Satversmes tiesa spriež taisnīgu tiesu?

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskais regulējums juridiskajā literatūrā tiek plaši apspriests un kritizēts jau kopš tā pieņemšanas. Arī Satversmes tiesa (ST) ir vērtējusi vairākus pieteikumus (konstitucionālās sūdzības) saistībā ar procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, un dažas apstrīdētās tiesību normas atzinusi par neatbilstošām Satversmei.  

Vairāki pieteikumi arī šobrīd atrodas izskatīšanas stadijā, bet viens no tādiem – par tiesībām iesniegt jaunus pierādījumus apelācijas instances tiesai – nesen tika izskatīts (ST 2025.gada 24.februāra spriedums lietā 2023-40-01).  

Jāpieliek nopietnas pūles 

Pierādīšanas jautājums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir īpaši nozīmīgs tieši šā procesa īpatnību dēļ, proti: 

• jautājums par mantas konfiskāciju tiek izlemts, to nesaistot ar jautājuma izskatīšanu par personas vainu noziedzīga nodarījuma (Krimināllikuma 195.pants – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana) izdarīšanā;  

• šīs kategorijas lietās par mantas noziedzīgo izcelsmi tiek piemērots zemāks pierādīšanas standarts – “iespējamības pārsvars” (tas nozīmē, ka mantas noziedzīgā izcelsme ir uzskatāma par pierādītu, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme), nevis standarts “ārpus saprātīgām šaubām”. Proti, mantas noziedzīgā izcelsme nav jāpierāda ārpus saprātīgām šaubām, bet tā tiek prezumēta, balstoties uz iespējamības pārsvara pierādīšanas standartu; 

• lieta tiek izskatīta divās, nevis trīs tiesu instancēs. 

Papildus minētajam Kriminālprocesa likuma (KPL) 124.panta 6.daļa paredz, ka lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti, savukārt KPL 126.panta 3.1daļa nosaka ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai.  

Ņemot vērā šādu pierādīšanas nastas sadalījumu, ir skaidrs, ka ar mantu saistītajai personai (persona, pie kuras manta tika izņemta vai tai tika uzlikts arests, vai cita persona, kurai ir tiesības uz konkrēto mantu) ir jāpieliek nopietnas pūles, lai tās manta netiktu konfiscēta.  

Taisnīga tiesa 

ST 2025.gada 24.februāra spriedumā lietā 2023-40-01 tika analizētas ar mantu saistītās personas tiesības iesniegt pierādījumus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu apelācijas instances tiesai.  

Apgabaltiesa, pamatojot ar KPL 629.panta 4.daļu, no kādas Latvijas un ārvalstu komersanta atteicās pieņemt pierādījumus, ko tie vēlējās iesniegt, bet kuri bija kļuvuši pieejami tikai pēc pirmās instances tiesas lēmuma pieņemšanas. Abi komersanti vērsās ar pieteikumiem ST, uzskatot, ka apstrīdētā norma, kas procesa dalībniekiem liedz tiesības iesniegt jaunus pierādījumus apgabaltiesai (KPL 629. panta ceturtās daļas vārdi “rajona (pilsētas) tiesai”), neatbilst Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.  

Komersanti uzskatīja, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo to tiesības uz taisnīgu tiesu, neļaujot procesa par noziedzīgi iegūtu mantu gaitā, kamēr lieta vēl tiek skatīta tiesā pēc būtības, iesniegt pierādījumus, kas varētu būtiski ietekmēt kriminālprocesa iznākumu.  

Komersanti uzsvēra, ka lielāks pierādīšanas slogs ir uzlikts viņiem, nevis procesa virzītājam,  tādēļ apstrīdētā norma pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju principu, kas noteikts Satversmes 92.pantā. 

Racionāla alternatīva 

Komersanti pamatoti norādīja, ka likumdevējs nav apzinājis situācijas, kad jauni fakti vai pierādījumi ir kļuvuši zināmi tikai pēc lietas izskatīšanas pirmās instances tiesā. Piemēram, ja pēc pirmās instances tiesas lēmuma pieņemšanas ir pieņemts vai kļuvis zināms lēmums par ārvalstī uzsākta kriminālprocesa izbeigšanu, kas ietekmē procesa virzītāja pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi.  

Komersanti piedāvāja arī racionālu alternatīvu spēkā esošajam absolūtajam pierādījumu iesniegšanas aizliegumam apgabaltiesai. Proti, ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, visi pierādījumi tiek iesniegti rajona (pilsētas) tiesai, bet ja ir objektīvi iemesli un saprātīgs pamatojums, pierādījumus var iesniegt arī apgabaltiesai. 

Neizpratne un izbrīns 

Diemžēl nepārsteidz, ka gan Saeima kā institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, gan Tieslietu ministrija (TM), gan Ģenerālprokuratūra uzskatīja, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam. Pretēju un labi argumentētu nostāju pauda Latvijas Zvērinātu advokātu padome un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors Dr. iur. Gunārs Kūtris. 

Izbrīnu, lai neteiktu neizpratni, rada Saeimas viedoklis par abu komersantu piedāvāto alternatīvu – nodrošināt personas tiesības iesniegt apgabaltiesai pierādījumus, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevarēja tikt iesniegti rajona (pilsētas) tiesai. Saeima to uzskatīja par izņēmuma gadījumu, kura risinājums jau paredzēts KPL 631.panta 4.daļā. Tādējādi Saeimas ieskatā komersantu pamattiesības aizskar nevis apstrīdētā norma, bet gan tas, ka apgabaltiesa attiecīgajās situācijās nepiemēroja KPL 631.panta 4.daļu.  

Neizpratni šis apsvērums rada tādēļ, ka KPL 631.panta 4.daļa nosaka, ka izskatot sūdzību vai protestu, tiesa atceļ rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nosūta materiālus jaunai izskatīšanai, ja konstatē kādu šā likuma pārkāpumu, kuru tiesa pati nevar novērst. Lēmums nav pārsūdzams. Saeimas ieskatā KPL 631.panta 4.daļas pieņemšanas mērķis cita starpā bija ļaut apgabaltiesai nodot lietas materiālus jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā, lai tā varētu vērtēt pierādījumus gadījumos, kad tie nevarēja tikt iesniegti rajona (pilsētas) tiesai objektīvu iemeslu dēļ. Tādējādi Saeimas ieskatā apgabaltiesai, konstatējot, ka tajā tiek iesniegti pierādījumi, kurus nevarēja iesniegt rajona (pilsētas) tiesai un kuri nav vērtēti, vajadzēja atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā. 

Tomēr minētais Saeimas viedoklis neiztur nekādu kritiku – nav skaidrs, kādēļ pierādījumu, kurus nevarēja iesniegt pirmās instances tiesai, neizvērtēšana būtu uzskatāma par pirmās instances tiesas pieļautu likuma pārkāpumu. Tādējādi atbildību par tiesību aizskārumu Saeima noveļ uz pirmās instances tiesu, pārmetot tai tādu pierādījumu nevērtēšanu, kuru ne tikai nebija tiesas rīcībā, bet kuri pat nevarēja tai tikt iesniegti, kā arī noveļot vainu uz apgabaltiesu, kura, nesaskatot šādā situācijā pirmās instances tiesas pieļautu likuma pārkāpumu, nav piemērojusi KPL 631.panta 4.daļu.  

Atliek tikai minēt, kas ir šādas nostājas pamatā – kvalifikācijas trūkums tiesību jautājumos vai vēlme jebkādiem līdzekļiem neatzīt savu “brāķi”, atrodot citu vainīgo.  

ST pamatojums 

Tomēr ir arī labā ziņa – ST no šāda tiesiski nepamatota viedokļa nav ietekmējusies un savā spriedumā atzinusi, ka nav pamata atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, ja pierādījumus nav bijis iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai objektīvu iemeslu dēļ. 

Tādu objektīvu apstākļu pastāvēšanu, kuru dēļ apgabaltiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, paredz šobrīd spēkā esošā KPL 631.panta 5.daļa, kas stājās spēkā 2024.gada 22.oktobrī. Tas bija jau pēc komersantu pieteikumu iesniegšanas ST, bet pirms to izskatīšanas. KPL 631.panta 5.daļa piešķir apgabaltiesai kompetenci atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. 

Lai gan Saeima un TM norādījušas, ka tiesnešiem esot dažāda izpratne par KPL 629. un 631.panta piemērošanu, tomēr ST no tai pieejamiem lietas materiāliem neguva apstiprinājumu, ka KPL 631.panta 4.daļa būtu tikusi piemērota tādējādi, ka gadījumā, kad objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams iesniegt pierādījumus rajona (pilsētas) tiesai, tas būtu pamats lietas materiālu nodošanai jaunai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā.  

Vispusīgi izvērtējot lietas apstākļus un lietas dalībnieku argumentus, ST atzina, ka tieši pati apstrīdētā norma, nevis tās piemērošana (kā to pasniedza Saeima) pieteikumu iesniedzējiem aizskar Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības. 

Likuma grozījumi 

2024.gada 22.oktobrī stājās spēkā KPL grozījums, ar kuru 631.pants tika papildināts ar 5.daļu: Izskatot sūdzību vai protestu, tiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai arī tad, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. Lēmums nav pārsūdzams. Kopš tā brīža KPL 631.panta 5.daļa ļauj apgabaltiesai vērtēt procesā iesaistītās personas pieteikumu par tādu pierādījumu iesniegšanu, kurus objektīvu iemeslu dēļ nav bijis iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai. Vērtējot pierādījumus, apgabaltiesai ir jāpārbauda to attiecināmība uz lietu, to nozīme lietā un iemesli, kādēļ tie netika iesniegti rajona (pilsētas) tiesai. Atzīstot, ka pierādījumiem var būt vērā ņemama ietekme uz lietā taisīto lēmumu pēc būtības, apgabaltiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai. 

Tā kā apstrīdētās normas saturs ir mainījies pēc būtības, ST izvērtēja, vai KPL 629.panta 4.daļa nodrošināja personas tiesības uz taisnīgu tiesu līdz KPL 631.panta 5.daļas spēkā stāšanās dienai – 2024.gada 22.oktobrim, un secināja, ka KPL 629.panta 4.daļa tiktāl, ciktāl tā līdz KPL 631.panta 5.daļas spēkā stāšanās dienai – 2024.gada 22.oktobrim –, nenodrošināja personai tiesības objektīvu iemeslu dēļ iesniegt pierādījumus apgabaltiesai, neatbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam. 

Izvērtējot, vai apstrīdētajā regulējumā ietvertā kārtība, kādā tika nodrošinātas aizskartā mantas īpašnieka tiesības iesniegt pierādījumus, nodrošināja šai personai atbilstošas procesuālās tiesības mantas likumīgās izcelsmes pierādīšanai visā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ST konstatēja, ka pierādījumus par mantas izcelsmi ar mantu saistītā persona varēja iesniegt:  

• pirmstiesas kriminālprocesa laikā: procesa virzītājam – laika posmā starp aresta uzlikšanu mantai un dienu, kad tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu; 

• tiesas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu: rajona (pilsētas) tiesai – līdz iztiesāšanas pabeigšanas brīdim. 

Pastāvot iespējai, ka rajona (pilsētas) tiesas nolēmumā norādītie mantas izcelsmi pamatojošie argumenti atšķiras no procesa virzītāja lēmumā par procesa uzsākšanu ietvertajām ziņām, un ar mantu saistītajai personai šie argumenti ir jāatspēko sūdzībā apgabaltiesai, vai ka ar mantu saistītā persona pierādījumus var iegūt tikai pēc tam, kad lieta jau ir izskatīta rajona (pilsētas) tiesā, apstrīdētais regulējums liedza ar mantu saistītajai personai šādus pierādījumus iesniegt apgabaltiesai, lai tā attiecīgi varētu konstatēt, vai fakts, ka pierādījumi netika savlaicīgi iesniegti rajona (pilsētas) tiesai, ir kvalificējams kā objektīvu apstākļu izraisīta situācija vai arī kā personas apzināta rīcība procesa novilcināšanai. ST pamatoti secināja, ka ar mantu saistītajai personai šādos apstākļos netika nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju princips. 

Ņemot vērā 2024.gada 22.oktobrī spēkā stājušos grozījumu KPL, ar kuru KPL 631.pants tika papildināts ar 5.daļu, šobrīd pierādījumus par mantas izcelsmi ar mantu saistītā persona var iesniegt: 

• pirmstiesas kriminālprocesa laikā: procesa virzītājam – laika posmā starp aresta uzlikšanu mantai un dienu, kad tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu; 

• tiesas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu: rajona (pilsētas) tiesai – līdz iztiesāšanas pabeigšanas brīdim, bet izņēmuma gadījumā – pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iesniegt rajona (pilsētas) tiesai – arī apgabaltiesai. 

Apkopojot izklāstīto, spriedums rada dalītas jūtas. No vienas puses – prieks, ka taisnīgums uzvarēja, no otras puses – nožēla, ka privātpersonai, kurai valsts grasās konfiscēt mantu šīs pašas valsts radītā procesā, kurā tiek aizskartas personas pamattiesības, nākas pārvarēt tik lielu valsts institūciju (Saeimas, TM un Ģenerālprokuratūras) pretestību un nevēlēšanos atzīt un labot savas kļūdas, lai panāktu pieļautā tiesību aizskāruma novēršanu.  

Publicēts: iFit