Kā ar darbinieku vienoties par zaudējumu atmaksu

Darbinieks uzņēmumam radījis zaudējumus vairāku tūkstošu apmērā. Šo naudu ieturēt no darbinieka algas vienā reizē nav iespējams. Kā juridiski pareizi noformēt šādu sodu un tā atmaksu? Vai darbiniekam ir jāņem aizņēmums? Vai pietiek ar rīkojumu, vai nepieciešams kāds cits dokuments? Skaidrojam!

Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums

Pirms sākam analizēt zaudējumu atlīdzināšanas procedūru un dokumentāciju, jānorāda sekojošais. Ja darbinieks ir nodarījis zaudējumus, darba devējam jebkurā gadījumā sākotnēji jānoskaidro, vai saskaņā ar normatīvo aktu noteikumiem darbinieks vispār ir atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem un kādā apmērā.

Atbilstoši Darba likuma (DL) 86.panta 1.daļai darbiniekam ir jāatlīdzina darba devējam savas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ nodarītie zaudējumi. Tādējādi ir jābūt darbinieka prettiesiskai rīcībai, zaudējumiem un jāpastāv cēloņsakarībai starp šo darbinieka prettiesisko rīcību un zaudējumiem.

Jāņem vērā, ka DL ir arī detalizētāki noteikumi, ieskaitot izņēmumus, kad darbinieks ir atbrīvojams vai nav atbildīgs par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem. Raksta turpinājumā tos īsi apskatīsim.

Darbinieka prettiesiska rīcība

Ar “prettiesisku rīcību” parasti saprot kāda normatīvā akta pārkāpumu. Ierasti tas ir DL normu pārkāpums. Taču tiesu praksē ir atzīts, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi veic savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos saistošajos darba devēja aktos. Tātad prettiesiska rīcība var būt ne tikai darbinieka darbība, bet arī bezdarbība. Piemēram, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neizpilda savus darba pienākumus. Jāņem gan vērā, ka DL 74.pantā noteikti arī gadījumi, kad darba neveikšana ir attaisnojama, tajā skaitā, ja darbinieks, pamatojoties uz izsaukumu, ierodas izmeklēšanas iestādē, prokuratūrā vai tiesā u.tml.

Attiecībā uz darba devēja iekšējiem aktiem, kuru pārkāpuma dēļ var tikt nodarīti zaudējumi darba devējam, var minēt šādu piemēru. Darbiniekam darba pienākumu veikšanai var būt uzticētas darba devēja materiālās vērtības (manta), noslēdzot par to līgumu. Šajā līgumā vai darbiniekam saistošajos iekšējos noteikumos par materiālo vērtību glabāšanu, ar kuriem tas ir ticis iepazīstināts, noteikts, kā darbiniekam jārīkojas ar šo mantu. Ja darbinieks pārkāpj tajos ietvertos rīcības noteikumus, kā rezultātā uzticētajai darba devēja mantai tiek nodarīts kaitējums, var iestāties darbinieka atbildība.

Tāpat jāmin, ka prettiesiska rīcība var būt ne tikai DL normu pārkāpums, bet, piemēram, arī darbiniekam piemērojamo Civillikuma (CL) noteikumu pārkāpums. Atbilstoši DL 28.panta 3.daļai darba līgumam piemērojami arī CL noteikumi, ciktāl DL un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.

Prettiesiska rīcība var būt ne tikai darbinieka darbība, bet arī bezdarbība

Senāts 2022.gada 27.aprīļa spriedumā lietā SKC-1/2022 norādījis, ka darbinieks atkarībā no apstākļiem faktiski var būt arī darba devēja pilnvarnieks, kas pārzina svešas lietas, un nodarīt zaudējumus, nesniedzot darba devējam norēķinu, kā to prasa CL 2343. un 2344.panta prasības. Tostarp minētie panti paredz, ka tam, kas aicināts ved svešas lietas, par savu pārvaldību jādod norēķins. Par šādu faktisku darba devēja mantas pārvaldnieku tika atzīts komercdirektors, kurš no darba devēja konta samaksāja degvielas tirgotājam par degvielu. Darba devējs, izsniedzot komercdirektoram uzteikumu, prasīja nodot visu viņa rīcībā esošo darba devēja dokumentāciju. Tomēr darbinieks neiesniedza attaisnojuma dokumentus, kas apstiprinātu, ka naudas līdzekļi degvielas apmaksai bijuši izlietoti darba devēja saimnieciskajām vajadzībām. Tiesa uzskatīja, ka, tā kā uzņēmumā nebija noteikta atšķirīga kārtība, kādā komercdirektors būtu tiesīgs uz darba devēja rēķina lietot degvielu, komercdirektoram vajadzēja izpildīt CL normās noteikto norēķināšanās pienākumu.

Jāatzīmē, ka šajā lietā senators Kaspars Balodis pauda savas atsevišķās domas, ka uzņēmuma vadītājs (valde) pats nebija pienācīgi kārtojis uzņēmuma grāmatvedību un ilgstoši nebija pieprasījis degvielas izlietojuma dokumentus no darbinieka, tāpēc šādas savas nolaidības dēļ darba devējs arī pats bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Attiecīgi šo zaudējumu atlīdzināšana nevarēja būt darbinieka pienākums.

Tiesu praksē ir arī vērtēta darbinieka atbildība par zaudējumiem situācijā, kad darbiniekam mainījies amats, bet darba devējs to bija noformējis tikai ar rīkojumu. Darbinieks ar to bija iepazīstināts, bet darba līgums netika grozīts un papildināts ar jauniem darba pienākumiem. Radās jautājums, vai šādu jaunu rakstiskā darba līgumā nefiksētu darba pienākumu neizpilde var būt pamats darbinieka atbildībai par darba devējam nodarītiem zaudējumiem? Tiesa norādīja, ka, tā kā darbinieks bija sācis veikt jaunos darba pienākumus, atbilstoši DL 41.pantam rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskas sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam. Tajā skaitā attiecībā uz darbinieka atbildību par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem jauno darba pienākumu neizpildes dēļ.

Zaudējumi, par kuriem atbild darbinieks

Aprēķinot zaudējumus, darba devējam jāņem vērā, ka darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, nevis par sagaidāmās peļņas atrāvumu.

Taču DL 86.pantā paredzēti izņēmumi no šī pamatprincipa:

• darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem, arī negūto peļņu, ja zaudējumi nodarīti saistībā ar darba veikšanu un ar darbinieka ļaunu nolūku, vai ar nolīgtā darba veikšanu nesaistītas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ;
• ja darbinieka darbs saistīts ar paaugstinātu zaudējumu rašanās risku, viņš par tiem atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

Savukārt atbilstoši DL 87.pantam darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem:

• ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šādā gadījumā darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, ņemot vērā arī to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina;
• ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, kurus darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī ja darba devējs nav ievērojis pienācīgu rūpību, lai zaudējumus novērstu vai samazinātu.

Jebkurā gadījumā tiesa atkarībā no lietas apstākļiem var samazināt darbinieka civiltiesiskās atbildības apmēru atbilstoši viņa mantas stāvoklim.

Piemēram, ja darba devējs nebrīdina darbinieku, ka, beidzot darbu ar iekārtu, ir jāveic kādi šāda veida iekārtām neierasti papildu pasākumi (tā specifiski jānostiprina u.tml.), kā rezultātā iekārtai rodas bojājumi, darbinieks par tiem nav atbildīgs, jo nav brīdināts par šādu zaudējumu rašanās risku.

Rīkojums par zaudējumu apmēru

Likumā nav noteikts, kā darba devējam jādokumentē zaudējumu nodarīšana un to apmērs. Tādējādi tas ir atkarīgs no darba devēja ierastās kārtības un vajadzībām, ieskaitot grāmatvedības dokumentācijas mērķus.

No juridiskā viedokļa darba devējam būtu jāfiksē zaudējumu nodarīšana un jāaprēķina nodarītie zaudējumi, kā arī jāpamato darbinieka atbildība. Iekšējā dokumentācijā var sastādīt aktu vai ziņojumu par zaudējumiem, kurā apraksta to nodarīšanas apstākļus, fiksē zaudējumus u.tml. Zaudējumu aprēķināšana var atšķirties atkarībā no to nodarīšanas veida. Piemēram, ja darbinieka nolaidīgi veiktas preces izkraušanas dēļ tā sagāžas un tiek bojāta, darba devējam ir jānosaka bojātā prece un bojājumu vērtība. Savukārt, ja darbinieks uz darba devēja rēķina nepamatoti iepilda degvielu privātām vajadzībām, zaudējumus veido šīs degvielas cena.

Aprēķinot zaudējumus, darba devējam jāņem vērā, ka darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, nevis par sagaidāmās peļņas atrāvumu

Pēc tam uzņēmuma valde var izdot rīkojumu, norādot, ka darbinieka nodarītie zaudējumi darba devējam ir summa X, un nosakot, ka atbilstoši DL darbinieks ir atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem summas Y apmērā. Valdei rīkojumā jāparedz arī turpmākais rīcības plāns zaudējumu atlīdzināšanai vai izlabošanai.

Piemēram, valde var uzdot personāldaļai vai kādam citam atbildīgajam sākt sarunas ar darbinieku, lai notariālā akta formā vienotos par labprātīgu zaudējumu atmaksu darba devējam, piemēram, 6 mēnešu laikā no šādas vienošanās parakstīšanas, ar ikmēneša atmaksas grafiku, vai arī lai saņemtu darbinieka rakstisku piekrišanu ieturējumu veikšanai DL noteiktajā kārtībā.

Rīkojumā var paredzēt, ka, ja šāda vienošanās par labprātīgu zaudējumu atmaksu vai piekrišana ieturējumiem netiek panākta un parakstīta, piemēram, 2 nedēļu laikā no valdes lēmuma brīža, tad jāizvērtē izredzes vērsties tiesā pret darbinieku par zaudējumu piedziņu. Ja tas ir pieņemami darba devējam, var piedāvāt arī darbiniekam novērst nodarītos bojājumus, piemēram, salabojot sabojāto darba devēja mantu.

Vienošanās par zaudējumu atlīdzināšanu

Ja darbinieks un darba devējs spēj panākt vienošanos, tad puses var noslēgt līgumu par to, ka darbinieks ir radījis darba devējam zaudējumus un apņemas tos labprātīgi atlīdzināt, piemēram, ar ikmēneša naudas maksājumiem darba devēja kontā. Šādā gadījumā nav piemērojami atmaksājamās summas ierobežojumi, kādi ir noteikti ieturējumiem no darbinieka darba samaksas. Tā ir darbinieka izvēle, kur iegūt līdzekļus zaudējumu atlīdzināšanai, piemēram, ņemt aizdevumu.

Ieteicams šādu līgumu noslēgt notariālā akta formā, kas ļautu darba devējam parādu piedzīt bezstrīdus kārtībā atbilstoši Notariāta likuma 107.¹pantam. Šādā gadījumā vienošanās var paredzēt, ka, ja darbinieks līdz tajā norādītajam termiņam pilnībā neatmaksā zaudējumus, darba devējs ir tiesīgs nodot vienošanos piespiedu izpildei Notariāta likuma D¹ sadaļā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Ieturējumi

Cita iespēja ir darba devējam ieturēt zaudējumu atlīdzību no darbinieka darba samaksas. Darba devējam ir jāsaņem darbinieka rakstveida piekrišana ieturējumiem. Darba līgumā nav atļauts ietvert vispārīgu punktu, ka darbinieks piekrīt ieturējumu veikšanai no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas. Atbilstoši DL 6.pantam šis noteikums nebūtu spēkā, jo pasliktina darbinieka stāvokli, salīdzinot ar DL prasībām. Tāpēc darbinieka piekrišana ir jāsaņem katrā zaudējumu nodarīšanas gadījumā.

“Ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams

Jānorāda, ka DL ierobežo atļauto ieturējumu apmēru, jo ieturējumi nedrīkst pārsniegt 20% no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas. DL 80.pantā noteikts, ka jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama darba samaksa minimālās mēneša darba algas apmērā un par katru apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Aizliegts ieturēt no atlaišanas pabalsta, atlīdzības par darbinieka izdevumiem un citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām nedrīkst vērst piedziņu. 20% ieturējuma apmērs neattiecas uz gadījumu, kad darbinieks labprātīgi atlīdzina nodarītos zaudējumus.

Tiesu praksē norādīts, ka “ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams.

Prasība tiesā

Ja netiek panākta vienošanās par labprātīgu zaudējumu atlīdzināšanu vai arī ja darbinieks nepiekrīt ieturējumiem, vai arī vienošanās tiek panākta tikai par daļēju nodarīto zaudējumu apmēru, darba devējs 2 gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas var tiesā izvirzīt prasību. Jārēķinās, ka, iesniedzot prasību tiesā, darba devējam būs jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs atkarīgs no prasības summas (darba devējs sev pozitīva lietas rezultāta gadījumā tiesas izdevumus var piedzīt no darbinieka).

Līdzīgi kā citos darba lietu strīdos, arī ja darbinieks nodarījis zaudējumus darba devējam, pierādīšanas pienākums gulstas uz darba devēju. Tam būs jāpierāda, ka darbinieka rīcība bijusi prettiesiska, ka ir radušies zaudējumi un ka pastāv cēloņsakarība starp šo darbinieka rīcību un zaudējumiem.

Publicēts: iFinanses.lv. 05.05.2026.