Vai ir jānodrošina stāvvieta darbinieka automašīnai?

Vai darba devējam ir pienākums nodrošināt stāvvietu darbinieka privātajam auto? Vai darba devējam ir jāsedz izmaksas, ja daļai darbinieku tas dienas laikā ir jānovieto par maksu? Cik lielā mērā vispār autostāvvietas jautājums attiecas uz darba devēju?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jānošķir divas situācijas:

• vai darbinieks ar savu personīgo auto veic darba pienākumus;
• vai darbinieks izmanto personīgo auto, lai nokļūtu darba vietā.

Šajā rakstā tiks apskatīta situācija, kad darbinieks personīgo auto izmanto tikai nokļūšanai uz darbu.

Darba devēja pienākumi

Darba likums (DL) darba devējam neuzliek pienākumu nodrošināt stāvvietu darbinieku personīgajām automašīnām, kuras netiek izmantotas darba pienākumu veikšanai.

Lai gan DL 51.panta 2.daļa vispārīgi noteic, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu, šis nosacījums neattiecas uz autostāvvietas nodrošināšanu privātajam transportam, kas netiek izmantots darba uzdevumu izpildei. Kā skaidro Valsts darba inspekcija (VDI), darbinieka nokļūšana no dzīvesvietas uz pastāvīgo darba vietu parasti ir darbinieka personīgā atbildība, nevis darba devēja uzdots pienākums. Tādējādi stāvvieta privātajai automašīnai, ko izmanto nokļūšanai darbā, ir uzskatāma par darbinieka labumu, nevis darba izdevumu.

DL 40.panta 2.daļas 4.punkts paredz, ka darba līgumā ir obligāti jāiekļauj informācija par darba vietu. Slēdzot darba līgumu, darbinieks var izvērtēt darba vietas atrašanos un to, kā viņš tur nokļūs, – vai apkārtnē ir pieejamas autostāvvietas un kādas ir sabiedriskā transporta iespējas. Ja nepieciešams, darbinieks savu dzīvesvietu var pielāgot darba atrašanās vietai.

Darba devējam var rasties pienākums segt autostāvvietas izmaksas, jo šie izdevumi ir nepieciešami darba veikšanai un radušies ar darba devēja piekrišanu

Ja darba līgumā darba pienākumu veikšanai nav noteikta konkrēta adrese un darbinieku var nodarbināt dažādās vietās, Senāta 2025.gada 20.maija spriedumā lietā SKC-192/2025 ir atzīts: “Darba devējam darba vieta ir jākonkretizē tā, lai darbinieks zinātu, kur un kad tam faktiski jāierodas darba pienākumu veikšanai.”

Lai gan šis secinājums primāri attiecas uz ikdienas informācijas sniegšanu par mainīgu darba vietu, darbiniekam jau pirms darba līguma noslēgšanas ir tiesības noskaidrot tās vietas, kurās ir plānots viņu nodarbināt, piemēram, konkrētas darba devēja struktūrvienības.

Vienlaikus ir jāvērtē katras situācijas individuālie apstākļi. Piemēram, ja darbiniekam nav noteikta pastāvīga darba vieta un dažkārt liela attāluma dēļ viņam uz darbu jādodas jau iepriekšējā dienā un automašīna jānovieto maksas stāvvietā, par ko darba devējs ir informēts, situācija mainās. Šajā gadījumā ceļā pavadītais laiks varētu tikt iekļauts darba laikā un būt apmaksājams. Tāpat darba devējam var rasties pienākums segt autostāvvietas izmaksas, jo šie izdevumi ir nepieciešami darba veikšanai un radušies ar darba devēja piekrišanu.

Ja darba devējs nodrošina autostāvvietu

Darba devējam ir rīcības brīvība nodrošināt stāvvietu darbinieka personīgajam auto pie darba vietas pēc savas izvēles vai vienojoties ar darbinieku. Piemēram, nomājot biroja telpas, ierasta prakse ir kopā ar tām nomāt arī noteiktu skaitu autostāvvietu darbinieku automašīnu novietošanai. Ja šādas iespējas nav, darba devējs var nomāt vietas no tuvākā maksas autostāvvietas operatora. Alternatīvi darba devējs var izlemt izmaksāt darbiniekiem ikmēneša naudas summu autostāvvietas apmaksai pie darba vietas, ļaujot izvēlēties piemērotāko stāvvietu.

Darba devējam ir rīcības brīvība nodrošināt stāvvietu darbinieka personīgajam auto pie darba vietas pēc savas izvēles vai vienojoties ar darbinieku

Rodas jautājums – kā kvalificēt šādu automašīnas stāvvietas nodrošināšanu vai ikmēneša naudas izmaksu? VDI konsultācijās ir norādījusi, ka šāds labums analogi darba devēja nodrošinātai veselības apdrošināšanai ir vērtējams kā cita veida atlīdzība par darbu. Saskaņā ar DL 59.pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.

Noteiktas naudas summas izmaksas gadījumā tā nebūs kāda no piemaksām, kas regulēta DL 18.nodaļā, kas  būtu iekļaujama vidējās izpeļņas aprēķinos. Tajā pašā laikā darba devējs var izvēlēties, kā savos iekšējos normatīvajos aktos definēt šādu ikmēneša maksājumu, tostarp nosaucot to par piemaksu. Kā minēts, šādu piemaksu DL neprasa un īpaši neregulē. Izvēlētais nosaukums nemainīs tās kvalifikāciju DL izpratnē – tā joprojām būs tāda darba samaksas sastāvdaļa kā cita veida atlīdzība saistībā ar darbu.

Piemērojamie principi

Ja darba devējs ir izvēlējies nodrošināt saviem darbiniekiem autostāvvietu personīgo automašīnu novietošanai, tam ir jānosaka autostāvvietas nodrošināšanas kārtība un ar to saistītie noteikumi. Darba devēja izstrādātajiem noteikumiem ir jāatbilst DL 29.pantā ietvertajam atšķirīgas attieksmes aizliegumam un 7.pantā nostiprinātajam vienlīdzīgu tiesību principam jeb diskriminācijas aizliegumam. Individuāla strīda gadījumā starp darbinieku un darba devēju tieši darba devējam būs jāpierāda, ka, nosakot cita veida atlīdzību par darbu tikai daļai darbinieku, tas ir noticis pamatoti, bez atšķirīgas attieksmes un ievērojot vienlīdzīgu tiesību principu.

Strīda gadījumā tieši darba devējam būs jāpierāda, ka, nosakot cita veida atlīdzību par darbu tikai daļai darbinieku, tas ir noticis pamatoti

Tādējādi darba devējs ir atbildīgs par to, lai darba līgumā, darba koplīgumā vai iekšējos normatīvajos aktos ir paredzēti brīvprātīgi veiktās izmaksas apmēra noteikšanas kritēriji. Piemēram, autostāvvieta varētu tikt piešķirta vai attiecīgā naudas summa izmaksāta darbiniekiem, kuri uzņēmumā ir nostrādājuši noteiktu periodu, piemēram, izturējuši pārbaudes laiku.

Nodokļu aspekti

Ja darbinieks nokļūšanai darbā izmanto privāto automašīnu un darba devējs viņam maksā kompensāciju par autostāvvietas izmantošanu, šāds ienākums ir apliekams ar algas nodokļiem. Līdz ar to darba devējam ir pienākums no šīs summas nomaksāt algas nodokļus.

Tomēr darba devējs var izvērtēt iespēju šādu izdevumu kompensācijai piemērot likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) 8.panta 15.daļā noteikto atvieglojumu, proti, apmaksāt stāvvietas izdevumus atbilstoši noslēgtajam koplīgumam līdz 700 eiro gadā vienam darbiniekam, nepārsniedzot 5% no darba devēja gada kopējā bruto algu fonda. Šādā gadījumā ir jāizpilda citi likumā par IIN noteiktie kritēriji, tostarp uzņēmumā ir jānodarbina vismaz seši darbinieki un nedrīkst būt nodokļu parādu. Tāpat būtu ieteicams ar Valsts ieņēmumu dienestu precizēt, vai stāvvietas kompensācija ir uzskatāma par transporta izdevumiem likuma par IIN izpratnē un tos varētu apmaksāt kā koplīgumā paredzētos transporta izdevumus.

Publicēts iTiesibas.lv. 27.08.2026