Vai biroja telpas ir atzīstamas par publiskām telpām ?

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 18.oktobra sprieduma lietā SKA-296/2023 analīze

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 18.oktobra spriedums lietā SKA-296/2023 noteica, kādas telpas var atzīt par publiskām telpām (turpmāk “Spriedums”).

Īsumā, lai labāk izprastu lietas būtību, tās faktiskie apstākļi ir šādi:

• Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk “BVKB”) veica pieteicējai SIA „VECAIS KUĢIS” (turpmāk “Pieteicēja”) piederošās ēkas ekspluatācijas pārbaudi. Pārbaudes rezultātā BVKB konstatēja tādus būvdarbus ēkā, kuriem nav izstrādāta būvniecības dokumentācija. BVKB uzlika par pienākumu Pieteicējai saskaņot Rīgas pilsētas būvvaldē nepieciešamo būvniecības dokumentāciju un ēkā veiktos pārbūves darbus nodot ekspluatācijā (Lēmums).
• Pieteicēja vērsās tiesā par minētā BKVB Lēmuma atcelšanu, jo uzskatīja ka ēkas ekspluatācijas uzraudzība nav BKVB kompetencē, tajā skaitā, ka ēkā esošās telpas nav publiskas telpas.
• Pirmās un otrās instances tiesa noraidīja Pieteicējas pieteikumu, uzskatot, ka BVKB ir rīkojies savas kompetences ietvaros, jo strīdus ēka ir III grupas ēka, kurā vairāk nekā 50 procenti no kopējās platības ir publiskas telpas, un tajā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Tiesa atzina, ka strīdus ēkā lielākā daļa telpu ir biroja telpas, kas pēc būtības ir publiskas telpas.
• Pieteicēja uzskatīja, ka atbilstoši Publisku būvju būvnormatīvam biroja telpa kā darba telpa vispārīgā gadījumā nav uzskatāma par publisku telpu, tāpēc tā nepiekrita Administratīvās apgabaltiesas viedoklim.
• Tā kā Pieteicēja nepiekrita apgabaltiesas spriedumam, lietu skatīja Senāta Administratīvo lietu departaments un vērtēja gan (1) BVKB kompetenci, gan to, (2) vai un kādas telpas būtu atzīstamas par publiskām telpām.

BVKB ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas darbojas kopš 2014.gada 1.oktobra. BVKB nodrošina būvniecības valsts kontroli normatīvajos aktos noteiktajā apjomā, administrē enerģētikas politiku, kā arī īsteno citas Būvniecības (un citos) likumos noteiktās funkcijas. Tā kompetenci būvniecības jomā primāri nosaka Būvniecības likums. Ņemot vērā, ka lietas iztiesāšanas gaitā Būvniecības likuma normas bija mainījušās, tiesa Spriedumā atsaucās uz to likuma normas redakciju, kas bija spēkā Pieteicējas pārsūdzētā Lēmuma pieņemšanas brīdī.

Un, proti, saskaņā ar Būvniecības likuma  6.¹panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktu un 2.punktu BVKB nodrošina būvniecības un pārbūves valsts kontroli tādām publiskām ēkām, kurās paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, veic šādu jaunu ēku pieņemšanu ekspluatācijā, kā arī nodrošina ekspluatācijas uzraudzību. Cita starpā jāpiemin, ka likums, izvirzot kritēriju “vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem”, vienlaicīgi to definē kā publisku ēku.

Tātad, lai identificētu BLVB kompetenci konkrētajā situācijā, ir būtiski detalizēti saprast, kas ir publiska ēka, kam arī tiesa pievēršas Spriedumā. Tiesa norāda, ka vērtējot, vai ēka uzskatāma par publisku ēku, ir ņemams vērā būves un telpu grupas paredzētais, kā arī iespējamais un pieļaujamais izmantošanas veids. Tātad kopsakarībā ir jāanalizē visi tie ar būvniecību saistītie normatīvie akti, kas palīdz atbildēt uz jautājumu par publiskās ēkas un publiskās telpas termina saturu un pielietojuma mērķi.

Tā kā Pieteicēja iebilda pret to, ka tieši biroja telpas kā darba telpas būtu uzskatāmas par publisku telpu, tad tiesa Spriedumā kā galveno atbildamo jautājumu izvirzīja to, vai biroja telpas ir uzskatāmas par publiskām telpām saskaņā ar spēkā esošo regulējumu.

Uz Lēmuma izdošanas brīdi spēkā esošie Ministru kabineta 2015.gada 30.jūnija noteikumi Nr. 331 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 „Publiskas būves”” (turpmāk “Publisku būvju būvnormatīvs”), to 2.4.punkts noteica, ka publiska būve ir ēka, kurā vairāk nekā 50 procenti ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšanai, vai inženierbūve [..]. Šobrīd šos jautājumus regulē Ministru kabineta 2021.gada 19.oktobra noteikumi Nr. 693 „Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21”, un, kā atzina tiesa, saskaņā ar šiem noteikumiem strīdus ēka būtu uzskatāma par publisku ēku. Proti, to 3.28. punkts definē, ka publiska būve ir ēka, kurā vairāk nekā 50 % ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšana [..]. Tātad, kā redzams, publiskas ēkas definīcija faktiski neatšķiras, taču ar saturu jāpiepilda termins publiska telpa, lai atbildētu uz jautājumu, vai strīdus ēka, kurā ir konkrēta veida telpas (biroji), ir publiska ēka.

Saskaņā ar jaunā regulējuma (Ministru kabineta 2021.gada 19.oktobra noteikumi Nr. 693) 3.29.punktu publiska telpa ir nedzīvojama telpa (izņemot ražošanas, tehniskās un līdzīga lietojuma telpas), kurā strādā darbinieki vai dažādus pakalpojumus var saņemt apmeklētāji (piemēram, skatītāji, pacienti, klienti, pircēji, pasažieri, studenti, audzēkņi). Tātad ir acīmredzami, ka primāri publiska telpa ir nedzīvojama telpa (izņemot ražošanu), kurā strādā darbinieki. Taču tiesa šo regulējumu lietoja tikai kā pildu argumentu, lai paskaidrotu, ka regulējuma būtība kopš Lēmuma pieņemšanas nav mainījusies.

Savukārt, salīdzinot jauno un iepriekšējo regulējumu, publiskas telpas definīcija ir mainījusies.

Proti, Publisku būvju būvnormatīva 2.5.apakšpunkts noteica, ka publiska telpa ir sabiedrībai pieejama nedzīvojamā telpa, kurā īslaicīgi var uzturēties un saņemt dažādus pakalpojumus apmeklētāji (piemēram, skatītāji, pacienti, klienti, pircēji, pasažieri, studenti, audzēkņi). Tātad par publisku telpu bija uzskatāma tāda nedzīvojamā telpa, kurā var ierasties un īslaicīgi uzturēties apmeklētāji.

Definējuma atšķirība ir tajā, ka iepriekšējā regulējumā nebija atsauces uz darbiniekiem, bet tikai uz apmeklētājiem, (kas saglabāts arī jaunajā regulējumā). Proti, norobežojošais kritērijs ir tas, vai konkrētajās telpās varēja ierasties apmeklētāji, lai šādas nedzīvojamas telpas atzītu par publiskām telpām. Šī iemesla dēļ tiesa norādīja, ka apmeklētāji šajā gadījumā ir cilvēki, kuri parasti neuzturas konkrētajās telpās pastāvīgi, un tas, ka telpās var ierasties apmeklētāji, ir veids, kādā šī telpa ir pieejama sabiedrībai, t.i., ka telpa šādā veidā kļūst publiska.

Salīdzinājumam jānorāda, ka saskaņā ar Publisku būvju būvnormatīva 2.2.apakšpunktu par darba telpām tika uzskatīta nedzīvojamā telpa, kurā notiek darba process un kurā nav paredzēta apmeklētāju uzturēšanās. Tādējādi, lai saprastu, kurai telpu kategorijai pieder biroja telpas, t.i., publiskajām telpām vai darba telpām, bija jāsaprot, vai šajās telpās notiek tikai darba process, vai arī tajās notiek vai var notikt apmeklētāju uzturēšanās. Tiesa, norobežojot darba telpas, norādīja, ka par darbu telpu uzskatāma tāda telpa, kurā notiekošais darba process nav (nevarētu būt) saistīts ar apmeklētāju ierašanos.

Spriedumā cita starpā ir dota atsauce uz Ministru kabineta 2018.gada 12.jūnija noteikumu Nr. 326 „Būvju klasifikācijas noteikumi” pielikuma 36.punktā ietverto biroja telpu aprakstu, no kura secināts, ka tās ir sabiedrībai pieejamas nedzīvojamās telpas, kurās apmeklētāji var īslaicīgi uzturēties un saņemt dažādus pakalpojumus. Minētais normatīvais akts bija spēkā uz Lēmuma pieņemšanas brīdi, un caur šo regulējumu Spriedumā tika secināts, ka “biroja telpas ir telpas, kurās var ierasties, piemēram, uzņēmuma sadarbības partneri, lai vienotos par sadarbību, vai klienti, lai saņemtu vai vienotos par uzņēmuma piedāvātajiem pakalpojumiem (piemēram, ja biroja telpas lieto juridisko pakalpojumu sniegšanas uzņēmums, grāmatvedības pakalpojumu sniegšanas uzņēmums, mārketinga pakalpojumu sniegšanas uzņēmums)”.

Līdz ar to Spriedumā secināts, ka telpu atzīšanai par publiskām pietiek, ka tās ir paredzētas kā biroju telpas un līdz ar to šajās telpās var notikt arī tāds darba process, kas ir saistīts ar apmeklētāju ierašanos. Tātad biroju telpas ir tādas telpas, kurās var ierasties (jebkāda veida) apmeklētāji, tāpēc tās ir atzīstamas par publiskām telpām, t.i., telpām, kas pieejamas sabiedrības daļai.

Atgriežoties pie BKVB kompetences konkrētajā strīdus gadījumā, Spriedumā tika norādīts, ka pareizs ir secinājums par BKVB tiesībām veikt strīdus ēkas ekspluatācijas uzraudzību, jo tas tiešā veidā izriet no likuma. Vienlaikus Spriedumā secināts, ka tieši tā ir būvniecības tiesiskā regulējuma specifika, ka būvniecība, tās kontrole un būvju atbilstība dažādām prasībām var būt dažādu iestāžu kompetencē, un piekritība konkrētai iestādei ir atkarīga no būvniecības stadijas vai no pārbaudāmā priekšmeta. Proti, Būvniecības likums neparedz, ka BVKB veic tos pašus pienākumus, ko būvvalde, vai ka pilnībā aizstāj būvvaldi, bet gan noteic konkrētus pienākumus, ko attiecībā uz publiskām ēkām veic tikai BVKB.

Publikācija: itiesibas.lv