Ilgi gaidītais Legal 500 Europe, Middle East & Africa (EMEA) 2026 izdevums kārtējo reizi ir atzinis Ellex kā vienu no vadošajiem juridiskajiem birojiem Baltijas reģionā, apliecinot tā pozīciju kā augstākā līmeņa juridiskajam padomdevējam galvenajās prakses jomās.
Šogad Ellex ir sasniedzis izcilu Tier 1 novērtējumu skaitu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, demonstrējot konsekventu izcilību un spēku visā pilna servisa pakalpojumu klāstā.
Ellex biroji Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ir novērtēti ar Tier 1 šādās prakses jomās:
Banku, finanšu un kapitāla tirgi;
Komerctiesības, korporatīvās tiesības un M&A;
Strīdu risināšana;
ES tiesības un konkurence;
IP, IT un telekomunikācijas / intelektuālais īpašums;
Nekustamais īpašums un būvniecība;
Kuģniecība un transports.
Papildu Tier 1 novērtējumi piešķirti arī darba tiesībās (Latvijā un Lietuvā), kā arī Lietuvā – Fintech, projektu un enerģētikas, un TMT (tehnoloģijas, mediji un telekomunikācijas) jomās. Tier 2 novērtējumi nodokļu jomā piešķirti visās trijās Baltijas valstīs, kā arī darba tiesībās Igaunijā.
Mūsu eksperti ir saņēmuši individuālus novērtējumus vairākās nozīmīgās kategorijās, tostarp: 14 Hall of Fame, 23 Leading Partners, 17 Next Generation Partners un 14 Leading Associates.
Mūsu sniegums Baltijā ir saglabājies stabils un spēcīgs, un šos rezultātus uztveram kā iedrošinājumu turpināt darīt to, kas ir vissvarīgākais – cieši sadarboties ar klientiem, iegūt perspektīvu, kas ļauj redzēt tālāk, un palīdzēt orientēties gan šodienas lēmumos, gan rītdienas izaicinājumos.
Jau vairāk nekā trīs desmitgades The Legal 500 analizē juridisko biroju spējas visā pasaulē, izmantojot visaptverošu pētniecības programmu, kas tiek atjaunota katru gadu, lai sniegtu aktuālāko un padziļinātāko ieskatu globālajā juridiskajā vidē. Katalogs izvērtē juridisko biroju stiprās puses vairāk nekā 150 jurisdikcijās.
Chambers & Partners ir publicējis Chambers Europe Guide 2026, kārtējo reizi atzīstot Ellex kā vienu no vadošajiem juridiskajiem birojiem Baltijā. Jaunākie rezultāti izceļ mūsu fokusu uz stratēģisku un uz klientu vajadzībām orientētu juridisko risinājumu sniegšanu, kā arī atspoguļo augsto uzticības līmeni, ko klienti piešķir mūsu Baltijas mēroga komandai.
Saskaņā ar 19. martā publicētajiem reitingiem, Ellex ir saglabājis Band 1 pozīciju strīdu risināšanā. Tāpat Ellex ir novērtēts ar Band 1 šādās jomās: korporatīvās/komerctiesības (Igaunijā, Lietuvā), konkurences/pretmonopola tiesības (Latvijā, Lietuvā), banku un finanšu tiesības (Igaunijā, Lietuvā), darba tiesības (Latvijā, Lietuvā), intelektuālais īpašums (Igaunijā), kā arī nekustamais īpašums (Igaunijā, Latvijā).
Šogad 65 Ellex profesionāļi tika novērtēti 8 prakses jomās. Īpaši jāizceļ, ka 5 mūsu eksperti saņēma augstākos individuālos novērtējumus: Filips Kļaviņš – Senior Statespeople (korporatīvās/komerctiesības), Jevgēnijs Salims – Senior Statespeople (strīdu risināšana), Valentinas Mikelėnas – Senior Statespeople (strīdu risināšana), Giedrius Stasevičius – Senior Statespeople (banku un finanšu tiesības), Rolandas Valiūnas – Eminent Practitioner (korporatīvās/komerctiesības).
Chambers Europe Guide ir viens no prestižākajiem juridiskās nozares etaloniem, kas sniedz objektīvu juridisko biroju izvērtējumu visā Eiropā. Šie reitingi balstīti neatkarīgā pētījumā, tostarp intervijās ar klientiem un nozares kolēģiem.
Ellex šajos reitingos ir pārstāvēts jau divas desmitgades. Mums konsekventa atrašanās augstākajās pozīcijās ir ne tikai iepriekšējo sasniegumu apliecinājums, bet arī pierādījums mūsu nepārtrauktajai ambīcijai virzīt juridiskās inovācijas un uz klientu orientētas izcilības attīstību Baltijā.
Ar pilno Chambers Europe Legal Guide 2026 varat iepazīties šeit.
Ellex Kļaviņš izsludina pietiekšanos bezmaksas juridiskās palīdzības saņemšanai personām, kuras saskārušās ar nepamatotām darba devēju prasībām pēc krievu valodas zināšanām. Šādi mēs atsaucamies profesores, Senāta senatores un bijušās Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas aicinājumam:
[..] Visus cilvēkus, kuri jūtas diskriminēti darba tirgū, visus jauniešus, kas iet no vienas darba intervijas uz citu, saņemot atteikumus krievu valodas dēļ, Sanita Osipova uzmundrina nebaidīties cīnīties par savām tiesībām un vajadzības gadījumā arī vērsties tiesā. Latvijā maznodrošinātajiem nav jāmaksā tiesas izdevumi, valsts sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, arī daudziem advokātu birojiem ir bezmaksas pieņemšanas stundas. Nav jābaidās no tā, ka darba intervijā runāto būs grūti pierādīt. Pierādījums ir arī tas, ja vairāki cilvēki apliecina, ka darba intervijā ar vienu konkrētu darba devēju saskārušies ar prasību zināt krievu valodu.
[..]
Būtu labi, ja varētu notikt dažas paraugprāvas – tās noteikti izmainītu darba devēju attieksmi. Kad viņiem būs jāsamaksā morālā kaitējuma kompensāciju un jāapmaksā diskriminēto darba meklētāju advokātu izdevumi, tad viņi nākošā reizē padomās – vai tā krievu valoda tiešām ir tik ļoti nepieciešama,
Pro bono palīdzības (latīņu frāze – pro bono publico, “sabiedrības labumam”) mērķis ir ar paraugprāvas palīdzību novērst šo fenomenu, ka par spīti vēsturiskajam kontekstam (Padomju okupācija, pārkrievošana, Krievijas karš Ukrainā), daļa darba devēju joprojām uzskata, ka darba meklētājam ir pienākums lietot krievu valodu saziņā ar vietējiem iedzīvotājiem, vai tie būtu kolēģi vai klienti. Tas ir pretēji valsts valodas politikai, atbilstoši kurai tikai latviešu valoda ir visas Latvijas sabiedrības savstarpējās saziņas valoda neatkarīgi no cilvēku tautības un dzimtās valodas.
Atgādinām, ka Darba likuma 56. panta 4.daļa nosaka, ka darba devējam nav tiesību liegt darbiniekam lietot valsts valodu, ja nav nepieciešama svešvalodas lietošana. Savukārt Darba likuma 32. un 40. pants sīkāk paskaidro, ka svešvalodas lietošana nav nepieciešama, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas iekšējā tirgū.
Tādēļ likuma regulējums ir skaidrs, ir tikai nepieciešams to iedzīvināt praksē. No savas puses piedāvājam šādu bezmaksas juridisko palīdzību:
situācijas juridisko analīzi;
konsultāciju par iespējamajiem risinājumiem;
prasības celšanu un pārstāvību tiesā.
Ja esat saskāries ar šādu situāciju, aicinām pieteikties, rakstot uz .
Pieteikumus izvērtēsim individuāli, ieskaitot interešu konflikta pārbaudi, un par lēmumu informēsim.
Pieteikumā, lūdzu, īsi aprakstiet situāciju un pievienojiet, ja iespējams, darba sludinājumu, saraksti ar darba devēju, sarunu ierakstus vai citus pierādījumus.
BUJ (biežāk uzdotie jautājumi):
Kas ir nepieciešams juridiskās palīdzības saņemšanai?
Pirmkārt, nepieciešams mūsu biroja lēmums par pro bono palīdzības sniegšanu un tās apmēru, ko balstīsim interešu konflikta pārbaudes un situācijas izvērtējuma rezultātiem. Priekšroku dosim lietām ar lielāku sabiedrisko nozīmību. Ja lieta mūsu vērtējumā nebūs perspektīva, piemēram, pierādījumu trūkuma dēļ, tad lietu neuzņemsimies. Tomēr aicinām pieteikties jebkurā gadījumā!
Ja Jūs neesat pieņemts darbā krievu valodas zināšanu trūkuma dēļ, ir svarīgi, lai līdz prasības celšanai tiesā nebūtu pagājuši 3 mēneši (Darba likuma 34. panta 1. daļa), tādēļ Jums vajadzētu iesūtīt pieteikumu ~2 mēnešu laikā kopš darba devēja atteikuma saņemšanas.
Kādi pierādījumi nepieciešami?
Nepieciešams pierādīt, ka darba devējs ir vērtējis Jūsu krievu valodas zināšanas, piemēram, uzdevis par tām jautājumu, lūdzis runāt krieviski, vai arī norīkojis darbā ar kolēģi, kurš ar jums runāja krieviski, norājis par to, ka nelietojat krievu valodu saziņā ar klientiem/kolēģiem u.tml. Vislabākais būtu rakstveida pierādījumi, piemēram, e-pastu sarakstes. Otrs labākais pierādījums ir sarunu ieraksti, vislabāk pilnā garumā. Nebaidieties no slepenas sarunu ierakstīšanas, Datu valsts inspekcija ir skaidrojusi, ka sarunu darba vietā drīkst slepeni ierakstīt, ja tam ir attaisnojams mērķis, piemēram, tas ir vienīgais veids, kā atklāt pretlikumīgu darbību, it sevišķi, ja esat mazāk aizsargātā puse (piemēram, darbinieks nevis priekšnieks). Vēl viens būtisks pierādījums ir vismaz divu citu personu liecības tiesā par to, ka darba devējs ir prasījis svešvalodas lietošanu.
Vai gaidāmas kādas papildu izmaksas?
Tādas nav plānotas, bet ir iespējamas. Civilprocesa likuma 43. pants nosaka, ka tiesas izdevumi (t.sk. valsts nodeva) nav jāmaksā prasītājam prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Ja kādu apstākļu dēļ valsts nodeva tomēr būs jāmaksā, tad tā būs 80 EUR. Ja būs nepieciešama dokumentu tulkošana, tad par to būs jāmaksā papildus.
Kāpēc prioritāte ir krievu valoda, ņemot vērā, ka arī angļu valodas pieaugošā ietekme – gan jauniešu vidū, gan darba tirgus prasībās – negatīvi ietekmē latviešu valodas vidi?
Šī brīža valodas politikas prioritātes nosaka atšķirības starp globālo procesu ietekmi un drošības riskiem. Angļu valodas izplatība neapdraud valsti politiskā līmenī. Tā kā kaimiņvalsts šo faktoru izmanto savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, tas tiek uzlūkots nevis tikai kā lingvistisks jautājums, bet gan kā šķērslis vienotas pilsoniskās sabiedrības izveidei.
Nekustamā īpašuma nodoklis, ēkas pārdošanas vērtība un pat apdrošināšanas prēmijas – daudzi no šiem aspektiem ir tieši atkarīgi no viena valsts kadastra informācijas sistēmā norādīta skaitļa – ēkas kadastrālās vērtības, kuras aprēķina būtiska sastāvdaļa ir tās nolietojuma procents. Taču ko darīt, ja Valsts zemes dienesta amatpersona, kuras varā ir šī procenta noteikšana, vienā apmeklējuma reizē secina, ka ēka ir pamatīgi nolietojusies, savukārt jau pēc pāris mēnešiem “atjaunina” to par vairākiem desmitiem procentu, neraugoties uz to, ka ēkā nav veikti nekādi remontdarbi?
Tieši šāds strīds nonāca līdz Senātam, liekot tiesnešiem skaidrot, cik detalizēti Valsts zemes dienesta (VZD) amatpersonai ir jāpamato savs vizuālais novērtējums un vai īpašnieks drīkst paļauties uz to, ka kadastrā ierakstītais nolietojums jau pēc mirkļa nemainīsies uz slikto pusi.
Senāts 2025.gada 30.septembra spriedumā lietā SKA-140/2025 vērtēja būvju īpašniekiem būtiskus juridiskos aspektus un sniedza atziņas par ēkas kadastrālajā uzmērīšanā konstatētu ēku stāvokļa novērtējumu, VZD amatpersonu rīcību un nekustamā īpašuma īpašnieku tiesisko paļāvību uz kadastra datiem.
No 58% līdz 31% – dažu mēnešu laikā
Lietas pamatā ir kāda ēkas īpašnieka (pieteicēja) neapmierinātība ar VZD veiktajām ēkas apsekošanām ēkas nolietojuma noteikšanai. 2021.gada rudenī pēc īpašnieka lūguma VZD aktualizēja ēkas datus un noteica tai 58% nolietojumu. VZD amatpersona toreiz vizuāli novērtēja ēkas pamatus kā labus, ārsienas, pārsegumus un jumta segumu kā vidējus, bet jumta nesošo konstrukciju kā sliktu. Kā to prasa regulējums, atjaunotais ēkas novērtējums tika aktualizēts arī VZD uzturētajā kadastra sistēmā.
Īpašnieks nepiekrita VZD apsekošanā noteiktajam ēkas ārsienu konstrukciju veidam un norādīja arī uz kļūdām ārsienu būvmateriālu klasifikācijā. Iesniegumā VZD īpašnieks lūdza labot abas iepriekšminētās novērtējuma pozīcijas. Reaģējot uz īpašnieka sūdzību, VZD 2022.gada janvārī ieradās ēku novērtēt atkārtoti. Rezultāts bija pārsteidzošs – VZD amatpersona atzina iepriekšējās kļūdas, taču pārvērtēja ne tikai apšaubītos elementus, bet vēlreiz visu ēku kopumā un šoreiz visus konstruktīvos elementus, arī iepriekš slikto jumta konstrukciju, novērtēja kā labus, kā rezultātā ēkas kopējais nolietojums saruka līdz 31%. Atkārtotās novērtēšanas ietvaros izlabotie dati tika vēlreiz atjaunoti kadastra sistēmā.
Lai gan teorētiski mazāks ēkas nolietojums izklausās pēc labas ziņas, īpašnieks par to nepriecājās un vispirms vērsās VZD, kur netapa sadzirdēts, tāpēc tālāk iesniedza pieteikumu tiesā, apstrīdot pēkšņo ēkas uzlabojumu. Viņa arguments bija balstīts uz to, ka VZD rīcība ir nekonsekventa un nav pamatota ar pietiekamiem pierādījumiem (fotoattēliem), turklāt viņš bija paļāvies uz to, ka VZD darbinieki rīkosies paredzami.
Apgabaltiesas argumenti
Lai saprastu Senāta gala lēmumu, ir svarīgi nedaudz ielūkoties Administratīvās apgabaltiesas argumentos, kura sākotnēji noraidīja īpašnieka pieteikumu un, pievienojoties rajona tiesas lēmumam, atzina VZD rīcību par pareizu. Tiesa detalizēti analizēja, kāpēc pieteicēja iebildumi pret atkārtoto ēkas apsekošanu nav pamatoti.
Viens no pieteicēja galvenajiem argumentiem bija balstīts uz privāti nolīgta būvuzņēmuma veiktas ekspertīzes atzinumu, kura vērtējums būtiski atšķiras no VZD konstatētā. Noraidot šī atzinuma piemērošanu, apgabaltiesa norādīja uz būtisku juridisku niansi – VZD nevar veikt izmaiņas kadastra sistēmā tikai uz privāta atzinuma pamata, jo spēkā esošie noteikumi šādu kārtību neparedz. Privātais atzinums bija sagatavots saskaņā ar normatīviem, kas regulē tehnisko apsekošanu, kamēr VZD veic vizuālo novērtējumu kadastra vajadzībām saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.48 “Būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumi”. Attiecīgi, lai gan šāds atzinums palīdz tiesai gūt priekšstatu par situāciju, tas neaizstāj oficiālo VZD apsekošanas protokolu.
Otrs vērtējamais jautājums tiesā bija, vai VZD drīkstēja vēlreiz pārbaudīt visu, nevis tikai īpašnieka apstrīdēto ēkas daļu? Tiesa šo argumentu noraidīja, skaidrojot kadastrālās uzmērīšanas pamatmērķi – iegūt datus, kas atbilst faktiskajai situācijai konkrētā datumā. Līdz ar to VZD katrā atsevišķā apsekošanas reizē ir pienākums vēlreiz fiksēt visu ēkas stāvokli kopumā, lai nodrošinātu datu precizitāti kadastra sistēmā.
Tiesa vērtēja, vai VZD nav pieļāvis acīmredzamas kļūdas, iepriekš kā vidējus vērtētos jumta pārsegumus un segumu atkārtotajā apsekošanā novērtējot kā labus. Tika secināts, ka jumta un pārsegumu atkārtotajam vērtējumam nebija pamata būt zemākam, jo netika konstatēti kritiski bojājumi.
Tāpat arī vidēji labo ārsienu gadījumā, atkārtotajā vizītē VZD noteiktie fasādes bojājumi veidoja vien aptuveni 7% no kopējās ārsienu platības, rezultātā secinot, ka tās atbilst labam tehniskajam stāvoklim.
Atbildot uz īpašnieka iebildumiem par fotoattēlu fiksēšanu, apgabaltiesa atzina, ka atbilstoši spēkā esošajam regulējumam fotoattēlu uzņemšana apsekošanas laikā ir tikai viena no iespējamajām darbībām, nevis obligāts pienākums. Tas nozīmē, ka pat tad, ja VZD nav nofotografējis katru ēkas elementu atsevišķi vai nav veicis foto fiksāciju visās apmeklējuma reizēs, tas pats par sevi nepadara dienesta rīcību par nepareizu vai nelikumīgu.
Kadastra dati nav iekalti akmenī. Īpaši gadījumos, kad mainās tiesiskais regulējums vai nolietojuma aprēķināšanas metodes, iepriekšējie, reizēm gadu desmitiem vecie ieraksti var tikt un tiek pārskatīti
Spriežot par tiesisko paļāvību, tiesa secināja, ka īpašnieks nevar pamatoti apgalvot, ka un kā tā ir pārkāpta. Tiesa uzsvēra, ka kadastra datiem ir jābūt aktuāliem un tie ir regulāri jāatjauno, tādējādi nevienam īpašniekam nav tiesību cerēt, ka reiz fiksēts ēkas novērtējums paliks nemainīgs uz mūžu, jo valstij ir pienākums uzturēt precīzu informāciju par īpašumu reālo stāvokli.
Nepiekrītot apgabaltiesas secinājumiem, īpašnieks iesniedza kasācijas sūdzību.
Vai VZD amatpersonas viedoklis ir “svēts”?
Skatot lietu, Senātam bija jāatšķetina trīs būtiski mezgli:
vai VZD kā valsts iestāde ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu;
vai apgabaltiesa nav pavirši skatījusies uz pierādījumiem;
vai īpašnieks drīkstēja paļauties uz to, ka reiz fiksētie dati paliks nemainīgi.
Senāts atzina, ka apgabaltiesas spriedums ir pareizs – VZD drīkstēja labot savas iepriekšējās kļūdas un noteikt mazāku nolietojumu, ja tas atbilda faktiskajai situācijai un bija pamatots ar pieejamo informāciju. Senāta argumenti īsumā:
ēkas vizuālais novērtējums nav zinātniska ekspertīze. No VZD nevar prasīt detalizētus pierādījumus par katru plaisu un tās ietekmi, vai pētījumu par ēkas strukturālo ilgtspēju. VZD amatpersona vizuālās apskates laikā izdara secinājumus, vien balstoties uz savu profesionālo pieredzi un acīmredzamo kopainu;
neraugoties uz iepriekšminēto, patvaļa nav pieļaujama. Lai gan novērtējums ir vizuāls, tas nenozīmē, ka VZD var vienkārši ierakstīt atzinumā un tālāk – kadastrā jebkādu novērtējuma procentu. VZD ir pienākums iegūt fotoattēlus un informāciju par ēkas elementiem (pamatiem, sienām, jumtu u. c.) tādā apjomā, lai nepieciešamības gadījumā tiesa vēlāk varētu pārliecināties, par lēmuma (novērtējuma) pamatotību;
fotoattēlu nozīmes aprobežojums. Senāts atzina. ka tas, ka nav nofotografēts pilnīgi katrs ēkas stūris, automātiski nepadara novērtēšanas atzinumu par prettiesisku. Savukārt, tiesai ir jāvērtē, vai amatpersonas sniegtais skaidrojums ir saprātīgs un ticams.
Konkrētajā lietā apgabaltiesa bija izpētījusi gan VZD uzņemtos fotoattēlus, gan paša pieteicēja iesniegto neatkarīgo atzinumu un secinājusi, ka pēdējais (31%) novērtējums tomēr ir ticamāks par pirmo. Senāts šo secinājumu atstāja spēkā.
Vai var uzticēties kadastra datiem?
Interesantākā juridiskā diskusija lietā izvērtās par tiesiskās paļāvības principu. Pieteicējs uzskatīja – ja VZD reiz ir atzinis, ka ēka ir nolietojusies par 58%, tad viņam ir tiesības paļauties, ka šis vērtējums netiks radikāli mainīts bez pamatota iemesla, piemēram, veikta ēkas remonta.
Senāts spriedumā bija nepielūdzams:
kadastra datu uzdevums ir būt maksimāli aktuāliem. Sabiedrībai un valstij ir vajadzīgi dati, kas atspoguļo reālo situāciju šodien, nevis kļūdainus vai novecojušus ierakstus no senākas pagātnes;
nevar paļauties uz kļūdu. Tiesiskās paļāvības princips nav domāts tam, lai persona varētu mūžīgi baudīt valsts pieļautas kļūdas radītus labumus. Ja ieraksts bijis kļūdains, VZD ne tikai drīkst, bet tam ir pienākums to labot;
paļāvībai vajadzīga rīcība. Lai tiesa atzītu tiesisko paļāvību, personai jāpierāda, ka tā ir kaut ko konkrētu darījusi, piemēram, investējusi līdzekļus remontā. Konkrētajā lietā šāda rīcība netika konstatēta;
“īpašnieks zina labāk” princips. Senāts norādīja, ka ēkas īpašnieks parasti pats vislabāk zina savas ēkas reālo stāvokli. Tāpēc viņš nevar apgalvot, ka ir pārsteigts par izmaiņām kadastrā, ja tās atbilst realitātei, pat ja tās atšķiras no iepriekšēja (iespējams, pavirša) novērtējuma.
Kas jāzina uzņēmējiem un īpašniekiem
Šis tiesas process nav tikai par vienu konkrēto ēku, bet var kalpot kā regulējuma skaidrojums jeb rokasgrāmata ikvienam, kurš pārvalda nekustamo īpašumu vai to portfeli. Galvenie principi, kurus būtu jāievēro:
jāsagatavojas apsekošanai jau laikus;
Kad ierodas VZD amatpersona, nedrīkst paļauties tikai uz tās individuālo redzējumu. Ēkas pārvaldītājam ir ieteicams fiksēt pašam savus pierādījumus (foto, tehniskās apsekošanas atzinumus) pirms un pēc vizītes. Ja pastāv bažas, ka amatpersona nefiksē būtiskus defektus vai, tieši otrādi, saskata neesošus, ir nekavējoties jānorāda uz to procesa laikā un jālūdz to atbilstoši ieprotokolēt.
neatkarīgs tehniskais atzinums ir rīks, nevis garantija;
Pieteicējs šajā lietā bija pasūtījis profesionālu būvniecības eksperta atzinumu. Lai gan tiesa atzina, ka šāds dokuments nevar tieši aizstāt VZD aktu, tas tomēr kalpo kā pierādījums, lai apstrīdētu iestādes secinājumu ticamību. Tādējādi ēkas pārvaldītājam ir vērts investēt neatkarīgā tehniskajā apsekošanā, ja VZD noteiktais nolietojums tam šķiet nepamatots.
“klusēšana – piekrišana” princips nestrādās;
Ja administratīvā procesa laikā (kamēr pretenzija vēl tiek skatīta VZD kā iestādes ietvaros) netiks saņemta sūdzība par to, ka amatpersona nav nofotografējusi kādu elementu, tiesā šo argumentu izmantot būs daudz grūtāk. Proti, aktīva līdzdalība procesā ir obligāta jau no pirmās dienas.
jārēķinās ar datu mainību;
Kadastra dati nav iekalti akmenī. Īpaši gadījumos, kad mainās tiesiskais regulējums vai nolietojuma aprēķināšanas metodes, iepriekšējie, reizēm gadu desmitiem vecie ieraksti var tikt un tiek pārskatīti. Finanšu plānošanā, piemēram, nodokļu aprēķinos, jāņem vērā, ka VZD ir tiesības un pienākums veikt darbības, tostarp labot kļūdas, nolūkā panākt, ka dati ir cik vien iespējams aktuāli.
pamatojuma pieprasīšana.
Ja VZD pēkšņi maina savu praksi vai secinājumus par vienu un to pašu objektu, īpašniekam ir tiesības pieprasīt izmaiņu būtības skaidrojumu. Respektīvi, VZD ir jāspēj pamatot, kāpēc sliktais jumts pēkšņi kļuvis labs.
Senāta spriedums skaidri parāda, ka VZD amatpersonu darbam ir jābūt caurskatāmam un, ciktāl to kompetence ļauj, pamatotam ar faktiem, nevis sajūtām. Tajā pašā laikā arī īpašniekiem ir jābūt modriem un gataviem aizstāvēt savas intereses ar atbilstoši dokumentētiem pierādījumiem, nepaļaujoties uz to, ka sistēma nekad nekļūdās un prakse nemainās.
Ellex ir sagatavojis Baltijas FinTech apskatu, kurā vadošie FinTech nozares eksperti sniedz ieskatu nozīmīgākajās regulējuma izmaiņās FinTech jomā (tostarp PSD3/PSR, CCD II, ES AML pakotni, MiCAR, ES Mākslīgā intelekta aktu, Digitālo eiro) un to ietekmi uz FinTech nozari.
Baltijas FinTech apskatā analizētas arī FinTech nozares attīstības tendences Baltijas valstīs, secinot, ka:
Igaunija saglabā reputāciju kā digitāli attīstīts un uzticams FinTech centrs. To veicina ciešā FinTech uzņēmumu sadarbība ar regulatoriem un orientācija uz ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā.
Latvijā strauji augošā licencēšanas aktivitāte liecina par regulatora un FinTech nozares spēlētāju veiksmīgo sadarbību, kuru turpmākajos gados plānots vēl ciešāk nostiprināt ar valdības apstiprinātajā FinTech stratēģijā 2026. – 2027.gadam iekļautajiem ambiciozajiem attīstības mērķiem.
Lietuva nodrošina FinTech uzņēmumu ērtu piekļuvi ES tirgum. Tomēr stingrāks ES regulējums nozīmē augstākas prasības AML, kiberdrošības, mākslīgā intelekta un pārvaldības jomā arī Lietuvā.
Apskata pilnā versija (angļu valodā) pieejama ŠEIT.
Mūsu kolēģes – Līga Mervina, Ellex Kļaviņš vadošā partnere, un Ieva Dosinaitė, Ellex Valiunas partnere – ir nominētas kā “Stand-out Lawyers” uzņēmuma Thomson Reuters globālajā pētījumā, kurā piedalās uzņēmumu pieredzējušākie juristi.
Šī atzinība balstīta uz konfidenciālām korporatīvo klientu nominācijām, kurās tiek izcelti juristi, kuri pēdējo trīs gadu laikā savā darbā ir radījuši īpaši augstu pievienoto vērtību un būtisku ietekmi. Pētījumā iekļautie juristi tiek nominēti no klientu puses, bez viņu pārstāvēto biroju iesaistes.
Klienti ir novērtējuši Ievas Dosinaitė spēcīgo profesionālo kompetenci, efektīvu darba pieeju un augstas kvalitātes rezultātus, kā arī viņas spēju dalīties zināšanās un strādāt dinamiskā tempā.
Savukārt Līga Mervina ir izcelta par atsaucību, uzticamību un gatavību sniegt atbalstu ikreiz, kad rodas jautājumi vai izaicinājumi.
Pēc šīm nominācijām abas juristes ir iekļautas Thomson Reuters Stand-out Lawyers datubāzē – globālā resursā, ko izmanto uzņēmumu juridiskie departamenti, lai identificētu uzticamus, kolēģu ieteiktus juridiskos konsultantus.
Šī atzinība atspoguļo klientu uzticību mūsu komandai un mūsu juristu konsekvento apņemšanos sniegt augstas kvalitātes juridiskās konsultācijas un praktiskus risinājumus.
Mūsu kolēģi Darba tiesību prakses grupas vadītāja Irina Rozenšteina un zvērināts advokāts Ints Skaldis sekmīgi pārstāvēja darba devēju -finanšu pakalpojumu un parādu pārvaldības jomā strādājošu uzņēmumu, sarežģītā lietā par darba līguma uzteikuma tiesiskumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Strīdā darbinieks, augsta līmeņa vadītājs, apstrīdēja amata likvidāciju reorganizācijas ietvaros, lūdza atjaunot viņu darbā, piedzīt vidējo izpeļņu un morālā kaitējuma kompensāciju. Lietas izskatīšanas laika tika uzklausīti vairāki liecinieki, izvērsti analizēta reorganizācijas norise klienta un tā koncerna ietvaros. Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa atzina darba devēja rīcību par tiesisku un pamatotu, un Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, līdz ar to apgabaltiesas spriedums ir stājies spēkā.
Tiesa apstiprināja vairākas būtiskas atziņas par darba devēja rīcības likumību un pienākumiem reorganizāciju ietvaros:
Uzņēmējdarbības organizēšana ir darba devēja autonomas kompetences jautājums, nevis darbinieka interpretācijas jautājums, sabiedrība pati nosaka struktūras optimizācijas modeli, apjomu, kā arī īstenošanas kārtību un termiņus,.
Reorganizācija var tikt īstenota pakāpeniski, arī koncerna mērogā; darba devējam uzteikuma brīdī nav pienākuma uzrādītu visu nākotnē paredzēto un izveidojamo struktūru, bet gan pamatoto konkrētās amata vietas likvidācijas iemeslus;
Darba devējam ir jāpiedāvā tikai tās vakances, kuras darbinieks varētu pildīt, ņemot vērā viņa kvalifikāciju un kompetences. Tāpēc pietiek ar skaidru un objektīvu pamatojumu, kāpēc citas pozīcijas nav piemērotas darbiniekam.
2026. gada februāra sākumā Rīgas apgabaltiesa (kā apelācijas instances tiesa) pieņēma galīgo lēmumu mūsu klienta labā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Tiesa noraidīja izmeklētāja apelācijas sūdzību un prokurora protestu, atstājot spēkā pirmās instances tiesas (Ekonomisko lietu tiesas) lēmumu izbeigt procesu un atzīstot, ka ABLV Bank kontā arestētie līdzekļi (aptuveni 700 tūkst. euro apmērā) nav iegūti noziedzīgi.
Šī ir vēl viena uzvara mūsu klientam šajā lietu kategorijā. Zvērināts advokāts Roberts Rimša veiksmīgi pārstāvēja klientu abās tiesu instancēs.
Lasītājs jautā: Viens no trim sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībniekiem ir nolēmis pārdot savas daļas pārējiem diviem dalībniekiem. Sabiedrībai par iepriekšējiem gadiem ir uzkrāta nesadalīta peļņa. Vai iespējams sadalīt peļņu proporcionāli daļu skaitam, bet faktiski aprēķināt un izmaksāt dividendes tikai šim vienam dalībniekam, pārējo peļņas daļu atstājot nesadalītu?
Dividenžu noteikšana un izmaksas pienākums
Saskaņā ar Komerclikuma (KL) 161.panta 1.1daļu dividendes no nesadalītās peļņas nosaka ar dalībnieku sapulces lēmumu. Atbilstoši Rīgas apgabaltiesas 2015.gada 28.aprīļa spriedumam lietā C27107114 no dalībnieku sapulces lēmuma pieņemšanas brīža sabiedrībai pret dalībnieku izveidojas parādsaistības noteikto dividenžu apmērā un sabiedrībai ir pienākums tās izmaksāt bez nepamatotas kavēšanās. Sabiedrība nedrīkst nepamatoti kavēt dividenžu izmaksu pēc tam, kad tās ir noteiktas.
Ja dividenžu izmaksu kavē pats dalībnieks (piemēram, nenorāda bankas kontu), tad saskaņā ar KL 161.panta 6.daļu dividendes ir jāizmaksā (jāizņem) 10 gadu laikā no dalībnieku sapulces lēmuma par to noteikšanu. Ja dalībnieka vainas dēļ sabiedrība 10 gadu laikā nav varējusi izmaksāt noteiktās dividendes, tās pāriet sabiedrības īpašumā.
Proporcionāla dividenžu sadale un tās ierobežojumi
Ja dalībnieku sapulce nolemj sadalīt dividendes proporcionāli dalībniekiem piederošo daļu skaitam, tad atbilstoši KL 161.panta 2.daļai dividendes jāizmaksā visiem dalībniekiem proporcionāli un vienlaikus. Saskaņā ar KL 161.panta 7.daļu dalībnieku sapulces lēmums, ar kuru noteiktās dividendes atstājamas sabiedrības rīcībā kaut uz laiku, nav spēkā. Līdz ar to dalībnieku sapulce nevar pieņemt spēkā esošu lēmumu, ka dividendes šobrīd izmaksājamas tikai aizejošajam dalībniekam, bet pārējiem – vēlāk. Turklāt šāda pieeja nešķiet lietderīga arī no grāmatvedības un tiesiskā viedokļa, jo no dividenžu noteikšanas brīža nesadalītā peļņa attiecīgajā apmērā kļūst par sadalītu peļņu un veido sabiedrības parādsaistības pret pārējiem dalībniekiem. Ja dividendes tiek noteiktas proporcionāli visiem dalībniekiem, tās attiecīgajā apmērā uzskatāmas par sadalītu peļņu neatkarīgi no tā, vai ir faktiski izmaksātas.
Dividenžu noteikšana tikai vienam dalībniekam
Ja mērķis ir noteikt un izmaksāt dividendes tikai aizejošajam dalībniekam, ir jāvērtē, vai sabiedrības statūti paredz iespēju noteikt dividendes neproporcionāli dalībniekiem piederošo daļu nominālvērtību summai, kā to pieļauj KL 161.panta 2.daļa. Ja statūti šādu kārtību neparedz, tie vispirms ir jāgroza, paredzot tiesības noteikt dividendes neproporcionāli. Tikai tad dalībnieku sapulce var pieņemt lēmumu par dividendēm konkrētam dalībniekam, vienlaikus atstājot pārējo peļņas daļu nesadalītu. Šādā gadījumā netiek radītas parādsaistības pret pārējiem dalībniekiem, jo dividendes tiem vispār netiek noteiktas.
Praksē tas nozīmē, ka pirms daļu atsavināšanas darījuma pusēm būtu laikus jāizvērtē gan statūtos noteiktā dividenžu sadales kārtība, gan arī izvēlētā darījuma struktūra. Nereti ekonomiski un juridiski efektīvāk var būt vispirms lemt par dividenžu izmaksu (šajā gadījumā – tikai aizejošajam dalībniekam) un tikai pēc tam slēgt daļu pirkuma līgumu, tādējādi precīzāk nošķirot sabiedrības līdzekļu sadali no pirkuma cenas samaksas par daļām.
Mūsdienās ir saglabājies paradums par labi paveiktu darbu izteikt komplimentu dzeramnaudas veidā. Tā ir neformāli iesakņojusies tradīcija, ar kuru klients novērtē profesionālu attieksmi, īpašu viesmīlību un kvalitatīvu apkalpošanu. Kā likums definē dzeramnaudu?
Praksē pastāv dažādi veidi, kā kompliments dzeramnaudas veidā tiek izteikts. Vienā gadījumā dzeramnauda tiek samaksāta bezskaidrā naudā, un tā vispirms nonāk uzņēmuma kontā, tikai pēc tam tiek izmaksāta darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam. Citreiz tā nonāk pie dzeramnaudas saņēmēja caur starpnieku – neatkarīgu maksājumu rīku, kas klientam ļauj novirzīt pateicību konkrētai personai, un konkrētā summa neatspoguļojas uzņēmuma apgrozījumā. Savukārt trešajā variantā dzeramnauda tiek samaksāta dzeramnaudas saņēmējam skaidrā naudā.
Tieši šī daudzveidība rada nepieciešamību noskaidrot, kā likums definē dzeramnaudu, kā arī izvērtēt, kādi nodokļi dzeramnaudai katrā gadījumā piemērojami.
Dzeramnauda – atlīdzība
No līgumu klasifikācijas viedokļa dzeramnaudas došana būtu uzskatāma par dāvinājumu atlīdzības nozīmē, jo izpildās Civillikuma (CL) 1912. un 1933.panta kritēriji, proti, 1912.pants noteic, ka dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Savukārt 1933.pants noteic, ka ar dāvinājumiem atlīdzības nozīmē jāsaprot tādi, kas piešķirti kā atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem. Šāda dāvinājuma atsaukšana nepateicības dēļ nav pielaižama.
Atlīdzības nozīme izpaužas apstāklī, ka dzeramnauda tiek dota pēc pakalpojuma saņemšanas (piemēram, pēc ēdināšanas pakalpojuma restorānā), turklāt tās apmērs mēdz tieši korelēt ar pakalpojuma kvalitāti pakalpojuma saņēmēja uztverē.
Tāpat ēdināšanas uzņēmumos ir prakse dzeramnaudu apkopot un maiņas beigās sadalīt starp zāles un virtuves darbiniekiem (vai nu vienādi, vai zināmās proporcijās, piemēram, 70 : 30 zāle/virtuve). Tas sakņojas izpratnē, ka klienta pieredzi veido gan ēdiens, gan viesmīlība, un, ja kāds no šiem elementiem nebūs pienācīgā līmenī, tad klients dzeramnaudu var neatstāt. Tas savukārt liecina, ka arī paši dzeramnaudas saņēmēji to uztver kā pateicību tieši par sniegto pakalpojumu.
Vēl jāpiebilst, ka dzeramnauda neietilpst patērētāju tiesību tvērumā, jo tā tiek dota nevis pakalpojuma sniedzējam Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē (piemēram, uzņēmumam, kas pārvalda restorānu), bet gan pakalpojuma faktiskajam izpildītājam. Saskaņā ar CL dzeramnauda klasiskajā izpratnē nav darījuma saskaņota daļa. Tā nav nedz apstiprināta cena, nedz garantēts maksājums, un klientam nav nekādas saistības to sniegt. Tāpēc arī rodas juridiski būtisks jautājums – vai šādu maksājumu var uzskatīt par uzņēmuma vai fiziskās personas ienākumu?
Maksājums uzņēmuma kontā
Praksē ir situācijas, ka restorānos pie lieliem galdiem, piemēram, sešu un vairāk personu rezervācijām, rēķinam pieskaita apkalpošanas maksu, bieži – 10% apmērā no kopējās rēķina summas. Šāda maksa tiek piemērota par pakalpojumu, un tā ir noteikta kā nemainīga maksa, ko restorāns piemēro visiem klientiem attiecīgajā situācijā. Šādam sniegtajam pakalpojumam “Apkalpošana” tiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis (PVN), ja uzņēmums ir PVN maksātājs, un saņemtie ieņēmumi veido uzņēmuma ienākumu un tiek iekļauti uzņēmuma apgrozījumā.
Savukārt vēl cita aina gan no civiltiesiskā, gan no nodokļu viedokļa veidojas, kad klients par viņam sniegtā pakalpojuma kvalitāti dzeramnaudu samaksā pats pēc savas iniciatīvas, taču samaksa tiek veikta caur uzņēmuma kontu, klientam norādot paša izvēlētu pateicības maksas apmēru.
Šādos apstākļos dzeramnauda var tikt interpretēta kā maksa par apkalpošanu, taču tā kļūst par uzņēmuma ieņēmumu, kas ietilpst apgrozījumā un tiek aplikts ar PVN saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5.panta 2.daļu, ja uzņēmums ir PVN maksātājs. Pat ja uzņēmums vēlāk šo summu nodod darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam –, tas nemaina naudas sākotnējo raksturu, un tā veido uzņēmuma apgrozījuma daļu. Savukārt brīdī, kad dzeramnauda tiek izmaksāta darbiniekam, tā kļūst par darbinieka algas mainīgo daļu, piemēram, piemaksu vai prēmiju, un uzņēmumam jāietur gan algas nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI).
Piemēram, saņemot dzeramnaudu – noteikto maksu par apkalpošanu – 20 eiro, ko klients samaksā uzņēmumam, tam jāaprēķina PVN 21% apmērā un, ja šī dzeramnauda tālāk tiek izmaksāta darbiniekam, jāietur darba ņēmēja un darba devēja VSAOI (34,09%), kā arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) (25,5%). Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 9 eiro (apmēram 45% no samaksātās dzeramnaudas summas).
Tā kā šāda dzeramnaudas aprites forma ir finansiāli neizdevīga dzeramnaudas saņēmējam, daudzos gadījumos uzņēmumi atsakās pieņemt dzeramnaudu šādā veidā vai izmanto starpnieka pakalpojumus.
Maksājums caur starpnieku
Ja dzeramnauda tiek iekasēta caur starpnieku, veidojas pilnīgi citāda situācija, proti, dzeramnauda pie darbinieka – dzeramnaudas saņēmēja – nonāk nevis no uzņēmuma, kurā darbinieks strādā, bet no ārēja starpnieka, piemēram, elektroniskas lietotnes vai maksājumu risinājuma, kas darbojas neatkarīgi. Šādos gadījumos uzņēmums, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumu, nav iesaistīts ne maksājuma pieņemšanā, ne naudas apstrādē, ne tās tālākā novirzīšanā konkrētam dzeramnaudas saņēmējam.
Šādā gadījumā klients maksā tieši dzeramnaudas saņēmējam, starpnieks tikai tehniski nodrošina transakcijas pārvadi, savukārt uzņēmums, kurā darbinieks strādā, nav naudas saņēmējs un nevar to uzskaitīt kā savus līdzekļus. Tieši tāpēc šāds maksājums nezaudē savu civiltiesisko dāvinājuma raksturu, tomēr kļūst par fiziskās personas apliekamo ienākumu.
Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) pārsvarā viss iegūtais labums, ar dažiem izņēmumiem, ir apliekams ar IIN. Viens no izņēmumiem, kad netiek piemērots IIN, ir dāvanas, par kurām varētu uzskatīt arī dzeramnaudu. Likuma par IIN 9.panta 1.daļas 35.punkts noteic, ka dāvanas no fiziskajām personām līdz 1425 eiro gadā netiek apliktas ar IIN. Taču šī norma nav piemērojama, ja dāvanu sniedz fiziskā persona savas saimnieciskās darbības ietvaros, kā arī tad, ja fiziskā persona saņem dāvanu ar atlīdzības raksturu CL izpratnē. Tā kā ar dāvinājumu, kuram ir atlīdzības raksturs, jāsaprot piešķīrums, kas faktiski kalpo kā atlīdzība par veiktiem pakalpojumiem, dzeramnauda tiks kvalificēta kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu. Līdz ar to dzeramnaudai nevar piemērot likuma par IIN izņēmumu un tā ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma 8.panta 3.daļas 21.punktu.
Šajā situācijā ienākumam piemērojama 25,5% IIN likme, jo tas kvalificējas kā “citi ar nodokli apliekami ienākumi” – tā ir dzeramnauda, kas saņemta, pildot darba pienākumus, bet – ārpus darba devēja naudas plūsmas.
Saskaņā ar likuma par IIN 17.panta 10.daļu starpniekam ir pienākums ieturēt IIN ienākuma izmaksas vietā un iemaksāt to vienotajā nodokļu kontā līdz nākamā mēneša 23.datumam pēc ienākuma izmaksas.
Vērts atzīmēt, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga pati fiziskā persona.
Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā, kas tiek samaksāta caur starpnieku, starpnieks ietur komisiju par sniegto pakalpojumu, piemēram, 5%, un IIN 25,5%. Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 14 eiro (apmēram 71% no sākotnējās summas).
Salīdzinot ar pirmo situāciju, kad dzeramnauda tiek samaksāta uzņēmumam un tā tiek aplikta ar vairākiem nodokļiem, šoreiz darbinieks saņem lielāku gala atlīdzību. Papildus tam starpnieks iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam paziņojumu un ietur IIN izmaksas brīdī, tādējādi no dzeramnaudas saņēmēja pilnībā noņemot jebkādus papildu pienākumus par nodokļu deklarēšanu un maksāšanu.
Maksājums tieši saņēmējam
Trešais un visbiežākais modelis ir dzeramnauda, kas samaksāta skaidrā naudā tieši dzeramnaudas saņēmējam. Šajā gadījumā nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks. Klients sniedz materiālu pateicību tieši tam, kurš viņu apkalpojis. Tāpat kā iepriekšējā situācijā, šī pateicība dāvinājuma formā kvalificējas kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu un līdz ar to ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma par IIN 8.panta 3.daļas 21.punktu.
Tādējādi dzeramnauda ir apliekama ar 25,5% IIN likmi saskaņā ar likuma par IIN 15.panta 2.daļu, tomēr šajā gadījumā pats dzeramnaudas saņēmējs ir atbildīgs par ienākuma deklarēšanu gada ienākumu deklarācijā un IIN samaksu. Jāuzsver, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga fiziskā persona.
Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā un tā tiek samaksāta tieši (skaidrā naudā), dzeramnaudas saņēmējam (fiziskajai personai) ir pienākums samaksāt IIN 25,5%. Rezultātā dzeramnaudas saņēmējs saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 15 eiro (apmēram 74,5% no sākotnējās summas).
Šis veids ir visvienkāršākais uzņēmumam administrēšanas ziņā – nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks, un fiziskā persona pati ir atbildīga par ienākuma deklarēšanu un nodokļu samaksu.
Aplūkojot visus trīs modeļus, kļūst skaidrs, ka dzeramnauda ir dāvinājums, kuram ir atlīdzības raksturs, kas apliekams ar nodokļiem. Piemērojamais nodokļu režīms atkarīgs no tā, kura persona ir naudas sākotnējais saņēmējs un kādā veidā šī nauda tiek nodota tālāk.
Ja dzeramnauda nonāk uzņēmuma kontā, juridiski tā pārtop par uzņēmuma ienākumu un pēc tam par darbinieka algu ar visām no tā izrietošajām nodokļu sekām. Savukārt, ja dzeramnauda nonāk pie saņēmēja (fiziskās personas) caur neatkarīgu starpnieku vai bez tā, tā ir ar nodokli apliekams fiziskās personas ienākums, uz kuru attiecināma 25,5% IIN likme.
2026. gada 1. janvārī stājas spēkā Civilprocesa likuma grozījumi, kas paredz, ka VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (turpmāk – VNĪ) nodrošinās rīcību ar valstij piekritīgo mantu – nekustamajiem īpašumiem, kustamo mantu, bezķermeniskām lietām, kā arī konfiscēto mantu, kas realizējama pēc ES dalībvalsts vai ārvalsts iestādes pieprasījuma. VNĪ uzdevumos ietilpst arī mantas uzskaite, glabāšana, iznīcināšana, nodošana bez maksas, realizācija (izņemot finanšu līdzekļus un instrumentus), kā arī darbības ar mantu saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra noteikumiem Nr.901 “Noteikumi par kompetentajām institūcijām un rīcību ar valstij piekritīgo mantu”.
VNĪ jau šobrīd pārvalda valstij piederošo zemi, kultūrvēsturisko mantojumu, senas un jaunas ēkas, valsts robežas un muitas infrastruktūru.
Iepriekš rīcību ar valstij piekritīgo mantu nodrošināja Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID), taču, izvērtējot VID funkcijas, secināts, ka tā nav raksturīga VID darbībai. Savukārt VNĪ, ņemot vērā kompetenci nekustamo īpašumu pārvaldībā, kustamās mantas atsavināšanā, darbinieku zināšanas un iekšējos resursus, ir piemērota kļūt par kompetento institūciju. VNĪ jau šobrīd pārņem valstij piekritīgos nekustamos īpašumus no VID.
Plānots, ka valstij piekritīgās mantas procesa pārņemšana no VID pilnībā tiks īstenota sākot ar 2027. gada 1. janvāri.
Tiesvedību izmantošana iebiedēšanai jeb SLAPP un kā to ierobežos Latvijā
Līdz 2026.gada 7.maijam Latvijā jāievieš tiesiskais regulējums, lai ierobežotu iespējas izmantot tiesvedību civillietā kā spiediena vai iebiedēšanas instrumentu pret personām, kuras darbojas sabiedrības interesēs (t. s. anti-SLAPP regulējums). Tāpēc notiek gan jauna likuma izstrāde, gan tiek izstrādāti grozījumi Civilprocesa likumā.
Jaunais likums plaši definē “darbošanos sabiedrības interesēs”. Tas var ietvert ne tikai žurnālistiku vai NVO darbību, bet arī publikācijas, komentārus, pētījumus, reklāmu, mārketinga aktivitātes, māksliniecisku vai akadēmisku izpausmi, ja tās skar sabiedrībai nozīmīgus jautājumus (piemēram, vidi, korupciju, uzņēmējdarbību, publiski zināmas personas, valsts pārvaldi, tiesas u.c.).
Uzņēmumiem tas nozīmē, ka prasības par reputācijas aizskārumu, publikācijām, kritiku, datu izmantošanu vai citiem sabiedriskās diskusijas jautājumiem turpmāk tiks vērtētas arī no ļaunprātīgas tiesvedības riska perspektīvas. Ja tiesa konstatēs, ka prasības galvenais mērķis ir atturēt vai sodīt par sabiedrības interešu īstenošanu, nevis patiesi aizsargāt savas civilās tiesības, tiesvedībai var iestāties būtiskas negatīvas sekas prasītājam.
Praktiski tas nozīmē, ka tiesa var izbeigt lietu sākotnējā stadijā, prasītājam var tikt uzlikts pienākums iemaksāt nodrošinājumu paredzamo tiesvedības izmaksu apmērā, prasītājam var tikt piemērots naudas sods un pienākums atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turklāt šīs sekas var iestāties arī tad, ja prasība vēlāk tiek atsaukta, grozīta vai tiek samazināta prasības summa.
Papildus tam paredzēts noteikt, ka Latvijā netiks atzīti un izpildīti ārvalstu tiesu nolēmumi, ja tie pieņemti ļaunprātīgas vai acīmredzami nepamatotas tiesvedības ietvaros pret personu saistībā ar tās darbošanos sabiedrības interesēs.
No uzņēmumu riska vadības viedokļa tas nozīmē, ka pirms vēršanās tiesā ar prasībām, kas skar publisku kritiku vai sabiedrības interešu jautājumus, ir nepieciešams rūpīgs izvērtējums par prasības pamatu, mērķi un samērīgumu. Vienlaikus jaunais regulējums nodrošina efektīvus aizsardzības instrumentus uzņēmumiem, kuri paši kļūst par nepamatotas vai ļaunprātīgas tiesvedības mērķi.
Ministru kabinets 2025.gada 9. septembrī atbalstīja Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par advokāta profesijas aizsardzību (turpmāk – Konvencija) un oktobrī to Latvijas Republikas vārdā ir parakstījusi Tieslietu ministre I.Lībiņa-Egnere.
Eiropas Padome 2025. gada martā pieņēma Konvenciju, kas ir izstrādāta ar mērķi stiprināt advokāta profesijas aizsardzību un nodrošināt advokātu tiesības praktizēt neatkarīgi, bez diskriminācijas un nepamatotas iejaukšanās advokātu darbā. Konvencija nosaka vienotus standartus, kas vērsti uz profesionālās darbības brīvības aizsardzību, kā arī uz valsts pienākumu nodrošināt advokātu aizsardzību pret nepamatotiem apdraudējumiem un ļaunprātīgu ietekmi, kas var kavēt juridiskās palīdzības sniegšanu un personu tiesību efektīvu aizsardzību.
Ratificējot Konvenciju, Latvija pievienojas Eiropas Padomes nostiprinātajam standartam advokatūras profesionālās darbības jomā, tādējādi būtiski stiprinot tiesiskumu. Konvencijas ratifikācija apliecinātu Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts apņēmību konsekventi aizstāvēt tiesiskumu kā vienu no tās pamatvērtībām.
Konvencijas parakstīšana un ratifikācija pozitīvi ietekmēs advokatūru kopumā, stiprinot tās neatkarību un profesionālo aizsardzību. Tiks veicināta droša un atbalstoša vide, kurā zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi varēs brīvi un bez nepamatotas iejaukšanās pildīt savus profesionālos pienākumus. Līdz ar to tiks nodrošināta efektīvāka advokātu klientu interešu aizsardzība, kas ir neatņemams tiesiskas valsts elements.
Ņemot vērā, ka vēršanās pret advokātiem no tiesībsargājošo iestāžu puses tieši advokātu profesionālās darbības dēļ pēdējos gados kļūst arvien biežāka, Konvencijas ratifikācija ir īpaši nozīmīga, lai novērstu šādu praksi un stiprinātu advokāta institūta aizsardzību.
Ar lielu prieku paziņojam, ka no 2026.gada 1. janvāra, Marta Cera ir kļuvusi par zvērinātu advokātu biroja Ellex Kļaviņš partneri. Jaunajā amatā Marta turpinās līdzvadīt biroja banku un finanšu prakses grupu ar mērķi veicināt tālāku prakses grupas attīstību un stiprināt tās pozīcijas Baltijā.
Kopš pievienošanās Ellex komandai, Marta ir kļuvusi par augsti novērtētu eksperti pārrobežu finansēšanas darījumos, kapitāla tirgus darījumos, kā arī finanšu regulējošos jautājumos. Tāpat Marta bieži sniedz juridisko palīdzību uzņēmumu iegādes un pārņemšanas darījumos, kas ietver būtiskus finansēšanas aspektus. Marta ir attīstījusi biroja ieguldījumu fondu prakses jomu, kā arī pilda valdes locekļa pienākumus Latvijas Privātā un Iespējkapitāla asociācijā.
Starptautiskās juridisko pakalpojumu tirgus izpētes aģentūras Legal 500, IFLR 1000 un Chambers & Partners ierindo Martu Ceru starp Latvijas vadošajiem ekspertiem banku un finanšu tiesībās.
“Martas iecelšana amatā apliecina viņas izcilos sasniegumus un klientu uzticību. Ilggadējā pieredze banku un finanšu jomā, apvienojumā ar stratēģisko redzējumu par mūsu biroja attīstību, padara viņu par nenovērtējamu papildinājumu partneru komandai. Ar prieku gaidu viņas turpmāko līderību, stiprinot mūsu pozīcijas Baltijas reģionā.” – Līga Mervina, vadošā partnere Ellex Kļaviņš.
Esam lepni par Martas profesionalitāti, ieguldījumu un līderību. Apsveicam ar šo nozīmīgo karjeras sasniegumu!
Kad tuvojas svētku laiks un biroji piepildās ar rotājumiem, gardumiem un kopīgu apņēmību pabeigt atlikušos darbus pirms gada nogales, vēlamies dalīties ar dažiem sezonāliem ieteikumiem no darba tiesību skatpunkta. Lai zemāk minētās piezīmes kalpo kā noderīgs un sirsnīgs atgādinājums, kamēr savos kolektīvos sākat baudīt svētku noskaņu.
Korporatīvie pasākumi un svētku ballītes
Ziemassvētku un gada nogales svinības ir lieliska iespēja kolēģiem satikties brīvākā gaisotnē, kopā atzīmēt sasniegumus un baudīt pelnītu atpūtu. Tomēr svarīgi atcerēties, ka droša, cieņpilna un iekļaujoša atmosfēra ir nozīmīga arī svētku laikā.
Īss atgādinājums par piemērotu uzvedību un profesionālām robežām palīdzēs nodrošināt, ka pasākums ir patiesi patīkams visiem, un vadībai vai personāla daļai nebūs jārisina negaidīti “pēcsvētku jautājumi”.
Šis laiks ir arī laba iespēja atgādināt par darba laika noteikumiem. Ja svinības notiek darba laikā, darbiniekam ir jāpiedalās vai jāturpina pildīt savus darba pienākumus, jo šis laiks tiek apmaksāts kā darba laiks. Savukārt komandas saliedēšanas pasākumos ārpus darba laika dalība vienmēr ir vēlama, bet paliek brīvprātīga.
Svētku svinības dažkārt ietver tostus vai glāzi svētku dzēriena. Darba devējs var atļaut mērenu alkohola lietošanu organizētos saviesīgos pasākumos, tomēr būtiski ir skaidri noteikt robežas un darbinieku uzvedības principus, lai nodrošinātu drošu un cieņpilnu darba vidi.
Sezonālie veselības un drošības aspekti
Ziema ir skaista, taču vienlaikus arī izaicinoša. Sniegs, ledus un tumsa palielina riskus pie ieejām, stāvvietās un citās āra zonās. Tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš darbiniekiem, kuri darba pienākumus veic ārpus telpām. Šis ir piemērots brīdis atgādināt par darba drošību, piemērotiem darba aizsardzības līdzekļiem un papildu piesardzību uz slidenām vai nelīdzenām virsmām.
Arī telpās svarīgi pārliecināties, ka darba vide ir droša un atbilstoša. Ziemā biežāk novērojamas mitras grīdas, temperatūras svārstības, kā arī tumšajā gada laikā īpaši būtiska ir apgaismojuma kvalitāte. Regulāra darba apstākļu pārbaude var būtiski uzlabot ne tikai darbinieku veselību, bet arī darba vidi.
Svētku rotājumi piešķir darba vietai gaišumu un svētku sajūtu, taču tie jālieto atbildīgi. Svecītes jādedzina un lampiņas jāizmanto droši, vadus jātur prom no ejām, dekorācijas jāizvieto tā, lai tās neaizšķērsotu izejas, telpas vai piekļuvi darba rīkiem. Uzņēmumos, kas regulāri uzņem viesus vai partnerus, ieteicams izstrādāt vadlīnijas par rotājumu izvietošanu un lietošanu.
Lai arī ziema mēdz pārsteigt, nelaimes gadījumiem darbā nevajadzētu kļūt par svētku tradīciju.
Atvaļinājumu plānošana un darba nepārtrauktība
Gada nogale tradicionāli ir viens no pieprasītākajiem atvaļinājumu periodiem. Tajā pašā laikā darba devējiem ir svarīgi laicīgi plānot, kā nodrošināt darba nepārtrauktību.
Ir noderīgi mudināt darbiniekus savlaicīgi saskaņot atvaļinājuma laikus. Šis ir arī piemērots brīdis atgādināt darbiniekiem pārbaudīt uzkrātās, bet neizmantotās atvaļinājuma dienas, lai nepieļautu pārmērīgu dienu uzkrāšanos un nodrošinātu līdzsvaru starp darbu un atpūtu.
Attālinātais darbs svētku laikā
Decembris bieži piešķir attālinātajam darbam īpaši mājīgu noskaņu. Mājas birojos parādās sveces, lampiņas, mīļākā krūze ar karstu dzērienu vai pat mājdzīvnieks, kas uzstājīgi vēlas piedalīties videozvanos. Svētku atmosfēra ir lieliska, bet svarīgi, lai darba vieta mājās saglabātos droša, ergonomiska un piemērota produktīvam darbam.
Ir lietderīgi darbiniekiem atgādināt, ka arī strādājot attālināti viņi pārstāv darba devēju, un profesionalitātei jābūt nemainīgai vērtībai arī svētku laikā.
Ziemassvētku dāvanas un ētika
Dāvanu apmaiņa starp kolēģiem ir ierasta decembra tradīcija, un nelielas, pārdomātas dāvanas patiesi var uzlabot noskaņu un stiprināt komandas garu.
Vienlaikus ir vērts saudzīgi atgādināt par organizācijas uzvedības noteikumiem un ētisku rīcību. Īpaša uzmanība jāpievērš situācijām, kad dāvanas var šķist pārlieku dārgas, pārāk personiskas vai radīt sajūtu par pretpienākumu — gan kolēģu starpā, gan attiecībās ar klientiem, piegādātājiem vai citiem sadarbības partneriem. Lai izvairītos no pārpratumiem, ir noderīgi skaidri definēt uzņēmuma pieeju trešo pušu dāvanām.
Ceram, ka šie atgādinājumi un sezonālie ieteikumi palīdzēs Jums pārliecinoši un mierīgi izbaudīt svētku periodu. Gada nogale ir piemērots brīdis apstāties, pārdomāt paveikto un kopā ar savu komandu svinēt sasniegumus. Ja Jums rodas jautājumi par šajā ziņojumā aplūkotajām tēmām vai nepieciešama palīdzība, gatavojoties nākamajam gadam, mēs esam vienmēr gatavi sniegt atbalstu.
Novēlam Jums un Jūsu kolēģiem mierpilnus svētkus un veiksmīgu jaunā gada sākumu!
Ar sveicieniem Ellex Kļaviņš Darba tiesību prakses grupa!
Tiesību akti Latvijā paredz trīs e-paraksta veidus: kvalificētu e-parakstu jeb drošu e-parakstu, uzlabotu e-parakstu un vienkāršu e-parakstu. Ikdienā tiek izmantots kvalificēts e-paraksts, kas garantē visaugstāko drošības līmeni. Skaidrojam, kādos gadījumos var lietot uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un kādas juridiskas nianses jāņem vērā, lai izvairītos no pārpratumiem un parakstītie dokumenti būtu saistoši.
E-parakstu tiesisko regulējumu nosaka regula 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (eIDAS regula).
Latvijā eIDAS regulas piemērošanu papildina un precizē Elektronisko dokumentu likums (EDL), kas reglamentē jautājumus, kuros eIDAS regula dalībvalstīm pieļauj nacionālu regulējumu. EDL ietver gan papildu prasības e-dokumentiem, kas parakstīti ar kvalificētu e-parakstu, gan kārtību, kādā izmantojami e-paraksti, kas neatbilst kvalificēta e-paraksta līmenim. Jāatzīmē, ka EDL definē tikai divus e-paraksta veidus – e-parakstu (vienkāršu e-parakstu) un kvalificētu e-parakstu (EDL saukts “drošs e-paraksts”). Līdz ar to ar jēdzienu “e-paraksts” Latvijā saprot gan vienkāršo e-parakstu, gan uzlaboto e-parakstu.
Gan eIDAS regula, gan EDL jāiztulko kopsakarā ar Dokumentu juridiskā spēka likumu (DJSL).
Parakstu juridiskā nozīme
Lai izprastu vienkāršā un uzlabotā e-paraksta juridisko nozīmi, būtiski vispirms saprast atšķirības starp visiem trim e-paraksta veidiem. Tā kā eIDAS regulā šīs atšķirības ir formulētas tehniski, turpmāk tās tiks skaidrotas pēc iespējas vienkāršā un saprotamā valodā.
Vienkāršais e-paraksts
Saskaņā ar eIDAS regulas 3.panta 10.punktu vienkāršais e-paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti citiem elektroniskajiem datiem vai loģiski saistīti ar tiem un ko parakstītājs izmanto, lai parakstītos. Tas nozīmē, ka arī sava vārda un uzvārda ievadīšana e-pasta beigās, būs uzskatāma par vienkāršo e-parakstu.
Uzlabots e-paraksts
Uzlabots e-paraksts ir e-paraksts, kam eIDAS regulas 26.pantā ir noteiktas īpašas tehniskas prasības:
tas ir unikāli saistīts ar parakstītāju – viņa identitāti;
tas spēj identificēt parakstītāju;
parakstu ar augstu ticamības pakāpi var radīt un izmantot tikai un vienīgi pats parakstītājs;
ja kāds pēc parakstīšanas dokumentā veic izmaiņas, to var noteikt.
Kvalificēts e-paraksts
Kvalificēts e-paraksts atbilst visiem uzlabotam e-parakstam noteiktajiem kritērijiem un papildus arī šādiem eIDAS regulas 27.–31.pantā paredzētajiem kritērijiem:
to izsniedz oficiāls, valsts sertificēts jeb pārbaudīts pakalpojumu sniedzējs;
paraksts tiek radīts ar kvalificētu jeb īpaši drošu rīku, kas stingri sargā paraksta atslēgu (piemēram, eID kartes čips ar PIN kodiem vai “Smart-ID”);
šis pakalpojumu sniedzējs tiek regulāri pārbaudīts, un ir iekļauts oficiālajā Eiropas Savienības uzticamo pakalpojumu sniedzēju sarakstā;
pirms paraksta izveidošanas parakstītāja identitāte tiek oficiāli un droši pārbaudīta;
attiecīgi tas tiek pielīdzināts ar roku veiktam parakstam.
Līdz ar to var teikt, ka kvalificēts e-paraksts ir kā uzlabots e-paraksts “uz steroīdiem”. Uzlabotam e-parakstam nav virknes kvalificētam e-parakstam noteikto prasību – tas nav jāizsniedz valsts uzraudzītam un sertificētam uzticamības pakalpojumu sniedzējam, paraksta radīšanai nav jāizmanto kvalificēts, drošs rīks, parakstītāja identitāte nav jāpārbauda pirms katras parakstīšanas reizes. Parasti pietiek ar identitātes pārbaudi, reģistrējoties kā uzlabotā e-paraksta lietotājam.
Par citu parakstu jāvienojas
Šo prasību atšķirības tieši ietekmē paraksta pierādāmību. Vienkāršā e-paraksta gadījumā ir visgrūtāk pārliecinoši pierādīt, ka dokumentu patiesi parakstījusi konkrēta persona. Uzlabots e-paraksts jau nodrošina augstāku ticamības līmeni, tomēr tas joprojām nesasniedz kvalificēta e-paraksta pierādāmības standartus.
E-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka
__________________________________________________________________________
Atbilstoši DJSL 4.panta 1.daļai, lai dokumentam būtu juridisks spēks, viens no tā obligātajiem rekvizītiem ir paraksts. Saskaņā ar EDL 3.panta 2.daļu par pašrocīgi parakstītu dokumentu tiek atzīts tikai tāds e-dokuments, kas parakstīts ar kvalificētu e-parakstu. No šīs prasības ir tikai viens izņēmums – puses var rakstveidā vienoties par cita e-paraksta izmantošanu. Vienošanās jāparaksta papīra formā ar pašrocīgu tintes parakstu vai elektroniski ar kvalificētu e-parakstu.
Tiesu praksē ir minēta atziņa, ka vienpusēji parakstītiem e-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka un tie neuzliek adresātam nekādas saistības. Tas nozīmē, ka Latvijā vienkāršs e-paraksts un uzlabots e-paraksts var tikt pielīdzināts pašrocīgam parakstam (satur rekvizītu “paraksts”) tikai tad, ja starp pusēm pastāv rakstveida vienošanās, kurā tās skaidri un nepārprotami vienojas par konkrētā e-paraksta veida izmantošanu savstarpējās attiecībās.
EDL 3.panta 1.daļa paredz – e-dokumentu rakstveida formas prasība ir izpildīta, ja dokumentam ir e-paraksts un tas atbilst citām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Šī norma ir uzrakstīta visai mulsinoši, tādēļ bieži kļūdaini interpretēta. Šeit jāspēj atšķirt jēdzieni “rakstiska forma” un “pašrocīgs paraksts”.
EDL 3.panta 1.daļa nosaka rakstveida formas prasību izpildi, bet nenosaka DJSL 4.panta 1.daļas – pašrocīga paraksta – izpildi, ko nosaka EDL 3.panta 2.daļa. Proti, likums nosaka, ka pašrocīga paraksta esamību uz e-dokumenta pierāda vai nu kvalificēts e-paraksts vai arī zemāka līmeņa paraksts, kura lietojumu nosaka rakstiska vienošanās starp pusēm. Nevienai no pusēm nav jāpierāda pašrocīgā paraksta fakts šādos gadījumos, jo tā ticamību nosaka likums. Savukārt, ja izmantots zemāka līmeņa paraksts un par tā lietošanu nav rakstveida vienošanās, tad strīda gadījumā pusei, kas uz to paļaujas, ir jāspēj pierādīt, ka šis paraksts tiešām nozīmē otras puses piekrišanu jeb gribas izteikuma īstumu darījumam.
Puses var saistīt arī darījumi, kuri nav nodibināti uz pašrocīgi parakstīta dokumenta pamata. Attiecīgi puses var saistīt arī darījumi, kuri parakstīti ar vienkāršu vai uzlabotu e-parakstu un par kuru lietošanu nav bijusi iepriekšēja rakstiska vienošanās atbilstoši EDL. Šādas vienošanās visticamāk būs spēkā, ja neviena no pusēm neapšauba šāda darījuma spēkā esamību, vai, ja viena puse spēj pierādīt, piemēram, sniedzot tiesai rakstveida pierādījumus, otras puses piekrišanu tikt saistītai ar šo darījumu. Civilprocesa likuma 110.pants paredz, ka rakstveida pierādījumi ir lietai nozīmīgas ziņas, kas ir fiksētas dokumentos vai citos rakstos, izmantojot burtus, ciparus, citas rakstzīmes vai tehniskus ierakstus (piemēram, audio vai video materiālos, datu nesējos u. c.). Jāatzīmē, ka e-dokuments, kas parakstīts ar uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un par to nav noslēgta vienošanās atbilstoši EDL, nebūs spēkā, ja likums konkrētajam dokumentam pieprasa rakstisku formu.
Kad izmantot zemāka līmeņa parakstu?
Var rasties jautājums – kāpēc vispār izmantot vienkāršo vai uzlaboto e- parakstu? Atbilde pārsvarā saistīta ar praktiskiem apsvērumiem. Vienkāršā e-paraksta izmantošana daudzviet ir vēsturiski nostiprinājusies, piemēram, līgumos, kuros puses jau sākotnēji vienojušās, ka savstarpējie paziņojumi būs spēkā arī tad, ja tie nosūtīti pa e-pastu. Savukārt vajadzība pēc uzlabotā e-paraksta Latvijā ir salīdzinoši maza, jo mums plaši un ērti pieejams kvalificēts e-paraksts.
Situācijas, kurās uzlabotā paraksta izmantošana kļūst praktiski nepieciešama, visbiežāk rodas tad, ja viena no pusēm ir ārvalstnieks, kuram nav piekļuves kvalificētam e-parakstam. Ārpus Baltijas kvalificēts e-paraksts ir retāk sastopams, savukārt uzlabots e-paraksts tiek izmantots biežāk. Tādēļ situācijās, kad Latvijas jurisdikcijai pakļautu dokumentu aprite notiek ar personu, kura izmanto tikai uzlaboto e-parakstu, pusēm ir nepieciešams rakstiski vienoties papīra formā par šī paraksta izmantošanu savstarpējās attiecībās. Lai izvairītos no pārpratumiem, šajā vienošanās dokumentā ieteicams tieši atsaukties uz EDL 3.panta 2.daļu.
