Jaunākā tiesu prakse elektronisko pierādījumu izmantošanā civilprocesā

Mūsdienās, kad digitalizācija nemitīgi attīstās un arī uzņēmējdarbībā arvien vairāk tiek izmantoti dažādi digitālie rīki, jautājumi par elektroniskajiem dokumentiem un elektroniskajiem pierādījumiem kļūst vēl aktuāli. Lai gan elektroniskie pierādījumi tiesās tiek izmantoti jau labu laiku, tomēr nereti ir daudz neskaidrību attiecībā uz to izmantošanas iespējām. Tāpēc šajā rakstā tiks apskatītas jaunākās Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumos paustās atziņas šajā jautājumā.

Pirms pievērsties spriedumiem, lai nerastos pārpratumi, ir jāpaskaidro, kas tieši tiek saprasts ar elektroniskajiem dokumentiem un attiecīgi elektroniskajiem pierādījumiem. Ar elektroniskajiem dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (turpmāk – Regula 910/2014) un arī Elektronisko dokumentu likumam saprot jebkādu saturu, kas tiek glabāts elektroniskā formātā, jo īpaši teksta vai skaņas, vizuālu vai audiovizuālu ierakstu. Attiecīgi ar elektronisko dokumentu saprot ne tikai dokumentus, kas parakstīti ar elektronisko parakstu, bet arī jebkuru citu elektroniskā veidā glabātu saturu (piemēram, e-pastu, WhatsApp sarakstes, video ierakstus u.tml.). Savukārt elektronisko pierādījumu jēdziens Civilprocesa likumā nav definēts, un visi elektroniskie dokumenti tiek atzīti par rakstveida pierādījumiem. Minētais ir diezgan pamatoti, jo atbilstoši Civilprocesa likuma regulējumam rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u.c.). Salīdzinot elektronisko dokumentu un rakstveida pierādījumu definīcijas, ir skaidrs, ka elektroniskie dokumenti atbilst arī rakstveida pierādījumu definīcijai. Turpmāk rakstā tiks apskatīti trīs šajā gadā pieņemti Augstākās tiesas spriedumi, kuros ir sniegtas vērtīgas atziņas tieši elektronisko dokumentu kā pierādījumu izmantošanas sakarā.

Elektroniskā paraksta derīguma jautājumi

Augstākās Tiesas Senāta Civillietu departaments 14.06.2023. lēmumā lietā Nr. SKC-424/2023 vērtēja jautājumu par kvalificētā elektroniskā paraksta derīgumu un izsniegtās pilnvaras spēkā esamību. Proti, apgabaltiesas tiesnesis, pārbaudot eParaksts sistēmā pirmās instances tiesā iesniegto pilnvaru, kas parakstīta ar kvalificētu elektronisko parakstu, secināja, ka elektroniskais paraksts neesot derīgs. Tāpēc apelācijas sūdzība netika pieņemta. Par minēto lēmumu tika iesniegta blakus sūdzība Augstākās tiesas Senātam. Senāts, vērtējot šo jautājumu, noskaidroja, ka VAS “Latvijas Valsts radio un televīzija centrs” (turpmāk – VAS LVRTC) atjaunināja programmnodrošinājumu, savukārt persona, kura bija izsniegusi pilnvaru, savā izmantotajā ierīcē nebija laikus atjaunojusi eParakstītāja aktuālo versiju, kas attiecīgi radīja problēmas, validējot minēto parakstu ar jaunākas versijas programmnodrošinājumu. VAS LVRTC apliecināja, ka atbilstoši auditācijas ierakstiem par konkrēto eParaksts sertifikātu izmantošanu elektroniska paraksta radīšanai attiecīgajā laika sprīdī minētais paraksts bija derīgs. Tā kā pilnvaras parakstīšanas brīdī elektroniskais paraksts bija derīgs, parakstītā pilnvara nebija zaudējusi savu juridisko spēku.

Šī sprieduma sakarā ir jāuzsver, ka savlaicīga programmnodrošinājuma atjaunināšana ir būtiska eParaksta izmantošanai, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem par elektroniskā paraksta derīgumu. Ir arī būtiski atcerēties, ka atbilstoši Elektronisko dokumentu likuma 25. pantam elektroniskā paraksta lietotājam ir noteikts pienākums nodrošināt, ka elektroniskā paraksta radīšanas dati netiek neatļauti izmantoti bez paša parakstītāja ziņas. Lietotājam šādos gadījumos jāpieprasa, lai uzticams sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs (Latvijā tas ir VAS LVRTC) atsauc kvalificētu sertifikātu vai aptur tā darbību. Pretējā gadījumā parakstītājs būs atbildīgs par zaudējumiem, kas nodarīti personai, kura saprātīgi paļāvusies uz kvalificētu sertifikātu.

Elektroniskās saziņas platformā esošā sarakste darījuma dalībnieku gribas noskaidrošanai

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 20.06.2023. spriedumā Nr. SKC-555/2023 vērtēja Telegram lietotnē esošo saraksti, lai noskaidrotu, vai starp prasītāju un atbildētāju tika noslēgts aizdevuma līgums. Prasītāja bija cēlusi savu prasību par aizdotās naudas summas atmaksu, savukārt atbildētājs apgalvoja, ka prasītāja naudas summas bija pārskaitījusi kopīgā mājokļa remontam un iekārtošanai.

Šajā spriedumā ir redzams, kādā veidā tiesa ir vērtējusi Telegram lietotnē esošajā sarakstē lietotos vārdus, vārdu savienojumus, lai izvērtētu, vai pušu starpā šādā veidā varēja tikt noslēgts aizdevuma līgums. Neviena no pusēm nebija arī apstrīdējusi, ka konkrētā sarakste ir notikusi. Piemēram, sarakstē prasītāja  lietojusi vārdus “aizdevums”, “pabalsts”, “mazais bezprocentu kredīts”, un “visu Tev atdošu”, ko lietojis atbildētājs. Senāts uzsvēra, ka elektroniskajā saziņas platformā lietotajiem vārdiem, jēdzieniem un to izteikšanas kontekstam ir būtiska nozīme pušu gribas noskaidrošanā. Senāts arī norādīja, ka elektroniskā sarakste saziņas platformā (izvilkumi no tās) ir vērtējami vispusīgi un savstarpējā kopsakarā. Konkrētāk, ir konstatējama būtiska pretruna pierādījumu vērtēšanā, ja apelācijas instances tiesa, izvērtējot vienu un to pašu elektronisko saraksti starp pusēm kā pierādījumu, no vienas puses atzīst noteiktas naudas summas aizdošanas faktu, savukārt pārējo saraksti atzīst par sakompilētu un tāpēc nepārliecinošu.

Šī sprieduma sakarā ir būtiski uzvērt, ka lielākās problēmas ar elektroniskajiem pierādījumiem rodas ne tikai attiecībā uz to autentiskumu un nemainīgumu, bet arī uz tajos lietoto vārdu jēgu un nozīmi. Izmantojot elektroniskos saziņas rīkus, cilvēki parasti lieto vienkāršākus vārdus, nereti izsakās sarunvalodā, žargonā, ar sarkasmu vai ironiju, izmanto emocijzīmes u.tml. Tāpēc šī ir vēl viena problēma, kura var rasties,  kā pierādījumus izmantojot elektroniskajās platformās esošās sarakstes. Proti, sarakstes var tikt interpretētas dažādi atkarībā no izteikumu un simbolu lietošanas konteksta un apstākļiem, tāpēc ir jābūt uzmanīgiem, ja kādi darījumi, kuriem likums nenosaka obligātu rakstveida formu, tiek slēgti elektroniskās saziņas formā.

Tīmekļvietnes izdrukas, ekrānšāviņi un datnes kā rakstveida pierādījumi

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 06.09.2023. spriedumā lietā Nr. SKC-565/2023 ir sniedzis virkni vērtīgu atziņu saistībā ar elektronisko pierādījumu izmantošanu. Senāts ir skaidrojis, ka tīmekļvietnes izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījum jēdzienam un tāpēc ir pieļaujami pierādījumi. Spriedumā ir vēlreiz uzsvērts, ka civilprocesā lietas dalībnieki var izmantot visus likumā paredzētos pierādīšanas līdzekļus, kuri iegūti likumīgā veidā un ir attiecināmi uz konkrēto strīdu.

Senāts lietā ir sniedzis būtisku skaidrojumu par tiesu izpildītāju iesaisti elektronisko pierādījumu apliecināšanā. Lai gan tik tiešām nereti tiesas procesa dalībnieki izmanto elektroniskos pierādījumus, kurus zvērināts tiesu izpildītājs ir fiksējis akta formā, tomēr tiesību normas neparedz imperatīvu pienākumu tikai šādā veidā fiksētu elektronisko pierādījumu izmantošanai. Tajā pašā laikā šādā veidā fiksēti pierādījumi var tikt uzskatīti par tādiem, kam ir augstāka ticamības pakāpe.. Tāpēc, ja ir paredzams, ka pretējā lietas puse varētu iebilst tieši pret elektroniskā pierādījuma ticamību vai tā satura autentiskumu, ir ieteicams izmantot tieši tiesu izpildītāju nodrošinātu faktu fiksāciju.

Vēl viena būtiska nianse elektronisko pierādījumu izmantošanas kontekstā, kas arī tika vērtēta šajā lietā, ir to patiesīgums. Proti, ja neviena no pusēm neapstrīd elektroniskā pierādījuma īstumu, bet pušu starpā ir tikai domstarpības par tajā lietoto vārdu atšķirīgo nozīmi, tad ir izmantojami Civillikuma 1504.-1510.panta noteikumi par tiesisku darījumu iztulkošanu. Savukārt, ja tiek apstrīdēts pierādījumu īstums, tad civilprocesa dalībniekiem ir jādomā par vēl papildu veidiem, kā pierādīt elektroniskā pierādījuma patiesīgumu (īstumu). Šādā gadījumā var izmantot metadatus, kas satur informāciju par “datiem”, proti, konkrētā elektroniskā dokumenta izveidošanas laiku, citreiz arī autoru, dokumenta lielumu u.tml. Senāts šajā spriedumā skaidroja, ja tiek apšaubīts datnes patiesīgums, tiesai, izvērtējot šos metadatus, būtu arī jāapsver pierādījuma ietekmēšanās tehniskā iespējamību, kā arī tas, cik ticami puse varētu būt ieinteresēta attiecīgās informācijas sagrozīšanā konkrētajos apstākļos. Ja metadatu sniegtā informācija izrādās tomēr nepietiekama, tad vēl ir iespējams izmantot tiesas ekspertīzi, kas, kā rāda prakse, tiek izmantota salīdzinoši bieži. Ir tikai jāatceras, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 121.panta pirmajai daļai ekspertīzi pēc puses lūguma var noteikt tiesa. Tāpēc jebkuri citi speciālistu atzinumi, viedokļi un skaidrojumi, kuri sniegti ārpus civilprocesa, būs uzskatāmi tikai un vienīgi par rakstveida pierādījumiem, nevis eksperta slēdzienu.

Iepriekš norādītajos spriedumi un tajos izteiktās atziņas liecina, ka arī tiesas arvien biežāk saskaras ar elektroniskajiem pierādījumiem. Tas nozīmē, ka katru gadu palielinās elektronisko dokumentu izmantošana saziņā starp darījumu partneriem. Tāpēc pirms dažādu elektronisko saziņas rīku izmantošanas ir noteikti jāizvērtē, kādos gadījumos tas ir atbilstoši un pieņemami, bet kādos būtu labāk izmantot ierastos saziņas un darījumu slēgšanas veidus – kvalificētus (drošus) elektroniskos parakstus vai parasto rakstveida formu, parakstot dokumentus ar roku.

Publikācija: itiesības.lv