Viens no populārākajiem darbinieku motivēšanas instrumentiem pēdējos gados nenoliedzami ir personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesības (motivācijas plāns). Sabiedrība darbiniekiem izstrādā noteiktu kārtību un termiņus, kas var ietvert dažādus individuālus nosacījumus un priekšnoteikumus, lai darbinieks varētu īstenot savas tiesības iegūt vai iegādāties ar atlaidi uzņēmuma akcijas vai daļas.
Tipiski tiek uzstādīti dažādi finanšu un operatīvie mērķi, bet papildus kā viens no efektīviem korporatīvās pārvaldības instrumentiem, ko sabiedrība var izmantot savu ilgtspējas mērķu sasniegšanā, ir iekļaut plānos ar ilgtspēju saistītus mērķus arī darbiniekiem. Protams, īstenojot šādas iniciatīvas, primāri ir jāņem vērā katra atsevišķā darbinieka loma, atbildību sadalījums un pienākumu apjoms. Būtiski, lai sasniedzamie mērķi būtu pietiekami kvantificējami jeb izmērāmi, lai izveidotais motivācijas mehānisms varētu veiksmīgi darboties atbilstoši izstrādātajam plānam.
Tas, ka uzņēmumi dalību šādos motivācijas plānos prioritāri piedāvā lielākoties tikai vadības komandai, ir mīts. Aizvien vairāk uzņēmumu apzinās – lai veicinātu komandas motivāciju un ilgtermiņā spētu izveidot stabilu darbinieku komandu, ir jārada vide, kas sekmē pievienoto vērtību ne tikai uzņēmumam, bet arī sabiedrībai, klimatam un sociālajām vērtībām. Iespējas attīstīt efektīvu darbinieku motivēšanas instrumentu, iekļaujot ilgtspējas mērķus, pastāv visos uzņēmuma līmeņos.
Uzņēmuma Willis Towers Watson (WTW) veiktā pētījuma globālie statistikas dati liecina, ka 76% no Standard & Poor’s 500 lielākajiem uzņēmumiem, veidojot vadības komandas motivācijas veicināšanas plānus, pagājušajā gadā izmantoja vismaz vienu vides, sociālo vai pārvaldības rādītāju kā atskaites punktu sasniedzamajiem mērķiem, kas ir par 14% vairāk nekā 2020. gadā. Ņemot vērā Eiropas Savienības ambīcijas klimata jomā un tiesisko regulējumu, kas lielai daļai uzņēmumu jau uzliek konkrētus pienākumus attiecībā uz ilgtspējas ziņojumu sniegšanu, kā arī paplašinoties uzņēmumu kopējam pienākumu apjomam ilgtspējas jomā, šīs tendences noteikti atsauksies arī uz Latvijas tirgu.
Ilgtspējas mērķu sasniegšanu var sekmēt uzņēmuma iekšējo cilvēkresursu iesaiste
Lielajiem un vidējiem uzņēmumiem jau ir izveidojies priekšstats un, iespējams, arī pieredze saistībā ar ilgtspējas ziņojumu sniegšanu, lai spētu pilnvērtīgāk izprast, kas ir uzņēmuma galvenās jomas un prioritātes, izvirzot un definējot ilgtspējas mērķus, riskus un iespējas. Uzņēmumiem gūstot lielāku pieredzi, arī ilgtspējas jomas mērķi kļūst definētāki, izmērāmāki un salīdzināmāki. Komandas darbs šo mērķu sasniegšanā ir būtisks katalizators pārmaiņām un sasniegumiem, tāpēc personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plāns, kurā integrēti arī ar ilgtspēju saistīti mērķi kādā no ilgtspējas jomām, ir efektīvs veids, kā abas puses veiksmīgi gūtu labumu arī ilgtermiņa perspektīvā.
Uzņēmuma iekšējo cilvēkresursu piesaisti ar ilgtspēju saistītajiem mērķiem atzinīgi novērtē arī potenciālie investori, jo īpaši ņemot vērā, ka aizvien palielinās fokuss uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem, kas paredz vērtēt uzņēmumu darbību šķērsgriezumā un izdarīt secinājumus par ieviesto procesu lietderību un ietekmi. Līdz ar to uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanā šādām iniciatīvām var būt nozīmīga loma.
Kas jāņem vērā, iekļaujot ilgtspējas mērķus un kritērijus darbinieku motivācijas plānos?
Primāri jāņem vērā, ka kritērijiem, ko uzņēmums nosaka darbiniekam, jābūt konkrētiem, izmērāmiem, maksimāli attālinoties no potenciālas subjektivitātes, kas varētu kropļot iekšējo konkurenci un lēmumu pieņemšanas procesus. Tāpat arī noteikti ieteicams tos pielāgot uzņēmuma uzstādītajiem mērķiem, identificētajiem riskiem un iespējām ilgtspējas jomā, lai šīs iniciatīvas nebūtu atrautas no konkrētā uzņēmuma specifikas, kā arī vairāk fokusēties uz īstermiņa, nevis ilgtermiņa mērķiem, kas parasti ir konkrētāki un līdz ar to arī vieglāk kvantificējami.
Jārēķinās, ka pretēji finanšu un operatīvajiem mērķiem, kas ir diezgan viegli izmērāmi, ar ilgtspēju saistītie kopējie mērķi uzņēmumā var vienmēr nebūt tiešā veidā individualizējami attiecībā uz katru darbinieku, tāpēc nereti daļa uzņēmumu, lai novērtētu darbinieku sasniegumus, izmanto individuālu pieeju, proti, veic individuālus novērtējumus vai izveido atskaites sistēmas, kurās tiek atspoguļoti kādi konkrēti sasniegumi individuālās ilgtspējas jomās. Tā var būt alternatīva, bet objektīvi izmērāmiem mērķiem un atskaites sistēmai noteikti dodama priekšroka, jo tas var veicināt arī paša uzņēmuma uzstādīto mērķu konkrētību un kvantitatīvu iespēju šo mērķu izpildi pārbaudīt. Pārāk nenoteiktus ilgtermiņa un īstermiņa mērķus objektīvi nebūs iespējams izmērīt, tāpēc tas varētu radīt grūtības izvērtēšanas procesā, lai noteiktu, vai konkrētais darbinieks ir izpildījis attiecīgo kritēriju, radot strīdīgas situācijas, kas var rezultēties arī tiesvedībās.
Sociālās jomas mērķi ir salīdzinoši vieglāk nosakāmi, un statistikas dati liecina, ka tie pašlaik prevalē personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plānos. WTW veiktajā pētījumā 2023. gadā 66% no 500 lielākajiem uzņēmumiem atbilstoši Standard & Poor’s reitingiem ir izvēlējušies iekļaut tieši ar sociālo jomu saistītus mērķus darbinieku motivācijas plānos, 32% – ar vidi saistītus mērķus, bet 22% no aptaujātajiem ir iekļāvuši mērķus, kas saistīti ar pārvaldības jomu, savukārt 24% no visiem aptaujātajiem uzņēmumiem ir izvēlējušies ietvert vairākas jomas.
Pirmais solis, kas jāsper uzņēmumam, ir ilgtspējas stratēģijas, mērķu un iespēju analīze un noteikšana, izveidojot konkrētu atbildības jomu sadalījumu, jo īpaši vadības – valdes un padomes – līmenī. Jārēķinās, ka informācija saistībā par personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plāniem, kuros ir integrēti arī ilgtspējas aspekti un mērķi, būs jāietver arī uzņēmuma ilgtspējas ziņojumos. Patlaban Eiropas Savienības ziņošanas standarti paredz, ka būtu jāietver šāda informācija saistībā ar motivācijas plāniem, kas var būt noderīga veiksmīgi funkcionējošas iekšējās sistēmas izstrādē: a) vispārīgs apraksts; b) informācija, vai sasniegtie rezultāti tiek novērtēti attiecībā pret konkrētiem ar ilgtspēju saistītiem mērķiem un/vai ietekmi, sīkāk analizējot izveidoto mehānismu; c) kādi kritēriji uzņēmumā ir noteikti, lai ar ilgtspēju saistītie rezultāti tiktu uzskatīti par attiecīgā darbinieka sasniegtu rezultātu, kā arī veids, kā šie motivācijas mehānismi iekļaujas kopējā atalgojumu politikā; d) mainīgā atalgojuma proporcija, kas ir atkarīga no mērķiem, kuri saistīti ar ilgtspējību un/vai tās ietekmi; e) informācija par motivācijas plānu apstiprināšanu un atjaunošanu.
Labvēlīgāks nodokļu režīms
Jāpiemin arī, ka no nodokļu perspektīvas šādu motivācijas plānu ieviešana ļauj gūt noteiktu labumu, jo piemērojamais nodokļu režīms ir izdevīgs gan uzņēmumam, gan darbiniekiem. Ja tiek izpildīti Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā noteiktie kritēji, ir piemērojams algas nodokļa atbrīvojums. Tas nozīmē, ka par labumu no motivācijas plāna (akcijām/daļām, kas ir saņemtas bez maksas vai iegādātas ar atlaidi) nav maksājami algas nodokļi. Papildus darbinieks var saņemt arī dividendes, kurām arī ir labāks piemērojamais nodokļu režīms nekā darba algai. Pārdodot akcijas/daļas, darbinieks būs atbildīgs par kapitāla pieauguma nodokļa samaksu, ja izpildās visi Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā noteiktie kritēriji.
Lai piemērotu algas nodokļu atbrīvojumu ienākumam no motivācijas plāna, cita starpā, ir jāīstenojas šādiem kritērijiem: 1) pirkuma tiesības var realizēt vismaz pēc 12 mēnešu turēšanas perioda; 2) visā pirkuma tiesību dalības laikā darbinieks ir darba tiesiskajās attiecībās ar attiecīgo uzņēmumu (valdes locekļa/padomes locekļa gadījumā arī cita veida sadarbības līgums tiek ņemts vērā); 3) ir iesniegts paziņojums Valsts ieņēmumu dienestam par piešķirtajām akciju/daļu pirkuma tiesībām; 4) nav izsniegts aizdevumus, kas nav atmaksāts (ar izņēmumiem).
Uzņēmuma kompetencē ir veikt izvēli, kādus kritērijus iekļaut motivācijas plānā, kuriem realizējoties var iegādāties konkrētu akciju/daļu skaitu, attiecīgo kritēriju izvēle neietekmē nodokļu režīmu. Jau esošos vai jaunus motivācijas plānus var papildināt ar kritējiem, kas ir saistīti ar ilgtspējas mērķu sasniegšanu jebkurā brīdī.
Apkopojot rakstā ietverto, motivācijas plāni ir veiksmīgs rīks, kas palīdz sasniegt gan individuālos, gan kolektīvos mērķus, kurus uzņēmums ir noteicis. Īpaši ilgtspējas jomā, jo ideālā gadījumā uzņēmumam jādarbojas kā labi ieeļļotam ritenim, un to vislabāk var panākt, sadalot atbildības jomas un nosakot konkrētus, individualizētus mērķus. Uzņēmumiem, kas apsver ieviest personāla opciju jeb darbinieku akciju pirkuma tiesību plānus, paveras plašas iespējas, kā uzlabot uzņēmuma konkurētspēju, iekšējos procesus un sekmēt ilgtspējas mērķu sasniegšanu efektīvā veidā.
Arvien biežāk ieguldītājiem obligācijas tiek piedāvātas, dēvējot tās par “zaļām”, “vides” vai “ilgtspējas”. Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras datiem, 2022. gadā šādas obligācijas veidoja jau gandrīz desmito daļu no visām ES emitētajām obligācijām. Turklāt zaļo obligāciju īpatsvara pieaugums ir bijis ļoti straujš – kopš 2016. gada to īpatsvars ir desmitkāršojies. Ņemot vērā ES ambiciozos klimatneitralitātes mērķus, kā arī jaunākās ieguldītāju paaudzes uz vidi orientētās vērtības, ir paredzams, ka zaļo obligāciju popularitāte tikai turpinās augt.
Kas gan slēpjas aiz tik pievilcīgā apzīmējuma – “zaļš”? Līdz šim vienotas izpratnes par to nav bijis. Proti, kaut arī pastāv dažādi starptautisku institūciju izdoti standarti zaļo obligāciju emisijai, piemēram, Starptautiskās kapitāla tirgus asociācijas (ICMA) Zaļo obligāciju principi un Ilgtspējas obligāciju vadlīnijas, tiem ir virkne trūkumu, tajā skaitā ilgtspējīgas darbības vienotas definīcijas un kritēriju neesamība.
Nerodot atbildi uz jautājumu – kas ir tās ilgtspējīgās darbības, saistībā ar kurām būtu jāizmanto ieņēmumus no obligācijām, lai tās patiesi varētu saukt par zaļām obligācijām – ieguldītājs nokļūst tīšas vai netīšas zaļmaldināšanas lamatās. Savukārt finanšu tirgus dalībniekiem, kas piedāvā ieguldījumu produktus, kas saistīti ar šādām zaļajām obligācijām, var būt apgrūtinoši izpildīt informācijas atklāšanas prasības, kuras izriet no tā sauktās SFDR Regulas.
Reaģējot uz izveidojušos situāciju, kura kavēja klimatneitralitātes mērķiem atbilstīgas investīcijas, ES pagājušā gada nogalē pieņēma regulu, kura izveido Eiropas zaļo obligāciju standartu, kurš piemērojams no 2024. gada beigām. Minētais standarts kalpos kā juridiskais ietvars, kurš noteiks vienotu prasību kopumu obligācijai, ko dēvēs par “Eiropas zaļo obligāciju” jeb “EuGB”. Tādēļ ieguldītājs, iegādājoties EuGB obligāciju, varēs būt pārliecināts, ka ar savu investīciju ir atbalstījis vides ziņā ilgtspējīgas darbības. Turklāt Eiropas zaļo obligāciju standartam izraudzītais tiesību akta veids – regula, nodrošinās, ka standarts tiks piemērots identiski visās ES dalībvalstīs.
Eiropas zaļo obligāciju standarta stūrakmeņi ir nosacījumi no obligācijām iegūto ieņēmumu izmantošanai, prasības emitentiem informācijas atklāšanai, kā arī ārējo pārbaudītāju darbības uzraudzības kārtības ieviešana.
Nosakot no obligācijām iegūto ieņēmumu izmantošanas kārtību, Eiropas zaļo obligāciju standarts atrisina arī ar ilgtspējīgas darbības definīciju saistīto nenoteiktību. Proti, tas paredz, ka visi no EuGB obligācijām iegūtie ieņēmumi līdz obligāciju dzēšanas termiņam ir jāizmanto darbībām, kuras klasificējamas kā vides ziņā ilgtspējīgas saskaņā ar ES taksonomijas prasībām, kuras izriet no 2020. gadā pieņemtās ES Taksonomijas Regulas un ar to saistītajiem tiesību aktiem.
Lemjot par konkrētiem ieņēmumu izmantošanas veidiem, emitentiem pastāvēs virkne iespēju. Proti, no EuGB gūtos ieņēmums saskaņā ar Eiropas zaļo obligāciju standartu varēs izmantot noteiktām prasībām atbilstošiem pamatlīdzekļiem, kapitālizdevumiem, darbības izdevumiem, finanšu aktīviem, kā arī mājsaimniecību aktīviem un izdevumiem.
Lai veicinātu ieguldītāju informētību, emitentiem pirms EuGB obligāciju emisijas papildus prospektam būs jāsagatavo konkrētai veidnei atbilstoša faktu lapa, kā arī būs jānodrošina, ka ārējais pārbaudītājs ir veicis faktu lapas pirmsemisijas pārbaudi. Tāpat emitentam par katru 12 mēnešu periodu līdz dienai, kad izlietoti visi no EuGB obligācijām gūtie ieņēmumi, būs jāsagatavo tā saucamie iedalīšanas pārskati, kuri pierāda, ka ieņēmumi ir izlietoti saskaņā ar Eiropas zaļo obligāciju standarta prasībām. Arī iedalīšanas pārskatus jāpārbauda ārējam pārbaudītājam (tā sauktā pēcemisijas pārbaude). Visbeidzot, vismaz vienu reizi EuGB obligāciju pastāvēšanas laikā emitentiem būs jāsagatavo konkrētai veidnei atbilstošs ziņojums par obligāciju ietekmi uz vidi, kura nodošana izvērtēšanai ārējiem pārbaudītājiem nebūs obligāta. Visa iepriekšminētā informācija emitentiem būs jāpublisko.
Visbeidzot, ņemot vērā ārējo pārbaudītāju būtisko lomu, Eiropas zaļo obligāciju standarts paredz, ka EuGB obligāciju emitentiem jāizmanto tikai tādi ārējie pārbaudītāji, kuri ir reģistrēti un kurus pastāvīgi uzrauga Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde, tādējādi nodrošinot, ka tiem ir atbilstoša kvalifikācija, profesionāla pieredze un neatkarība.
Kā redzams, Eiropas zaļo obligāciju standartam ir potenciāls ievērojami samazināt nenoteiktību, kas līdz šim bija saistīta ar zaļo obligāciju emisiju: tas nosaka, kādi kritēriji piemērojami ilgtspējīgu darbību identificēšanai, kā arī paredz striktas prasības obligāciju atbilstības neatkarīgai izvērtēšanai.
Tādēļ ir paredzams, ka nākotnē tieši EuGB obligācijas varētu gūt būtisku priekšroku gan individuālu ieguldītāju vidū, gan to finanšu tirgus dalībnieku vidū, kas piedāvā ieguldījumu produktus. Reaģējot uz pieprasījumu, arī emitenti varētu būt spiesti izvēlēties tieši EuGB obligāciju emisiju.
Gada sākums katrā darbavietā parasti ir laiks, kad ikviens darbinieks sāk plānot, kā pavadīt savu atvaļinājumu. Tomēr saistībā ar to praksē bieži vien rodas neskaidrības. Apskatām pamatlietas par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanas kārtību.
Neatkarīgi no tā, vai darbinieks strādā pilnu vai nepilnu darba laiku, likuma izpratnē ikgadējais apmaksātais atvaļinājums pienākas darbiniekam, kuram noslēgts darba līgums uz:
nenoteiktu laiku;
noteiktu laiku.
Tiesības uz atvaļinājumu
Darba likuma (turpmāk – DL) 149.pants nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz četru kalendāro nedēļu ilgu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Gadījumā, ja ikgadējā atvaļinājuma laiks iekrīt svētku dienā, darbinieka atvaļinājums tiek pagarināts par svētku dienu skaitu.Savukārt, ja darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nevar izmantot pārejošas darbnespējas dēļ, viņam ir tiesības izmantot to citā laikā.
Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir, ņemot vērā katra darbinieka individuālo darba gadu.
Piemērs
Darbinieks uzsācis darba gaitas 2024.gada 8.janvārī. Darbinieka individuālais darba gads sākas 2024.gada 8.janvārī un ilgst līdz 2025.gada 7.janvārim. Par minēto laika periodu konkrētajam darbiniekam pienākas četru kalendāro nedēļu ilgs ikgadējais atvaļinājums.
Tiesības uz pilnu ikgadējo atvaļinājumu darbiniekam rodas pēc nostrādātiem sešiem mēnešiem. Tomēr jānorāda, ka DL nav noteikts aizliegums piešķirt darbiniekam ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu arī ātrāk, proti, darba devējs ir tiesīgs piešķirt atvaļinājumu arī tad, ja darbinieks darbavietā nostrādājis mazāk nekā sešus mēnešus. Saskaņā ar DL, darba devējam un darbiniekam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu var piešķirt pa daļām, norādot, ka viena no atvaļinājuma daļām nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendārajām nedēļām.
Atvaļinājuma piešķiršana
DL 150.panta pirmajā daļā noteikts, ka
ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja savstarpēju vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbiniekiem.
Tātad likums nosaka, ka ikgadējo atvaļinājumu var piešķirt divējādi:
darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienojoties;
pēc atvaļinājuma grafika, kura izveidē piedalās darbinieku pārstāvji, ja tādi ir. Savukārt, ja darbinieku pārstāvju nav, darba devējs ir tiesīgs organizēt konsultēšanos ar visiem darbiniekiem vai izveidot atvaļinājuma grafiku pats.
DL nosaka darba devēja tiesību brīvību izvēlēties atvaļinājuma piešķiršanas kārtību. Tomēr jānorāda, ka atvaļinājuma piešķiršanas kārtībai ir jābūt vienotai visā uzņēmumā, ievērojot vienlīdzības un atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, ja vien atšķirīgai pieejai nav objektīvi pamatots iemesls.
Atvaļinājuma piešķiršana, darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienojoties, praksē nozīmē to, ka darbinieks rakstiski izsaka savu vēlmi izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, norādot vēlamo prombūtnes laiku. DL neparedz iesnieguma iesniegšanas termiņu, taču praksē noteikts, ka iesniegums jāiesniedz vismaz vienu mēnesi iepriekš. Jānorāda, ka darbinieka vēlmi izmantot atvaļinājumu vēlamajā prombūtnes laikā darba devējs var gan akceptēt, gan arī noraidīt, ja uzskata, ka uzņēmuma darbības gaita varētu tikt traucēta.
DL 150.panta otrajā daļā noteikts, ka darba devējam, piešķirot darbiniekam ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ir pienākums pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes. Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka ar vārdiem “pēc iespējas” tiek saprasts, ka darba devējam ir tiesības primāri ņemt vērā uzņēmuma darbības gaitas nodrošināšanas nepārtrauktību, proti, darbinieka vēlmes ne vienmēr ir noteicošās. Praksē bieži vien šādās situācijās rodas nesaskaņas. Tomēr jānorāda, ka neviena no pusēm nevar vienpersoniski atcelt savstarpējās vienošanās rezultātā piešķirto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Citiem vārdiem sakot, darbiniekam un darba devējam vienmēr jānonāk pie kompromisa.
Darba devējs var izvēlēties arī otru DL noteikto ikgadējā atvaļinājuma piešķiršanas kārtību, proti, veidojot atvaļinājuma grafiku. Izvēloties šo opciju, atvaļinājumu organizēšana ir paredzamāka, nodrošinot uzņēmuma darbības gaitas nepārtrauktību, jo ir ērtāk arī aizvietot prombūtnē esošos darbiniekus.
Darba devējam jāizveido atvaļinājuma grafiks un jāiepazīstina ar to visi uzņēmuma darbinieki. Grafika izveidošana ļauj darbiniekiem ar to rēķināties un sākt laikus plānot savu atvaļinājumu, bet darba devējs var būt drošs, ka uzņēmuma darbības gaita netiks pārtraukta.
Ja atvaļinājumu neizmanto
Lai arī ikgadējā atvaļinājuma mērķis ir darbinieku pienācīgas atpūtas nodrošināšana, bieži vien praksē sastopami gadījumi, kad dažādu iemeslu dēļ atvaļinājums netiek izmantots. DL 149.panta trešajā daļā paredzētas izņēmuma tiesības ar darbinieka rakstveida piekrišanu pārcelt uz nākamo gadu ne vairāk kā divas kalendārās atvaļinājuma nedēļas. Šādos gadījumos atbilstoši DL, darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienojoties, neizmantotais ikgadējais apmaksātais atvaļinājums tiek pārcelts uz nākamo gadu. Turklāt jāpiemin, ka neizmantotā atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu.
Senāts 2019.gada 29.marta spriedumā lietā SKC-62/2019 norādījis, ka darba devējam jānodrošina darba ņēmējam iespēja izmantot savu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un vajadzības gadījumā jāmudina darbinieku to darīt. Tāpat darba devējam savlaicīgi jābrīdina darba ņēmējs par to, ka, neizmantojot atvaļinājumu likumā noteiktajā termiņā, tas tiks zaudēts. Minētais nozīmē, ka darba devējam ne tikai jārūpējas par to, lai darba ņēmēji izmanto ikgadējo atvaļinājumu, bet arī jāinformē tie par atvaļinājuma neizmantošanas sekām.
Likumdevējs DL norādījis uz izņēmuma gadījumiem, proti,neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma daļas pārcelšana uz nākamo gadu nav pieļaujama jauniešiem līdz 18 gadu vecumam, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, kā arī ar krūti barojošām māmiņām līdz bērna divu gadu vecuma sasniegšanai. Tas nozīmē, ka šīm darbinieku kategorijām viss ikgadējais atvaļinājums jāizmanto konkrētajā gadā.
Priekšrocības uz atvaļinājumu
DL 150.panta trešajā daļā noteiktas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanas kārtības priekšrocības atsevišķām darbinieku kategorijām, proti, darbiniekam, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu, pienākas mēnesi ilgs ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, kas tiek piešķirts vasarā vai citā darbiniekam vēlamā laikā. Arī darbiniekam, kurš audzina bērnu vecumā līdz trim gadiem vai bērnu ar invaliditāti vecumā līdz 18 gadiem, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir vasarā vai jebkurā citā laikā pēc darbinieka vēlēšanās. Savukārt topošajām māmiņām ir tiesības pieprasīt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā neatkarīgi no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie konkrētā darba devēja.
Vienlaikus DL 151.pantā noteikts, ka atsevišķām darbinieku kategorijām ir tiesības saņemt ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu, piemēram, darbiniekam, kura aprūpē ir vismaz trīs bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns ar invaliditāti vecumā līdz 18 gadiem, vai darbiniekam, kurš veic ar īpašu risku saistītu darbu, tiek piešķirtas trīs papildatvaļinājuma dienas. Savukārt darbiniekam, kura aprūpē ir viens vai divi bērni vecumā līdz 14 gadiem, tiek piešķirta viena papildatvaļinājuma diena. Jāpiemin, ka papildatvaļinājums jāizmanto līdz nākamā gada ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam, tātad likumā nav paredzēts, ka to iespējams pārcelt vai uzkrāt. Protams, ja ir kādi īpaši apstākļi, darba devējam un darbiniekam vienojoties, to ir iespējams izdarīt.
Zane Bule-Mitka, zvērināta advokāte, Ellex Kļaviņš asociētā partnere; Līga Lūse-Zambare, Lursoft pārdošanas daļas vadītāja
2024. gada 1. jūlijā spēkā stājās grozījumi Komerclikumā, kas paredz būtiskas izmaiņas akciju sabiedrību darbības regulējumā. Viena no nozīmīgākajām izmaiņām skar akciju sabiedrību akcionāru publiskošanu. Atšķirībā no līdzšinējās kārtības, kad akcionāru reģistrs plašākai sabiedrībai nebija pieejams, turpmāk aktuālais akcionāru reģistrs akciju sabiedrībām, kurām ir reģistrētās akcijas, būs jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā (UR), un informācija par reģistrēto akciju turētājiem būs publiski pieejama. Savukārt, akciju sabiedrībām, kurām ir dematerializētas akcijas, UR jāziņo par centrālo vērtspapīru depozitāriju, kurā iegrāmatotas akcijas; akciju sabiedrībām, kuru dematerializētas akcijas nav iekļautas regulētajā tirgū, UR ir jāpaziņo arī par akcionāriem, kuriem pieder vismaz 5% no kopējā akciju sabiedrības akciju skaita. Lai arī līdz jauno prasību ieviešanai ir atlikuši vien nepilni četri mēneši (termiņš ir 30. jūnijs), akciju sabiedrības pagaidām nesteidzas, lai izpildītu likuma prasības. Jāņem vērā, ka prasību neievērošanas gadījumā UR būs tiesīgs pieņemt lēmumu par akciju sabiedrības darbības izbeigšanu.
Ņemot vērā jaunās prasības, daudzām akciju sabiedrībām būs jāveic izmaiņas statūtos, kas prasa akcionāru sapulces sasaukšanu. Jaunās likuma prasības nav iespējams izpildīt dažu dienu laikā. -Tām akciju sabiedrībām, kurām būs jāgroza statūti un/vai jāslēdz vienošanās ar izvēlēto centrālo vērtspapīru depozitāriju, visticamāk tas aizņems vismaz mēnesi vai ilgāk. Tāpēc satraucoši ir tas, ka konkrētus soļus likuma prasību izpildei pagaidām ir spēruši vien nepilni 20% akciju sabiedrību. Lai paspētu izpildīt jaunās prasības, faktiski ir atlikuši vien daži mēneši laika.
Komerclikuma grozījumi, kas skar akciju veida iedalījumu, paredz, ka turpmāk akcijas vairs netiks iedalītas vārda akcijās un uzrādītāja akcijās, bet gan reģistrētās akcijās (iepriekš – vārda akcijas), kas uzskaitāmas akcionāru reģistrā, un dematerializētās akcijās (iepriekš – uzrādītāja akcijas), kas iegrāmatojamas centrālajā vērtspapīru depozitārijā. Akciju sabiedrībai turpmāk varēs būt tikai viena veida akcijas, abus akciju veidus sabiedrība vienlaikus vairs nevarēs emitēt. Ir izslēgta prasība akciju sabiedrības statūtos norādīt akciju formu, kā arī ziņas par akciju konversiju, ja tāda bija paredzēta statūtos. Ievērojot minētos likuma grozījumus, akciju sabiedrībām ir jāveic izmaiņas statūtos.
Izmaiņas jāreģistrē līdz š. g. 30. jūnijam
Ja akciju sabiedrība šobrīd ir emitējusi abu veidu akcijas, tai jāizšķiras par labu vienam akciju veidam un jāreģistrē attiecīgas izmaiņas statūtos UR līdz šī gada 30. jūnijam. Ja akciju sabiedrība jau šobrīd ir emitējusi tikai vienu akciju veidu, bet statūtos joprojām ir ietverta atsauce uz iepriekšējo nosaukumu (vārda akcijas vai uzrādītāja akcijas), vai statūti satur atsauci attiecībā uz akciju formu, tad informācijas aktualizēšana jāveic vienlaikus ar citām izmaiņām statūtos, bet ne vēlāk kā līdz 2026. gada 1. jūlijam. Pienākums UR iesniegt atbilstoši Komerclikuma prasībām noformētu akcionāru reģistru (reģistrēto akciju gadījumā) vai paziņot par centrālo depozitāriju, kurā iegrāmatotas akcijas, un par akcionāriem, kuriem pieder vismaz 5% no kopējā akciju sabiedrības akciju skaita (dematerializēto akciju gadījumā), izpildāms līdz š. g. 30.jūnijam.
Informācija no Lursoft liecina, ka akciju sabiedrības pagaidām ir visai kūtras attiecībā uz izmaiņu sagatavošanu un iesniegšanu. Kopš pagājušā gada jūlija līdz šī gada 21. februārim izmaiņas UR bija iesniegusi kopumā 162 akciju sabiedrība, kas ir vien nepilna piektdaļa no reģistrēto akciju sabiedrību kopskaita (912). Apskatot akciju sabiedrības pēc to darbības veida, visvairāk ir sabiedrību, kas nodarbojas ar finanšu pakalpojumu sniegšanu (221 sabiedrība) un nekustamā īpašuma uzņēmumi (132 sabiedrības). Ja no visām finanšu akciju sabiedrībām akcionāru reģistrus (vai informāciju par depozitāriju) UR ir iesniegusi 51 sabiedrība, tad nekustamo īpašumu uzņēmumu nišā tādas ir tikai deviņas. Tiesa, kopumā pēdējos mēnešos aktivitāte ir pieaugusi – dokumentus reģistrē vidēji 25 līdz 30 sabiedrības mēnesī.
Ja akciju sabiedrība līdz š. g. 30. jūnijam nebūs UR iesniegusi aktualizētos statūtus, akcionāru reģistra nodalījumu vai informāciju par centrālo depozitāriju, kurā iegrāmatotas akciju sabiedrības akcijas, UR būs tiesīgs lemt par akciju sabiedrības darbības izbeigšanu un sabiedrībai var tikt piemērota t.s. vienkāršotā likvidācija. Tāpēc nekādā gadījumā nevajadzētu atlikt izmaiņu veikšanu uz pēdējo brīdi.
Jāņem vērā, ka likumā prasīto izmaiņu sagatavošana nav dažu dienu jautājums, jo sabiedrībai ir jāsasauc akcionāru sapulce, kam likumā paredzētais termiņš ir 21 diena. Ja ir iesaistīti akcionāri arī no ārvalstīm, tad var būt nepieciešama dokumentu parakstīšana pie notāra (elektroniskā parakstīšana ne vienmēr ir iespējama), un dokumentu tulkošana, tāpēc šādā gadījumā būs vajadzīgs vismaz mēnesis vai vairāk. Šis termiņš, protams, būs daudz īsāks tām akciju sabiedrībām, kurām nav jāgroza statūti (tas nav jādara, ja jau tagad ir viena veida akcijas), jo tādā gadījumā nevajadzēs sasaukt akcionāru sapulci, bet būs vien jāiesniedz UR akcionāru reģistrs.
Savukārt sabiedrībām, kuras būs izvēlējušās emitēt dematerializētas akcijas, papildus jāierēķina laiks, kas nepieciešams, lai noslēgtu vienošanos ar sabiedrības izvēlēto centrālo vērtspapīru depozitāriju, citu depozitārija prasību izpildei, kā arī nepieciešamo apliecinājumu saņemšanai, kas iesniedzami UR.
Prasības reģistrēto un dematerializēto akciju gadījumā
Ko likuma izmaiņas praktiski nozīmē akciju sabiedrībām, kurām būs reģistrētās vai dematerializētās akcijas?
Reģistrēto akciju uzskaite turpmāk tiks vienādota ar līdzšinējo SIA dalībnieku reģistra vešanas kārtību. Proti, valdei būs pienākums uzturēt akcionāru reģistru – lietu, kas sastāv no atsevišķiem nodalījumiem. Akcionāru reģistrs būs jāaktualizē hronoloģiskā secībā katru reizi, kad akcionāru reģistrā ierakstāmajās ziņās notiek izmaiņas. Viens no nozīmīgākajiem jauninājumiem – ja tagad akcionāru reģistrs ir pieejams tikai pašā sabiedrībā vai personām, kurām ar normatīvajiem aktiem piešķirtas šādas tiesības, turpmāk aktuālais akcionāru reģistrs būs jāiesniedz UR. Informācija par reģistrēto akciju turētājiem būs publiski pieejama.
Kā jau iepriekš minēts, akcionāru reģistrs ir jānoformē atbilstoši jaunajām prasībām un jāiesniedz UR līdz šī gada 30. jūnijam. Jāņem arī vērā, ka, veicot cita veida izmaiņas statūtos vai pamatkapitālā, UR jau tagad ir jāveic akcionāru reģistra reģistrācija.
Savukārt dematerializētās akcijas būs jāiegrāmato centrālajā vērtspapīru depozitārijā. Likuma grozījumi paredz akciju sabiedrībām pienākumu ziņot UR par centrālo vērtspapīru depozitāriju, kurā akcijas ir iegrāmatotas (arī līdz š. g. 30. jūnijam). Šī informācija būs publiski pieejama. Informāciju par sabiedrības dematerializēto akciju turētājiem no centrālā vērtspapīru depozitārija varēs pieprasīt sabiedrība un kompetentās iestādes. Savukārt akcionāri informāciju par citiem dematerializēto akciju īpašniekiem varēs iegūt no sabiedrības.
Akcionāram, kuram pieder dematerializētas akcijas vairāk nekā 5% apmērā no kopējā akciju apmēra, būs jāinformē par to sabiedrība. Informēšanas pienākums arī attiecas uz katru turpmāko akciju iegūšanu soli (par katriem 5%). Līdz brīdim, kamēr akcionārs nebūs informējis sabiedrību par līdzdalības palielināšanos, tas nebūs tiesīgs izmantot balsstiesības no akcijām, pa kuru iegūšanu tas nav paziņojis. Pienākums informēt sabiedrību attiecas arī uz līdzdalības samazināšanos par 5%. Sabiedrībai, pēc informācijas saņemšanas no akcionāra par līdzdalības palielinājumu vai samazinājumu, ir pienākums tālāk par to informēt UR. Visām akciju sabiedrībām, kurām ir dematerializētās (iepriekš – uzrādītāja) akcijas, minētais ziņošanas pienākums jāizpilda līdz š. g. 30. jūnijam. Šī prasība neattiecas uz sabiedrībām, kuru akcijas iekļautas regulētajā tirgū.
Jācer, ka akciju sabiedrības martā un aprīlī uzsāks nepieciešamo procedūru statūtu izmaiņu veikšanai un iesniegs nepieciešamos dokumentus un informāciju UR. Publiski zināms, ka Satversmes tiesā (ST) šī gada janvārī ir ierosināta lieta par akciju sabiedrību akcionāru publiskošanu. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Te gan jāuzsver, ka runa ir par šādas informācijas iekļaušanu sabiedrības reģistrācijas lietas publiski pieejamajās informācijas sadaļās. ST lieta ir ierosināta tikai daļā par to, vai pienākums publicēt ziņas no akcionāru reģistra nodalījuma par akcionāriem akciju sabiedrības lietas komercreģistrā publiskajā daļā ir atbilstošs Satversmei. Ņemot vērā, ka šīs lietas izskatīšana, visticamāk, nenoslēgsies līdz š. g. 30. jūnijam, akciju sabiedrībām nebūtu ieteicams uzņemties lieku risku, nepildot likuma prasības.
Par pārējām Komerclikuma izmaiņām, kas saistītas ar komercsabiedrību darbības regulējumu, lūdzu, lasiet šeit.
Ar līdzēja maksātnespējas procesu vai TAP saistītie riski
Katram komersantam ir zināms, ka pretējās līguma puses (līdzēja) – juridiskās personas nonākšana finanšu grūtībās ievērojami paaugstina līguma neizpildes risku, it īpaši gadījumā, ja tiek pasludināts otra līdzēja maksātnespējas process vai tiesiskās aizsardzības process (turpmāk – TAP). Tas ir saistīts ar to, ka likums paredz dažādus kreditoru tiesību ierobežojumus attiecībā pret tādu parādnieku, kuram pasludināts maksātnespējas process, tiesā ir ierosināta TAP lieta vai tiek īstenots TAP.
Piemēram, pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas (1) parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar savu mantu; (2) parādnieka pārvaldi pārņem administrators; (3) apstājas procentu, līgumsoda un nokavējuma naudas pieaugums; (4) nodrošinātajam kreditoram noteiktu laiku ir aizliegts prasīt ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu. Tiesas spriedums, ar kuru tiek pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, ir pamats (1) tiesvedības apturēšanai mantiska rakstura prasībās, kas ierosinātas pret parādnieku, (2) pret parādnieku piemērotā prasības nodrošinājuma atcelšanai, kā arī (3) pret parādnieku uzsāktās sprieduma izpildes lietvedības izbeigšanai. Parādnieka kreditoriem ir jāpiesaka savi prasījumi parādnieka administratoram likumā noteiktajā kārtībā.
Savukārt tiesas lēmumam par TAP lietas ierosināšanu (vēl pirms tiesas lēmuma par TAP īstenošanu) ir šādas sekas: (1) spriedumu izpildes lietvedības apturēšana parādu piedziņas lietās un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā; (2) aizliegums nodrošinātajam kreditoram prasīt ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, izņemot likumā noteikto gadījumu; (3) aizliegums kreditoram iesniegt parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu; (4) aizliegums veikt parādnieka likvidāciju; (5) līgumsoda pieauguma apturēšana; (6) to procentu pieauguma apturēšana, kuri pārsniedz likumiskos procentus, izņemot likumā noteiktos gadījumus; (7) nokavējuma naudas pieauguma apturēšana; (8) nodokļu prasījumu nokavējuma naudas aprēķināšanas apturēšana.
Nevienam nav noslēpums, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa vai TAP pasludināšanas gadījumā kreditoru prasījumi nereti netiek apmierināti vispār vai tiek apmierināti ļoti nelielā apmērā, turklāt arī šajā gadījumā kreditoru prasījumu apmierināšana notiek pēc ilgāka laika.
Ipso facto klauzulas
Tas izskaidro, kādēļ praksē komercdarījumos bieži tiek iekļautas tā saucamās ipso facto klauzulas, kas paredz viena līdzēja tiesības vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma vai pieprasīt līgumsaistību pirmstermiņa izpildi sakarā ar formāliem notikumiem, kas saistīti ar otra līdzēja maksātnespēju vai restrukturizāciju (piemēram, maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana tiesā, maksātnespējas procesa lietas ierosināšana, maksātnespējas procesa pasludināšana, TAP pieteikuma iesniegšana tiesā, TAP lietas ierosināšana, TAP īstenošanas pasludināšana), pat ja parādnieks vēl nav pieļāvis līguma neizpildi.
Ipso facto klauzula sniedz “manevra iespējas” līdzējam (kreditoram), kuru drīzumā var negatīvi ietekmēt otra līdzēja (parādnieka) nonākšana finanšu grūtībās, tomēr ipso facto klauzulas izmantošana var radīt “sniega bumbas efekta” risku parādniekam. Proti, ja šādā gadījumā lielākā daļa finanšu grūtībās nonākušā parādnieka līdzēju vienpusēji atkāpsies no noslēgtajiem līgumiem vai pieprasīs līgumsaistību pirmstermiņa izpildi, tad šāda rīcība var padarīt nenovēršamu parādnieka maksātnespējas iestāšanos, jo šādos apstākļos nav iespējama dzīvotspējīga TAP pasākumu plāna izstrāde un īstenošana. Tādēļ ir svarīgi nolīdzsvarot kreditora riskus ar parādnieka iespējām sekmīgi restrukturizēt savu uzņēmumu, izmantojot TAP metodes un priekšrocības.
Ipso facto klauzulu aizliegums tiesiskās aizsardzības procesā
Iepriekš likumdevējs šo jautājumu neregulēja, bet stājoties spēkā attiecīgajiem Maksātnespējas likuma grozījumiem, ipso facto klauzulu izmantošana saistībā ar TAP lietas ierosināšanu ir aizliegta. Proti, 2023. gada 16. martā tika pieņemti un 2023. gada 29. martā stājās spēkā grozījumi Maksātnespējas likumā (turpmāk – Grozījumi), kuru galvenais mērķis bija transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija direktīvas (ES) 2019/1023 par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (turpmāk – Direktīva) prasības Latvijas tiesiskajā regulējumā.
Maksātnespējas likuma 37. panta pirmajā daļā norādītās tiesas lēmuma par TAP lietas ierosināšanu sekas tika papildinātas ar aizliegumu kreditoram un citam piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, kas ir saistīti ar tiesiskās aizsardzības procesa lietas ierosināšanu vai izriet no tās (turpmāk – Aizliegums). Aizliegums ir attiecināms uz TAP, kas uzsākti ar 2023. gada 15. septembri.
Sakarā ar Aizliegumu var rasties vairāki jautājumi, tajā skaitā, par Aizlieguma ieviešanas iemeslu, atbildību par Aizlieguma neievērošanu, izpildāma līguma definīciju un atļautajām alternatīvām ipso facto klauzulai. Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz Grozījumu likumprojekta anotācija[1]: “Praksē bieži vien līdz ar TAP lietas ierosināšanu tiek būtiski apgrūtinātas parādnieka iespējas turpināt saimniecisko darbību. Proti, piegādātāji un kreditori nereti atsaka sadarboties vai pārtrauc jau esošo sadarbību. Šāda rīcība būtiski kaitē TAP mērķa sasniegšanai un minēto situāciju risina arī Direktīvas 7. pants. Tādējādi, likumprojekts paredz papildināt Maksātnespējas likuma 37. panta pirmo daļu ar aizliegumu kreditoriem izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, kas izriet no vai ir saistīti ar tiesiskās aizsardzības procesa lietas ierosināšanu. Gadījumā, ja kreditors tomēr neievēros šo aizliegumu, būs pamats piemērot administratīvo atbildību par Maksātnespējas likuma 179. pantā noteikto administratīvo pārkāpumu. (..) Maksātnespējas likumā pašlaik netiek lietots jēdziens “izpildāmi līgumi”. Taču pēc būtības tas jau pašlaik ir atrodams Maksātnespējas likuma 101. pantā, kur tas pats “izpildāms līgums” ir izteikts garāk: “Ja parādnieka noslēgtais līgums juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji, [..]”. Rezumējot, izpildāmi līgumi ir tādi, kuru pamata priekšmets vēl nav izpildīts. Ja kreditoram (vai citam piegādātajam/pakalpojuma sniedzējam) saskaņā ar šo līgumu ir, piemēram, jāpiegādā prece noteiktā apjomā, tad TAP lietas ierosināšana nedrīkst būt par pamatu līguma neizpildīšanai. Salīdzinājumam, ja līgumā būs, piemēram, atruna, ka, nesaņemot 3 maksājumus, līgums zaudē spēku vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties, tad līgums būs neizpildāms, bet ne tamdēļ, ka ir ierosināta TAP lieta. Attiecīgi šāds līgums no kreditora/piegādātāja puses būs “neizpildāms līgums” un šī norma uz viņu nedarbosies.”
Grozījumi paredz, ka Aizliegums ir spēkā 2 mēnešus no TAP lietas ierosināšanas, bet, izpildoties likumā noteiktiem nosacījumiem, šis termiņš ar tiesas lēmumu var tikt pagarināts vēl par 4 mēnešiem. Tāpat Grozījumi paredz gadījumus, kad tiesa var atcelt Aizliegumu attiecībā uz visiem kreditoriem (vispārēja atcelšana) vai uz vienu vai vairākiem atsevišķiem kreditoriem vai kreditoru grupām (ierobežota atcelšana).
Atbilstoši Direktīvai Aizlieguma mērķis ir nodrošināt iespēju finanšu grūtībās nonākušam komersantam veikt efektīvu restrukturizāciju agrīnā stadijā un izvairīties no maksātnespējas, tādējādi samazinot dzīvotspējīgu uzņēmumu likvidāciju. Direktīvas preambulā ir norādīts, ka ipso facto klauzulu izmantošana (izpildāmu līgumu pirmstermiņa izbeigšana) tad, kad komersants vēl tikai apspriež ar kreditoriem restrukturizācijas plānu (autora piezīme: Latvijā – TAP pasākumu plāns), var negatīvi ietekmēt šā komersanta komercdarbību un uzņēmuma sekmīgu glābšanu, it īpaši tad, ja runa ir par līgumiem par tādām būtiskām piegādēm kā gāze, elektrība, ūdens, telesakari un maksājumu karšu pakalpojumi. Direktīvas preambulā tiek minēti tādi izpildāmu līgumu piemēri kā nomas un licences līgumi, ilgtermiņa piegādes līgumi un franšīzes vienošanās.
Direktīvas 7. panta 4. punkts noteic, ka “Dalībvalstis paredz noteikumus, ar kuriem novērš, ka – sakarā ar parādiem, kuri radušies pirms apturēšanas[2] tikai tādēļ, ka parādnieks tos nebija samaksājis, – kreditori, uz kuriem attiecas apturēšana, izvairās izpildīt vai izbeidz, paātrina vai citādi parādniekam nelabvēlīgā veidā pārveido būtiskus izpildāmus līgumus. Būtiskus izpildāmus līgumus saprot kā izpildāmus līgumus, kas ir nepieciešami uzņēmuma ikdienas darbības turpināšanai, tostarp līgumus par piegādēm, kuru apturēšanas dēļ iestātos parādnieka darbību dīkstāve. (..). Dalībvalstis var noteikt, ka šo punktu piemēro arī nebūtiskiem izpildāmiem līgumiem.”
Kā redzams no Maksātnespējas likuma 37. panta pirmās daļas 9. punkta redakcijas, Latvijā Aizliegums attiecas uz visiem izpildāmiem līgumiem – gan būtiskiem, gan nebūtiskiem. Latvija transponēja Direktīvas 7. panta 4. punkta normas nacionālajā regulējumā pēdējā no Baltijas valstīm, tādēļ ir interesanti salīdzināt šo normu transponēšanas rezultātu ar citām Baltijas valstīm.
Kaimiņvalstu pieredze
Lietuva transponēja Direktīvas 7. panta 4. punkta normas nacionālajā regulējumā pirmā no Baltijas valstīm – jau 2021. gada jūlijā. Lietuvas likums paredz aizliegumu kreditoram pirms tiesas lēmuma par restrukturizācijas plāna apstiprināšanu stāšanās spēkā:
izbeigt būtisku izpildāmu līgumu vai pārveidot tā noteikumus parādniekam nelabvēlīgā veidā,
izbeigt nebūtisku izpildāmu līgumu vai pārveidot tā noteikumus parādniekam nelabvēlīgā veidā tikai tādēļ, ka tiesa ierosinājusi restrukturizācijas procesa lietu.
Lietuvas likums paredz, ka būtisko izpildāmo līgumu sarakstu apstiprina tiesa lēmumā par restrukturizācijas procesa lietas ierosināšanu. Lai gan Lietuvas likums nošķir būtiskus izpildāmus līgumus no nebūtiskiem, praktiskā ziņā rezultāts neatšķiras – Aizliegums attiecas arī uz nebūtiskiem līgumiem.
Igaunija transponēja Direktīvas 7. panta 4. punkta normas nacionālajā regulējumā 2022. gada jūnijā, sasniedzot Direktīvā noteikto Aizlieguma mērķi daudz saudzīgākā veidā attiecībā pret parādnieka (finanšu grūtībās nonākušā komersanta) kreditoriem.
Pirmkārt, atšķirībā no Latvijas, kura attiecinājusi Aizliegumu pilnīgi uz visiem līgumiem (gan būtiskiem, gan nebūtiskiem), Igaunijā Aizliegums tiek attiecināts tikai uz būtiskiem izpildāmiem līgumiem. Turklāt, Aizliegums nav piemērojams attiecībā uz kredīta un citiem finansēšanas līgumiem.
Otrkārt, atšķirībā no Latvijas, kur Aizliegums stājas spēkā automātiski (uz likuma pamata) – tiklīdz ir pieņemts tiesas lēmums par TAP lietas ierosināšanu – Igaunijā Aizliegums var tikt piemērots uz tiesas lēmuma pamata pēc parādnieka lūguma. Igaunijas tiesa apstiprina būtiskos līgumus, kā arī lemj par nebūtiskiem līgumiem, kuru izpilde ir nepieciešama restrukturizācijas procesa īstenošanai. Tātad par Aizlieguma piemērošanu tiesa lemj atsevišķi, katru konkrēto gadījumu izvērtējot individuāli.
Treškārt, gan parādnieks, gan kreditors, kura tiesības ar tiesas lēmumu tiek ierobežotas, var pārsūdzēt šādu lēmumu. Kreditors var pārsūdzēt minēto tiesas nolēmumu uz tāda pamata, ka attiecīgais līgums nav uzskatāms par būtisku vai arī ka Aizlieguma piemērošana kreditoram ir nesamērīgi apgrūtinoša.
Atbildība par Aizlieguma pārkāpšanu
Maksātnespējas likuma 179. pants noteic, ka par maksātnespējas procesa vai tiesiskās aizsardzības procesa noteikumu pārkāpšanu, ja to izdarījis administrators, parādnieka pārstāvis, tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošā persona vai cita maksātnespējas procesā vai tiesiskās aizsardzības procesā iesaistītā persona, piemēro naudas sodu no divdesmit līdz trīssimt naudas soda vienībām, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībās uz laiku no viena mēneša līdz pieciem gadiem vai bez tā.
Ņemot vērā ar TAP pasludināšanu saistītos finanšu riskus, šādu naudas sodu (100-1500 EUR) ir grūti nosaukt par efektīvu preventīvo līdzekli. Citādi ir ar tiesību ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībā uz laiku no viena mēneša līdz pieciem gadiem atņemšanu. Lai gan ir apšaubāmi, ka likumdevēja mērķis, pieņemot Maksātnespējas likuma 179. pantu, bija attiecināt tajā minēto papildsodu uz parādnieka kreditoru amatpersonām, tomēr pilnībā izslēgt šādu iespēju (risku) nevar, it īpaši kamēr nav izveidojusies stabila prakse jautājumos, kas ir saistīti ar Aizlieguma piemērošanu un atbildību par tā pārkāpšanu. Tādēļ kreditoru valdes locekļiem šis risks būtu jāpatur prātā un jārīkojas atbilstoši.
Kā kreditori var samazināt iespējamos riskus
Rīkojoties proaktīvi, kreditori var veikt dažādus uz risku samazināšanu vērstus pasākumus, piemēram:
sekot parādnieku finanšu stāvoklim (līgumā var tikt paredzēti attiecīgi noteikumi – parādnieka pienākumi sniegt kreditoram nepieciešamo informāciju);
sekot parādnieku būtiskiem notikumiem (piemēram, izmantojot Lursoft piedāvāto pakalpojumu “Klientu portfelis”);
pārskatīt norēķinu kārtību un termiņus;
pieprasīt parādnieka saistību nodrošinājumu, piemēram, parādnieka mātes kompānijas / dalībnieku galvojumus;
apsvērt, kā ir iespējams pārformulēt līguma ietvertos gadījumus, kas ļautu kreditoram vienpusēji atkāpties no noslēgtā līguma, pieprasīt līgumsaistību pirmstermiņa izpildi vai citādi pasargāt savas intereses pret parādnieka iespējamo nonākšanu finanšu grūtībās;
Rokasgrāmatā ir sniegta informācija par niansēm, kas jāņem vērā, izbeidzot darba tiesiskas attiecības ar vadības līmeņa darbiniekiem.
Darba tiesisko attiecību izbeigšana vienmēr nav vienkāršs process, bet tas kļūst vēl izaicinošāks, ja jāizbeidz darba tiesiskās attiecības ar vadības līmeņa darbiniekiem.
Tāpēc Rokasgrāmatā uzsvērtas nianses, kas saistītas ar šāda veida darba tiesisko attiecību izbeigšanu.
Mūsu kolēģi Irina Rozenšteina, Ints Skaldis un Katrīna Eimane ir snieguši ieskatu galvenajos darba tiesisko attiecību izbeigšanas procesa aspektos, īpašu uzmanību pievēršot tiesisko attiecību noregulējumam pēc darba attiecību izbeigšanas ar valdes locekļu tiesisko statusu.
Vai divi Latvijas uzņēmumi drīkst slēgt savstarpēju līgumu, kas sagatavots angļu valodā? Ja viena puse tam nepiekrīt, vai otrai pusei ir pienākums piedāvāt slēgt līgumu latviešu valodā? Kura valoda būs noteicošā, ja darījums tiks vērtēts tiesā?
Ja tas ir ikdienišķs preču vai pakalpojumu līgums starp diviem privātiem uzņēmumiem, pusēm ir neierobežotas tiesības izvēlēties tā valodu. Pat ja līgums tiks noslēgts angļu valodā, tas neietekmēs līguma spēkā esamību. Taču, ja līguma attiecībās radīsies strīds un tas būs izskatāms Latvijas tiesās (ja vien puses nebūs vienojušās strīdu nodot izskatīšanai šķīrējtiesā, par procesa valodu izvēloties noteikt angļu valodu, vai nodot strīdu izskatīšanai, piemēram, Lielbritānijas tiesās atbilstoši tās normatīvajiem aktiem), tad procesa valoda būs latviešu, un pusēm būs jānodrošina līguma tulkojums valsts valodā.
Līdzīgi būs arī gadījumā, ja kāda valsts vai pašvaldības iestāde atbilstoši savai kompetencei uzņēmumā veiks pārbaudes, kuru gaitā pieprasīs uzrādīt noteiktus dokumentus. Ja tie nebūs valsts valodā, uzņēmumam būs pienākums nodrošināt tulkojumu. Tāpat arī gadījumā, ja attiecīgais dokuments iesniedzams vai reģistrējams, piemēram, zemesgrāmatā, komercķīlu reģistrā, Konkurences padomē un tamlīdzīgi (piemēram, pirkuma vai ķīlu līgumi). Lai gan puses līgumu var slēgt sev vēlamā valodā, iesniedzot šos dokumentus, būs jānodrošina tulkojums latviešu valodā.
Tātad vispārējais princips uzņēmumu savstarpējās attiecībās ļauj brīvi izvēlēties darba valodu. Vienlaikus normatīvie akti noteiktos gadījumos var paredzēt, ka obligāti izmantojama valsts valoda.
Uzskatāmākie piemēri ir patērētāju līgumi un darba līgumi, taču valsts valodas obligāts lietojums galvenokārt noteikts tikai attiecībās, kur kāda no pusēm tiek uzskatīta par vājāku vai ir kāds cits īpašs apsvērums. Praksē var sagaidīt, ka uzņēmumam, startējot publiskā iepirkuma konkursos vai citādi sadarbojoties ar valsts un pašvaldību iestādēm, pamatā tiks uzstāts dokumentācijā lietot valsts valodu, lai gan normatīvie akti to skaidri nepieprasa un pieļauj izmantot citas valodas arī iepirkumos, it īpaši lielos iepirkumos, kur jau sākotnēji ir paredzams, ka startēs arī starptautiski pretendenti.
Ja viena puse nepiekrīt slēgt līgumu angļu valodā, bet otra – latviešu valodā, un nav iespējams panākt vienošanos, līgums netiek noslēgts. Nevienai no pusēm nav pienākuma piekrist otras vēlamajai valodai. Neviena no pusēm nevar pieprasīt otrai iesniegt līguma projektu latviešu vai angļu valodā. Parasti piekāpsies tā puse, kura ir vairāk ieinteresēta līguma noslēgšanā, sagatavojot (sedzot izmaksas) līgumu divās slejās – paralēli gan angļu, gan latviešu valodā. Ja līgums sagatavots divās slejās/valodās, tad svarīgi noteikt, kura no valodām pretrunu gadījumā ir noteicošā, vai arī ļoti uzmanīgi pārliecināties, ka starp abām versijām nav pretrunu. Ja puses to nav izdarījušas un starp valodu versijām pastāv būtiskas atšķirības, turklāt katra puse uzstāj uz savu valodu, strīds var nonākt strupceļā – tiesai tā rezultātu var nākties noteikt pēc saviem ieskatiem.
Savukārt, ja līgums parakstīts tikai vienā valodā un tam klāt pievienots tulka sagatavots un apliecināts tulkojums, tad noteicošā valoda vienmēr būs tā, kurā līgums ir parakstīts. Ja pastāvēs pretrunas starp tulkojumu un oriģinālu, tad puse, kura uzstās, ka tulkojums nav precīzs, varēs pieaicināt lietā citus ekspertus – tulkus – atzinuma sniegšanai par tulkojuma precizitāti vai tās trūkumu. Tiesa/tiesnesis pats svešvalodas tekstu nevērtēs, bet paļausies uz liecībām, paskaidrojumiem un ekspertu atzinumiem.
Latvijā darbiniekus var motivēt dažādos veidos – organizējot darba pasākumus, piešķirot veselības apdrošināšanu, darba automašīnu un telefonu, kā arī uzņēmuma akciju/daļu pirkuma tiesības. Visi darbiniekam piešķirtie labumi, ko var personificēt un kam nav likumā noteikta atbrīvojuma, ir apliekami ar nodokļiem. Tomēr likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) paredzēta arī virkne labumu, ko darba devējs var nodrošināt bez papildu nodokļu sloga.
Apdrošināšana
Darba devējs var piešķirt darbiniekam veselības apdrošināšanu ar uzkrājumu vai bez tā, kā arī veikt iemaksas 3.pensiju līmenī.
Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neapliek apdrošināšanas sabiedrībā veiktās iemaksas par dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu, ja līgums slēgts vismaz uz 10 gadiem, kā arī iemaksas privātajos pensiju fondos, ja izpildās noteikti nosacījumi. Proti, iemaksas kopā nedrīkst pārsniegt 10% no maksātājam aprēķinātās bruto darba samaksas taksācijas gadā, bet ne vairāk kā 4000 eiro gadā (tiek ņemtas vērā gan darba devēja, gan darbinieka veiktās iemaksas). Piemēram, darba devējs var veikt iemaksas 3.pensiju līmenī darbinieka labā.
Ja darbinieks izbeidz darba attiecības pirms 10 gadu termiņa beigām, tad tam rodas ar IIN apliekams ienākums – apdrošināšanas sabiedrības izmaksātā atpirkuma summa, kas ietver visas darba devēja iepriekšējos gados samaksātās prēmijas. Šī norma attiecināma uz līgumiem, kas noslēgti no 2018.gada 1.janvāra. Bijušajam darbiniekam jāiesniedz gada ienākumu deklarācija, jādeklarē attiecīgais apliekamais ienākums par visiem iepriekšējiem gadiem, jāaprēķina un jāsamaksā IIN.
Ja darba līgums starp darba devēju un darbinieku tiek izbeigts, bet apdrošināšanas līgums – pārjaunots, darbinieka jaunajam darba devējam stājoties iepriekšējā vietā vai citam tā paša darba devēja darbiniekam aizstājot iepriekšējo, vai arī attiecīgajam darbiniekam pašam pārņemot (pārjaunojot) apdrošināšanas līgumu, tad darba līguma pārtraukšanas dienā tiek noteikta par darbinieku veikto maksājumu attiecība pret tā bruto darba samaksas kopsummu darba līguma pārtraukšanas gadā.
Ja apdrošināšanas prēmiju maksājumu summa pārsniedz likumā noteikto ierobežojumu (10% no maksātājam aprēķinātās bruto darba samaksas taksācijas gadā, bet ne vairāk kā 4000 eiro gadā), tad pārsnieguma summa tiek aplikta ar nodokli. Veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju summas, kuras kopā nepārsniedz 10% no maksātājam aprēķinātās bruto darba samaksas taksācijas gadā, bet ne vairāk kā 750 eiro gadā, ar nodokli neapliek. Ja darbiniekam piešķirta dzīvības apdrošināšana bez uzkrājuma, tad līguma termiņš nedrīkst būt mazāks par gadu.
Dāvanas, mācību maksa, stipendijas
Darba devējs darbiniekam vienu reizi taksācijas gadā var izsniegt dāvanas, kuru vērtība nepārsniedz 15 eiro. Piemēram, dāvanu karti, ziedus un tamlīdzīgi. Ja dāvanu vērtība ir lielāka nekā 15 eiro, tad piemērojams algas nodoklis.
Savukārt saistībā ar izglītību un stipendijām jānorāda divas pamata situācijas.
Līdz šim uzņēmumi nevarēja bez papildu nodokļu sloga apmaksāt darbiniekiem augstākās izglītības studijas, bet 2024.gada 1.janvārī stājās spēkā darbaspēka nodokļu izmaiņas, kurās paredzēts, ka darba devēja segto darbinieka mācību maksu par augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, kā arī Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomiskās Zonas valstu mācību iestādēs neapliek ar nodokli, ja vienlaikus izpildās šādi nosacījumi:
profesija vai attiecīgā kvalifikācija ir nepieciešama uzņēmuma saimnieciskajā darbībā;
darbinieks pats veic maksājumu par augstākās izglītības iegūšanu vismaz 30% apmērā taksācijas periodā;
darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar konkrēto darba devēju.
Ja darba devējs ir ārstniecības iestāde, apmaksātā studiju maksa par mācībām rezidentūrā nebūtu apliekama ar nodokli. Piemēram, prakses īstenošanas laikā darba devējs studentam var izmaksāt stipendiju līdz 280 eiro mēnesī.
Tāpat darba devēja izmaksas par darbinieka apmācībām, lai tas iegūtu, uzlabotu vai paplašinātu darbā nepieciešamās iemaņas un zināšanas, nav apliekamas ar algas nodokli. Piemēram, kursi svešvalodu vai specifisku prasmju apgūšanai vai darba izpildei nepieciešamo sertifikātu iegūšanai.
Automašīna, mobilais tālrunis
Darbinieka motivēšanai viņa rīcībā var nodot vieglo pasažieru automobili, kuru tas drīkst izmantot gan darba, gan arī privātām vajadzībām. Ja darba devējs par to maksā uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokli, tad labumiem, kas gūti no auto izmantošanas konkrētajā mēnesī, netiks piemēroti algas nodokļi. Jāņem vērā, ka iepriekš minētais nav spēkā gadījumos, ja automobilis atbilst reprezentatīvās automašīnas statusam, proti, ja tā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa pārsniedz 75 000 eiro.
Darba devējs var darbiniekam piešķirt datoru, kuru tas var izmantot darba pienākumu veikšanai. Darba devējam būtu vēlams noteikt iekšējo kārtību, paredzot, kādas darbības ar darba datoru drīkst veikt un kādas – ne.
Līdzīgi var nodrošināt arī mobilo tālruni un apmaksāt rēķinu par tā izmantošanu. Praksē darba devēji nosaka telekomunikāciju politiku, proti, limitu izdevumiem, kas paredzēti telefona lietošanai darba vajadzībām.
Kompensācijas
Šajā kategorijā ietilpst arī ēdināšanas un ārstniecības izdevumi, kas paredzēti darba koplīgumā, nepārsniedzot 480 eiro gadā (vidēji 40 eiro mēnesī). Tas attiecas uz visiem darbiniekiem, kas pie darba devēja strādā saskaņā ar koplīguma nosacījumiem.
Tāpat ar nodokli nav apliekama darbinieka izdevumu kompensēšana, kas saistīta ar pārcelšanos uz citu dzīvesvietu sakarā ar iecelšanu citā amatā vai tā pilnvaru termiņa beigām.
Darba devējs darbiniekam var nodrošināt arī brilles, ja tās nepieciešamas darba pienākumu veikšanai.
Tāpat darbiniekam var izmaksāt kompensāciju par attālinātu darbu, ja izdevumu kopējais apmērs mēnesī par pilnas slodzes darbu nepārsniedz 40 eiro. Tomēr šādu kompensāciju nebūs iespējams piešķirt gadījumos, kad darbinieka prombūtne būs ilgāka par 30 dienām.
Reprezentācijas un ilgtspējas pasākumi
Papildus vērts minēt, ka ar uzņēmumu ienākuma nodokli netiek aplikti arī reprezentācijas un personāla ilgtspējas pasākumu izdevumi, kas kopā pārskata gadā nepārsniedz 5% no iepriekšējā pārskata gadā kopējās darba ņēmējiem aprēķinātās bruto samaksas, par kuru veikti valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi. Ja izdevumi ir personificējami, tad tiem tiks piemērots algas nodoklis. Šo normu var izmantot, piemēram, rīkojot darbiniekiem Ziemassvētku balli vai citus saliedēšanās pasākumus.
Personāla ilgtspējas pasākumu nolūkos darbiniekiem var iekārtot, piemēram, atpūtas telpu, kura aprīkota ar galda spēlēm, dīvāniem, vai arī ierīkot rotaļistabu darbinieku bērniem. Pirms šādu variantu ieviešanas ieteicams tos īpaši rūpīgi izvērtēt, lai neveidotos papildu nodokļu riski.
Pabalsti
Darbinieka vai viņa radinieku nāves gadījumā uzņēmums var izmaksāt tam pabalstu. Tāpat to var izmaksāt darbiniekam arī saistībā ar bērna piedzimšanu. Abos gadījumos pabalsta apmēram likumā noteikts 250 eiro limits.
Daļu/akciju pirkuma tiesības
Lai darbiniekus motivētu ilgtermiņā un darba rezultāti būtu saistīti ar atalgojumu vai tā mainīgo daļu, uzņēmums darbiniekiem var piešķirt daļu vai akciju pirkuma tiesības. Šo var izmantot gan sabiedrības ar ierobežotu atbildību, gan akciju sabiedrības. Akciju pirkuma tiesības var piešķirt gan vietējais uzņēmums, gan saistītas grupas uzņēmums no ārzemēm.
Lai varētu izmantot šo labumu, ir jāizpildās likumā par IIN noteiktajiem kritērijiem:
akciju/daļu pirkuma tiesību minimālais turēšanas periods ir vismaz 12 mēneši;
darbinieks ir darba attiecībās ar sabiedrību, kas piešķīrusi akciju/daļu pirkuma tiesības (vai ar sabiedrību, ja akciju/daļu pirkuma tiesības piešķīrusi ar to saistīta Latvijas vai ārvalstu sabiedrība);
darba devējs divu mēnešu laikā no akciju/daļu pirkuma tiesību piešķiršanas ir iesniedzis paziņojumu VID ar nepieciešamo informāciju;
ja tiek izbeigtas darba attiecības, tad akciju/daļu pirkuma tiesības tiek īstenotas ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās (vienlaikus jāizpildās arī visiem pārējiem kritērijiem);
sabiedrība, kas piešķīrusi akciju/daļu pirkuma tiesības, nav izsniegusi aizdevumu, kas nav atmaksāts (tas neattiecas uz aizdevējiem, kas ir kredītiestāde, attīstības finanšu institūcija, krājaizdevu sabiedrība vai patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai licencēta kapitālsabiedrība).
Darba devējs var pats izvēlēties, kā veidot akciju pirkuma tiesību plānu. To var piedāvāt gan visiem darbiniekiem, gan arī tikai vadības līmeņa darbiniekiem. Vai arī dažādām darbinieku grupām piedāvāt atšķirīgus plānus. Papildus varbūt ir jāveic izmaiņas statūtos un citos korporatīvajos dokumentos.
Galvenie ieguvumi darba devējam ir tādi, ka plānu un arī ieguvumus var vienlaikus saistīt gan ar darbinieka, gan uzņēmuma mērķu sasniegšanu. Protams, kā papildu bonuss jāmin tas, ka ienākums no akciju/daļu pirkuma tiesību plāna netiks aplikts ar algas nodokli. Labums, ko darbinieki saņems, būs krietni lielāks un radīs tiem papildu motivāciju. Ņemot vērā Komerclikuma grozījumus, kas paredz neproporcionālu dividenžu sadali, kā arī jau spēkā esošās daļu kategorijas, akciju/daļu pirkuma tiesību plāns var būt ļoti elastīgs.
Ja izpildās visi iepriekš minētie kritēriji, tad ienākums no akciju pirkuma tiesību īstenošanas netiek aplikts ar algas nodokļiem, bet darbinieks ir atbildīgs par kapitāla pieauguma nodokļa samaksu. Savukārt gadījumos, ja tiek izmaksātas dividendes, uzņēmumam par to jāmaksā nodoklis.
Piemēram, lai darbinieks ar akciju/daļu pirkuma tiesībām saņemtu labumu 1000 eiro neto vērtībā, darba devēja kopējās izmaksas būs 1250 eiro. Ja labums darbiniekam tiktu piešķirts kā prēmija, tad darba devēja kopējās izmaksas būtu ievērojami augstākas – aptuveni 1667 eiro (atkarībā no piemērojamajiem atvieglojumiem).
Darbiniekus var motivēt dažādos veidos, bet darba devējiem jāatceras, ka viss, kas likumā nav atsevišķi atrunāts, visdrīzāk tiks uzskatīts par ienākumu, par kuru jāmaksā algas nodoklis. Tā kā akciju/daļu pirkuma tiesībām piemērojamie nodokļi ir ievērojami zemāki nekā darbaspēka nodokļi, tad šo iespēju ieteicams izvērtēt gan maziem, gan vidējiem uzņēmumiem. Vienreiz ieviešot akciju/daļu pirkuma tiesību plānu, to viegli varēs pielāgot arī nākamajos gados. Tas var būt ilgtermiņa ieguldījums gan darbinieku motivācijas veicināšanā, gan nodokļu jomā. Šogad ieviešot akciju/daļu pirkuma tiesību plānu, nodokļu atvieglojumus varēs izmantot jau nākamgad.
No šā gada spēkā stājušies vairāki nozīmīgi jauninājumi, kas attiecas uz darba devēju un darba ņēmēju attiecībām un nodokļu jautājumiem. Tie skar mūsdienās iecienīto strādāšanu attālināti, darba samaksas aspektus, darbinieku profesionālo apmācību, kā arī veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanu. Var teikt, ka visās četrās jomās likumdevējs ir ieviesis lielāku skaidrību, kā arī piešķīris darba devējiem jaunas iespējas darbinieku piesaistei un motivēšanai.
Darbs attālināti – lielāka izdevumu kompensācija, jāvienojas par darba nosacījumiem
Spēkā ir stājušies grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (IIN), kas nosaka attālinātā darba izdevumu kompensācijas normu līdz 40 eiro mēnesī (summa, ko neapliek ar IIN un valsts sociālās apdrošināšanas obligātām iemaksām (VSAOI)). Tie ir ar attālinātā darba veikšanu saistīti izdevumi, piemēram, maksa par elektroenerģiju un siltumu. Regulējumu piemēro, ja vienošanās par attālināta darba veikšanu ir noteikta darba līgumā vai ar darba devēja rīkojumu, un ir norādīts, kādus izdevumus darba devējs kompensē. Lai varētu piemērot šo IIN likuma normu, darba devējam ir jābūt iesniegtai darbinieka algas nodokļa grāmatiņai. Ar attālinātā darba veikšanu saistīto izdevumu apmērs tiek noteikts proporcionāli slodzei un līgumā vai rīkojumā norādīto attālinātā darba dienu skaitam mēnesī, ja darbs tiek veikts gan attālināti, gan darba vietā. Kompensāciju nepiemēro ilgstošas prombūtnes laikā, kas pārsniedz 30 dienas.
Attālinātā darba gadījumā nozīmīgs ir arī jautājums par darba izpildei nepieciešamo aprīkojumu un ar darba izpildi saistīto izdevumu segšanu. Darba devējam ir pienākums nodrošināt darbinieku ar darba izpildei nepieciešamo aprīkojumu. Ja darbinieks izmanto savu aprīkojumu, par to ir jābūt attiecīgai vienošanās, kā arī darba devējam jāsedz amortizācijas izdevumi. Savukārt attiecībā uz izdevumiem saistībā ar attālinātā darba veikšanu ir nedaudz savādāk. Kā jau minēts, puses var vienoties par to segšanas kārtību – ja vienošanās nav, tad šos izdevumus ir jāsedz darba devējam. Protams, var arī vienoties, ka izdevumi segti netiek.
Jāatgādina, ka attālināta darba gadījumā (arī tad, ja attālināti strādā daļu no darba laika) darba devējam ir jāvienojas ar darba ņēmēju par darba veikšanas vietu, to paredz Darba likums. Proti, darba līgumā ir norādāma darba vieta (ja vien darbinieka darba izpilde nav paredzēta dažādās vietās, piemēram, mežstrādniekiem), kā arī tas, vai darbinieks pats var noteikt savu darba vietu. Minētais ir būtiski ne tikai konfidencialitātes, datu drošības aspekta kontekstā (ir liela atšķirība, vai darbinieks pilda darbu no savas dzīvesvietas vai, piemēram, esot kafejnīcā), bet arī piemērojamo tiesību normu un nodokļu režīma kontekstā, gadījumā, ja darbinieks izlemj pildīt darba pienākumus no ārvalstīm. Ja darbs ilgāku laiku tiek veikts ārvalstīs, aktualizējas jautājums par piemērojamo nodokļu režīmu un tiesiskajām attiecībām piemērojamām tiesību normām.
Vienlīdzīga darba samaksa – jāpārvērtē atalgojuma politika
No šā gada Latvijā ir palielināta minimālā darba alga – no 620 eiro iepriekš līdz 700 eiro tagad. Darba algas palielināšana aktualizē kādu senāku diskusiju un problēmu, kas ir aktuāla arī Latvijā, – runa ir par vienlīdzīgu darba samaksu. Līdz ar Vienlīdzīgas darba samaksas un darba samaksas pārredzamības direktīvas pieņemšanu un Latvijas pienākumu līdz 2026. gada jūnijam to ietvert nacionālajos tiesību aktos, šis jautājums kļuvis vēl aktuālāks. Tas gan nav tikai minētās direktīvas dēļ, jo arī Darba likums jau tagad nosaka, ka darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu.
Ja darba samaksas nepamatota atšķirība vīriešiem un sievietēm, ir pazīstama un salīdzinoši vienkārši novēršama problēma, tad jēdziens “vienādas vērtības darbs”, var radīt daudz jautājumu. Te jāņem vērā darba būtība, darba faktiskie pienākumi, darbinieka izglītība, profesionālā kvalifikācija, darba apstākļi, darbinieka atbildības līmenis, kā arī iemaņas, kas nepieciešamas darba veikšanai. Ja pēc šādiem kritērijiem secināms, ka faktiskie darba pienākumi un darbinieku pieredze ir līdzīga, tad darba samaksai nevajadzētu būtiski atšķirties pat tad, ja tie ir dažādi amata nosaukumi (piemēram, uzņēmuma jurists un grāmatvedis). Darba devējiem būtu vērts laicīgi izvērtēt savu atalgojuma politiku arī šādā kontekstā, kā arī parūpēties par skaidriem atalgojuma politikas nosacījumiem, kas ir saprotami visiem darbiniekiem. Pēc direktīvas prasību ieviešanas Latvijas likumos, nozīmīgas atšķirības darba samaksā par vienādu vai vienādas vērtības darbu darba devējiem būs jāpamato.
Darba devējiem izdevīgi maksāt par darbinieku augstākās izglītības iegūšanu
No šā gada stājusies spēkā grozījumi IIN likumā, kas darba devējiem izdevīgāku padara studiju maksas segšanu saviem darbiniekiem. Ja augstākās izglītības iegūšana ir saistīta ar prasmju iegūšanu, kas nepieciešama darba devējam, mācību maksa par darbinieka augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, ES dalībvalstu un EEZ valstu mācību iestādēs, netiek aplikta ar IIN un VSAOI. Tātad, šī kļūst par iespēju piesaistīt un motivēt darbiniekus apstākļos, kad konkurence par pieredzējušiem un uzticamiem darbiniekiem ir izteikti liela. Līdz šim darba devēji nebija motivēti segt studiju izdevumus darbiniekiem, jo tas tika uzskatīts par darbinieka labumu un iekļauts darbinieka algota darba ienākumos, no kuriem darba devējam bija jāmaksā IIN un VSAOI.
Runājot par darbinieku profesionālajām apmācībām vai kvalifikācijas paaugstināšanu, jāatgādina par spēkā esošām Darba likumam normām, kas attiecas uz šādu izdevumu segšanu. Ja profesionālajai apmācībai nav noteicoša nozīme nolīgtā darba izpildei, darba devējs un darbinieks var slēgt atsevišķu vienošanos par izdevumu atlīdzināšanu. Piemēram, var vienoties, ka darbiniekam aizejot no darba, daļa no šiem izdevumiem būs jākompensē (te jāņem vērā pēc apmācībām nostrādātais laiks, jo vienošanās termiņš nedrīkst pārsniegt divus gadus). Savukārt šādu vienošanos nevar slēgt attiecībā uz apmācībām, kas ir vajadzīgas tiešo darba pienākumu izpildei, – šādu izdevumu segšana pilnībā ir jāsedz darba devējam.
Paaugstināta veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmijas summa
No šā gada ir palielināta veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanu samaksātā apdrošināšanas prēmijas summa, kas netiek aplikta ar IIN un VSAOI. Šī prēmija ir palielināta no 426,86 eiro līdz 750 eiro gadā. Likumdevējs ir saglabājis nosacījumu, ka apdrošināšanas prēmiju summa nedrīkst pārsniegt 10% no bruto darba samaksas taksācijas gadā. Līdz šim likumā noteiktie limiti nebija atbilstoši reālajām tirgus cenām, tāpēc šie likuma grozījumi ir vērsti uz labāku veselības apdrošināšanas nodrošinājumu un darbinieku labbūtību.
Virkne jauninājumu papildina visai plašo darba tiesību jomu, un darba devēju ziņā būs šo normu ieviešana. Gan iespēja strādāt attālināti, gan vienlīdzīga darba samaksa, kā arī izdevumu segšana par izglītību un veselības polisēm, ir darbinieku politikas jautājumi, kas var stiprināt uzņēmumu konkurētspēju. Īpaši nozīmīgi tas ir apstākļos, kad kvalitatīvu darbinieku piesaiste un motivēšana daudziem ir izšķirošs apstāklis izaugsmei un attīstībai.
2023. gadā Baltijas uzņēmumu iegādes un apvienošanās tirgū reģistrēti kopumā 134 darījumi ar kopējo vērtību 1,1 miljards eiro*, kas ir trešais lielākais darījumu apjoms kopš 2008. gada, – liecina zvērinātu advokātu biroja “Ellex” veidotais uzņēmumu iegādes un apvienošanās (M&A) darījumu pārskats “Baltic M&A Monitor”, kas tapis sadarbībā ar “Mergermarket”.
Lai gan darījumu skaits pērn ir samazinājies par 12% (2022. g. notika 152 darījumi), un to kopējā vērtība ir par 54% mazāka (2,4 miljardi eiro 2022. g.), kopumā investoru interese par Baltijas valstu uzņēmumiem ir bijusi augsta. Darījumu skaits Eiropā pērn samazinājies par 11% (kopumā reģistrēti 14 642 darījumi), bet kopējā darījumu vērtība ir par 26% mazāka (741,5 miljardi eiro).
“Jāņem vērā, ka 2021. un 2022. gadā tika noslēgts rekordliels darījumu skaits, un arī to vērtība bija iespaidīga. Tas, ka pērn ir bijis trešais lielākais darījumu skaits kopš 2008. gada, liecina, ka investoru interese ir saglabājusies augsta par spīti procentu likmju kāpumam, inflācijai un ģeopolitisko risku straujam pieaugumam. Darījumu skaita kritums Baltijā ir līdzīgs Eiropas tendencēm, jo daudzi investori pērn nogaidīja pirms spert izšķirošus soļus un veikt savus ieguldījumus. Raugoties uz priekšu, var teikt, ka esam piesardzīgi optimistiski, jo investori meklē labas ieguldīšanas iespējas, un virkne uzņēmumu Baltijā ir gana konkurētspējīgi un apveltīti ar lielu izaugsmes potenciālu. Runājot par perspektīvākajām nozarēm Latvijā, jāpiemin enerģētika, IT un telekomunikācijas, veselības aprūpe. Iespējams, valsts apņemšanās attīstīt ražotnes aizsardzības sektorā ar laiku radīs investoru interesi par ieguldījumiem šajā sektorā,” norāda zvērināts advokāts Raimonds Slaidiņš, Ellex Latvijas biroja vecākais partneris, Komerctiesību, uzņēmumu iegādes un apvienošanas prakses grupas vadītājs.
Līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī 2023. gadā darījumu skaits un apjoms Latvijā ir bijis ievērojami mazāks, nekā Lietuvā un Igaunijā. Lietuva ar 43% no visiem Baltijas darījumiem ir nostiprinājies kā reģiona līderis M&A tirgū, kam seko Igaunija (37% darījumu) un Latvija ar 20% darījumu. Tiesa, Latvijas pozīcijas ir mazliet uzlabojušās, salīdzinot ar 2022. un 2021. gadu, kad mūsu daļa kopējā Baltijas darījumu apjomā bijā attiecīgi 15% un 18%.
“Lielo spēlētāju ierašanās šeit liecina, ka šī ir stabila un droša ekonomika, kuru neapdraud karš Ukrainā. Tas liecina par uzticēšanos un to, ko mēs cenšamies parādīt cilvēkiem – šis ir lielisks reģions ieguldīšanai,” komentējot norises M&A tirgū Baltijā, norāda Ellex Lietuvas biroja partnere un Korporatīvo tiesību un uzņēmumu apvienošanās un iegādes prakses grupas vadītāja Rūta Armone (Rūta Armonė).
Divi apjoma ziņā lielākie darījumi Baltijas valstīs pērn bija saistīti ar Latvijas gāzes sektoru. Tie ir uzņēmuma “Gaso” pārdošana Igaunijas gāzes uzņēmumam “Eesti Gaas” (darījuma vērtība – 120 miljoni eiro) un “Marguerite Adviser” piederošo daļu uzņēmumā “Latvijas gāze” (LG) pārdošana LG vadības komandai par 111 miljoniem eiro. Trešais lielākais darījums ir “Siemens” un “Marubeni Corporation” vadītā investoru konsorcija ieguldījums Igaunijas uzņēmumā “Skeleton Technologies” (108 miljoni eiro).
2023. gadā ienākošais starptautisko investoru ieguldījums Baltijas valstu reģionā bija 41% (darījumu skaits), kas salīdzinājumā ar 2022. gadu ir kritums par četriem procentpunktiem. Tomēr šo darījumu vērtība bija 59%, kas liecina par to, ka, lai arī starptautiskie ieguldītāji veic mazāku skaitu darījumu, parasti viņu mērķi ir lielāki. Seši no 10 lielākajiem darījumiem 2023. gadā bija saistīti ar ārvalstu investoriem. Vienlaikus pieaug arī Baltijas vietējo ieguldītāju aktivitāte, nostiprinoties spēcīgiem reģionālajiem spēlētājiem privātā kapitāla jomā, kas atrod jaunas ieguldījumu iespējas savā mājas tirgū. Vienlaikus pieaug arī Baltijas vietējo ieguldītāju aktivitāte, nostiprinoties spēcīgiem reģionālajiem spēlētājiem privātā kapitāla jomā, kas atrod jaunas ieguldījumu iespējas savā mājas tirgū.
Vērtējot investoriem pievilcīgākās nozares, gan Eiropā, gan Baltijā jāizceļ tehnoloģijas, mediji un telekomunikācijas (TMT), kas 2023. gadā ieņēma augstāko vietu uzņēmumu apvienošanās un iegādes darījumos gan apjoma, gan vērtības ziņā. Baltijā šīs nozares ieguldījums darījumu kopējā apjomā bija 26% (darījumu skaits). Redzams, ka TMT nozarē nākamajā gadā sagaidāma vēl lielāka aktivitāte. Saskaņā ar “Mergermarket” datiem, no 45 “pārdodamajām komercsabiedrībām”, kurām “Mergermarket” platforma seko Baltijas valstīs, lielākā daļa (14) darbojas TMT nozarē.
2024. gada sākumā ekonomiskās prognozes ir iepriecinošas. Inflācija strauji samazinās, un sagaidāms, ka tam sekos arī procentu likmju samazināšanās. Sagaidāms, ka visās trīs Baltijas valstīs 2024. gadā būs vērojama ekonomikas stabilizēšanās un izaugsme.
Ellex apvieno trīs reģiona spēcīgākos un visaugstāk novērtētos zvērinātu advokātu birojus katrā no Baltijas valstīm – Ellex Raidla Igaunijā, Ellex Kļaviņš Latvijā un Ellex Valiunas Lietuvā. Ellex Korporatīvo tiesību un uzņēmumu apvienošanās un iegādes prakse ir lielākā un atzītākā Baltijas valstīs, kas vairākus gadus pēc kārtas noslēgto darījumu skaita un vērtības ziņā ieņēmusi pirmo vietu Centrālajā un Austrumeiropā saskaņā ar Prospera vērtējumu 2023. gadā. Jaunākā atzinība ir IFLR Europe balva kā 2023. gada labākajam advokātu birojam Baltijas valstīs un ikgadējā izdevuma Who’s Who Legal gada advokātu biroja balva.
Par Mergermarket
Mergermarket ir platforma ar apjomīgāko uzņēmumu iegādes un apvienošanās jomā specializēto žurnālistu un analītiķu tīklu, kas piedāvā visaptverošāko un aktuālāko informāciju par uzņēmumu iegādi un apvienošanos.
Apmeklējiet mergermarket.com
* Publiski zināmie darījumi, kuru vērtība pārsniedz 5 milj. eiro.
No šā gada 1. janvāra VID ir ieviesta jaunā Nodokļu maksātāju reitinga sistēma (turpmāk – Reitings). Publiski pieejamajam Reitingam ir informatīvs raksturs. Vienlaikus tā mērķis ir veicināt godīgas uzņēmējdarbības stiprināšanu un motivēt uzņēmumu uzlabot savu nodokļu samaksas disciplīnu.
Nedaudz ieskicējot Reitinga vēsturi, to var iedalīt trīs posmos. Pirmais posms ir pilotprojekta laiks no 2018. līdz 2020. gadam, kad Reitings bija ierobežoti pieejams (tikai pašam uzņēmējam) un ar ierobežoto rādītāju skaitu. Reitings bija kā rīks uzņēmumiem ar mērķi paraudzīties uz savu darbību no Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) puses. Otrajā posmā no 2020. līdz 2021. gadam norisinājās Reitinga paplašināšana, jo uzņēmumiem radās vairāki jautājumi par to, kā reitings ir izveidots. Tika paplašināts rādītāju skaits, tomēr informācija joprojām palika pieejama tikai uzņēmumam. Savukārt, sākot ar 2024. gadu, iesākās trešais posms – jaunā Nodokļu maksātāju reitinga sistēma. Proti, Reitings būs ar publiski pieejamiem elementiem aplūkojams VID publiskojamajā datubāzē no 2024. gada marta.
Lai labāk saprastu, kā darbojas Reitings, ir jāsāk ar subjektiem, uz kuriem tas attiecas, un elementiem, uz kuriem VID balstīsies, nosakot Reitinga līmeni.
Pirmkārt, Reitinga subjekti ir komercsabiedrības, ieskaitot arī ārvalsts komersanta filiāles. Pie subjektiem daļēji var pieskaitīt arī zvejnieku saimniecības, zemnieku saimniecības un individuālos uzņēmumus, ja tie gatavo gada pārskatu.
Otrkārt, ir izveidoti 5 reitinga līmeņi: A, B, C, N, J. Piešķirtie reitingi noteikti gradācijā no A – izpildītas visas prasības – līdz J – jauns uzņēmējs. Par to sīkāk arī turpmāk rakstā.
Treškārt, Reitings nav reāllaika vērtējums, nebūs reālā laika vērtējums, jo tas ir atskats uz uzņēmumu rīcību noteiktā laika periodā un tiks aktualizēts reizi trīs mēnešos.
Reitinga pamatprincipi
Reitinga pamatprincips ir tas, ka tas ir VID veidots vērtējums par uzņēmuma nodokļu saistību izpildi. Šim Reitingam raksturīgs ir tas, ka tas nav uzņēmuma saimnieciskās darbības vērtējums, tas nav arī reāllaika novērtējums, kā arī nav individuāli pārrēķināms. Tāpat Reitingam būs informatīvs raksturs, un tas tiek veidots vienlaicīgi un automatizēti atbilstoši visiem uzņēmumiem vienotiem kritērijiem. Praktiski Reitinga noteikšanā uzņēmumus atbilstoši reitinga līmeņiem sadalīs vairākos secīgos atlases soļos ar izslēgšanas metodi. Vienlaikus VID vērš uzmanību, ka reitinga noteikšanai nav iespējams ņemt vērā tādu informāciju par uzņēmumu, kas nav pieejama VID informācijas sistēmās.
Reitinga informācija būs tikai daļēji publiska. VID tīmekļvietnē publiski pieejamā informācija, balstoties uz likuma “Par nodokļiem un nodevām” 18. pantu, būs kopējais vērtējums ar norādi uz Reitinga līmeni. Savukārt informācija, kas būs pieejama tikai pašam uzņēmumam, ir rādītāju kopas, kas izskaidros uzņēmumam, kurās jomās VID saskata risku. Attiecīgi par to būs sniegts arī riska vērtējums gradācijā no zaļa, kas nozīmē riska neesamību, līdz sarkanam, kas nozīmē kāda Reitinga rādītāja neizpildi. Pie šiem vērtējumiem būs pievienoti arī pārskati, kas uzrādīs konkrētās neatbilstības uzņēmuma datos, lai uzņēmums varētu uzlabot savu novērtējumu.
Kas īsti veido Reitingu?
Reitingu veido sešas datu kopas – reģistrācijas datu novērtējums; deklarāciju un pārskatu savlaicīga iesniegšana (rādītāji); nodokļu samaksa; piemērotie sodi; atalgojuma līmenis uzņēmumā, tai skaitā salīdzinājumā ar citiem konkrētās nozares profesionāļiem; informācija, kas var liecināt par pārkāpumiem.
Reģistrācijas datu kopa nozīmē to, ka VID pārbauda, vai nav uzsākts maksātnespējas process, vai nav apturēta saimnieciskā darbība, vai uzņēmums nav izslēgts no PVN maksātāju reģistra. Reitingu ietekmē arī uzņēmuma amatpersonas vēsturiskā informācija nodokļu saistību izpildes jomā, (vai iepriekšēja periodā nebija apturēta saimnieciskā darbība).
Deklarācijas un pārskatu savlaicīga iesniegšana nozīmē to, ka VID analizēs pēdējā pusgada datus par to, cik laicīgi bija iesniegtas deklarācijas, ziņojumi un gada pārskati, vai visas deklarācijas un citas atskaites bija iesniegtas VID.
Nodokļu samaksas kopa būtībā iekļauj sevī nodokļu samaksu laikā un pilnā apmērā. Savukārt, ja izveidojies parāds, tad Reitingā tiks ņemts vērā tas, vai pēc savas iniciatīvas veikta parāda samaksa, vai laikus bija vēršanās pie VID un panākta vienošanās par parāda samaksu pa daļām, vai arī nodokļu parāda samaksa veikta pēc intensīvas komunikācijas ar VID.
Par piemēroto sodu kopu jānorāda, ka soda maksājumi iespējami arī godprātīgiem uzņēmumiem. Tomēr svarīgi, lai sodu īpatsvars būtu neliels, salīdzinot ar kopējiem nodokļu maksājumiem, kā arī lai soda lielums neliecinātu par smagu pārkāpumu.
Darba samaksas novērtējums jeb atalgojuma līmenis uzņēmumā ir datu kopa, kurā VID salīdzina darba samaksu uzņēmumā ar vidējo darba samaksas līmeni gan attiecīgajā nozarē un reģionā, gan valstī. Netipiski zemas algas liecina par aplokšņu algu riskiem un tāpēc samazina Reitingu.
Tāpat informācija, kas var liecināt par pārkāpumiem, piemēram, nesakritības gada pārskatos vai ar trešo personu datiem, arī var samazināt Reitingu.
Saistībā ar šīm datu kopām VID ir norādījis, ka VID rīcībā var būt arī cita riska informācija par uzņēmumu, tajā skaitā arī atsevišķu rādītāju raksturojošā informācija, kuras atklāšanu nodokļu maksātājam VID aizliedz nacionālie un starptautiskie normatīvie akti, taču tā publiski pieejamā Reitinga novērtējuma noteikšanai netiek izmantota un Reitingu neietekmē. Tomēr VID šo informāciju turpinās izmantot nodokļu administrēšanas pasākumos attiecībā uz visiem nodokļu maksātajiem neatkarīgi no Reitinga.
Uzņēmumi var redzēt detalizētu VID novērtējumu, savā EDS profilā atbilstoši principam, kas attēlots 1. tabulā.
Reitinga rādītāji ir veidoti kā skaidrojošs rīcības plāns uzlabojumiem nodokļu nomaksas jomā. Uzņēmumam redzamie rādītāji, kas atzīmēti ar zaļu, ir izpildīti nevainojami. Oranžā krāsā iekrāsotajiem rādītājiem jāpievērš uzmanība un jāparedz uzlabojumi. Savukārt sarkani iekrāsotie ir kritiski un noteikti jāuzlabo.
Reitinga kopējais novērtējums
Kā jau norādīts, runājot par Reitinga elementiem, ir noteikti pieci Reitinga kopējā novērtējuma līmeņi, kuri ir atkarīgi no tā, kā uzņēmums ir izpildījis savas saistības, kādus riskus VID ir konstatējis. Līdz ar to šie reitinga līmeņi ir:
A – Nodokļu maksātājs laicīgi izpilda nodokļu saistības, un tam nav būtisku pārkāpumu risku. Šis uzņēmums ir uzticams nodokļu maksātājs un spēj būt uzticams sadarbības partneris valstij.
Uzņēmumiem, kas saņēmuši A Reitingu, ir priekšrocības ātrākā saziņā ar VID un ātrākā pakalpojumu saņemšana, kā arī vienkāršāka sadarbība gan ar VID, gan ar muitu.
Ātrāka saziņa izpaužas praktiski, proti, uz EDS sistēmā uzdotu jautājumu atbildot 5 darba dienu laikā, savukārt uz rakstveida iesniegumiem sniedzot atbildi 10 dienu laikā, ar izņēmumu, ja tas ir nestandarta gadījums, administratīvais process VID vai muitas lēmums.
Ātrāki pakalpojumi nozīmē, piemēram, izziņu par norēķiniem ar budžetu izsniegšanu 1-3 darba dienu laikā. Savukārt apliecinājums par nerezidenta ienākumiem un samaksāto ienākuma nodokli Latvijā un Atļauja par UIN nepiemērošanu darījumiem ar beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm / teritorijām tiek izsniegta līdz 10 darba dienu laikā. Tomēr, speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai ar akcīzes precēm ir iespējams saņemt vai pārreģistrēt līdz 10 darba dienās pēc visu dokumentu iesniegšanas un valsts nodevas samaksas. Līdzīgas priekšrocības ir, saņemot pārmaksātā PVN atmaksu, kuras gadījumā arī ir noteikts 10 darba dienu maksimālais termiņš, taču pēc nodokļa deklarācijas iesniegšanas termiņa vai iesniegšanas dienas (ja tā ir pēc termiņa).
B – Nodokļu maksātājam ir jāuzlabo saistību izpilde, piemēram, nepieciešams savlaicīgāk iesniegt un precīzāk sagatavot deklarācijas, deklarēt un laikus samaksāt visus nodokļus. B līmeņa uzņēmums var būt sadarbības partneris, bet vērts rūpīgāk izvērtēt sadarbības nosacījumus, kā arī jāpalūkojas, vai uzņēmumam nav būtisku nodokļu parādu.
C – Nodokļu maksātājam ir konstatēti būtiski pārkāpumi nodokļu saistību izpildē, uzņēmums pārkāpumu dēļ ir izslēgts no PVN maksātāju reģistra vai VID ir lēmis apturēt tā saimniecisko darbību. Šāda uzņēmuma spēja pildīt savas uzņēmējdarbības saistības ir vērtējama kritiski, un, ja uzņēmuma saimnieciskā darbība ir apturēta, darījumi ar to ir aizliegti ar likumu.
N – Neaktīvs nodokļu maksātājs. N līmeņa uzņēmums saskaņā ar viņa paša deklarēto informāciju neveic saimniecisko darbību. Uzsākot sadarbību ar šādu uzņēmumu, jārēķinās, ka vismaz 6 mēnešus tam nav bijis deklarētu darījumu, nav bijis darbinieku vai tiem nav maksātas algas.
J – Jaunreģistrēts nodokļu maksātājs. Šāds uzņēmums ir dibināts pēdējo 6 mēnešu laikā. Tas vēl nav paguvis sevi pierādīt ar darbiem, tomēr ir apsveicams ikviens jauns sākums, kas veidots godprātīgi.
Vienlaikus jānorāda, ka rādītāju kopas, kas izskaidro Reitingu, pieejamas pašam uzņēmumam EDS. Pieejamā informācija EDS profila reitinga sadaļā satur trīs vērtnes – rādītājus, pamatinformāciju un arī vēsturiskos datus. Uzņēmumiem ir iespējams EDS sagatavot 3 dažāda satura izziņas:
Nodokļu maksātāja reitings.
Nodokļu maksātāja reitings ar rādītājiem.
Nodokļu maksātāja reitings ar rādītājiem un pamatinformāciju.
Lai uzņēmumi iegūtu labāku Reitingu, VID aicina vērst uzmanību uz četriem aspektiem.
Pirmkārt, VID atgādina uzņēmumiem, ja tie būs godīgi un uzticami darba devēji, tad arī reitings būs labāks. Lai uzņēmums pārliecinātos, vai tas ir pietiekami uzticams, tam visi darbinieki ir jāreģistrē VID, kā arī jādeklarē visa darbiniekiem izmaksātā darba samaksa. Šis ieteikums būtībā sasaucas ar Reitinga vērtējumā noteikto attiecībā uz darba samaksas novērtējumu, proti, tiek izvērtēts, vai deklarētā darba samaksa ir konkurētspējīga salīdzinājumā ar darba samaksu gan nozarē un reģionā, gan valstī kopumā.
Otrkārt, VID aicina neatlikt problēmu risināšanu un pārliecināties, ka pašam uzņēmumam nav nodokļu parādu. Kā zināms, ja ir grūtības veikt nodokļu maksājumu, to ir iespējams risināt, vēršoties VID, vēl pirms iestājies maksāšanas termiņš, un vienojoties par iespēju sadalīt maksājumu vairākās daļās vai maksāt ilgākā termiņā. Preventīvi ieteicams sekot līdzi, lai deklarācijas un pārskati būtu iesniegti noteiktajos termiņos. Tāpat jāatgādina, ka tad, ja plānots uzņēmējdarbību neturpināt, uzņēmumu likvidē arī juridiski. Pretējā gadījumā nelikvidētā uzņēmuma amatpersonas negatīvais reitings var ietekmēt cita uzņēmuma reitingu, kur šī pati persona ieņem amatu valdē.
Treškārt, uzņēmumam ir ieteicams pārzināt savas amatpersonas un zināt, vai uzņēmuma amatpersonas un pilnvarotās personas nav iekļautas Riska personu sarakstā[2], vai personas nav amatpersonas uzņēmumā, kuram ir vai bija apturēta saimnieciskā darbība, kā arī pārliecināties, vai šiem cilvēkiem nav atņemtas tiesības ieņemt amatus vai piemēroti citi ierobežojumi.
Un, ceturtkārt, no trešā aspekta izrietošs ieteikums ir pārbaudīt ne tikai sevi, bet arī savu darījumu partneri. Proti, pārliecināties par partnera uzticamību, kā arī nepiekrist šaubīgiem un aizdomīgiem darījumu partneru piedāvājumiem.
Vai e-rēķini jāparaksta ar e-parakstu? Vai e-rēķini vispār jāparaksta no juridiskās puses?
Izvērtējot lasītāja jautājumu, sniedzam šādu atbildi.
Vispirms izskatīsim, kādi rekvizīti jāietver rēķinā. Saskaņā ar Grāmatvedības likuma 11. panta piekto daļu rēķins satur tālāk uzskaitīto informāciju:
dokumenta veida nosaukums;
dokumenta datums;
dokumenta numurs;
ziņas par uzņēmumu, kas ir saimnieciskā darījuma dalībnieks, kurš savā vārdā izdod dokumentu (t.i., dokumenta autoru);
ziņas par citu saimnieciskā darījuma dalībnieku (darījuma partneri);
saimnieciskā darījuma apraksts un vērtība naudas izteiksmē;
atsevišķiem attaisnojuma dokumentu veidiem — arī citi normatīvajos aktos noteiktie obligātie rekvizīti;
par dokumentā sniegtās informācijas pareizību atbildīgās personas paraksts.
Attiecīgi vispārīgie nosacījumi paredz, ka rēķinam ir jābūt parakstītam. Taču, atbilstoši Grāmatvedības likuma 11. panta septītajai daļai ir piemērojami izņēmumi, kad paraksts nav nepieciešams. Proti, gadījumos, kad:
dokuments (rēķins) ir izsniegts darījuma partnerim (uzņēmumam vai fiziskajai personai, kas neveic saimniecisko darbību) un šajā dokumentā minētā saimnieciskā darījuma esību pamato cits ārējs dokuments (piemēram, līgums, vienošanās u. tml.);
dokuments (rēķins) ir izsniegts fiziskajai personai, kas neveic saimniecisko darbību un šajā dokumentā minētā saimnieciskā darījuma esību pamato uzņēmuma vienošanās ar minēto fizisko personu.[1]
Rēķins var nesaturēt papildu rekvizītu “paraksts”, ja rēķinā minētā saimnieciskā darījuma esību uzņēmuma vadītāja noteiktajā kārtībā apliecina dokumenta saņēmēja (uzņēmuma) persona, kas ir atbildīga par saimnieciskā darījuma veikšanu un attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību.[2]
Ņemot vērā iepriekšminēto, rēķinu ir tiesības neparakstīt, ja darījuma partneri par to ir vienojušies. Vienošanās var būt atspoguļota gan e-pasta sarakstē, gan līgumā, kurā tiek atrunāts, kad tiek nosūtīts rēķins, kādā formātā un uz kuru e-pasta adresi.
Vērts atzīmēt, ka rēķinu rekvizītiem un informācijai par saimnieciskajiem darījumiem piemēro Grāmatvedības likuma 11. panta piektajā daļā noteiktās prasības tiktāl, cik citos normatīvajos aktos nav noteiktas īpašas prasības atsevišķu attaisnojuma dokumentu veidu (piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) rēķina, strukturēta elektroniskā rēķina) izstrādāšanai un noformēšanai.
Tādēļ, ja tiek izrakstīts PVN rēķins papīra vai elektroniskā formā, saskaņā ar PVN likuma 125. panta pirmo daļu šajā rēķinā jānorāda tālāk uzskaitītie rekvizīti un informācija:
rēķina izrakstīšanas datums;
rēķina vienas vai vairāku sēriju kārtas numurs;
preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja un preču vai pakalpojumu saņēmēja nosaukums un juridiskā adrese, PVN numurs vai citas dalībvalsts PVN maksātāju numurs, (ja darījuma partnerim tāds ir);
preču piegādes vai pakalpojuma sniegšanas datums, ja tas atšķiras no PVN rēķina izrakstīšanas datuma, vai datums, kad saņemta atlīdzība avansā, ja šis datums ir zināms un atšķiras no PVN rēķina izrakstīšanas datuma;
preces vai pakalpojuma nosaukums, daudzums un mērvienība;
preces vai pakalpojuma cena (vienas vienības vērtība bez nodokļa);
piemērotās atlaides, ja tās nav atskaitītas no vienas vienības vērtības;
piemērotā PVN likme;
aprēķinātā PVN summa;
darījuma kopsumma bez PVN (summa, kurai piemēro nodokli vai atbrīvojumu no nodokļa)
īpašas norādes un atsauces atkarīgi no darījumu veida;
ja par nodokļa samaksu ir atbildīga pilnvarotā persona, — pilnvarotās personas PVN numurs, nosaukums un juridiskā adrese;
ja par nodokļa samaksu ir atbildīgs fiskālais pārstāvis, — fiskālā pārstāvja PVN numurs vai citas dalībvalsts PVN maksātāju numurs, nosaukums un juridiskā adrese.
Kā redzams, PVN likums nenosaka paraksta esību kā obligātu prasību PVN rēķiniem. Tāpat arī Padomes direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (Direktīva 2006/112/EK) nosaka, ka dalībvalstis neprasa, lai rēķini būtu parakstīti.[3] Attiecīgi, ja izpildās augstākminētie Grāmatvedības likumā iekļautie izņēmumi, kad rekvizīts “paraksts” rēķinā nav nepieciešams, arī PVN rēķinā paraksts nav nepieciešams. Taču jānorāda, ka papildus augstāk minētajam rēķinu izsniedzējam jānodrošina PVN rēķina izcelsmes autentiskums, nemainīgs saturs un salasāmība no PVN rēķina izrakstīšanas brīža līdz glabāšanas termiņa beigām, ja PVN rēķins tiek nosūtīts elektroniski.[4] Veidu, kādā tiek nodrošināts PVN rēķina izcelsmes autentiskums, nosaka pats rēķinu izsniedzējs.[5]
Izrakstot PVN rēķinu elektroniskā formā, tā autentiskumu un nemainīgu saturu var nodrošināt, ja PVN rēķinam ir drošs elektroniskais paraksts vai ja PVN rēķins ir nosūtīts, izmantojot elektronisko datu apmaiņu vai citu veidu, ko izvēlējies pats rēķinu izsniedzējs.[6]
Tādēļ praksē vieglākais veids, lai nodrošinātu rēķinu autentiskumu, ir PVN e-rēķina izrakstīšana. Jebkurā gadījumā ir vērts atzīmēt, ka rēķinu izsniedzējam jāsaskaņo rēķina formāts, lai rēķina saņēmējs atzītu šādu PVN rēķina formu.[7]
Viens no Elektroniska rēķina formātiem – e-rēķins
Saskaņā ar Grāmatvedības likuma 1. pantu strukturēts elektroniskais rēķins (e-rēķins) ir rēķins, kurš sagatavots, nosūtīts un saņemts strukturētā elektroniskā formātā, kas ļauj to automātiski un elektroniski apstrādāt, un kurš atbilst Ministru kabineta noteiktajam publiskajos iepirkumos piemērojamā elektroniskā rēķina standartam. Par e-rēķinu uzskatāms dokuments, kas ir sagatavots EDI vai XML formātā.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa direktīva 2014/55/ES[8] par elektroniskajiem rēķiniem publiskā iepirkuma procedūrās nosaka, ka “elektroniskais rēķins” ir rēķins, kas ir izsniegts, nosūtīts un saņemts strukturētā elektroniskā formātā, kurš ļauj to automātiski un elektroniski apstrādāt, kura pamatelementi cita starpā ir:
procesa un rēķina identifikatori;
rēķina periods;
informācija par pārdevēju;
informācija par pircēju;
informācija par naudas saņēmēju;
informācija par pārdevēja pārstāvi nodokļu jautājumos;
Lai gan e-rēķina sūtītājam joprojām vajadzētu būt iespējai rēķina satura izcelsmes un integritātes autentiskumu garantēt ar vairākām metodēm, tostarp izmantojot elektronisko parakstu, tomēr, lai nodrošinātu atbilstību Direktīvai 2006/112/EK, Eiropas elektronisko rēķinu standarta elementos nebūtu jāietver prasība par elektronisko parakstu.
Pamatojoties uz iepriekšminēto, secināms:
ka atbilstoši šobrīd spēkā esošajam regulējumam rēķins vai e-rēķins var nesaturēt rekvizītu “paraksts”, ja ir savstarpēji noslēgta vienošanās starp rēķinu izsniedzēju un saņēmēju, kas pamato saimnieciskā darījuma esamību;
rēķinu izsniedzējam, ja PVN rēķins tiek nosūtīts elektroniski, jānodrošina PVN rēķina izcelsmes autentiskums, nemainīgs saturs un salasāmība no PVN rēķina izrakstīšanas brīža līdz glabāšanas termiņa beigām, ko praksē visvieglāk ir nodrošināt, izmantojot drošu elektronisko parakstu vai sagatavojot e-rēķinu, vai citā veidā, kuru nosaka pats rēķinu izsniedzējs;
PVN e-rēķins tiek sagatavots, nosūtīts un saņemts strukturētā elektroniskā formātā, kas pats nodrošina autentiskumu, nemainīgu saturu, tāpēc papildus nesatur rekvizītu “paraksts”.
[3] Padomes Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 229. pants
[4] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 125. panta trešā daļa
[5] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 125. panta ceturtā daļa
[6] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 132. panta otrā daļa
[7] Pievienotās vērtības nodokļa likuma 132. panta pirmā daļa
[8] Ministru kabineta noteikumi Nr. 154 “Piemērojamais elektroniskā rēķina standarts un tā pamatelementu izmantošanas specifikācija un aprites kārtība”
[9] Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa direktīvas 2014/55/ES 6. pants
Saskaņā ar Latvijas Civillikumu, katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis (1779.pants). Vispārīgie civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumi ir prettiesiska vainojama darbība vai bezdarbība, zaudējumi un cēloņsakarība starp tiem.
Runājot par zaudējumiem, ko darbinieks nodarījis darba devējam, jāņem vērā arī Darba likuma kā speciālā likuma noteikumi attiecībā pret Civillikuma regulējumu šajā jautājumā. Lai gan Darba likuma 86.pants vispārīgi nosaka līdzvērtīgu pamatprincipu – darbiniekam ir pienākums darba devējam atlīdzināt radušos zaudējumus, ja viņš tos ir nodarījis darba devējam prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ – tomēr Darba likums satur arī citus detalizētākus noteikumus, ieskaitot izņēmumus, kas tiks aprakstīti tālāk rakstā.
Kas ir darbinieka prettiesiska, vainojama rīcība?
Kā minēts augstāk, darbiniekam ir jāatlīdzina darba devējam zaudējumi, kurus viņš nodarījis savas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ.
Ar “prettiesisku rīcību” klasiski saprot kāda normatīvā akta pārkāpumu. Tomēr tiesu praksē ir atzīts, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku ne tikai kāda konkrēta normatīvā akta pārkāpuma gadījumā, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kas viņam ir saistoši[1].
Tātad par prettiesisku rīcību uzskatāmi arī gadījumi, kad zaudējumi nodarīti, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic tam uzdotos darba pienākumus, vai arī veic tos nepienācīgi. Rīcība var būt ne tikai darbība, bet arī darbinieka bezdarbība, piemēram, gadījumā, ja darbinieks neizpilda savus darba pienākumus.
Piemēram, darbiniekam darba pienākumu veikšanai ir uzticētas darba devēja materiālās vērtības (manta), noslēdzot par to līgumu (piemēram, nosaucot to par materiālo vērtību līgumu), un līgumā vai darbiniekam saistošos iekšējos noteikumos nosakot, kā darbiniekam jārīkojas ar šo mantu. Ja darbinieks būtu pārkāpis šos rīcības noteikumus, kā rezultātā uzticētajai darba devēja mantai tiktu nodarīts kaitējums, varētu iestāties darbinieka atbildība.
Kā piemēru var pieminēt lietu, kad darba devējs instruēja kravas pārvadājumu šoferi, ka apstāties drīkst tikai drošās vietās, tomēr šoferis Rumānijā apstājās atpūsties ārpus apdzīvotas vietas neapsargātā stāvvietā, kur tika nozagta daļa pārvadātās kravas. Tiesa secināja, ka darbinieks apzinājās iespējamo risku, tomēr izvēlējās apstāties ārpus apdzīvotas vietas, nevis apsargātā stāvvietā, līdz ar to viņš ir pieļāvis rupju neuzmanību. Šādos apstākļos nebija pamata atbrīvot darbinieku no zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma.[2]
Svarīgi atzīmēt, ka Darba likuma regulējums par darbinieka nodarītajiem zaudējumiem darba devējam attiecas ne tikai uz tiem zaudējumiem, kurus darbinieks nodarījis darba laikā, vai veicot darbu. Darba likuma noteikumi regulē arī atbildību par citiem, ar nolīgtā darba veikšanu nesaistītiem zaudējumiem. Piemēram, ja darbinieks, reibumā braucot ar transportlīdzekli darba devēja teritorijā pēc darba laika, nodara bojājumus šim darba devēja transportlīdzeklim un citai darba devēja mantai.
Kā cita veida situācijas piemēru no tiesu prakses var minēt, kad darbinieks, veicot darbu, apstiprina rēķinus par komercaģenta komisijas maksas apmaksu sabiedrībai, kura pieder viņa laulātajai, lai gan praksē komercaģenta pakalpojumi nemaz netika sniegti. Šādu fiktīvu rēķinu apmaksa rada zaudējumus darba devējam, par kuriem būtu atbildīgs darbinieks[3].
Savukārt attiecībā uz “vainojamu” rīcību, tradicionāli ir jānoskaidro fiziskas personas psihiskā attieksme pret pārkāpumu nodoma un neuzmanības veidā. Tā kā vaina praksē vairs netiek izdalīta kā atsevišķs civiltiesiskās atbildības konstatēšanas priekšnoteikums, tad jautājums par vainojamību ir aktuāls, vērtējot, par kādiem zaudējumiem darbiniekam jāatbild un vai šajā sakarā pastāv kādi darbinieka atbildības ierobežojumi.
Par kādiem zaudējumiem atbild darbinieks?
Parasti darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, bet neatbild par sagaidāmās peļņas atrāvumu.
Taču Darba likums paredz sekojošus izņēmumus no šī pamatprincipa:
darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem (tātad, arī negūto peļņu), ja zaudējumi nodarīti ar darbinieka ļaunu nolūku (bet saistībā ar darba veikšanu), vai tādas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kas nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu;
ja darbinieka darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, viņš par zaudējumiem atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.
Papildus tam, darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem:
ja arī darba devējs pats — ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu — bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šādā gadījumā darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina;
ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, ko darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī tad, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.
Jebkurā gadījumā tiesa atkarībā no lietas apstākļiem var samazināt darbinieka civiltiesiskās atbildības apmēru atbilstoši viņa mantas stāvoklim[4].
Tālāk pievērsīsimies augstāk minēto gadījumu detalizētākam aprakstam.
Kad darbinieks atbild par visiem zaudējumiem
Latvijas Civillikums nosaka, ka “Zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam”[5].
Tātad darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem, ja darbinieks nodara zaudējumus:
ar ļaunu nolūku, vai
rupjas neuzmanības dēļ, vai
prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kas nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu.
Ja darbinieks vainojami nodara kaitējumu darba devējam bez ļauna nolūka, tad sāk darboties prezumcija, ka darbinieks ir pielaidis neuzmanību. Neuzmanība var būt viegla vai rupja. Par visiem darba devēja zaudējumiem darbinieks atbildēs, ja būs pieļāvis rupju neuzmanību. Latvijas Civillikums definē, ka neuzmanība ir rupja, ja:
darbinieks rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai
mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī
uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi[7].
Pretstatīšanai jāpiemin, ka “par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam”[8].
Rupju neuzmanību var konstatēt, piemēram, ja darbinieks, rīkojoties augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vispār nav veicis apstākļiem parasti atbilstošus pasākumus, vai vispār neko nav darījis, vai veicis formālus, nebūtiskus pasākumus, lai izvairītos no zaudējumiem, vai, kaut arī, nevēlēdamies negatīvās sekas, tomēr ignorējis drošības pasākumus. Šis kritērijs jāvērtē objektīvi, salīdzinot, kāda būtu bijusi kādas citas personas parastā rīcība šajos apstākļos[9].
Tas, vai zaudējums nodarīts ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ, ir izvērtējams katrā konkrētā situācijā, atkarībā no zaudējumu nodarīšanas faktiskajiem apstākļiem.
Praksē tas ne vienmēr ir izdarāms vienkārši. Tā tiesa norādījusi, ka “ceļu satiksmes negadījumu iespējams izraisīt gan ar vieglu, gan ar rupju neuzmanību, un šo neuzmanības veidu nošķiršanai nepieciešams noskaidrot zaudējumus izraisījušās personas rīcību konkrētā negadījuma apstākļos un subsumēt to ar Civillikuma 1646. un 1645.panta normām”[10]. Tas ir, piemērojot Latvijas Civillikumā sniegto, augstākminēto vieglas un rupjas neuzmanības definīciju.
Piemēram, tiesa[11] atzina, ka darbinieks ir pieļāvis rupju neuzmanību situācijā, kad veica ielas seguma atjaunošanu, zāģējot asfaltbetonu blakus privātpersonas ielas malā novietotajai automašīnai (kas tur atradās jau pirms darbu uzsākšanas), neaizsedzot automašīnu ar kādu aizsargmateriālu, kā rezultātā automašīnas virsbūvei tika nodarīti bojājumi. Tā kā darba devējs ir atbildīgs par darbinieku izvēli un zaudējumiem, ko darbinieki nodarījuši (Latvijas Civillikuma 1782.pants), tad darba devējs bija atbildīgs par šiem automašīnai nodarītajiem zaudējumiem, savukārt darba devējs regresa kārtībā varēja vērsties pret darbinieku, prasot atlīdzināt automašīnas īpašniekam apmaksātos remonta izdevumus (kas veido darba devēja zaudējumus).
Citā lietā, operatīvā gāzes servisa transportlīdzekļa vadītājs krustojumā ar ierobežotu redzamību, ar ieslēgtām bākugunīm un skaņas signālu izbrauca no mazāk svarīga ceļa uz galveno ceļu. Tikai iebraucot krustojumā, vadītājs pamanīja kravas auto, kas brauca pa galveno ceļu, bet vairs nepaspēja nobremzēt, un notika ceļu satiksmes negadījums, kurā tika nodarīti bojājumi darba devēja transportlīdzeklim. Tiesa konstatēja[12], ka, vadot operatīvo transportlīdzekli ar ieslēgtiem skaņas un gaismas signāliem, vadītājam bija pamats paļauties par citu satiksmes dalībnieku pienākuma dot ceļu operatīvajam transportlīdzeklim izpildi, tādēļ vadītāja rīcībā tiesa nav saskatījusi rupju neuzmanību un zaudējumi no darbinieka netika piedzīti.
Tiesa arī norādīja, ka saukšana pie administratīvās atbildības nerada civiltiesisku atbildību. Tātad, tas, ka tika sastādīts administratīvo pārkāpumu protokols un darbiniekam uzlikts administratīvais sods, automātiski nenozīmēja, ka darbiniekam iestājas civiltiesiskā atbildība par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, jo bija jāvērtē lietas faktiskie apstākļi un Darba likuma noteikumi.
Ja darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku
Ja darbinieka darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, viņš par zaudējumiem atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.
Darbs, kas saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, ne vienmēr būs darbs, kurš ir saistīts ar īpašu risku[13], tāpēc šos terminus nedrīkst jaukt.
Darba likums nedefinē, kas ir saprotams ar darbu, saistīto ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, bet ir izmantojams Latvijas Civillikuma regulējums par darbību, kas saistīta ar paaugstinātas bīstamības apkārtējiem. Judikatūrā norādīts, ka “izvērtējot Darba likuma 86.panta ceturtās daļas saturu, tiesai jāņem vērā arī Civillikuma 2347.panta nosacījumi attiecībā par paaugstinātas bīstamības avota jēdzienu. Likums uzskaita darbības, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem […]”[14]. Šādas darbības, cita starpā, ir transports (piemēram, iekrāvēja vadīšana, auto vadīšana), uzņēmums (piemēram, darbs ar bīstamajām iekārtām), būvniecība, bīstamas vielas (piemēram, darbs ar sprāgstvielām) u.tml.
Tā tiesa lietā[15], kad instruktoram, veicot mācību braukšanu ar apmācāmo personu, automašīna nobraukusi no ceļa, sanesta un iebraukusi grāvī, kā rezultātā darba devēja automašīna tikusi bojāta, atzinusi, ka konkrētajos apstākļos instruktors (darbinieks) nav augstākā mērā vieglprātīgi vai nevērīgi ignorējis kādus drošības pasākumus, nav varējis veikt kādus pasākumus, kas novērstu ceļu satiksmes negadījumu un zaudējumu rašanos darba devējam. Nekonstatējot rupju instruktora (darbinieka) neuzmanību, veicot darba pienākumus paaugstināta riska apstākļos (tas ir, vadot transportlīdzekli), Darba likums nav paredzējis iespēju piedzīt zaudējumus no darbinieka.
Var norādīt, ka instruktors kā fiziska persona, kas māca vadīt transportlīdzekli personu, kurai nav atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesību, ir transportlīdzekļa vadītājs. Attiecīgi, minētie secinājumi var tikt attiecināti arī uz jebkuru citu darbinieku, kurš strādā par transportlīdzekļa vadītāju.
Ja darba devējs pats arī bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā
Darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja arī darba devējs pats — ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu — bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šādā gadījumā darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina.
Piemēram, ja darbinieks brīdina darba devēju, ka kāda no darba iekārtām ir sabojājusies un ar to nevar pilnvērtīgi strādāt, taču darba devējs uzstāj, ka ar šo ierīci darbiniekam ir jāstrādā un jāsaražo nepieciešamais apjoms preču. Rezultātā darbinieks izgatavo nekvalitatīvu preci, un šādas preces izgatavošana rada zaudējumus darba devējam. Šajā gadījumā darbinieks būtu atbrīvojams no atbildības[16].
Ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par zaudējumu rašanās risku
Tāpat darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, ko darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī tad, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.
Piemēram, ja darbinieks veic darbu ar darba devēja traktoru. Darba devējs ir informēts, ka, beidzot strādāt ar traktoru, ir nepieciešams veikt attiecīgus nostiprināšanas pasākumus, lai nodrošinātu, ka no traktora nakts laikā neizlīst degviela. Taču darba devējs par šādu pasākumu veikšanu nav informējis darbinieku, kā rezultātā darbinieks pasākumus neveic un degviela no traktora iztek. Ņemot vērā to, ka darba devējs nav informējis darbinieku par šādu pasākumu nepieciešamību, kā arī darbinieks pats nevarēja un viņam nevajadzēja paredzēt šādu pasākumu veikšanu, jo parasti traktoriem šādi pasākumi nav jāveic, darba devējs arī nav tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību[17].
Savukārt darba devēja nepienācīga rūpīga būtu konstatējama, ja darbinieks izmantotu darba mašīnu, kuru ir pienākums tehniskā kārtībā uzturēt darba devējam. Ja darba devējs nebūtu laikus nodrošinājis, ka darba automašīnai tiek uzliktas ziemas riepas un darbinieks, izmantojot darba mašīnu, izraisītu ceļu satiksmes negadījumu, kas noticis laika apstākļiem neatbilstošu riepu dēļ. Šajā gadījumā, nenodrošinot darbinieku ar atbilstošu un tehniskā kārtībā esošu automašīnu, darba devējs nebūtu rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, tādēļ darbiniekam nebūtu pienākuma atlīdzināt darba devējam nodarītos zaudējumus saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu[18].
Kam ir pierādīšanas pienākums?
Tāpat kā citos darba strīdos, arī zaudējumu nodarīšanas gadījumā pierādīšanas pienākums ir darba devējam. Tam būs jāpierāda, ka darbinieka rīcība bijusi prettiesiska, ka ir radušies zaudējumi, un ka pastāv cēloņsakarība starp šo darbinieka rīcību un zaudējumiem.
Vienošanās par zaudējumu atlīdzināšanu vai ieturējumi?
Darbinieks un darba devējs var vienoties un noslēgt līgumu par to, ka darbinieks labprātīgi atlīdzinās nodarītos zaudējumus, piemēram, veicot ikmēneša maksājumu noteiktas summas apmērā.
Alternatīvi, ar darbinieka piekrišanu darba devējs ir tiesīgs ieturēt zaudējumu atlīdzību no darbinieka darba samaksas.
Jānorāda, ka Darba likums ierobežo atļauto ieturējumu apmēru, nosakot, ka ieturējumi nedrīkst pārsniegt 20% no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas, un jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama darba samaksa minimālās mēneša darba algas apmērā un par katru apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā[19]. Aizliegts izdarīt ieturējumus no atlaišanas pabalsta, atlīdzības par darbinieka izdevumiem un citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām nedrīkst vērst piedziņu. Minētais 20% ieturējuma apmērs neattiecas uz gadījumu, kad darbinieks labprātīgi atlīdzina nodarītos zaudējumus.
Tiesu praksē norādīts, ka „ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams[20].
Ja nav iespējams panākt vienošanos par to, ka darbinieks labprātīgi atlīdzina zaudējumus, vai arī ja darbinieks nepiekrīt ieturējumu veikšanai (piemēram, arī zaudējumu apmēram), darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas. Jārēķinās ar to, ka ceļot prasību tiesā, darba devējam būs jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs atkarīgs no prasības summas (darba devējam pozitīva lietas rezultāta gadījumā tiesas izdevumus var piedzīt no darbinieka).
Darba līgumā nevar iekļaut vispārīgu noteikumu par to, ka darbinieks piekrīt zaudējumu ieturēšanai no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, jo atbilstoši Darba likuma 6.pantam šis noteikums nebūtu spēkā, jo pasliktina darbinieka stāvokli, salīdzinot ar Darba likuma prasībām.
Nobeigumā ir jānorāda, ka darbinieka vispārīgais pienākums atlīdzināt zaudējumus, ja viņš tos ir nodarījis darba devējam prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kā noteikts Darba likuma 86.panta pirmajā daļā, neaprobežojas ar laiku, kad faktiski pastāv darba tiesiskās attiecības. Darba devējam nav liegts aizsargāt savas aizskartās intereses arī situācijā, kad zaudējumu nodarīšanas fakts atklāts pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas[21]. Piemēram, darba devējs var veikt inventarizāciju arī pēc darbinieka atbrīvošanas no darba, lai konstatētu precīzus darba devējam radušos zaudējumus[22].
[1] Piemēram, Senāta 2004.gada 20.oktobra spriedums lietā SKC-570/2004.
[2] Latgales apgabaltiesas Civillietu kolēģijas 2014.gada 15.decembra spriedums lietā Nr.C12206212.
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 18.oktobra sprieduma lietā SKA-296/2023 analīze
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 18.oktobra spriedums lietā SKA-296/2023 noteica, kādas telpas var atzīt par publiskām telpām (turpmāk “Spriedums”).
Īsumā, lai labāk izprastu lietas būtību, tās faktiskie apstākļi ir šādi:
Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk “BVKB”) veica pieteicējai SIA „VECAIS KUĢIS” (turpmāk “Pieteicēja”) piederošās ēkas ekspluatācijas pārbaudi. Pārbaudes rezultātā BVKB konstatēja tādus būvdarbus ēkā, kuriem nav izstrādāta būvniecības dokumentācija. BVKB uzlika par pienākumu Pieteicējai saskaņot Rīgas pilsētas būvvaldē nepieciešamo būvniecības dokumentāciju un ēkā veiktos pārbūves darbus nodot ekspluatācijā (Lēmums).
Pieteicēja vērsās tiesā par minētā BKVB Lēmuma atcelšanu, jo uzskatīja ka ēkas ekspluatācijas uzraudzība nav BKVB kompetencē, tajā skaitā, ka ēkā esošās telpas nav publiskas telpas.
Pirmās un otrās instances tiesa noraidīja Pieteicējas pieteikumu, uzskatot, ka BVKB ir rīkojies savas kompetences ietvaros, jo strīdus ēka ir III grupas ēka, kurā vairāk nekā 50 procenti no kopējās platības ir publiskas telpas, un tajā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Tiesa atzina, ka strīdus ēkā lielākā daļa telpu ir biroja telpas, kas pēc būtības ir publiskas telpas.
Pieteicēja uzskatīja, ka atbilstoši Publisku būvju būvnormatīvam biroja telpa kā darba telpa vispārīgā gadījumā nav uzskatāma par publisku telpu, tāpēc tā nepiekrita Administratīvās apgabaltiesas viedoklim.
Tā kā Pieteicēja nepiekrita apgabaltiesas spriedumam, lietu skatīja Senāta Administratīvo lietu departaments un vērtēja gan (1) BVKB kompetenci, gan to, (2) vai un kādas telpas būtu atzīstamas par publiskām telpām.
BVKB ir Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas darbojas kopš 2014.gada 1.oktobra. BVKB nodrošina būvniecības valsts kontroli normatīvajos aktos noteiktajā apjomā, administrē enerģētikas politiku, kā arī īsteno citas Būvniecības (un citos) likumos noteiktās funkcijas. Tā kompetenci būvniecības jomā primāri nosaka Būvniecības likums. Ņemot vērā, ka lietas iztiesāšanas gaitā Būvniecības likuma normas bija mainījušās, tiesa Spriedumā atsaucās uz to likuma normas redakciju, kas bija spēkā Pieteicējas pārsūdzētā Lēmuma pieņemšanas brīdī.
Un, proti, saskaņā ar Būvniecības likuma 6.1panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktu un 2.punktu BVKB nodrošina būvniecības un pārbūves valsts kontroli tādām publiskām ēkām, kurās paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, veic šādu jaunu ēku pieņemšanu ekspluatācijā, kā arī nodrošina ekspluatācijas uzraudzību. Cita starpā jāpiemin, ka likums, izvirzot kritēriju “vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem”, vienlaicīgi to definē kā publisku ēku.
Tātad, lai identificētu BLVB kompetenci konkrētajā situācijā, ir būtiski detalizēti saprast, kas ir publiska ēka, kam arī tiesa pievēršas Spriedumā. Tiesa norāda, ka vērtējot, vai ēka uzskatāma par publisku ēku, ir ņemams vērā būves un telpu grupas paredzētais, kā arī iespējamais un pieļaujamais izmantošanas veids. Tātad kopsakarībā ir jāanalizē visi tie ar būvniecību saistītie normatīvie akti, kas palīdz atbildēt uz jautājumu par publiskās ēkas un publiskās telpas termina saturu un pielietojuma mērķi.
Tā kā Pieteicēja iebilda pret to, ka tieši biroja telpas kā darba telpas būtu uzskatāmas par publisku telpu, tad tiesa Spriedumā kā galveno atbildamo jautājumu izvirzīja to, vai biroja telpas ir uzskatāmas par publiskām telpām saskaņā ar spēkā esošo regulējumu.
Uz Lēmuma izdošanas brīdi spēkā esošie Ministru kabineta 2015.gada 30.jūnija noteikumi Nr. 331 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 „Publiskas būves”” (turpmāk “Publisku būvju būvnormatīvs”), to 2.4.punkts noteica, ka publiska būve ir ēka, kurā vairāk nekā 50 procenti ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšanai, vai inženierbūve [..]. Šobrīd šos jautājumus regulē Ministru kabineta 2021.gada 19.oktobra noteikumi Nr. 693 „Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21”, un, kā atzina tiesa, saskaņā ar šiem noteikumiem strīdus ēka būtu uzskatāma par publisku ēku. Proti, to 3.28. punkts definē, ka publiska būve ir ēka, kurā vairāk nekā 50 % ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšana [..]. Tātad, kā redzams, publiskas ēkas definīcija faktiski neatšķiras, taču ar saturu jāpiepilda termins publiska telpa, lai atbildētu uz jautājumu, vai strīdus ēka, kurā ir konkrēta veida telpas (biroji), ir publiska ēka.
Saskaņā ar jaunā regulējuma (Ministru kabineta 2021.gada 19.oktobra noteikumi Nr. 693) 3.29.punktu publiska telpa ir nedzīvojama telpa (izņemot ražošanas, tehniskās un līdzīga lietojuma telpas), kurā strādā darbinieki vai dažādus pakalpojumus var saņemt apmeklētāji (piemēram, skatītāji, pacienti, klienti, pircēji, pasažieri, studenti, audzēkņi). Tātad ir acīmredzami, ka primāri publiska telpa ir nedzīvojama telpa (izņemot ražošanu), kurā strādā darbinieki. Taču tiesa šo regulējumu lietoja tikai kā pildu argumentu, lai paskaidrotu, ka regulējuma būtība kopš Lēmuma pieņemšanas nav mainījusies.
Savukārt, salīdzinot jauno un iepriekšējo regulējumu, publiskas telpas definīcija ir mainījusies.
Proti, Publisku būvju būvnormatīva 2.5.apakšpunkts noteica, ka publiska telpa ir sabiedrībai pieejama nedzīvojamā telpa, kurā īslaicīgi var uzturēties un saņemt dažādus pakalpojumus apmeklētāji (piemēram, skatītāji, pacienti, klienti, pircēji, pasažieri, studenti, audzēkņi). Tātad par publisku telpu bija uzskatāma tāda nedzīvojamā telpa, kurā var ierasties un īslaicīgi uzturēties apmeklētāji.
Definējuma atšķirība ir tajā, ka iepriekšējā regulējumā nebija atsauces uz darbiniekiem, bet tikai uz apmeklētājiem, (kas saglabāts arī jaunajā regulējumā). Proti, norobežojošais kritērijs ir tas, vai konkrētajās telpās varēja ierasties apmeklētāji, lai šādas nedzīvojamas telpas atzītu par publiskām telpām. Šī iemesla dēļ tiesa norādīja, ka apmeklētāji šajā gadījumā ir cilvēki, kuri parasti neuzturas konkrētajās telpās pastāvīgi, un tas, ka telpās var ierasties apmeklētāji, ir veids, kādā šī telpa ir pieejama sabiedrībai, t.i., ka telpa šādā veidā kļūst publiska.
Salīdzinājumam jānorāda, ka saskaņā ar Publisku būvju būvnormatīva 2.2.apakšpunktu par darba telpām tika uzskatīta nedzīvojamā telpa, kurā notiek darba process un kurā nav paredzēta apmeklētāju uzturēšanās. Tādējādi, lai saprastu, kurai telpu kategorijai pieder biroja telpas, t.i., publiskajām telpām vai darba telpām, bija jāsaprot, vai šajās telpās notiek tikai darba process, vai arī tajās notiek vai var notikt apmeklētāju uzturēšanās. Tiesa, norobežojot darba telpas, norādīja, ka par darbu telpu uzskatāma tāda telpa, kurā notiekošais darba process nav (nevarētu būt) saistīts ar apmeklētāju ierašanos.
Spriedumā cita starpā ir dota atsauce uz Ministru kabineta 2018.gada 12.jūnija noteikumu Nr. 326 „Būvju klasifikācijas noteikumi” pielikuma 36.punktā ietverto biroja telpu aprakstu, no kura secināts, ka tās ir sabiedrībai pieejamas nedzīvojamās telpas, kurās apmeklētāji var īslaicīgi uzturēties un saņemt dažādus pakalpojumus. Minētais normatīvais akts bija spēkā uz Lēmuma pieņemšanas brīdi, un caur šo regulējumu Spriedumā tika secināts, ka “biroja telpas ir telpas, kurās var ierasties, piemēram, uzņēmuma sadarbības partneri, lai vienotos par sadarbību, vai klienti, lai saņemtu vai vienotos par uzņēmuma piedāvātajiem pakalpojumiem (piemēram, ja biroja telpas lieto juridisko pakalpojumu sniegšanas uzņēmums, grāmatvedības pakalpojumu sniegšanas uzņēmums, mārketinga pakalpojumu sniegšanas uzņēmums)”.
Līdz ar to Spriedumā secināts, ka telpu atzīšanai par publiskām pietiek, ka tās ir paredzētas kā biroju telpas un līdz ar to šajās telpās var notikt arī tāds darba process, kas ir saistīts ar apmeklētāju ierašanos. Tātad biroju telpas ir tādas telpas, kurās var ierasties (jebkāda veida) apmeklētāji, tāpēc tās ir atzīstamas par publiskām telpām, t.i., telpām, kas pieejamas sabiedrības daļai.
Atgriežoties pie BKVB kompetences konkrētajā strīdus gadījumā, Spriedumā tika norādīts, ka pareizs ir secinājums par BKVB tiesībām veikt strīdus ēkas ekspluatācijas uzraudzību, jo tas tiešā veidā izriet no likuma. Vienlaikus Spriedumā secināts, ka tieši tā ir būvniecības tiesiskā regulējuma specifika, ka būvniecība, tās kontrole un būvju atbilstība dažādām prasībām var būt dažādu iestāžu kompetencē, un piekritība konkrētai iestādei ir atkarīga no būvniecības stadijas vai no pārbaudāmā priekšmeta. Proti, Būvniecības likums neparedz, ka BVKB veic tos pašus pienākumus, ko būvvalde, vai ka pilnībā aizstāj būvvaldi, bet gan noteic konkrētus pienākumus, ko attiecībā uz publiskām ēkām veic tikai BVKB.
2024. gada 1. janvārī stāsies spēkā grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (“NILLTPFN”) likumā, kas ne tikai paplašina patiesā labuma guvēja (“PLG”) definīciju attiecībā uz juridiskiem veidojumiem jeb trastiem, bet arī paredz ārvalstu juridisko veidojumu PLG reģistra izveidi.
Funkcija reģistrēt informāciju par ārvalstu juridisko veidojumu PLG piešķirta Uzņēmumu reģistram, kas PLG centrālā reģistra funkciju veic jau kopš 2017. gada 1. decembra. Attiecīgi papildus izstrādāti arī atbilstoši grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”, kas nosaka kārtību, kādā Uzņēmumu reģistrs veido juridisko veidojumu PLG reģistru, kāda informācija tajā tiek iekļauta un kāda ir pieejama publiski.[2]
Paši par sevi, trasti, kas ir attīstīti vispārēju tiesību jurisdikcijās, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Kiprā un Maltā, ir juridiski veidojumi, kuros trasta dibinātājs nodod konkrētus aktīvus pilnvarotajai personai (pārvaldniekam), kas tos pārvalda un kontrolē viena vai vairāku labuma guvēju interesēs, kā to nosaka trasta dibinātājs.[3] Trasta turējumā esošie aktīvi tiek uzskatīti par šķirtiem no trasta pārvaldnieka personīgajiem aktīviem. Taču dažādām personām, tostarp pilnvarniekam vai trasta dibinātājam, var būt noteikta līmeņa kontrole vai ietekme pār trasta aktīviem.
Trasta esamība pati par sevi nebūt nenorāda uz tā ļaunprātīgu izmantošanu. Tas pats attiecas arī uz citiem veidojumiem, kuru struktūra vai funkcijas ir līdzīgas trastiem, taču faktisko īpašumtiesību nodalīšana ne vienmēr ir tik stipra, tomēr rada fiduciāru saikni, kā, piemēram, fiducie – Francijā, Luksemburgā un Rumānijā raksturīgs veidojums, kurā iesaistās trīs puses – vienai vai vairākām personām nododot aktīvus fiduciāram viena vai vairāku identificēto labuma guvēju labā, vai Vācijas un Austrijas tiesību sistēmai raksturīgais – treuhand.
Taču NILLTPFN kontekstā skaidrs, ka šāda slēgta tipa struktūrā, kur ir apgrūtināta faktisko īpašnieku identificēšana, noteiktos apstākļos ļaunprātīgas izmantošanas risks ir paaugstināts. Patiesībā, bieži izmantojot sarežģītas struktūras un tīklus, juridiskie veidojumi ir galvenais līdzeklis, ar kuru nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana tiek maskēta kā likumīga saimnieciskā darbība. Tāpēc ir nepieciešama rūpīga īpašumtiesību analīze un regulatīvā kontrole, lai novērstu un risinātu šādas problēmas.
Pēc Panama Papers un Lux Leaks Eiropas Savienība ir veikusi pasākumus, kuru mērķis ir bijis nodrošināt dažādu juridisko veidojumu faktisko īpašumtiesību pārredzamību. Grozījumi NILLTPFN likumā tiek veikti saskaņā ar Direktīvas (ES) 2018/843 (“AMLD5”) normām, proti, 31. panta 3.a punkta pirmo, otro un trešo daļu, kas paredz Eiropas Savienības dalībvalstīm uzturēt informāciju par tieši izveidotu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktiskajiem īpašniekiem tās dalībvalsts izveidotajā faktisko īpašnieku centrālajā reģistrā, kurā trasta pilnvarotā persona vai persona, kurai ir līdzvērtīgs amats līdzīgā juridiskā veidojumā, veic uzņēmējdarbību vai dzīvo. [4]
Līdz šim šāda informācija par trastu vai tiem pielīdzināmu juridisku veidojumu PLG netika reģistrēta, jo Latvijas Republikas tiesību sistēma neatzīst un nereģistrē šādus subjektus. Ārvalstu trasti un līdzīgi juridiskie veidojumi Latvijā darbojas (eksistē) caur to izveidotajām ārvalstu komersantu filiālēm un ārvalstu komersantu (organizāciju) pārstāvniecībām, kurus reģistrējot Latvijā norāda informāciju par PLG.
Tomēr pēc atkārtotas AMLD5 un Latvijas normu izvērtējuma tika konstatēts, ka esošais PLG informācijas reģistrācijas veids nenodrošina efektīvu informācijas iegūšanu par tieši izveidota trasta vai cita juridiskā veidojuma faktiskajiem īpašniekiem. Līdz ar to jaunie grozījumi nosaka, ka trasta pilnvarniekam (pārvaldniekam), ja tas ir (1) fiziska persona ar dzīvesvietu Latvijā, (2) juridiska persona, kas reģistrēta Latvijā vai (3) pilnvarnieks, kam nav saiknes ar nevienu ES dalībvalsti, bet tas juridiskā veidojuma vārdā iesaistās darījuma attiecībās, vai iegādājas nekustamo īpašumu Latvijā, piemērojas divi jauni pienākumi. Tie ietver pienākumu uzturēt un aktualizēt informāciju par juridiskā veidojuma PLG, kā arī šīs informācijas ziņošanu Uzņēmumu reģistram, sākot ar 2024. gada 2. janvāri.
Par juridiskā veidojuma PLG ir uzskatāms:
dibinātājs,
pilnvarnieks (pārvaldnieks),
pārraudzītājs (ja tāds ir),
labuma guvējs jeb beneficiārs,
ikviena cita persona, kura kontrolē juridisko veidojumu.
Krimināllikuma 195.1 pantā[5] paredzēta kriminālatbildība par likumā noteikto ziņu par patieso labuma guvēju nesniegšanu vai apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijām, nosakot sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam. Administratīvais sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā nosaka, ka par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu Uzņēmumu reģistram var piemērot naudas sodu līdz 700 EUR.[6] Īpašos gadījumos, ja minēto darbību dēļ radīts būtisks kaitējums valstij vai uzņēmējdarbībai, vai ar likumu aizsargātām citas personas interesēm, minētā Krimināllikuma panta 2. daļas sankcija paredz brīvības atņemšanu pat uz laiku līdz diviem gadiem. Eiropas līmenī naudas sodi ievērojami atšķīrās – no dažiem tūkstošiem EUR līdz miljonam vai vairāk.[7]
Būtiski norādīt, ka, ja šādi PLG ir reģistrēti citas Eiropas Savienības dalībvalsts vestā reģistrā, tad pieteikums Uzņēmumu reģistram nav jāiesniedz. Apliecība, kas pierāda reģistrāciju, vai izrakstu no informācijas par faktisko īpašnieku, kas reģistrēta vienas dalībvalsts reģistrā, var uzskatīt par pietiekamu, lai uzskatītu, ka reģistrācijas pienākums ir izpildīts.
Lai arī pašlaik trasta PLG reģistrēšana notiks manuāli, Uzņēmumu reģistram, lai realizētu trastu reģistra izveidi, ir piešķirti papildus 150 000 EUR, un kā minējis pats Uzņēmumu reģistrs, paredzams, ka PLG reģistra savstarpējās savienojamības sistēmas, “Beneficial Ownership Registers Interconnection System – BORIS” pilnveidošanai turpinoties, līdz 2025. gadam tiks izveidota sistēma, kas ārvalstu juridisko veidojumu reģistru veidos automātiski.
[3] Eiropas Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā novērtēts, vai dalībvalstis ir pienācīgi identificējušas visus trastus un līdzīgus juridiskus veidojumus, ko reglamentē to tiesību akti, un vai uz tiem attiecināti Direktīvā (ES) 2015/849 noteiktie pienākumi. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2020:0560:FIN:LV:PDF
[4] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/843 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2018/843/oj/?locale=LV
[6] Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā, 3. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/314808#p3
