Konkurences ierobežojums un darba devēja aizsargājamā informācija

Spriedums lietā SKC-2/2026 ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu Senāta nolēmumiem jautājumā par konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Tas būtiski precizē konkurences ierobežojuma mērķi, darbības jomas jēdziena saturu, pārkāpuma pierādīšanas standartu, darba devēja pienākumu konkretizēt aizsargājamo informāciju, kā arī atlīdzības atprasīšanas tiesisko pamatu. Izskatām svarīgākās atziņas.

No vienas puses, darba devējiem ir pamatota interese aizsargāt savu klientūru, komercnoslēpumu, tirgus stratēģiju un citu konfidenciālu informāciju. No otras puses, konkurences ierobežojums būtiski ierobežo Satversmes 106.pantā garantētās personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tieši tādēļ praksē mēdz rasties jautājumi, kādās situācijās konkurences ierobežojums ir objektīvi nepieciešams un samērīgs, bet kādos gadījumos tas kļūst par pārmērīgu profesionālās darbības ierobežojumu. Tāpat nereti gan darbiniekiem, gan darba devējiem rodas grūtības noteikt robežas, ciktāl konkurences ierobežojums ir piemērojams. Būtisku ieguldījumu šo jautājumu skaidrošanā sniedz Senāta Civillietu departamenta 2026.gada 29.janvāra spriedums lietā SKC-2/2026.

Lietas būtība

Lieta tika ierosināta pēc darba devēja prasības pret bijušo darbinieku un tā jauno darba devēju. Prasībā tika lūgts piedzīt atlīdzību, kas bija izmaksāta par konkurences ierobežojuma ievērošanu, līgumsodu, kā arī zaudējumus saistībā ar negodīgu konkurenci. Savukārt darbinieks cēla pretprasību par konkurences ierobežojuma atzīšanu par spēkā neesošu.

Darba līgumā bija paredzēts konkurences ierobežojums uz vienu gadu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Darba devējs šajā periodā maksāja darbiniekam atlīdzību 900 eiro mēnesī par konkurences ierobežojuma ievērošanu. Īsi pēc darba attiecību izbeigšanas darbinieks nodibināja darba attiecības ar sabiedrību, kas tāpat kā iepriekšējais darba devējs darbojās būvniecības tehnikas nomas nozarē.

Bijušais darba devējs izmantoja detektīvdarbības pakalpojumus, lai ievāktu informāciju par konkurences ierobežojuma pārkāpumiem. Pamatojoties uz iegūtajām ziņām, viņš secināja, ka darbinieks jaunajā darbā izmanto sava bijušā darba devēja aizsargājamo informāciju, tādējādi uzlabojot konkurenta pozīcijas tirgū.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, savukārt apelācijas instances tiesa prasību par atlīdzības un līgumsoda piedziņu noraidīja, pamatojoties galvenokārt uz to, ka darbinieka amats pie iepriekšējā un jaunā darba devēja atšķīrās, līdz ar to neveidoja konkurences ierobežojuma pārkāpumu. Tieši šis apelācijas instances tiesas secinājums izpelnījās Senāta kritiku attiecībā uz strīda pareizu izšķiršanu.

Konkurences ierobežojuma mērķis

Spriedumā Senāts īpaši uzsvēra konkurences ierobežojuma būtību un mērķi, norādot, ka šāda ierobežojuma mērķis nav aizsargāt darba devēju no konkurences vispār, bet gan no tādas iespējamās konkurences, kuras pamatā ir darbinieka rīcībā esošā darba devēja aizsargājamā informācija, piemēram, tehniskā vai komerciālā informācija, klientūra vai citas ziņas, kuru izmantošana konkurentam var radīt priekšrocības. Tāpat spriedumā skaidrots, ka konkurences ierobežojums ir spēkā un saistošs tikai tiktāl, ciktāl tas kalpo darba devēja leģitīmu komerciālo interešu aizsardzībai, proti, novērš risku, ka bijušais darbinieks izmantos vai izpaudīs komercnoslēpumu vai citu tiesiski aizsargājamu informāciju, kā rezultātā konkurents var iegūt priekšrocības tirgū, pārvilināt klientus vai piegādātājus vai citādi ietekmēt darba devēja uzņēmējdarbību.

No tā izriet, ka Darba likuma (DL) 84.pantā paredzētais konkurences ierobežojums nav instruments konkurences izslēgšanai tirgū vispār. Vienlaikus Senāta judikatūra skaidri nodala konkurences ierobežojumu no komercnoslēpuma aizsardzības. Jau lietā SKC-8/2015 Senāts uzsvēra, ka komercnoslēpuma saglabāšanas pienākums bijušajam darbiniekam pastāv neatkarīgi no tā, vai konkurences ierobežojuma vienošanās vispār ir noslēgta. Līdz ar to DL 84.pants nav interpretējams tādējādi, ka komercnoslēpuma aizsardzība būtu “maksas pakalpojumskuru darba devējs spiests “iegādāties” no bijušā darbinieka.

Komercnoslēpuma saglabāšanas pienākums bijušajam darbiniekam pastāv neatkarīgi no tā, vai konkurences ierobežojuma vienošanās vispār ir noslēgta. Līdz ar to Darba likuma 84.pants nav interpretējams tādējādi, ka komercnoslēpuma aizsardzība būtu “maksas pakalpojums”

Tādējādi konkurences ierobežojuma mērķis nav “nopirkt” bijušā darbinieka pienākumu neizpaust komercnoslēpumu, jo šāds pienākums pastāv arī bez konkurences ierobežojuma vienošanās. Konkurences ierobežojuma mērķis ir ierobežot tādu profesionālo darbību, kuras ietvaros pastāv reāls risks, ka darbinieks savā jaunajā darbavietā var izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju konkurences nolūkā vai konkurenta interesēs.

Praksē tas nozīmē, ka konkurences ierobežojums nav “standarta klauzula”, kuru automātiski iekļaut visos darba līgumos. Darba devējam jau darba tiesisko attiecību dibināšanas brīdī ir jāizvērtē, vai konkrētais darbinieks savā amatā faktiski iegūs pieeju tādai informācijai, prasmēm vai zinātībai, kuru izmantošana konkurenta interesēs var radīt būtisku kaitējumu uzņēmuma komercdarbībai, klientu attiecībām vai tirgus pozīcijām.

Šis jautājums nereti kļūst aktuāls arī vēlāk darba tiesisko attiecību laikā, piemēram, darbinieku paaugstinot amatā, iesaistot stratēģisku klientu apkalpošanā, piešķirot pieeju cenu politikai, uzņēmējdarbības attīstības stratēģijai, piegādātāju datiem vai citai sensitīvai informācijai. Praksē tieši šādās situācijās darba devēji bieži aizmirst pārskatīt esošos konkurences ierobežojuma noteikumus vai arī tos vispār neparedz.

Darbības joma nav tas pats, kas amats

Viens no būtiskākajiem sprieduma aspektiem ir DL 84.panta 2.daļā noteiktā jēdziena “darbības joma” interpretācija. Apelācijas instances tiesa konkrētajā lietā bija balstījusies galvenokārt uz formālu amatu salīdzinājumu pēc profesiju klasifikatora, secinot, ka darbinieka amats pie iepriekšējā un jaunā darba devēja atšķiras. Senāts šādu pieeju atzina par pārāk šauru un neatbilstošu DL 84.panta 2.daļai.

Senāts norādīja, ka jēdziens “darbības joma” ir ievērojami plašāks nekā jēdziens “amats” un ar amata nosaukumu vien nepietiek, lai secinātu, vai konkurences ierobežojums ir pārkāpts vai nav. Lai konstatētu pārkāpumu, ir jāvērtē, kādas funkcijas darbinieks faktiski pildīja iepriekšējā darbā, vai jaunajā amatā tiek veiktas identiskas vai līdzīgas funkcijas un vai to ietvaros pastāv iespēja izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju. Senāts arī uzsvēra, ka vērtējami ir ne tikai amata aprakstā formāli norādītie, bet arī faktiskie darba pienākumi, turklāt tiem obligāti nav pilnībā jāsakrīt.

Ar amata nosaukumu vien nepietiek, lai secinātu, vai konkurences ierobežojums ir pārkāpts vai nav. Vērtējami ir ne tikai amata aprakstā formāli norādītie, bet arī faktiskie darba pienākumi, turklāt tiem obligāti nav pilnībā jāsakrīt

Šī atziņa darba tirgū ir īpaši nozīmīga, jo tā samazina iespēju konkurences ierobežojumu formāli apiet ar amata nosaukuma maiņu, atšķirīga profesiju klasifikatora koda norādīšanu, ja darbinieks faktiski turpina darboties tajā pašā profesionālajā jomā un izmantot zināšanas vai informāciju, kas var radīt konkurences risku bijušajam darba devējam.

Praksē gan darba devēji, gan darbinieki, vērtējot konkurences ierobežojuma piemērojamību, nereti pārmērīgi koncentrējas uz amata nosaukumiem, organizatorisko struktūru vai profesiju klasifikatora kodiem. Piemēram, līdzīgas vai pat identiskas funkcijas bieži tiek apzīmētas ar atšķirīgiem amatu nosaukumiem, savukārt viena un tā paša amata nosaukuma ietvaros praksē var tikt veikti būtiski atšķirīgi darba vai amata pienākumi. Tāpat bieži sastopamas situācijas, kurās darbinieks formāli tiek nodarbināts citā amatā vai citā struktūrvienībā, taču faktiski turpina darbu ar tiem pašiem klientiem, piegādātājiem, produktiem vai projektiem.

Tomēr Senāts spriedumā uzsver, ka izšķiroša nozīme ir nevis amata formālajam nosaukumam, bet gan faktiskajam darba saturam un tam, vai darbinieks jaunajā darbavietā var izmantot iepriekšējā darba devēja aizsargājamo informāciju.

Pierādīšanas jautājums

Viens no galvenajiem sarežģījumiem, kas rodas strīdos par konkurences ierobežojuma pārkāpumu, ir pierādīšanas jautājums. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā, ka šādos strīdos parasti ir iesaistīts bijušais darbinieks un konkurējošais uzņēmums – puses, kuras objektīvi nav ieinteresētas sadarboties.

Spriedumā Senāts detalizēti analizē konkurences ierobežojuma pārkāpuma pierādīšanas standartu un uzsver, ka pārkāpuma konstatēšanai nepietiek tikai ar faktu, ka darbinieks pēc darba attiecību izbeigšanas strādā tajā pašā nozarē vai pie konkurenta. Vienlaikus Senāts skaidri norāda – lai atzītu pārkāpumu, nav nepieciešams pierādīt arī faktisku aizsargājamās informācijas izmantošanu. Pietiek konstatēt ticamu iespējamību, ka jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā darbinieks varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts.

Šī Senāta atziņa ir īpaši nozīmīga praksē, jo aizsargājamas informācijas izmantošana konkurenta interesēs reti kad notiek atklāti. Darba devējiem bieži vien ir objektīvi gandrīz neiespējami iegūt tiešus pierādījumus tam, ka bijušais darbinieks faktiski izmanto komercnoslēpumu vai citu aizsargājamu informāciju. Līdz ar to Senāta formulētais “ticamas iespējamības” standarts būtiski precizē pierādīšanas robežas un vienlaikus novērš situāciju, kurā konkurences ierobežojuma aizsardzība praksē kļūtu neiespējama tikai tādēļ, ka informācijas faktisku izmantošanu ir grūti pierādīt.

Pietiek konstatēt ticamu iespējamību, ka jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā darbinieks varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts.

Vienlaikus Senāts nepazemina darba devēja pierādīšanas pienākumu līdz abstraktiem pieņēmumiem vai vispārīgām atsaucēm uz iespējamu konkurences risku. Senāts īpaši uzsver, ka darba devējam, ceļot prasību par konkurences ierobežojuma pārkāpumu, konkrētais komercnoslēpums vai cita aizsargājamā informācija ir skaidri jānorāda. Nepietiek ar abstraktu atsauci uz “komercnoslēpumu”, “konfidenciālu informāciju” vai “klientu datiem”. Turklāt, ja darbinieks apstrīd šo ziņu atbilstību komercnoslēpuma pazīmēm, darba devējam ir ne tikai jānorāda konkrētā informācija, bet arī jāpierāda, kādēļ tā ir uzskatāma par aizsargājamu vai komercnoslēpumu, proti, jāpamato tās atbilstība Komercnoslēpuma aizsardzības likuma prasībām.

Minētās Senāta atziņas vienlaikus uzsver arī DL 83.panta 1.daļas 2.teikumā paredzētā darba devēja pienākuma nozīmīgumu – rakstveidā norādīt, kura informācija uzņēmumā ir uzskatāma par komercnoslēpumu. Praksē darba devēji šo pienākumu nereti īsteno formāli vai nepietiekami konkrēti, piemēram, darba līgumos ietverot vispārīgas atsauces uz “visu informāciju”, “jebkuru ar sabiedrību saistītu informāciju” vai “konfidenciālu informāciju”, neidentificējot konkrēto aizsargājamo saturu. Senāta secinājumi liecina, ka strīda gadījumā ar šādām abstraktām norādēm var nepietikt, tādēļ darba devējiem ir jāveic pasākumi, identificējot un nosakot, kura informācija atbilst komercnoslēpuma pazīmēm un kura ir konfidenciāla un citādi aizsargājama. Turklāt to jāspēj pamatot.

Darba devējiem būtu ieteicams jau iepriekš identificēt visu informāciju, kurai piekļūst noteiktos amatos esoši darbinieki un kuras aizsardzība objektīvi pamato konkurences ierobežojuma nepieciešamību. Tas ir īpaši svarīgi amatos, kas saistīti ar stratēģisku klientu apkalpošanu, cenu politiku, iepirkumiem, biznesa stratēģiju izstrādi, produktu attīstību un citām sensitīvām un komerciāli nozīmīgām ziņām.

Tāpat darba devējiem būtu ieteicams izstrādāt vienotu pieeju un iekšējo kārtību konfidenciālas informācijas aizsardzībai, skaidri nosakot rīcību ar šādu informāciju visā tās dzīves ciklā. Tas ietver noteikumus par sensitīvas informācijas glabāšanu, augšupielādi, lejupielādi un apstrādi dažādos datu nesējos un IT sistēmās, tās pārsūtīšanu, tostarp izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, kā arī informācijas izpaušanu un kopīgošanu ar citiem kolēģiem tikai tiktāl, cik tas nepieciešams tiešo pienākumu veikšanai. Papildus būtu ieteicams paredzēt piekļuves ierobežojumus, darbinieku pienākumu ievērot konfidencialitāti, kā arī atbildību par noteiktās kārtības neievērošanu.

Atlīdzības atprasīšana un nodokļu jautājums

Spriedumā analizētas arī darba devēja tiesības atprasīt izmaksāto atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu, ja darbinieks to pārkāpis. Senāts norādīja – ja pušu noslēgtajā līgumā ir paredzēts pienākums konkurences ierobežojuma pārkāpuma gadījumā atmaksāt saņemto atlīdzību un samaksāt līgumsodu, atmaksas pienākums izriet no paša līguma un nav nepieciešams papildus meklēt likumisku pamatu atlīdzības atprasīšanai. Tā kā konkurences ierobežojums pēc darba attiecību izbeigšanas pēc būtības ir līgums, attiecīgi pušu savstarpējie prasījumi ir izlemjami, pamatojoties uz tā noteikumiem, nevis Civillikuma normām.

Senāta spriedums faktiski apstiprina, ka precīzi formulētas tiesiskās sekas konkurences ierobežojuma pārkāpuma gadījumā var būt izšķirošas, lai darba devējs vēlāk efektīvi aizsargātu savas intereses. Praksē tas nozīmē, ka darba devējiem ir ieteicams līgumā paredzēt vairākus būtiskus aspektus, piemēram, kādos gadījumos atlīdzība ir atmaksājama, vai tā atmaksājama pilnā apmērā vai proporcionāli pārkāpuma periodam, kā tiek noteikts un piedzīts līgumsods un / vai zaudējumu atlīdzība.

Attiecībā uz nodokļu maksājumiem, kas saistīti ar atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu, Senāts norādīja, ka nodokļi, kurus darba devējs samaksājis valsts budžetā par darbiniekam izmaksāto atlīdzību, nav uzskatāmi par darba devēja zaudējumiem. Tie nav piedzenami no darbinieka, ja darba devējam pastāv iespēja šos nodokļus atgūt no valsts.

Praksē darba devēji prasījumā nereti iekļauj gan darbiniekam izmaksāto atlīdzību, gan samaksātos nodokļus, pieņemot, ka viss izmaksātais apmērs ir uzskatāms par uzņēmuma zaudējumiem. Senāta judikatūra norāda, ka šāda pieeja nav pamatota. Līdz ar to darba devējiem jau pirms prasības celšanas būtu ieteicams izvērtēt iespējamos samaksāto nodokļu atgūšanas mehānismus.

Senāta spriedums lietā SKC-2/2026 apliecina, ka tiesas ir gatavas aizsargāt darba devēju leģitīmās intereses gadījumos, kad konkurences ierobežojums ir samērīgs, konkrēti pamatots un saistīts ar reālu nepieciešamību aizsargāt komerciāli nozīmīgu informāciju pat tādās situācijās, kad konkrēta pārkāpuma pierādīšana ir apgrūtināta. Lai izvairītos no iespējamiem riskiem, gan darba devēji, gan darbinieki tiek aicināti noteikt saprātīgu ierobežojuma apmēru un ievērot uzņemtās saistības.

Publicēts: iFinanses.lv. 01.06.2026.