Tiesību normu regulējuma un tiesu prakses aktualitātes

[1] Grozījumi Trauksmes celšanas likumā

Šī gada 1. martā stājās spēkā grozījumi Trauksmes celšanas likumā. Grozījumi galvenokārt vērsti uz praktisko nepilnību novēršanu, kas konstatētas trīs gadus pēc likuma spēkā stāšanās.

• Iepriekš iekšējās ziņošanas sistēmas izstrāde bija obligāta uzņēmumiem ar vairāk nekā 50 nodarbinātajiem. Tagad robežvērtība ir 50 vai vairāk nodarbināto. Šī tehniski nelielā izmaiņa praksē nozīmē, ka uzņēmumi ar tieši 50 nodarbinātajiem tagad ietilpst regulējuma tvērumā un tiem jāievieš iekšējā ziņošanas sistēma.
• Trauksmes cēlēju kontaktpunkta funkcijas no Valsts kancelejas pārņems Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Tieši KNAB turpmāk būs pilnvaras arī pārbaudīt un uzraudzīt likuma ievērošanu un sniegt saistošus ieteikumus. Iepriekš šādas aktīvas uzraudzības funkcijas nebija.
• Jaunā redakcija arī aizliedz personām veikt darbības, kas iepriekš nebija tieši nosauktas: trauksmes cēlēja iebiedēšanu, izstumšanu no kolektīva, zaudējumu radīšanu un iekļaušanu neformālos “melnajos sarakstos” nozares ietvaros. Būtiski, ka nelabvēlīgu seku definīcija tagad ietver arī draudus un mēģinājumus radīt šādas sekas – tas paplašina darba devēja atbildības robežas pat tad, ja reālas sekas vēl nav iestājušās.
• Likumā ieviests jauns 16.¹ pants: persona, kurai ar apzināti nepatiesu trauksmes ziņojumu nodarīts kaitējums, turpmāk būs tiesīga prasīt atlīdzinājumu. Papildus tam par nepamatotu prasību iesniegšanu tiesā pret trauksmes cēlēju varēs piemērot naudas sodu.
• Jaunā redakcija arī nosaka, ka par trauksmes cēlēja identitātes nelikumīgu izpaušanu var iestāties kriminālatbildība. Iepriekš šāda norma likumā nebija ietverta.

[2] Vienlīdzīgas darba samaksas likumprojekts

Labklājības ministrija ir izstrādājusi Darba samaksas pārredzamības likumprojektu, kas paredz Latvijas tiesiskajā regulējumā ieviest ES Direktīvas par pārredzamu darba samaksu prasības. Šobrīd likumprojekts atrodas Ministru kabinetā, kur tā virzība 2026.gada aprīlī ir apstājusies. Tāpēc tas nav vēl apstiprināts un virzīts izskatīšanai Saeimā.

Direktīva dalībvalstīm ir jātransponē līdz 2026. gada 7. jūnijam. Ņemot vērā pašreizējo notikumu gaitu, visticamāk, likumprojekts netiks pieņemts noteiktajā termiņā. Eiropas līmenī ir bijuši atsevišķu dalībvalstu un uzņēmēju organizāciju aicinājumi atlikt Direktīvas ieviešanu vai to pārskatīt, tomēr Eiropas Komisija ir skaidri norādījusi, ka transponēšanas termiņš paliek 2026. gada 7. jūnijs un netiek pagarināts.

Darba devējiem nav jāgaida likumprojekta pieņemšana, jo Direktīvas virziens ir skaidrs. Darba devēji jau tagad var spert praktiskus soļus, pārskatot pašreizējo darba samaksas sistēmu, izvērtējot darba samaksas noteikšanas un veidošanās kritērijus un īstenojot pasākumus, lai nodrošinātu, ka darba samaksas sistēma ir pārskatāma un saprotama.

Darba devēji jau šobrīd var veikt sekojošus soļus, lai būtu gatavi likumprojekta pieņemšanai:

• Veikt darba samaksas auditu visos amatos, lai identificētu atšķirības darba algā, piemaksās, prēmijās vai cita veida atlīdzībā par darbu starp līdzvērtīgiem amatiem.
• Noteikt rakstiskus darba samaksas kritērijus, kas balstīti uz objektīviem, dzimumneitrāliem faktoriem, piemēram, kvalifikāciju, pieredzi, darba rezultātiem un amata atbildību.
• Sakārtot amatu grupas un nodrošināt salīdzināmību, lai katram amatam būtu skaidrs darba samaksas līmenis vai diapazons.
• Dokumentēt ar darba samaksu saistītu lēmumu pieņemšanu, īpaši gadījumos, kad darba alga vai kāds cits no darba samaksas elementiem atšķiras starp darbiniekiem vienā amatā vai amatu grupā.
• Pārskatīt atlases un piedāvājumu izteikšanas procesu, lai darba samaksas piedāvājums jaunam darbiniekam būtu balstīts uz vienotu kārtību, nevis individuālu sarunu rezultātu.
• Izveidot kārtību darbinieku informācijas pieprasījumiem par darba samaksu un sagatavot atbildes mehānismu personāldaļai un vadītājiem.
• Apmācīt vadītājus un personālvadības speciālistus, lai viņi konsekventi piemērotu vienlīdzīgas darba samaksas principus un varētu pamatot atšķirības ar objektīviem kritērijiem.

[3] Plānotie grozījumi Darba likumā

Saeimā tiek gatavoti būtiski grozījumi Darba likumā. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā, un komisija šobrīd gatavo likumprojektu virzībai uz otro lasījumu, pēc kura likums nonāks vēl trešajā – galīgajā – lasījumā Saeimā.

Šobrīd ir panākta  vienošanās par šādiem grozījumiem Darba likumā:

• Virsstundu piemaksas – piemaksa par virsstundu darbu darba dienā – vismaz +50%; piemaksa par virsstundu darbu svētku dienā – vismaz +75%; piemaksa par darbu svētku dienā (ne virsstundas) – vismaz +100%.
• 4 dienu darba nedēļa – darbinieks un darba devējs varēs vienoties par 4 dienu darba nedēļu, saglabājot 40 stundu nedēļas darba laiku (ar pagarinātu darba dienu līdz +2 stundām).
• Kavēta alga – ja darba devējs darba algu neizmaksā ilgāk nekā 2 nedēļas pēc noteiktā izmaksas laika, darbiniekam būs tiesības nekavējoties uzteikt darba līgumu.
• Dīkstāves regulējums – ja dīkstāve ilgs vairāk par 5 darba dienām, darba devējam būs tiesības samazināt atlīdzību līdz 70% (nodrošinot, ka tā nav mazāka par minimālo algu); ja dīkstāve turpināsies ilgāk par 4 nedēļām, darbiniekam būs tiesības uzteikt darba līgumu neievērojot uzteikuma termiņu un saņemot atlaišanas pabalstu vismaz 75% apmērā.
• Koplīguma pēctermiņa piemērošana – ja 1 gada laikā (nevis sākotnēji ierosinātā 2 gadu laikā) pēc koplīguma izbeigšanās nav noslēgts jauns koplīgums, jebkura puse var vienpusēji atkāpties no koplīguma noteikumu piemērošanas, par to 6 mēnešus iepriekš rakstveidā paziņojot otrai pusei.
• Uzteikuma termiņš pārbaudes laikā – pārbaudes laikā darba līgumu varēs uzteikt 1 dienu iepriekš (pašlaik – 3 dienas).

 Par ko vēl nav vienprātības:

• Arodbiedrības biedra atlaišana (110. pants) – šobrīd izskatīti trīs atšķirīgi priekšlikumi: ekonomikas ministra priekšlikums pilnībā izslēgt 110. pantu, deputātu priekšlikums arodbiedrības piekrišanas prasību attiecināt tikai uz arodbiedrības pilnvarotajām amatpersonām (nevis visiem biedriem). Komisijas atzinums ir “skatīt kopā” ar citiem priekšlikumiem, un galīga lēmuma nav. Šis joprojām ir viens no visnozīmīgākajiem neatrisinātajiem jautājumiem.
• Atstādināšana no darba (58. pants) – deputātu priekšlikums samazināt maksimālo atstādināšanas termiņu no 3 mēnešiem līdz 10 darba dienām ir “atlikts”, un galīgs lēmums nav pieņemts.

Kad likumprojekts varētu nonākt līdz 2. lasījumam?

No ~60 priekšlikumiem līdz šim izskatīta aptuveni puse. Pastāv iespēja, ka strīdīgākie jautājumi nobīdīsies uz rudeni vai pat jauno Saeimas sasaukumu.

Tiesu prakses aktualitātes

Senāta spriedums SKC-2/2026 (29.01.2026.) – konkurences ierobežojuma klauzula

Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu, pamatojoties uz darba devēja kasācijas sūdzību un nodeva lietu jaunai izskatīšanai, vienlaikus sniedzot skaidrojumu par to, kā pareizi interpretējams konkurences ierobežojuma pārkāpums.

Galvenie secinājumi:

• Mērķis – informācijas aizsardzības risks, ne konkurence kā tāda. Klauzula aizsargā nevis pret to, ka bijušais darbinieks strādā pie konkurenta, bet gan pret risku, ka viņš konkurenta labā izmantos darba devēja aizsargājamo informāciju, piemēram, klientu datus, cenas, stratēģijas, komercnoslēpumus.
• Pietiek ar ticamu iespējamību. Šādos strīdos nav jāpierāda, ka darbinieks informāciju faktiski izmantojis, kas praksē ir nesamērīgi sarežģīti. Pietiek pierādīt, ka darbinieks jaunajā amatā informāciju varēja izmantot.
• “Darbības joma” ir nosakāma pēc funkcijām, nevis amata nosaukuma. Apgabaltiesa salīdzināja amatu nosaukumus un profesiju klasifikatora kodus, bet Senāts šo pieeju noraidīja kā nepareizu. Konkurences ierobežojuma darbības jomas noteikšanai ir jāvērtē faktiskās funkcijas neatkarīgi no nosaukuma, un nav nepieciešams, lai sakristu visi darba pienākumi.
• Konkrētas aizsargājamās informācijas norādīšana šādos strīdos obligāta prasība. Vispārīgas atsauces uz “konfidenciālu informāciju” nav pietiekamas. Ceļot prasību pret bijušo darbinieku, ir jānorāda konkrēta informācija un jāpamato, kāpēc tā atbilst Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2. panta prasībām.

Praktiskā nozīme: Vienošanās par konkurences ierobežojumu ir tik stipra, cik precīzi tā tiek noformēta un piemērota. Ieteicams darba līgumā vai pielikumā konkrēti uzskaitīt konfidenciālo informāciju, tai skaitā, komercnoslēpumu, un nodrošināt darbinieka parakstu par iepazīšanos ar to.

Senāta spriedums SKC-53/2026 (09.04.2026.) – darba līguma uzteikums ilgstošas darbnespējas gadījumā

Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu saistībā ar darba devēja kasācijas sūdzību un nodeva lietu jaunai izskatīšanai, precizējot darba devēja tiesības izsniegt jaunu uzteikumu, kamēr iepriekšējais vēl ir spēkā. Konkrētajā gadījumā darba devējs bija uzteicis darba līgumu sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu, bet pēc tam, vēl uzteikuma termiņa laikā, izsniedza uzteikumu sakarā ar darbinieka ilgstošu darbnespēju.

Galvenie secinājumi:

• Divus patstāvīgus uzteikumus drīkst izteikt – Ja pirmā uzteikuma termiņš vēl nav beidzies, bet radušies jauni, no pirmā neatkarīgi apstākļi, darba devējs var izteikt otru patstāvīgu uzteikumu uz jauna pamata. Pirmais uzteikums nav jāatsauc, un abi uzteikumi var pastāvēt paralēli. Šādu pieeju Senāts jau apstiprinājis iepriekšējā judikatūrā, un šis spriedums to nostiprina.
• Atsaukšanas kārtība (DL 103. panta 3. daļa) šeit nav piemērojama. Šī norma aizsargā darbinieku tikai tad, ja darba devējs grib atsaukt uzteikumu un turpināt darba attiecības. Ja darba devējs nemaz nevēlas turpināt darba attiecības, bet gan vienīgi maina uzteikuma pamatu uz jaunu, noteikumi par uzteikuma atsaukšanas kārtību nav piemērojami.
• Darbinieka tiesībām “iesaldēt” uzteikuma termiņu ir robeža. Darbinieks var pieprasīt, lai darbnespējas laiks netiktu ieskaitīts uzteikuma termiņā, bet tikai tad, ja ar to netiek bloķētas darba devēja tiesības uzteikt darba līgumu uz ilgstošas darbnespējas pamata (DL 101. panta 1. daļas 11. punkts). Ja darbnespēja pārsniedz sešus mēnešus, darba devējs var izmantot šo pamatu neatkarīgi no darbinieka lūguma.

Praktiskā nozīme: Senāts paskaidroja, ka darbinieka ilgstoša darbnespēja uzreiz pēc uzteikuma izsniegšanas, nenozīmē, ka darba devējs nevar izmantot savas tiesības uzteikt darba līgumu uz cita pamata. Minētā atziņa attiecināma arī uz citiem pamatiem darba līguma izbeigšanai.

Aicinām Latvijas māksliniekus pieteikties Vijas Celmiņas fonda 2026. gada stipendijai vizuālajā mākslā

Jau otro gadu pēc kārtas Ellex ar prieku atbalsta Vija Celmiņas fonda stipendiju vizuālajā mākslā – iniciatīvu, kas sniedz iespēju veicināt radošos meklējumus un profesionālo izaugsmi Latvijas laikmetīgās mākslas telpā. 

Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju vienam Latvijas māksliniekam vai mākslinieku apvienībai tiks piešķirta stipendija 30 000 ASV dolāru apmērā. Stipendijas mērķis ir atbalstīt mākslinieku radošo procesu, jaunu ideju attīstību un ilgtermiņa profesionālo izaugsmi. 

Pieteikšanās stipendijai ir atvērta no 2026. gada 20. maija līdz 30. jūnijam. 

Aicinām Latvijas māksliniekus izmantot šo iespēju un pieteikties. 

Plašāka informācija par pieteikšanās nosacījumiem un procesu pieejama ŠEIT!

Kapitālsabiedrības rīcība ar savu mantu pēc maksātnespējas

Kapitālsabiedrības – sabiedrības ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrības – ir labi pazīstami komersantu veidi; no tiem sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir visu laiku populārākā uzņēmēju izvēle. Šajā rakstā tiks iezīmēti kapitālsabiedrību darījumu ar savu mantu (aktīviem) potenciālie problēmjautājumi, kurus ir vērts paturēt prātā šo komersantu vadītājiem, grāmatvežiem un juristiem.

Īpašuma tiesību tvērums

Tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu ietilpst īpašuma tiesību tvērumā – Civillikuma 927. pantā īpašums ir definēts kā pilnīgas varas tiesība pār lietu, t.i., tiesība lietu valdīt un lietot, iegūt no tās visus iespējamos labumus, rīkoties ar to un atprasīt to no jebkuras trešās personas ar īpašuma prasību. Lai gan īpašniekam ir absolūtas tiesības uz lietu, jāņem vērā, ka īpašums var tikt aprobežots kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma. Tomēr visi šādi aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā ir pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots.

Komercdarījumi un komersanta rūpības standarts

Papildus tiesisku darījumu vispārējam civiltiesiskajam regulējumam, kas noteikts Civillikumā, komersantiem, tostarp kapitālsabiedrībām, ir jāpārzina arī speciālais – komercdarījumiem veltītais – regulējums, kas ietverts Komerclikuma D daļā (388.–480. pants). Tas ir būtiski, jo lielākā daļa komersantu slēgto darījumu ar savu mantu (aktīviem) ir atzīstami par komercdarījumiem, proti, komersanta tiesiskiem darījumiem, kas saistīti ar komercdarbību.

Likums komersantiem izvirza ievērojami augstāku rūpības standartu nekā citām personām, nemaz nerunājot par patērētājiem. Komerclikums paredz, ka komercdarījumu attiecībās komersanta pienākums ir rīkoties ar krietna un kārtīga komersanta rūpību. Atsauces uz šo rīcības standartu Komerclikuma D daļas normās atkārtojas vairākkārt.

Kapitālsabiedrībām, slēdzot darījumus ar savu mantu (aktīviem), ir jāspēj identificēt tādi darījumi, kas kvalificējami kā darījumi, kas nav slēgti parasti veicamās komercdarbības ietvaros, kā arī darījumi, kas neatbilst tirgus nosacījumiem. Tāpat kapitālsabiedrībai ir jāizprot, ko nozīmē saprātīga komerciālās apgrozības prakse, kā arī jāievēro attiecīgajā nozarē pastāvošās paražas, īpašā kārtība darījumu slēgšanai ar saistītajām personām utt.

Patērētājs – fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci, pakalpojumu, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību, – ir tiesiski visvairāk aizsargātā līgumslēdzēju kategorija. To nosacīti var dēvēt par komersanta antipodu – tas nepārprotami izriet no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, Preču un pakalpojumu drošuma likuma un citiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 2. pants noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem. Ņemot vērā minēto, komersantam kā komercprakses īstenotājam ir jābūt īpaši uzmanīgam, slēdzot darījumus ar patērētājiem, t.i., pārdodot tiem preces un sniedzot pakalpojumus.

Mantas dāvināšana un pārdošana darbiniekiem

Kapitālsabiedrībai ir jāņem vērā, ka tās mantas dāvināšana darbiniekam var radīt nodokļu sekas, jo šāda veida dāvanas tiek uzskatītas par darbinieka gūto labumu, par kuru noteiktos gadījumos ir maksājams algas nodoklis. Likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteikts, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietvertas un ar nodokli netiek apliktas darba devēja dāvanas, kas taksācijas gada laikā nepārsniedz 100 euro. Ja dāvinājuma vērtība šo summu pārsniedz, tad rodas pienākums maksāt algas nodokli.

Kapitālsabiedrība drīkst pārdot savu mantu darbiniekiem par tirgus cenu. Ja tā ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāja, pirkuma cenai ir piemērojams arī PVN. Ja manta darbiniekam tiek pārdota zem tirgus vērtības, pastāv risks, ka starpība starp mantas tirgus vērtību un pārdošanas cenu tiks pielīdzināta darbinieka labumam, par kuru ir maksājams algas nodoklis. Tādēļ pirms mantas pārdošanas darbiniekam kapitālsabiedrībai ir jāpārliecinās par mantas patieso vērtību un rūpīgi jāizvērtē iespējamās nodokļu sekas.

Maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas

Lai gan tas nav neizbēgams scenārijs, ir jāapzinās, ka ikviena kapitālsabiedrība potenciāli ir pakļauta maksātnespējas riskam – kaut vai tādēļ, ka komercdarbība vienmēr ir saistīta ar dažādu risku uzņemšanos. Turklāt maksātnespējas process var tikt uzsākts ievērojami vēlāk nekā vadība sāk apzināties šāda iznākuma iespējamību.

Šajā rakstā apskatāmā temata kontekstā kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas ir vērts paturēt prātā vismaz divu iemeslu dēļ:

• pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas attiecīgā kapitālsabiedrība (parādnieks) zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar tās valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Visas parādnieka mantas pārvaldīšanas tiesības iegūst tiesas iecelts maksātnespējas procesa administrators;
• parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšana administratoram ne vien piešķir plašas tiesības, bet arī uzliek pienākumu izvērtēt parādnieka iepriekš noslēgtos darījumus un likumā noteiktajos gadījumos apstrīdēt tos tiesā.

Vadības maiņa

Līdz ar kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi tās pārvaldes institūciju (valdes, padomes, dalībnieku (akcionāru) sapulces) darbība tiek apturēta. Turpmāk parādnieka pārvaldīšanu veic administrators, kuram saskaņā ar likumu ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.

Citiem vārdiem sakot, kopš kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas brīža līdzšinējā valde vairs nav tiesīga pārstāvēt kapitālsabiedrību un tās vārdā slēgt jebkādus darījumus, tostarp rīkoties ar mantu. Pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu likumā noteiktajā kārtībā.

Pēc kapitālsabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas inventarizāciju, sastāda parādnieka bilanci un ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Tāpat administrators  ir pilnvarots lemt par parādnieka saimnieciskās darbības izbeigšanu vai turpināšanu pilnā vai ierobežotā apjomā, ja tas ir ekonomiski pamatoti.

Darījumu apstrīdēšana

Kapitālsabiedrības darījums ar savu mantu (pārdošana, dāvināšana, maiņa, piegāde) var tikt apstrīdēts un atzīts par spēkā neesošu ar attiecīgu tiesas vai šķīrējtiesas nolēmumu arī ārpus maksātnespējas procesa. Tas iespējams uz vispārējiem pamatiem, tostarp, ja tiek konstatēta:

• darījuma neatbilstība likumam vai labiem tikumiem (Civillikuma 1415. pants);
• darījuma neatbilstība likumā noteiktajām formas prasībām (Civillikuma 1484., 1486. pants);
• darījuma šķietamais (fiktīvais) vai simulatīvais raksturs (Civillikuma 1438., 1439. pants);
• darījuma dalībnieka svarīga maldība (Civillikuma 1445. pants);
• līguma izpildīšanas sākotnējā objektīvā neiespējamība (Civillikuma 1543. pants).

Maksātnespējas likums administratoram ne vien piešķir plašas tiesības izvērtēt parādnieka iepriekš noslēgtos darījumus un apstrīdēt tos tiesā, bet arī uzliek pienākumu to darīt attiecībā uz darījumiem, kas atbilst likumā noteiktajiem apstrīdēšanas kritērijiem.

Parādnieka iepriekš veikto darījumu apstrīdēšana maksātnespējas procesā ir viens no instrumentiem parādnieka mantas atgūšanai un kreditoru prasījumu apmierināšanai.

Kopumā var izdalīt trīs tipiskākos darījumu veidus, kas tiek apstrīdēti maksātnespējas procesa ietvaros:

• darījumi, kas liedz, traucē vai aizkavē kreditorus saņemt sava prasījuma apmierinājumu;
• neatbilstošas atlīdzības darījumi;
• preferenciālie darījumi (angļu val. – preferential transactions).

Maksātnespējas likuma 96. pantā noteikti kritēriji jebkāda darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Darījums ir atzīstams par spēkā neesošu, ja tas noslēgts:

• pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai 4 mēnešus pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem;
• 3 gadu laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Zaudējumus radošus darījumus praksē var iedalīt divās kategorijās:

• darījumi, kuru noteikumi ir zaudējumus radoši (neizdevīgi parādniekam);
• darījumi, kuru formālie noteikumi atbilst normālai komercpraksei, taču darījumu izpilde rada zaudējumus.

Tipiski gadījumi, kad darījuma noteikumi paši par sevi rada zaudējumus gan parādniekam, gan arī kreditoriem, ir parādnieka mantas atsavināšana bez atlīdzības vai par neadekvāti zemu atlīdzību, tādā veidā samazinot parādnieka aktīvu apmēru, no kura varētu segt kreditoru prasījumus.

Tiesu praksē par zaudējumus radošiem ir atzīti arī tādi darījumi, kas paši par sevi nesamazina parādnieka mantas sastāvu (nemaina aktīvu un saistību attiecību), taču ietekmē kreditoru prasījumu apmierināšanas proporciju maksātnespējas procesa ietvaros (Senāta 28.01.2009. spriedums lietā Nr. SKC-34/2009).

Vērtējot to, vai darījums ir radījis zaudējumus, tiesu praksē ir nostabilizējusies atziņa, ka ir jāņem vērā likumdevēja mērķis aizsargāt kreditoru kopuma intereses. Darījums atzīstams par spēkā neesošu, ja tiek konstatēts, ka parādnieka iespējas saglabāt maksātspēju, turpinot normālu saimniecisko darbību, vai kreditoru iespējas gūt apmierinājumu no parādnieka mantas būtu lielākas, ja attiecīgais darījums nebūtu noslēgts un neiestātos no tā izrietošās tiesiskās sekas – mantas aktīvu masas samazinājums vai kopējo saistību palielinājums (Senāta 17.12.2012. spriedums lietā Nr. PAC-0731/2012 un Senāta 21.12.2012. spriedums lietā Nr. PAC-1566/2012).

Ķīlas līgumu apstrīdēšana

Ja parādnieka manta tiek ieķīlāta pēc tam, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, administratoram ir pienākums celt tiesā prasību par ķīlas līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Šādā gadījumā nav nozīmes – un administratoram nav jāpierāda – ne zaudējumu faktam, ne darījuma otras puses labticībai vai nelabticībai.

Dāvinājuma un citu bezatlīdzības darījumu apstrīdēšana

Civillikums definē dāvinājumu kā tiesisku darījumu, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Lai gan dāvināt var katra rīcībspējīga persona, bet dāvanu iegūt var katrs, kam vispār ir spēja iegūt, ir pašsaprotami, ka dāvinājums nav tipisks komercdarījums.

Likums definē komercdarbību kā komersanta veiktu saimniecisko darbību peļņas gūšanas nolūkā. Ir pašsaprotami, ka dāvinātājam peļņa nerodas, tādēļ arī Komerclikuma D daļa nesatur normas par komerciālo dāvinājumu atšķirībā no, piemēram, komerciālā pirkuma līguma (Komerclikuma 407.-414. pants), komerciālās komisijas līguma (Komerclikuma 415.-429. pants) un komerciālā glabājuma līguma (Komerclikuma 447.-462. pants). Tomēr praksē komersanti mēdz slēgt dāvinājuma līgumus un ziedot – ziedošana ir dāvinājuma veids.

Maksātnespējas likuma 97. pants paredz speciālu regulējumu bezatlīdzības darījumu apstrīdēšanai – tas noteic administratora pienākumu izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu, ja parādnieks (mantas dāvinātājs) nespēj samaksāt tādus savus parādus, kas pastāvējuši jau mantas dāvināšanas laikā.

Likums paredz izņēmumu attiecībā uz biedrībām, nodibinājumiem un līdzīgām organizācijām, kas veic ziedojumus vai citu veidu dāvinājumus savas parastās darbības ietvaros, ja šāds darījums būtiski neatšķiras no darījumiem, kas slēgti iepriekšējā gada laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Ja kapitālsabiedrība ir veikusi ziedojumu parastās darbības ietvaros un tas būtiski neatšķiras no iepriekšējā gada laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas slēgtajiem darījumiem, tad administrators var apstrīdēt un atprasīt šādu ziedojumu, ja tas ir bijis prettiesisks vai nav izmantots paredzētajiem mērķiem.

Maksātnespējas likuma normas par bezatlīdzības darījumu apstrīdēšanu ir piemērojamas arī darījumiem, kas noslēgti 3 gadu laikā pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kuros pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski veikts dāvinājums. Kā piemēru var minēt kapitālsabiedrības aktīvu pārdošanu par simbolisku cenu.

Parādu segšanai samaksāto summu atdošana

Parasti neilgi pirms kapitālsabiedrības maksātnespējas pasludināšanas, kad tā jau saskaras ar likviditātes grūtībām, kapitālsabiedrība ir izvēles priekšā – kuras saistības izpildīt vispirms, un kuras atstāt uz vēlāku laiku vai neizpildīt vispār. Arī kreditori šādā situācijā mēdz rīkoties atšķirīgi, cenšoties pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk panākt savu prasījumu apmierināšanu.

Tādēļ Maksātnespējas likums paredz parādu segšanai samaksāto summu atdošanas institūtu. Tā mērķis ir nepieļaut situāciju, kurā maksātnespējas procesa laikā atsevišķi kreditori ir izdevīgākā pozīcijā tikai tādēļ, ka noteiktu laiku pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks viņu saistības daļēji vai pilnībā sedza, ignorējot citus kreditorus. Tie ir tā saucamie preferenciālie darījumi. Ja šādi darījumi notiek īsi pirms maksātnespējas, tie nonāk pretrunā ar kreditoru vienlīdzības principu un dod nepamatotas priekšrocības atsevišķiem kreditoriem.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 99. pantam ir atmaksājamas naudas summas, ko parādnieks samaksājis parādu segšanai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēdējo 6 mēnešu laikā pirms tās, ja:

• maksājums izdarīts pirms saistību izpildes termiņa iestāšanās, ja nav pildītas citas maksājuma saistības, kurām iestājies izpildes termiņš, un ir iespējams atjaunot pušu saistības un tiesības;
• parāds samaksāts ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku un nav pildītas citas saistības, kuru izpildes termiņš iestājies pirms ieinteresēto personu saistību izpildes termiņa.

Trešo personu tiesības uz mantu

Parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšana ietekmē arī trešo personu tiesības uz parādnieka mantu (piemēram, ķīlas tiesību realizāciju), parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (piemēram, mantu, kas atrodas parādnieka glabājumā), kā arī to strīdu risināšanu, kuros ir iesaistīts parādnieks (tiesas / šķīrējtiesas procesus, prasību nodrošināšanu, tiesu / šķīrējtiesu spriedumu izpildi).

Nodrošinātajam kreditoram – kreditoram, kura prasījuma tiesības pret parādnieku vai trešo personu ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka mantu, – 2 mēnešus pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas ir aizliegts prasīt ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu.

Parādnieka valdījumā vai turējumā esošo mantu tās īpašnieks var atprasīt no administratora. Ja tā maksātnespējas procesa laikā tomēr ir kļūdaini atsavināta, persona, kuras vainas dēļ tas noticis, atlīdzina bijušajam īpašniekam kļūdaini atsavinātās mantas vērtību.

Strīdi par to personu tiesībām un pienākumiem, kurām pasludināts maksātnespējas process, nevar tikt izskatīti šķīrējtiesā – šādi strīdi ir pakļauti vispārējās jurisdikcijas tiesām, tātad šķīrējtiesas līgumi ar maksātnespējas pasludināšanas brīdi automātiski (uz likuma pamata) zaudē spēku.

Tiesvedība mantiska rakstura prasībās, kas ierosinātas pret parādnieku, tiek apturēta, bet prasības nodrošinājums – atcelts. Tāpat ir izbeidzama sprieduma izpildes lietvedība, kas uzsākta pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Visiem parādnieka kreditoriem, tostarp nodrošinātajiem, Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un termiņā ir jāpiesaka savi prasījumi parādnieka administratoram.

Publicēts:iBizness.lv. 20.03.2026.

Atvērto durvju diena Advokātu birojā – satiec savu tiesību ekspertu!

Šogad pirmo reizi aicinām Tevi uz Ellex Kļaviņš Atvērto durvju dienu. Šī ir unikāla iespēja iepazīt mūsu dažādo prakses grupu ekspertus un uzzināt, kā mēs varam palīdzēt tieši Tev! 

Pasākums norisināsies divu dienu garumā, noteiktos laikos. Eksperti vadīs prezentācijas, kurās iepazīstinās ar savas prakses grupas sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem, dalīsies pieredzes stāstos, sniegs ieskatu nozares aktualitātēs, kā arī būs iespēja uzdot jautājumus, iesaistīties diskusijās un baudīt neformālu tīklošanos. 

28. maijā varēsi satikt ekspertus no Komerctiesību, uzņēmumu iegādes un apvienošanās prakses grupas, Banku un finanšu prakses grupas, Nekustamā īpašuma prakses grupas un Darba tiesību prakses grupas. 

4. jūnijā varēsi satikt ekspertus no Strīdu risināšanas prakses grupas un Konkurences tiesību prakses grupas, Intelektuālā īpašuma tiesību un tehnoloģiju prakses grupas un Nodokļu prakses grupas.

Nāc, satiec un iepazīsti savu tiesību ekspertu! 

PIETEIKŠANĀS IR NOSLĒGUSIES!

Informācijai: 

Komerctiesību, uzņēmumu iegādes un apvienošanās prakses grupa – specializējas juridiskā atbalsta sniegšanā uzņēmumu iegādes, apvienošanās un pārstrukturēšanas darījumos, kā arī konsultē korporatīvās pārvaldības, atbilstības un atbildības jautājumos. Esam stiprs atbalsts klientiem nozīmīgu līgumu un komercdarbības jautājumos, projekta attīstībai, kā arī publiskos iepirkumos. Pārstāv klientus gan kā neatkarīgi padomdevēji, gan sadarbojoties ar vadošajiem advokātu birojiem Eiropā sarežģītos pārrobežu darījumos.

Nekustamā īpašuma prakses grupa – sniedz juridisko atbalstu īpašumu iegādes, attīstīšanas un būvniecības projektos, kā arī visās ar īpašuma pārvaldīšanu un uzturēšanu saistītās jomās vietējiem un starptautiskiem klientiem no dažādiem tautsaimniecības segmentiem.

Darba tiesību prakses grupa – sniedz juridisko palīdzību ikdienas darba tiesību jautājumos, tostarp darba līgumu sagatavošanā un piemērošanā, kā arī darba attiecību izbeigšanā. Pārstāv klientus darba tiesību strīdos civilprocesā un administratīvā pārkāpuma procesos, palīdz risināt jautājumus par konkurences un konfidencialitātes ierobežojumiem, reorganizācijām un uzņēmuma pāreju, diskriminācijas aizlieguma pārkāpumiem, darbinieku civiltiesisko atbildību un imigrācijas tiesībām.

Strīdu risināšanas prakses grupa – konsultē un pārstāv komersantus, sākot no risku izvērtēšanas un optimālākā risinājuma izvēles līgumu slēgšanas stadijā līdz pārstāvībai visās Latvijas tiesu instancēs, pārrobežu strīdos un izlīgumos, kā arī vietējās un starptautiskās šķīrējtiesās, līdz pat spriedumu atzīšanai un izpildei Latvijā un ārvalstīs.

Konkurences tiesību prakses grupa – konkurences tiesības nosaka, kā uzņēmumi drīkst augt, sadarboties un konkurēt – un cena par kļūdu mērāma miljonos un reputācijā. Šī prakses grupa ir klientu stratēģiskais sabiedrotais aizliegtu vienošanos, dominējoša stāvokļa, Digitālo tirgus akta, apvienošanās kontroles un valsts atbalsta jautājumos, palīdzot pieņemt drošus lēmumus arī tad, ja regulatora skatiens ir vērsts tieši uz jums. Aizstāvība, kas iztur Eiropas augstāko tiesu pārbaudi. 

Intelektuālā īpašuma tiesību un tehnoloģiju prakses grupa – sniedz juridisko palīdzību preču zīmju, autortiesību, dizainu, komercnoslēpumu un patentu aizsardzībā, apkalpojot klientus no IT, mediju, farmācijas, ražošanas un mazumtirdzniecības nozarēm. Mūsu eksperti pārstāv klientus valsts un ES institūcijās, Latvijas tiesās un Eiropas Savienības Tiesā. Tehnoloģiju, mediju un telekomunikāciju prakses grupa konsultē vietējos un starptautiskos klientus IT un digitālo pakalpojumu, mākslīgā intelekta, kiberdrošības, e-komercijas, datu aizsardzības un telekomunikāciju jautājumos. Mūsu juristi sniedz atbalstu sarežģītu IT projektu īstenošanā, programmatūras licencēšanā, kiberdrošības un patērētāju tiesību atbilstības nodrošināšanā, kā arī pārstāv klientus valsts un ES institūcijās un tiesās.

Nodokļu prakses grupa – sniedz visaptverošus nodokļu pakalpojumus vietējiem un starptautiskiem uzņēmumiem un fiziskām personām. Mūsu pieredze aptver darījumu strukturēšanu, ikdienas nodokļu konsultācijas un nodokļu strīdu risināšanu. Palīdzam klientiem efektīvi pārvaldīt nodokļu riskus un izstrādāt individuālas nodokļu stratēģijas, kā arī nodrošinām praktisku atbalstu nodokļu efektīvā strukturēšanā.

Banku un finanšu prakses grupa – galvenie darbības virzieni ietver visaptveroša juridiskā atbalsta nodrošināšanu klientiem dažāda veida finansēšanas darījumu ietvaros, tajā skaitā, bet ne tikai darījumu strukturēšanā, līguma sarunu vešanā un strīdu risināšanā; kā arī visaptveroša juridiskā atbalsta nodrošināšanu finanšu pakalpojumu sniedzējiem to atbilstības regulatīvajām prasībām nodrošināšanai, tajā skaitā, bet ne tikai licencēšanas, darbības uzraudzības un pārrobežu darbības ietvaros. 

PIETEIKŠANĀS IR NOSLĒGUSIES!

Vai darbinieku var atlaist par rīcību sociālajos tīklos?

Vai darba devējs var atlaist darbinieku par neētisku rīcību sociālajos tīklos? Piemēram, šī gada sākumā pēc sabiedrības rezonansi izraisījuša apsveikuma Raimondam Paulam publicēšanas sociālajos tīklos darbiniece tika atlaista no darba.

Lai gan sociālie tīkli galvenokārt ir personiskas komunikācijas līdzeklis, neētiska darbinieku rīcība tajos – neatkarīgi no tā, vai tā notiek darba laikā vai ārpus tā – var būtiski kaitēt uzņēmuma reputācijai, darba kolektīva mikroklimatam un radīt arī tiesiskas sekas.

Ik pa laikam sabiedriskajā telpā parādās informācija par darbinieku atlaišanas gadījumiem, kas saistīti ar to aktivitātēm tieši sociālajos tīklos. Negribētu komentēt jautājumā minēto gadījumu, jo visi situācijas apstākļi nav zināmi vai publiski pieejami. Tomēr, ja vispārīgi apskata jautājumu par darbinieku aktivitātēm sociālajos tīklos, tieši saistībā ar ētiskumu un darba tiesiskajām attiecībām, var izcelt vairākas nianses, kas būtu jāņem vērā.

Rīcība darba laikā

Darba likuma (DL) 101.panta 1.daļas 3.punktā paredzēts – ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem, un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu, darba devējs ir tiesīgs uzteikt darba līgumu. Attiecīgi, ja darbinieks, pildot savus pienākumus, būs rīkojies kādā veidā neētiski vai nepieņemami, primāri darba devējs vērtēs šo tiesību normu kā pamatu darba līguma izbeigšanai.

Tiesu praksē ir skaidrots, ka “labu tikumu” jēdziens ir ģenerālklauzula, kuras saturu veido nemitīgi mainīgā sabiedrības vērtību sistēma. Tas ietver ne tikai vispārpieņemtās morāles normas, bet arī tiesiski ētiskos principus un vērtības, kas nostiprinātas pozitīvajās tiesībās. Tāpēc tiesu praksē papildus ir skaidrots, ka situācijā, kad darba devējs, uzteicot darba līgumu, piemēro minēto jēdzienu, tam ir pienākums piepildīt šo jēdzienu ar juridiski nozīmīgu saturu, tas ir, kā Senāts norādījis 2018.gada 20.aprīļa spriedumā lietā SKC-213/2018, uzteikumā jānorāda, “kādi palīgavoti (piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) devuši pamatu darbinieka rīcību vērtēt par pretēju labiem tikumiem”.

Tas nozīmē, ka situācijās, kad darba devēja ieskatā darbinieks, veicot darba pienākumus, ir rīkojies neētiski un šī rīcība saistīta ar informācijas izplatīšanu arī sociālajos tīklos, darba devējam jāpamato, kāpēc šāda rīcība ir pretēja labu tikumu jēdzienam un kāpēc darba tiesiskās attiecības tāpēc vairs nevar turpināt, piemēram, darba devējs uzskata, ka šādā veidā ir nodarīts arī būtisks kaitējums darba devēja reputācijai.

Var būt situācijas, kad darbinieka neētiska rīcība sociālajos tīklos tiek klasificēta atbilstoši būtiskam darba līguma vai iekšējās darba kārtības noteikumu pārkāpumam

Kā piemēru varētu minēt situāciju, kad darbinieks slepus ir filmējis kolēģus, klientus, sadarbības partnerus vai apmeklētājus, tos aprunājis, izteicis nievājošus vai aizskarošus komentārus un šādu video publicējis sociālajos tīklos. Arī tad, ja šādi ieraksti tiktu publicēti jau pēc darba laika beigām, tas nemainītu pārkāpuma klasifikāciju. Gadījumos, kad darbinieks ir izmantojis savu darba vietu vai amatu, lai sociālajos tīklos iegūtu uzmanību vai popularitāti, vienmēr ir vērtējams jautājums par šādas rīcības atbilstību ētikas normām un attiecīgi tās kvalifikāciju.

Protams, var būt situācijas, ka darbinieks ieņem tādu amatu, kurā personas rīcība atbilstoši sabiedrībā pieņemtām morāles un ētikas normām ir neatņemama amata sastāvdaļa, piemēram, tiesneši vai ārsti. Tāpēc var būt situācijas, kad darbinieka neētiska rīcība sociālajos tīklos tiek klasificēta arī atbilstoši DL 101.panta 1.daļas 1.punktam, proti, būtiskam darba līguma vai iekšējās darba kārtības noteikumu pārkāpumam. Katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē situācijas apstākļi, lai izvērtētu, vai darbinieks ir rīkojies neētiski tieši darba tiesisko attiecību kontekstā un kurš ir atbilstošākais pamats darba līguma izbeigšanai.

Ja darba devējs uzskata, ka iepriekš minēto apstākļu dēļ ir pamats uzteikt darba līgumu, tad jāņem vērā, ka atbilstoši DL 101.panta 2.daļai darba devējam ir pienākums pieprasīt no darbinieka rakstveida paskaidrojumu. Paskaidrojuma pieprasījums ir obligāts priekšnoteikums darba līguma uzteikšanai šādos gadījumos. Darba devējam paskaidrojuma pieprasījumā ir skaidri jānorāda, kādā tieši veidā ir izpaudusies darbinieka neatbilstoša rīcība, par kuru tiek prasīti paskaidrojumi. Var būt arī tā, ka pēc paskaidrojumu pieprasīšanas, darba devējs, izvērtējot gan pārkāpuma apstākļus, gan darbinieka iepriekšējo darbu, nonāk pie secinājuma, ka var aprobežoties ar disciplināratbildības piemērošanu, un darba līguma izbeigšana nebūtu samērīga un nepieciešama.

Rīcība ārpus darba

Otra situācija, ar kuru var saskarties darba devējs, – darbinieks ārpus darba laika un savu tiešo darba pienākumu izpildes rīkojas tādā veidā, kas tomēr darba devēja ieskatā ietekmē arī darba devēju un darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama.

Piemēram, darbinieks sociālajos tīklos publicējis video, no kura izriet, ka viņš, atrodoties alkohola reibumā, ir nodarījis kaitējumu dzīvniekam, to sitot. Par līdzīgu situāciju varētu uzskatīt arī gadījumus, kad darbinieks publiski demonstrē sabiedrībā nosodāmu vai ar vispārpieņemtām ētikas normām nesavienojamu uzvedību. Piemēram, sociālajos tīklos publisko saturu, kurā redzams, ka viņš nodarbojas ar huligānismu, īpašuma bojāšanu, izsaka diskriminējošus vai aizskarošus komentārus par citām personām.

Šāda rīcība var būt īpaši problemātiska gadījumos, kad no publicētā satura ir iespējams sasaistīt darbinieku ar konkrēto darba devēju, piemēram, darbinieka sociālo tīklu profils norāda uz viņa darba vietu, darbinieks video vai fotogrāfijās redzams darba devēja apģērbā vai ar darba devēja simboliku, vai arī viņš šādu saturu publisko kopā ar kolēģiem vai citos apstākļos, kas ļauj identificēt darba devēju.

Darbiniekam ir tiesības uz privāto dzīvi un vispārīgi darba devējam nav tiesību iejaukties un mēģināt kādā veidā kontrolēt darbinieka aktivitātes ārpus darba tiesisko attiecību ietvariem

DL 101.panta 5.daļā ir paredzēts, ka izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Jautājumu par svarīga iemesla esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata.

Tikumības un taisnprātības apsvērumi arī ir ģenerālklauzulas, kuras nepieciešams piepildīt ar saturu katrā konkrētā gadījumā. Senāta 2025.gada 3.decembra spriedumā lietā SKC-397/2025 skaidrots, ka “tikumības un taisnprātības apsvērumi vienmēr saistīti ar ētikas un morāles normām (nemantiskām vērtībām), tādēļ praksē šādi svarīgi iemesli var būt, piemēram, personas reputācija, personīgās īpašības, uzvedība”.

Ir jāņem vērā, ka darbiniekam ir tiesības uz privāto dzīvi un vispārīgi darba devējam nav tiesību iejaukties un mēģināt kādā veidā kontrolēt darbinieka aktivitātes ārpus darba tiesisko attiecību ietvariem. Tomēr atsevišķos, izņēmuma gadījumos var būt situācijas, kad darba devējs secina, ka darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama, jo konkrētā darbinieka rīcība, lai arī notikusi ārpus darba tiesisko attiecību ietvara, ir vai potenciāli var radīt kaitējumu darba devējam, citiem kolēģiem vai kāda cita iemesla dēļ ietekmē darba tiesisko attiecību pastāvēšanu. Piemēram, ja darbinieks, kurš alkohola reibumā ārpus darba laika ir nodarījis kaitējumu dzīvniekam, strādā veterinārajā klīnikā.

Ceļot prasību tiesā, darba devējam nav pienākuma pieprasīt rakstveida paskaidrojumus par situāciju. Tomēr no praktiskā viedokļa raugoties, darba devējam būtu vērts sākumā izrunāt situāciju ar darbinieku pirms prasības celšanas tiesā. Iespējams, ka puses var arī panākt vienošanos par darba līguma izbeigšanu, kad darba devējs paskaidro savu attieksmi pret radušos situāciju.

Publicēts: iTiesibas.lv. 20.03.2026.

Komunālie pakalpojumi jāmaksā kopīpašniekam, kas dzīvokli lieto

Vai kopīpašniekam jāmaksā puse no komunālo pakalpojumu izdevumiem, ja faktiski īpašumā dzīvo otrs kopīpašnieks? Skaidrojam Senāta atziņas šajā strīdā!

Par ko bija strīds?

Izskatāmajā lietā Senāts risināja strīdu par to, kā sadalāmi izdevumi par dzīvokļa īpašumu, ja tas pieder vairākiem kopīpašniekiem, bet faktiski to lieto tikai viens no viņiem.

Konkrēti tika vērtēts, vai un kādā apmērā otram dzīvokļa kopīpašniekam ir pienākums atlīdzināt komunālo pakalpojumu un citus dzīvokļa izdevumus, kurus pilnībā sedzis tas kopīpašnieks, kurš dzīvoklī dzīvojis.

Strīds radās pēc laulības iziršanas. Dzīvoklis palika atbildētājas atsevišķā lietošanā, savukārt prasītājs tajā nedzīvoja. Atbildētāja vairākus gadus viena pati maksāja visus ar dzīvokli saistītos izdevumus un vēlāk cēla pretprasību, lūdzot piedzīt no prasītāja viņa domājamajai daļai atbilstošu izdevumu daļu, tostarp par komunālajiem pakalpojumiem.

Apgabaltiesa atzina, ka arī komunālie maksājumi (izņemot individuālo ūdens un elektroenerģijas patēriņu) ir sadalāmi starp kopīpašniekiem atbilstoši domājamajām daļām neatkarīgi no tā, vai dzīvoklis faktiski lietots. Senāts šo pieeju koriģēja.

Kāpēc apgabaltiesas spriedums tika atcelts?

Senāts 2025.gada 17.decembra spriedumā lietā SKC-108/2025 konstatēja, ka apgabaltiesa:

• atzina, ka dzīvoklis bijis atbildētājas atsevišķā lietošanā, bet nepiešķīra šim apstāklim atbilstošu tiesisku nozīmi, izvērtējot tieši komunālos maksājumus;
• nepamatoja, kāpēc ar lietošanu acīmredzami saistītie pakalpojumi (apkure, atkritumu izvešana, koplietošanas elektrība) būtu jāmaksā arī dzīvokļa īpašumu nelietojošajam kopīpašniekam;
• nenodalīja, kādā apmērā un vai šie izdevumi bijuši nepieciešami dzīvokļa īpašuma saglabāšanai.

Rezultātā Senāts apgabaltiesas spriedumu šajā daļā atcēla un nodeva jaunai izskatīšanai.

Dzīvokļa īpašuma likums pret Civillikumu

Senāts spriedumā analizēja un ļoti skaidri nodalīja divus tiesisko attiecību veidus, kurus nosacīti var grupēt:

• ārējās attiecības – dzīvokļa īpašuma kopīpašnieki attiecībās ar pakalpojumu sniedzējiem un citiem dzīvokļa īpašuma kreditoriem;
• iekšējās attiecības – savstarpējās tiesiskās attiecības, kas veidojas pašu dzīvokļa kopīpašnieku starpā.

Kā secināja Senāts, Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pants primāri aizsargā trešās personas, kas ir pakalpojumu sniedzēji un dzīvokļu īpašnieku kopība. Senāts norādīja – tā ir jau iesakņojusies judikatūra, ka dzīvokļa kopīpašnieki katrs pats sedz savai domājamajai daļai atbilstošo izdevumu daļu attiecībā uz maksājumiem kreditoriem neatkarīgi no tā, vai kopīpašnieks dzīvo dzīvoklī vai ne.

Savukārt dzīvokļa īpašnieku kā kopīpašnieku savstarpējās attiecības ir vērtējamas pēc Civillikuma (CL), piemērojot 863., 1069. un 1071.panta regulējumu. Dzīvokļa īpašuma likuma regulējums šajās attiecībās piemērojams tikai tiktāl, lai noskaidrotu dzīvokļa attiecīgo izdevumu raksturu un to veikšanas obligātumu.

Spriedumā, balstoties uz CL, uzsvērts pamatprincips: kam ir labums no lietas, tam jānes arī ar to saistītās nastas. Raugoties no šīs prizmas, Senāts arī vērtēja komunālo pakalpojumu izdevumu attiecināmību un sadalījumu starp dzīvokļa īpašuma kopīpašniekiem un vai šāds izdevums ir bijis par labu atsevišķam kopīpašniekam vai arī visam dzīvokļa īpašumam un visu dzīvokļa kopīpašnieku labumam.

Izdevumu veids nosaka atbildības robežas

Analizējot ar dzīvokļa īpašumu saistītos izdevumus, Senāts nodalīja trīs izdevumu veidus, kuru izvērtējums un katra atsevišķā kopīpašnieka apmaksas pienākums atšķiras.

Nekustamā īpašuma nodoklis

Atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, Senāts atzina, ka nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) ir publiski tiesisks maksājums, kura mērķis nav saistīts ar dzīvokļa lietošanu, bet gan ar fiskālo pienākumu pret valsti vai pašvaldību. Proti, nodoklis ir publiski tiesiska nasta.

Līdz ar to Senāts secināja, ka NĪN ir jāmaksā visiem kopīpašniekiem proporcionāli domājamajām daļām neatkarīgi no faktiskās dzīvokļa lietošanas.

Pārvaldīšanas izdevumi un uzkrājuma fonds

Atsaucoties uz tiesību doktrīnu, CL 1071.pants ir tulkojams tādējādi, ka pienākums segt kopīgās lietas uzturēšanai vajadzīgos izdevumus rodas tikai tad, ja kopīpašnieks ir piekritis to taisīšanai, izņemot, ja tas attiecas uz nepieciešamajiem izdevumiem. Katram kopīpašniekam ir pienākums atbilstoši savas domājamās daļas lielumam atlīdzināt nepieciešamos izdevumus, kurus kopējai lietai taisījis cits kopīpašnieks, kaut arī bez pārējo (vai visu) kopīpašnieku piekrišanas.

Turpinājumā interpretējot, kā tiek noteikti dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumi un iemaksas uzkrājuma fondā, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likumu un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, tas ir, ka lēmumu pieņem ar balsu vairākumu un tas kļūst obligāts visiem dzīvojamās mājas dzīvokļa īpašniekiem, Senāts secināja, ka šādi izdevumi kalpo dzīvojamās mājas fiziskai saglabāšanai un vērtības uzturēšanai. Līdz ar to no šādu izdevumu taisīšanas ieguvēji ir visi dzīvokļa kopīpašnieki, jo šie izdevumi nodrošina arī katra dzīvokļa vērtības saglabāšanu.

Tādējādi izriet secinājums, ka arī tad, ja dzīvokli lieto tikai viens dzīvokļa kopīpašnieks, pārvaldīšanas izdevumi un maksājumi uzkrājuma fondā ir jāsedz visiem kopīpašniekiem samērīgi ar tiem piederošajām domājamajām daļām.

Senāts īpaši uzsvēra, ka dzīvokļa lietošanai nav izšķirošas nozīmes jautājumā par pārvaldīšanas un uzkrājumu izdevumu apmaksu, nozīme ir īpašuma vērtības saglabāšanai.

Komunālie pakalpojumi

Komunālie pakalpojumi bija sprieduma centrālais jautājums. Tieši šo izdevumu kontekstā Senāts ieviesa būtisku un praksē nozīmīgu vērtējumu, norādot, ka komunālie pakalpojumi (apkure, karstā ūdens cirkulācija, atkritumu izvešana, elektroenerģija u.c.) primāri ir saistīti ar dzīvokļa lietošanu, nevis ar tā uzturēšanu CL 865.panta izpratnē.

Proti, balstoties uz judikatūru, spriedumā ir norādīts, ka izdevumi par komunālo pakalpojumu saņemšanu nav uzskatāmi par dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumiem, līdz ar to tie principā nav obligāti. Vērtējot komunālo pakalpojumu lietojumu un mērķi, Senāts secināja, ka tie galvenokārt attiecināmi uz personu, kas lieto dzīvokli.

Senāts nosprieda, ka dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās pienākums samērīgi ar savu domājamo daļu kopīpašumā segt izdevumus par komunālajiem pakalpojumiem ir atkarīgs no tā, vai dzīvokļa īpašums atrodas kāda kopīpašnieka vai kopīpašnieku atsevišķā lietošanā, kuri tad arī primāri ir atbildīgi par to samaksu.

Izņēmums – saglabāšanai nepieciešamie pakalpojumi

Vienlaikus Senāts spriedumā norādījis, ka daļai komunālo pakalpojumu var būt divējāda daba.

Latvijas klimatiskajos apstākļos, piemēram, apkure “var kalpot ne tikai dzīvokļa īpašuma lietotāja personiskajam labumam, bet noteiktā apmērā – arī nekustamā īpašuma uzturēšanai (fiziskai saglabāšanai)”. Tādējādi pieņemu, ka apgabaltiesai, caurlūkojot lietu otrreiz, būs jāpamato, kā nošķirt atsevišķu komunālo pakalpojumu “nepieciešamību” no “personiskā labuma” vai “komforta”.

Piemēram, saskaņā ar spriedumu nepieciešamību var attiecināt uz:

• apkuri minimālā apjomā, lai nepieļautu ēkas un inženierkomunikāciju bojājumus;
• elektroenerģiju, kas nepieciešama apkures vai drošības sistēmu darbībai.

Vērā ņemama ir arī Senāta atziņa, ka “nekustamā īpašuma tirgus vērtību, kuras saglabāšanā (vai palielināšanā) parasti ir ieinteresēts ikviens godprātīgs kopīpašnieks neatkarīgi no tā, vai viņš lieto attiecīgo nekustamo īpašumu, ietekmē komunālo pakalpojumu pieejamība nekustamajā īpašumā, nevis tas, vai un kādā apmērā tie tiek izmantoti”.

Līdz ar to Senāts, atdodot lietu otrreizējai caurlūkošanai, vienlaikus norādījis, ka kopīpašnieks, kurš dzīvokli lietojis un sedzis visus komunālos maksājumus, var prasīt no pārējiem kopīpašniekiem atlīdzinājumu (par daļu komunālo izdevumiem), bet tikai tiktāl, ciktāl šādi izdevumi bijuši objektīvi nepieciešami īpašuma fiziskai saglabāšanai. Pierādīšanas nasta šādā gadījumā pilnā apmērā gulstas uz prasītāju, tas ir, kopīpašnieku, kas prasa daļēju komunālo maksājumu atlīdzinājumu. Manuprāt, šāda pierādīšanas nasta būs diezgan smaga.

Sprieduma praktiskā nozīme

Rezumējot, galvenās sprieduma atziņas ir šādas:

• svarīgs ir uz dzīvokli gulstošo izdevumu raksturs un to obligātums;
• obligātie un nepieciešamie izdevumi ir jāsedz katram kopīpašniekam samērīgi ar tā domājamo daļu;
• neobligāto kopīpašuma izdevumu sadalījumā izšķiroša nozīme ir tam, kurš ir faktiskais labuma guvējs;
• komunālie maksājumi pēc savas būtības primāri ir lietošanas, nevis uzturēšanas izdevumi;
• lai atprasītu daļu no komunālo maksājumu izdevumiem no dzīvokļa īpašuma cita kopīpašnieka, ir jāspēj pierādīt to objektīva nepieciešamība īpašuma vai īpašuma vērtības saglabāšanā.

Senāta spriedums arī skaidri norobežo, kad dzīvokļa īpašuma kopīpašnieku attiecības ir jāvērtē pēc Dzīvokļa īpašuma likuma un kad ir piemērojams CL, tas ir, vai attiecības ir starp kopīpašniekiem un dzīvokļa kreditoriem, vai arī tās ir viņu savstarpējās attiecības.

Publicēts: iBizness.lv. 13.03.2026.

Virs horizonta: Legal 500 EMEA 2026 rezultāti

Ilgi gaidītais Legal 500 Europe, Middle East & Africa (EMEA) 2026 izdevums kārtējo reizi ir atzinis Ellex kā vienu no vadošajiem juridiskajiem birojiem Baltijas reģionā, apliecinot tā pozīciju kā augstākā līmeņa juridiskajam padomdevējam galvenajās prakses jomās.

Šogad Ellex ir sasniedzis izcilu Tier 1 novērtējumu skaitu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, demonstrējot konsekventu izcilību un spēku visā pilna servisa pakalpojumu klāstā.

Ellex biroji Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ir novērtēti ar Tier 1 šādās prakses jomās:

• Banku, finanšu un kapitāla tirgi;
• Komerctiesības, korporatīvās tiesības un M&A;
• Strīdu risināšana;
• ES tiesības un konkurence;
• IP, IT un telekomunikācijas / intelektuālais īpašums;
• Nekustamais īpašums un būvniecība;
• Kuģniecība un transports.

Papildu Tier 1 novērtējumi piešķirti arī darba tiesībās (Latvijā un Lietuvā), kā arī Lietuvā – Fintech, projektu un enerģētikas, un TMT (tehnoloģijas, mediji un telekomunikācijas) jomās. Tier 2 novērtējumi nodokļu jomā piešķirti visās trijās Baltijas valstīs, kā arī darba tiesībās Igaunijā.

Mūsu eksperti ir saņēmuši individuālus novērtējumus vairākās nozīmīgās kategorijās, tostarp: 14 Hall of Fame, 23 Leading Partners, 17 Next Generation Partners un 14 Leading Associates.

Mūsu sniegums Baltijā ir saglabājies stabils un spēcīgs, un šos rezultātus uztveram kā iedrošinājumu turpināt darīt to, kas ir vissvarīgākais – cieši sadarboties ar klientiem, iegūt perspektīvu, kas ļauj redzēt tālāk, un palīdzēt orientēties gan šodienas lēmumos, gan rītdienas izaicinājumos.

Jau vairāk nekā trīs desmitgades The Legal 500 analizē juridisko biroju spējas visā pasaulē, izmantojot visaptverošu pētniecības programmu, kas tiek atjaunota katru gadu, lai sniegtu aktuālāko un padziļinātāko ieskatu globālajā juridiskajā vidē. Katalogs izvērtē juridisko biroju stiprās puses vairāk nekā 150 jurisdikcijās.

Apskatiet pilnos rezultātus: ŠEIT

Chambers Europe 2026: 65 eksperti novērtēti 8 prakses jomās

Chambers & Partners ir publicējis Chambers Europe Guide 2026, kārtējo reizi atzīstot Ellex kā vienu no vadošajiem juridiskajiem birojiem Baltijā. Jaunākie rezultāti izceļ mūsu fokusu uz stratēģisku un uz klientu vajadzībām orientētu juridisko risinājumu sniegšanu, kā arī atspoguļo augsto uzticības līmeni, ko klienti piešķir mūsu Baltijas mēroga komandai.

Saskaņā ar 19. martā publicētajiem reitingiem, Ellex ir saglabājis Band 1 pozīciju strīdu risināšanā. Tāpat Ellex ir novērtēts ar Band 1 šādās jomās: korporatīvās/komerctiesības (Igaunijā, Lietuvā), konkurences/pretmonopola tiesības (Latvijā, Lietuvā), banku un finanšu tiesības (Igaunijā, Lietuvā), darba tiesības (Latvijā, Lietuvā), intelektuālais īpašums (Igaunijā), kā arī nekustamais īpašums (Igaunijā, Latvijā).

Šogad 65 Ellex profesionāļi tika novērtēti 8 prakses jomās. Īpaši jāizceļ, ka 5 mūsu eksperti saņēma augstākos individuālos novērtējumus: Filips Kļaviņš – Senior Statespeople (korporatīvās/komerctiesības), Jevgēnijs Salims – Senior Statespeople (strīdu risināšana), Valentinas Mikelėnas – Senior Statespeople (strīdu risināšana), Giedrius Stasevičius – Senior Statespeople (banku un finanšu tiesības), Rolandas Valiūnas – Eminent Practitioner (korporatīvās/komerctiesības).

Chambers Europe Guide ir viens no prestižākajiem juridiskās nozares etaloniem, kas sniedz objektīvu juridisko biroju izvērtējumu visā Eiropā. Šie reitingi balstīti neatkarīgā pētījumā, tostarp intervijās ar klientiem un nozares kolēģiem.

Ellex šajos reitingos ir pārstāvēts jau divas desmitgades. Mums konsekventa atrašanās augstākajās pozīcijās ir ne tikai iepriekšējo sasniegumu apliecinājums, bet arī pierādījums mūsu nepārtrauktajai ambīcijai virzīt juridiskās inovācijas un uz klientu orientētas izcilības attīstību Baltijā.

Ar pilno Chambers Europe Legal Guide 2026 varat iepazīties šeit.

Kad algoritms kļūst par karteli

Iedomājieties situāciju – divi konkurējoši uzņēmumi nekad nav sazvanījušies, nekad nav tikušies slepenā sanāksmē, nekad nav apmainījušies ne ar vienu e-pastu par cenām. Un tomēr to preces un pakalpojumi maksā vienādi, cenas paceļas vienlaicīgi un neviens no tiem, šķiet, nav ieinteresēts piedāvāt klientiem labāku darījumu. Vainīgais? Algoritms.

Mākslīgais intelekts (MI) un algoritmiskā cenu noteikšana pēdējos gados ir kļuvuši par vienu no nopietnākajiem izaicinājumiem konkurences tiesību jomā visā pasaulē. Jautājums ir gan vienkāršs, gan sarežģīts vienlaikus: vai uzņēmums ir atbildīgs par dalību kartelī, ja par cenām “vienojās” nevis cilvēki, bet programmas?

Kas ir algoritmiskā kolūzija?

Algoritmiskā cenu noteikšana pati par sevi nav nekas jauns vai aizliegts. Aviokompānijas jau gadiem ilgi dinamiski maina biļešu cenas atkarībā no pieprasījuma, ride-sharing platformas paaugstina tarifus sastrēguma stundās, un tiešsaistes mazumtirgotāji pielāgo cenas vairākas reizes dienā. Tas ir efektīvs un bieži vien patērētājiem izdevīgs process.

Problēma rodas brīdī, kad vairāki konkurenti izmanto līdzīgus algoritmus, kas reāllaikā reaģē cits uz cita cenām. Laika gaitā šie algoritmi var “iemācīties”, ka vienlaicīga cenu paaugstināšana nes lielāku peļņu nekā cenu karš. Rezultātā cenas virzās tikai uz augšu, un neviens no konkurentiem nav motivēts tās samazināt – lai gan nekāda vienošanās starp uzņēmumiem nav notikusi. Tieši to sauc par algoritmisko kolūziju (algorithmic collusion).

Trīs scenāriji: no acīmredzamā līdz pelēkajai zonai

Eiropas Komisija savās 2023. gada Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem ir identificējusi trīs atšķirīgus scenārijus, kā algoritmi var radīt konkurences tiesību pārkāpumus.

Pirmais scenārijs ir visvienkāršākais – tā sauktā “kolūzija ar vienu kodu” (collusion by code). Konkurenti apzināti vienojas izmantot vienotu algoritmisko cenu noteikšanas rīku, lai saskaņotu cenas vai sodītu par novirzēm no vienošanās. Šī situācija juridiski neatšķiras no klasiska karteļa – tā ir aizliegta vienošanās pēc mērķa. Spānijas nekustamo īpašumu aģentu lieta un Apvienotās Karalistes Online Posters lieta ir tipiski piemēri šādam scenārijam.

Otrais scenārijs ir sarežģītāks – tā sauktā “hub-and-spoke” jeb “rumbas un spieķu” kolūzija. Vairāki konkurenti neatkarīgi izlemj lietot vienu un to pašu trešās puses nodrošinātu cenu noteikšanas rīku, ievadot tajā savus konfidenciālos datus. Programma ģenerē cenu rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, lai gan tie savā starpā tieši nekomunicē. Šis ir scenārijs, kas šobrīd izraisa visvairāk diskusiju un tiesvedību gan Eiropas valstīs, gan ASV.

Tuvākais piemērs Baltijas reģionā ir Lietuvas Eturas lieta (C-74/14). Uzņēmums Eturas darbināja tiešsaistes ceļojumu rezervēšanas platformu, ko izmantoja aptuveni 30 ceļojumu aģentūras. Platformas administrators vienpusēji ieviesa automātiskus atlaižu griestus (maksimāli 3%), par to informējot aģentūras caur sistēmas iekšējo paziņojumu. Aģentūras savstarpēji nekomunicēja – visu koordinēja platforma. ES Tiesa apstiprināja, ka šāda platformas vadīta koordinācija var būt konkurences tiesību pārkāpums (horizontāla vienošanās starp platformu izmantojošajām aģentūrām).

Šajā kontekstā būtiski uzsvērt, ka arī programmatūras piegādātājs vai platformas uzturētājs var būt atbildīgs. ES praksē jau ir nepārprotami atzīts, ka arī karteļa veicinātājs (facilitator) var tikt sodīts, pat ja tas nedarbojas konkrētajā horizontālajā tirgū, kā apstiprināts AC-Treuhand (C-194/14) lietā un detalizētāk skaidrots zemāk.

Trešais scenārijs ir visgrūtāk risināmais – pilnīgi autonoma MI kolūzija. Katrs uzņēmums izmanto savu neatkarīgu algoritmu, taču šie algoritmi, optimizējot peļņu un novērojot konkurentu rīcību, patstāvīgi nonāk pie koordinēta iznākuma – augstākām cenām. Neviens cilvēks nav devis norādījumu sadarboties, un starp uzņēmumiem nav nekāda tieša vai netieša kontakta. Šis scenārijs pagaidām lielā mērā ir teorētisks, taču MI tehnoloģijām strauji attīstoties, tas var kļūt par realitāti.

MI konkurences tiesībās nav nekādu privilēģiju

Eiropas Komisija ir skaidri norādījusi: ja cenu noteikšanas prakses ir prettiesiskas bezsaistē, tad tās ar lielu ticamību ir prettiesiskas arī tiešsaistē. MI rīkiem nepiemīt nekāda īpaša tiesiskā imunitāte.

Vēl svarīgāk – uzņēmums nevar izvairīties no atbildības, vienkārši apgalvojot, ka cenas noteicis algoritms. Eiropas Komisija Vadlīnijās par horizontālās sadarbības nolīgumiem skaidri norāda: algoritms atrodas uzņēmuma kontrolē tāpat kā darbinieks vai ārējais konsultants, kas darbojas uzņēmuma uzdevumā. Tāpēc uzņēmums ir atbildīgs par sava izmantotā algoritma rīcību arī tad, ja tas nav tieši paredzējis konkrēto pret konkurenci vērsto rezultātu.

Tas nozīmē, ka uzņēmumiem par sava MI tiesiskumu jārūpējas tikpat rūpīgi kā par darbinieku rīcību – principā vēl rūpīgāk, jo algoritma darbības var būt grūtāk pārraudzīt un prognozēt.

Kad MI pakalpojuma sniedzējs kļūst par karteļa veicinātāju

Viens no jaunākajiem jautājumiem konkurences tiesību jomā ir ģeneratīvā MI nodrošinātāju potenciālā atbildība. Kā jau minēts iepriekš, atbildība par pret konkurenci vērstām vienošanās ES tiesībās var attiekties ne tikai uz to tiešajiem dalībniekiem, bet arī uz tām personām, kas apzināti sekmē vai iespējo šādu rīcību.

Praksē tas nozīmē šādu situāciju: vairāki viena tirgus dalībnieki izmanto vienu un to pašu ģeneratīvā MI rīku – piemēram, cenu optimizācijas platformu, kas balstīta uz lielo valodu modeli. Katrs ievada tajā savus konfidenciālos datus par izmaksām, krājumiem un cenām. Rīks ģenerē rekomendācijas, kas faktiski saskaņo konkurentu rīcību, kļūstot par „rumbu” klasiskajā hub-and-spoke shēmā.

Ja ģeneratīvā MI asistents tiek izmantots cenu koordinācijai vai komerciāli jūtīgas informācijas apmaiņai starp konkurentiem, un pakalpojuma sniedzējs par to zina vai tam būtu jāzina, tas var tikt uzskatīts par pārkāpuma dalībnieku. Turklāt, šo atbildību nevar efektīvi izslēgt ar līgumiskiem noteikumiem.

Datu vākšana un “skrāpēšana” – kur ir robeža?

Algoritmiskās cenu noteikšanas rīki bieži vien balstās uz datu “skrāpēšanu” (web scraping) – automatizētu informācijas vākšanu no tīmekļa vietnēm. Latvijas uzņēmējiem ir svarīgi saprast, ka šī prakse no juridiskā viedokļa atrodas komplicētā zonā, kur krustojas intelektuālā īpašuma tiesības, datu aizsardzības regulējums un konkurences tiesības.

Publiski pieejamas cenu informācijas vākšana no konkurentu tīmekļa vietnēm parasti tiek uzskatīta par zema riska darbību, ja vien tā nepārslogo vietni un neapiet pieejas ierobežojumus. Tātad – publiski pieejamu konkurentu cenu “skrāpēšana”, lai izmantotu to savas komercdarbības stratēģijas plānošanai, pati par sevi nav pārkāpums.

Savukārt, ja platforma “skrāpē”, apkopo un apmaina nepubliskus, no konkurences viedokļa jūtīgus tirgus dalībnieku datus, tad tas ar lielu ticamību būs konkurences tiesību pārkāpums.

Papildus konkurences tiesībām, attiecībā uz datu “skrāpēšanu” ES kontekstā svarīga ir Direktīva par datubāzu tiesisko aizsardzību (96/9/EK), kas piešķir sui generis tiesības datubāzu veidotājiem un var ierobežot sistemātisku skrāpēšanu. ES Tiesa Innoweb lietā raksturoja skrāpēšanu kā potenciālu datubāzu tiesību pārkāpumu, lai gan vēlāki spriedumi ir snieguši niansētāku skatījumu. Turklāt, ja skrāpētie dati ietver personas datus, piemērojama arī Vispārīgā datu aizsardzības regula.

Rezumējot, Latvijas uzņēmējiem, kas izmanto algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu jāpārliecinās, kādus datus šie rīki vāc un izmanto. No konkurences tiesību viedokļa – ja rīks apkopo nepubliskus konkurentu datus vai tos ievada kopīgā platformā, kas pieejama arī konkurentiem, pārkāpuma risks ir ievērojams.

Kāda rīcība nav problemātiska?

Svarīgi saprast, ka algoritmu izmantošana cenu noteikšanai ne vienmēr rada konkurences tiesību riskus.

Turpmāk uzskaitītas situācijas, kas visdrīzāk nebūs problemātiskas:

• Uzņēmuma paša iekšējā cenu optimizācija, kas balstīta uz paša datiem par pieprasījumu, krājumiem un izmaksām, ir likumīga un bieži vien patērētājiem izdevīga prakse;
• Publiski pieejamas informācijas izmantošana cenu noteikšanā – piemēram, konkurentu cenu novērošana to mājaslapās – pati par sevi neveido pārkāpumu;
• Dinamiskā cenu noteikšana, kas reaģē uz pieprasījuma svārstībām, piemēram, aviobiļešu vai viesnīcu cenu pielāgošana sezonalitātei, ir vispāratzīta un likumīga prakse;
• Paralēla rīcība tirgū, kad uzņēmumi neatkarīgi nonāk pie līdzīgiem lēmumiem, reaģējot uz vienādiem tirgus apstākļiem, arī nav aizliegta – tā ir normāla konkurences dinamika.

No kā izvairīties? Praktiski ieteikumi

Uzņēmumiem, kas izmanto vai plāno ieviest algoritmiskos cenu noteikšanas rīkus, būtu ieteicams ievērot vairākus piesardzības pasākumus.

Pirmkārt, nepieciešams izprast sava izmantotā algoritma darbību. Jāzina, kādus datus rīks izmanto, vai tajā tiek ievadīta konfidenciāla informācija un vai tas ņem vērā konkurentu nepubliskus datus. Uzņēmumiem būtu jāpieprasa no programmatūras piegādātājiem pilnīga caurskatāmība par datu avotiem. Ja uzņēmums nevar izskaidrot, kā tā izmantotais algoritms nosaka cenas, tas jau pats par sevi ir risks.

Otrkārt, jāizvairās no kopīgu cenu platformu izmantošanas, kurās vairāki konkurenti ievada savus konfidenciālos datus un saņem cenu rekomendācijas. Tieši šis modelis ir nonācis regulatoru uzmanības centrā gan Eiropā, gan ASV.

Treškārt, jādokumentē konkurences ieguvumi. Ja algoritmiskā cenu noteikšana samazina izmaksas, uzlabo pakalpojumu vai rada citus ieguvumus patērētājiem, šie apsvērumi var kļūt nozīmīgi, ja uzņēmuma cenošanas prakse tiek pārbaudīta.

Ceturtkārt, jāievieš atbilstības (compliance) sistēma, kas aptver arī uzņēmuma izmantotos MI rīkus. Eiropas komisāre Margrēte Vestagere ir ierosinājusi Compliance by Design konceptu – ideju, ka atbilstība konkurences tiesībām jāiebūvē algoritmā jau tā izstrādes posmā, nevis jāpārbauda tikai pēc tam.

Piektkārt, jāpārbauda līgumi ar MI rīku piegādātājiem. Jāpārliecinās, ka līgumā ietverti noteikumi par datu konfidencialitāti, rīka datu avotiem un atbildības sadalījumu.

No teorijas uz piemērošanas praksi

Pasaule šobrīd atrodas aktīvā regulējuma un piemērošanas prakses veidošanas fāzē. Eiropas Komisija 2025. gada vasarā apstiprināja, ka veic vairākas izmeklēšanas par algoritmisko cenu noteikšanu. ES Mākslīgā intelekta akta spēkā stāšanās 2026. gada augustā radīs papildu pienākumus MI sniedzējiem.

Arī Baltijas valstīs šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki un konkurenci uzraugošās iestādes tiem aktīvi seko līdzi. Jo plašāk uzņēmumi ievieš MI risinājumus, tostarp kā palīgus preču un pakalpojumu cenu noteikšanā, jo lielāka kļūst nepieciešamība izprast šai jomai piemērojamos konkurences tiesību aspektus.

Galvenā atziņa ir vienkārša: MI nav ne vairāk, ne mazāk kā instruments, un par instrumenta izmantošanas sekām atbild tas, kurš to lieto. Algoritmam nav ne sirdsapziņas, ne juridiskas atbildības – tā gulstas uz uzņēmumu. Un konkurences tiesības nešķiro, vai cenas saskaņoja cilvēki pie kafijas tases vai algoritmi mākoņserverī.

Uzsaukums par pieteikšanos pro bono juridiskajai palīdzībai

Ellex Kļaviņš izsludina pietiekšanos bezmaksas juridiskās palīdzības saņemšanai personām, kuras saskārušās ar nepamatotām darba devēju prasībām pēc krievu valodas zināšanām. Šādi mēs atsaucamies profesores, Senāta senatores un bijušās Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas aicinājumam:

[..] Visus cilvēkus, kuri jūtas diskriminēti darba tirgū, visus jauniešus, kas iet no vienas darba intervijas uz citu, saņemot atteikumus krievu valodas dēļ, Sanita Osipova uzmundrina nebaidīties cīnīties par savām tiesībām un vajadzības gadījumā arī vērsties tiesā. Latvijā maznodrošinātajiem nav jāmaksā tiesas izdevumi, valsts sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, arī daudziem advokātu birojiem ir bezmaksas pieņemšanas stundas. Nav jābaidās no tā, ka darba intervijā runāto būs grūti pierādīt. Pierādījums ir arī tas, ja vairāki cilvēki apliecina, ka darba intervijā ar vienu konkrētu darba devēju saskārušies ar prasību zināt krievu valodu.

[..]

Būtu labi, ja varētu notikt dažas paraugprāvas – tās noteikti izmainītu darba devēju attieksmi. Kad viņiem būs jāsamaksā morālā kaitējuma kompensāciju un jāapmaksā diskriminēto darba meklētāju advokātu izdevumi, tad viņi nākošā reizē padomās – vai tā krievu valoda tiešām ir tik ļoti nepieciešama,

pauž Sanita Osipova. Avots:https://www.la.lv/sanita-osipova-latvijas-darba-deveji-prasot-no-darbiniekiem-krievu-valodas-prasmes-sekme-russkij-mir-izplatibu-un-putina-idealu-iedzivinasanu 

Pro bono palīdzības (latīņu frāze – pro bono publico, “sabiedrības labumam”) mērķis ir ar paraugprāvas palīdzību novērst šo fenomenu, ka par spīti vēsturiskajam kontekstam (Padomju okupācija, pārkrievošana, Krievijas karš Ukrainā), daļa darba devēju joprojām uzskata, ka darba meklētājam ir pienākums lietot krievu valodu saziņā ar vietējiem iedzīvotājiem, vai tie būtu kolēģi vai klienti. Tas ir pretēji valsts valodas politikai, atbilstoši kurai tikai latviešu valoda ir visas Latvijas sabiedrības savstarpējās saziņas valoda neatkarīgi no cilvēku tautības un dzimtās valodas.

Atgādinām, ka Darba likuma 56. panta 4.daļa nosaka, ka darba devējam nav tiesību liegt darbiniekam lietot valsts valodu, ja nav nepieciešama svešvalodas lietošana. Savukārt Darba likuma 32. un 40. pants sīkāk paskaidro, ka svešvalodas lietošana nav nepieciešama, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas iekšējā tirgū.

Tādēļ likuma regulējums ir skaidrs, ir tikai nepieciešams to iedzīvināt praksē. No savas puses piedāvājam šādu bezmaksas juridisko palīdzību:

• situācijas juridisko analīzi;
• konsultāciju par iespējamajiem risinājumiem;
• prasības celšanu un pārstāvību tiesā.

Ja esat saskāries ar šādu situāciju, aicinām pieteikties, rakstot uz .

Pieteikumus izvērtēsim individuāli, ieskaitot interešu konflikta pārbaudi, un par lēmumu informēsim.

Pieteikumā, lūdzu, īsi aprakstiet situāciju un pievienojiet, ja iespējams, darba sludinājumu, saraksti ar darba devēju, sarunu ierakstus vai citus pierādījumus.

BUJ (biežāk uzdotie jautājumi):

• Kas ir nepieciešams juridiskās palīdzības saņemšanai?

Pirmkārt, nepieciešams mūsu biroja lēmums par pro bono palīdzības sniegšanu un tās apmēru, ko balstīsim interešu konflikta pārbaudes un situācijas izvērtējuma rezultātiem. Priekšroku dosim lietām ar lielāku sabiedrisko nozīmību. Ja lieta mūsu vērtējumā nebūs perspektīva, piemēram, pierādījumu trūkuma dēļ, tad lietu neuzņemsimies. Tomēr aicinām pieteikties jebkurā gadījumā!

Ja Jūs neesat pieņemts darbā krievu valodas zināšanu trūkuma dēļ, ir svarīgi, lai līdz prasības celšanai tiesā nebūtu pagājuši 3 mēneši (Darba likuma 34. panta 1. daļa), tādēļ Jums vajadzētu iesūtīt pieteikumu ~2 mēnešu laikā kopš darba devēja atteikuma saņemšanas.

• Kādi pierādījumi nepieciešami?

Nepieciešams pierādīt, ka darba devējs ir vērtējis Jūsu krievu valodas zināšanas, piemēram, uzdevis par tām jautājumu, lūdzis runāt krieviski,  vai arī norīkojis darbā ar kolēģi, kurš ar jums runāja krieviski, norājis par to, ka nelietojat krievu valodu saziņā ar klientiem/kolēģiem u.tml. Vislabākais būtu rakstveida pierādījumi, piemēram, e-pastu sarakstes. Otrs labākais pierādījums ir sarunu ieraksti, vislabāk pilnā garumā. Nebaidieties no slepenas sarunu ierakstīšanas, Datu valsts inspekcija ir skaidrojusi, ka sarunu darba vietā drīkst slepeni ierakstīt, ja tam ir attaisnojams mērķis, piemēram, tas ir vienīgais veids, kā atklāt pretlikumīgu darbību, it sevišķi, ja esat mazāk aizsargātā puse (piemēram, darbinieks nevis priekšnieks). Vēl viens būtisks pierādījums ir vismaz divu citu personu liecības tiesā par to, ka darba devējs ir prasījis svešvalodas lietošanu.

• Vai gaidāmas kādas papildu izmaksas?

Tādas nav plānotas, bet ir iespējamas. Civilprocesa likuma 43. pants nosaka, ka tiesas izdevumi (t.sk. valsts nodeva) nav jāmaksā prasītājam prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Ja kādu apstākļu dēļ valsts nodeva tomēr būs jāmaksā, tad tā būs 80 EUR. Ja būs nepieciešama dokumentu tulkošana, tad par to būs jāmaksā papildus.

• Kāpēc prioritāte ir krievu valoda, ņemot vērā, ka arī angļu valodas pieaugošā ietekme – gan jauniešu vidū, gan darba tirgus prasībās – negatīvi ietekmē latviešu valodas vidi?

Šī brīža valodas politikas prioritātes nosaka atšķirības starp globālo procesu ietekmi un drošības riskiem. Angļu valodas izplatība neapdraud valsti politiskā līmenī. Tā kā kaimiņvalsts šo faktoru izmanto savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, tas tiek uzlūkots nevis tikai kā lingvistisks jautājums, bet gan kā šķērslis vienotas pilsoniskās sabiedrības izveidei.

Kāpēc ēka noveco pāris mēnešu laikā?

Nekustamā īpašuma nodoklis, ēkas pārdošanas vērtība un pat apdrošināšanas prēmijas – daudzi no šiem aspektiem ir tieši atkarīgi no viena valsts kadastra informācijas sistēmā norādīta skaitļa – ēkas kadastrālās vērtības, kuras aprēķina būtiska sastāvdaļa ir tās nolietojuma procents. Taču ko darīt, ja Valsts zemes dienesta amatpersona, kuras varā ir šī procenta noteikšana, vienā apmeklējuma reizē secina, ka ēka ir pamatīgi nolietojusies, savukārt jau pēc pāris mēnešiem “atjaunina” to par vairākiem desmitiem procentu, neraugoties uz to, ka ēkā nav veikti nekādi remontdarbi?

Tieši šāds strīds nonāca līdz Senātam, liekot tiesnešiem skaidrot, cik detalizēti Valsts zemes dienesta (VZD) amatpersonai ir jāpamato savs vizuālais novērtējums un vai īpašnieks drīkst paļauties uz to, ka kadastrā ierakstītais nolietojums jau pēc mirkļa nemainīsies uz slikto pusi.

Senāts 2025.gada 30.septembra spriedumā lietā SKA-140/2025 vērtēja būvju īpašniekiem būtiskus juridiskos aspektus un sniedza atziņas par ēkas kadastrālajā uzmērīšanā konstatētu ēku stāvokļa novērtējumu, VZD amatpersonu rīcību un nekustamā īpašuma īpašnieku tiesisko paļāvību uz kadastra datiem.

No 58% līdz 31% – dažu mēnešu laikā

Lietas pamatā ir kāda ēkas īpašnieka (pieteicēja) neapmierinātība ar VZD veiktajām ēkas apsekošanām ēkas nolietojuma noteikšanai. 2021.gada rudenī pēc īpašnieka lūguma VZD aktualizēja ēkas datus un noteica tai 58% nolietojumu. VZD amatpersona toreiz vizuāli novērtēja ēkas pamatus kā labus, ārsienas, pārsegumus un jumta segumu kā vidējus, bet jumta nesošo konstrukciju kā sliktu. Kā to prasa regulējums, atjaunotais ēkas novērtējums tika aktualizēts arī VZD uzturētajā kadastra sistēmā.

Īpašnieks nepiekrita VZD apsekošanā noteiktajam ēkas ārsienu konstrukciju veidam un norādīja arī uz kļūdām ārsienu būvmateriālu klasifikācijā. Iesniegumā VZD īpašnieks lūdza labot abas iepriekšminētās novērtējuma pozīcijas. Reaģējot uz īpašnieka sūdzību, VZD 2022.gada janvārī ieradās ēku novērtēt atkārtoti. Rezultāts bija pārsteidzošs – VZD amatpersona atzina iepriekšējās kļūdas, taču pārvērtēja ne tikai apšaubītos elementus, bet vēlreiz visu ēku kopumā un šoreiz visus konstruktīvos elementus, arī iepriekš slikto jumta konstrukciju, novērtēja kā labus, kā rezultātā ēkas kopējais nolietojums saruka līdz 31%. Atkārtotās novērtēšanas ietvaros izlabotie dati tika vēlreiz atjaunoti kadastra sistēmā.

Lai gan teorētiski mazāks ēkas nolietojums izklausās pēc labas ziņas, īpašnieks par to nepriecājās un vispirms vērsās VZD, kur netapa sadzirdēts, tāpēc tālāk iesniedza pieteikumu tiesā, apstrīdot pēkšņo ēkas uzlabojumu. Viņa arguments bija balstīts uz to, ka VZD rīcība ir nekonsekventa un nav pamatota ar pietiekamiem pierādījumiem (fotoattēliem), turklāt viņš bija paļāvies uz to, ka VZD darbinieki rīkosies paredzami.

Apgabaltiesas argumenti

Lai saprastu Senāta gala lēmumu, ir svarīgi nedaudz ielūkoties Administratīvās apgabaltiesas argumentos, kura sākotnēji noraidīja īpašnieka pieteikumu un, pievienojoties rajona tiesas lēmumam, atzina VZD rīcību par pareizu. Tiesa detalizēti analizēja, kāpēc pieteicēja iebildumi pret atkārtoto ēkas apsekošanu nav pamatoti.

Viens no pieteicēja galvenajiem argumentiem bija balstīts uz privāti nolīgta būvuzņēmuma veiktas ekspertīzes atzinumu, kura vērtējums būtiski atšķiras no VZD konstatētā. Noraidot šī atzinuma piemērošanu, apgabaltiesa norādīja uz būtisku juridisku niansi – VZD nevar veikt izmaiņas kadastra sistēmā tikai uz privāta atzinuma pamata, jo spēkā esošie noteikumi šādu kārtību neparedz. Privātais atzinums bija sagatavots saskaņā ar normatīviem, kas regulē tehnisko apsekošanu, kamēr VZD veic vizuālo novērtējumu kadastra vajadzībām saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.48 “Būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumi”. Attiecīgi, lai gan šāds atzinums palīdz tiesai gūt priekšstatu par situāciju, tas neaizstāj oficiālo VZD apsekošanas protokolu.

Otrs vērtējamais jautājums tiesā bija, vai VZD drīkstēja vēlreiz pārbaudīt visu, nevis tikai īpašnieka apstrīdēto ēkas daļu? Tiesa šo argumentu noraidīja, skaidrojot kadastrālās uzmērīšanas pamatmērķi – iegūt datus, kas atbilst faktiskajai situācijai konkrētā datumā. Līdz ar to VZD katrā atsevišķā apsekošanas reizē ir pienākums vēlreiz fiksēt visu ēkas stāvokli kopumā, lai nodrošinātu datu precizitāti kadastra sistēmā.

Tiesa vērtēja, vai VZD nav pieļāvis acīmredzamas kļūdas, iepriekš kā vidējus vērtētos jumta pārsegumus un segumu atkārtotajā apsekošanā novērtējot kā labus. Tika secināts, ka jumta un pārsegumu atkārtotajam vērtējumam nebija pamata būt zemākam, jo netika konstatēti kritiski bojājumi.

Tāpat arī vidēji labo ārsienu gadījumā, atkārtotajā vizītē VZD noteiktie fasādes bojājumi veidoja vien aptuveni 7% no kopējās ārsienu platības, rezultātā secinot, ka tās atbilst labam tehniskajam stāvoklim.

Atbildot uz īpašnieka iebildumiem par fotoattēlu fiksēšanu, apgabaltiesa atzina, ka atbilstoši spēkā esošajam regulējumam fotoattēlu uzņemšana apsekošanas laikā ir tikai viena no iespējamajām darbībām, nevis obligāts pienākums. Tas nozīmē, ka pat tad, ja VZD nav nofotografējis katru ēkas elementu atsevišķi vai nav veicis foto fiksāciju visās apmeklējuma reizēs, tas pats par sevi nepadara dienesta rīcību par nepareizu vai nelikumīgu.

Kadastra dati nav iekalti akmenī. Īpaši gadījumos, kad mainās tiesiskais regulējums vai nolietojuma aprēķināšanas metodes, iepriekšējie, reizēm gadu desmitiem vecie ieraksti var tikt un tiek pārskatīti

Spriežot par tiesisko paļāvību, tiesa secināja, ka īpašnieks nevar pamatoti apgalvot, ka un kā tā ir pārkāpta. Tiesa uzsvēra, ka kadastra datiem ir jābūt aktuāliem un tie ir regulāri jāatjauno, tādējādi nevienam īpašniekam nav tiesību cerēt, ka reiz fiksēts ēkas novērtējums paliks nemainīgs uz mūžu, jo valstij ir pienākums uzturēt precīzu informāciju par īpašumu reālo stāvokli.

Nepiekrītot apgabaltiesas secinājumiem, īpašnieks iesniedza kasācijas sūdzību.

Vai VZD amatpersonas viedoklis ir “svēts”?

Skatot lietu, Senātam bija jāatšķetina trīs būtiski mezgli:

• vai VZD kā valsts iestāde ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu;
• vai apgabaltiesa nav pavirši skatījusies uz pierādījumiem;
• vai īpašnieks drīkstēja paļauties uz to, ka reiz fiksētie dati paliks nemainīgi.

Senāts atzina, ka apgabaltiesas spriedums ir pareizs – VZD drīkstēja labot savas iepriekšējās kļūdas un noteikt mazāku nolietojumu, ja tas atbilda faktiskajai situācijai un bija pamatots ar pieejamo informāciju. Senāta argumenti īsumā:

• ēkas vizuālais novērtējums nav zinātniska ekspertīze. No VZD nevar prasīt detalizētus pierādījumus par katru plaisu un tās ietekmi, vai pētījumu par ēkas strukturālo ilgtspēju. VZD amatpersona vizuālās apskates laikā izdara secinājumus, vien balstoties uz savu profesionālo pieredzi un acīmredzamo kopainu;
• neraugoties uz iepriekšminēto, patvaļa nav pieļaujama. Lai gan novērtējums ir vizuāls, tas nenozīmē, ka VZD var vienkārši ierakstīt atzinumā un tālāk – kadastrā jebkādu novērtējuma procentu. VZD ir pienākums iegūt fotoattēlus un informāciju par ēkas elementiem (pamatiem, sienām, jumtu u. c.) tādā apjomā, lai nepieciešamības gadījumā tiesa vēlāk varētu pārliecināties, par lēmuma (novērtējuma) pamatotību;
• fotoattēlu nozīmes aprobežojums. Senāts atzina. ka tas, ka nav nofotografēts pilnīgi katrs ēkas stūris, automātiski nepadara novērtēšanas atzinumu par prettiesisku. Savukārt, tiesai ir jāvērtē, vai amatpersonas sniegtais skaidrojums ir saprātīgs un ticams.

Konkrētajā lietā apgabaltiesa bija izpētījusi gan VZD uzņemtos fotoattēlus, gan paša pieteicēja iesniegto neatkarīgo atzinumu un secinājusi, ka pēdējais (31%) novērtējums tomēr ir ticamāks par pirmo. Senāts šo secinājumu atstāja spēkā.

Vai var uzticēties kadastra datiem?

Interesantākā juridiskā diskusija lietā izvērtās par tiesiskās paļāvības principu. Pieteicējs uzskatīja – ja VZD reiz ir atzinis, ka ēka ir nolietojusies par 58%, tad viņam ir tiesības paļauties, ka šis vērtējums netiks radikāli mainīts bez pamatota iemesla, piemēram, veikta ēkas remonta.

Senāts spriedumā bija nepielūdzams:

• kadastra datu uzdevums ir būt maksimāli aktuāliem. Sabiedrībai un valstij ir vajadzīgi dati, kas atspoguļo reālo situāciju šodien, nevis kļūdainus vai novecojušus ierakstus no senākas pagātnes;
• nevar paļauties uz kļūdu. Tiesiskās paļāvības princips nav domāts tam, lai persona varētu mūžīgi baudīt valsts pieļautas kļūdas radītus labumus. Ja ieraksts bijis kļūdains, VZD ne tikai drīkst, bet tam ir pienākums to labot;
• paļāvībai vajadzīga rīcība. Lai tiesa atzītu tiesisko paļāvību, personai jāpierāda, ka tā ir kaut ko konkrētu darījusi, piemēram, investējusi līdzekļus remontā. Konkrētajā lietā šāda rīcība netika konstatēta;
• “īpašnieks zina labāk” princips. Senāts norādīja, ka ēkas īpašnieks parasti pats vislabāk zina savas ēkas reālo stāvokli. Tāpēc viņš nevar apgalvot, ka ir pārsteigts par izmaiņām kadastrā, ja tās atbilst realitātei, pat ja tās atšķiras no iepriekšēja (iespējams, pavirša) novērtējuma.

Kas jāzina uzņēmējiem un īpašniekiem

Šis tiesas process nav tikai par vienu konkrēto ēku, bet var kalpot kā regulējuma skaidrojums jeb rokasgrāmata ikvienam, kurš pārvalda nekustamo īpašumu vai to portfeli. Galvenie principi, kurus būtu jāievēro:

• jāsagatavojas apsekošanai jau laikus;

Kad ierodas VZD amatpersona, nedrīkst paļauties tikai uz tās individuālo redzējumu. Ēkas pārvaldītājam ir ieteicams fiksēt pašam savus pierādījumus (foto, tehniskās apsekošanas atzinumus) pirms un pēc vizītes. Ja pastāv bažas, ka amatpersona nefiksē būtiskus defektus vai, tieši otrādi, saskata neesošus, ir nekavējoties jānorāda uz to procesa laikā un jālūdz to atbilstoši ieprotokolēt.

• neatkarīgs tehniskais atzinums ir rīks, nevis garantija;

Pieteicējs šajā lietā bija pasūtījis profesionālu būvniecības eksperta atzinumu. Lai gan tiesa atzina, ka šāds dokuments nevar tieši aizstāt VZD aktu, tas tomēr kalpo kā pierādījums, lai apstrīdētu iestādes secinājumu ticamību. Tādējādi ēkas pārvaldītājam ir vērts investēt neatkarīgā tehniskajā apsekošanā, ja VZD noteiktais nolietojums tam šķiet nepamatots.

• “klusēšana – piekrišana” princips nestrādās;

Ja administratīvā procesa laikā (kamēr pretenzija vēl tiek skatīta VZD kā iestādes ietvaros) netiks saņemta sūdzība par to, ka amatpersona nav nofotografējusi kādu elementu, tiesā šo argumentu izmantot būs daudz grūtāk. Proti, aktīva līdzdalība procesā ir obligāta jau no pirmās dienas.

• jārēķinās ar datu mainību;

Kadastra dati nav iekalti akmenī. Īpaši gadījumos, kad mainās tiesiskais regulējums vai nolietojuma aprēķināšanas metodes, iepriekšējie, reizēm gadu desmitiem vecie ieraksti var tikt un tiek pārskatīti. Finanšu plānošanā, piemēram, nodokļu aprēķinos, jāņem vērā, ka VZD ir tiesības un pienākums veikt darbības, tostarp labot kļūdas, nolūkā panākt, ka dati ir cik vien iespējams aktuāli.

• pamatojuma pieprasīšana.

Ja VZD pēkšņi maina savu praksi vai secinājumus par vienu un to pašu objektu, īpašniekam ir tiesības pieprasīt izmaiņu būtības skaidrojumu. Respektīvi, VZD ir jāspēj pamatot, kāpēc sliktais jumts pēkšņi kļuvis labs.

Senāta spriedums skaidri parāda, ka VZD amatpersonu darbam ir jābūt caurskatāmam un, ciktāl to kompetence ļauj, pamatotam ar faktiem, nevis sajūtām. Tajā pašā laikā arī īpašniekiem ir jābūt modriem un gataviem aizstāvēt savas intereses ar atbilstoši dokumentētiem pierādījumiem, nepaļaujoties uz to, ka sistēma nekad nekļūdās un prakse nemainās.

Publicēts: iTiesibas.lv. 18.02.2026.

Ellex Baltijas FinTech apskats 2026

Ellex ir sagatavojis Baltijas FinTech apskatu, kurā vadošie FinTech nozares eksperti sniedz ieskatu nozīmīgākajās regulējuma izmaiņās FinTech jomā (tostarp PSD3/PSR, CCD II, ES AML pakotni, MiCAR, ES Mākslīgā intelekta aktu, Digitālo eiro) un to ietekmi uz  FinTech nozari.

Baltijas FinTech apskatā analizētas arī FinTech nozares attīstības tendences Baltijas valstīs, secinot, ka:

Igaunija saglabā reputāciju kā digitāli attīstīts un uzticams FinTech centrs. To veicina ciešā FinTech uzņēmumu sadarbība ar regulatoriem un orientācija uz ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā.

Latvijā strauji augošā licencēšanas aktivitāte liecina par regulatora un FinTech nozares spēlētāju veiksmīgo sadarbību, kuru turpmākajos gados plānots vēl ciešāk nostiprināt ar valdības apstiprinātajā FinTech stratēģijā 2026. – 2027.gadam iekļautajiem ambiciozajiem attīstības mērķiem.

Lietuva nodrošina FinTech uzņēmumu ērtu piekļuvi ES tirgum. Tomēr stingrāks ES regulējums nozīmē augstākas prasības AML, kiberdrošības, mākslīgā intelekta un pārvaldības jomā arī Lietuvā.

Apskata pilnā versija (angļu valodā) pieejama ŠEIT.

Klienti izceļ Ellex juristus Thomson Reuters “Stand-out Lawyers” pētījumā

Mūsu kolēģes – Līga Mervina, Ellex Kļaviņš vadošā partnere, un Ieva Dosinaitė, Ellex Valiunas partnere – ir nominētas kā “Stand-out Lawyers” uzņēmuma Thomson Reuters globālajā pētījumā, kurā piedalās uzņēmumu pieredzējušākie juristi.

Šī atzinība balstīta uz konfidenciālām korporatīvo klientu nominācijām, kurās tiek izcelti juristi, kuri pēdējo trīs gadu laikā savā darbā ir radījuši īpaši augstu pievienoto vērtību un būtisku ietekmi. Pētījumā iekļautie juristi tiek nominēti no klientu puses, bez viņu pārstāvēto biroju iesaistes.

Klienti ir novērtējuši Ievas Dosinaitė spēcīgo profesionālo kompetenci, efektīvu darba pieeju un augstas kvalitātes rezultātus, kā arī viņas spēju dalīties zināšanās un strādāt dinamiskā tempā.

Savukārt Līga Mervina ir izcelta par atsaucību, uzticamību un gatavību sniegt atbalstu ikreiz, kad rodas jautājumi vai izaicinājumi.

Pēc šīm nominācijām abas juristes ir iekļautas Thomson Reuters Stand-out Lawyers datubāzē – globālā resursā, ko izmanto uzņēmumu juridiskie departamenti, lai identificētu uzticamus, kolēģu ieteiktus juridiskos konsultantus.

Šī atzinība atspoguļo klientu uzticību mūsu komandai un mūsu juristu konsekvento apņemšanos sniegt augstas kvalitātes juridiskās konsultācijas un praktiskus risinājumus.

Sveicam kolēģes ar šo pelnīto atzinību!

Uzvara darba tiesību strīdā!  

Mūsu kolēģi Darba tiesību prakses grupas vadītāja Irina Rozenšteina un zvērināts advokāts Ints Skaldis sekmīgi pārstāvēja darba devēju -finanšu pakalpojumu un parādu pārvaldības jomā strādājošu uzņēmumu, sarežģītā lietā par darba līguma uzteikuma tiesiskumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu. 

Strīdā darbinieks, augsta līmeņa vadītājs, apstrīdēja amata likvidāciju reorganizācijas ietvaros, lūdza atjaunot viņu darbā, piedzīt vidējo izpeļņu un morālā kaitējuma kompensāciju. Lietas izskatīšanas laika tika uzklausīti vairāki liecinieki, izvērsti analizēta reorganizācijas norise klienta un tā koncerna ietvaros. Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa atzina darba devēja rīcību par tiesisku un pamatotu, un Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, līdz ar to apgabaltiesas spriedums ir stājies spēkā. 

Tiesa apstiprināja vairākas būtiskas atziņas par darba devēja rīcības likumību un pienākumiem reorganizāciju ietvaros: 

• Uzņēmējdarbības organizēšana ir darba devēja autonomas kompetences jautājums, nevis darbinieka interpretācijas jautājums, sabiedrība pati nosaka struktūras optimizācijas modeli, apjomu, kā arī īstenošanas kārtību un termiņus,. 
• Reorganizācija var tikt īstenota pakāpeniski, arī koncerna mērogā; darba devējam uzteikuma brīdī nav pienākuma uzrādītu visu nākotnē paredzēto un izveidojamo struktūru, bet gan pamatoto konkrētās amata vietas likvidācijas iemeslus; 
• Darba devējam ir jāpiedāvā tikai tās vakances, kuras darbinieks varētu pildīt, ņemot vērā viņa kvalifikāciju un kompetences. Tāpēc pietiek ar skaidru un objektīvu pamatojumu, kāpēc citas pozīcijas nav piemērotas darbiniekam.

Meklējam kolēģi: Juristu/Vecāko juristu banku un finanšu prakses jomā