2026. gada februāra sākumā Rīgas apgabaltiesa (kā apelācijas instances tiesa) pieņēma galīgo lēmumu mūsu klienta labā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Tiesa noraidīja izmeklētāja apelācijas sūdzību un prokurora protestu, atstājot spēkā pirmās instances tiesas (Ekonomisko lietu tiesas) lēmumu izbeigt procesu un atzīstot, ka ABLV Bank kontā arestētie līdzekļi (aptuveni 700 tūkst. euro apmērā) nav iegūti noziedzīgi.
Šī ir vēl viena uzvara mūsu klientam šajā lietu kategorijā. Zvērināts advokāts Roberts Rimša veiksmīgi pārstāvēja klientu abās tiesu instancēs.
Lasītājs jautā: Viens no trim sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībniekiem ir nolēmis pārdot savas daļas pārējiem diviem dalībniekiem. Sabiedrībai par iepriekšējiem gadiem ir uzkrāta nesadalīta peļņa. Vai iespējams sadalīt peļņu proporcionāli daļu skaitam, bet faktiski aprēķināt un izmaksāt dividendes tikai šim vienam dalībniekam, pārējo peļņas daļu atstājot nesadalītu?
Dividenžu noteikšana un izmaksas pienākums
Saskaņā ar Komerclikuma (KL) 161.panta 1.1daļu dividendes no nesadalītās peļņas nosaka ar dalībnieku sapulces lēmumu. Atbilstoši Rīgas apgabaltiesas 2015.gada 28.aprīļa spriedumam lietā C27107114 no dalībnieku sapulces lēmuma pieņemšanas brīža sabiedrībai pret dalībnieku izveidojas parādsaistības noteikto dividenžu apmērā un sabiedrībai ir pienākums tās izmaksāt bez nepamatotas kavēšanās. Sabiedrība nedrīkst nepamatoti kavēt dividenžu izmaksu pēc tam, kad tās ir noteiktas.
Ja dividenžu izmaksu kavē pats dalībnieks (piemēram, nenorāda bankas kontu), tad saskaņā ar KL 161.panta 6.daļu dividendes ir jāizmaksā (jāizņem) 10 gadu laikā no dalībnieku sapulces lēmuma par to noteikšanu. Ja dalībnieka vainas dēļ sabiedrība 10 gadu laikā nav varējusi izmaksāt noteiktās dividendes, tās pāriet sabiedrības īpašumā.
Proporcionāla dividenžu sadale un tās ierobežojumi
Ja dalībnieku sapulce nolemj sadalīt dividendes proporcionāli dalībniekiem piederošo daļu skaitam, tad atbilstoši KL 161.panta 2.daļai dividendes jāizmaksā visiem dalībniekiem proporcionāli un vienlaikus. Saskaņā ar KL 161.panta 7.daļu dalībnieku sapulces lēmums, ar kuru noteiktās dividendes atstājamas sabiedrības rīcībā kaut uz laiku, nav spēkā. Līdz ar to dalībnieku sapulce nevar pieņemt spēkā esošu lēmumu, ka dividendes šobrīd izmaksājamas tikai aizejošajam dalībniekam, bet pārējiem – vēlāk. Turklāt šāda pieeja nešķiet lietderīga arī no grāmatvedības un tiesiskā viedokļa, jo no dividenžu noteikšanas brīža nesadalītā peļņa attiecīgajā apmērā kļūst par sadalītu peļņu un veido sabiedrības parādsaistības pret pārējiem dalībniekiem. Ja dividendes tiek noteiktas proporcionāli visiem dalībniekiem, tās attiecīgajā apmērā uzskatāmas par sadalītu peļņu neatkarīgi no tā, vai ir faktiski izmaksātas.
Dividenžu noteikšana tikai vienam dalībniekam
Ja mērķis ir noteikt un izmaksāt dividendes tikai aizejošajam dalībniekam, ir jāvērtē, vai sabiedrības statūti paredz iespēju noteikt dividendes neproporcionāli dalībniekiem piederošo daļu nominālvērtību summai, kā to pieļauj KL 161.panta 2.daļa. Ja statūti šādu kārtību neparedz, tie vispirms ir jāgroza, paredzot tiesības noteikt dividendes neproporcionāli. Tikai tad dalībnieku sapulce var pieņemt lēmumu par dividendēm konkrētam dalībniekam, vienlaikus atstājot pārējo peļņas daļu nesadalītu. Šādā gadījumā netiek radītas parādsaistības pret pārējiem dalībniekiem, jo dividendes tiem vispār netiek noteiktas.
Praksē tas nozīmē, ka pirms daļu atsavināšanas darījuma pusēm būtu laikus jāizvērtē gan statūtos noteiktā dividenžu sadales kārtība, gan arī izvēlētā darījuma struktūra. Nereti ekonomiski un juridiski efektīvāk var būt vispirms lemt par dividenžu izmaksu (šajā gadījumā – tikai aizejošajam dalībniekam) un tikai pēc tam slēgt daļu pirkuma līgumu, tādējādi precīzāk nošķirot sabiedrības līdzekļu sadali no pirkuma cenas samaksas par daļām.
Mūsdienās ir saglabājies paradums par labi paveiktu darbu izteikt komplimentu dzeramnaudas veidā. Tā ir neformāli iesakņojusies tradīcija, ar kuru klients novērtē profesionālu attieksmi, īpašu viesmīlību un kvalitatīvu apkalpošanu. Kā likums definē dzeramnaudu?
Praksē pastāv dažādi veidi, kā kompliments dzeramnaudas veidā tiek izteikts. Vienā gadījumā dzeramnauda tiek samaksāta bezskaidrā naudā, un tā vispirms nonāk uzņēmuma kontā, tikai pēc tam tiek izmaksāta darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam. Citreiz tā nonāk pie dzeramnaudas saņēmēja caur starpnieku – neatkarīgu maksājumu rīku, kas klientam ļauj novirzīt pateicību konkrētai personai, un konkrētā summa neatspoguļojas uzņēmuma apgrozījumā. Savukārt trešajā variantā dzeramnauda tiek samaksāta dzeramnaudas saņēmējam skaidrā naudā.
Tieši šī daudzveidība rada nepieciešamību noskaidrot, kā likums definē dzeramnaudu, kā arī izvērtēt, kādi nodokļi dzeramnaudai katrā gadījumā piemērojami.
Dzeramnauda – atlīdzība
No līgumu klasifikācijas viedokļa dzeramnaudas došana būtu uzskatāma par dāvinājumu atlīdzības nozīmē, jo izpildās Civillikuma (CL) 1912. un 1933.panta kritēriji, proti, 1912.pants noteic, ka dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Savukārt 1933.pants noteic, ka ar dāvinājumiem atlīdzības nozīmē jāsaprot tādi, kas piešķirti kā atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem. Šāda dāvinājuma atsaukšana nepateicības dēļ nav pielaižama.
Atlīdzības nozīme izpaužas apstāklī, ka dzeramnauda tiek dota pēc pakalpojuma saņemšanas (piemēram, pēc ēdināšanas pakalpojuma restorānā), turklāt tās apmērs mēdz tieši korelēt ar pakalpojuma kvalitāti pakalpojuma saņēmēja uztverē.
Tāpat ēdināšanas uzņēmumos ir prakse dzeramnaudu apkopot un maiņas beigās sadalīt starp zāles un virtuves darbiniekiem (vai nu vienādi, vai zināmās proporcijās, piemēram, 70 : 30 zāle/virtuve). Tas sakņojas izpratnē, ka klienta pieredzi veido gan ēdiens, gan viesmīlība, un, ja kāds no šiem elementiem nebūs pienācīgā līmenī, tad klients dzeramnaudu var neatstāt. Tas savukārt liecina, ka arī paši dzeramnaudas saņēmēji to uztver kā pateicību tieši par sniegto pakalpojumu.
Vēl jāpiebilst, ka dzeramnauda neietilpst patērētāju tiesību tvērumā, jo tā tiek dota nevis pakalpojuma sniedzējam Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē (piemēram, uzņēmumam, kas pārvalda restorānu), bet gan pakalpojuma faktiskajam izpildītājam. Saskaņā ar CL dzeramnauda klasiskajā izpratnē nav darījuma saskaņota daļa. Tā nav nedz apstiprināta cena, nedz garantēts maksājums, un klientam nav nekādas saistības to sniegt. Tāpēc arī rodas juridiski būtisks jautājums – vai šādu maksājumu var uzskatīt par uzņēmuma vai fiziskās personas ienākumu?
Maksājums uzņēmuma kontā
Praksē ir situācijas, ka restorānos pie lieliem galdiem, piemēram, sešu un vairāk personu rezervācijām, rēķinam pieskaita apkalpošanas maksu, bieži – 10% apmērā no kopējās rēķina summas. Šāda maksa tiek piemērota par pakalpojumu, un tā ir noteikta kā nemainīga maksa, ko restorāns piemēro visiem klientiem attiecīgajā situācijā. Šādam sniegtajam pakalpojumam “Apkalpošana” tiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis (PVN), ja uzņēmums ir PVN maksātājs, un saņemtie ieņēmumi veido uzņēmuma ienākumu un tiek iekļauti uzņēmuma apgrozījumā.
Savukārt vēl cita aina gan no civiltiesiskā, gan no nodokļu viedokļa veidojas, kad klients par viņam sniegtā pakalpojuma kvalitāti dzeramnaudu samaksā pats pēc savas iniciatīvas, taču samaksa tiek veikta caur uzņēmuma kontu, klientam norādot paša izvēlētu pateicības maksas apmēru.
Šādos apstākļos dzeramnauda var tikt interpretēta kā maksa par apkalpošanu, taču tā kļūst par uzņēmuma ieņēmumu, kas ietilpst apgrozījumā un tiek aplikts ar PVN saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5.panta 2.daļu, ja uzņēmums ir PVN maksātājs. Pat ja uzņēmums vēlāk šo summu nodod darbiniekam – dzeramnaudas saņēmējam –, tas nemaina naudas sākotnējo raksturu, un tā veido uzņēmuma apgrozījuma daļu. Savukārt brīdī, kad dzeramnauda tiek izmaksāta darbiniekam, tā kļūst par darbinieka algas mainīgo daļu, piemēram, piemaksu vai prēmiju, un uzņēmumam jāietur gan algas nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI).
Piemēram, saņemot dzeramnaudu – noteikto maksu par apkalpošanu – 20 eiro, ko klients samaksā uzņēmumam, tam jāaprēķina PVN 21% apmērā un, ja šī dzeramnauda tālāk tiek izmaksāta darbiniekam, jāietur darba ņēmēja un darba devēja VSAOI (34,09%), kā arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) (25,5%). Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 9 eiro (apmēram 45% no samaksātās dzeramnaudas summas).
Tā kā šāda dzeramnaudas aprites forma ir finansiāli neizdevīga dzeramnaudas saņēmējam, daudzos gadījumos uzņēmumi atsakās pieņemt dzeramnaudu šādā veidā vai izmanto starpnieka pakalpojumus.
Maksājums caur starpnieku
Ja dzeramnauda tiek iekasēta caur starpnieku, veidojas pilnīgi citāda situācija, proti, dzeramnauda pie darbinieka – dzeramnaudas saņēmēja – nonāk nevis no uzņēmuma, kurā darbinieks strādā, bet no ārēja starpnieka, piemēram, elektroniskas lietotnes vai maksājumu risinājuma, kas darbojas neatkarīgi. Šādos gadījumos uzņēmums, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumu, nav iesaistīts ne maksājuma pieņemšanā, ne naudas apstrādē, ne tās tālākā novirzīšanā konkrētam dzeramnaudas saņēmējam.
Šādā gadījumā klients maksā tieši dzeramnaudas saņēmējam, starpnieks tikai tehniski nodrošina transakcijas pārvadi, savukārt uzņēmums, kurā darbinieks strādā, nav naudas saņēmējs un nevar to uzskaitīt kā savus līdzekļus. Tieši tāpēc šāds maksājums nezaudē savu civiltiesisko dāvinājuma raksturu, tomēr kļūst par fiziskās personas apliekamo ienākumu.
Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) pārsvarā viss iegūtais labums, ar dažiem izņēmumiem, ir apliekams ar IIN. Viens no izņēmumiem, kad netiek piemērots IIN, ir dāvanas, par kurām varētu uzskatīt arī dzeramnaudu. Likuma par IIN 9.panta 1.daļas 35.punkts noteic, ka dāvanas no fiziskajām personām līdz 1425 eiro gadā netiek apliktas ar IIN. Taču šī norma nav piemērojama, ja dāvanu sniedz fiziskā persona savas saimnieciskās darbības ietvaros, kā arī tad, ja fiziskā persona saņem dāvanu ar atlīdzības raksturu CL izpratnē. Tā kā ar dāvinājumu, kuram ir atlīdzības raksturs, jāsaprot piešķīrums, kas faktiski kalpo kā atlīdzība par veiktiem pakalpojumiem, dzeramnauda tiks kvalificēta kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu. Līdz ar to dzeramnaudai nevar piemērot likuma par IIN izņēmumu un tā ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma 8.panta 3.daļas 21.punktu.
Šajā situācijā ienākumam piemērojama 25,5% IIN likme, jo tas kvalificējas kā “citi ar nodokli apliekami ienākumi” – tā ir dzeramnauda, kas saņemta, pildot darba pienākumus, bet – ārpus darba devēja naudas plūsmas.
Saskaņā ar likuma par IIN 17.panta 10.daļu starpniekam ir pienākums ieturēt IIN ienākuma izmaksas vietā un iemaksāt to vienotajā nodokļu kontā līdz nākamā mēneša 23.datumam pēc ienākuma izmaksas.
Vērts atzīmēt, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga pati fiziskā persona.
Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā, kas tiek samaksāta caur starpnieku, starpnieks ietur komisiju par sniegto pakalpojumu, piemēram, 5%, un IIN 25,5%. Rezultātā darbinieks saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 14 eiro (apmēram 71% no sākotnējās summas).
Salīdzinot ar pirmo situāciju, kad dzeramnauda tiek samaksāta uzņēmumam un tā tiek aplikta ar vairākiem nodokļiem, šoreiz darbinieks saņem lielāku gala atlīdzību. Papildus tam starpnieks iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam paziņojumu un ietur IIN izmaksas brīdī, tādējādi no dzeramnaudas saņēmēja pilnībā noņemot jebkādus papildu pienākumus par nodokļu deklarēšanu un maksāšanu.
Maksājums tieši saņēmējam
Trešais un visbiežākais modelis ir dzeramnauda, kas samaksāta skaidrā naudā tieši dzeramnaudas saņēmējam. Šajā gadījumā nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks. Klients sniedz materiālu pateicību tieši tam, kurš viņu apkalpojis. Tāpat kā iepriekšējā situācijā, šī pateicība dāvinājuma formā kvalificējas kā dāvinājums ar atlīdzības raksturu un līdz ar to ir apliekama ar IIN saskaņā ar likuma par IIN 8.panta 3.daļas 21.punktu.
Tādējādi dzeramnauda ir apliekama ar 25,5% IIN likmi saskaņā ar likuma par IIN 15.panta 2.daļu, tomēr šajā gadījumā pats dzeramnaudas saņēmējs ir atbildīgs par ienākuma deklarēšanu gada ienākumu deklarācijā un IIN samaksu. Jāuzsver, ka šis ienākums veido daļu no fiziskās personas kopējiem gada ienākumiem. Ja kopējie gada ienākumi pārsniedz 105 300 eiro, tad ienākuma daļai, kas pārsniedz šo slieksni, tiek piemērota 33% IIN likme. Par šī nodokļa nomaksu ir atbildīga fiziskā persona.
Piemēram, ja klients atstāj dzeramnaudu 20 eiro apmērā un tā tiek samaksāta tieši (skaidrā naudā), dzeramnaudas saņēmējam (fiziskajai personai) ir pienākums samaksāt IIN 25,5%. Rezultātā dzeramnaudas saņēmējs saņem “tīro” jeb neto ienākumu aptuveni 15 eiro (apmēram 74,5% no sākotnējās summas).
Šis veids ir visvienkāršākais uzņēmumam administrēšanas ziņā – nav iesaistīts ne uzņēmums, ne starpnieks, un fiziskā persona pati ir atbildīga par ienākuma deklarēšanu un nodokļu samaksu.
Aplūkojot visus trīs modeļus, kļūst skaidrs, ka dzeramnauda ir dāvinājums, kuram ir atlīdzības raksturs, kas apliekams ar nodokļiem. Piemērojamais nodokļu režīms atkarīgs no tā, kura persona ir naudas sākotnējais saņēmējs un kādā veidā šī nauda tiek nodota tālāk.
Ja dzeramnauda nonāk uzņēmuma kontā, juridiski tā pārtop par uzņēmuma ienākumu un pēc tam par darbinieka algu ar visām no tā izrietošajām nodokļu sekām. Savukārt, ja dzeramnauda nonāk pie saņēmēja (fiziskās personas) caur neatkarīgu starpnieku vai bez tā, tā ir ar nodokli apliekams fiziskās personas ienākums, uz kuru attiecināma 25,5% IIN likme.
2026. gada 1. janvārī stājas spēkā Civilprocesa likuma grozījumi, kas paredz, ka VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (turpmāk – VNĪ) nodrošinās rīcību ar valstij piekritīgo mantu – nekustamajiem īpašumiem, kustamo mantu, bezķermeniskām lietām, kā arī konfiscēto mantu, kas realizējama pēc ES dalībvalsts vai ārvalsts iestādes pieprasījuma. VNĪ uzdevumos ietilpst arī mantas uzskaite, glabāšana, iznīcināšana, nodošana bez maksas, realizācija (izņemot finanšu līdzekļus un instrumentus), kā arī darbības ar mantu saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 17. decembra noteikumiem Nr.901 “Noteikumi par kompetentajām institūcijām un rīcību ar valstij piekritīgo mantu”.
VNĪ jau šobrīd pārvalda valstij piederošo zemi, kultūrvēsturisko mantojumu, senas un jaunas ēkas, valsts robežas un muitas infrastruktūru.
Iepriekš rīcību ar valstij piekritīgo mantu nodrošināja Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID), taču, izvērtējot VID funkcijas, secināts, ka tā nav raksturīga VID darbībai. Savukārt VNĪ, ņemot vērā kompetenci nekustamo īpašumu pārvaldībā, kustamās mantas atsavināšanā, darbinieku zināšanas un iekšējos resursus, ir piemērota kļūt par kompetento institūciju. VNĪ jau šobrīd pārņem valstij piekritīgos nekustamos īpašumus no VID.
Plānots, ka valstij piekritīgās mantas procesa pārņemšana no VID pilnībā tiks īstenota sākot ar 2027. gada 1. janvāri.
Tiesvedību izmantošana iebiedēšanai jeb SLAPP un kā to ierobežos Latvijā
Līdz 2026.gada 7.maijam Latvijā jāievieš tiesiskais regulējums, lai ierobežotu iespējas izmantot tiesvedību civillietā kā spiediena vai iebiedēšanas instrumentu pret personām, kuras darbojas sabiedrības interesēs (t. s. anti-SLAPP regulējums). Tāpēc notiek gan jauna likuma izstrāde, gan tiek izstrādāti grozījumi Civilprocesa likumā.
Jaunais likums plaši definē “darbošanos sabiedrības interesēs”. Tas var ietvert ne tikai žurnālistiku vai NVO darbību, bet arī publikācijas, komentārus, pētījumus, reklāmu, mārketinga aktivitātes, māksliniecisku vai akadēmisku izpausmi, ja tās skar sabiedrībai nozīmīgus jautājumus (piemēram, vidi, korupciju, uzņēmējdarbību, publiski zināmas personas, valsts pārvaldi, tiesas u.c.).
Uzņēmumiem tas nozīmē, ka prasības par reputācijas aizskārumu, publikācijām, kritiku, datu izmantošanu vai citiem sabiedriskās diskusijas jautājumiem turpmāk tiks vērtētas arī no ļaunprātīgas tiesvedības riska perspektīvas. Ja tiesa konstatēs, ka prasības galvenais mērķis ir atturēt vai sodīt par sabiedrības interešu īstenošanu, nevis patiesi aizsargāt savas civilās tiesības, tiesvedībai var iestāties būtiskas negatīvas sekas prasītājam.
Praktiski tas nozīmē, ka tiesa var izbeigt lietu sākotnējā stadijā, prasītājam var tikt uzlikts pienākums iemaksāt nodrošinājumu paredzamo tiesvedības izmaksu apmērā, prasītājam var tikt piemērots naudas sods un pienākums atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turklāt šīs sekas var iestāties arī tad, ja prasība vēlāk tiek atsaukta, grozīta vai tiek samazināta prasības summa.
Papildus tam paredzēts noteikt, ka Latvijā netiks atzīti un izpildīti ārvalstu tiesu nolēmumi, ja tie pieņemti ļaunprātīgas vai acīmredzami nepamatotas tiesvedības ietvaros pret personu saistībā ar tās darbošanos sabiedrības interesēs.
No uzņēmumu riska vadības viedokļa tas nozīmē, ka pirms vēršanās tiesā ar prasībām, kas skar publisku kritiku vai sabiedrības interešu jautājumus, ir nepieciešams rūpīgs izvērtējums par prasības pamatu, mērķi un samērīgumu. Vienlaikus jaunais regulējums nodrošina efektīvus aizsardzības instrumentus uzņēmumiem, kuri paši kļūst par nepamatotas vai ļaunprātīgas tiesvedības mērķi.
Ministru kabinets 2025.gada 9. septembrī atbalstīja Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par advokāta profesijas aizsardzību (turpmāk – Konvencija) un oktobrī to Latvijas Republikas vārdā ir parakstījusi Tieslietu ministre I.Lībiņa-Egnere.
Eiropas Padome 2025. gada martā pieņēma Konvenciju, kas ir izstrādāta ar mērķi stiprināt advokāta profesijas aizsardzību un nodrošināt advokātu tiesības praktizēt neatkarīgi, bez diskriminācijas un nepamatotas iejaukšanās advokātu darbā. Konvencija nosaka vienotus standartus, kas vērsti uz profesionālās darbības brīvības aizsardzību, kā arī uz valsts pienākumu nodrošināt advokātu aizsardzību pret nepamatotiem apdraudējumiem un ļaunprātīgu ietekmi, kas var kavēt juridiskās palīdzības sniegšanu un personu tiesību efektīvu aizsardzību.
Ratificējot Konvenciju, Latvija pievienojas Eiropas Padomes nostiprinātajam standartam advokatūras profesionālās darbības jomā, tādējādi būtiski stiprinot tiesiskumu. Konvencijas ratifikācija apliecinātu Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts apņēmību konsekventi aizstāvēt tiesiskumu kā vienu no tās pamatvērtībām.
Konvencijas parakstīšana un ratifikācija pozitīvi ietekmēs advokatūru kopumā, stiprinot tās neatkarību un profesionālo aizsardzību. Tiks veicināta droša un atbalstoša vide, kurā zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi varēs brīvi un bez nepamatotas iejaukšanās pildīt savus profesionālos pienākumus. Līdz ar to tiks nodrošināta efektīvāka advokātu klientu interešu aizsardzība, kas ir neatņemams tiesiskas valsts elements.
Ņemot vērā, ka vēršanās pret advokātiem no tiesībsargājošo iestāžu puses tieši advokātu profesionālās darbības dēļ pēdējos gados kļūst arvien biežāka, Konvencijas ratifikācija ir īpaši nozīmīga, lai novērstu šādu praksi un stiprinātu advokāta institūta aizsardzību.
Ar lielu prieku paziņojam, ka no 2026.gada 1. janvāra, Marta Cera ir kļuvusi par zvērinātu advokātu biroja Ellex Kļaviņš partneri. Jaunajā amatā Marta turpinās līdzvadīt biroja banku un finanšu prakses grupu ar mērķi veicināt tālāku prakses grupas attīstību un stiprināt tās pozīcijas Baltijā.
Kopš pievienošanās Ellex komandai, Marta ir kļuvusi par augsti novērtētu eksperti pārrobežu finansēšanas darījumos, kapitāla tirgus darījumos, kā arī finanšu regulējošos jautājumos. Tāpat Marta bieži sniedz juridisko palīdzību uzņēmumu iegādes un pārņemšanas darījumos, kas ietver būtiskus finansēšanas aspektus. Marta ir attīstījusi biroja ieguldījumu fondu prakses jomu, kā arī pilda valdes locekļa pienākumus Latvijas Privātā un Iespējkapitāla asociācijā.
Starptautiskās juridisko pakalpojumu tirgus izpētes aģentūras Legal 500, IFLR 1000 un Chambers & Partners ierindo Martu Ceru starp Latvijas vadošajiem ekspertiem banku un finanšu tiesībās.
“Martas iecelšana amatā apliecina viņas izcilos sasniegumus un klientu uzticību. Ilggadējā pieredze banku un finanšu jomā, apvienojumā ar stratēģisko redzējumu par mūsu biroja attīstību, padara viņu par nenovērtējamu papildinājumu partneru komandai. Ar prieku gaidu viņas turpmāko līderību, stiprinot mūsu pozīcijas Baltijas reģionā.” – Līga Mervina, vadošā partnere Ellex Kļaviņš.
Esam lepni par Martas profesionalitāti, ieguldījumu un līderību. Apsveicam ar šo nozīmīgo karjeras sasniegumu!
Kad tuvojas svētku laiks un biroji piepildās ar rotājumiem, gardumiem un kopīgu apņēmību pabeigt atlikušos darbus pirms gada nogales, vēlamies dalīties ar dažiem sezonāliem ieteikumiem no darba tiesību skatpunkta. Lai zemāk minētās piezīmes kalpo kā noderīgs un sirsnīgs atgādinājums, kamēr savos kolektīvos sākat baudīt svētku noskaņu.
Korporatīvie pasākumi un svētku ballītes
Ziemassvētku un gada nogales svinības ir lieliska iespēja kolēģiem satikties brīvākā gaisotnē, kopā atzīmēt sasniegumus un baudīt pelnītu atpūtu. Tomēr svarīgi atcerēties, ka droša, cieņpilna un iekļaujoša atmosfēra ir nozīmīga arī svētku laikā.
Īss atgādinājums par piemērotu uzvedību un profesionālām robežām palīdzēs nodrošināt, ka pasākums ir patiesi patīkams visiem, un vadībai vai personāla daļai nebūs jārisina negaidīti “pēcsvētku jautājumi”.
Šis laiks ir arī laba iespēja atgādināt par darba laika noteikumiem. Ja svinības notiek darba laikā, darbiniekam ir jāpiedalās vai jāturpina pildīt savus darba pienākumus, jo šis laiks tiek apmaksāts kā darba laiks. Savukārt komandas saliedēšanas pasākumos ārpus darba laika dalība vienmēr ir vēlama, bet paliek brīvprātīga.
Svētku svinības dažkārt ietver tostus vai glāzi svētku dzēriena. Darba devējs var atļaut mērenu alkohola lietošanu organizētos saviesīgos pasākumos, tomēr būtiski ir skaidri noteikt robežas un darbinieku uzvedības principus, lai nodrošinātu drošu un cieņpilnu darba vidi.
Sezonālie veselības un drošības aspekti
Ziema ir skaista, taču vienlaikus arī izaicinoša. Sniegs, ledus un tumsa palielina riskus pie ieejām, stāvvietās un citās āra zonās. Tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš darbiniekiem, kuri darba pienākumus veic ārpus telpām. Šis ir piemērots brīdis atgādināt par darba drošību, piemērotiem darba aizsardzības līdzekļiem un papildu piesardzību uz slidenām vai nelīdzenām virsmām.
Arī telpās svarīgi pārliecināties, ka darba vide ir droša un atbilstoša. Ziemā biežāk novērojamas mitras grīdas, temperatūras svārstības, kā arī tumšajā gada laikā īpaši būtiska ir apgaismojuma kvalitāte. Regulāra darba apstākļu pārbaude var būtiski uzlabot ne tikai darbinieku veselību, bet arī darba vidi.
Svētku rotājumi piešķir darba vietai gaišumu un svētku sajūtu, taču tie jālieto atbildīgi. Svecītes jādedzina un lampiņas jāizmanto droši, vadus jātur prom no ejām, dekorācijas jāizvieto tā, lai tās neaizšķērsotu izejas, telpas vai piekļuvi darba rīkiem. Uzņēmumos, kas regulāri uzņem viesus vai partnerus, ieteicams izstrādāt vadlīnijas par rotājumu izvietošanu un lietošanu.
Lai arī ziema mēdz pārsteigt, nelaimes gadījumiem darbā nevajadzētu kļūt par svētku tradīciju.
Atvaļinājumu plānošana un darba nepārtrauktība
Gada nogale tradicionāli ir viens no pieprasītākajiem atvaļinājumu periodiem. Tajā pašā laikā darba devējiem ir svarīgi laicīgi plānot, kā nodrošināt darba nepārtrauktību.
Ir noderīgi mudināt darbiniekus savlaicīgi saskaņot atvaļinājuma laikus. Šis ir arī piemērots brīdis atgādināt darbiniekiem pārbaudīt uzkrātās, bet neizmantotās atvaļinājuma dienas, lai nepieļautu pārmērīgu dienu uzkrāšanos un nodrošinātu līdzsvaru starp darbu un atpūtu.
Attālinātais darbs svētku laikā
Decembris bieži piešķir attālinātajam darbam īpaši mājīgu noskaņu. Mājas birojos parādās sveces, lampiņas, mīļākā krūze ar karstu dzērienu vai pat mājdzīvnieks, kas uzstājīgi vēlas piedalīties videozvanos. Svētku atmosfēra ir lieliska, bet svarīgi, lai darba vieta mājās saglabātos droša, ergonomiska un piemērota produktīvam darbam.
Ir lietderīgi darbiniekiem atgādināt, ka arī strādājot attālināti viņi pārstāv darba devēju, un profesionalitātei jābūt nemainīgai vērtībai arī svētku laikā.
Ziemassvētku dāvanas un ētika
Dāvanu apmaiņa starp kolēģiem ir ierasta decembra tradīcija, un nelielas, pārdomātas dāvanas patiesi var uzlabot noskaņu un stiprināt komandas garu.
Vienlaikus ir vērts saudzīgi atgādināt par organizācijas uzvedības noteikumiem un ētisku rīcību. Īpaša uzmanība jāpievērš situācijām, kad dāvanas var šķist pārlieku dārgas, pārāk personiskas vai radīt sajūtu par pretpienākumu — gan kolēģu starpā, gan attiecībās ar klientiem, piegādātājiem vai citiem sadarbības partneriem. Lai izvairītos no pārpratumiem, ir noderīgi skaidri definēt uzņēmuma pieeju trešo pušu dāvanām.
Ceram, ka šie atgādinājumi un sezonālie ieteikumi palīdzēs Jums pārliecinoši un mierīgi izbaudīt svētku periodu. Gada nogale ir piemērots brīdis apstāties, pārdomāt paveikto un kopā ar savu komandu svinēt sasniegumus. Ja Jums rodas jautājumi par šajā ziņojumā aplūkotajām tēmām vai nepieciešama palīdzība, gatavojoties nākamajam gadam, mēs esam vienmēr gatavi sniegt atbalstu.
Novēlam Jums un Jūsu kolēģiem mierpilnus svētkus un veiksmīgu jaunā gada sākumu!
Ar sveicieniem Ellex Kļaviņš Darba tiesību prakses grupa!
Tiesību akti Latvijā paredz trīs e-paraksta veidus: kvalificētu e-parakstu jeb drošu e-parakstu, uzlabotu e-parakstu un vienkāršu e-parakstu. Ikdienā tiek izmantots kvalificēts e-paraksts, kas garantē visaugstāko drošības līmeni. Skaidrojam, kādos gadījumos var lietot uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un kādas juridiskas nianses jāņem vērā, lai izvairītos no pārpratumiem un parakstītie dokumenti būtu saistoši.
E-parakstu tiesisko regulējumu nosaka regula 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (eIDAS regula).
Latvijā eIDAS regulas piemērošanu papildina un precizē Elektronisko dokumentu likums (EDL), kas reglamentē jautājumus, kuros eIDAS regula dalībvalstīm pieļauj nacionālu regulējumu. EDL ietver gan papildu prasības e-dokumentiem, kas parakstīti ar kvalificētu e-parakstu, gan kārtību, kādā izmantojami e-paraksti, kas neatbilst kvalificēta e-paraksta līmenim. Jāatzīmē, ka EDL definē tikai divus e-paraksta veidus – e-parakstu (vienkāršu e-parakstu) un kvalificētu e-parakstu (EDL saukts “drošs e-paraksts”). Līdz ar to ar jēdzienu “e-paraksts” Latvijā saprot gan vienkāršo e-parakstu, gan uzlaboto e-parakstu.
Gan eIDAS regula, gan EDL jāiztulko kopsakarā ar Dokumentu juridiskā spēka likumu (DJSL).
Parakstu juridiskā nozīme
Lai izprastu vienkāršā un uzlabotā e-paraksta juridisko nozīmi, būtiski vispirms saprast atšķirības starp visiem trim e-paraksta veidiem. Tā kā eIDAS regulā šīs atšķirības ir formulētas tehniski, turpmāk tās tiks skaidrotas pēc iespējas vienkāršā un saprotamā valodā.
Vienkāršais e-paraksts
Saskaņā ar eIDAS regulas 3.panta 10.punktu vienkāršais e-paraksts ir elektroniski dati, kas pievienoti citiem elektroniskajiem datiem vai loģiski saistīti ar tiem un ko parakstītājs izmanto, lai parakstītos. Tas nozīmē, ka arī sava vārda un uzvārda ievadīšana e-pasta beigās, būs uzskatāma par vienkāršo e-parakstu.
Uzlabots e-paraksts
Uzlabots e-paraksts ir e-paraksts, kam eIDAS regulas 26.pantā ir noteiktas īpašas tehniskas prasības:
tas ir unikāli saistīts ar parakstītāju – viņa identitāti;
tas spēj identificēt parakstītāju;
parakstu ar augstu ticamības pakāpi var radīt un izmantot tikai un vienīgi pats parakstītājs;
ja kāds pēc parakstīšanas dokumentā veic izmaiņas, to var noteikt.
Kvalificēts e-paraksts
Kvalificēts e-paraksts atbilst visiem uzlabotam e-parakstam noteiktajiem kritērijiem un papildus arī šādiem eIDAS regulas 27.–31.pantā paredzētajiem kritērijiem:
to izsniedz oficiāls, valsts sertificēts jeb pārbaudīts pakalpojumu sniedzējs;
paraksts tiek radīts ar kvalificētu jeb īpaši drošu rīku, kas stingri sargā paraksta atslēgu (piemēram, eID kartes čips ar PIN kodiem vai “Smart-ID”);
šis pakalpojumu sniedzējs tiek regulāri pārbaudīts, un ir iekļauts oficiālajā Eiropas Savienības uzticamo pakalpojumu sniedzēju sarakstā;
pirms paraksta izveidošanas parakstītāja identitāte tiek oficiāli un droši pārbaudīta;
attiecīgi tas tiek pielīdzināts ar roku veiktam parakstam.
Līdz ar to var teikt, ka kvalificēts e-paraksts ir kā uzlabots e-paraksts “uz steroīdiem”. Uzlabotam e-parakstam nav virknes kvalificētam e-parakstam noteikto prasību – tas nav jāizsniedz valsts uzraudzītam un sertificētam uzticamības pakalpojumu sniedzējam, paraksta radīšanai nav jāizmanto kvalificēts, drošs rīks, parakstītāja identitāte nav jāpārbauda pirms katras parakstīšanas reizes. Parasti pietiek ar identitātes pārbaudi, reģistrējoties kā uzlabotā e-paraksta lietotājam.
Par citu parakstu jāvienojas
Šo prasību atšķirības tieši ietekmē paraksta pierādāmību. Vienkāršā e-paraksta gadījumā ir visgrūtāk pārliecinoši pierādīt, ka dokumentu patiesi parakstījusi konkrēta persona. Uzlabots e-paraksts jau nodrošina augstāku ticamības līmeni, tomēr tas joprojām nesasniedz kvalificēta e-paraksta pierādāmības standartus.
E-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka
__________________________________________________________________________
Atbilstoši DJSL 4.panta 1.daļai, lai dokumentam būtu juridisks spēks, viens no tā obligātajiem rekvizītiem ir paraksts. Saskaņā ar EDL 3.panta 2.daļu par pašrocīgi parakstītu dokumentu tiek atzīts tikai tāds e-dokuments, kas parakstīts ar kvalificētu e-parakstu. No šīs prasības ir tikai viens izņēmums – puses var rakstveidā vienoties par cita e-paraksta izmantošanu. Vienošanās jāparaksta papīra formā ar pašrocīgu tintes parakstu vai elektroniski ar kvalificētu e-parakstu.
Tiesu praksē ir minēta atziņa, ka vienpusēji parakstītiem e-dokumentiem, kuri nosūtīti bez kvalificēta e-paraksta un bez iepriekšējas rakstveida vienošanās par cita e-paraksta izmantošanu, nav saistoša juridiska spēka un tie neuzliek adresātam nekādas saistības. Tas nozīmē, ka Latvijā vienkāršs e-paraksts un uzlabots e-paraksts var tikt pielīdzināts pašrocīgam parakstam (satur rekvizītu “paraksts”) tikai tad, ja starp pusēm pastāv rakstveida vienošanās, kurā tās skaidri un nepārprotami vienojas par konkrētā e-paraksta veida izmantošanu savstarpējās attiecībās.
EDL 3.panta 1.daļa paredz – e-dokumentu rakstveida formas prasība ir izpildīta, ja dokumentam ir e-paraksts un tas atbilst citām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Šī norma ir uzrakstīta visai mulsinoši, tādēļ bieži kļūdaini interpretēta. Šeit jāspēj atšķirt jēdzieni “rakstiska forma” un “pašrocīgs paraksts”.
EDL 3.panta 1.daļa nosaka rakstveida formas prasību izpildi, bet nenosaka DJSL 4.panta 1.daļas – pašrocīga paraksta – izpildi, ko nosaka EDL 3.panta 2.daļa. Proti, likums nosaka, ka pašrocīga paraksta esamību uz e-dokumenta pierāda vai nu kvalificēts e-paraksts vai arī zemāka līmeņa paraksts, kura lietojumu nosaka rakstiska vienošanās starp pusēm. Nevienai no pusēm nav jāpierāda pašrocīgā paraksta fakts šādos gadījumos, jo tā ticamību nosaka likums. Savukārt, ja izmantots zemāka līmeņa paraksts un par tā lietošanu nav rakstveida vienošanās, tad strīda gadījumā pusei, kas uz to paļaujas, ir jāspēj pierādīt, ka šis paraksts tiešām nozīmē otras puses piekrišanu jeb gribas izteikuma īstumu darījumam.
Puses var saistīt arī darījumi, kuri nav nodibināti uz pašrocīgi parakstīta dokumenta pamata. Attiecīgi puses var saistīt arī darījumi, kuri parakstīti ar vienkāršu vai uzlabotu e-parakstu un par kuru lietošanu nav bijusi iepriekšēja rakstiska vienošanās atbilstoši EDL. Šādas vienošanās visticamāk būs spēkā, ja neviena no pusēm neapšauba šāda darījuma spēkā esamību, vai, ja viena puse spēj pierādīt, piemēram, sniedzot tiesai rakstveida pierādījumus, otras puses piekrišanu tikt saistītai ar šo darījumu. Civilprocesa likuma 110.pants paredz, ka rakstveida pierādījumi ir lietai nozīmīgas ziņas, kas ir fiksētas dokumentos vai citos rakstos, izmantojot burtus, ciparus, citas rakstzīmes vai tehniskus ierakstus (piemēram, audio vai video materiālos, datu nesējos u. c.). Jāatzīmē, ka e-dokuments, kas parakstīts ar uzlabotu vai vienkāršu e-parakstu, un par to nav noslēgta vienošanās atbilstoši EDL, nebūs spēkā, ja likums konkrētajam dokumentam pieprasa rakstisku formu.
Kad izmantot zemāka līmeņa parakstu?
Var rasties jautājums – kāpēc vispār izmantot vienkāršo vai uzlaboto e- parakstu? Atbilde pārsvarā saistīta ar praktiskiem apsvērumiem. Vienkāršā e-paraksta izmantošana daudzviet ir vēsturiski nostiprinājusies, piemēram, līgumos, kuros puses jau sākotnēji vienojušās, ka savstarpējie paziņojumi būs spēkā arī tad, ja tie nosūtīti pa e-pastu. Savukārt vajadzība pēc uzlabotā e-paraksta Latvijā ir salīdzinoši maza, jo mums plaši un ērti pieejams kvalificēts e-paraksts.
Situācijas, kurās uzlabotā paraksta izmantošana kļūst praktiski nepieciešama, visbiežāk rodas tad, ja viena no pusēm ir ārvalstnieks, kuram nav piekļuves kvalificētam e-parakstam. Ārpus Baltijas kvalificēts e-paraksts ir retāk sastopams, savukārt uzlabots e-paraksts tiek izmantots biežāk. Tādēļ situācijās, kad Latvijas jurisdikcijai pakļautu dokumentu aprite notiek ar personu, kura izmanto tikai uzlaboto e-parakstu, pusēm ir nepieciešams rakstiski vienoties papīra formā par šī paraksta izmantošanu savstarpējās attiecībās. Lai izvairītos no pārpratumiem, šajā vienošanās dokumentā ieteicams tieši atsaukties uz EDL 3.panta 2.daļu.
Finanšu pasaule pēdējo gadu laikā ir piedzīvojusi īstu digitālo lēcienu. Mēs vairs nemaksājam ar skaidru naudu vai neaizpildam papīra maksājuma uzdevumus – viss notiek digitāli, ātri un ērti. Arvien vairāk darījumu, sākot no komunālo pakalpojumu apmaksas un apdrošināšanas iegādes un beidzot ar vērtspapīru tirdzniecību, norisinās tiešsaistē, izmantojot modernas finanšu tehnoloģijas un ērtus tehniskus risinājumus. Šīs ērtības ir saistītas ar jauniem izaicinājumiem – kā tos pārvaldīt?
Finanšu nozare kļūst arvien vairāk savstarpēji saistīta un atkarīga no tehnoloģijām un ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. Tas nozīmē, ka pieaug arī kiberdraudu un sistēmas traucējumu risks, kas var ietekmēt gan uzņēmumus, gan klientus.
Savukārt mākslīgā intelekta (MI) izmantošana procesos (piemēram, piedāvājot personalizētus pakalpojumus vai vērtējot riskus) var radīt diskrimināciju, klienta datu ļaunprātīgu izmantošanu vai neētisku rīcību.
Lai pārvaldītu šos izaicinājumus, Eiropā tika pieņemti divi nozīmīgi tiesību akti – DORA (regula 2022/2554 par finanšu nozares digitālās darbības noturību) un Mākslīgā intelekta akts (MI akts) (regula 2024/1689, ar ko nosaka saskaņotas normas MI jomā).
DORA
DORA ievieš vienotu Eiropas Savienības (ES) mēroga sistēmu digitālās darbības noturības pārvaldībai. Tā attiecas uz lielāko daļu ES finanšu iestāžu – bankām, maksājumu iestādēm, apdrošinātājiem, ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām, pensiju fondiem, kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējiem un citām. Prasību apjoms katrai iestādei ir proporcionāls tās lielumam un riskiem. Krājaizdevu sabiedrības, nelieli apdrošinātāji un pensiju fondi ir atbrīvoti no šī pienākuma, jo rada mazu sistēmisko risku.
Svarīgākās DORA noteiktās prasības finanšu iestādēm ir šādas:
informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risku pārvaldība – izveidot vienotu, visaptverošu sistēmu risku identificēšanai, novēršanai un uzraudzībai;
incidentu ziņošana – nodrošināt savlaicīgu un standartizētu ziņošanu regulatoriem par būtiskiem kiberincidentiem;
noturības testēšana – regulāri pārbaudīt sistēmu spēju izturēt uzbrukumus un tehniskus traucējumus;
trešo pušu uzraudzība – stingri pārvaldīt ārējo informācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniedzēju riskus, īpaši kritiskos;
vadības atbildība – augstākajai vadībai jāuzņemas tieša atbildība par digitālās noturības stratēģiju un īstenošanu.
DORA stājās spēkā 2023.gada 16.janvārī, bet tās piemērošana aizsākās 2025.gada 17.janvārī. 2023.–2025.gads finanšu iestādēm bija pārejas periods, lai sagatavotos jaunajām prasībām par digitālās darbības noturību. No 2025.gada sākuma DORA ir tieši un pilnībā piemērojama visās ES valstīs.
Lai DORA pilnvērtīgi darbotos Latvijā, bija nepieciešams nacionāls tiesību salāgošanas likums. Šāds likums – Finanšu tirgus digitālās darbības noturības un mākslīgā intelekta izmantošanas likums (Digitālās noturības likums) – tika pieņemts 2025.gada 1.septembrī un stājās spēkā 1.oktobrī. Šis likums nosaka administratīvos pasākumus un sodus par DORA normu pārkāpumiem, kā arī paredz, ka Latvijas Banka (LB) ir nacionālā uzraudzības iestāde, kas kontrolē prasību ievērošanu.
Vai DORA sniedz ieguvumu arī finanšu iestāžu klientiem? Nepašaubāmi – tā stiprina banku un apdrošinātāju noturību pret tehniskām problēmām. Klientiem ir mazāks risks zaudēt piekļuvi saviem pakalpojumiem vai datiem. DORA veicina lielāku uzticēšanos digitālajiem finanšu risinājumiem, labāku aizsardzību pret datu zādzībām un skaidrāku informāciju par iespējamiem incidentiem.
MI akts
Digitālās noturības likums ievieš arī nepieciešamās normas MI akta piemērošanai Latvijā. MI akts nosaka vienotus noteikumus, kā ES drīkst tirgot, ieviest un lietot MI sistēmas. Tas attiecas uz visiem, kas MI sistēmas izstrādā, izmanto, importē vai izplata, kā arī uz ražotājiem, kuru produktos ir MI.
MI akts būtiski ietekmēs arī bankas, apdrošinātājus, investīciju uzņēmumus un citus finanšu tirgus dalībniekus, ja tie izmanto vai piedāvā MI sistēmas, piemēram:
kredītriska novērtēšanai;
klientu uzraudzībai un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai;
apdrošināšanas prēmiju noteikšanai;
automatizētai ieguldījumu vai tirdzniecības lēmumu pieņemšanai;
klientu apkalpošanai, izmantojot sarunbotus.
MI akts aizliedz finanšu nozarē izmantot sistēmas un prakses, kas var kaitēt cilvēkiem vai novest pie netaisnīgiem lēmumiem (tā dēvētās aizliegtās prakses). Piemēram, finanšu iestādēm nav atļauts slepeni uzraudzīt klientu uzvedību, manipulēt ar viņu izvēlēm vai pieņemt lēmumus par kredītu izsniegšanu, apdrošināšanu vai citiem finanšu pakalpojumiem, balstoties uz diskriminējošiem kritērijiem, piemēram, dzimumu, etnisko izcelsmi vai citām neatbilstošām pazīmēm. Aizliegts arī izmantot MI, lai klientus “sodītu” par viņu uzvedību, kas nav saistīta ar viņu finansiālajām iespējām, vai lai slēpti ietekmētu viņu finanšu lēmumus.
MI akts atsevišķi izdala augsta riska MI sistēmas. Tās ir tādas sistēmas, kas tiek izmantotas, lai novērtētu personas kredītspēju, noteiktu uzticamību vai finansiālo statusu. Tātad augsta riska MI finanšu nozarē ir, piemēram, algoritmi, kas lemj, vai piešķirt aizdevumu klientam; kredītreitingu modeļi, kas izmanto MI analīzi; MI sistēmas, kas automātiski nosaka apdrošināšanas prēmijas vai risku līmeni. Automatizētas “pazīsti savu klientu” vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmas, ja tās ietekmē cilvēku tiesības vai piekļuvi pakalpojumiem, arī tiek uzskatītas par augsta riska sistēmām.
MI akts paredz, ka finanšu iestādēm, kas izmanto augsta riska MI sistēmas, jāievēro noteikti nosacījumi:
datu kvalitāte un pārvaldība – MI modeļi jāapmāca, izmantojot kvalitatīvus un pārbaudāmus datus, lai nepieļautu aizspriedumus vai diskrimināciju (piemēram, pēc dzimuma vai etniskās izcelsmes);
dokumentācija un pārredzamība – jāspēj izskaidrot, kā sistēma pieņem lēmumu; jāuztur tehniskā dokumentācija;
cilvēka uzraudzība – lēmumi, kas būtiski ietekmē klientus (piemēram, atteikums piešķirt kredītu), jāpārskata cilvēkam;
drošība un robustums – sistēmai jābūt aizsargātai pret manipulācijām, kļūdām vai kiberdraudiem;
reģistrācija ES datubāzē – augsta riska MI sistēmas jāreģistrē Eiropas datubāzē pirms to ieviešanas tirgū;
atbilstības novērtējums – pirms izmantošanas jāveic iekšējs vai ārējs atbilstības audits (atkarībā no sistēmas veida).
MI akts sniedz klientiem vairākus svarīgus ieguvumus.
Pirmkārt, lēmumi, ko, izmantojot MI, pieņem bankas vai apdrošinātāji, būs godīgi un saprotami. Piemēram, ja tiek atteikts aizdevums, klients varēs saprast, kā šis lēmums tika pieņemts.
Otrkārt, klienta dati būs drošībā – mazāks risks, ka tos neatļauti izmantos vai manipulēs ar tiem. Klientiem būs skaidrs, kad saziņa vai pakalpojuma saņemšana notiek ar MI sistēmas palīdzību.
Treškārt, aizsardzība pret kaitīgu vai maldinošu MI nozīmē, ka finanšu iestādes nevarēs slepeni analizēt vai “sodīt” klientus par viņu uzvedību, kas nav saistīta ar finanšu pakalpojumiem.
Ceturtkārt, klientiem būs iespēja pārsūdzēt vai sūdzēties, ja pastāv aizdomas, ka MI lēmums bijis netaisnīgs.
Un, visbeidzot, MI akts veicina drošu un atbildīgu inovāciju, ļaujot izmantot jaunus digitālos finanšu pakalpojumus, kas ir ērtāki, personalizēti un uzticami.
LB uzrauga MI izmantošanas prasību ievērošanu finanšu sektorā saskaņā ar MI aktu un ir tiesīga finanšu iestādei piemērot sodu, sākot no brīdinājuma un beidzot ar naudassodu līdz 35 milj. eiro apmērā (tajā skaitā atbildīgai amatpersonai).
MI akts stājās spēkā 2024.gada 1.augustā, un tā piemērošana notiek pakāpeniski. No 2025.gada 2.februāra jau ir spēkā noteikumi, kas aizliedz noteiktas MI prakses, piemēram, slepenu personas uzvedības novērošanu vai manipulāciju ar cilvēku rīcību. Nākamais posms sāksies 2026.gada 2.augustā, kad stāsies spēkā prasības augsta riska MI sistēmām, tostarp finanšu sektorā. Tas nozīmē, ka šobrīd uzņēmumiem ir pārejas periods, lai savas MI sistēmas sagatavotu atbilstoši jaunajiem ES standartiem – īpaši drošības, atklātības un cilvēka uzraudzības pār automatizētiem lēmumiem ziņā.
DORA un MI akta ieviešana Latvijā nozīmē, ka finanšu un tehnoloģiju uzņēmumiem būs drošāki un pārskatāmāki digitālie risinājumi. Tas palīdz aizsargāt klientu datus, palielina uzticību banku un apdrošināšanas pakalpojumiem un ļauj piedāvāt modernus un drošus digitālos pakalpojumus. Kopumā regulas veicina drošāku, saprotamāku un inovatīvāku finanšu vidi gan uzņēmumiem, gan klientiem.
Kiberdrošība kļuvusi par būtisku uzņēmējdarbības sastāvdaļu. Uzņēmumā jānodrošina atbilstība gan nacionālajiem normatīvajiem aktiem, gan direktīvai par augstu kiberdrošības līmeni visā Eiropas Savienībā. Kādai kiberdrošības dokumentācijai jābūt uzņēmumā, un vai šīs prasības attiecas tikai uz noteiktiem uzņēmumiem?
2024.gada rudenī Latvijā stājās spēkā Nacionālais kiberdrošības likums (NKDL), savukārt 2025.gada jūlijā – Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.397 “Minimālās kiberdrošības prasības”. Jaunā regulējuma mērķis ir nodrošināt direktīvas 2022/2555, ar ko paredz pasākumus nolūkā panākt vienādi augstu kiberdrošības līmeni visā Eiropas Savienībā, prasību ieviešanu Latvijas tiesiskajā regulējumā, tādējādi pilnveidojot kiberdrošības pārvaldības sistēmu mūsu valstī.
Jaunās prasības ievērojami ietekmē kiberdrošības organizatoriskos un tehniskos procesus Latvijā. Tās nosaka pienākumus NKDL subjektiem – būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējiem, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) kritiskās infrastruktūras īpašniekiem un valdītājiem, kā arī valsts un pašvaldību institūcijām un privāto tiesību juridiskajām personām. Viens no šiem pienākumiem ir izstrādāt un uzturēt atbilstošu kiberdrošības dokumentāciju. Tas nozīmē ne tikai nodrošināt atbilstību likuma prasībām, bet arī ieviest strukturētu un uz risku pārvaldību balstītu pieeju kiberdrošības pārvaldībā.
Kiberdrošības dokumentācija
Saskaņā ar MK noteikumu Nr.397 prasībām ikvienam NKDL subjektam ir jāizstrādā un jāuztur:
kiberdrošības politika;
IKT resursu un informācijas sistēmu katalogs;
kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāns;
kiberincidentu žurnāls.
Kiberdrošības politika
Kiberdrošības politika ir kiberdrošības pārvaldības pamatdokuments. Tajā jāiekļauj informācija par kiberdrošības pārvaldības struktūru, būtiskākajiem kiberapdraudējumu veidiem, kas var ietekmēt uzņēmuma IKT resursus un informācijas sistēmas. Tāpat dokumentā jāsniedz vispārīgs pārskats par uzņēmuma darbības jomu, sniegtajiem pakalpojumiem un procesiem, uz kuriem šādi apdraudējumi var iedarboties, kā arī cita svarīga informācija, kas norādīta MK noteikumu Nr.397 prasībās. Politika ir jāpārskata periodiski, bet ne retāk kā reizi 3 gados, un nepieciešamības gadījumā jāaktualizē.
IKT resursu un informācijas sistēmu katalogs
Subjektam ir pienākums izveidot IKT resursu un informācijas sistēmu katalogu. Lai to sagatavotu, vispirms ir jāidentificē visi subjekta īpašumā un valdījumā esošie IKT resursi un informācijas sistēmas, kas var būt pakļauti kiberriskiem. Pēc tam katram šādam resursam un informācijas sistēmai jānosaka konfidencialitātes, integritātes un pieejamības drošības klase (A, B vai C) atbilstoši metodikai, kas noteikta MK noteikumu Nr.397 piektajā pielikumā. Jānorāda, ka Nacionālais kiberdrošības centrs ir izstrādājis arī vadlīnijas drošības klašu noteikšanai informācijas sistēmām un resursiem.
Informācijas sistēmas tiek iedalītas trīs drošības klasēs:
A klase (paaugstināta drošība) – piemērojama, ja vismaz viena no drošības īpašībām (konfidencialitāte, integritāte vai pieejamība) ir noteikta A līmenī;
B klase (pamata drošība) – piemērojama, ja vismaz viena no drošības īpašībām ir noteikta B līmenī, bet neviena – A līmenī;
C klase (minimālā drošība) – piemērojama, ja visas drošības īpašības (konfidencialitāte, integritāte un pieejamība) ir noteiktas C līmenī.
Ir būtiski, lai subjekts veic šo informācijas sistēmu klasifikāciju, jo no tās ir atkarīgs, kādi drošības pasākumi konkrētajai sistēmai būs jāievieš, piemēram, piekļuves kontrole, šifrēšana vai datu aizsardzības risinājumi.
Tāpat kā kiberdrošības politika arī katalogs ir regulāri jāpārskata un izmaiņu gadījumā, ne vēlāk kā mēneša laikā, tajā ir jāaktualizē norādītā informācija.
Kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāns
Uzņēmumā ir jābūt izstrādātam kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plānam. Atkarībā no darbības specifikas subjekts var izstrādāt arī vairākus šādus plānus, piemēram, atsevišķi valsts informācijas sistēmai vai datu centram. Plānojot kiberrisku pārvaldības pasākumus, uzņēmumam ir jāizvērtē savu informācijas sistēmu un IKT resursu nozīmīgums un iespējamie zaudējumi kiberdraudu gadījumā.
Svarīgākajām sistēmām (A un B klasei) jābūt izstrādātiem rezerves risinājumiem, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību kiberincidenta laikā, kas ietekmē uzņēmuma pakalpojuma sniegšanu vai darbības nepārtrauktību. Ja tas ir iespējams, A klases sistēmām jānodrošina arī neatkarīgas (autonomas) IP adreses, lai mazinātu atkarību no viena interneta pakalpojuma sniedzēja.
Pārvaldības plānā ir jāiekļauj informācija par to, kā tiek novērtēti kiberriski un kādi riski ir identificēti, tostarp piegādes ķēdes riski un to ietekme uz uzņēmuma pakalpojumu sniegšanu. Tāpat ir jāapraksta paredzētie pasākumi risku mazināšanai un jānorāda, kā tiks nodrošināta darbības nepārtrauktība kiberdraudu vai kiberincidentu gadījumā. Detalizētākas norādes ir noteiktas MK noteikumu Nr.397 41.punktā.
Kiberdrošības pārvaldnieks nodrošina kiberrisku pārvaldības un IKT darbības nepārtrauktības plāna izpildes uzraudzību un kontroli. Savukārt uzņēmuma vadītājs nodrošina, ka kiberdrošības pārvaldniekam vai citām personām, kuras ir atbildīgas par darbības nepārtrauktības pasākumu īstenošanu, ir atbilstošas zināšanas un pilnvaras, lai varētu nekavējoties rīkoties kiberapdraudējumu vai kiberincidentu gadījumos.
Subjektam ir jāievieš arī pārvaldības procesi, lai varētu savlaicīgi identificēt, risināt un novērst kiberincidentus, gandrīz notikušus kiberincidentus un ievainojamības. Šajos procesos jānosaka vismaz uzņēmuma darbinieku vai ārpakalpojumu sniedzēju lomas un atbildība kiberincidenta pazīmju konstatēšanas gadījumā, procedūras kiberincidentu identificēšanai un ietekmes novērtēšanai. Tāpat jāparedz iekšējās un ārējās saziņas plāni un kārtība, tostarp saziņai ar kiberincidentu novēršanas iestādēm, citām kompetentajām institūcijām, sadarbības partneriem un uzņēmuma klientiem.
Kiberincidentu žurnāls
Kiberincidentu pārvaldības kontekstā subjektam ir pienākums ieviest kiberincidentu žurnālu, kurā jāreģistrē ziņas par kiberincidentiem uzņēmuma pārvaldībā esošajos tīklos un informācijas sistēmās.
Ziņas ir jāreģistrē žurnālā ne vēlāk kā 24 stundu laikā no kiberincidenta konstatēšanas brīža vai pēc jebkādām izmaiņām iepriekš reģistrētajās ziņās. Šajā dokumentā ir jāiekļauj informācija par notikušajiem kiberincidentiem, piemēram, konstatēšanas laiks, vispārīgais raksturs, ietekmes novērtējums uz uzņēmuma procesiem, cēloņi (ja tādi ir zināmi), kā arī norāde, vai kiberincidents uzskatāms par nozīmīgu.
Papildu prasības
Subjekts var izvēlēties, vai kiberdrošības pārvaldības dokumentus veidot kā vienu kopīgu dokumentu vai vairāku savstarpēji saistītu dokumentu kopumu. Ir jānodrošina, ka šiem dokumentiem drīkst piekļūt tikai tās personas, kuru darba pienākumi vai ārpakalpojuma uzdevumi to paredz, piemēram, kiberdrošības pārvaldnieks vai IKT speciālists.
Ierobežota piekļuve ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu dokumentu konfidencialitāti un aizsargātu to integritāti. Dokumentiem ir jābūt pieejamiem arī elektroniskā formā. Subjektam ir jānodrošina, ka to kopijas tiek glabātas atsevišķi no oriģināliem, lai novērstu informācijas zudumu gadījumā, ja oriģināls tiek bojāts vai pazūd. Satversmes aizsardzības birojs ir tiesīgs pārbaudīt kiberdrošības pārvaldības dokumentos iekļauto informāciju, kontrolēt, kā tiek izpildītas tajos noteiktās prasības, un sniegt norādījumus konstatēto trūkumu novēršanai.
Papildus kiberdrošības dokumentācijai uzņēmumam ir jāizstrādā un jāievieš arī lietotāju un piekļuves tiesību pārvaldības kārtība, kā to paredz MK noteikumu Nr.397 prasības. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir jāizveido pārredzama kārtība, kā tiek pārvaldīti lietotāji un viņu piekļuves tiesības uzņēmuma informācijas sistēmām. Šī kārtība ietver noteikumus par piekļuves piešķiršanu, kontroli, pārskatīšanu un atcelšanu, lai nodrošinātu datu drošību un aizsardzību.
Subjektam ir jānodrošina informācijas sistēmu un tīkla plūsmas žurnālfailu izveide un uzturēšana, ievērojot uzglabāšanas termiņus atbilstoši informācijas sistēmas klasei (A, B vai C). Šo žurnālfailu saglabāšana ļauj nodrošināt datu izsekojamību un efektīvu kiberincidentu analīzi. Subjektam ir jāizveido rezerves kopijas visām tā īpašumā vai valdījumā esošajām informācijas sistēmām un jānodrošina to pārvaldība saskaņā ar MK noteikumu Nr.397 prasībām. Ja tas ir tehniski iespējams, subjektam ir pienākums izmantot šifrēšanas risinājumus, lai aizsargātu informāciju un datus to pārsūtīšanas un uzglabāšanas laikā. Šim nolūkam jāizmanto droši šifrēšanas algoritmi un efektīvi atslēgu pārvaldības risinājumi.
Tā kā kiberdrošības aizsardzībā visvājākais posms bieži vien ir cilvēks, uzņēmumam ir būtiski nodrošināt regulāras apmācības darbiniekiem un amatpersonām, kas izmanto uzņēmuma informācijas sistēmas un IKT resursus. Apmācību saturs un forma jāpielāgo darbinieku zināšanu līmenim un uzņēmuma darbības specifikai. Atbilstoši MK noteikumiem Nr.397 sākotnējā instruktāža jāveic ne vēlāk kā mēneša laikā pēc lietotāja konta izveides, bet atkārtotas apmācības – vismaz reizi gadā. Papildu vai ārkārtas apmācības ir nepieciešamas, ja tiek konstatēti jauni kiberdraudi vai ieviestas būtiskas izmaiņas uzņēmuma IKT infrastruktūrā.
IKT infrastruktūras īpašniekiem, tiesiskajiem valdītājiem un būtisko pakalpojumu sniedzējiem ir noteiktas arī īpašas prasības to īpašumā vai valdījumā esošo tīklu pārvaldībā. Piemēram, uzņēmuma tīkls ir jāsadala loģiskos segmentos, ņemot vērā to lietojumu, uzņēmuma darbības specifiku un apstrādājamo datu drošības līmeni. Šāda segmentēšana palīdz ierobežot kiberuzbrukumu izplatību tīklā un samazina datu noplūdes risku. Viens no segmentēšanas veidiem ir ugunsmūra segmentēšana – tajā tiek kontrolēta datu plūsma starp dažādiem tīkla segmentiem, piemēram, starp darbinieku datoriem, serveriem un ārējiem pakalpojumiem.
Nepieciešamība un nozīme
Normatīvais regulējums nosaka, ka kiberdrošības pārvaldības dokumentācijas izstrāde, uzturēšana un periodiska pārskatīšana ir obligāts pienākums tikai NDKL subjektiem. Tomēr ikvienam uzņēmuma vadītājam ir vērts apsvērt šādas dokumentācijas izstrādi un ieviešanu, jo īpaši ņemot vērā aktuālo kiberapdraudējumu un ievainojamību statistiku.
Saskaņā ar CERT.LV 2025.gada 2.ceturkšņa pārskatu par situāciju Latvijas kibertelpā kiberapdraudējumu intensitāte, salīdzinot ar periodu pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir būtiski pieaugusi. Pārskata periodā reģistrēts nozīmīgs kiberincidentu skaita pieaugums – 709 gadījumi (par 12% vairāk nekā 2025.gada 1.ceturksnī un par 28% vairāk nekā 2024.gada 2.ceturksnī). Šie dati apliecina, ka kiberapdraudējumu riski ir augsti un tie var skart ikvienu uzņēmumu. Turklāt kiberapdraudējumiem var būt gan finansiālas, gan reputācijas sekas. Ja kiberincidenta vai kiberuzbrukuma rezultātā noplūst uzņēmuma rīcībā esoši personas dati, tas ir papildu finansiālais slogs un atbildība pret datu subjektiem. Arī CERT.LV iesaka iespēju robežās piemērot tās pašas prasības, kas attiecas uz NKDL subjektiem, īpaši dokumentu kopumu un tajos iekļaujamo informāciju.
Kiberdrošības pārvaldība un dokumentācija mūsdienās nav tikai juridiska formalitāte – tas ir uzņēmuma drošības un reputācijas jautājums. Strukturēta kiberdrošības dokumentācija ir ne tikai aizsardzības instruments, bet arī vadības rīks, kas palīdz laikus identificēt apdraudējumus, reaģēt uz tiem un saglabāt klientu uzticību.
Uzņēmuma vadītājiem ir jāuzņemas iniciatīva un jāveido kiberdrošības kultūra, kas balstīta uz skaidriem principiem, atbildību un gatavību rīkoties.
Ilgtspējīga sadarbība ar piegādātājiem kļūst par vienu no būtiskākajiem uzņēmuma reputācijas un drošības stūrakmeņiem. Kā praktiski pārvaldīt attiecības ar piegādātājiem – no uzticamības pārbaudes un ētikas atrunām līdz maksājumu disciplīnai un risku mazināšanai? Kā ar pārdomātu pieeju stiprināt savu uzņēmumu un veidot ilgtspējīgu piegādes ķēdi?
Veiksmīga uzņēmējdarbība izsenis balstās sadarbībā – reti kurš uzņēmums spēj pastāvēt bez tā darbībai specifiska un stabila piegādātāju tīkla. No izejvielu iepirkuma līdz loģistikai, no informācijas tehnoloģiju pakalpojumiem līdz biroja precēm, no nekustamo īpašumu iegādes un attīstīšanas līdz juridiskajiem pakalpojumiem. Katrs šāds sadarbības posms ietekmē uzņēmuma reputāciju, finanšu plūsmu un ilgtermiņa pastāvēšanu.
Labi pārvaldītas attiecības ar piegādātājiem un sadarbības partneriem nav tikai tehnisks jautājums – tā ir daļa no uzņēmuma reputācijas veidošanas, risku pārvaldības un ilgtspējīgas attīstības.
Piegādātāju pārvaldība kļūst aizvien svarīgāka
Uzņēmējdarbības augšupeja un lejupslīde ir pastāvējusi un pastāv visos laikos un tirgos, tomēr pēdējo gadu notikumi rāda, ka piegādes ķēdes kļuvušas daudzpusēji ievainojamākas – Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā, enerģētikas krīze, politiskās spēles Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī Eiropas zaļais kurss un arvien pieaugošās vides, sociālās un pārvaldības jeb environmental, social, governance (ESG) prasības atgādina, ka viens vājš posms nereti spēj apdraudēt visu biznesu.
Papildus ārējiem faktoriem gan klienti, gan investori, un jo īpaši – regulētie un uzraudzītie valsts iepirkumi, arvien biežāk vērtē savu potenciālo sadarbības partneri ne tikai pēc cenas un kvalitātes, bet arī pēc tā piegādātāju uzticamības un atbildības. Ilgtspējīga piegādes ķēde nozīmē, ka visi tās posmi – arī ārējie partneri – darbojas ētiski, caurspīdīgi un droši.
ESG un piegādātāji
ESG ir trīs atbildīgas uzņēmējdarbības pīlāri:
E – vides ietekme (atbildīga resursu izmantošana, emisijas, atkritumu samazināšana);
S – sociālā atbildība (darba apstākļi, cilvēktiesības, vienlīdzība);
G – pārvaldība (ētika, caurspīdīgums, godīga uzņēmuma vadība).
ESG principi attiecībās ar piegādātājiem prasa izvērtēt, vai partneris darbojas atbilstoši likumiem un ētikas normām, pārliecināties, vai netiek izmantots, piemēram, bērnu darbs, diskriminējošas uzņēmējdarbības prakses, un izpētīt, vai ir ievēroti vides standarti un nodrošināti droši darba apstākļi.
Iepriekšminētais nebūt nav tikai lielo uzņēmumu “jaunā mode”. Arī maziem un vidējiem uzņēmumiem šāda pieeja palīdz savlaicīgi izvairīties no reputācijas sabojāšanas un pat reāliem ekonomiskiem un tiesiskiem riskiem.
Sadarbības riski
Galvenie uzņēmuma riski, sadarbojoties ar piegādātājiem:
finanšu risks – partneris kavē piegādes vai bankrotē, radot zaudējumus;
reputācijas risks – piegādātājs iesaistīts ēnu ekonomikā, nodokļu apiešanā vai neētiskā rīcībā;
atbilstības risks – normatīvajiem aktiem neatbilstoša attieksme pret vides, darba vai datu aizsardzības noteikumiem;
operacionālais risks – piegāžu kavējumi, kvalitātes problēmas, atkarība no viena piegādātāja;
maksājumu risks – neskaidri norēķinu nosacījumi, aizkavēti maksājumi vai pārlieku liela priekšapmaksa.
Labi strukturēta piegādātāju pārvaldība nozīmē savlaicīgu šo risku identificēšanu, novērtēšanu un kontroli.
Praktiski soļi piegādātāju pārvaldībā
Potenciālo un esošo piegādātāju pārvaldībā būtiski ir izveidot piegādātāju izvērtēšanas sistēmu, noteikt sadarbības principus, kā arī uzturēt atklātu komunikāciju un uzraudzīt sadarbību.
Piegādātāju vērtēšanas sistēma
Pirms sadarbības uzsākšanas jāpārbauda piegādātāja reģistrācijas un nodokļu nomaksas statuss, nodokļu parādu neesamība. To var izdarīt Lursoft.lv, Firmas.lv, Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamajās datubāzēs.
Ciktāl šādi dati ir pieejami, jāizpēta publiskotie finanšu rādītāji – iepriekšējo gadu bilances, peļņas / zaudējumu pārskati. Jāpievērš uzmanība reģistrētām komercķīlām, maksātnespējas procesa atzīmēm.
Jāizskata arī informācija par piegādātāja reputāciju publiskajā telpā – tiesvedības, sankciju saraksti, negatīvas publikācijas, ziņojumi par iespējamiem krāpšanas gadījumiem.
Noteikti vēlams pārbaudīt, vai piegādātājam ir kādi ilgtspējas vai kvalitātes sertifikāti (ISO 14001, ISO 45001 u. c.), kas var būt labs indikators nopietnai un uz ilgtspēju vērstai saimnieciskajai darbībai.
Efektīvi ir pirms līguma slēgšanas palūgt potenciālajam sadarbības partnerim aizpildīt īsu standarta anketu jeb veidlapu ar 5–10 jautājumiem un uz saņemtās informācijas pamata izveidot vienkāršu “piegādātāja karti”, piemēram, “Excel” vai CRM sistēmā. Tajā jāatzīmē gan anketā norādītais, gan pašpārbaudes rezultātā secinātais piegādātāja uzticamības novērtējums.
Papildu labā prakse ir sagatavot informāciju par līgumu iniciējošā uzņēmuma darba apstākļiem, vides politiku, drošības un ētikas principiem. Šādu informāciju var nosūtīt potenciālajam piegādātājam jau pirms sadarbības uzsākšanas, tādējādi vairojot sapratni par gaidām no savstarpējās sadarbības.
Sadarbības principi līgumos
Svarīgi izveidot vienotus līguma paraugus, kuros jau savlaicīgi iekļauj skaidrus piegādes un maksājumu termiņus, kvalitātes un atbildības nosacījumus, kā arī ilgtspējas vai ētikas atrunu. Piemēram, šādu: “Piegādātājs savā darbībā apņemas ievērot normatīvajos aktos noteiktos darba, vides un korupcijas novēršanas principus”.
Šādas atrunas, lai arī jau izsenis praktizētas un joprojām visbiežāk sastopamas “vecās Eiropas” un Skandināvijas valstu līgumos, kļūst arvien izplatītākas arī Latvijas uzņēmumu līgumu praksē.
Atklāta komunikācija
Būtiski apzināties, ka piegādātāju attiecības nav vienreizējs darījums. Tāpēc ieteicams ar partneriem regulāri pārrunāt piegāžu kvalitāti un termiņus, cenu izmaiņas un faktorus, kuri var tās ietekmēt, potenciālos riskus, piemēram, izejvielu pieejamību.
Pavisam laba prakse ir sniegt regulāru – vismaz reizi gadā – atgriezenisko saiti piegādātājiem par sadarbības kvalitāti.
Šāda atklātība veido uzticību un elastību krīzes situācijās.
Sadarbības uzraudzība
Vismaz reizi gadā (lieliem piegādātājiem – biežāk) jāveic atkārtota sadarbības partnera izvērtēšana, pārbaudot, vai piegādātājs joprojām ir finansiāli stabils, vai tas nav iekļauts sankciju vai tiesvedību sarakstos, un vai piegāžu kvalitāte esošā līguma ietvaros nav pasliktinājusies.
Būtiski indikatori ir arī piegādes precizitāte, citu klientu, sadarbības partneru, apakšuzņēmēju atsauksmes un rēķinu apmaksas disciplīna (ja piegādātājs ir arī klients).
Piegādātāju loka dažādošana
Šeit vietā ir senais teiciens par visu vēžu nelikšanu vienā kulītē. Ciktāl tas iespējams, būtiski izvairīties no atkarības no viena partnera, pat ja tas šķiet visizdevīgākais. Alternatīvi piegādātāji nozīmē mazāku risku un lielākas iespējas pārrunāt laika gaitā par būtiskiem kļuvušus aspektus (cenas, termiņi).
Lai vadītu šo risku, jāsagatavo plāns B – piegādātāju saraksts ar galvenajiem identificētajiem riskiem un piegādes alternatīvām.
Maksājumu kultūra kā uzņēmuma spogulis
Viens no vienkāršāk saskatāmajiem uzņēmuma stabilitātes rādītājiem nenoliedzami ir maksājumu kultūra. Savlaicīgi norēķini ir daļa no abu pušu ilgtspējas. Kavējot maksājumus piegādātājiem, uzņēmums pasliktina to naudas plūsmu, kas secīgi rada ķēdes reakciju citās nozarēs. Piekopjot šādu praksi, uzņēmums riskē iegūt reputāciju kā neuzticams partneris.
Labs tonis ir maksāt laikā vai pat nedaudz ātrāk, ja sadarbība to prasa. Precīza maksājumu disciplīna palīdz arī pašam uzņēmumam, ļaujot savlaicīgi plānot naudas plūsmu, izvairīties no sodiem un šaubām par kredītspēju. Regulārajiem maksājumiem un līgumu administrēšanas ērtībām ieteicams izstrādāt viegli pārvaldāmu maksājumu grafiku un sekot tā izpildei.
Būtiski apzināties, ka mazi soļi nereti rada vislielāko efektu. Visi iepriekš uzskaitītie ir salīdzinoši vienkārši, bet iedarbīgi soļi, kas ne tikai samazina riskus, bet arī uzlabo uzņēmuma tēlu un sadarbības kvalitāti.
Tāpat uzņēmumiem neatkarīgi no to lieluma jāsaprot, ka ilgtspējīga piegādātāju pārvaldība nav tikai “ESG mode” vai “lieka birokrātija”. Tā primāri ir praktiska biznesa drošības un reputācijas aizsardzība.
Uzņēmums, kas pārdomāti izvēlas un pārvalda savus piegādātājus, samazina neparedzētu zaudējumu risku, stiprina uzticību klientu un investoru acīs, kā arī kopumā veicina godīgu un stabilu uzņēmējdarbības vidi Latvijā.
Uzticams piegādātājs nozīmē uzticamu uzņēmumu. Un atbildīgs uzņēmums ir ilgtermiņa panākumu pamats.
Spriedumā lietā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas priekšnoteikumiem koģenerācijas stacijām Senāts paudis vispārējas juridiskas atziņas, kas piemērojamas arī citos gadījumos. Viena no tām – komersantam ir pienākums atmaksāt tikai tādu valsts atbalstu, kas nav saņemts pamatoti.
Senāts 2025.gada 30.jūnija spriedumā lietā SKA-179/2025 analizēja vairākus jautājumus saistībā ar Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.561 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” piemērošanu. Noteikumi, cita starpā, regulē obligāto iepirkumu elektroenerģijas ražotājiem, kas to ražo augstas efektivitātes koģenerācijas stacijā, tā uzraudzības kārtību, pārkāpumus, par kuriem atceļamas obligātā iepirkuma tiesības, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas.
Vēsturiska atkāpe
Daudzi atceras laiku, kad politisko ziņu aktualitāšu topā atradās ar obligātā iepirkuma tiesībām un obligātā iepirkuma komponenti saistītie jautājumi.
2005.gadā stājās spēkā Elektroenerģijas tirgus likums, ar kuru ieviesa obligātā iepirkuma mehānismu. Elektroenerģijas ražotāji, kuri ražošanā izmantoja atjaunojamos energoresursus vai ražoja to koģenerācijas procesā, varēja piedalīties Ekonomikas ministrijas (EM) rīkotajos konkursos un iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par īpašu cenu (feed in tariff) kā valsts atbalstu. Šī iepirkuma izmaksas līdz 2023.gadam sedza visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam.
Atbilstoši likumdevēja deleģējumam, sākotnēji obligātā iepirkuma tiesības piešķīra pēc vieniem MK noteikumiem, tos nomainīja nākamie un tad vēl citi. Tajā skaitā arī MK noteikumi Nr.561. Tika izteiktas bažas par obligātā iepirkuma augstajām izmaksām, kas uzliktas uz patērētāju pleciem un to, ka nozare netiek pienācīgi uzraudzīta. Vēlāk noteica moratoriju un apturēja jaunu obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu. Atklājās, ka par šo valsts atbalstu nav paziņots Eiropas Komisijai. Tika ieviests pārkompensācijas mehānisms, pastiprinātas prasības ražotājiem, to kontrole un pārbaudes. EM uzraudzības kompetenci pārņēma jaunizveidotais Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB), kurš vēlāk to nodeva jaunizveidotajai Enerģētikas un vides aģentūrai, kas savukārt nesen pievienota Valsts vides dienestam.
Laika gaitā pārbaužu un normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā virknei ražotāju tika atceltas iepriekš piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības. Piemēram, 2019.gadā elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesības tika atceltas 21 elektrostacijai. Dažādu pārbaužu rezultātā elektrostacijām 2019.gadā izteikti 196 brīdinājumi, 22 elektrostacijām veikta pārkompensācijas izvērtēšana un pieņemti 8 lēmumi saistībā ar pārkompensācijas novēršanu, kā arī pieņemti 58 lēmumi par elektrostacijām noteiktā elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjoma samazināšanu.
Tiesvedības procesi par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu vēl nav beigušies, un tiesas joprojām vērtē būtiskus jautājumus obligātā iepirkuma regulējuma un piemērošanas sakarā. Tā kā ražotāju tiesības saņemt fiksētus ienākumus obligātā iepirkuma ietvaros ir uzskatāmas par tiesībām uz īpašumu, un to aizsardzība ir paredzēta Satversmes 105.pantā, arī Satversmes tiesa vairākkārt vērtējusi obligātā iepirkuma jautājumus, piemēram, arī 2024.gada 10.oktobra spriedumā lietā 2023-35-03.
Lietas būtība
BVKB ar 2022.gada 28.februāra lēmumu 7-2.1/2022/15 atcēla EM lēmumu, ar kuru komersantam bija piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī noteica pienākumu komersantam atmaksāt visu valsts atbalstu par laika posmu no pēdējā koģenerācijas stacijas gada pārskata iesniegšanas termiņa, tas ir, 2021.gada 1.marta. Komersants lēmumu apstrīdēja tiesā. Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa komersanta pieteikumu noraidīja. Spriedumā Senāts interpretēja vairākas būtiskas obligātā iepirkuma atcelšanu regulējošas MK noteikumu Nr.561 normas un secināja, ka tās ir tikušas piemērotas nepareizi, tāpēc nodeva lietu atpakaļ izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.
Lietā bija strīds par to, vai tas, ka pēc 2021.gada 3.augusta daļa no koģenerācijas stacijas iekārtām (sadedzināšanas iekārta un lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts) atradās blakus esošajā katlu mājā ar citu adresi, kura nebija minēta sākotnējā komersanta pieteikumā obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai, bija MK noteikumu Nr.561 pārkāpums, kura dēļ BVKB bija tiesīga atcelt obligātā iepirkuma tiesības un uzdot atmaksāt saņemto valsts atbalstu.
Koģenerācija ir tehnoloģisks process, kurā lietderīgai izmantošanai vienlaikus ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju. Enerģētikas likuma 9.1panta 4.daļā noteikts, ka koģenerācijas iekārtas, kuras izvietotas vienā adresē, uzskatāmas par vienu koģenerācijas staciju. Administratīvās apgabaltiesas kļūda bija izprast terminu “koģenerācijas stacija” nevis funkcionālā nozīmē, bet gan kā konkrētu adresi.
Senāta atziņas
Konkrētas ražošanas tehnoloģijas un kurināmā izmantošanas pārbaude koģenerācijas stacijā
MK noteikumu Nr.561 48.1.apakšpunkts (publikācijā minētas noteikumu punktu redakcijas, kas bija spēkā BVKB lēmuma pieņemšanas brīdī) noteica, ka BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja konstatē, ka koģenerācijas stacijā izmantotās tehnoloģijas veids vai kurināmais neatbilst informācijai, kas norādīta šo noteikumu 2.1.apakšpunktā minētajā iesniegumā.
BVKB, Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa uzskatīja, ka augstākminētajā normā paredzētais pamats atcelt obligātā iepirkuma tiesības piemērojams arī situācijā, kad koģenerācijas stacijas darbībai nepieciešamās iekārtas nav izvietotas vienā adresē (tajā, ko komersants minējis iesniegumā un kas norādīta lēmumā par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu). Tika kļūdaini secināts, ka par koģenerācijas stacijas iekārtu kopumu uzskatāmas iekārtas, kas faktiski atrodas koģenerācijas stacijā, un ja koģenerācijas stacijai kā būvei noteikta atsevišķa adrese, tad visam koģenerācijas stacijas iekārtu kopumam jāatrodas šajā adresē.
Senāts atzina, ka 48.1.apakšpunkta normas jēga ir novērst situācijas, kurās valsts atbalstu saņem komersanti, kuri siltumenerģiju un elektroenerģiju ražo, neizmantojot atļauto kurināmā veidu vai atļauto ražošanas tehnoloģiju. Taču tiesību normas nenosaka un tas nenozīmē, ka visām tehnoloģiskajā procesā funkcionāli iesaistītajām iekārtām jāatrodas vienā un tajā pašā adresē. Attiecībā uz atrašanās vietu tiesību normas nosaka tikai to, ka, ja vienā adresē atrodas vairākas koģenerācijas iekārtas, tad visas šīs iekārtas uzskatāmas par vienu koģenerācijas staciju. Ja kāda no konkrētās tehnoloģijas īstenošanai nepieciešamajām iekārtām atrodas ārpus koģenerācijas stacijas adreses, ir jāvērtē, vai ārpusē esošā iekārta ir funkcionāli saistīta ar stacijas adresē esošajām citām iekārtām. Ja ārpusē esošā iekārta tiek faktiski izmantota, tad nav pamata konstatēt, ka koģenerācijas stacijā siltumenerģiju un elektroenerģiju ražošanai netiek izmantota noteiktā tehnoloģija var kurināmais.
Tādējādi, apgabaltiesas secinājums par to, ka koģenerācijas stacijā ražošanai netika izmantota atļautā tehnoloģija un kurināmais, jo kāda no koģenerācijas stacijā izmantotās ražošanas tehnoloģijas iekārtām neatradās vienā ēkā ar pārējām iekārtām, pēc būtības nepārbaudot, kāda tehnoloģija un kurināmais faktiski tiek izmantoti, bija kļūdains un varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.
Obligāto iepirkuma tiesību atcelšana siltumenerģijas nelietderīgas izmantošanas dēļ
MK noteikumu Nr.561 48.4.apakšpunkts paredzēja, ka BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja nav tehnoloģiski nodrošināta siltumenerģijas lietderīga izmantošana.
Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3panta 2.daļā noteikts, ka lietderīgā siltumenerģija ir tāda siltumenerģija, kas koģenerācijas procesā saražota ekonomiski pamatota siltumapgādes pieprasījuma apmierināšanai, nevis elektrostacijas pašpatēriņam. Tātad saražoto siltumenerģiju nav atļauts izmantot pašpatēriņam.
Lai pārliecinātos par lietderīgu siltumenerģijas izmantošanu, atbilstoši tiesību normām BVKB jāizvērtē, vai dokumenti, ko komersants pievienojis gada pārskatam, pierāda, ka lietderīgā siltumenerģija tiek pārdota siltumenerģijas lietotājam vai izmantota apkures, ventilācijas, karstā ūdens apgādes vai tehnoloģiskā siltumenerģijas patēriņa nodrošināšanai savā uzņēmumā, kas nav koģenerācijas stacijas pašpatēriņš, kā arī jāpārbauda iesniegto dokumentu atbilstība īstenībai, un to, vai elektrostacijā saražotā siltumenerģija ir izmantota ekonomiski pamatota siltumapgādes vai dzesēšanas pieprasījuma apmierināšanai, paredzēja MK noteikumu Nr.561 49.punkts. Tātad ir nepieciešams pārbaudīt faktiskos apstākļus un tos apliecinošos pierādījumus.
Izskatāmajā lietā apgabaltiesa vispār nepārbaudīja, vai apstiprinās BVKB apgalvojums, ka siltumenerģija nodota komersanta paša izmantošanai katlu mājā, pretēji komersanta apgalvojumam, ka saražotā siltumenerģija tikusi nodota citam komersantam, kurš to tālāk pārdevis patērētājiem. Lietā atradās arī pārdošanas līgums un citi saistītie dokumenti, kas netika vērtēti. Tā vietā apgabaltiesa nekonstatēja siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu tā iemesla dēļ, ka komersanta koģenerācijas stacijas darbināšanai izmantotā sadedzināšanas iekārta, kā arī lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts atradās blakus ēkā, nevis koģenerācijas stacijas adresē. Senāts uzskatīja, ka arī šī kļūda varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.
Koģenerācijas stacijas mēraparāta atrašanās vietas adreses nozīme obligātā iepirkuma tiesību atcelšanā
Atbilstoši MK noteikumu Nr.561 48.5.apakšpunktam BVKB atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja koģenerācijas stacijā nav uzstādītas mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas atbilstoši noteikumu 21.punktam vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņi ir nokavēti ilgāk par 10 dienām.
Izskatāmajā lietā lietderīgās siltumenerģijas mēraparāts atradās blakus ēkā (adresē). Senāts atzina, ka apgabaltiesa kļūdaini izšķirošu nozīmi piešķīra adresei, kurā uzstādīts mēraparāts, uzskatot, ka visām koģenerācijas stacijas darbībā iesaistītajām iekārtām jāatrodas vienā adresē – tajā, kura kā koģenerācijas stacijas adrese bijusi minēta Iesniegumā un lēmumā par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu. Taču MK noteikumi Nr.561 skaidri pieļauj, ka mēriekārtas var atrasties ārpus elektrostacijas, jo paredz, ka komersantam ir pienākums nodrošināt BVKB pārstāvjiem piekļuvi mēriekārtām, ja tās atrodas ārpus elektrostacijas. Tādējādi atcelt obligātā iepirkuma tiesības, pamatojoties uz 48.5.apakšpunktu, varētu gadījumā, ja komersants nevarētu uzrādīt mēraparātu, kurš uzskaita lietderīgo siltumenerģiju, vai arī uzrādītais mēraparāts faktiski nenodrošinātu koģenerācijā saražotās lietderīgās siltumenerģijas uzskaiti. Tiesa to nav pārbaudījusi, un Senāta ieskatā šāda kļūda varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.
Komersanta pienākums atmaksāt tikai tādu valsts atbalstu, kas nav saņemts pamatoti
Saskaņā ar MK noteikumu Nr.561 86.1.apakšpunktu, BVKB noteikumu 48.1., 48.4. vai 48.5.apakšpunktos paredzētajos gadījumos jānosaka komersantam pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu, kurš izmaksāts kopš pēdējā gada pārskata par koģenerācijas staciju iesniegšanas termiņa (tas ir, līdz 1.martam). Tomēr vienlaikus no tiesību normām izriet, ka BVKB jāpieņem lēmums atprasīt tikai nepamatoti saņemto valsts atbalstu, un komersantam saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2panta 3.daļu ir pienākums pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, tātad tas ticis saņemts pamatoti.
Tā kā izskatāmajā lietā laikā līdz 2021.gada 3.augustam visas koģenerācijas stacijas iekārtas atradās vienā atrašanās vietā (vienā adresē / ēkā), tad komersants uzskatīja, ka nekādā gadījumā nebūtu pamata atprasīt valsts atbalstu par periodu no 2021.gada 1.marta līdz 2021.gada 3.augustam. Tomēr Administratīvā apgabaltiesa bija tiesību normas interpretējusi tikai gramatiski, neraugoties uz to jēgu un būtību. Tiesa nebija pamatojusi, kāpēc uzskatāms, ka laika periodā līdz 2021.gada 3.augustam komersants valsts atbalstu saņēma nepamatoti. Tiesas kļūdainās 86.1.apakšpunkta interpretācijas dēļ tiesa to nepārbaudīja, kas varēja novest pie nepareiza lietas izskatīšanas rezultāta.
Jāuzsver, ka Senāta spriedumā paustās vispārēja rakstura juridiskās atziņas veido judikatūru, un tās būs izmantojamas arī citos gadījumos.
Vai muitas regulējums atļauj papildus nokavējuma procentiem paredzēt arī sodu par nokavējumu? Šādu jautājumu analizējusi Eiropas Savienības Tiesa 2025.gada 5.decembra lietā C‑506/23 “Network One Distribution” SRL pret Rumānijas Nodokļu un muitas administrāciju un Finanšu ministriju.
Lietas būtība
Lietas pamatā bija Rumānijas uzņēmuma “Network One Distribution” importa darījumi, kuros tika kļūdaini norādīta preču izcelsmes valsts. Tā rezultātā Rumānijas Nodokļu un muitas administrācija aprēķināja un piesprieda uzņēmumam maksāt antidempinga maksājumu (ap 366 896 eiro) un papildus tam noteica gan nokavējuma procentus (ap 38 652 eiro), gan sodu par nokavējumu (ap 33 399 eiro). Uzņēmums apstrīdēja šādu dubultu soda piemērošanu, norādot, ka regulas 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (Muitas kodekss), 114.pants izslēdz iespēju papildus procentiem piemērot sodu.
Tiesas secinājumi
Eiropas Savienības Tiesa (EST) analizēja, vai šāda Rumānijas administratīvā prakse ir savienojama ar Eiropas Savienības (ES) tiesībām.
Tiesa uzsvēra, ka 114.pantā paredzētie nokavējuma procenti ir kompensācijas līdzeklis, kura mērķis ir atlīdzināt zaudējumus, ko valsts budžets cieš nodokļu parāda samaksas kavējuma dēļ, nevis sodīt par pārkāpumu. Savukārt soda piemērošana par kavējumu ir valsts kompetencē un pamatojas uz Muitas kodeksa 42.pantu, kura 1.punktā noteikts: Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šādas sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Saskaņā ar 2.punktu šīs sankcijas var ietvert naudas sodu, ko uzliek muitas dienesti, kā arī atļauju atcelšanu vai grozīšanu.
Muitas kodeksa mērķis nav noteikt sankcijas vai sodus muitas normatīvo aktu pārkāpuma gadījumā. No šī kodeksa 42.panta izriet, ka šādas sankcijas ir jāparedz dalībvalstīm. Tas saskan ar EST judikatūru (piemēram, EST 2020.gada 4.marta spriedums lietā C‑655/18 “Schenker”), kurā uzsvērts, ka valsts sankcijām jābūt samērīgām ar likumīgo mērķi.
Turklāt atbilstoši regulas 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 4.pantam pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums ir atgūstams un tam var pievienot procentus, taču šie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem. Savukārt 5.pants paredz, ka par pārkāpumiem var uzlikt administratīvus sodus, tostarp maksājumus, kas pārsniedz atgūstamo summu, pierēķinot procentus.
No EST sprieduma izriet, ka Rumānijas Nodokļu procesa kodeksa 176.pantā paredzētais sods par nokavējumu ir finansiāla sankcija, kas tiek piemērota parādniekam, kurš nav samaksājis nodokļu parādu paredzētajā termiņā, un ir savienojama ar ES tiesībām.
Tādējādi EST konstatēja, ka Muitas kodeksa 114.pants jāinterpretē tā, ka tas pieļauj tādu valsts administratīvo praksi, saskaņā ar kuru valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto sodu par nokavējumu var piemērot papildus šajā pantā paredzētajiem nokavējuma procentiem. Šis spriedums skaidri nostiprina dalībvalstu kompetenci sankciju politikā muitas jomā, vienlaikus atgādinot par nepieciešamību pēc šo sankciju samērīguma un efektivitātes ES tiesību ietvaros.
Pirmdien, 20. oktobrī, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika īpašs notikums – pirmo reizi tika pasniegta Vijas Celmiņas fonda stipendija. Šogad stipendija tika piešķirta māksliniecei Ievai Putniņai.
Vijas Celmiņas fonds, ko dibinājusi pasaulē pazīstamā latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece Vija Celmiņa sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Ellex Kļaviņš, ik gadu piešķirs 30 000 ASV dolāru vienam Latvijas māksliniekam vai mākslinieku apvienībai. Granta mērķis ir sniegt būtisku atbalstu radošai darbībai un veicināt mākslas mecenātismu Latvijā, stiprinot mākslinieku iespējas būt radoši brīviem un attīstīt savu unikālo skatījumu uz pasauli. Stipendija ir daļa no ilgtermiņa projekta, ko fonds apņēmies nodrošināt desmit gadu garumā (2025–2034), radot stabilu un iedvesmojošu atbalstu Latvijas māksliniekiem.
Šogad konkursam pieteicās 85 mākslinieki un mākslinieku apvienības, un sākotnējā atlases procesā žūrija izvēlējās Pēc rūpīgas izvērtēšanas, par stipendijas saņēmēju kļuva Ieva Putniņa, kuras radošais darbs un mākslinieciskā kvalitāte izcēlās starp spēcīgajiem pretendentiem.
Žūrijas sastāvā bija mākslas zinātniece Elita Ansone, Zane Čulkstēna no “Kim?” laikmetīgās mākslas centra, mākslinieki un kuratori Kaspars Groševs, Maija Kurševa un Inga Meldere. Viņu rūpīgā izvērtēšana nodrošināja, ka stipendija nonāk pie mākslinieces, kuras darbs vispilnīgāk atspoguļo radošo izcilību un inovāciju.
Ellex Kļaviņš ar lepnumu turpina savu kultūras mecenātisma tradīciju un atbalsta šo nozīmīgo iniciatīvu, stiprinot Latvijas laikmetīgās mākslas attīstību kopš 2017. gada sadarbībā ar LNMM.
No 12. līdz 17. oktobrim Latvijas uzņēmēji piedalās aizsardzības nozares tirdzniecības misijā Vašingtonā, kur norisinās divi nozīmīgi starptautiski pasākumi – AUSA Annual Meeting & Exposition un Spotlight Latvia konference.
Tirdzniecības misiju organizē Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra sadarbībā ar Latvijas vēstniecību ASV un Latvijas–Amerikas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, ar Eiropas Savienības līdzfinansējuma atbalstu. Misijas mērķis – stiprināt sadarbību starp Latvijas un ASV uzņēmumiem, veicināt eksportu un piesaistīt investīcijas aizsardzības, enerģētikas un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarēs.
Fokusā – inovācijas, drošība un duālā pielietojuma tehnoloģijas
Vašingtonas misija ir nozīmīgs solis, lai attīstītu sadarbību duālā pielietojuma un aizsardzības industrijā – jomā, kur inovācijas, tehnoloģiju attīstība un drošība ir cieši saistītas. Latvijas uzņēmumi un eksperti piedalās sarunās ar nozares līderiem un investoriem, meklējot iespējas partnerībām un kopprojektiem starptautiskā mērogā.
Ellex Kļaviņš pārstāvis – Sarmis Spilbergs
Mēs lepojamies, ka Ellex Kļaviņš šajā misijā pārstāv Sarmis Spilbergs, partneris, zvērināts advokāts.
Sarmis piedalās misijas pasākumos un diskusijās ar ASV uzņēmējiem un investoriem, akcentējot Latvijas uzņēmumu potenciālu, inovatīvo domāšanu un tiesisko vidi, kas atbalsta uzņēmējdarbības izaugsmi un investīciju drošību.
Stratēģisks solis Latvijas uzņēmējdarbības attīstībā
Tirdzniecības misijas ietvaros notiek gan “Spotlight Latvia” konference – lielākais Latvijas un ASV biznesa un eksporta veicināšanas pasākums, gan AUSA Annual Meeting & Exposition – viena no pasaules vadošajām militārās un aizsardzības industrijas izstādēm.
Šī iniciatīva stiprina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju un starptautisko klātbūtni, vienlaikus iezīmējot mērķi tuvāko trīs gadu laikā palielināt ieguldījumus līdz 1 miljardam eiro aizsardzības un tehnoloģiju jomā.
Tirdzniecības misiju organizē Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra sadarbībā ar Latvijas vēstniecību ASV un Latvijas – Amerikas Tirdzniecības un rūpniecības kameru.
Projekts tiek īstenots ar Eiropas Savienības līdzfinansējuma atbalstu.
