interpretējams konkurences ierobežojuma pārkāpums.
Galvenie secinājumi:
Mērķis – informācijas aizsardzības risks, ne konkurence kā tāda. Klauzula aizsargā nevis pret to, ka bijušais darbinieks strādā pie konkurenta, bet gan pret risku, ka viņš konkurenta labā izmantos darba devēja aizsargājamo informāciju, piemēram, klientu datus, cenas, stratēģijas, komercnoslēpumus.
Pietiek ar ticamu iespējamību. Šādos strīdos nav jāpierāda, ka darbinieks informāciju faktiski izmantojis, kas praksē ir nesamērīgi sarežģīti. Pietiek pierādīt, ka darbinieks jaunajā amatā informāciju varēja izmantot.
“Darbības joma” ir nosakāma pēc funkcijām, nevis amata nosaukuma. Apgabaltiesa salīdzināja amatu nosaukumus un profesiju klasifikatora kodus, bet Senāts šo pieeju noraidīja kā nepareizu. Konkurences ierobežojuma darbības jomas noteikšanai ir jāvērtē faktiskās funkcijas neatkarīgi no nosaukuma, un nav nepieciešams, lai sakristu visi darba pienākumi.
Konkrētas aizsargājamās informācijas norādīšana šādos strīdos obligāta prasība. Vispārīgas atsauces uz “konfidenciālu informāciju” nav pietiekamas. Ceļot prasību pret bijušo darbinieku, ir jānorāda konkrēta informācija un jāpamato, kāpēc tā atbilst Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2. panta prasībām.
Praktiskā nozīme: Vienošanās par konkurences ierobežojumu ir tik stipra, cik precīzi tā tiek noformēta un piemērota. Ieteicams darba līgumā vai pielikumā konkrēti uzskaitīt konfidenciālo informāciju, tai skaitā, komercnoslēpumu, un nodrošināt darbinieka parakstu par iepazīšanos ar to.
Senāta spriedums SKC-53/2026 (09.04.2026.) – darba līguma uzteikums ilgstošas darbnespējas gadījumā
Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu saistībā ar darba devēja kasācijas sūdzību un nodeva lietu jaunai izskatīšanai, precizējot darba devēja tiesības izsniegt jaunu uzteikumu, kamēr iepriekšējais vēl ir spēkā. Konkrētajā gadījumā darba devējs bija uzteicis darba līgumu sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu, bet pēc tam, vēl uzteikuma termiņa laikā, izsniedza uzteikumu sakarā ar darbinieka ilgstošu darbnespēju.
Galvenie secinājumi:
Divus patstāvīgus uzteikumus drīkst izteikt – Ja pirmā uzteikuma termiņš vēl nav beidzies, bet radušies jauni, no pirmā neatkarīgi apstākļi, darba devējs var izteikt otru patstāvīgu uzteikumu uz jauna pamata. Pirmais uzteikums nav jāatsauc, un abi uzteikumi var pastāvēt paralēli. Šādu pieeju Senāts jau apstiprinājis iepriekšējā judikatūrā, un šis spriedums to nostiprina.
Atsaukšanas kārtība (DL 103. panta 3. daļa) šeit nav piemērojama. Šī norma aizsargā darbinieku tikai tad, ja darba devējs grib atsaukt uzteikumu un turpināt darba attiecības. Ja darba devējs nemaz nevēlas turpināt darba attiecības, bet gan vienīgi maina uzteikuma pamatu uz jaunu, noteikumi par uzteikuma atsaukšanas kārtību nav piemērojami.
Darbinieka tiesībām “iesaldēt” uzteikuma termiņu ir robeža. Darbinieks var pieprasīt, lai darbnespējas laiks netiktu ieskaitīts uzteikuma termiņā, bet tikai tad, ja ar to netiek bloķētas darba devēja tiesības uzteikt darba līgumu uz ilgstošas darbnespējas pamata (DL 101. panta 1. daļas 11. punkts). Ja darbnespēja pārsniedz sešus mēnešus, darba devējs var izmantot šo pamatu neatkarīgi no darbinieka lūguma.
Praktiskā nozīme: Senāts paskaidroja, ka darbinieka ilgstoša darbnespēja uzreiz pēc uzteikuma izsniegšanas, nenozīmē, ka darba devējs nevar izmantot savas tiesības uzteikt darba līgumu uz cita pamata. Minētā atziņa attiecināma arī uz citiem pamatiem darba līguma izbeigšanai.
Jau otro gadu pēc kārtas Ellex ar prieku atbalsta Vija Celmiņas fonda stipendiju vizuālajā mākslā – iniciatīvu, kas sniedz iespēju veicināt radošos meklējumus un profesionālo izaugsmi Latvijas laikmetīgās mākslas telpā.
Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju vienam Latvijas māksliniekam vai mākslinieku apvienībai tiks piešķirta stipendija 30 000 ASV dolāru apmērā. Stipendijas mērķis ir atbalstīt mākslinieku radošo procesu, jaunu ideju attīstību un ilgtermiņa profesionālo izaugsmi.
Pieteikšanās stipendijai ir atvērta no 2026. gada 20. maija līdz 30. jūnijam.
Aicinām Latvijas māksliniekus izmantot šo iespēju un pieteikties.
Plašāka informācija par pieteikšanās nosacījumiem un procesu pieejama ŠEIT!
Darbinieks uzņēmumam radījis zaudējumus vairāku tūkstošu apmērā. Šo naudu ieturēt no darbinieka algas vienā reizē nav iespējams. Kā juridiski pareizi noformēt šādu sodu un tā atmaksu? Vai darbiniekam ir jāņem aizņēmums? Vai pietiek ar rīkojumu, vai nepieciešams kāds cits dokuments? Skaidrojam!
Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums
Pirms sākam analizēt zaudējumu atlīdzināšanas procedūru un dokumentāciju, jānorāda sekojošais. Ja darbinieks ir nodarījis zaudējumus, darba devējam jebkurā gadījumā sākotnēji jānoskaidro, vai saskaņā ar normatīvo aktu noteikumiem darbinieks vispār ir atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem un kādā apmērā.
Atbilstoši Darba likuma (DL) 86.panta 1.daļai darbiniekam ir jāatlīdzina darba devējam savas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ nodarītie zaudējumi. Tādējādi ir jābūt darbinieka prettiesiskai rīcībai, zaudējumiem un jāpastāv cēloņsakarībai starp šo darbinieka prettiesisko rīcību un zaudējumiem.
Jāņem vērā, ka DL ir arī detalizētāki noteikumi, ieskaitot izņēmumus, kad darbinieks ir atbrīvojams vai nav atbildīgs par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem. Raksta turpinājumā tos īsi apskatīsim.
Darbinieka prettiesiska rīcība
Ar “prettiesisku rīcību” parasti saprot kāda normatīvā akta pārkāpumu. Ierasti tas ir DL normu pārkāpums. Taču tiesu praksē ir atzīts, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi veic savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos saistošajos darba devēja aktos. Tātad prettiesiska rīcība var būt ne tikai darbinieka darbība, bet arī bezdarbība. Piemēram, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neizpilda savus darba pienākumus. Jāņem gan vērā, ka DL 74.pantā noteikti arī gadījumi, kad darba neveikšana ir attaisnojama, tajā skaitā, ja darbinieks, pamatojoties uz izsaukumu, ierodas izmeklēšanas iestādē, prokuratūrā vai tiesā u.tml.
Attiecībā uz darba devēja iekšējiem aktiem, kuru pārkāpuma dēļ var tikt nodarīti zaudējumi darba devējam, var minēt šādu piemēru. Darbiniekam darba pienākumu veikšanai var būt uzticētas darba devēja materiālās vērtības (manta), noslēdzot par to līgumu. Šajā līgumā vai darbiniekam saistošajos iekšējos noteikumos par materiālo vērtību glabāšanu, ar kuriem tas ir ticis iepazīstināts, noteikts, kā darbiniekam jārīkojas ar šo mantu. Ja darbinieks pārkāpj tajos ietvertos rīcības noteikumus, kā rezultātā uzticētajai darba devēja mantai tiek nodarīts kaitējums, var iestāties darbinieka atbildība.
Tāpat jāmin, ka prettiesiska rīcība var būt ne tikai DL normu pārkāpums, bet, piemēram, arī darbiniekam piemērojamo Civillikuma (CL) noteikumu pārkāpums. Atbilstoši DL 28.panta 3.daļai darba līgumam piemērojami arī CL noteikumi, ciktāl DL un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.
Prettiesiska rīcība var būt ne tikai darbinieka darbība, bet arī bezdarbība
Senāts 2022.gada 27.aprīļa spriedumā lietā SKC-1/2022 norādījis, ka darbinieks atkarībā no apstākļiem faktiski var būt arī darba devēja pilnvarnieks, kas pārzina svešas lietas, un nodarīt zaudējumus, nesniedzot darba devējam norēķinu, kā to prasa CL 2343. un 2344.panta prasības. Tostarp minētie panti paredz, ka tam, kas aicināts ved svešas lietas, par savu pārvaldību jādod norēķins. Par šādu faktisku darba devēja mantas pārvaldnieku tika atzīts komercdirektors, kurš no darba devēja konta samaksāja degvielas tirgotājam par degvielu. Darba devējs, izsniedzot komercdirektoram uzteikumu, prasīja nodot visu viņa rīcībā esošo darba devēja dokumentāciju. Tomēr darbinieks neiesniedza attaisnojuma dokumentus, kas apstiprinātu, ka naudas līdzekļi degvielas apmaksai bijuši izlietoti darba devēja saimnieciskajām vajadzībām. Tiesa uzskatīja, ka, tā kā uzņēmumā nebija noteikta atšķirīga kārtība, kādā komercdirektors būtu tiesīgs uz darba devēja rēķina lietot degvielu, komercdirektoram vajadzēja izpildīt CL normās noteikto norēķināšanās pienākumu.
Jāatzīmē, ka šajā lietā senators Kaspars Balodis pauda savas atsevišķās domas, ka uzņēmuma vadītājs (valde) pats nebija pienācīgi kārtojis uzņēmuma grāmatvedību un ilgstoši nebija pieprasījis degvielas izlietojuma dokumentus no darbinieka, tāpēc šādas savas nolaidības dēļ darba devējs arī pats bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Attiecīgi šo zaudējumu atlīdzināšana nevarēja būt darbinieka pienākums.
Tiesu praksē ir arī vērtēta darbinieka atbildība par zaudējumiem situācijā, kad darbiniekam mainījies amats, bet darba devējs to bija noformējis tikai ar rīkojumu. Darbinieks ar to bija iepazīstināts, bet darba līgums netika grozīts un papildināts ar jauniem darba pienākumiem. Radās jautājums, vai šādu jaunu rakstiskā darba līgumā nefiksētu darba pienākumu neizpilde var būt pamats darbinieka atbildībai par darba devējam nodarītiem zaudējumiem? Tiesa norādīja, ka, tā kā darbinieks bija sācis veikt jaunos darba pienākumus, atbilstoši DL 41.pantam rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskas sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam. Tajā skaitā attiecībā uz darbinieka atbildību par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem jauno darba pienākumu neizpildes dēļ.
Zaudējumi, par kuriem atbild darbinieks
Aprēķinot zaudējumus, darba devējam jāņem vērā, ka darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, nevis par sagaidāmās peļņas atrāvumu.
Taču DL 86.pantā paredzēti izņēmumi no šī pamatprincipa:
darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem, arī negūto peļņu, ja zaudējumi nodarīti saistībā ar darba veikšanu un ar darbinieka ļaunu nolūku, vai ar nolīgtā darba veikšanu nesaistītas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ;
ja darbinieka darbs saistīts ar paaugstinātu zaudējumu rašanās risku, viņš par tiem atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.
Savukārt atbilstoši DL 87.pantam darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem:
ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šādā gadījumā darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, ņemot vērā arī to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina;
ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, kurus darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī ja darba devējs nav ievērojis pienācīgu rūpību, lai zaudējumus novērstu vai samazinātu.
Jebkurā gadījumā tiesa atkarībā no lietas apstākļiem var samazināt darbinieka civiltiesiskās atbildības apmēru atbilstoši viņa mantas stāvoklim.
Piemēram, ja darba devējs nebrīdina darbinieku, ka, beidzot darbu ar iekārtu, ir jāveic kādi šāda veida iekārtām neierasti papildu pasākumi (tā specifiski jānostiprina u.tml.), kā rezultātā iekārtai rodas bojājumi, darbinieks par tiem nav atbildīgs, jo nav brīdināts par šādu zaudējumu rašanās risku.
Rīkojums par zaudējumu apmēru
Likumā nav noteikts, kā darba devējam jādokumentē zaudējumu nodarīšana un to apmērs. Tādējādi tas ir atkarīgs no darba devēja ierastās kārtības un vajadzībām, ieskaitot grāmatvedības dokumentācijas mērķus.
No juridiskā viedokļa darba devējam būtu jāfiksē zaudējumu nodarīšana un jāaprēķina nodarītie zaudējumi, kā arī jāpamato darbinieka atbildība. Iekšējā dokumentācijā var sastādīt aktu vai ziņojumu par zaudējumiem, kurā apraksta to nodarīšanas apstākļus, fiksē zaudējumus u.tml. Zaudējumu aprēķināšana var atšķirties atkarībā no to nodarīšanas veida. Piemēram, ja darbinieka nolaidīgi veiktas preces izkraušanas dēļ tā sagāžas un tiek bojāta, darba devējam ir jānosaka bojātā prece un bojājumu vērtība. Savukārt, ja darbinieks uz darba devēja rēķina nepamatoti iepilda degvielu privātām vajadzībām, zaudējumus veido šīs degvielas cena.
Aprēķinot zaudējumus, darba devējam jāņem vērā, ka darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, nevis par sagaidāmās peļņas atrāvumu
Pēc tam uzņēmuma valde var izdot rīkojumu, norādot, ka darbinieka nodarītie zaudējumi darba devējam ir summa X, un nosakot, ka atbilstoši DL darbinieks ir atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem summas Y apmērā. Valdei rīkojumā jāparedz arī turpmākais rīcības plāns zaudējumu atlīdzināšanai vai izlabošanai.
Piemēram, valde var uzdot personāldaļai vai kādam citam atbildīgajam sākt sarunas ar darbinieku, lai notariālā akta formā vienotos par labprātīgu zaudējumu atmaksu darba devējam, piemēram, 6 mēnešu laikā no šādas vienošanās parakstīšanas, ar ikmēneša atmaksas grafiku, vai arī lai saņemtu darbinieka rakstisku piekrišanu ieturējumu veikšanai DL noteiktajā kārtībā.
Rīkojumā var paredzēt, ka, ja šāda vienošanās par labprātīgu zaudējumu atmaksu vai piekrišana ieturējumiem netiek panākta un parakstīta, piemēram, 2 nedēļu laikā no valdes lēmuma brīža, tad jāizvērtē izredzes vērsties tiesā pret darbinieku par zaudējumu piedziņu. Ja tas ir pieņemami darba devējam, var piedāvāt arī darbiniekam novērst nodarītos bojājumus, piemēram, salabojot sabojāto darba devēja mantu.
Vienošanās par zaudējumu atlīdzināšanu
Ja darbinieks un darba devējs spēj panākt vienošanos, tad puses var noslēgt līgumu par to, ka darbinieks ir radījis darba devējam zaudējumus un apņemas tos labprātīgi atlīdzināt, piemēram, ar ikmēneša naudas maksājumiem darba devēja kontā. Šādā gadījumā nav piemērojami atmaksājamās summas ierobežojumi, kādi ir noteikti ieturējumiem no darbinieka darba samaksas. Tā ir darbinieka izvēle, kur iegūt līdzekļus zaudējumu atlīdzināšanai, piemēram, ņemt aizdevumu.
Ieteicams šādu līgumu noslēgt notariālā akta formā, kas ļautu darba devējam parādu piedzīt bezstrīdus kārtībā atbilstoši Notariāta likuma 107.1pantam. Šādā gadījumā vienošanās var paredzēt, ka, ja darbinieks līdz tajā norādītajam termiņam pilnībā neatmaksā zaudējumus, darba devējs ir tiesīgs nodot vienošanos piespiedu izpildei Notariāta likuma D1 sadaļā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Ieturējumi
Cita iespēja ir darba devējam ieturēt zaudējumu atlīdzību no darbinieka darba samaksas. Darba devējam ir jāsaņem darbinieka rakstveida piekrišana ieturējumiem. Darba līgumā nav atļauts ietvert vispārīgu punktu, ka darbinieks piekrīt ieturējumu veikšanai no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas. Atbilstoši DL 6.pantam šis noteikums nebūtu spēkā, jo pasliktina darbinieka stāvokli, salīdzinot ar DL prasībām. Tāpēc darbinieka piekrišana ir jāsaņem katrā zaudējumu nodarīšanas gadījumā.
“Ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams
Jānorāda, ka DL ierobežo atļauto ieturējumu apmēru, jo ieturējumi nedrīkst pārsniegt 20% no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas. DL 80.pantā noteikts, ka jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama darba samaksa minimālās mēneša darba algas apmērā un par katru apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Aizliegts ieturēt no atlaišanas pabalsta, atlīdzības par darbinieka izdevumiem un citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām nedrīkst vērst piedziņu. 20% ieturējuma apmērs neattiecas uz gadījumu, kad darbinieks labprātīgi atlīdzina nodarītos zaudējumus.
Tiesu praksē norādīts, ka “ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams.
Prasība tiesā
Ja netiek panākta vienošanās par labprātīgu zaudējumu atlīdzināšanu vai arī ja darbinieks nepiekrīt ieturējumiem, vai arī vienošanās tiek panākta tikai par daļēju nodarīto zaudējumu apmēru, darba devējs 2 gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas var tiesā izvirzīt prasību. Jārēķinās, ka, iesniedzot prasību tiesā, darba devējam būs jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs atkarīgs no prasības summas (darba devējs sev pozitīva lietas rezultāta gadījumā tiesas izdevumus var piedzīt no darbinieka).
Līdzīgi kā citos darba lietu strīdos, arī ja darbinieks nodarījis zaudējumus darba devējam, pierādīšanas pienākums gulstas uz darba devēju. Tam būs jāpierāda, ka darbinieka rīcība bijusi prettiesiska, ka ir radušies zaudējumi un ka pastāv cēloņsakarība starp šo darbinieka rīcību un zaudējumiem.
Kapitālsabiedrības – sabiedrības ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrības – ir labi pazīstami komersantu veidi; no tiem sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir visu laiku populārākā uzņēmēju izvēle. Šajā rakstā tiks iezīmēti kapitālsabiedrību darījumu ar savu mantu (aktīviem) potenciālie problēmjautājumi, kurus ir vērts paturēt prātā šo komersantu vadītājiem, grāmatvežiem un juristiem.
Īpašuma tiesību tvērums
Tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu ietilpst īpašuma tiesību tvērumā – Civillikuma 927. pantā īpašums ir definēts kā pilnīgas varas tiesība pār lietu, t.i., tiesība lietu valdīt un lietot, iegūt no tās visus iespējamos labumus, rīkoties ar to un atprasīt to no jebkuras trešās personas ar īpašuma prasību. Lai gan īpašniekam ir absolūtas tiesības uz lietu, jāņem vērā, ka īpašums var tikt aprobežots kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma. Tomēr visi šādi aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā ir pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots.
Komercdarījumi un komersanta rūpības standarts
Papildus tiesisku darījumu vispārējam civiltiesiskajam regulējumam, kas noteikts Civillikumā, komersantiem, tostarp kapitālsabiedrībām, ir jāpārzina arī speciālais – komercdarījumiem veltītais – regulējums, kas ietverts Komerclikuma D daļā (388.–480. pants). Tas ir būtiski, jo lielākā daļa komersantu slēgto darījumu ar savu mantu (aktīviem) ir atzīstami par komercdarījumiem, proti, komersanta tiesiskiem darījumiem, kas saistīti ar komercdarbību.
Likums komersantiem izvirza ievērojami augstāku rūpības standartu nekā citām personām, nemaz nerunājot par patērētājiem. Komerclikums paredz, ka komercdarījumu attiecībās komersanta pienākums ir rīkoties ar krietna un kārtīga komersanta rūpību. Atsauces uz šo rīcības standartu Komerclikuma D daļas normās atkārtojas vairākkārt.
Kapitālsabiedrībām, slēdzot darījumus ar savu mantu (aktīviem), ir jāspēj identificēt tādi darījumi, kas kvalificējami kā darījumi, kas nav slēgti parasti veicamās komercdarbības ietvaros, kā arī darījumi, kas neatbilst tirgus nosacījumiem. Tāpat kapitālsabiedrībai ir jāizprot, ko nozīmē saprātīga komerciālās apgrozības prakse, kā arī jāievēro attiecīgajā nozarē pastāvošās paražas, īpašā kārtība darījumu slēgšanai ar saistītajām personām utt.
Patērētājs – fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci, pakalpojumu, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību, – ir tiesiski visvairāk aizsargātā līgumslēdzēju kategorija. To nosacīti var dēvēt par komersanta antipodu – tas nepārprotami izriet no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, Preču un pakalpojumu drošuma likuma un citiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 2. pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem. Ņemot vērā minēto, komersantam kā komercprakses īstenotājam ir jābūt īpaši uzmanīgam, slēdzot darījumus ar patērētājiem, t.i., pārdodot tiem preces un sniedzot pakalpojumus.
Mantas dāvināšana un pārdošana darbiniekiem
Kapitālsabiedrībai ir jāņem vērā, ka tās mantas dāvināšana darbiniekam var radīt nodokļu sekas, jo šāda veida dāvanas tiek uzskatītas par darbinieka gūto labumu, par kuru noteiktos gadījumos ir maksājams algas nodoklis. Likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteikts, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietvertas un ar nodokli netiek apliktas darba devēja dāvanas, kas taksācijas gada laikā nepārsniedz 100 euro. Ja dāvinājuma vērtība šo summu pārsniedz, tad rodas pienākums maksāt algas nodokli.
Kapitālsabiedrība drīkst pārdot savu mantu darbiniekiem par tirgus cenu. Ja tā ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāja, pirkuma cenai ir piemērojams arī PVN. Ja manta darbiniekam tiek pārdota zem tirgus vērtības, pastāv risks, ka starpība starp mantas tirgus vērtību un pārdošanas cenu tiks pielīdzināta darbinieka labumam, par kuru ir maksājams algas nodoklis. Tādēļ pirms mantas pārdošanas darbiniekam kapitālsabiedrībai ir jāpārliecinās par mantas patieso vērtību un rūpīgi jāizvērtē iespējamās nodokļu sekas.
Maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas
Lai gan tas nav neizbēgams scenārijs, ir jāapzinās, ka ikviena kapitālsabiedrība potenciāli ir pakļauta maksātnespējas riskam – kaut vai tādēļ, ka komercdarbība vienmēr ir saistīta ar dažādu risku uzņemšanos. Turklāt maksātnespējas process var tikt uzsākts ievērojami vēlāk nekā vadība sāk apzināties šāda iznākuma iespējamību.
Šajā rakstā apskatāmā temata kontekstā kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas ir vērts paturēt prātā vismaz divu iemeslu dēļ:
pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas attiecīgā kapitālsabiedrība (parādnieks) zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar tās valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Visas parādnieka mantas pārvaldīšanas tiesības iegūst tiesas iecelts maksātnespējas procesa administrators;
parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšana administratoram ne vien piešķir plašas tiesības, bet arī uzliek pienākumu izvērtēt parādnieka iepriekš noslēgtos darījumus un likumā noteiktajos gadījumos apstrīdēt tos tiesā.
Vadības maiņa
Līdz ar kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi tās pārvaldes institūciju (valdes, padomes, dalībnieku (akcionāru) sapulces) darbība tiek apturēta. Turpmāk parādnieka pārvaldīšanu veic administrators, kuram saskaņā ar likumu ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.
Citiem vārdiem sakot, kopš kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas brīža līdzšinējā valde vairs nav tiesīga pārstāvēt kapitālsabiedrību un tās vārdā slēgt jebkādus darījumus, tostarp rīkoties ar mantu. Pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu likumā noteiktajā kārtībā.
Pēc kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas inventarizāciju, sastāda parādnieka bilanci un ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Tāpat administrators ir pilnvarots lemt par parādnieka saimnieciskās darbības izbeigšanu vai turpināšanu pilnā vai ierobežotā apjomā, ja tas ir ekonomiski pamatoti.
Darījumu apstrīdēšana
Kapitālsabiedrības darījums ar savu mantu (pārdošana, dāvināšana, maiņa, piegāde) var tikt apstrīdēts un atzīts par spēkā neesošu ar attiecīgu tiesas vai šķīrējtiesas nolēmumu arī ārpus maksātnespējas procesa. Tas iespējams uz vispārējiem pamatiem, tostarp, ja tiek konstatēta:
darījuma neatbilstība likumam vai labiem tikumiem (Civillikuma 1415. pants);
darījuma neatbilstība likumā noteiktajām formas prasībām (Civillikuma 1484., 1486. pants);
darījuma šķietamais (fiktīvais) vai simulatīvais raksturs (Civillikuma 1438., 1439. pants);
darījuma dalībnieka svarīga maldība (Civillikuma 1445. pants);
līguma izpildīšanas sākotnējā objektīvā neiespējamība (Civillikuma 1543. pants).
Maksātnespējas likums administratoram ne vien piešķir plašas tiesības izvērtēt parādnieka iepriekš noslēgtos darījumus un apstrīdēt tos tiesā, bet arī uzliek pienākumu to darīt attiecībā uz darījumiem, kas atbilst likumā noteiktajiem apstrīdēšanas kritērijiem.
Parādnieka iepriekš veikto darījumu apstrīdēšana maksātnespējas procesā ir viens no instrumentiem parādnieka mantas atgūšanai un kreditoru prasījumu apmierināšanai.
Kopumā var izdalīt trīs tipiskākos darījumu veidus, kas tiek apstrīdēti maksātnespējas procesa ietvaros:
darījumi, kas liedz, traucē vai aizkavē kreditorus saņemt sava prasījuma apmierinājumu;
neatbilstošas atlīdzības darījumi;
preferenciālie darījumi (angļu val. – preferential transactions).
Maksātnespējas likuma 96. pantā noteikti kritēriji jebkāda darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Darījums ir atzīstams par spēkā neesošu, ja tas noslēgts:
pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai 4 mēnešus pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem;
3 gadu laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.
Zaudējumus radošus darījumus praksē var iedalīt divās kategorijās:
darījumi, kuru noteikumi ir zaudējumus radoši (neizdevīgi parādniekam);
darījumi, kuru formālie noteikumi atbilst normālai komercpraksei, taču darījumu izpilde rada zaudējumus.
Tipiski gadījumi, kad darījuma noteikumi paši par sevi rada zaudējumus gan parādniekam, gan arī kreditoriem, ir parādnieka mantas atsavināšana bez atlīdzības vai par neadekvāti zemu atlīdzību, tādā veidā samazinot parādnieka aktīvu apmēru, no kura varētu segt kreditoru prasījumus.
Tiesu praksē par zaudējumus radošiem ir atzīti arī tādi darījumi, kas paši par sevi nesamazina parādnieka mantas sastāvu (nemaina aktīvu un saistību attiecību), taču ietekmē kreditoru prasījumu apmierināšanas proporciju maksātnespējas procesa ietvaros (Senāta 28.01.2009. spriedums lietā Nr. SKC-34/2009).
Vērtējot to, vai darījums ir radījis zaudējumus, tiesu praksē ir nostabilizējusies atziņa, ka ir jāņem vērā likumdevēja mērķis aizsargāt kreditoru kopuma intereses. Darījums atzīstams par spēkā neesošu, ja tiek konstatēts, ka parādnieka iespējas saglabāt maksātspēju, turpinot normālu saimniecisko darbību, vai kreditoru iespējas gūt apmierinājumu no parādnieka mantas būtu lielākas, ja attiecīgais darījums nebūtu noslēgts un neiestātos no tā izrietošās tiesiskās sekas – mantas aktīvu masas samazinājums vai kopējo saistību palielinājums (Senāta 17.12.2012. spriedums lietā Nr. PAC-0731/2012 un Senāta 21.12.2012. spriedums lietā Nr. PAC-1566/2012).
Ķīlas līgumu apstrīdēšana
Ja parādnieka manta tiek ieķīlāta pēc tam, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, administratoram ir pienākums celt tiesā prasību par ķīlas līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Šādā gadījumā nav nozīmes – un administratoram nav jāpierāda – ne zaudējumu faktam, ne darījuma otras puses labticībai vai nelabticībai.
Dāvinājuma un citu bezatlīdzības darījumu apstrīdēšana
Civillikums definē dāvinājumu kā tiesisku darījumu, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Lai gan dāvināt var katra rīcībspējīga persona, bet dāvanu iegūt var katrs, kam vispār ir spēja iegūt, ir pašsaprotami, ka dāvinājums nav tipisks komercdarījums.
Likums definē komercdarbību kā komersanta veiktu saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā. Ir pašsaprotami, ka dāvinātājam peļņa nerodas, tādēļ arī Komerclikuma D daļa nesatur normas par komerciālo dāvinājumu atšķirībā no, piemēram, komerciālā pirkuma līguma (Komerclikuma 407.-414. pants), komerciālās komisijas līguma (Komerclikuma 415.-429. pants) un komerciālā glabājuma līguma (Komerclikuma 447.-462. pants). Tomēr praksē komersanti mēdz slēgt dāvinājuma līgumus un ziedot – ziedošana ir dāvinājuma veids.
Maksātnespējas likuma 97. pants paredz speciālu regulējumu bezatlīdzības darījumu apstrīdēšanai – tas noteic administratora pienākumu izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu, ja parādnieks (mantas dāvinātājs) nespēj samaksāt tādus savus parādus, kas pastāvējuši jau mantas dāvināšanas laikā.
Likums paredz izņēmumu attiecībā uz biedrībām, nodibinājumiem un līdzīgām organizācijām, kas veic ziedojumus vai citu veidu dāvinājumus savas parastās darbības ietvaros, ja šāds darījums būtiski neatšķiras no darījumiem, kas slēgti iepriekšējā gada laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.
Ja kapitālsabiedrība ir veikusi ziedojumu parastās darbības ietvaros un tas būtiski neatšķiras no iepriekšējā gada laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas slēgtajiem darījumiem, tad administrators var apstrīdēt un atprasīt šādu ziedojumu, ja tas ir bijis prettiesisks vai nav izmantots paredzētajiem mērķiem.
Maksātnespējas likuma normas par bezatlīdzības darījumu apstrīdēšanu ir piemērojamas arī darījumiem, kas noslēgti 3 gadu laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kuros pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski veikts dāvinājums. Kā piemēru var minēt kapitālsabiedrības aktīvu pārdošanu par simbolisku cenu.
Parādu segšanai samaksāto summu atdošana
Parasti neilgi pirms kapitālsabiedrības maksātnespējas pasludināšanas, kad tā jau saskaras ar likviditātes grūtībām, kapitālsabiedrība ir izvēles priekšā – kuras saistības izpildīt vispirms, un kuras atstāt uz vēlāku laiku vai neizpildīt vispār. Arī kreditori šādā situācijā mēdz rīkoties atšķirīgi, cenšoties pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk panākt savu prasījumu apmierināšanu.
Tādēļ Maksātnespējas likums paredz parādu segšanai samaksāto summu atdošanas institūtu. Tā mērķis ir nepieļaut situāciju, kurā maksātnespējas procesa laikā atsevišķi kreditori ir izdevīgākā pozīcijā tikai tādēļ, ka noteiktu laiku pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks viņu saistības daļēji vai pilnībā sedza, ignorējot citus kreditorus. Tie ir tā saucamie preferenciālie darījumi. Ja šādi darījumi notiek īsi pirms maksātnespējas, tie nonāk pretrunā ar kreditoru vienlīdzības principu un dod nepamatotas priekšrocības atsevišķiem kreditoriem.
Atbilstoši Maksātnespējas likuma 99. pantam ir atmaksājamas naudas summas, ko parādnieks samaksājis parādu segšanai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēdējo 6 mēnešu laikā pirms tās, ja:
maksājums izdarīts pirms saistību izpildes termiņa iestāšanās, ja nav pildītas citas maksājuma saistības, kurām iestājies izpildes termiņš, un ir iespējams atjaunot pušu saistības un tiesības;
parāds samaksāts ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku un nav pildītas citas saistības, kuru izpildes termiņš iestājies pirms ieinteresēto personu saistību izpildes termiņa.
Trešo personu tiesības uz mantu
Parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšana ietekmē arī trešo personu tiesības uz parādnieka mantu (piemēram, ķīlas tiesību realizāciju), parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (piemēram, mantu, kas atrodas parādnieka glabājumā), kā arī to strīdu risināšanu, kuros ir iesaistīts parādnieks (tiesas / šķīrējtiesas procesus, prasību nodrošināšanu, tiesu / šķīrējtiesu spriedumu izpildi).
Nodrošinātajam kreditoram – kreditoram, kura prasījuma tiesības pret parādnieku vai trešo personu ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka mantu, – 2 mēnešus pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas ir aizliegts prasīt ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu.
Parādnieka valdījumā vai turējumā esošo mantu tās īpašnieks var atprasīt no administratora. Ja tā maksātnespējas procesa laikā tomēr ir kļūdaini atsavināta, persona, kuras vainas dēļ tas noticis, atlīdzina bijušajam īpašniekam kļūdaini atsavinātās mantas vērtību.
Strīdi par to personu tiesībām un pienākumiem, kurām pasludināts maksātnespējas process, nevar tikt izskatīti šķīrējtiesā – šādi strīdi ir pakļauti vispārējās jurisdikcijas tiesām, tātad šķīrējtiesas līgumi ar maksātnespējas pasludināšanas brīdi automātiski (uz likuma pamata) zaudē spēku.
Tiesvedība mantiska rakstura prasībās, kas ierosinātas pret parādnieku, tiek apturēta, bet prasības nodrošinājums – atcelts. Tāpat ir izbeidzama sprieduma izpildes lietvedība, kas uzsākta pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas.
Visiem parādnieka kreditoriem, tostarp nodrošinātajiem, Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un termiņā ir jāpiesaka savi prasījumi parādnieka administratoram.
Šogad pirmo reizi aicinām Tevi uz Ellex Kļaviņš Atvērto durvju dienu. Šī ir unikāla iespēja iepazīt mūsu dažādo prakses grupu ekspertus un uzzināt, kā mēs varam palīdzēt tieši Tev!
Pasākums norisināsies divu dienu garumā, noteiktos laikos. Eksperti vadīs prezentācijas, kurās iepazīstinās ar savas prakses grupas sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem, dalīsies pieredzes stāstos, sniegs ieskatu nozares aktualitātēs, kā arī būs iespēja uzdot jautājumus, iesaistīties diskusijās un baudīt neformālu tīklošanos.
28. maijā varēsi satikt ekspertus no Komerctiesību, uzņēmumu iegādes un apvienošanās prakses grupas, Banku un finanšu prakses grupas, Nekustamā īpašuma prakses grupas un Darba tiesību prakses grupas.
4. jūnijā varēsi satikt ekspertus no Strīdu risināšanas prakses grupas un Konkurences tiesību prakses grupas, Intelektuālā īpašuma tiesību un tehnoloģiju prakses grupas un Nodokļu prakses grupas.
Nāc, satiec un iepazīsti savu tiesību ekspertu!
PIETEIKŠANĀS IR NOSLĒGUSIES!
Informācijai:
Komerctiesību, uzņēmumu iegādes un apvienošanās prakses grupa – specializējas juridiskā atbalsta sniegšanā uzņēmumu iegādes, apvienošanās un pārstrukturēšanas darījumos, kā arī konsultē korporatīvās pārvaldības, atbilstības un atbildības jautājumos. Esam stiprs atbalsts klientiem nozīmīgu līgumu un komercdarbības jautājumos, projekta attīstībai, kā arī publiskos iepirkumos. Pārstāv klientus gan kā neatkarīgi padomdevēji, gan sadarbojoties ar vadošajiem advokātu birojiem Eiropā sarežģītos pārrobežu darījumos.
Nekustamā īpašuma prakses grupa – sniedz juridisko atbalstu īpašumu iegādes, attīstīšanas un būvniecības projektos, kā arī visās ar īpašuma pārvaldīšanu un uzturēšanu saistītās jomās vietējiem un starptautiskiem klientiem no dažādiem tautsaimniecības segmentiem.
Darba tiesību prakses grupa – sniedz juridisko palīdzību ikdienas darba tiesību jautājumos, tostarp darba līgumu sagatavošanā un piemērošanā, kā arī darba attiecību izbeigšanā. Pārstāv klientus darba tiesību strīdos civilprocesā un administratīvā pārkāpuma procesos, palīdz risināt jautājumus par konkurences un konfidencialitātes ierobežojumiem, reorganizācijām un uzņēmuma pāreju, diskriminācijas aizlieguma pārkāpumiem, darbinieku civiltiesisko atbildību un imigrācijas tiesībām.
Strīdu risināšanas prakses grupa – konsultē un pārstāv komersantus, sākot no risku izvērtēšanas un optimālākā risinājuma izvēles līgumu slēgšanas stadijā līdz pārstāvībai visās Latvijas tiesu instancēs, pārrobežu strīdos un izlīgumos, kā arī vietējās un starptautiskās šķīrējtiesās, līdz pat spriedumu atzīšanai un izpildei Latvijā un ārvalstīs.
Konkurences tiesību prakses grupa–konkurences tiesības nosaka, kā uzņēmumi drīkst augt, sadarboties un konkurēt – un cena par kļūdu mērāma miljonos un reputācijā. Šī prakses grupa ir klientu stratēģiskais sabiedrotais aizliegtu vienošanos, dominējoša stāvokļa, Digitālo tirgus akta, apvienošanās kontroles un valsts atbalsta jautājumos, palīdzot pieņemt drošus lēmumus arī tad, ja regulatora skatiens ir vērsts tieši uz jums. Aizstāvība, kas iztur Eiropas augstāko tiesu pārbaudi.
Intelektuālā īpašuma tiesību un tehnoloģiju prakses grupa – sniedz juridisko palīdzību preču zīmju, autortiesību, dizainu, komercnoslēpumu un patentu aizsardzībā, apkalpojot klientus no IT, mediju, farmācijas, ražošanas un mazumtirdzniecības nozarēm. Mūsu eksperti pārstāv klientus valsts un ES institūcijās, Latvijas tiesās un Eiropas Savienības Tiesā. Tehnoloģiju, mediju un telekomunikāciju prakses grupa konsultē vietējos un starptautiskos klientus IT un digitālo pakalpojumu, mākslīgā intelekta, kiberdrošības, e-komercijas, datu aizsardzības un telekomunikāciju jautājumos. Mūsu juristi sniedz atbalstu sarežģītu IT projektu īstenošanā, programmatūras licencēšanā, kiberdrošības un patērētāju tiesību atbilstības nodrošināšanā, kā arī pārstāv klientus valsts un ES institūcijās un tiesās.
Nodokļu prakses grupa – sniedz visaptverošus nodokļu pakalpojumus vietējiem un starptautiskiem uzņēmumiem un fiziskām personām. Mūsu pieredze aptver darījumu strukturēšanu, ikdienas nodokļu konsultācijas un nodokļu strīdu risināšanu. Palīdzam klientiem efektīvi pārvaldīt nodokļu riskus un izstrādāt individuālas nodokļu stratēģijas, kā arī nodrošinām praktisku atbalstu nodokļu efektīvā strukturēšanā.
Banku un finanšu prakses grupa – galvenie darbības virzieni ietver visaptveroša juridiskā atbalsta nodrošināšanu klientiem dažāda veida finansēšanas darījumu ietvaros, tajā skaitā, bet ne tikai darījumu strukturēšanā, līguma sarunu vešanā un strīdu risināšanā; kā arī visaptveroša juridiskā atbalsta nodrošināšanu finanšu pakalpojumu sniedzējiem to atbilstības regulatīvajām prasībām nodrošināšanai, tajā skaitā, bet ne tikai licencēšanas, darbības uzraudzības un pārrobežu darbības ietvaros.
Vai darba devējs var atlaist darbinieku par neētisku rīcību sociālajos tīklos? Piemēram, šī gada sākumā pēc sabiedrības rezonansi izraisījuša apsveikuma Raimondam Paulam publicēšanas sociālajos tīklos darbiniece tika atlaista no darba.
Lai gan sociālie tīkli galvenokārt ir personiskas komunikācijas līdzeklis, neētiska darbinieku rīcība tajos – neatkarīgi no tā, vai tā notiek darba laikā vai ārpus tā – var būtiski kaitēt uzņēmuma reputācijai, darba kolektīva mikroklimatam un radīt arī tiesiskas sekas.
Ik pa laikam sabiedriskajā telpā parādās informācija par darbinieku atlaišanas gadījumiem, kas saistīti ar to aktivitātēm tieši sociālajos tīklos. Negribētu komentēt jautājumā minēto gadījumu, jo visi situācijas apstākļi nav zināmi vai publiski pieejami. Tomēr, ja vispārīgi apskata jautājumu par darbinieku aktivitātēm sociālajos tīklos, tieši saistībā ar ētiskumu un darba tiesiskajām attiecībām, var izcelt vairākas nianses, kas būtu jāņem vērā.
Rīcība darba laikā
Darba likuma (DL) 101.panta 1.daļas 3.punktā paredzēts – ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu, darba devējs ir tiesīgs uzteikt darba līgumu. Attiecīgi, ja darbinieks, pildot savus pienākumus, būs rīkojies kādā veidā neētiski vai nepieņemami, primāri darba devējs vērtēs šo tiesību normu kā pamatu darba līguma izbeigšanai.
Tiesu praksē ir skaidrots, ka “labu tikumu” jēdziens ir ģenerālklauzula, kuras saturu veido nemitīgi mainīgā sabiedrības vērtību sistēma. Tas ietver ne tikai vispārpieņemtās morāles normas, bet arī tiesiski ētiskos principus un vērtības, kas nostiprinātas pozitīvajās tiesībās. Tāpēc tiesu praksē papildus ir skaidrots, ka situācijā, kad darba devējs, uzteicot darba līgumu, piemēro minēto jēdzienu, tam ir pienākums piepildīt šo jēdzienu ar juridiski nozīmīgu saturu, tas ir, kā Senāts norādījis 2018.gada 20.aprīļa spriedumā lietā SKC-213/2018, uzteikumā jānorāda, “kādi palīgavoti (piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) devuši pamatu darbinieka rīcību vērtēt par pretēju labiem tikumiem”.
Tas nozīmē, ka situācijās, kad darba devēja ieskatā darbinieks, veicot darba pienākumus, ir rīkojies neētiski un šī rīcība saistīta ar informācijas izplatīšanu arī sociālajos tīklos, darba devējam jāpamato, kāpēc šāda rīcība ir pretēja labu tikumu jēdzienam un kāpēc darba tiesiskās attiecības tāpēc vairs nevar turpināt, piemēram, darba devējs uzskata, ka šādā veidā ir nodarīts arī būtisks kaitējums darba devēja reputācijai.
Var būt situācijas, kad darbinieka neētiska rīcība sociālajos tīklos tiek klasificēta atbilstoši būtiskam darba līguma vai iekšējās darba kārtības noteikumu pārkāpumam
Kā piemēru varētu minēt situāciju, kad darbinieks slepus ir filmējis kolēģus, klientus, sadarbības partnerus vai apmeklētājus, tos aprunājis, izteicis nievājošus vai aizskarošus komentārus un šādu video publicējis sociālajos tīklos. Arī tad, ja šādi ieraksti tiktu publicēti jau pēc darba laika beigām, tas nemainītu pārkāpuma klasifikāciju. Gadījumos, kad darbinieks ir izmantojis savu darba vietu vai amatu, lai sociālajos tīklos iegūtu uzmanību vai popularitāti, vienmēr ir vērtējams jautājums par šādas rīcības atbilstību ētikas normām un attiecīgi tās kvalifikāciju.
Protams, var būt situācijas, ka darbinieks ieņem tādu amatu, kurā personas rīcība atbilstoši sabiedrībā pieņemtām morāles un ētikas normām ir neatņemama amata sastāvdaļa, piemēram, tiesneši vai ārsti. Tāpēc var būt situācijas, kad darbinieka neētiska rīcība sociālajos tīklos tiek klasificēta arī atbilstoši DL 101.panta 1.daļas 1.punktam, proti, būtiskam darba līguma vai iekšējās darba kārtības noteikumu pārkāpumam. Katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē situācijas apstākļi, lai izvērtētu, vai darbinieks ir rīkojies neētiski tieši darba tiesisko attiecību kontekstā un kurš ir atbilstošākais pamats darba līguma izbeigšanai.
Ja darba devējs uzskata, ka iepriekš minēto apstākļu dēļ ir pamats uzteikt darba līgumu, tad jāņem vērā, ka atbilstoši DL 101.panta 2.daļai darba devējam ir pienākums pieprasīt no darbinieka rakstveida paskaidrojumu. Paskaidrojuma pieprasījums ir obligāts priekšnoteikums darba līguma uzteikšanai šādos gadījumos. Darba devējam paskaidrojuma pieprasījumā ir skaidri jānorāda, kādā tieši veidā ir izpaudusies darbinieka neatbilstoša rīcība, par kuru tiek prasīti paskaidrojumi. Var būt arī tā, ka pēc paskaidrojumu pieprasīšanas, darba devējs, izvērtējot gan pārkāpuma apstākļus, gan darbinieka iepriekšējo darbu, nonāk pie secinājuma, ka var aprobežoties ar disciplināratbildības piemērošanu, un darba līguma izbeigšana nebūtu samērīga un nepieciešama.
Rīcība ārpus darba
Otra situācija, ar kuru var saskarties darba devējs, – darbinieks ārpus darba laika un savu tiešo darba pienākumu izpildes rīkojas tādā veidā, kas tomēr darba devēja ieskatā ietekmē arī darba devēju un darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama.
Piemēram, darbinieks sociālajos tīklos publicējis video, no kura izriet, ka viņš, atrodoties alkohola reibumā, ir nodarījis kaitējumu dzīvniekam, to sitot. Par līdzīgu situāciju varētu uzskatīt arī gadījumus, kad darbinieks publiski demonstrē sabiedrībā nosodāmu vai ar vispārpieņemtām ētikas normām nesavienojamu uzvedību. Piemēram, sociālajos tīklos publisko saturu, kurā redzams, ka viņš nodarbojas ar huligānismu, īpašuma bojāšanu, izsaka diskriminējošus vai aizskarošus komentārus par citām personām.
Šāda rīcība var būt īpaši problemātiska gadījumos, kad no publicētā satura ir iespējams sasaistīt darbinieku ar konkrēto darba devēju, piemēram, darbinieka sociālo tīklu profils norāda uz viņa darba vietu, darbinieks video vai fotogrāfijās redzams darba devēja apģērbā vai ar darba devēja simboliku, vai arī viņš šādu saturu publisko kopā ar kolēģiem vai citos apstākļos, kas ļauj identificēt darba devēju.
Darbiniekam ir tiesības uz privāto dzīvi un vispārīgi darba devējam nav tiesību iejaukties un mēģināt kādā veidā kontrolēt darbinieka aktivitātes ārpus darba tiesisko attiecību ietvariem
DL 101.panta 5.daļā ir paredzēts, ka izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Jautājumu par svarīga iemesla esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata.
Tikumības un taisnprātības apsvērumi arī ir ģenerālklauzulas, kuras nepieciešams piepildīt ar saturu katrā konkrētā gadījumā. Senāta 2025.gada 3.decembra spriedumā lietā SKC-397/2025 skaidrots, ka “tikumības un taisnprātības apsvērumi vienmēr saistīti ar ētikas un morāles normām (nemantiskām vērtībām), tādēļ praksē šādi svarīgi iemesli var būt, piemēram, personas reputācija, personīgās īpašības, uzvedība”.
Ir jāņem vērā, ka darbiniekam ir tiesības uz privāto dzīvi un vispārīgi darba devējam nav tiesību iejaukties un mēģināt kādā veidā kontrolēt darbinieka aktivitātes ārpus darba tiesisko attiecību ietvariem. Tomēr atsevišķos, izņēmuma gadījumos var būt situācijas, kad darba devējs secina, ka darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama, jo konkrētā darbinieka rīcība, lai arī notikusi ārpus darba tiesisko attiecību ietvara, ir vai potenciāli var radīt kaitējumu darba devējam, citiem kolēģiem vai kāda cita iemesla dēļ ietekmē darba tiesisko attiecību pastāvēšanu. Piemēram, ja darbinieks, kurš alkohola reibumā ārpus darba laika ir nodarījis kaitējumu dzīvniekam, strādā veterinārajā klīnikā.
Ceļot prasību tiesā, darba devējam nav pienākuma pieprasīt rakstveida paskaidrojumus par situāciju. Tomēr no praktiskā viedokļa raugoties, darba devējam būtu vērts sākumā izrunāt situāciju ar darbinieku pirms prasības celšanas tiesā. Iespējams, ka puses var arī panākt vienošanos par darba līguma izbeigšanu, kad darba devējs paskaidro savu attieksmi pret radušos situāciju.
Vai kopīpašniekam jāmaksā puse no komunālo pakalpojumu izdevumiem, ja faktiski īpašumā dzīvo otrs kopīpašnieks? Skaidrojam Senāta atziņas šajā strīdā!
Par ko bija strīds?
Izskatāmajā lietā Senāts risināja strīdu par to, kā sadalāmi izdevumi par dzīvokļa īpašumu, ja tas pieder vairākiem kopīpašniekiem, bet faktiski to lieto tikai viens no viņiem.
Konkrēti tika vērtēts, vai un kādā apmērā otram dzīvokļa kopīpašniekam ir pienākums atlīdzināt komunālo pakalpojumu un citus dzīvokļa izdevumus, kurus pilnībā sedzis tas kopīpašnieks, kurš dzīvoklī dzīvojis.
Strīds radās pēc laulības iziršanas. Dzīvoklis palika atbildētājas atsevišķā lietošanā, savukārt prasītājs tajā nedzīvoja. Atbildētāja vairākus gadus viena pati maksāja visus ar dzīvokli saistītos izdevumus un vēlāk cēla pretprasību, lūdzot piedzīt no prasītāja viņa domājamajai daļai atbilstošu izdevumu daļu, tostarp par komunālajiem pakalpojumiem.
Apgabaltiesa atzina, ka arī komunālie maksājumi (izņemot individuālo ūdens un elektroenerģijas patēriņu) ir sadalāmi starp kopīpašniekiem atbilstoši domājamajām daļām neatkarīgi no tā, vai dzīvoklis faktiski lietots. Senāts šo pieeju koriģēja.
Kāpēc apgabaltiesas spriedums tika atcelts?
Senāts 2025.gada 17.decembra spriedumā lietā SKC-108/2025 konstatēja, ka apgabaltiesa:
atzina, ka dzīvoklis bijis atbildētājas atsevišķā lietošanā, bet nepiešķīra šim apstāklim atbilstošu tiesisku nozīmi, izvērtējot tieši komunālos maksājumus;
nepamatoja, kāpēc ar lietošanu acīmredzami saistītie pakalpojumi (apkure, atkritumu izvešana, koplietošanas elektrība) būtu jāmaksā arī dzīvokļa īpašumu nelietojošajam kopīpašniekam;
nenodalīja, kādā apmērā un vai šie izdevumi bijuši nepieciešami dzīvokļa īpašuma saglabāšanai.
Rezultātā Senāts apgabaltiesas spriedumu šajā daļā atcēla un nodeva jaunai izskatīšanai.
Dzīvokļa īpašuma likums pret Civillikumu
Senāts spriedumā analizēja un ļoti skaidri nodalīja divus tiesisko attiecību veidus, kurus nosacīti var grupēt:
ārējās attiecības – dzīvokļa īpašuma kopīpašnieki attiecībās ar pakalpojumu sniedzējiem un citiem dzīvokļa īpašuma kreditoriem;
iekšējās attiecības – savstarpējās tiesiskās attiecības, kas veidojas pašu dzīvokļa kopīpašnieku starpā.
Kā secināja Senāts, Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pants primāri aizsargā trešās personas, kas ir pakalpojumu sniedzēji un dzīvokļu īpašnieku kopība. Senāts norādīja – tā ir jau iesakņojusies judikatūra, ka dzīvokļa kopīpašnieki katrs pats sedz savai domājamajai daļai atbilstošo izdevumu daļu attiecībā uz maksājumiem kreditoriem neatkarīgi no tā, vai kopīpašnieks dzīvo dzīvoklī vai ne.
Savukārt dzīvokļa īpašnieku kā kopīpašnieku savstarpējās attiecības ir vērtējamas pēc Civillikuma (CL), piemērojot 863., 1069. un 1071.panta regulējumu. Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums šajās attiecībās piemērojams tikai tiktāl, lai noskaidrotu dzīvokļa attiecīgo izdevumu raksturu un to veikšanas obligātumu.
Spriedumā, balstoties uz CL, uzsvērts pamatprincips: kam ir labums no lietas, tam jānes arī ar to saistītās nastas. Raugoties no šīs prizmas, Senāts arī vērtēja komunālo pakalpojumu izdevumu attiecināmību un sadalījumu starp dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem un vai šāds izdevums ir bijis par labu atsevišķam kopīpašniekam vai arī visam dzīvokļa īpašumam un visu dzīvokļa kopīpašnieku labumam.
Izdevumu veids nosaka atbildības robežas
Analizējot ar dzīvokļa īpašumu saistītos izdevumus, Senāts nodalīja trīs izdevumu veidus, kuru izvērtējums un katra atsevišķā kopīpašnieka apmaksas pienākums atšķiras.
Nekustamā īpašuma nodoklis
Atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, Senāts atzina, ka nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) ir publiski tiesisks maksājums, kura mērķis nav saistīts ar dzīvokļa lietošanu, bet gan ar fiskālo pienākumu pret valsti vai pašvaldību. Proti, nodoklis ir publiski tiesiska nasta.
Līdz ar to Senāts secināja, ka NĪN ir jāmaksā visiem kopīpašniekiem proporcionāli domājamajām daļām neatkarīgi no faktiskās dzīvokļa lietošanas.
Pārvaldīšanas izdevumi un uzkrājuma fonds
Atsaucoties uz tiesību doktrīnu, CL 1071.pants ir tulkojams tādējādi, ka pienākums segt kopīgās lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus rodas tikai tad, ja kopīpašnieks ir piekritis to taisīšanai, izņemot, ja tas attiecas uz nepieciešamajiem izdevumiem. Katram kopīpašniekam ir pienākums atbilstoši savas domājamās daļas lielumam atlīdzināt nepieciešamos izdevumus, kurus kopējai lietai taisījis cits kopīpašnieks, kaut arī bez pārējo (vai visu) kopīpašnieku piekrišanas.
Turpinājumā interpretējot, kā tiek noteikti dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi un iemaksas uzkrājuma fondā, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likumu un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, tas ir, ka lēmumu pieņem ar balsu vairākumu un tas kļūst obligāts visiem dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekiem, Senāts secināja, ka šādi izdevumi kalpo dzīvojamās mājas fiziskai saglabāšanai un vērtības uzturēšanai. Līdz ar to no šādu izdevumu taisīšanas ieguvēji ir visi dzīvokļa kopīpašnieki, jo šie izdevumi nodrošina arī katra dzīvokļa vērtības saglabāšanu.
Tādējādi izriet secinājums, ka arī tad, ja dzīvokli lieto tikai viens dzīvokļa kopīpašnieks, pārvaldīšanas izdevumi un maksājumi uzkrājuma fondā ir jāsedz visiem kopīpašniekiem samērīgi ar tiem piederošajām domājamajām daļām.
Senāts īpaši uzsvēra, ka dzīvokļa lietošanai nav izšķirošas nozīmes jautājumā par pārvaldīšanas un uzkrājumu izdevumu apmaksu, nozīme ir īpašuma vērtības saglabāšanai.
Komunālie pakalpojumi
Komunālie pakalpojumi bija sprieduma centrālais jautājums. Tieši šo izdevumu kontekstā Senāts ieviesa būtisku un praksē nozīmīgu vērtējumu, norādot, ka komunālie pakalpojumi (apkure, karstā ūdens cirkulācija, atkritumu izvešana, elektroenerģija u.c.) primāri ir saistīti ar dzīvokļa lietošanu, nevis ar tā uzturēšanu CL 865.panta izpratnē.
Proti, balstoties uz judikatūru, spriedumā ir norādīts, ka izdevumi par komunālo pakalpojumu saņemšanu nav uzskatāmi par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumiem, līdz ar to tie principā nav obligāti. Vērtējot komunālo pakalpojumu lietojumu un mērķi, Senāts secināja, ka tie galvenokārt attiecināmi uz personu, kas lieto dzīvokli.
Senāts nosprieda, ka dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās pienākums samērīgi ar savu domājamo daļu kopīpašumā segt izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem ir atkarīgs no tā, vai dzīvokļa īpašums atrodas kāda kopīpašnieka vai kopīpašnieku atsevišķā lietošanā, kuri tad arī primāri ir atbildīgi par to samaksu.
Izņēmums – saglabāšanai nepieciešamie pakalpojumi
Vienlaikus Senāts spriedumā norādījis, ka daļai komunālo pakalpojumu var būt divējāda daba.
Latvijas klimatiskajos apstākļos, piemēram, apkure “var kalpot ne tikai dzīvokļa īpašuma lietotāja personiskajam labumam, bet noteiktā apmērā – arī nekustamā īpašuma uzturēšanai (fiziskai saglabāšanai)”. Tādējādi pieņemu, ka apgabaltiesai, caurlūkojot lietu otrreiz, būs jāpamato, kā nošķirt atsevišķu komunālo pakalpojumu “nepieciešamību” no “personiskā labuma” vai “komforta”.
Piemēram, saskaņā ar spriedumu nepieciešamību var attiecināt uz:
apkuri minimālā apjomā, lai nepieļautu ēkas un inženierkomunikāciju bojājumus;
elektroenerģiju, kas nepieciešama apkures vai drošības sistēmu darbībai.
Vērā ņemama ir arī Senāta atziņa, ka “nekustamā īpašuma tirgus vērtību, kuras saglabāšanā (vai palielināšanā) parasti ir ieinteresēts ikviens godprātīgs kopīpašnieks neatkarīgi no tā, vai viņš lieto attiecīgo nekustamo īpašumu, ietekmē komunālo pakalpojumu pieejamība nekustamajā īpašumā, nevis tas, vai un kādā apmērā tie tiek izmantoti”.
Līdz ar to Senāts, atdodot lietu otrreizējai caurlūkošanai, vienlaikus norādījis, ka kopīpašnieks, kurš dzīvokli lietojis un sedzis visus komunālos maksājumus, var prasīt no pārējiem kopīpašniekiem atlīdzinājumu (par daļu komunālo izdevumiem), bet tikai tiktāl, ciktāl šādi izdevumi bijuši objektīvi nepieciešami īpašuma fiziskai saglabāšanai. Pierādīšanas nasta šādā gadījumā pilnā apmērā gulstas uz prasītāju, tas ir, kopīpašnieku, kas prasa daļēju komunālo maksājumu atlīdzinājumu. Manuprāt, šāda pierādīšanas nasta būs diezgan smaga.
Sprieduma praktiskā nozīme
Rezumējot, galvenās sprieduma atziņas ir šādas:
svarīgs ir uz dzīvokli gulstošo izdevumu raksturs un to obligātums;
obligātie un nepieciešamie izdevumi ir jāsedz katram kopīpašniekam samērīgi ar tā domājamo daļu;
neobligāto kopīpašuma izdevumu sadalījumā izšķiroša nozīme ir tam, kurš ir faktiskais labuma guvējs;
komunālie maksājumi pēc savas būtības primāri ir lietošanas, nevis uzturēšanas izdevumi;
lai atprasītu daļu no komunālo maksājumu izdevumiem no dzīvokļa īpašuma cita kopīpašnieka, ir jāspēj pierādīt to objektīva nepieciešamība īpašuma vai īpašuma vērtības saglabāšanā.
Senāta spriedums arī skaidri norobežo, kad dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku attiecības ir jāvērtē pēc Dzīvokļa īpašuma likuma un kad ir piemērojams CL, tas ir, vai attiecības ir starp kopīpašniekiem un dzīvokļa kreditoriem, vai arī tās ir viņu savstarpējās attiecības.
Ilgi gaidītais Legal 500 Europe, Middle East & Africa (EMEA) 2026 izdevums kārtējo reizi ir atzinis Ellex kā vienu no vadošajiem juridiskajiem birojiem Baltijas reģionā, apliecinot tā pozīciju kā augstākā līmeņa juridiskajam padomdevējam galvenajās prakses jomās.
Šogad Ellex ir sasniedzis izcilu Tier 1 novērtējumu skaitu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, demonstrējot konsekventu izcilību un spēku visā pilna servisa pakalpojumu klāstā.
Ellex biroji Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ir novērtēti ar Tier 1 šādās prakses jomās:
Banku, finanšu un kapitāla tirgi;
Komerctiesības, korporatīvās tiesības un M&A;
Strīdu risināšana;
ES tiesības un konkurence;
IP, IT un telekomunikācijas / intelektuālais īpašums;
Nekustamais īpašums un būvniecība;
Kuģniecība un transports.
Papildu Tier 1 novērtējumi piešķirti arī darba tiesībās (Latvijā un Lietuvā), kā arī Lietuvā – Fintech, projektu un enerģētikas, un TMT (tehnoloģijas, mediji un telekomunikācijas) jomās. Tier 2 novērtējumi nodokļu jomā piešķirti visās trijās Baltijas valstīs, kā arī darba tiesībās Igaunijā.
Mūsu eksperti ir saņēmuši individuālus novērtējumus vairākās nozīmīgās kategorijās, tostarp: 14 Hall of Fame, 23 Leading Partners, 17 Next Generation Partners un 14 Leading Associates.
Mūsu sniegums Baltijā ir saglabājies stabils un spēcīgs, un šos rezultātus uztveram kā iedrošinājumu turpināt darīt to, kas ir vissvarīgākais – cieši sadarboties ar klientiem, iegūt perspektīvu, kas ļauj redzēt tālāk, un palīdzēt orientēties gan šodienas lēmumos, gan rītdienas izaicinājumos.
Jau vairāk nekā trīs desmitgades The Legal 500 analizē juridisko biroju spējas visā pasaulē, izmantojot visaptverošu pētniecības programmu, kas tiek atjaunota katru gadu, lai sniegtu aktuālāko un padziļinātāko ieskatu globālajā juridiskajā vidē. Katalogs izvērtē juridisko biroju stiprās puses vairāk nekā 150 jurisdikcijās.
Chambers & Partners ir publicējis Chambers Europe Guide 2026, kārtējo reizi atzīstot Ellex kā vienu no vadošajiem juridiskajiem birojiem Baltijā. Jaunākie rezultāti izceļ mūsu fokusu uz stratēģisku un uz klientu vajadzībām orientētu juridisko risinājumu sniegšanu, kā arī atspoguļo augsto uzticības līmeni, ko klienti piešķir mūsu Baltijas mēroga komandai.
Saskaņā ar 19. martā publicētajiem reitingiem, Ellex ir saglabājis Band 1 pozīciju strīdu risināšanā. Tāpat Ellex ir novērtēts ar Band 1 šādās jomās: korporatīvās/komerctiesības (Igaunijā, Lietuvā), konkurences/pretmonopola tiesības (Latvijā, Lietuvā), banku un finanšu tiesības (Igaunijā, Lietuvā), darba tiesības (Latvijā, Lietuvā), intelektuālais īpašums (Igaunijā), kā arī nekustamais īpašums (Igaunijā, Latvijā).
Šogad 65 Ellex profesionāļi tika novērtēti 8 prakses jomās. Īpaši jāizceļ, ka 5 mūsu eksperti saņēma augstākos individuālos novērtējumus: Filips Kļaviņš – Senior Statespeople (korporatīvās/komerctiesības), Jevgēnijs Salims – Senior Statespeople (strīdu risināšana), Valentinas Mikelėnas – Senior Statespeople (strīdu risināšana), Giedrius Stasevičius – Senior Statespeople (banku un finanšu tiesības), Rolandas Valiūnas – Eminent Practitioner (korporatīvās/komerctiesības).
Chambers Europe Guide ir viens no prestižākajiem juridiskās nozares etaloniem, kas sniedz objektīvu juridisko biroju izvērtējumu visā Eiropā. Šie reitingi balstīti neatkarīgā pētījumā, tostarp intervijās ar klientiem un nozares kolēģiem.
Ellex šajos reitingos ir pārstāvēts jau divas desmitgades. Mums konsekventa atrašanās augstākajās pozīcijās ir ne tikai iepriekšējo sasniegumu apliecinājums, bet arī pierādījums mūsu nepārtrauktajai ambīcijai virzīt juridiskās inovācijas un uz klientu orientētas izcilības attīstību Baltijā.
Ar pilno Chambers Europe Legal Guide 2026 varat iepazīties šeit.
Iedomājieties situāciju – divi konkurējoši uzņēmumi nekad nav sazvanījušies, nekad nav tikušies slepenā sanāksmē, nekad nav apmainījušies ne ar vienu e-pastu par cenām. Un tomēr to preces un pakalpojumi maksā vienādi, cenas paceļas vienlaicīgi un neviens no tiem, šķiet, nav ieinteresēts piedāvāt klientiem labāku darījumu. Vainīgais? Algoritms.
Mākslīgais intelekts (MI) un algoritmiskā cenu noteikšana pēdējos gados ir kļuvuši par vienu no nopietnākajiem izaicinājumiem konkurences tiesību jomā visā pasaulē. Jautājums ir gan vienkāršs, gan sarežģīts vienlaikus: vai uzņēmums ir atbildīgs par dalību kartelī, ja par cenām “vienojās” nevis cilvēki, bet programmas?
Kas ir algoritmiskā kolūzija?
Algoritmiskā cenu noteikšana pati par sevi nav nekas jauns vai aizliegts. Aviokompānijas jau gadiem ilgi dinamiski maina biļešu cenas atkarībā no pieprasījuma, ride-sharing platformas paaugstina tarifus sastrēguma stundās, un tiešsaistes mazumtirgotāji pielāgo cenas vairākas reizes dienā. Tas ir efektīvs un bieži vien patērētājiem izdevīgs process.
Problēma rodas brīdī, kad vairāki konkurenti izmanto līdzīgus algoritmus, kas reāllaikā reaģē cits uz cita cenām. Laika gaitā šie algoritmi var “iemācīties”, ka vienlaicīga cenu paaugstināšana nes lielāku peļņu nekā cenu karš. Rezultātā cenas virzās tikai uz augšu, un neviens no konkurentiem nav motivēts tās samazināt – lai gan nekāda vienošanās starp uzņēmumiem nav notikusi. Tieši to sauc par algoritmisko kolūziju (algorithmic collusion).
Trīs scenāriji: no acīmredzamā līdz pelēkajai zonai
Eiropas Komisija savās 2023. gada Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem ir identificējusi trīs atšķirīgus scenārijus, kā algoritmi var radīt konkurences tiesību pārkāpumus.
Pirmais scenārijs ir visvienkāršākais – tā sauktā “kolūzija ar vienu kodu” (collusion by code). Konkurenti apzināti vienojas izmantot vienotu algoritmisko cenu noteikšanas rīku, lai saskaņotu cenas vai sodītu par novirzēm no vienošanās. Šī situācija juridiski neatšķiras no klasiska karteļa – tā ir aizliegta vienošanās pēc mērķa. Spānijas nekustamo īpašumu aģentu lieta un Apvienotās Karalistes Online Posters lieta ir tipiski piemēri šādam scenārijam.
Otrais scenārijs ir sarežģītāks – tā sauktā “hub-and-spoke” jeb “rumbas un spieķu” kolūzija. Vairāki konkurenti neatkarīgi izlemj lietot vienu un to pašu trešās puses nodrošinātu cenu noteikšanas rīku, ievadot tajā savus konfidenciālos datus. Programma ģenerē cenu rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, lai gan tie savā starpā tieši nekomunicē. Šis ir scenārijs, kas šobrīd izraisa visvairāk diskusiju un tiesvedību gan Eiropas valstīs, gan ASV.
Tuvākais piemērs Baltijas reģionā ir Lietuvas Eturas lieta (C-74/14). Uzņēmums Eturas darbināja tiešsaistes ceļojumu rezervēšanas platformu, ko izmantoja aptuveni 30 ceļojumu aģentūras. Platformas administrators vienpusēji ieviesa automātiskus atlaižu griestus (maksimāli 3%), par to informējot aģentūras caur sistēmas iekšējo paziņojumu. Aģentūras savstarpēji nekomunicēja – visu koordinēja platforma. ES Tiesa apstiprināja, ka šāda platformas vadīta koordinācija var būt konkurences tiesību pārkāpums (horizontāla vienošanās starp platformu izmantojošajām aģentūrām).
Šajā kontekstā būtiski uzsvērt, ka arī programmatūras piegādātājs vai platformas uzturētājs var būt atbildīgs. ES praksē jau ir nepārprotami atzīts, ka arī karteļa veicinātājs (facilitator) var tikt sodīts, pat ja tas nedarbojas konkrētajā horizontālajā tirgū, kā apstiprināts AC-Treuhand (C-194/14) lietā un detalizētāk skaidrots zemāk.
Trešais scenārijs ir visgrūtāk risināmais – pilnīgi autonoma MI kolūzija. Katrs uzņēmums izmanto savu neatkarīgu algoritmu, taču šie algoritmi, optimizējot peļņu un novērojot konkurentu rīcību, patstāvīgi nonāk pie koordinēta iznākuma – augstākām cenām. Neviens cilvēks nav devis norādījumu sadarboties, un starp uzņēmumiem nav nekāda tieša vai netieša kontakta. Šis scenārijs pagaidām lielā mērā ir teorētisks, taču MI tehnoloģijām strauji attīstoties, tas var kļūt par realitāti.
MI konkurences tiesībās nav nekādu privilēģiju
Eiropas Komisija ir skaidri norādījusi: ja cenu noteikšanas prakses ir prettiesiskas bezsaistē, tad tās ar lielu ticamību ir prettiesiskas arī tiešsaistē. MI rīkiem nepiemīt nekāda īpaša tiesiskā imunitāte.
Vēl svarīgāk – uzņēmums nevar izvairīties no atbildības, vienkārši apgalvojot, ka cenas noteicis algoritms. Eiropas Komisija Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem skaidri norāda: algoritms atrodas uzņēmuma kontrolē tāpat kā darbinieks vai ārējais konsultants, kas darbojas uzņēmuma uzdevumā. Tāpēc uzņēmums ir atbildīgs par sava izmantotā algoritma rīcību arī tad, ja tas nav tieši paredzējis konkrēto pret konkurenci vērsto rezultātu.
Tas nozīmē, ka uzņēmumiem par sava MI tiesiskumu jārūpējas tikpat rūpīgi kā par darbinieku rīcību – principā vēl rūpīgāk, jo algoritma darbības var būt grūtāk pārraudzīt un prognozēt.
Kad MI pakalpojuma sniedzējs kļūst par karteļa veicinātāju
Viens no jaunākajiem jautājumiem konkurences tiesību jomā ir ģeneratīvā MI nodrošinātāju potenciālā atbildība. Kā jau minēts iepriekš, atbildība par pret konkurenci vērstām vienošanās ES tiesībās var attiekties ne tikai uz to tiešajiem dalībniekiem, bet arī uz tām personām, kas apzināti sekmē vai iespējo šādu rīcību.
Praksē tas nozīmē šādu situāciju: vairāki viena tirgus dalībnieki izmanto vienu un to pašu ģeneratīvā MI rīku – piemēram, cenu optimizācijas platformu, kas balstīta uz lielo valodu modeli. Katrs ievada tajā savus konfidenciālos datus par izmaksām, krājumiem un cenām. Rīks ģenerē rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, kļūstot par „rumbu” klasiskajā hub-and-spoke shēmā.
Ja ģeneratīvā MI asistents tiek izmantots cenu koordinācijai vai komerciāli jūtīgas informācijas apmaiņai starp konkurentiem, un pakalpojuma sniedzējs par to zina vai tam būtu jāzina, tas var tikt uzskatīts par pārkāpuma dalībnieku. Turklāt, šo atbildību nevar efektīvi izslēgt ar līgumiskiem noteikumiem.
Datu vākšana un “skrāpēšana” – kur ir robeža?
Algoritmiskās cenu noteikšanas rīki bieži vien balstās uz datu “skrāpēšanu” (web scraping) – automatizētu informācijas vākšanu no tīmekļa vietnēm. Latvijas uzņēmējiem ir svarīgi saprast, ka šī prakse no juridiskā viedokļa atrodas komplicētā zonā, kur krustojas intelektuālā īpašuma tiesības, datu aizsardzības regulējums un konkurences tiesības.
Publiski pieejamas cenu informācijas vākšana no konkurentu tīmekļa vietnēm parasti tiek uzskatīta par zema riska darbību, ja vien tā nepārslogo vietni un neapiet pieejas ierobežojumus. Tātad – publiski pieejamu konkurentu cenu “skrāpēšana”, lai izmantotu to savas komercdarbības stratēģijas plānošanai, pati par sevi nav pārkāpums.
Savukārt, ja platforma “skrāpē”, apkopo un apmaina nepubliskus, no konkurences viedokļa jūtīgus tirgus dalībnieku datus, tad tas ar lielu ticamību būs konkurences tiesību pārkāpums.
Papildus konkurences tiesībām, attiecībā uz datu “skrāpēšanu” ES kontekstā svarīga ir Direktīva par datubāzu tiesisko aizsardzību (96/9/EK), kas piešķir sui generis tiesības datubāzu veidotājiem un var ierobežot sistemātisku skrāpēšanu. ES Tiesa Innoweb lietā raksturoja skrāpēšanu kā potenciālu datubāzu tiesību pārkāpumu, lai gan vēlāki spriedumi ir snieguši niansētāku skatījumu. Turklāt, ja skrāpētie dati ietver personas datus, piemērojama arī Vispārīgā datu aizsardzības regula.
Rezumējot, Latvijas uzņēmējiem, kas izmanto algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu jāpārliecinās, kādus datus šie rīki vāc un izmanto. No konkurences tiesību viedokļa – ja rīks apkopo nepubliskus konkurentu datus vai tos ievada kopīgā platformā, kas pieejama arī konkurentiem, pārkāpuma risks ir ievērojams.
Kāda rīcība nav problemātiska?
Svarīgi saprast, ka algoritmu izmantošana cenu noteikšanai ne vienmēr rada konkurences tiesību riskus.
Turpmāk uzskaitītas situācijas, kas visdrīzāk nebūs problemātiskas:
Uzņēmuma paša iekšējā cenu optimizācija, kas balstīta uz paša datiem par pieprasījumu, krājumiem un izmaksām, ir likumīga un bieži vien patērētājiem izdevīga prakse;
Publiski pieejamas informācijas izmantošana cenu noteikšanā – piemēram, konkurentu cenu novērošana to mājaslapās – pati par sevi neveido pārkāpumu;
Dinamiskā cenu noteikšana, kas reaģē uz pieprasījuma svārstībām, piemēram, aviobiļešu vai viesnīcu cenu pielāgošana sezonalitātei, ir vispāratzīta un likumīga prakse;
Paralēla rīcība tirgū, kad uzņēmumi neatkarīgi nonāk pie līdzīgiem lēmumiem, reaģējot uz vienādiem tirgus apstākļiem, arī nav aizliegta – tā ir normāla konkurences dinamika.
No kā izvairīties? Praktiski ieteikumi
Uzņēmumiem, kas izmanto vai plāno ieviest algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu ieteicams ievērot vairākus piesardzības pasākumus.
Pirmkārt, nepieciešams izprast sava izmantotā algoritma darbību. Jāzina, kādus datus rīks izmanto, vai tajā tiek ievadīta konfidenciāla informācija un vai tas ņem vērā konkurentu nepubliskus datus. Uzņēmumiem būtu jāpieprasa no programmatūras piegādātājiem pilnīga caurskatāmība par datu avotiem. Ja uzņēmums nevar izskaidrot, kā tā izmantotais algoritms nosaka cenas, tas jau pats par sevi ir risks.
Otrkārt, jāizvairās no kopīgu cenu platformu izmantošanas, kurās vairāki konkurenti ievada savus konfidenciālos datus un saņem cenu rekomendācijas. Tieši šis modelis ir nonācis regulatoru uzmanības centrā gan Eiropā, gan ASV.
Treškārt, jādokumentē konkurences ieguvumi. Ja algoritmiskā cenu noteikšana samazina izmaksas, uzlabo pakalpojumu vai rada citus ieguvumus patērētājiem, šie apsvērumi var kļūt nozīmīgi, ja uzņēmuma cenošanas prakse tiek pārbaudīta.
Ceturtkārt, jāievieš atbilstības (compliance) sistēma, kas aptver arī uzņēmuma izmantotos MI rīkus. Eiropas komisāre Margrēte Vestagere ir ierosinājusi Compliance by Design konceptu – ideju, ka atbilstība konkurences tiesībām jāiebūvē algoritmā jau tā izstrādes posmā, nevis jāpārbauda tikai pēc tam.
Piektkārt, jāpārbauda līgumi ar MI rīku piegādātājiem. Jāpārliecinās, ka līgumā ietverti noteikumi par datu konfidencialitāti, rīka datu avotiem un atbildības sadalījumu.
No teorijas uz piemērošanas praksi
Pasaule šobrīd atrodas aktīvā regulējuma un piemērošanas prakses veidošanas fāzē. Eiropas Komisija 2025. gada vasarā apstiprināja, ka veic vairākas izmeklēšanas par algoritmisko cenu noteikšanu. ES Mākslīgā intelekta akta spēkā stāšanās 2026. gada augustā radīs papildu pienākumus MI sniedzējiem.
Arī Baltijas valstīs šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki un konkurenci uzraugošās iestādes tiem aktīvi seko līdzi. Jo plašāk uzņēmumi ievieš MI risinājumus, tostarp kā palīgus preču un pakalpojumu cenu noteikšanā, jo lielāka kļūst nepieciešamība izprast šai jomai piemērojamos konkurences tiesību aspektus.
Galvenā atziņa ir vienkārša: MI nav ne vairāk, ne mazāk kā instruments, un par instrumenta izmantošanas sekām atbild tas, kurš to lieto. Algoritmam nav ne sirdsapziņas, ne juridiskas atbildības – tā gulstas uz uzņēmumu. Un konkurences tiesības nešķiro, vai cenas saskaņoja cilvēki pie kafijas tases vai algoritmi mākoņserverī.
Ellex Kļaviņš izsludina pietiekšanos bezmaksas juridiskās palīdzības saņemšanai personām, kuras saskārušās ar nepamatotām darba devēju prasībām pēc krievu valodas zināšanām. Šādi mēs atsaucamies profesores, Senāta senatores un bijušās Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas aicinājumam:
[..] Visus cilvēkus, kuri jūtas diskriminēti darba tirgū, visus jauniešus, kas iet no vienas darba intervijas uz citu, saņemot atteikumus krievu valodas dēļ, Sanita Osipova uzmundrina nebaidīties cīnīties par savām tiesībām un vajadzības gadījumā arī vērsties tiesā. Latvijā maznodrošinātajiem nav jāmaksā tiesas izdevumi, valsts sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, arī daudziem advokātu birojiem ir bezmaksas pieņemšanas stundas. Nav jābaidās no tā, ka darba intervijā runāto būs grūti pierādīt. Pierādījums ir arī tas, ja vairāki cilvēki apliecina, ka darba intervijā ar vienu konkrētu darba devēju saskārušies ar prasību zināt krievu valodu.
[..]
Būtu labi, ja varētu notikt dažas paraugprāvas – tās noteikti izmainītu darba devēju attieksmi. Kad viņiem būs jāsamaksā morālā kaitējuma kompensāciju un jāapmaksā diskriminēto darba meklētāju advokātu izdevumi, tad viņi nākošā reizē padomās – vai tā krievu valoda tiešām ir tik ļoti nepieciešama,
Pro bono palīdzības (latīņu frāze – pro bono publico, “sabiedrības labumam”) mērķis ir ar paraugprāvas palīdzību novērst šo fenomenu, ka par spīti vēsturiskajam kontekstam (Padomju okupācija, pārkrievošana, Krievijas karš Ukrainā), daļa darba devēju joprojām uzskata, ka darba meklētājam ir pienākums lietot krievu valodu saziņā ar vietējiem iedzīvotājiem, vai tie būtu kolēģi vai klienti. Tas ir pretēji valsts valodas politikai, atbilstoši kurai tikai latviešu valoda ir visas Latvijas sabiedrības savstarpējās saziņas valoda neatkarīgi no cilvēku tautības un dzimtās valodas.
Atgādinām, ka Darba likuma 56. panta 4.daļa nosaka, ka darba devējam nav tiesību liegt darbiniekam lietot valsts valodu, ja nav nepieciešama svešvalodas lietošana. Savukārt Darba likuma 32. un 40. pants sīkāk paskaidro, ka svešvalodas lietošana nav nepieciešama, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas iekšējā tirgū.
Tādēļ likuma regulējums ir skaidrs, ir tikai nepieciešams to iedzīvināt praksē. No savas puses piedāvājam šādu bezmaksas juridisko palīdzību:
situācijas juridisko analīzi;
konsultāciju par iespējamajiem risinājumiem;
prasības celšanu un pārstāvību tiesā.
Ja esat saskāries ar šādu situāciju, aicinām pieteikties, rakstot uz .
Pieteikumus izvērtēsim individuāli, ieskaitot interešu konflikta pārbaudi, un par lēmumu informēsim.
Pieteikumā, lūdzu, īsi aprakstiet situāciju un pievienojiet, ja iespējams, darba sludinājumu, saraksti ar darba devēju, sarunu ierakstus vai citus pierādījumus.
BUJ (biežāk uzdotie jautājumi):
Kas ir nepieciešams juridiskās palīdzības saņemšanai?
Pirmkārt, nepieciešams mūsu biroja lēmums par pro bono palīdzības sniegšanu un tās apmēru, ko balstīsim interešu konflikta pārbaudes un situācijas izvērtējuma rezultātiem. Priekšroku dosim lietām ar lielāku sabiedrisko nozīmību. Ja lieta mūsu vērtējumā nebūs perspektīva, piemēram, pierādījumu trūkuma dēļ, tad lietu neuzņemsimies. Tomēr aicinām pieteikties jebkurā gadījumā!
Ja Jūs neesat pieņemts darbā krievu valodas zināšanu trūkuma dēļ, ir svarīgi, lai līdz prasības celšanai tiesā nebūtu pagājuši 3 mēneši (Darba likuma 34. panta 1. daļa), tādēļ Jums vajadzētu iesūtīt pieteikumu ~2 mēnešu laikā kopš darba devēja atteikuma saņemšanas.
Kādi pierādījumi nepieciešami?
Nepieciešams pierādīt, ka darba devējs ir vērtējis Jūsu krievu valodas zināšanas, piemēram, uzdevis par tām jautājumu, lūdzis runāt krieviski, vai arī norīkojis darbā ar kolēģi, kurš ar jums runāja krieviski, norājis par to, ka nelietojat krievu valodu saziņā ar klientiem/kolēģiem u.tml. Vislabākais būtu rakstveida pierādījumi, piemēram, e-pastu sarakstes. Otrs labākais pierādījums ir sarunu ieraksti, vislabāk pilnā garumā. Nebaidieties no slepenas sarunu ierakstīšanas, Datu valsts inspekcija ir skaidrojusi, ka sarunu darba vietā drīkst slepeni ierakstīt, ja tam ir attaisnojams mērķis, piemēram, tas ir vienīgais veids, kā atklāt pretlikumīgu darbību, it sevišķi, ja esat mazāk aizsargātā puse (piemēram, darbinieks nevis priekšnieks). Vēl viens būtisks pierādījums ir vismaz divu citu personu liecības tiesā par to, ka darba devējs ir prasījis svešvalodas lietošanu.
Vai gaidāmas kādas papildu izmaksas?
Tādas nav plānotas, bet ir iespējamas. Civilprocesa likuma 43. pants nosaka, ka tiesas izdevumi (t.sk. valsts nodeva) nav jāmaksā prasītājam prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Ja kādu apstākļu dēļ valsts nodeva tomēr būs jāmaksā, tad tā būs 80 EUR. Ja būs nepieciešama dokumentu tulkošana, tad par to būs jāmaksā papildus.
Kāpēc prioritāte ir krievu valoda, ņemot vērā, ka arī angļu valodas pieaugošā ietekme – gan jauniešu vidū, gan darba tirgus prasībās – negatīvi ietekmē latviešu valodas vidi?
Šī brīža valodas politikas prioritātes nosaka atšķirības starp globālo procesu ietekmi un drošības riskiem. Angļu valodas izplatība neapdraud valsti politiskā līmenī. Tā kā kaimiņvalsts šo faktoru izmanto savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, tas tiek uzlūkots nevis tikai kā lingvistisks jautājums, bet gan kā šķērslis vienotas pilsoniskās sabiedrības izveidei.
